1. 

Šajā lietā Tiesa ir aicināta lemt par Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu ( 2 ) materiālo piemērošanas jomu. Šī lieta ļaus Tiesai precizēt savu jurisdikciju attiecībā uz šīs regulas piemērošanu pasākumiem, kas no dalībvalsts tiesību viedokļa ietilpst publiskajās tiesībās.

2. 

It īpaši šī lieta Tiesai sniegs iespēju lemt par vienošanos par piekritību vecāku atbildības jomā tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā. Šajā gadījumā Tiesai jānosaka, vai lietas dalībnieks, kurš neierodas tiesā, var tikt uzskatīts par tādu, kas pieņēmis tiesas piekritību šā noteikuma izpratnē, ja to pārstāv tiesas norīkots pārstāvis un ja tas neapstrīd piekritību tiesai. Šis jautājums jau tika skatīts saistībā ar Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 3 ), bet ne saistībā ar Regulu Nr. 2201/2003.

3.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 1. pantu:

“1.   Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:

2.   Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:

3.   Šī regula neattiecas uz:

4.

Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 7. punkts terminu “vecāku atbildība” definē kā “visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras piešķir fiziskai vai juridiskai personai ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Jēdziens ietver uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības. Jēdziens ietver uzraudzības tiesības un saskarsmes tiesības”.

5.

Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 10. punkts terminu “saskarsmes tiesības” definē kā “jo īpaši, tiesības ierobežotā laikposmā paņemt bērnu uz vietu, kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta”.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. pantu:

“1.   Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.   Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”

7.

Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punktā paredzēts, ka “dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja:

8.

Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalsts tiesām ir arī piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti 1. punktā, ja:

9.

Saskaņā ar Bulgārijas Ģimenes kodeksa (Semeen kodeks, turpmāk tekstā – “SK”) 127.a pantu:

“1.   Jautājumus par bērna ceļošanu uz ārzemēm un par šim nolūkam nepieciešamo identitātes dokumentu izsniegšanu vecāki risina pēc kopējas vienošanās.

2.   Ja vecāki nevar vienoties atbilstoši iepriekšējā punktā paredzētajam, viņu strīdu izšķir tā Rayonen sad (rajona tiesa) ( 4 ), kuras teritoriālajā jurisdikcijā ir bērna faktiskā dzīvesvieta.

3.   Tiesvedību ierosina, pamatojoties uz viena vecāka prasības pieteikumu. Tiesa uzklausa otru vecāku, ja vien viņš nav ieradies bez pamatota iemesla. Tiesa var vākt pierādījumus arī pēc savas ierosmes.

4.   Tiesa var izdot rīkojumu par pieņemtā nolēmuma pagaidu izpildi.”

10.

Likuma par Bulgārijas personu apliecinošiem dokumentiem (Zakon za balgarskite lichni dokumenti, turpmāk tekstā – “ZBLD”) 45. panta 1. punktā noteikts, ka pieteikumu par pases izsniegšanu nepilngadīgai personai iesniedz personīgi viņa vecāki.

11.

Atbilstoši ZBLD 78. panta 1. punktam, to skatot kopā ar 76. panta 9. punktu, iekšlietu ministram vai viņa pilnvarotai personai ir pilnvaras atteikt bērna izceļošanu no Bulgārijas Republikas, ja netiek iesniegta notariāli apstiprināta viņa vecāku rakstveida piekrišana par bērna ceļošanu uz ārvalstīm.

12.

Atbilstoši Grazhdanski protsesualen kodeks (Bulgārijas Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “GPK”) 47. pantam:

“1.   Ja atbildētājs nav sastopams lietas materiālos norādītajā adresē un nav iespējams atrast kādu personu, kas piekrīt saņemt pavēsti, tās izsniedzējs uzliek paziņojumu pie attiecīgās personas [mājokļa] durvīm vai pastkastes; ja viņam tur nav piekļuves, paziņojumu izliek pie ēkas ieejas durvīm vai kādā labi redzamā vietā tuvumā. Ja viņam ir piekļuve pastkastei, pavēstes izsniedzējs arī tur ievieto paziņojumu.

2.   Attiecīgajā paziņojumā norāda, ka tiesas kancelejā ir iesniegti lietas materiāli, ja pavēsti izsniedz ar tiesas darbinieka vai tiesu izpildītāja starpniecību; ka tā ir nodota pašvaldības domei, ja pavēsti izsniedz pašvaldības darbinieks, un ka to var saņemt divu nedēļu laikā, skaitot no paziņojuma izlikšanas dienas.

3.   Ja atbildētājs neierodas pēc lietas materiālu kopijas, attiecīgā tiesa uzdod prasītājam sniegt informāciju par viņa reģistrēto adresi, izņemot 40. panta 2. punktā un 41. panta 1. punktā norādītos gadījumus, kuros paziņojumu pievieno lietas materiāliem. Ja norādītā adrese nesakrīt ar pastāvīgo un pašreizējo adresi, attiecīgā tiesa atbilstoši 1. un 2. punktam uzdot veikt izsniegšanu pašreizējā vai pastāvīgajā adresē.

