16

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 22. jūlijā, Polijas Republika cēla šo prasību. Tās prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

2015. gada 4. novembrī Komisija iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā. Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

18

Polijas Republika replikas rakstu iesniedza 2016. gada 5. janvārī, un Komisija atbildes rakstu uz repliku iesniedza 2016. gada 11. martā.

19

Neviena no lietas dalībniecēm nav lūgusi noturēt tiesas sēdi.

20

Vispārējā tiesa (septītā palāta), piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēma izlemt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

21

Polijas Republika prasības pamatošanai izvirza četrus pamatus, kas ir balstīti būtībā, pirmais, no vienas puses, uz Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 1. punkta, 56. panta 3. punkta un 60. panta a) punkta kombinēto noteikumu, kā arī lojālās sadarbības principa pārkāpumu un, no otras puses, uz Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punkta pārkāpumu, otrais, uz kļūdu, kas pieļauta, novērtējot inovācijas izplatīšanas apjomu un projekta novatorisko raksturu, trešais, uz kļūdu, kas pieļauta, novērtējot projekta radīto darba vietu raksturu, un, ceturtais, uz kļūdu projekta novērtējumā par pievienoto vērtību un tā veicinošo ietekmi.

22

Jānorāda, ka prasības pirmais pamats attiecas uz projekta novērtēšanas procesuālo un materiālo kārtību, savukārt pārējie trīs pamati secīgi attiecas uz trim iemesliem, saskaņā ar kuriem Komisija uzskatīja, ka projekts neveicina darbības programmas “Inovatīvā ekonomika” mērķu sasniegšanu Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 1. punkta izpratnē, proti, ka inovācija nav izplatīta, nav kvalificētu darbavietu un nav pievienotās vērtības (skat. iepriekš 15. punktu).

[..]

43

Polijas Republika apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi divus galvenos pārkāpumus. Pirmkārt, Komisija, novērtējot projektu, esot pārsniegusi atlases kritērijus. Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzēto termiņu.

[..]

65

Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā ir norādīts:

“Komisija lēmumu pieņem, cik ātri vien iespējams, bet ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad dalībvalsts [..] iesniegusi lielo projektu, ja vien projekts iesniegts saskaņā ar [Regulas Nr. 1083/2006] 40. pantu. Ar minēto lēmumu nosaka fizisko objektu, summu, uz kuru attiecas prioritārā virziena līdzfinansējuma likme, un gada plānu ERAF vai Kohēzijas fonda finanšu ieguldījumam.”

66

Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja Komisija atsakās sniegt fondu finansiālu ieguldījumu lielajā projektā, tā dalībvalstij paziņo atteikuma iemeslu, ievērojot termiņu un saistītos nosacījumus, kā paredzēts [šīs regulas 41. panta] 2. punktā.”

67

Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā minētais termiņš, ņemot vērā šīs normas formulējumu un sistēmu, ir indikatīvs vai obligāts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Merck, Sharp & Dohme, C‑245/03, EU:C:2005:41, 20. punkts).

68

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā nav norādes, kas tajā paredzētajam termiņam ļautu piešķirt tikai indikatīvu raksturu. Tieši pretēji, darbības vārda “pieņemt” izmantošana indikatīva formā (“pieņem”) parāda, ka Komisijai ir pienākums ievērot minēto termiņu, un to īpaši apstiprina šī noteikuma angļu valodas redakcija, kurā vārdu “shall adopt” izmantošana ir kā atsauce tieši uz pienākumu. Frāzes “cik ātri vien iespējams, bet ne vēlāk kā” izmantošana tikai apstiprina, ka minētā termiņa ievērošana nav izvēle, bet gan Komisijas pienākums, ko likumdevējs ir vēlējies uzsvērt.

69

No minētā izriet, ka Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā ietvertais termiņš, kā tas izriet arī no minētā noteikuma formulējuma un sistēmas, ir obligāts.

70

Otrkārt, ir jākonstatē, ka šajā gadījumā, kā to pamatoti norāda Polijas Republika (skat. iepriekš 61. punktu), ņemot vērā iepriekš 3.–14. punktā izklāstītos faktiskos apstākļus, Komisija ir pārsniegusi Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzēto trīs mēnešu termiņu, kas piemērojams lēmumam par atteikumu saskaņā ar šīs regulas 41. panta 3. punktu.

71

Jākonstatē, ka pēc pirmā apstiprināšanas lūguma atsaukšanas, kuras rezultātā tika izbeigta šī lūguma izskatīšanas procedūra, attiecībā uz otro apstiprināšanas lūgumu Komisijai, pirmām kārtām, bija vajadzīgi gandrīz vienpadsmit mēneši, lai 2014. gada 24. jūnijā nosūtītu Polijas Republikai vēstuli ar šī lūguma novērtējumu, un vēlāk pēc Polijas Republikas atbildes saņemšanas 2014. gada 28. augustā tai bija nepieciešami aptuveni astoņi ar pusi mēneši, lai pieņemtu formālu lēmumu par šo lūgumu un 2015. gada 11. maijā pieņemtu apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 3. punktu.

72

Treškārt, šādos apstākļos ir jānoskaidro, kādas ir Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzēto trīs mēnešu termiņa pārsniegšanas sekas, un it īpaši jāizvērtē, vai šis fakts nozīmē automātisku apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

73

Tā kā Regulas Nr. 1083/2006 41. pantā nav norādes par sekām, kādas rodas, ja Komisija ir pārsniegusi regulā paredzēto trīs mēnešu termiņu, tad saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai noteiktu minētās pārsniegšanas sekas, ir jāpārbauda šīs regulas mērķi un struktūra (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Merck, Sharp & Dohme, C‑245/03, EU:C:2005:41, 25. un 26. punkts).

74

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzētais termiņš ir laikposms, kurā Komisijai ir jāatbild uz lūgumu, ko tai iesniegusi trešā persona, šajā gadījumā – dalībvalsts. Pēc termiņa sniegta noraidoša atbilde tikai šī termiņa pārsniegšanas dēļ var tikt automātiski atcelta tikai tādā gadījumā, ja atbildes nesniegšanas šajā laikposmā dēļ lūgums ir uzskatāms par pieņemtu vai Komisija zaudē pilnvaras lemt par šo lūgumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 18. marts, Shanghai Excell M & E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome, T‑299/05, EU:T:2009:72, 116. punkts). Tāpēc ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā tās mērķi un struktūru, Regula Nr. 1083/2006 ir jāinterpretē tādējādi, ka minētā termiņa pārsniegšanas rezultātā lūgums ir uzskatāms par pieņemtu vai Komisija zaudē pilnvaras lemt par šo lūgumu.

75

Runājot par to, vai no Regulas Nr. 1083/2006 mērķa un struktūras izriet, ka trīs mēnešu termiņa pārsniegšanas rezultātā dalībvalsts iesniegts apstiprināšanas lūgums ir uzskatāms par pieņemtu, ir jānorāda, pirmkārt, ka lēmuma par pieņemšanu saturs izslēdz šādu iespēju.

76

No Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punkta izriet, ka Komisijas lēmums, ar ko tiek pieņemts apstiprinājuma lūgums, it īpaši ir jānorāda pamats, saskaņā ar kuru tiek piemērota darbības programmas līdzfinansējuma likme (skat. iepriekš 33. punktu). Tikai Komisijas lēmumā, ar kuru tiek pieņemts šāds lūgums, ir nosakāma pamatsumma, uz kuru attiecas līdzfinansējuma likme, kas izriet no attiecīgās darbības programmas, un tādējādi arī Savienības finansiālā ieguldījuma apjoms. Ja Komisijas lēmums nav pieņemts, Savienības finansiālais ieguldījums nevar tikt precīzi noteikts un tāpēc arī nevar tikt uzskatīts par apstiprinātu.

77

Turklāt to apstiprina Regulas Nr. 1083/2006 preambulas 49. apsvērums, kurā ir noteikts, ka ir jābūt iespējai lielos projektus novērtēt un, ja vajadzīgs, apstiprināt, ko dara Komisija (skat. iepriekš 29. punktu). No tā izriet, ka attiecībā uz lieliem projektiem Regulas Nr. 1083/2006 pamatā esošā ideja ir tāda, ka to dalībvalsts finansējums, izmantojot ERAF vai Kohēzijas fonda līdzekļus, ir jāapstiprina Komisijai.

78

Otrkārt, ir jākonstatē, ka, ja Regulā Nr. 1083/2006 nolūkā sodīt par termiņa neievērošanu būtu paredzēta lūguma automātiska apmierināšana, tad tajā tas būtu skaidri norādīts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 20. janvāris, Merck, Sharp & Dohme, C‑245/03, EU:C:2005:41, 31. punkts). Piemēram, Regulas Nr. 1083/2006 62. panta 4. punktā ir paredzēts, ka Komisijai iesniegto Uzraudzības komitejas revīzijas stratēģiju “uzskata par pieņemtu”, ja Komisija nav iesniegusi nekādus komentārus trīs mēnešu laikā pēc tās saņemšanas. Tāpat Regulas Nr. 1083/2006 67. panta 4. punktā ir paredzēts, ka darbības programmas gala ziņojumu, ko vadošā iestāde ir nosūtījusi Komisijai, “uzskata par pieņemtu”, ja Komisija noteiktajā termiņā nav atbildējusi. Piemēram, Regulas Nr. 1083/2006 89. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisijai iesniegto dalībvalsts noslēguma deklarāciju “uzskata par pieņemtu, ja [..] piecu mēnešu laikposmā Komisija nav izteikusi iebildumus”.

79

No minētā izriet, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1083/2006, kā izriet arī no tās mērķa un struktūras, ja tās 41. panta 2. punktā noteiktajā termiņā nav atbildēts uz apstiprinājuma pieprasījumu, tad šis apstiprinājuma pieprasījums nav uzskatāms par apstiprinātu.

80

Šādu secinājumu nevar atspēkot Polijas Republikas arguments, kurš ir balstīts, pirmkārt, uz Tiesas judikatūru par finanšu korekcijas pieņemšanas termiņu, un, otrkārt, uz Regulas Nr. 1303/2013 102. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto jauno klusējot izteiktās apstiprināšanas procedūru.

81

Runājot par pirmo argumentu, lai gan, protams, kā to apgalvo Polijas Republika, judikatūrā attiecībā uz Regulas Nr. 1083/2006 99. pantā paredzētajām Komisijas pilnvarām pieņemt finanšu korekcijas Tiesa uzskatīja, ka šīs pašas regulas 100. panta 5. punktā noteiktā termiņa, kāds paredzēts šādu korekciju pieņemšanai, pārsniegšana būtu uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, ko Savienības tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes un kā rezultātā tiek atcelts ārpus termiņa pieņemtais lēmums (spriedumi, 2014. gada 4. septembris, Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 103. un 104. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Komisija/Spānija, C‑140/15 P, EU:C:2016:708, 114. un 118. punkts), šajā gadījumā šī judikatūra nebūtu piemērojama.

82

Iepriekš 81. punktā minētās judikatūras mērķis bija laikposms, kas pēc būtības atšķiras no Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzētā.

83

Vispirms, kamēr lielo projektu vērtēšanas kontekstā Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzētais laikposms ir termiņš, kurš Komisijai ir jāievēro, atbildot uz dalībvalsts iesniegtu līdzfinansējuma pieprasījumu, finanšu korekcijas procedūras kontekstā šīs pašas regulas 100. panta 5. punktā paredzētais laikposms savukārt ir termiņš, kurš ir jāievēro Komisijai, lai pēc pašas iniciatīvas pieņemtu lēmumu atcelt visu vai daļu no Savienības finansiālā ieguldījuma darbības programmā. Tādējādi būtībā pirmais laikposms ir finansiālā ieguldījuma piešķiršanas termiņš, savukārt otrais ir jau piešķirtā finansiālā ieguldījuma atcelšanas termiņš.

84

Turpinājumā, ja vien lēmums par apstiprināšanas lūgumu nav pieņemts savlaicīgi un nav noteikumu, kas regulētu šāda lēmuma nepieņemšanas sekas, apstiprināšanas lūgums saistībā ar lielo projektu novērtējumu joprojām paliek neatbildēts un nav uzskatāms par apstiprinātu (skat. iepriekš 75.–79. punktu). Turpretim finanšu korekciju gadījumā, ja šim nolūkam noteiktajā termiņā nav lēmuma, tad dalībvalsts saglabā tai jau piešķirto fondu ieguldījumu. Tādējādi, ja Komisija noteiktajā termiņā nelemj par finanšu korekciju, kā tas izriet no iepriekš 81. punktā minētās judikatūras, tad Komisija to nevar piemērot un finanšu korekcija nav attiecināma uz dalībvalsti.

85

Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Polijas Republika, no šī sprieduma 81. punktā minētās judikatūras neizriet, ka Tiesa ir lēmusi, ka Regulas Nr. 1083/2006 100. panta 5. punktā un 41. panta 2. punktā paredzētajiem termiņiem ir vienāds raksturs. Turpretim no minētās judikatūras izriet, ka Tiesa ir pārbaudījusi tikai finanšu korekcijas lēmuma pieņemšanai paredzēto laiku un ka tā ir atsaukusies tieši uz šāda lēmuma būtību (spriedumi, 2014. gada 4. septembris, Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 82. un 102. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Spānija/Komisija, C‑140/15 P, EU:C:2016:708, 70., 72. un 113. punkts).

86

Attiecībā uz otro argumentu ir jānorāda, ka šajā lietā Regula Nr. 1303/2013 nav piemērojama, ciktāl tās 152. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Regulu Nr. 1083/2006 turpina piemērot atbalstam vai darbībām, tostarp darbības programmām un lieliem projektiem, ko Komisija apstiprinājusi, pamatojoties uz šo regulu, un ciktāl tās 152. panta 2. punktā papildus ir noteikts, ka pieteikumi palīdzības saņemšanai, kas iesniegti vai apstiprināti saskaņā ar Regulu Nr. 1083/2006, paliek spēkā. Turklāt jānorāda, ka Regulas Nr. 1303/2013 102. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēta klusējot izteiktas apstiprināšanas procedūra tikai tad, ja dalībvalsts iesniegtajam lūgumam ir pievienota neatkarīgu ekspertu veikta kvalitātes pārbaude saskaņā ar šīs regulas 101. panta trešo daļu. Šai procedūrai nav līdzvērtīgas procedūras Regulas Nr. 1083/2006 39.–41. pantā paredzētajā sistēmā, un tas apstiprina secinājumu, ka saskaņā ar šo pēdējo regulu Komisijas trīs mēnešus ilga klusēšana nav uzskatāma par klusējot izteiktu finansiālas līdzdalības lielā projektā apstiprināšanu. Turklāt nav strīda par to, ka šajā lietā projekts netika iesniegts saskaņā ar Regulas Nr. 1303/2013 102. panta 1. punktu, un tas nozīmē, ka šajā normā paredzētā klusējot izteiktas apstiprināšanas procedūra nebūtu piemērojama.

87

Runājot par to, vai no Regulas Nr. 1083/2006 mērķa un struktūras izriet, ka trīs mēnešu laika posma pārsniegšanas rezultātā Komisija zaudē pilnvaras lemt par dalībvalsts iesniegtu apstiprināšanas lūgumu, pirmkārt, ir jānorāda, ka, ja Komisijai būtu jāatturas no apstiprināšanas lūguma izvērtēšanas turpināšanas gadījumā, kad tā būtu pārsniegusi trīs mēnešu termiņu, tad tas galu galā apdraudētu dalībvalsts sākotnējā lūguma mērķi, proti, saņemt apstiprinājumu par ERAF vai Kohēzijas fonda finansiālo ieguldījumu tādu iemeslu dēļ, kas nav dalībvalsts kompetencē. Tāpat, ja Komisijai būtu jāuzsāk jauna novērtēšanas procedūra lielam projektam, kurai atkal būtu jāpiemēro trīs mēnešu termiņš, tad praksē tas tikai pasliktinātu šī termiņa ievērošanu, atliekot lēmuma par apstiprināšanas lūgumu pieņemšanu uz vēlāku laiku. Turklāt, tā kā minētā pārsniegšana nav uzskatāma par lūguma apstiprināšanu, kā jau tika norādīts, tad iespējamā lēmuma atcelšana, pamatojoties uz to, ka tas ir pieņemts pēc termiņa beigām, arī tikai pasliktinātu šī termiņa ievērošanu.

88

Otrkārt, no Regulas Nr. 1083/2006 78. panta 4. punkta, kas ir atgādināts iepriekš 34. punktā, izriet, ka dalībvalsts var uzsākt lielu projektu un iesniegt Komisijai ar to saistītos izdevumus jau pirms tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu, un tādēļ neatkarīgi no tā, cik ilgā laikā šis lēmums jāpieņem. Dalībvalsts, kas izvēlas šo iespēju, ņemot vērā faktu, ka Komisija var pieņemt lēmumu atteikties apstiprināt Savienības finansiālo ieguldījumu liela projekta īstenošanā, uzņemas risku pati. Līdz ar to, tā kā dalībvalstij nav jāgaida Komisijas lēmums, lai īstenotu savus reģionālās attīstības projektus un paziņotu Komisijai ar tiem saistītos izdevumus gadījumā, ja tos pārņem Savienība, šāda lēmuma pieņemšanai paredzētā termiņa pārsniegšana neatņem Komisijai pilnvaras lemt par apstiprināšanas lūgumu.

89

Treškārt, no judikatūras izriet, ka gadījumā, ja, tāpat kā šajā lietā, likumdevējs administrācijas klusēšanu nav saistījis ar lēmuma pieņemšanas pilnvaru zaudēšanas sekām, tad neviens juridisks princips nevar būt par pamatu tam, ka administrācija zaudē kompetenci atbildēt uz lūgumu, pat pārsniedzot šim nolūkam paredzēto termiņu (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Co‑Frutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, EU:T:2010:15, 57. un 59. punkts).

90

Līdz ar to saskaņā ar Regulu Nr. 1083/2006, kā izriet no tās mērķa un struktūras, atbildes uz apstiprināšanas lūgumu nesniegšanas šīs regulas 41. panta 2. punktā noteiktajā termiņā rezultātā Komisija nezaudē pilnvaras lemt par apstiprināšanas lūgumu.

91

No visa iepriekš minētā izriet, ka Regula Nr. 1083/2006 nevar tikt interpretēta tādējādi, ka par jebkuru šīs regulas 41. panta 2. punktā noteiktā termiņa pārsniegumu tikai tāpēc vien automātiski tiek atcelts pēc termiņa pieņemts lēmums par noraidīšanu.

92

Ceturtkārt, ir jāpārbauda, vai šajā lietā konstatētās trīs mēnešu termiņa pārsniegšanas rezultātā ir jāatceļ apstrīdētais lēmums.

93

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāda termiņa neievērošana, kāda noteikta Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā, var būt par pamatu procedūras beigās pieņemta tiesību akta atcelšanai tikai tad, ja pastāv iespēja, ka šī pārkāpuma dēļ minētās procedūras rezultāts varētu būt citāds. Lai gan personai, kura atsaucas uz šādu pārkāpumu, nav jāpierāda, ka bez attiecīgā pārkāpuma konkrētajam tiesību aktam būtu bijis tās interesēm labvēlīgāks saturs, tai tomēr ir skaidri jāpierāda, ka šāda iespēja nav pilnībā izslēgta (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 140. punkts, un 2015. gada 12. jūnijs, Health Food Manufacturers’ Association u.c./Komisija, T‑296/12, EU:T:2015:375, 71. punkts).

94

Šajā lietā Polijas Republika nav konkrēti pierādījusi un pat nav apgalvojusi, ka nav izslēgts, ka administratīvajai procedūrai varētu būt citāds rezultāts, ja tā tiktu pabeigta Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā paredzētajā trīs mēnešu laikā. Tā kā Polijas Republika nav pierādījusi, ka minētā termiņa nepārsniegšanas gadījumā projekta novērtēšanas procedūrai varētu būt atšķirīgs rezultāts, tad šajā lietā šīs pārsniegšanas rezultātā apstrīdētais lēmums nevar tikt atcelts.

95

Šādos apstākļos, tā kā Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktu, pieņemot lēmumu pēc trīs mēnešu termiņa beigām, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punktā lēmuma par apstiprināšanas lūgumu pieņemšanai paredzētā termiņa neievērošanas rezultātā radītā iespējamā kaitējuma atlīdzināšana var tikt prasīta Vispārējā tiesā, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 19. janvāris, Co‑Frutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, EU:T:2010:15, 60. un 71. punkts), ja vien ir izpildīti visi nosacījumi, no kuriem ir atkarīga Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz zaudējumu atlīdzību īstenošana saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts).

96

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa, kas ir balstīta uz Regulas Nr. 1083/2006 41. panta 2. punkta pārkāpumu, nav pamatota un ir jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež: