—

Eiropas Komisijas vārdā – B. Hartmann un F. Castillo de la Torre, kā arī J. Samnadda, pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā – O. Šváb, M. Smolek, E. Ruffer un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – D. Segoin, F.‑X. Bréchot, D. Colas un G. de Bergues, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un R. Dzikovič, pārstāvji,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér, G. Koós un M. Bóra, pārstāvji,

—

Rumānijas valdības vārdā – R. Radu, kā arī A. Voicu, R. Mangu un E. Gane, pārstāvji,

—

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – M. Holt un V. Kaye, pārstāvji, kam palīdz R. Palmer, barrister,

—

Eiropas Parlamenta vārdā – A. Neergaard, D. Warin un A. Auersperger Matić, pārstāvji,

—

Eiropas Savienības Padomes vārdā – F. Florindo Gijón un M. Balta, pārstāvji,

1.

Lūgums sniegt atzinumu, ko Tiesai iesniegusi Eiropas Komisija, ir formulēts šādi:

“Vai Eiropas Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ?”

2.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK (OV 2010, L 23, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “ANO konvencija”), 30. panta 1. punktā ir noteikts:

Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības piedalīties kultūras dzīvē vienlīdzīgi ar citiem un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti:

[..].”

3.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) preambulas 1., 4., 6., 7., 9., 21. un 31. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4.

Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam dalībvalstis autoriem attiecībā uz viņu darbiem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji.

5.

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”

6.

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.”

7.

Direktīvas 2001/29 5. panta 3.–5. punktā ir noteikts:

“3.   Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus 2. un 3. pantā paredzētajām tiesībām šādos gadījumos:

[..]

[..]

4.   Ja dalībvalsts drīkst paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu reproducēšanas tiesībām, ievērojot 2. un 3. punktu, tās tāpat drīkst arī paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu 4. pantā minētajām izplatīšanas tiesībām, ciktāl to pamato atļautās reproducēšanas mērķis.

5.   Šī panta 1., 2., 3. un 4. punktā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kas nav pretrunā ar darba vai cita tiesību objekta parasto izmantošanu un nepamatoti neskar tiesību subjekta likumīgās intereses.”

8.

Saskaņā ar Marrākešas līguma, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “Marrākešas līgums”), preambulu:

“Līgumslēdzējas puses,

[..]

[..]

[..].”

9.

Šā līguma 1. pants ir izteikts šādi:

“Nekas šajā līgumā neliek atkāpties no saistībām, kādas līgumslēdzējām pusēm ir vienai pret otru saskaņā ar jebkuru citu līgumu, kā arī neskar tiesības, kas kādai līgumslēdzējai pusei ir saskaņā ar jebkuru citu līgumu.”

10.

Minētā līguma 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā līgumā:

11.

Šā paša līguma 4. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

12.

Marrākešas līguma 4. panta 2. punktā ir precizēts, ka līgumslēdzējas puses var izpildīt šī līguma 4. panta 1. punktā noteiktās prasības, nosakot valsts tiesību aktos ierobežojumu vai izņēmumu, kuriem ir šajā pirmajā tiesību normā minētās īpašības.

13.

Minētā līguma 4. panta 3.–5. punktā ir noteikts:

“3.   Līgumslēdzēja puse var izpildīt 4. panta 1. punktā noteiktās prasības, paredzot citus ierobežojumus vai izņēmumus valsts autortiesību aktos saskaņā ar 10. un 11. pantu [..].

4.   Līgumslēdzēja puse var paredzēt, ka saskaņā ar šo pantu noteiktie ierobežojumi vai izņēmumi ir piemērojami darbiem, kurus, ievērojot pamatotus nosacījumus saņēmējiem, nevar komerciāli iegādāties konkrētā pieejamā formātā attiecīgajā tirgū. [..]

5.   Valsts tiesību aktos jānosaka tas, vai uz ierobežojumiem vai izņēmumiem, kas noteikti saskaņā ar šo pantu, attiecas prasības par atlīdzību.”

14.

Šā paša līguma 5. pantā ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas puses paredz, ka gadījumā, ja kopiju pieejamā formātā izgatavo saskaņā ar ierobežojumu vai izņēmumu vai saskaņā ar likumu, pilnvarota struktūra šādu kopiju pieejamā formātā var izplatīt vai padarīt pieejamu saņēmējam vai struktūrai, kas pilnvarota citās līgumslēdzējās pusēs [..].

2.   Līgumslēdzēja puse var izpildīt 5. panta 1. punktā noteiktās prasības, paredzot ierobežojumu vai izņēmumu valsts autortiesību aktos, piemēram:

ar noteikumu, ka, pirms uzsākt izplatīt vai padarīt pieejamu, sākotnējā pilnvarotā struktūra nezināja vai tai nebija pietiekams pamats uzskatīt, ka kopiju pieejamā formātā varētu izmantot persona, kura nav saņēmējs [..].

[..]

4.   

[..]”

15.

Marrākešas līguma 6. pantā ir paredzēts:

“Tiktāl, ciktāl līgumslēdzējas puses valsts tiesību akti ļauj saņēmējam, personai, kas rīkojas viņa vārdā, vai pilnvarotai struktūrai padarīt pieejamu darba kopiju pieejamā formātā, saskaņā ar attiecīgās līgumslēdzējas puses valsts tiesību aktiem minētajiem subjektiem ļauts, nesaņemot tiesību īpašnieka piekrišanu, arī importēt kopiju pieejamā formātā saņēmēju lietošanai.”

16.

Šā līguma 9. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:

“1.   Līgumslēdzējas puses cenšas sekmēt pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā, veicinot brīvprātīgu informācijas apmaiņu, lai palīdzētu pilnvarotām struktūrām vienai otru identificēt. Šajā nolūkā WIPO starptautiskais birojs izveido informācijas piekļuves punktu.

2.   Līgumslēdzējas puses apņemas palīdzēt to pilnvarotajām struktūrām, kas veic darbības saskaņā ar 5. pantu, publiskot informāciju par šo struktūru īstenoto praksi saskaņā ar 2. panta c) punktu, izmantojot gan informācijas apmaiņu starp pilnvarotām struktūrām, gan vajadzības gadījumā sniedzot ieinteresētajām personām un sabiedrībai informāciju par savu politiku un praksi, tostarp saistībā ar kopiju pieejamā formātā pārrobežu apmaiņu.”

17.

Minētā līguma 11. pantā ir noteikts:

“Pieņemot pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šā līguma piemērošanu, līgumslēdzēja puse var izmantot tiesības un tai jāpilda saistības, kuras minētā līgumslēdzēja puse ir uzņēmusies saskaņā ar Bernes konvenciju, Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un WIPO līgumu par autortiesībām [(WCT)], tostarp to interpretācijas līgumiem, tā, ka:

18.

Šā paša līguma 12. pants ir formulēts šādi:

“1.   Līgumslēdzējas puses atzīst, ka līgumslēdzēja puse saņēmēju interesēs savos tiesību aktos var īstenot tādus citus autortiesību ierobežojumus un izņēmumus, kas nav paredzēti šajā līgumā, ņemot vērā šīs līgumslēdzējas puses ekonomisko stāvokli un sociālās un kultūras vajadzības – saskaņā ar šīs līgumslēdzējas puses starptautiskajām tiesībām un pienākumiem, bet vismazāk attīstītās valsts gadījumā – ņemot vērā tās īpašās vajadzības un konkrētās starptautiskās tiesības un pienākumus, kā arī no tiem izrietošos elastīguma elementus.

2.   Šis līgums neskar citus ierobežojumus un izņēmumus, kas attiecībā uz personām ar invaliditāti paredzēti attiecīgās valsts tiesību aktos.”

19.

2012. gada 26. novembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma lēmumu, ar kuru tā pilnvaroja Komisiju Savienības vārdā piedalīties Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (turpmāk tekstā – “WIPO”) ietvaros norisošajās sarunās par eventuālu starptautisko nolīgumu, kurā tiktu noteikti autortiesību izņēmumi un ierobežojumi par labu personām, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (turpmāk tekstā – “saņēmēji”).

20.

Šo sarunu rezultātā diplomātiskajā konferencē, kas 2013. gada 17.–28. jūnijā notika Marrākešā (Maroka), 2013. gada 27. jūnijā tika noslēgts Marrākešas līgums.

21.

2014. gada 14. aprīlī Padome ar Lēmumu 2014/221/ES (OV 2014, L 115, 1. lpp.) deva atļauju Marrākešas līguma parakstīšanai Savienības vārdā. Šajā lēmumā ir minēti gan LESD 114., gan 207. pants.

22.

2014. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma priekšlikumu lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Marrākešas līgumu, paredzot šos pašus juridiskos pamatus. Šis priekšlikums neguva nepieciešamo vairākumu Padomē.

23.

Komisija galvenokārt apgalvo, ka Marrākešas līguma noslēgšana ir jābalsta vienlaicīgi uz LESD 114. pantu – saskaņojošās ietekmes dēļ, kas šim līgumam būs uz dalībvalstu tiesību normām, – un LESD 207. pantu, lai aptvertu kopiju pieejamā formātā apmaiņu ar trešajām valstīm. Šādā gadījumā Savienībai atbilstoši LESD 3. panta 1. un 2. punktam esot ekskluzīva kompetence noslēgt šo līgumu.

24.

Pakārtoti Komisija norāda, ka paša līguma noslēgšana ir jābalsta uz LESD 207. pantu vien un ka Savienībai atbilstoši LESD 3. panta 1. punktam šajā ziņā ir ekskluzīva kompetence.

25.

Komisija atgādina, ka saskaņā ar LESD 3. panta 1. punktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence kopējās tirdzniecības politikas jautājumos, tostarp attiecībā uz intelektuālā īpašuma komerciālajiem aspektiem.

26.

Šis pēdējais jēdziens aptverot visu Marrākešas līgumu vai vismaz tā 5. un 6. pantu un tos šī līguma citu pantu aspektus, kas ir saistīti ar šiem 5. un 6. pantu.

27.

Šajā ziņā Komisija, atsaukdamās uz 2013. gada 18. jūlija spriedumu Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland (C‑414/11, EU:C:2013:520), norāda, ka “intelektuālā īpašuma komerciālo aspektu” jēdzienā LESD 207. panta izpratnē ietilpst tikai tādas intelektuālā īpašuma jomā pieņemtās Savienības tiesību normas, kurām ir īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību.

28.

Šis jēdziens neattiecoties tikai uz Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumiem. No Tiesas judikatūras izrietot, ka starptautisks nolīgums, kurā paredzēta intelektuālā īpašuma aizsardzības režīmu saskaņošana, parasti ir jāsaista ar kopējo tirdzniecības politiku, ja tā mērķis ir tirdzniecības veicināšana.

29.

Komisija uzskata, ka šajā lietā, lai gan Marrākešas līguma 4.–6. un 9. pantā ir paredzēta līgumslēdzēju pušu tiesību aktu tuvināšana, šī līguma primārais mērķis nav saskaņot šos tiesību aktus, bet gan ar šo saskaņošanu, kā norādīts šā līguma preambulā un tā 9. pantā, atvieglot kopiju pieejamā formātā pārrobežu apmaiņu, tostarp starp Savienību un trešajām valstīm. Tādējādi šo starptautisko normu noteikšana intelektuālā īpašuma jomā, šķiet, ir tikai līdzeklis starptautiskās tirdzniecības liberalizācijas kā mērķa sasniegšanai.

30.

Apstāklim, ka Marrākešas līgums būtu piemērojams tikai kopijām pieejamā formātā, kas ir izgatavotas, ievērojot bezpeļņas principu, neesot nozīmes, jo, pirmkārt, šī iezīme neizslēdzot atlīdzību, kuras mērķis ir segt radušās izmaksas, un, otrkārt, LESD 207. pants esot piemērojams arī tad, ja preces vai pakalpojumi tiek piedāvāti bezpeļņas nolūkos. Šajā ziņā būtu jānorāda, ka Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums ir piemērojams arī darbībām, kuru mērķis nav gūt peļņu. Turklāt ar šo līgumu izveidotā sistēma esot tāda, ar kuru tiek ietekmētas komercdarbības, kas saistītas ar kopiju pieejamā formātā padarīšanu par pieejamām un tirdzniecību.

31.

Kā uzskata Komisija, arguments, ka šā līguma galīgais mērķis esot sociāls vai humāns, nevarot būt sekmīgs, ciktāl no 1979. gada 4. oktobra atzinuma 1/78(Starptautisks nolīgums par dabīgo kaučuku) (EU:C:1979:224) un 1995. gada 17. oktobra sprieduma Werner (C‑70/94, EU:C:1995:328) izrietot, ka kopējā tirdzniecības politika nevar tikt interpretēta šauri, izslēdzot pasākumus, kuriem ir īpaši mērķi.

32.

Komisija apgalvo, ka gadījumā, ja nevis LESD 207. pants, bet kāds cits juridiskais pamats būtu uzskatāms par piemērotu, lai pilnībā vai daļēji apstiprinātu Marrākešas līgumu, Savienībai esot ekskluzīva kompetence saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu, kurā tostarp paredzēts, ka Savienībai ir šāda kompetence noslēgt starptautisku nolīgumu, ciktāl līguma slēgšana varētu ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

33.

Apgalvodama, ka nevis LESD 19. pants, bet LESD 114. pants ir pareizs juridiskais pamats, Komisija norāda, ka juridiskā pamata noteikšana katrā ziņā ir sekundāra, jo tam nav nozīmes, lai noteiktu, vai starptautisks nolīgums ietekmē Savienības kopīgos noteikumus.

34.

Autortiesības un blakustiesības, uz kurām attiecoties Marrākešas līgums, it īpaši izņēmumi no šīm tiesībām un to ierobežojumi, Savienības līmenī esot tikuši saskaņoti ar Direktīvu 2001/29.

35.

Taisnība, dalībvalstis šajā direktīvā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus varot piemērot vai nepiemērot. Tomēr novērtējuma brīvība, kas dalībvalstīm ir šajā ziņā, esot ierobežota, jo, pirmkārt, minētās direktīvas 5. pantā ietverto izņēmumu un ierobežojumu uzskaitījums esot izsmeļošs un, otrkārt, dalībvalstis šos izņēmumus un ierobežojumus varot īstenot tikai Savienības tiesībās noteiktajās robežās.

36.

No tā izrietot, ka ar Marrākešas līgumu tiek izdarīta atkāpe no autortiesībām un blakustiesībām, kuras esot pilnībā saskaņotas ar Direktīvu 2001/29, ar to paredzot obligātu izņēmumu vai ierobežojumu izmantošanai, kas ir tieši saistīta ar invaliditāti, lai gan šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā šajā jomā esot paredzēts fakultatīvs izņēmums vai ierobežojums.

37.

Šajā kontekstā, ja dalībvalstis nolemtu paredzēt šādu izņēmumu vai ierobežojumu, tās nevis īstenotu “saglabāto” kompetenci, bet izmantotu iespēju, kas “piešķirta/pieļauta” Savienības tiesībās, ievērojot šajās tiesībās paredzēto tiesisko regulējumu. Ar to vien, ka dalībvalstīm ir zināma brīvība pielāgot noteiktus tiesību aktu aspektus, neesot pietiekami, lai varētu uzskatīt, ka Savienības ārējā kompetence šajā jomā nav ekskluzīva.

38.

Komisija norāda arī, ka Marrākešas līgumā paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma īstenošana atbilstoši šā līguma 11. pantam un Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktam esot pakārtota vispārējam nosacījumam, ka šāda izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas iznākumā nedrīkst tikt nodarīts kaitējums tiesību subjekta likumīgām interesēm vai aizskarta tā darba parastā izmantošana. Šis pienākums izrietot no starptautiskiem līgumiem, kas ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē.

39.

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Marrākešas līguma 5. un 6. pants ir domāti, lai regulētu tirdzniecību starp dalībvalstīm, un ka tie ietekmē preču aprites brīvību. Tāpat šā līguma 7. pants ietekmējot Direktīvas 2001/29 6. pantu par šo tiesību subjektu izmantoto tehnoloģisko pasākumu tiesisko aizsardzību.

40.

Čehijas, Francijas, Itālijas, Ungārijas, Rumānijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka Savienībai nav ekskluzīvas kompetences noslēgt Marrākešas līgumu, pamatojoties uz LESD 3. panta 1. punktu un 207. pantu.

41.

Šajā ziņā tās uzsver, ka no 2013. gada 18. jūlija sprieduma Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland (C‑414/11, EU:C:2013:520) izriet, ka “intelektuālā īpašuma komerciālo aspektu” jēdzienā LESD 207. panta izpratnē ietilpst tikai tādas tiesību normas, kurām ir īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību. Šī saikne esot atkarīga no iecerētā nolīguma priekšmeta un mērķu atbilstības kopējai tirdzniecības politikai, un vienkārša ietekme uz starptautisko tirdzniecību, pēc to domām, nav pietiekama.

42.

Marrākešas līguma priekšmets vai mērķis neesot starptautiskās tirdzniecības liberalizācija vai veicināšana.

43.

Pirmkārt, no šā līguma preambulas un tiesību normām izrietot, ka tā priekšmets ir vienlīdzīgu iespēju un personu ar invaliditāti sociālās iekļaušanas veicināšana. Pārrobežu tirdzniecība esot vienīgi līdzeklis šā mērķa sasniegšanai vai, kā uzskata Ungārijas valdība, šā līguma papildu mērķis. Francijas valdība turklāt uzskata, ka šis pats līgums attiecas arī uz sadarbības attīstības jomā un humānās palīdzības mērķi. Marrākešas līgumā paredzētā valstu tiesību aktu saskaņošana tādējādi esot vērsta uz to, lai palielinātu pieejamo kopiju pieejamā formātā skaitu, nevis uz to, lai veicinātu, atvieglotu vai regulētu starptautisko tirdzniecību.

44.

Tādējādi, kā uzskata Francijas, Rumānijas un Apvienotās Karalistes valdības, ir izslēgts, ka varētu tikt uzskatīts, ka šis līgums ir domāts, lai paplašinātu Savienības tiesību normām analoģisku tiesību normu piemērošanu ar mērķi sekmēt starptautisko tirdzniecību, kā tas bija attiecībā uz tiesību normām lietā, kurā tika pasludināts 2013. gada 22. oktobra spriedums Komisija/Padome (C‑137/12, EU:C:2013:675). Savukārt Somijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka 2001. gada 6. decembra atzinums 2/00(Kartahenas protokols par bioloģisko drošību) (EU:C:2001:664) un 2009. gada 8. septembra spriedums Komisija/Parlaments un Padome (C‑411/06, EU:C:2009:518) ir atbilstoši precedenti, jo Tiesa nosprieda, ka nolīgumi, par kuriem bija runa šajās lietās un kas attiecās uz starptautisko tirdzniecību, to izvirzīto mērķu dēļ neietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā.

45.

Otrkārt, Čehijas, Francijas, Itālijas, Ungārijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka apmaiņa, uz kuru attiecas Marrākešas līgums, nenotiek komerciālā kontekstā, bet tas atbilstoši Tiesas judikatūrai nozīmējot, ka tā neietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā.

46.

No šā līguma 4. panta 2. punkta izrietot, ka tajā paredzētais izņēmums vai ierobežojums var tikt piemērots vienīgi bezpeļņas nolūkos un to var darīt vai nu pilnvarota struktūra, vai saņēmējs, vai fiziska persona, kas rīkojas saņēmēja vārdā. Turklāt šā līguma 4. panta 4. punktā līgumslēdzējām pusēm esot ļauts paredzēt autortiesību izņēmumu vai ierobežojumu tikai tad, ja tirgus nespēj piedāvāt saņēmējiem iespēju iegādāties kopijas pieejamā formātā par saprātīgu cenu. Tāpat Marrākešas līgumā paredzēto pārrobežu apmaiņu ar šādām kopijām varot veikt tikai pilnvarota struktūra, kas rīkojas bezpeļņas nolūkos.

47.

Turklāt, kā uzskata Francijas, Ungārijas, Rumānijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības, ir svarīgi norādīt arī, ka sarunas par Marrākešas līgumu tika risinātas it īpaši tāpēc, lai izpildītu ANO konvencijā paredzētos pienākumus, un tās notika WIPO ietvaros – kuras mērķis esot starptautiskās tirdzniecības liberalizācija un veicināšana.

48.

Savukārt Lietuvas valdība un Parlaments uzskata, ka šā līguma 5., 6. un 9. pants, kā arī tiesību normas, ar kurām tie tiek īstenoti, ir vērsti uz to, lai veicinātu, atvieglotu un regulētu pārrobežu tirdzniecību, un tādējādi uz tiem attiecas kopējā tirdzniecības politika, kas ir Savienības ekskluzīvajā kompetencē ietilpstoša joma. Apvienotās Karalistes valdība pakārtoti pievienojas šim secinājumam.

49.

Dažādo Tiesai apsvērumus iesniegušo valdību nostājas attiecībā uz Marrākešas līguma noslēgšanai atbilstošo juridisko pamatu atšķiras – Francijas valdība piemin LESD 114. un 209. pantu vai – pakārtoti – LESD 19. un 209. pantu, Ungārijas valdība – LESD 4. un 114. pantu, Apvienotās Karalistes valdība – LESD 19. pantu un Somijas valdība – LESD 19. un 114. pantu.

50.

Neraugoties uz šīm atšķirībām, Čehijas, Francijas, Itālijas, Lietuvas, Rumānijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka Savienībai nav ekskluzīvas kompetences atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam noslēgt šo līgumu, jo tas nevar ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

51.

Šajā ziņā tās uzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka jebkādi secinājumi par to ir jābalsta uz konkrētu analīzi par attiecībām, kas pastāv starp iecerēto starptautisko līgumu un Savienības tiesībām, ņemot vērā it īpaši attiecīgo tiesību normu raksturu un saturu.

52.

Ar Direktīvu 2001/29 esot veikta tikai minimāla noteiktu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana. It īpaši ar šo direktīvu neesot saskaņoti šo tiesību izņēmumi un ierobežojumi.

53.

Tā Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā dalībvalstīm esot vienīgi dota iespēja paredzēt autortiesību un blakustiesību izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā. Dalībvalstis tādējādi gan iekšējā, gan ārējā rakursā saglabājot savu kompetenci šādu izņēmumu vai ierobežojumu padarīt par obligātu. Francijas un Rumānijas valdība apgalvo, ka šo analīzi apstiprina tas, ka šajā direktīvā nav noteikta kārtība autortiesību un blakustiesību izņēmuma vai ierobežojuma invalīdu labā īstenošanai. Apvienotās Karalistes valdība turklāt apgalvo, ka nepastāv nekāda neatbilstība starp Marrākešas līgumu un šo direktīvu.

54.

Pamatojoties uz to, Francijas, Ungārijas un Rumānijas valdības apgalvo, ka no 1994. gada 15. novembra atzinuma 1/94(PTO līgumam pievienotie līgumi) (EU:C:1994:384) izrietot, ka Savienība nevar ar starptautisku nolīgumu uzlikt pienākumu paredzēt pasākumus attiecībā uz autortiesību un blakustiesību izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā, savukārt dalībvalstīm saglabājas brīvība paredzēt šādus pasākumus valsts līmenī.

55.

Tomēr Francijas valdība uzskata, ka situācija ir mainījusies pēc tam, kad 2015. gada 19. maijā Padome Komisijai lūdza – un tā to akceptēja – iesniegt tiesību akta priekšlikumu, lai Savienības tiesībās ieviestu Marrākešas līguma 4. pantā paredzēto obligāto izņēmumu vai ierobežojumu. Proti, šim apstāklim esot nozīme, ņemot vērā Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru, lai noteiktu, vai jomu jau lielākoties regulē Savienības tiesību normas, it īpaši ir jāņem vērā Savienības tiesību attīstības perspektīvas. Tādējādi šā līguma 4. pants ietilpstot Savienības ekskluzīvajā kompetencē.

56.

Šis secinājums, pēc šīs valdības domām, neliek apšaubīt dalītas kompetences pastāvēšanu attiecībā uz pārējām šā līguma tiesību normām, jo vairāk tāpēc, ka tās ietilpst sadarbības attīstības un humānās palīdzības jomās un LESD 4. panta 4. punktā ir precizēts, ka Savienības kompetences šajās jomās īstenošana nedrīkst liegt dalībvalstīm īstenot savu kompetenci.

57.

Čehijas, Itālijas, Ungārijas, Rumānijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Parlaments un Padome savukārt apgalvo, ka šā atzinuma 55. punktā minētais Padomes lūgums nav pietiekams, lai pierādītu Savienības tiesību attīstības perspektīvas, kas būtu jāņem vērā, lai novērtētu Savienības ekskluzīvās kompetences pastāvēšanu jomā, uz kuru attiecas Marrākešas līgums.

58.

Parlaments tomēr uzskata, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz šā līguma 4. pantu, jo Savienība turklāt ir īstenojusi savu kompetenci šajā jomā, pieņemdama Direktīvu 2001/29. Apstāklis, ka dalībvalstīm ir novērtējuma brīvība, īstenojot šajā direktīvā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus, nenozīmējot dalītas kompetences pastāvēšanu, jo esot jānošķir izņēmumi attiecībā uz Savienības tiesību akta darbības jomu un izņēmumi attiecībā uz šādā tiesību aktā noteiktajām tiesībām.

59.

Turklāt Marrākešas līguma 4. panta ietekme uz Direktīvas 2001/29 izveidoto sistēmu esot acīmredzama, ciktāl ar šo līgumu tiekot likvidēta novērtējuma brīvība, kas dalībvalstīm šobrīd ir atbilstoši šās direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktam.

60.

Ņemot vērā Marrākešas līguma mērķi un saturu, ir skaidri redzams, ka tas neattiecas uz kādu no četrām pirmajām LESD 3. panta 1. punktā minētajām jomām. Savukārt ir jāpārbauda, vai šis līgums pilnībā vai daļēji nav saistīts ar LESD 207. pantā definēto kopējo tirdzniecības politiku, kas atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktam ietilpst ekskluzīvā Savienības kompetencē.

61.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar to vien, ka Savienības tiesību aktam var būt zināma iedarbība uz starptautisko tirdzniecību, nepietiek, lai secinātu, ka šis akts būtu pieskaitāms tiem, kas ietilpst kopējā tirdzniecības politikā. Savukārt Savienības tiesību akts ietilpst šīs politikas jomā, ja tas konkrēti attiecas uz starptautisko tirdzniecību tādā ziņā, ka šis akts galvenokārt ir domāts, lai veicinātu, atvieglotu vai regulētu šo tirdzniecību, un tieši un tūlītēji to ietekmē (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland, C‑414/11, EU:C:2013:520, 51. punkts, un 2013. gada 22. oktobris, Komisija/Padome, C‑137/12, EU:C:2013:675, 57. punkts).

62.

Lai noteiktu, vai Marrākešas līgums ietilpst šīs politikas jomā, ir jāpārbauda gan tā mērķi, gan tā saturs.

63.

Kas attiecas, visupirms, uz Marrākešas līguma mērķi, tad jau šā līguma nosaukums parāda, ka tas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi iespieddarbiem saņēmējiem, proti, personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ.

64.

Līgumslēdzēju pušu vēlmi nodrošināt autortiesību izņēmumu un ierobežojumu saskaņošanu un atvieglot kopiju pieejamā formātā apriti, lai uzlabotu saņēmēju piekļuvi iespieddarbiem un tādējādi pārvarētu šķēršļus, kas tiem šobrīd ir attiecībā uz šo piekļuvi, apstiprina it īpaši šā līguma preambulas 7., 8. un 12. apsvērums.

65.

Turklāt no šīs preambulas 1., 2. un 4. apsvēruma izriet, ka šajā pašā līgumā paredzētā uzlabotā tiesiskā regulējuma starptautiskā līmenī ieviešanai būtu jāļauj galu galā ievērot ANO konvencijā noteiktos personu ar invaliditāti nediskriminācijas, vienlīdzīgu iespēju, pieejamības un pilnīgas un efektīvas līdzdalības un sociālās iekļaušanas principus, tostarp cīnoties pret šķēršļiem, kas stājas ceļā šo personu pilnvērtīgai attīstībai, ierobežo viņu vārda brīvību un viņu tiesību uz izglītību izmantošanu.

66.

Taisnība, Marrākešas līguma preambulas 4. un 7. apsvērumā ir minēta darbu kopiju pieejamā formātā aprite un pārrobežu apmaiņa.

67.

Tomēr, pirmkārt, šajos apsvērumos nav minēts šīs aprites vai šīs apmaiņas komerciālais raksturs un, otrkārt, tie ir minēti tikai kā instruments, kas domāts, lai uzlabotu saņēmēju piekļuvi šīm kopijām un izvairītos no šai nolūkā līgumslēdzēju pušu izrādīto centienu pārklāšanās.

68.

Turklāt, lai gan no šā līguma preambulas 3., 9., 10. un 12. apsvēruma izriet, ka līgumslēdzējas puses atzīst autortiesību aizsardzības vispār nozīmi, konkrēti, autortiesību starptautiskās sistēmas nozīmi, šajā preambulā izmantotais formulējums nenorāda uz to, ka šā līguma mērķis būtu stiprināt šo aizsardzību vai šo sistēmu.

69.

Bez tam no šā paša līguma tiesību normām neizriet, ka tam būtu kādi citi mērķi kā vien tā nosaukumā un preambulā norādītie.

70.

Tādējādi ir uzskatāms, ka Marrākešas līgums būtībā ir vērsts uz to, lai uzlabotu saņēmēju situāciju, ar dažādiem līdzekļiem, tostarp ar kopiju pieejamā formātā atvieglotu apriti, atvieglojot šo personu piekļuvi iespieddarbiem.

71.

Turpinot, kas attiecas uz šā līguma saturu, tad tajā ir precizēts, ka līgumslēdzējām pusēm tā mērķu īstenošanai ir jāizmanto divi atšķirīgi un vienam otru papildinoši instrumenti.

72.

Pirmkārt, šā līguma 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses nosaka ierobežojumus vai izņēmumus attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām, lai atvieglotu saņēmējiem piekļuvi kopijām pieejamā formātā. Citos šā panta punktos ir sniegti precizējumi attiecībā uz veidu, kādā līgumslēdzējas puses var izpildīt šo pienākumu savos tiesību aktos, tai pat laikā atstājot tām šajā ziņā plašu rīcības brīvību.

73.

Otrkārt, Marrākešas līguma 5. un 6. pantā ir paredzēti noteikti pienākumi attiecībā uz pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā.

74.

Konkrētāk, šā līguma 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka līgumslēdzējas puses paredz, ka gadījumā, ja kopija pieejamā formātā tiek izgatavota saskaņā ar izņēmumu vai ierobežojumu vai saskaņā ar likumu, pilnvarota struktūra šādu kopiju var izplatīt vai padarīt pieejamu saņēmējam vai struktūrai, kas pilnvarota citā līgumslēdzējā pusē. Citos šā panta punktos ir sniegti precizējumi attiecībā uz veidu, kādā līgumslēdzējas puses var izpildīt šo pienākumu savos tiesību aktos, tai pat laikā atstājot tām šajā ziņā plašu rīcības brīvību.

75.

Savukārt šā līguma 6. pantā ir precizēts, ka tiktāl, ciktāl līgumslēdzējas puses valsts tiesību aktos saņēmējam, fiziskai personai, kas rīkojas viņa vārdā, vai pilnvarotai struktūrai ir ļauts padarīt pieejamu kopiju pieejamā formātā, ar šiem tiesību aktiem šiem subjektiem, nesaņemot tiesību īpašnieka piekrišanu, ir jāļauj arī importēt šādu kopiju saņēmēju lietošanai.

76.

Šā paša līguma 5. un 6. pantu papildina tā 9. pants, kurā līgumslēdzējām pusēm ir uzlikts pienākums sadarboties, lai veicinātu pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā.

77.

Pamatojoties uz šiem faktoriem, ir jānosaka, vai Marrākešas līgums pilnībā vai daļēji ietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā.

78.

Šajā ziņā ir gan jāatzīst, pirmkārt, ka Savienības intelektuālā īpašuma jomā pieņemtās tiesību normas, kurām ir īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību, var ietilpt LESD 207. panta 1. punktā paredzētajā jēdzienā “intelektuālā īpašuma komerciālie aspekti” un tādējādi – šīs politikas jomā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland, C‑414/11, EU:C:2013:520, 52. punkts).

79.

Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka zināmiem starptautiskiem noteikumiem, kuros ietvertas tiesību normas, kuras ir jāpiemēro katrai no galvenajām intelektuālā īpašuma tiesību kategorijām, ir īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību, jo šie noteikumi, tā kā tie ir PTO sistēmas neatņemama sastāvdaļa un to mērķis ir veicināt šo tirdzniecību, mazinot tās izkropļojumus, ir saistīti ar šīs tirdzniecības liberalizāciju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Daiichi Sankyo un Sanofi-Aventis Deutschland, C‑414/11, EU:C:2013:520, 53. un 57.–60. punkts).

80.

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka noteikumiem, ar kuriem tiek paredzēta atbilstoša tādu pakalpojumu tiesiskā aizsardzība, kuriem piekļuve ir nosacīta, ir īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību un tādējādi tie ietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā. Šai ziņā tā balstījās uz to, ka šo noteikumu mērķis ir drīzāk veicināt šādu tirdzniecību attiecībā uz šiem pakalpojumiem nekā uzlabot iekšējā tirgus darbību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 22. oktobris, Komisija/Padome, C‑137/12, EU:C:2013:675, 64., 65. un 67. punkts).

81.

Tomēr, pretēji Komisijas apgalvotajam, šāda veida argumentācija nevar tikt piemērota Marrākešas līguma noteikumiem par izņēmumu vai ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām.

82.

Kā izriet no šā atzinuma 63.–70. punkta, Marrākešas līguma mērķis ir uzlabot saņēmēju situāciju, ar dažādiem līdzekļiem atvieglojot šo personu piekļuvi iespieddarbiem, nevis veicināt, atvieglot vai regulēt kopiju pieejamā formātā starptautisko tirdzniecību.

83.

Kas attiecas, konkrētāk, uz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām saskaņošanu, šā paša līguma preambulas 12. apsvērumā ir konkrēti norādīts, ka šī saskaņošana tiek veikta, lai saņēmējiem atvieglotu piekļuvi darbiem un to izmantošanu.

84.

Turklāt Marrākešas līguma 4. pants nav tāds, ar kuru varētu tikt nodrošināta tādu valsts tiesību aktu tuvināšana, kas varētu būtiski atvieglot starptautisko tirdzniecību, jo līgumslēdzējām pusēm, īstenojot šo pantu, ir plaša rīcības brīvība un no šā līguma 12. panta izriet, ka tā mērķis nav aizliegt līgumslēdzējām pusēm savos tiesību aktos saņēmēju interesēs noteikt citus izņēmumus un ierobežojumus, kas nav paredzēti šajā līgumā.

85.

Turklāt Komisijas arguments, ka no intelektuālo īpašumu regulējošiem noteikumiem LESD 207. pantā paredzētais “intelektuālā īpašuma komerciālo aspektu” jēdziens neattiecas vienīgi uz noteikumiem par personiskajām tiesībām, nevar tikt atbalstīts, jo ar to kopējās tirdzniecības politikas joma tiktu pārmērīgi paplašināta, šo politiku saistot ar noteikumiem, kuriem nav īpašas saiknes ar starptautisko tirdzniecību.

86.

Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka Marrākešas līguma noteikumiem par izņēmumu vai ierobežojumu noteikšanu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām būtu īpaša saikne ar starptautisko tirdzniecību, kas nozīmētu, ka tie attiecas uz LESD 207. pantā paredzētajiem intelektuālā īpašuma komerciālajiem aspektiem.

87.

Otrkārt, kas attiecas uz Marrākešas līguma noteikumiem, kuros regulēts kopiju pieejamā formātā eksports un imports, ir jānorāda, ka šie noteikumi neapšaubāmi attiecas uz šādu kopiju starptautisko tirdzniecību.

88.

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai novērtētu šādu noteikumu saikni ar kopējo tirdzniecības politiku, ir jāņem vērā to mērķis (šajā ziņā skat. atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 35.–37. punkts, un spriedumu, 2009. gada 8. septembris, Komisija/Parlaments un Padome, C‑411/06, EU:C:2009:518, 49.–54., kā arī 71. un 72. punkts).

89.

Ņemot vērā šā atzinuma 63.–70. punktā minētos apsvērumus un nepastāvot nekam, kas norādītu, ka Marrākešas līguma 5., 6. un 9. pantam būtu no šā līguma, kopumā ņemta, mērķa atšķirīgs mērķis, ir jāuzskata, ka šie panti ir paredzēti, nevis lai īpaši veicinātu, atvieglotu vai regulētu kopiju pieejamā formātā starptautisko tirdzniecību, bet gan lai uzlabotu saņēmēju situāciju, atvieglojot šo personu piekļuvi citās līgumslēdzējās pusēs reproducētām kopijām pieejamā formātā.

90.

Šādos apstākļos pārrobežu apmaiņas ar kopijām pieejamā formātā atvieglošana drīzāk šķiet esam līdzeklis šā līguma nekomerciālā mērķa sasniegšanai, nevis šim līgumam izvirzīts mērķis pats par sevi.

91.

Turklāt jānorāda arī, ka, ņemot vērā tās īpašības, Marrākešas līgumā paredzētā apmaiņa nevar tikt pielīdzināta komerciālos nolūkos veiktai starptautiskai tirdzniecībai (pēc analoģijas skat. atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 38. punkts, un spriedumu, 2009. gada 8. septembris, Komisija/Parlaments un Padome, C‑411/06, EU:C:2009:518, 69. punkts).

92.

Proti, šā līguma 5. panta 1. punktā paredzētais pienākums atļaut eksportēt kopijas pieejamā formātā attiecas vienīgi uz pilnvarotas struktūras veiktu eksportu. Šā līguma 9. pantā ir apstiprināts, ka šādi izveidotais mehānisms ir domāts, nevis lai vispārīgi veicinātu, atvieglotu vai regulētu jebkādu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā, bet gan – tikai pilnvaroto struktūru īstenoto apmaiņu ar tām.

93.

No Marrākešas līguma 2. panta c) punkta izriet, ka šīm struktūrām ir jābūt savas valdības pilnvarotām vai atzītām, jādarbojas, ievērojot bezpeļņas principu, un savi pakalpojumi jāsniedz vienīgi saņēmējiem. Turklāt, lai gan atbilstoši šā līguma 4. panta 5. punktam nav izslēgts, ka šā līguma 5. pantā regulētais eksports notiek par atlīdzību, tā ir iespējama vienīgi eksportētāja darbības bezpeļņas rakstura noteiktajās robežās.

94.

Tāpat šā paša līguma 6. pantā līgumslēdzējām pusēm ir uzlikts pienākums atļaut importu tikai tiktāl, ciktāl to veic – tieši vai netieši – saņēmējs vai pilnvarota struktūra.

95.

Turklāt no Marrākešas līguma 5. panta 1. punkta un 6. panta skaidri izriet, ka šīs tiesību normas attiecas vienīgi uz eksportu un importu, kas ir paredzēts saņēmējiem, vajadzības gadījumā – ar pilnvarotas struktūras starpniecību. Bez tam šā līguma 2. panta c) punktā un 5. panta 2. un 4. punktā ir izveidoti mehānismi, kas domāti, lai nodrošinātu, ka šādas apmaiņas ceļā iegūtās kopijas ir pieejamas vienīgi saņēmējiem.

96.

Turklāt kopijas pieejamā formātā, kuru imports regulēts šā līguma 5. panta 1. punktā, ir tikai tādas kopijas, kas ir izgatavotas saskaņā ar ierobežojumu vai izņēmumu vai saskaņā ar likumu. Savukārt šā paša līguma 6. pantā ir vienīgi paredzēts, ka šādu kopiju importēšana līgumslēdzējas puses teritorijā ir jāatļauj gadījumā, ja šīs līgumslēdzējas puses tiesību aktos attiecīgajai personai vai struktūrai ir ļauts izgatavot šādas kopijas.

97.

Tādējādi ir redzams ne tikai tas, ka ar Marrākešas līgumu sekmētā pārrobežu apmaiņa pārsniedz parastos starptautiskās tirdzniecības ietvarus, bet arī, ka starptautiskā tirdzniecība ar kopijām pieejamā formātā, kuru komerciālos nolūkos veic parasti saimnieciskās darbības subjekti vai kas vienkārši notiek ārpus saņēmēju interesēs noteikto izņēmumu vai ierobežojumu ietvariem, nav ietverta ar šo līgumu izveidotajā īpašajā režīmā.

98.

Turklāt šā līguma 1. un 11. pantā ir prasīts ievērot no citiem starptautiskiem līgumiem izrietošās saistības, un tas nozīmē, ka šis režīms nav domāts, lai atkāptos no starptautiskajiem noteikumiem, kuros regulēta literatūras un mākslas darbu starptautiskā tirdzniecība.

99.

Ņemot vērā šīs dažādās īpašības, ar Marrākešas līgumu izveidotais režīms tātad ir jānošķir no kopējā tirdzniecības politikā ietilpstošiem režīmiem, kurus Tiesa aplūkojusi 1979. gada 4. oktobra atzinumā 1/78(Starptautisks nolīgums par dabīgo kaučuku) (EU:C:1979:224), kā arī 1995. gada 17. oktobra spriedumā Werner (C‑70/94, EU:C:1995:328), 2006. gada 10. janvāra spriedumā Komisija/Padome (C‑94/03, EU:C:2006:2) un 2002. gada 12. decembra spriedumā Komisija/Padome (C‑281/01, EU:C:2002:761) un kuri, lai gan tiem nebija vienīgi ar tirdzniecību saistīti mērķi, tomēr bija balstīti uz komerciāla rakstura pasākumu noteikšanu.

100.

Šādos apstākļos tas vien, ka ar Marrākešas līgumu izveidotais režīms, iespējams, var tikt piemērots darbiem, kas tiek vai var tikt komerciāli izmantoti, un ka tādējādi tas var netieši ietekmēt starptautisko tirdzniecību ar šādiem darbiem, nenozīmē, ka tas ietilpst kopējās tirdzniecības politikas jomā (pēc analoģijas skat. atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 40. punkts).

101.

Tādējādi ir jāuzskata, ka Marrākešas līguma noslēgšana neietilpst LESD 207. pantā definētās kopējās tirdzniecības politikas jomā un ka tādējādi Savienībai nav ekskluzīvas kompetences noslēgt šo līgumu, pamatojoties uz LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunktu.

102.

Atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt starptautisku līgumu, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvā aktā vai ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, vai tiktāl, ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu.

103.

Marrākešas līguma noslēgšana nav paredzēta nevienā Savienības leģislatīvā aktā, un tā nav nepieciešama, lai Savienībai ļautu īstenot tās iekšējo kompetenci.

104.

Tādējādi uz šo lietu attiecas vienīgi LESD 3. panta 2. punkta beigās minētais gadījums, kas atbilst situācijai, kad starptautiska līguma noslēgšana “ietekmē [..] kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu”.

105.

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka pastāv risks, ka dalībvalstu uzņemtās starptautiskās saistības var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu, kas var attaisnot tās ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja šie noteikumi ir piemērojami šīm saistībām (atzinums 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 71. punkts, un spriedums, 2014. gada 26. novembris, Green Network, C‑66/13, EU:C:2014:2399, 29. punkts).

106.

Šāda riska konstatējums nenozīmē, ka ir jābūt pilnīgai saskaņai starp jomu, uz kuru attiecas starptautiskās saistības, un jomu, kura regulēta Savienības tiesiskajā regulējumā (atzinums 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 72. punkts, un spriedums, 2014. gada 26. novembris, Green Network, C‑66/13, EU:C:2014:2399, 30. punkts).

107.

It īpaši šādas starptautiskas saistības var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu tad, ja šīs saistības ietilpst jomā, kura lielākoties jau tiek regulēta ar šiem noteikumiem (šajā ziņā skat. atzinumu 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 73. punkts, un spriedumu, 2014. gada 26. novembris, Green Network, C‑66/13, EU:C:2014:2399, 31. punkts).

108.

To ņemot vērā, tā kā Savienībai ir tikai piešķirtās pilnvaras, tad kompetences esamībai, kas turklāt ir ekskluzīva, ir jābūt pamatotai ar secinājumiem, kas ir izdarīti, visaptveroši un konkrēti analizējot saistību, kura pastāv starp paredzēto starptautisko nolīgumu un spēkā esošajiem Savienības tiesību aktiem. Šajā analīzē ir jāņem vērā jomas, uz kurām attiecas gan Savienības tiesību normas, gan paredzētā nolīguma noteikumi, to paredzamā attīstība, kā arī šo normu un noteikumu raksturs un saturs, lai pārliecinātos, vai šis nolīgums nevar apdraudēt Savienības tiesību normu vienveidīgu un saskaņotu piemērošanu un ar tiem izveidotās sistēmas pienācīgu darbību (atzinums 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 74. punkts, un spriedums, 2014. gada 26. novembris, Green Network, C‑66/13, EU:C:2014:2399, 33. punkts).

109.

Šajā ziņā ir jāatgādina – kā izriet no šā atzinuma 71.–76. punkta –, ka Marrākešas līgumā ir paredzēts, ka, lai sasniegtu tā mērķus, līgumslēdzējām pusēm ir jāīsteno divi atšķirīgi un vienam otru papildinoši instrumenti, proti, pirmkārt, ierobežojums vai izņēmums attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām, lai atvieglotu saņēmējiem piekļuvi kopijām pieejamā formātā, un, otrkārt, eksporta un importa režīmi, kas paredzēti, lai sekmētu noteikta veida pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā.

110.

Direktīvas 2001/29 2.–4. pantā autoriem ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu reproducēšanu, izziņošanu sabiedrībai un izplatīšanu.

111.

Turklāt šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu reproducēšanas un izziņošanas sabiedrībai tiesībām, ja runa ir par “izmantošanu invalīdu labā, kas ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditātes gadījumu un kas pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs attiecīgajā invaliditātes gadījumā”. No šīs direktīvas 5. panta 4. punkta izriet, ka dalībvalstis var arī paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu reproducēšanas tiesībām, ciktāl to pamato saskaņā ar šīs pašas direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu atļautās reproducēšanas mērķis.

112.

No tā izriet, ka Marrākešas līgumā paredzētais izņēmums vai ierobežojums būs jāīsteno ar Direktīvu 2001/29 saskaņotās jomas ietvaros. Tas pats attiecas uz šajā līgumā paredzētajiem eksporta un importa režīmiem, ciktāl to galamērķis ir atļaut līgumslēdzējas puses teritorijā izziņot sabiedrībai vai izplatīt citā līgumslēdzējā pusē publicētas kopijas pieejamā formātā bez tiesību īpašnieku piekrišanas.

113.

Šajā ziņā, lai gan vairākas Tiesai apsvērumus iesniegušās valdības apgalvo, ka Marrākešas līgumā paredzētie pienākumi varētu tikt piemēroti ar Direktīvu 2001/29 saderīgi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstis nevar ārpus Savienības iestāžu ietvara uzņemties tādas starptautiskas saistības, kas ietilpst nozarē, kura lielākoties jau tiek regulēta ar Savienības kopīgiem noteikumiem, pat ja starp tām un šiem noteikumiem nepastāv iespējama pretruna (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 70. un 71. punkts, kā arī atzinumu 1/13(Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 86. punkts).

114.

Šādos apstākļos katrā ziņā nevar būt izšķirošas nozīmes tam, ka – pat ja tas tiktu pierādīts – Marrākešas līguma 11. pantā paredzētais pienākums ir pielīdzināms no Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punkta izrietošajam pienākumam vai ka šā līguma 4.–6. pantā paredzētie nosacījumi paši par sevi nav nesaderīgi ar Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā minētajiem nosacījumiem.

115.

Turklāt katrā ziņā ir jānorāda, kā to uzsvērušas Tiesai apsvērumus iesniegušās valdības, ka no Direktīvas 2001/29 nosaukuma un no tās preambulas 7. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir veicis tikai daļēju autortiesību un blakustiesību saskaņošanu, jo šīs direktīvas mērķis nav novērst vai nepieļaut tādas atšķirības valstu tiesiskajos regulējumos, kas nekaitē iekšējā tirgus darbībai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2015. gada 5. marts, Copydan Båndkopi, C‑463/12, EU:C:2015:144, 88. punkts, un 2015. gada 26. marts, C More Entertainment, C‑279/13, EU:C:2015:199, 29. punkts).

116.

Kas attiecas, konkrētāk, uz šo tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, šīs direktīvas preambulas 31. apsvērumā ir precizēts, ka to saskaņošanas pakāpei būtu jābalstās uz ietekmi, kādu tie atstāj uz vienmērīgu iekšējā tirgus funkcionēšanu. Tā, piemēram, Savienības likumdevējs šīs pašas direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā un 4. punktā nav pilnībā saskaņojis izņēmumus vai ierobežojumus invalīdu labā.

117.

Tomēr šis apsvērums pats par sevi nevar būt noteicošais.

118.

Proti, lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka starptautisks nolīgums, kurā regulēta joma, kas Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu (šajā ziņā skat. atzinumu 1/94(PTO līgumam pievienotie līgumi), 1994. gada 15. novembris, EU:C:1994:384, 96. punkts, un spriedumu, 2002. gada 5. novembris, Komisija/Dānija, C‑467/98, EU:C:2002:625, 84. punkts), tomēr tas nemaina to, ka ir runa tikai par vienu no situācijām, kurās ir izpildīts LESD 3. panta 2. punkta beigās minētais nosacījums (šajā ziņā skat. atzinumu 1/03(Jaunā Lugāno konvencija), 2006. gada 7. februāris, EU:C:2006:81, 121. punkts).

119.

Tāpat, lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izmantojot to iespēju paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā, ir jāuzsver, ka šī rīcības brīvība izriet no Savienības likumdevēja lēmuma piešķirt dalībvalstīm šo iespēju ar Direktīvu 2001/29 izveidotā saskaņotā tiesiskā regulējuma, ar kuru tiek nodrošināta augsta un vienveidīga reproducēšanas, izziņošanas sabiedrībai un izplatīšanas tiesību aizsardzība, ietvaros (šajā ziņā skat. spriedumus, 2012. gada 26. aprīlis, DR un TV2 Danmark, C‑510/10, EU:C:2012:244, 32. punkts, un 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 79. punkts).

120.

Šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunkts un 4. punkts neattiecas uz situāciju, kas būtu salīdzināma ar to, kāda ir minēta 1993. gada 19. marta atzinuma 2/91(SDO konvencija Nr. 170) (EU:C:1993:106) 18. un 21. punktā, kurā Tiesa nav atzinusi Savienības ekskluzīvo kompetenci minimālu priekšrakstu dēļ gan Savienības tiesību normās, gan aplūkojamajā starptautiskajā konvencijā.

121.

Proti, šajās Direktīvas 2001/29 tiesību normās nav noteikts autortiesību un blakustiesību aizsardzības minimālais līmenis, atstājot neskartu dalībvalstu kompetenci paredzēt šo tiesību lielāku aizsardzību, bet ar tām drīzāk ir paredzēta atkāpe no Savienības likumdevēja saskaņotajām tiesībām, atļaujot dalībvalstīm ar noteiktiem nosacījumiem paredzēt šo tiesību izņēmumu vai ierobežojumu. Tādējādi dalībvalsts, kas izmanto šo ar Savienības tiesībām piešķirto iespēju, galu galā nodrošina mazāku šo tiesību aizsardzību nekā tā, kas parasti izriet no šīs direktīvas 2.–4. pantā izveidotā saskaņotā aizsardzības līmeņa.

122.

Šajā kontekstā jāpiebilst, ka dalībvalstu rīcības brīvība ir jāizmanto Savienības tiesībās noteiktajās robežās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 104. punkts), kas nozīmē, ka dalībvalstis nedrīkst nesaskaņoti noteikt visus izņēmuma vai ierobežojuma invalīdu labā parametrus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, DR un TV2 Danmark, C‑510/10, EU:C:2012:244, 36. punkts).

123.

It īpaši dalībvalstis savos tiesību aktos var paredzēt izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā tikai tiktāl, ciktāl tās ievēro visus Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētos nosacījumus, proti, ka šis izņēmums vai ierobežojums attiecas tikai uz tādu izmantošanu invalīdu labā, kas ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditāti un kas pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs attiecīgās invaliditātes gadījumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, OSA, C‑351/12, EU:C:2014:110, 39. punkts), kas ir nosacījumi, kuri turklāt nav iekļauti Marrākešas līguma 4.–6. pantā.

124.

Turklāt rīcības brīvība, kas ir dalībvalstīm, īstenojot izņēmumu vai ierobežojumu invalīdu labā, nevar tikt izmantota tā, lai apdraudētu šīs direktīvas mērķus, kas, kā izriet no tās preambulas 1. un 9. apsvēruma, ir nodrošināt augstu aizsardzības līmeni par labu autoriem un iekšējā tirgus vienmērīgu darbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 107. punkts, un 2014. gada 10. aprīlis, ACI Adam u.c., C‑435/12, EU:C:2014:254, 34. punkts).

125.

Šī rīcības brīvība ir ierobežota arī Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktā, ar ko minētās direktīvas 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma ieviešanai ir izvirzīts trīskāršs nosacījums, proti, vispirms, lai šis izņēmums tiktu piemērots tikai dažos īpašos gadījumos, tad, lai tas nebūtu pretrunā darba parastajai izmantošanai un, visbeidzot, lai tas nepamatoti neskartu autortiesību subjekta likumīgās intereses (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Infopaq International, C‑5/08, EU:C:2009:465, 58. punkts, un 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 110. punkts).

126.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, lai gan dalībvalstīm ir iespēja invalīdu labā īstenot Direktīvas 2001/29 2.–4. pantā minētos saskaņoto noteikumu izņēmumus vai ierobežojumus, šķiet, ka ir runa par Savienības likumdevēja piešķirtu iespēju, kuru stingri regulē šā atzinuma 123.–125. punktā aprakstītās Savienības tiesību prasības.

127.

Šajā kontekstā ir jāuzsver arī, ka, tur, kur Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta vienīgi dalībvalstu iespēja noteikt izņēmumu vai ierobežojumu saņēmēju labā, Marrākešas līguma 4. pantā savukārt ir paredzēts pienākums noteikt šādu izņēmumu vai ierobežojumu.

128.

Līdz ar to šā līguma noslēgšana nozīmētu, ka dažādas šā atzinuma 123.–125. punktā norādītās Savienības tiesībās noteiktās robežas un prasības būs piemērojamas visām dalībvalstīm, kurām turpmāk būs pienākums paredzēt šādu izņēmumu vai ierobežojumu saskaņā ar šā līguma 4. pantu.

129.

No tā izriet, ka visi Marrākešas līgumā paredzētie pienākumi ietilpst jomā, kura lielākoties jau tiek regulēta ar Savienības kopīgiem noteikumiem, un ka šā līguma noslēgšana var ietekmēt šos noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

130.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Marrākešas līguma noslēgšana ir Eiropas Savienības ekskluzīvā kompetencē.