4.   Ja pavēstes izdevējs konstatē, ka atbildētājs nedzīvo norādītajā adresē, attiecīgā tiesa uzdod prasītājam iesniegt ziņas par viņa reģistrēto adresi neatkarīgi no atbilstoši 1. punkta minētā paziņojuma izlikšanas.

5.   Pavēsti uzskata par izsniegtu, kad beidzas tās saņemšanas termiņš tiesas kancelejā vai pašvaldībā.

6.   Ja tiesa konstatē, ka pavēstes izsniegšana ir notikusi pienācīgi, tā pievieno pavēsti lietas materiāliem un ieceļ īpašu pārstāvi [atbildētājam] uz prasītāja rēķina.”

13.

Prasītāja ir Bulgārijas pilsone, viņa dzīvo Itālijā, kur viņa vairākus gadus dzīvoja kopā ar Ilia Dimitrov Iliev, kas arī ir Bulgārijas pilsonis. Viņu kopdzīvē 2004. gada 2. novembrī piedzima meita.

14.

Prasītāja un I. D. Iliev dzīvo šķirti. Prasītāja ar meitu dzīvo Milānā, kur viņai ir pastāvīgs darbs un bērns mācās pamatskolas ceturtajā klasē. Arī I. D. Iliev dzīvo Itālijā, kur viņam ir pastāvīgs darbs. Viņš ar meitu tiekas ik pēc divām vai trim nedēļām.

15.

Bērns ir Bulgārijas pilsonis. Viņai ir izsniegta Bulgārijas pase, kas bija derīga līdz 2012. gada 5. aprīlim. Taču I. D. Iliev nesniedza vajadzīgo palīdzību, lai meitas pasei tiktu pagarināts termiņš.

16.

Prasītāja atbilstoši SK 127.a pantam lūdza Rayonen sad – Petrich (Petričas rajona tiesa) atrisināt vecāku domstarpības par iespēju bērnam ceļot uz ārvalstīm un tam nepieciešamā personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu, lai aizstātu tēva nedoto piekrišanu.

17.

Tā kā Rayonen sad konstatēja, ka GPK 47. panta 6. punkta nosacījumi ir izpildīti, tā iecēla īpašu tēva pārstāvi, pēc tam, kad prasītāja tam samaksāja Rayonen sad noteiktu atlīdzību. Īpašais pārstāvis nav iebildis pret Bulgārijas tiesas jurisdikciju lietas izskatīšanai.

18.

Ar 2014. gada 10. novembra nolēmumu Rayonen sad Petrich prasību noraidīja kā nepieņemamu. Tā paziņoja, ka prasība nav tās jurisdikcijā, un izbeidza tiesvedību. Tā konstatēja, ka, tā kā tiesvedība attiecas uz vecāku atbildības īstenošanu un tā kā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālija, lietas izskatīšana saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. pantu ir piekritīga tikai Itālijas tiesai.

19.

Prasītāja pārsūdzēja Rayonen sad Petrich2014. gada 10. novembra nolēmumu.

20.

Okrazhen sad ( 5 ) – Blagoevgrad [Blagojevgradas apgabaltiesa] apstiprināja Rayonen sad nolēmumu. Tā tāpat kā Rayonen sad uzskatīja, ka tiesvedība attiecas uz vecāku atbildību un ka, tā kā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Itālijā, saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8. pantu lieta ir piekritīga Itālijas tiesai. Tā turklāt precizēja, ka vienošanās par piekritību, kas paredzēta šīs regulas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, nav piemērojama, ciktāl tiesā ieradās nevis atbildētājs, bet gan tiesas iecelts viņa pārstāvis.

21.

Prasītāja iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) par iepriekš minēto Okrazhen sad nolēmumu. Tā vēlas noskaidrot Regulas Nr. 2201/2003 piemērojamību strīdā: tā šaubās, vai atļauja bērnam ceļot uz ārvalstīm un pases izsniegšana attiecas uz vecāku atbildības īstenošanu šīs regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

22.

Varhoven kasatsionen sad norāda, ka tā pati pieņēmusi divus pretrunīgus nolēmumus, vienu 2010. gada 1. decembrī, kurā tā nosprieda, ka tiesvedība, kas sākta saskaņā ar SK 127.a pantu, atbilstīgi kuram vecāku strīdu par viņu bērna ceļošanu uz ārvalstīm un tam nepieciešamā personu apliecinoša dokumenta izsniegšanu izskata tiesa, neattiecas uz vecāku atbildības jēdzienu Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un tādējādi neattiecas uz tās piemērošanas jomu; otrs tika pieņemts 2014. gada 9. janvārī, kurā tā ir lēmusi, ka šāds strīds attiecas uz vecāku atbildības jēdzienu.

23.

Varhoven kasatsionen sad vēlas noskaidrot arī, vai vienošanās par piekritību, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir piemērojama gadījumā, ja atbildētāju pārstāv tiesas iecelts pārstāvis un viņš nav iebildis pret Bulgārijas tiesas jurisdikciju.

24.

Varhoven kasatsionen sad tādējādi nolēma pārtraukt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu. 2015. gada 20. maijā Tiesa nolēma neapmierināt šo lūgumu.

26.

Ar 2015. gada 3. jūlija rīkojumu ( 6 ) Tiesas priekšsēdētājs nolēma piemērot lietai paātrinātu tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktā.

27.

Spānijas valdība un Eiropas Komisija par prejudiciālajiem jautājumiem iesniedza rakstveida apsvērumus. Spānijas un Čehijas Republikas valdība, kā arī Komisija tika uzklausītas 2015. gada 9. septembra tiesas sēdē.

28.

Ar pirmo un otro jautājumu, kas jāskata kopā, iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Regulas Nr. 2201/2003 materiālo piemērošanas jomu. Turpinājumā es aplūkošu šīs regulas piemērojamību šajā lietā. Pēc tam es izskatīšu trešo prejudiciālo jautājumu, kas attiecas uz vienu no vienošanās par tās dalībvalsts tiesu piekritības noteikumiem vecāku atbildības jomā, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā.

29.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai atļauja bērnam ceļot ārpus valsts teritorijas un šim nolūkam nepieciešamās pases pieprasīšana ietilpst vecāku atbildības jēdzienā Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. panta 7. punkta izpratnē. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa Tiesai būtībā jautā, vai prasība, ar kuru viens no vecākiem lūdz tiesu aizvietot otra vecāka nedoto piekrišanu bērna ceļošanai uz ārvalstīm un pases pieprasīšanai, ietilpst jēdzienā “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tiesas nolēmums valsts pārvaldes iestādēm jāņem vērā, izsniedzot bērna pasi.

30.

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punktā noteikts, ka to “neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar: [..] b) vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu”. Lai precīzi ievērotu šo noteikumu, kurā definēta regulas piemērošanas joma, atsaucoties vispirms uz civillietām, pēc tam uz vecāku atbildību, es, pirms pārbaudīšu, vai tās ietilpst jēdzienā “vecāku atbildība”, kā tā definēta šīs regulas 2. panta 7. punktā, vispirms analizēšu, vai atļauja bērnam ceļot ārpus valsts teritorijas un tam nepieciešamās pases pieprasīšana ir “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta izpratnē.

31.

Regula Nr. 2201/2003 nedefinē civillietas nedz 1. pantā, nedz 2. pantā attiecīgi par regulas piemērošanas jomu un tajā izmantoto terminu definīciju, nedz arī apsvērumos. Tās 1. panta 3. punktā tikai uzskaitītas jomas, kurās tā netiek piemērota, proti, vecāku un bērnu attiecību nodibināšana vai apstrīdēšana, lēmumi par adopciju, adopcijas sagatavošanas pasākumiem vai adopcijas atcelšanu, bērna uzvārdi un vārdi, atbrīvošana no vecāku atbildības, uzturēšanas pienākumi, trasti un mantošana, pasākumi, ko veic saistībā ar bērnu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem ( 7 ).

32.

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta pamatā ir 1968. gada 27. septembrī parakstītā Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 8 ) (turpmāk tekstā – “1968. gada Briseles konvencija”). 1968. gada Briseles konvencijas 1. panta 1. daļā noteikts, ka šī konvencija “ir piemērojama civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas veida”. Tāpat kā Regula Nr. 2201/2003 1968. gada Briseles konvencija definē civillietas un komerclietas tikai noraidošā veidā ( 9 ), izmantojot izņēmumus, kas uzskaitīti tās 1. panta otrajā daļā ( 10 ).

33.

Kā Tiesa nosprieda lietā C ( 11 ), nav nekādu šaubu, ka jēdziens “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta izpratnē jāinterpretē autonomi, tikai autonoma interpretācija var nodrošināt šīs regulas vienotu piemērošanu un, kā tiesas sēdē norādīja Čehijas Republikas valdība, visu bērnu vienlīdzību ( 12 ), neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo vai nedzīvo tajā dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir.

34.

Šajā konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesā iesniegtās prasības mērķis ir panākt, lai tā aizstātu tēva nepiekrišanu bērna ceļošanai un pases pieprasīšanai. Taču pases izsniegšana ir administratīvs akts. Tāpēc jāanalizē, vai strīds pamatlietā attiecas uz civillietām un tad tai ir piemērojama Regula Nr. 2201/2003, vai strīds jāizslēdz no šīs regulas piemērošanas jomas, pamatojot ar to, ka tas attiecas uz administratīvu lietu.

35.

Pēc manām domām, strīds pamatlietā attiecas uz civillietām Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta izpratnē tādu iemeslu dēļ, kurus es izklāstīšu turpmāk tekstā.

36.

Pirmkārt, norādīšu, ka šis strīds neattiecas ne uz vienu no tām jomām, kas ar Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 3. punktu izslēgtas no tās piemērošanas jomas ( 13 ).

37.

Otrkārt, norādīšu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 10. apsvērumu šo regulu nepiemēro “vispārīgiem valsts pasākumiem izglītības vai veselības aizsardzības jomā” ( 14 ). Es no tā secinu, ka to piemēro publisko tiesību pasākumiem, kas nav vispārīgi pasākumi izglītības vai veselības aizsardzības jomā ( 15 ).

38.

Treškārt, uzsvēršu, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktā noteikts, ka “tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām ( 16 ). Šī atruna tika ieviesta 1978. gadā, kad Dānijas Karaliste, Īrija, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pievienojās 1968. gada Briseles konvencijai ( 17 ), lai ņemtu vērā faktu, ka Apvienotajā Karalistē un Īrijā gandrīz nepastāv šāds iedalījums privāttiesībās un publiskajās tiesībās, kas ir pierasts sākotnējās EEK valstīs, un bija jāprecizē, kādas lietas netiek uzskatītas par civillietām ( 18 ). Pretēji Regulai Nr. 44/2001, Regulas Nr. 2201/2003 1. pants nenosaka, ka tā netiek piemērota administratīvajās lietās. Regulas Nr. 2201/2003 pieņemšana 2003. gada 27. novembrī notika pēc Regulas Nr. 44/2001 pieņemšanas 2000. gada 22. decembrī un it īpaši pēc 1978. gada atrunas par administratīvajām lietām 1968. gada Briseles konvencijā. Tādējādi, ja likumdevēja nolūks būtu bijis izslēgt administratīvās lietas no Regulas Nr. 2201/2003 piemērošanas jomas, man šķiet, ka likumdevējs to būtu nepārprotami paredzējis.

39.

Ceturtkārt, pat ja pieņem, ka Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkts jāinterpretē kā tāds, ar kuru no regulas piemērošanas jomas tiek izslēgtas administratīvās lietas, tāda izslēgšana, pēc manām domām, neattiecas uz visām administratīvajām lietām: šī izslēgšana attiektos tikai uz valsts varas pilnvaru īstenošanu.

40.

Proti, attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001 ( 19 ) Tiesa nosprieda, ka, lai noteiktu, vai strīds attiecas uz civillietu Regulas Nr. 44/2001 izpratnē, jāizskata pušu tiesisko attiecību būtība un tiesvedības priekšmets. Tiesa no tā secināja, ka, lai gan noteiktas tiesvedības starp publisko tiesību subjektu un privāttiesību subjektu var ietilpt šajā jēdzienā, tas tā nav gadījumā, ja publisko tiesību subjekts rīkojas, īstenojot publisko varu ( 20 ).

41.

Taču, pēc manām domām, jēdzienu “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē nevar interpretēt stingrāk nekā jēdzienu “civillietas” Regulas Nr. 44/2001 izpratnē, ciktāl Regula Nr. 2201/2003 pretēji Regulai Nr. 44/2001 skaidri neparedz administratīvo lietu izslēgšanu. Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šo regulu nepiemēro administratīvajām lietām, lai tiesvedību izslēgtu no jēdziena “civillietas”, nepietiktu ar to, ka tajā pretnostatīta valsts varas iestāde personai, uz kuru attiecas privāttiesības, vajadzētu arī, lai šī pārvaldes iestāde īstenotu publisko varu.

42.

Lai noteiktu, vai strīds attiecas uz civillietu Regulas Nr. 44/2001 izpratnē, ir jāņem vērā, kā jau tika norādīts iepriekš, divi kritēriji: no vienas puses, tiesvedības pušu tiesiskās attiecības (ja šīs attiecības ir tīri privāttiesiskas attiecības, strīds attiecas uz civillietām), no otras puses, strīda priekšmets (ja strīda priekšmets nav valsts varas izpausme, tas attiecas uz civillietām).

43.

Pirmkārt, attiecībā uz tiesvedības pušu tiesisko attiecību būtību Tiesa noskaidro starp tiesvedības pusēm, valsts varas iestādēm vai privātpersonām, pastāvošās tiesiskās attiecības, kā arī konstatē celtās prasības pamatu un tās celšanas kārtību ( 21 ).

44.

Tādējādi tiesvedībā, kurā abas puses ir privātpersonas, šīs attiecības ir tīri privāttiesiskas attiecības. Spriedumā Henkel Tiesa uzskatīja, ka uz civillietām attiecas prasība, ar kuru patērētāju asociācija cenšas panākt rīkojuma izdošanu, kas liedz komersantam izmantot negodīgus noteikumus. Tā it īpaši norādīja, ka “patērētāju aizsardzības asociācijai, kā [šajā konkrētajā gadījumā] ir privātas struktūras raksturs” ( 22 ). Tāpat arī spriedumā Frahuil Tiesa nosprieda, ka uz civillietām attiecas prasība, ar kuru uzņēmums, kurš muitas iestādei galvoja, ka pārvadātājs samaksās muitas nodevas, prasa importētājam iemaksāto summu atmaksāšanu: strīds bija starp diviem privāttiesību subjektiem ( 23 ). Spriedumā flyLAL-Lithuanian Airlines Tiesa secināja, ka uz civillietām attiecas prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, ko cēlis Lietuvas gaisa pārvadātājs pret Latvijas lidostas pārvaldes struktūru un Latvijas gaisa pārvadātāju par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, ko izraisījis iespējams konkurences tiesību pārkāpums. Tā citstarp norāda, ka, lai gan Latvijas valstij pieder atbildētāja akciju vairākums vai visas kapitāldaļas, tā nav lietas dalībniece un ka prasītājs sūdzējās par pārāk augstu lidostas iekārtu izmantošanas maksu, proti, par darbību, ko atbildētājs veicis kā uzņēmējdarbības subjekts, un netiek īstenotas publiskas varas prerogatīvas ( 24 ).

45.

Lai gan viena no pamatlietas dalībniecēm ir valsts iestāde, tikai šā fakta dēļ vien pamatlieta netika izslēgta no Regulas Nr. 44/2001 darbības jomas: šīs regulas darbības joma uz to neattiecas tikai tad, ja valsts iestāde saistībā ar šo tiesvedību īsteno publiskās varas pilnvaras. Spriedumā Sunico u.c. Tiesa nosprieda, ka prasība par nodokļu prasījuma piedziņu, ko cēlusi Lielbritānijas nodokļu iestāde, ir civillieta, jo, lai gan prasītāja ir valsts iestāde, tās darbības pamatā ir tikai Lielbritānijas tiesības, kas nosaka civiltiesisko atbildību ( 25 ). Tāpat arī spriedumā Sapir u.c. Tiesa nosprieda, ka prasība par zaudējumu atlīdzību nacionālsociālistiskā režīmā cietušajiem pret Berlīnes federālo zemi attiecas uz civillietām. Prasība pret Berlīnes federālo zemi tika celta kā atpakaļatdošanas prasījums, un tai bija pienākums atlīdzināt kā privāttiesiskam īpašniekam ( 26 ).

46.

Otrkārt, runājot par strīda priekšmetu, strīds neattiecas uz civillietām, ja tā priekšmets ir publiskās varas īstenošana, proti, ja prasījuma izcelsme ir publiskās varas rīcība ( 27 ).

47.

Spriedumā Lechouritou u.c. Tiesa uzskatīja, ka prasība, ar kuru Grieķijas pilsoņi prasa Vācijas valstij atlīdzināt kaitējumu, kuru izraisīja civiliedzīvotāju masu slepkavība, kuru Vācijas bruņotie spēki izdarīja 1943. gadā, attiecas uz publiskās varas īstenošanu ( 28 ). Turpretī spriedumā Apostolides tā uzskatīja, ka prasība, ar kuru privātpersona, nekustamā īpašuma īpašnieks Kiprā, kas tam bija jāpamet, kad 1974. gadā salā iebruka Turcijas armija, prasa privātpersonai, kas ieguvusi šo nekustamo īpašumu, nekavējoties nodot šo nekustamo īpašumu pilnīgā valdījumā ( 29 ), neattiecas uz publiskas varas īstenošanu. Tas, ka Tiesa abos šajos spriedumos pieņem pretēju risinājumu, pēc manām domām, ir tāpēc, ka spriedumā Lechouritou u.c. prasījuma mērķis bija tāda kaitējuma atlīdzināšana, kas radies tieši publiskās varas īstenošanas dēļ (civiliedzīvotāju masu slepkavība), turpretī spriedumā Apostolides prasījuma mērķis bija nekustamā īpašuma valdījums, kas iegūts publiskās varas īstenošanas rezultātā (bruņotu veidojumu iebrukums), proti, ka saikne starp prasījumu un publiskās varas darbību bija netieša.

48.

Judikatūru par jēdzienu “civillietas” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē, kā redzējām ( 30 ), var transponēt uz jēdzienu “civillietas” Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta izpratnē.

49.

Šajā lietā iesniedzējtiesā iesniegtais strīds pretnostata divas privātpersonas – bērna vecākus. Māte, protams, nevar attiecībā pret tēvu īstenot jebkādu pārmērīgu vispārējo tiesību prerogatīvu. Pušu tiesiskās attiecības ir vienīgi privāttiesību jomā.

50.

Turklāt uzsvēršu, ka prasības, ko māte iesniedza tiesā, mērķis ir panākt, lai tiesa aizstāj tēva nedoto piekrišanu pases izdošanai bērnam. Strīda priekšmets nav publiskās varas īstenošana, jo tiesai netiek lūgts izsniegt šo pasi, bet aizvietot tēva nedoto piekrišanu. Tā priekšmets ir vecāku nesaprašanās, jo māte vēlējās, lai bērns dotos apciemot ģimeni Bulgārijā, bet tēvs tam nepiekrita vai vismaz neveica tam nepieciešamās darbības. Tādējādi strīda priekšmets tieši attiecas uz privāttiesībām.

51.

Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka civillietas, kas saistītas ar vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu un deleģēšanu, pilnīgu vai galīgu izbeigšanu, kam piemērojama šī regula, tostarp attiecas uz saskarsmes tiesībām. Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 10. punkts saskarsmes tiesības definē kā it īpaši tiesības ierobežotā laikposmā paņemt bērnu uz vietu, kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta.

52.

Aizvest bērnu brīvdienās pie savas ģimenes, tostarp uz citu dalībvalsti (jo 2. panta 10. punktā runa ir par vietu, “kas nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta”), un iesniegt lūgumu pases saņemšanai, kas tam nepieciešama, manuprāt, perfekti atbilst saskarsmes tiesību definīcijai.

53.

Tādējādi uz iesniedzējtiesas jautājumu jāatbild, ka prasība, ar kuru viens vecāks lūdz tiesu aizstāt otra vecāka nedoto piekrišanu bērnam ceļot un pieprasīt pasi, attiecas uz civillietām par vecāku atbildību Regulas Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. panta 7. un 10. punkta izpratnē.

54.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pusi, kura neierodas tiesā, var uzskatīt par tādu, kura pieņēmusi lietu piekritību tiesām Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kad to pārstāv tiesas norīkots pārstāvis, kurš neapstrīd tiesas piekritību.

55.

Pirms analizēju trešo prejudiciālo jautājumu, es vēlētos sniegt dažus precizējumus par piekritības sadali vecāku atbildības jomā, kas paredzēta Regulā Nr. 2201/2003.

56.

Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā celta prasība. Tomēr šīs regulas 8. panta 2. punktā noteikts, ka “uz 1. punktu attiecas” it īpaši 12. panta noteikumi. 12. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ( 31 ) ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu ( 32 ), ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, turpretī 12. panta 3. punktā paredzēta piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, it īpaši, ja viņš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais.

57.

Piekritība dalībvalsts tiesai, kur piekritība ir īstenota, lai lemtu par laulības šķiršanas pieteikumu, vai tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, kuras paredzētas Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. un 3. punktā, tādējādi ir vienlaicīga piekritība ar piekritību tās valsts jurisdikcijai, kas ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta ( 33 ).

58.

Uzskatu, ka, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, trešais jautājums jāpārformulē ( 34 ) tā, lai to skatītu, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktu, nevis šā noteikuma 1. punktu. Turpmāk tekstā, pirms skatīšu pašu jautājumu, proti, vai lietas dalībnieks, kurš neierodas tiesā, bet kuru pārstāv tiesas norīkots pārstāvis, kurš neapstrīd tiesas piekritību, var tikt uzskatīts par tādu, kas pieņem šīs tiesas piekritību Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta izpratnē, paskaidrošu, kāpēc tāda pārformulēšana ir vajadzīga.

59.

Pēc manām domām, Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. punktu nevar piemērot šai lietai. Mēs redzējām, ka šajā punktā paredzēts, ka dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību. Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu tikai norāda, ka V. I. Gogova un I. D. Iliev dzīvojuši kopā, kas liek domāt, ka viņi nekad nav bijuši laulībā. Tādējādi šis noteikums nav piemērojams pamatlietā.

60.

Turpretī piekritība Bulgārijas tiesām jāskata Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta gaismā, šajā punktā, starp citu, paredzēts tas pats noteikums, kas 12. panta 1. punktā, proti, piekritības tai tiesai, kurā iesniegta prasība, pieņemšana. Šajā punktā paredzēts, ka dalībvalsts tiesām ir arī “piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti 1. punktā”, ja, pirmkārt, bērnam ir būtiska saikne ar šo dalībvalsti, “jo īpaši, [..] ja bērns ir šīs dalībvalsts pilsonis”, otrkārt, tiesu piekritību ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmušas visas puses un ja tas ir bērna labākajās interesēs ( 35 ).. No lietas materiāliem izriet, ka bērnam ir Bulgārijas pilsonība – pirmais nosacījums, lai vienotos par piekritību, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā, ir izpildīts.

61.

Precizēšu, ka spriedumā lietā L Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā paredzētā vienošanās par jurisdikciju vecāku atbildības lietās var tikt piemērota pat bez nepieciešamības tiesvedībai šajā jautājumā būt saistītai ar kādu citu tiesvedību, kas jau norisinās tiesā, kuras labā tiek lūgta vienošanās par jurisdikciju ( 36 ). Tādējādi nav svarīgi, ka nenorisinās nekāda tiesvedība Bulgārijas tiesās; šāds apstāklis nav šķērslis Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta piemērošanai ( 37 ).

62.

Tādējādi trešais prejudiciālais jautājums saglabā savu aktualitāti. Proti, ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 1. un 3. punktu vienošanās par piekritību pakļauta tam pašam nosacījumam: “lietu piekritību tiesām ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmuši laulātie un personas, kurām ir vecāku atbildība” (1. punkts) vai “visas tiesvedības puses” (3. punkts). Lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, pietiek ar to, ka jautājums par to, vai puse, kas neierodas tiesā un kuru pārstāv tiesas norīkots pārstāvis, kurš neapstrīd piekritību šai tiesai, jāuzskata par tādu, kas piekritis šai jurisdikcijai, tiek skatīts, ņemot vērā 3. punktu, nevis 1. punktu.

63.

Atbildētāju, kurš neierodas tiesā, pēc manām domām, nevar uzskatīt par tādu, kas pieņēmis tās tiesas piekritību, kurā iesniegta prasība Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tikai tāpēc, ka šī tiesa, kurai neizdodas tam paziņot dokumentu, ar kuru ierosināta lieta, oficiāli norīko pārstāvi tā pārstāvēšanai, un ka tas aizstāvējās pēc būtības, neizvirzot jautājumu par tiesas piekritības neesamību.

64.

Norādīšu, ka Savienības likumdevēja nodoms bija ļaut pusēm izvēlēties dalībvalsti, kuru tiesām ir piekritība, lai lemtu par vecāku atbildību. Proti, ar Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktu viņiem tiek ļauts atteikties no tās dalībvalsts tiesu piekritības, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, par labu tās dalībvalsts tiesai, ar kuru bērnam ir būtiska saikne. Likumdevēja nodoms tādējādi bija priekšplānā izvirzīt pušu autonomiju, piedāvājot tām izvēli, protams, pakļaujot nosacījumam, ka bērnam ir būtiska saikne ar to dalībvalsti, kuras tiesa tika izvēlēta ( 38 ). Tas izriet no Komisijas priekšlikuma paskaidrojuma raksta, atbilstīgi kuram Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta “mērķis ir veicināt pušu vienošanos, kaut vai attiecībā uz tiesu, kurā iesniegt prasību, atstājot arī zināmu rīcības brīvību personām, kam ir vecāku atbildība” ( 39 ).

65.

Taču, tā kā tiesas, kurā celta prasība, piekritības pamatā ir pušu griba, ir svarīgi nodrošināt, ka abas puses piekritušas šai piekritībai ( 40 ). Likumdevēja nodoms, proti, pušu autonomijas izvirzīšana priekšplānā, aicina precīzi interpretēt to, ka ir “skaidri vai citādi nepārprotami” pieņemta tās tiesas, kurā prasība celta, piekritība ( 41 ).

66.

Uzsvēršu, ka Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka tās dalībvalsts tiesu piekritībai, kuras izvēlējušās puses, jābūt “bērna labākajās interesēs”. Man šķiet, ka šis precizējums jāuztver, ņemot vērā, ka bērna labākajām interesēm ir galvenā nozīme tajā piekritības sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 2201/2003 ( 42 ), kā patiess pienākums tiesai, kurā celta prasība, nodrošināt, ka puses savu autonomiju nav īstenojušas, kaitējot bērna labākajām interesēm ( 43 ). Šāds pienākums apstiprina prasību šauri interpretēt to tiesu, kurās, pamatojoties uz 12. panta 3. punktu, iesniegta prasība, piekritību.

67.

Taču man šķiet, ka uzskatīt, ka atbildētājs ir pieņēmis Bulgārijas tiesu piekritību, kaut arī dokuments, ar kuru ierosināta lieta, viņam netika paziņots, pamatojot ar to, ka tiesas norīkotais pārstāvis nav apstrīdējis tiesas piekritību, neatbilstu pieņemšanas nosacījuma, kas paredzēts Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunktā, šaurai interpretācijai.

68.

Mani izbrīna tas, ka Bulgārijas tiesas izmantoja pārstāvja norīkošanu atbildētāja pārstāvēšanai, lai gan no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka tēvs ar meitu tiekas ik pēc divām vai trim nedēļām. Konstatēju, ka atbilstoši GPK 47. panta 4. punktam ( 44 ), ja tiesa, kurā iesniegta prasība, konstatē, ka atbildētājs nedzīvo norādītajā adresē, tā “uzdod prasītājam iesniegt ziņas” par šo. Man šķiet vismaz dīvaini, ka māte regulāri uztic bērnu tēvam, bet viņa adresi nezina. Norādīšu, ka Regulas Nr. 2201/2003 18. panta 1. punktā paredzēts, ka tiesa, kurai lieta ir piekritīga, atliek tiesvedību, kamēr nav pierādīts, ka atbildētājs ir varējis pietiekami laicīgi saņemt dokumentu, uz kura pamata ierosināta lieta, vai ka “šajā nolūkā ir darīts viss vajadzīgais” ( 45 ).

69.

Man grūti saprast, kā atbildētāju varētu uzskatīt par tādu, kas ir pieņēmis dalībvalsts tiesu piekritību, ja viņš nezina pat to, ka pret viņu sākta tiesvedība ( 46 ). Man ir šaubas arī par to, ka tās tiesas, kurā iesniegta prasība, norīkots pārstāvis var pamatoti pieņemt šīs tiesas piekritību, ja viņam nav nekāda kontakta ar atbildētāju un viņa rīcībā nav nekādu elementu, kas ļautu novērtēt tiesas, kurā iesniegta prasība, piekritību ( 47 ).

70.

Norādīšu, ka, lemjot par Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmā teikuma interpretāciju, kurā paredzēts, ka “papildus jurisdikcijai, kas atvasināta no citiem šīs regulas noteikumiem, jurisdikcija ir dalībvalsts tiesai, kurā atbildētājs ierodas”, Tiesa nesenajā spriedumā A nosprieda, ka prombūtnē esošā atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās Austrijas tiesā nenozīmē šī atbildētāja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē, proti, kas pamatotu šīs tiesas starptautisko jurisdikciju ( 48 ).

71.

Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkts, pēc manām domām, jāinterpretē tāpat kā Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmais teikums.

72.

Proti, pirmkārt, Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmajā teikumā tāpat kā Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā paredzēta lietas dalībnieku apzināta izvēle ( 49 ).

73.

Otrkārt, spriedumā A Tiesa veidoja līdzsvaru starp tiesībām uz aizstāvību un prasītāja tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā ( 50 ). Tā norādīja, ka, protams, atbildētāja domicils nebija zināms, kas traucēja prasītājiem noteikt kompetento tiesu un īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tā tomēr savu argumentāciju turpināja, uzsverot, ka, ja atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā var tikt uzskatīta par atbildētāja ierašanos tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmā teikuma izpratnē, vairs netiks uzskatīts, ka atbildētājs nav ieradies tiesā. Vairs netiks uzskatīts, ka viņš nav ieradies tiesā šīs regulas 24. panta izpratnē, bet arī 34. panta 2. punkta izpratnē, kurā paredzēts, ka spriedumu neatzīst, ja dokuments, ar kuru ierosināta lieta, nav atbildētājam paziņots laicīgi. Tādējādi atbildētājs nevarētu atsaukties uz 34. panta 2. punktu, lai iebilstu pret nolēmuma atzīšanu. Tiesa secināja, ka šādu Regulas Nr. 44/2001 24. panta interpretāciju nevar uzskatīt par tādu, ar kuru noteikts pareizais līdzsvars starp prasītāja tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesībām uz aizstāvību ( 51 ).

74.

Taču šajā lietā norādīšu, ka tās dalībvalsts tiesas piekritība, ar kuru bērnam ir būtiska saikne, kas paredzēta Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktā, ir vienlaicīga ar tās valsts tiesu piekritību, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, kas paredzēta šīs regulas 8. panta 1. punktā. Tādējādi šajā gadījumā, ja Bulgārijas tiesas uzskata, ka tām nav piekritības, pamatojot ar to, ka tēvs nav pieņēmis viņu piekritību, māte varētu iesniegt prasību Itālijas tiesās – atteikums spriest tiesu nebūtu.

75.

Turklāt uzsvēršu, ka, ja Bulgārijas tiesu iestādes, par pamatu ņemot Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punktu, uzskatītu, ka tām ir piekritība, tēvam nebūtu iespējas celt prasību.

76.

Proti, Regulas Nr. 2201/2003 41. panta 1. punktā paredzēts, ka spriedumu, kurš pasludināts kādā dalībvalstī, atzīst un tas ir izpildāms citā dalībvalstī, neprasot izpildāmības pasludināšanu un bez iespējas iebilst pret sprieduma atzīšanu, ja nolēmums ir ticis apstiprināts izcelsmes dalībvalstī. Taču atbilstoši 41. panta 2. punkta a) apakšpunktam dokumenta, uz kura pamata ierosināta lieta, paziņošana atbildētājam ir nosacījums šādas apliecības izsniegšanai. Tomēr, ja atbildētājs tiek uzskatīts par tādu, kas ir pieņēmis Bulgārijas tiesu piekritību Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tas nozīmē, ka viņš netiek uzskatīts par prombūtnē esošu šīs regulas 41. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi, ja Bulgārijas tiesas būtu jāuzskata par tādām, kurām ir piekritība, pamatojoties uz 12. panta 3. punktu, tās izsniegtu apliecību, kas ļautu atzīt un izpildīt Itālijā taisīto spriedumu.

77.

Ja tā būtu, tēvs nevarētu iebilst pret Bulgārijas tiesas sprieduma izpildi. Pirmkārt, Regulas Nr. 2201/2003 43. panta 2. punktā paredzēts, ka pārsūdzību nevar iesniegt par apliecības izsniegšanu. Otrkārt, šīs regulas 41. panta 1. punktā noteikts, ka nav iespēju iebilst pret sprieduma atzīšanu, ja spriedums ir apstiprināts izcelsmes dalībvalstī ( 52 ).

78.

Tādējādi, ja tēvs būtu jāuzskata par tādu, kas pieņēmis Bulgārijas tiesas piekritību Regulas Nr. 2201/2003 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tad tiesību uz aizstāvību pārkāpums, manuprāt, būtu nesamērīgs.

79.

Nevar rast nevienu argumentu pret šo secinājumu spriedumā Hypotečni banka, kurā Tiesa nosprieda, ka Regula Nr. 44/2001 nav pretrunā valsts noteikumam, kas atļauj vest tiesvedību pret atbildētāju, kura domicils nav zināms, tiesai, kurā iesniegta prasība, norīkojot aizbildni ( 53 ). Kā Tiesa īpaši uzsver spriedumā A, ja spriedumā Hypotečni banka atbildētājs varēja iebilst pret sprieduma atzīšanu, pamatojot ar šo 34. panta 2. punktu, tad spriedumā A šādas iespējas nav. Proti, iespēja atsaukties uz šo 34. panta 2. punktu “[..] paredz atbildētāja neierašanos tiesā un to, ka prombūtnē esoša atbildētāja pārstāvja vai likumiskā pārstāvja veiktās procesuālās darbības nenozīmē šī atbildētāja ierašanos tiesā [..] Regulas [Nr. 44/2001] izpratnē” ( 54 ). Taču, ja tiesai, kurā iesniegta prasība, ir jurisdikcija attiecībā uz šīs regulas 24. panta pamatu, atbildētājs netiek uzskatīts par klāt neesošu.

80.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Varhoven kasatsionen sad uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: