1

Savā apelācijas sūdzībā Cap Actions SNCM (turpmāk tekstā – “Cap Actions”), kopīgo ieguldījumu fonds, ar kura starpniecību Société nationale maritime Corse Méditerranée (SNCM) darba ņēmējiem pieder 9 % no šīs sabiedrības kapitāla, lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 7. jūlija rīkojumu SNCM/Komisija (T‑1/15, EU:T:2015:489; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tika noraidīts tās pieteikums par iestāšanos lietā T‑1/15 to prasītājas pirmajā instancē izvirzīto prasījumu atbalstam, kuros ir lūgts atcelt Komisijas 2013. gada 20. novembra Lēmumu 2014/882/ES par valsts atbalstu SA 16237 (C 58/2002) (ex N 118/2002), ko Francija īstenojusi sabiedrības SNCM labā (OV 2014, L 357, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Turklāt Cap Actions lūdz Tiesu apmierināt tās pieteikumu par iestāšanos lietā.

3

2015. gada 7. septembrī Eiropas Komisija iesniedza savus apsvērumus par apelācijas sūdzību.

4

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajai daļai ikviena persona var iestāties lietās, ko izskata Eiropas Savienības tiesas, ja tā var pamatot savu interesi par lietas, kas tiek izskatīta kādā no tām, risinājumu.

5

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “interese par lietas risinājumu” minētā 40. panta otrās daļas izpratnē ir jādefinē attiecībā uz pašu lietas priekšmetu un ir jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese par pašiem prasījumiem, nevis kā interese attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem. Proti, jēdziens “lietas risinājums” attiecas uz prasīto galīgo lēmumu, kurš ietverts pasludināmā sprieduma rezolutīvajā daļā (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2013:83, 7. punkts un tajā minētā judikatūra).

6

Šajā ziņā it īpaši ir jāpārliecinās, vai pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju apstrīdētais akts skar tieši un tā interese par lietas risinājumu ir droša (skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 7. punkts un tajā minētā judikatūra). Principā interese par lietas risinājumu ir uzskatāma par pietiekami tiešu tikai tiktāl, ciktāl šis risinājums var mainīt pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus National Power un PowerGen/Komisija, C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 61. punkts; Schenker/Air France un Komisija, C‑589/11 P(I), EU:C:2012:332, 14. un 15. punkts, kā arī Mory u.c./Komisija,C‑33/14 P, EU:C:2015:135, 4. un 11. punkts).

7

Savā apelācijas sūdzībā Cap Actions pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi Tiesas statūtu 40. panta otro daļu. Cap Actions būtībā izvirza piecus pamatus, kuri ir saistīti ar:

8

Vispirms ir jāizvērtē pirmais pamats, pēc tam kopā – otrais un piektais pamats, kuros būtībā ir izvirzīts tas pats tiesību jautājums, un, visbeidzot, secīgi trešais un ceturtais pamats.

9

Savā pirmajā pamatā Cap Actions apgalvo, ka Vispārējai tiesai pārsūdzētajā rīkojumā esot bijis jāņem vērā fakts, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nav tikusi atkārtoti uzsākta LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra pēc tam, kad ar spriedumu Corsica Ferries France/Komisija (T‑565/08, EU:T:2012:415) Vispārējā tiesa bija atcēlusi Lēmumu 2009/611.

10

Šī neņemšana vērā esot radījusi pārrāvumu vienlīdzīgas piekļuves tiesvedībām valsts atbalsta jomā nodrošināšanā diviem pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējiem, proti, pirmkārt, Corsica Ferries France (turpmāk tekstā – “Corsica Ferries”), kas lūdza atļauju iestāties lietā T‑1/15 Komisijas prasījumu atbalstam, un, otrkārt, Cap Actions, kas lūdza atļauju iestāties šajā pašā lietā SNCM prasījumu atbalstam. Šajā ziņā Cap Actions uzsver, ka rīkojuma SNCM/Komisija (T‑1/15, EU:T:2015:487) 9. punktā, atļaujot Corsica Ferries iestāties lietā, Vispārējā tiesa it īpaši ir atsaukusies uz to, ka tā, būdama SNCM konkurente, bija aktīvi piedalījusies administratīvajā procesā Komisijā. Cap Actions apgalvo, ka tai ir bijusi liegta iespēja darīt to pašu ar Komisijas atteikumu atkārtoti uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, lai gan tika iesniegti pieteikumi šajā ziņā, kurus Komisijai pēc Lēmuma 2009/611 atcelšanas ir adresējušas Francijas Republika un SNCM.

11

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, lai gan tā rīcībā bijusi informācija, lai to darītu, un šis pamats neattiecas uz kādu no pamatojumiem, kurus Vispārējā tiesa ir izklāstījusi savā nolēmumā, tas nozīmētu, ka tam ir atļauts vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas jomā ir ierobežota, ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais strīds (šajā ziņā skat. spriedumus Langnese-Iglo/Komisija, C‑279/95 P, EU:C:1998:447, 55. punkts, un Pêra-Grave/ITSB, C‑249/14 P, EU:C:2015:459, 24. punkts).

12

Cap Actions argumentācija, kas apkopota šī rīkojuma 10. punktā, ir balstīta uz pieņēmumu, ka tā būtu piedalījusies formālajā izmeklēšanas procedūrā, ja šī procedūra būtu bijusi atkārtoti uzsākta pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi Lēmumu 2009/611. Saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, kā arī Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 6. panta 1. punktu tieši ieinteresētajām pusēm minētā 108. panta 2. punkta izpratnē ir tiesības iesniegt piezīmes saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru. Tādējādi netieši, bet pavisam noteikti Tiesā Cap Actions atsaucas uz to, ka tai ir bijis šāds statuss saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru par atbalstu, uz kuru attiecās apstrīdētais lēmums.

13

Tomēr ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesā Cap Actions nebija atsaukusies uz savu iespējamo ieinteresētās puses statusu LESD 108. panta 2. punkta izpratnē. No minētā izriet, ka tā nevar balstīties uz šo statusu Tiesā, lai lūgtu atcelt pārsūdzēto rīkojumu.

14

Protams, Tiesā Cap Actions sūdzas par pret to vērsto iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi tādēļ, ka ar rīkojumu SNCM/Komisija (T‑1/15, EU:T:2015:487) Corsica Ferries tika atļauts iestāties lietā T‑1/15 Komisijas prasījumu atbalstam, it īpaši pamatojoties uz to, ka Corsica Ferries bija aktīvi piedalījusies formālajā izmeklēšanas procedūrā par atbalstu, uz kuru attiecās apstrīdētais lēmums.

15

Tomēr Vispārējās tiesas atļauja kādam prasītājam iestāties tiesvedībā, pamatojoties uz argumentiem, kurus tas ir izvirzījis šajā tiesā, pati par sevi nevar ietekmēt trešās personas pieteikuma par iestāšanos tajā pašā tiesvedībā iznākumu, jo šīs pēdējās minētās situācija ir atšķirīga un Vispārējā tiesā tā ir atsaukusies uz atšķirīgiem argumentiem sava pieteikuma pamatošanai salīdzinājumā ar personu, kurai ticis atļauts iestāties lietā.

16

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

17

Saistībā ar savu otro pamatu, kurš attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 11. punktu, Cap Actions atgādina, ka tā pārstāv to SNCM darba ņēmēju intereses, kam pieder šīs sabiedrības akcijas, kuru vērtību esot tieši ietekmējis apstrīdētais lēmums. Tādējādi minētajiem darba ņēmējiem kā akcionāriem esot tieša un pastāvoša interese par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu. Cap Actions iestāšanās lietā novērstu liela skaita individuālas iestāšanās lietā, un tā norāda, ka tieši šī iemesla dēļ Tiesa izmanto tiesību iestāties lietā plašu interpretāciju attiecībā uz apvienībām, sava apgalvojuma pamatojumam minot Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu National Power un PowerGen/Komisija (C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 66. punkts). Cap Actions uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatkarīgi no šiem apstākļiem nospriežot, ka tai nav tiešas un pastāvošas intereses par attiecīgās lietas risinājumu.

18

Savā piektajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 14.–16. punktu, Cap Actions apšauba Vispārējās tiesas konstatējumu par to, ka tā nav izvirzījusi nevienu konkrētu un pamatotu pierādījumu, kas varētu nošķirt tās interesi no SNCM intereses. Cap Actions uzsver, ka tai ir no SNCM atsevišķs civiltiesību subjekta un juridiskas personas statuss un ka tās interese izpaužas kā darba ņēmēju akcionāru, kurus tā pārstāv, īpašuma aizstāvība. Tā norāda, ka šie pēdējie minētie ir tieši saskārušies ar savu akciju vērtības samazināšanos sakarā ar Savienības tiesās notiekošajām tiesvedībām par valsts atbalstu, kas izmaksāts SNCM, un it īpaši lietu T‑1/15, kura tiek izskatīta Vispārējā tiesā un kurā tā lūdz atļauju iestāties.

19

Protams, darba ņēmēju akcionāru finansiālās intereses, kuras aizstāv Cap Actions, tāpat kā tās pašas intereses kā juridiskai personai, var būtiski skart lietas, kura tiek izskatīta Vispārējā tiesā un kurā SNCM ir galvenā lietas dalībniece, iznākums. Proti, šajā lietā rastais risinājums ir tāds, kas var būtiski ietekmēt SNCM finansiālo situāciju un tādējādi ar Cap Actions starpniecību turēto akciju vērtību.

20

Tomēr tāds, lai arī nozīmīgs, aizskārums, kas ir vērsts uz kādas sabiedrības, kura ir viena no galvenajiem lietas dalībniekiem lietā, kura tiek izskatīta Vispārējā tiesā, kā arī tāda ieguldījumu fonda interesēm, ar kura starpniecību atsevišķiem ieguldītājiem pieder šīs sabiedrības akcijas, nevar tikt uzskatīts par tiešu šo akcionāru un šī fonda interešu aizskārumu šī rīkojuma 5. un 6. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo tas nemaina to tiesisko stāvokli. Proti, šādas intereses sakrīt ar pašas sabiedrības, kas ir galvenais attiecīgās lietas dalībnieks, interesēm un šīs intereses lietā rastais risinājums skar tikai netieši – tādējādi, ka minētais risinājums rada sekas šim galvenajam lietas dalībniekam (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums AITEC u.c./Komisija, C‑97/92, C‑105/92 un C‑106/92, EU:C:1993:954, 15. punkts).

21

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā ne pārsūdzētā rīkojuma 11. punktā, ne tā 14.–16. punktā, nospriežot, ka tajā iesniegtās lietas iznākums tieši neskar intereses, kuras Cap Actions ir norādījusi Vispārējā tiesā, un tādējādi tās neatbilst Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas prasībām.

22

Tādēļ otrais un piektais pamats ir jānoraida.

23

Savā trešajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 12. punktu, Cap Actions norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nospriežot, ka tā nav pierādījusi, ka notiekošais sanācijas process tiktu apturēts apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā. Cap Actions uzsver, ka šī sanācijas procesa iznākums ir atkarīgs no Savienības tiesās notiekošo tiesvedību par valsts atbalstu, kas izmaksāts SNCM, risinājuma un, it īpaši, no lietas T‑1/15, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājuma. Proti, šīs tiesvedības esot iemesls tam, kādēļ SNCM galvenais akcionārs, proti, valsts uzņēmums Transdev, ir uzsācis sanācijas procesu. Saskaņā ar Cap Actions viedokli, ja minēto tiesvedību nebūtu, SNCM deficīts būtu bijis jārisina ar uzņēmuma pārstrukturēšanu.

24

Šajā ziņā no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Vispārējā tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu vērtējumu. Ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē saskaņā ar minēto LESD 256. pantu ir pārbaudīt Vispārējās tiesas veikto šo faktu juridisko kvalifikāciju un secinātās tiesiskās sekas (skat. it īpaši spriedumu Bavaria/Komisija, C‑445/11 P, EU:C:2012:828, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā lietā pārsūdzētā rīkojuma 12. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka SNCM ir iesaistīta vairākās tiesvedībās, kuras norisinās Tiesā, un ka tādējādi apstrīdētajā lēmumā aplūkotās summas ir tikai daļa no summām, kas šajā stadijā ir jāatmaksā atbalsta saņēmējam. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka nav pierādīts, ka valsts tiesās notiekošais sanācijas process tiktu apturēts apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā.

26

Šajā ziņā Tiesā Cap Actions ir tikai apgalvojusi, ka saskaņā ar pierādījumiem, kurus tā ir iesniegusi Vispārējā tiesā, galvenais akcionārs Transdev ir nolēmis uzsākt sanācijas procesu valsts tiesās sakarā ar tiesvedībām valsts atbalsta jomā, kuras norisinās Savienības līmenī. Ar šiem argumentiem nevar tikt pierādīta faktu konstatējumu, uz kuriem ir balstīts pārsūdzētā rīkojuma 12. punkts, materiālā neprecizitāte.

27

Tādēļ ir jākonstatē, ka, apstrīdot faktu vērtējumus, kurus Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā rīkojuma 12. punktā, un nepierādot, ka šo vērtējumu materiālā neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, Cap Actions izvirza argumentus, kuri nav pieņemami.

28

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida.

29

Savā ceturtajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 13. punktu, Cap Actions apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā galvenā akcionāra, kas ir Transdev, nevis Francijas valsts kā tāda, intereses ir pielīdzinājusi darba ņēmēju akcionāru interesēm, kuras pārstāv Cap Actions. Tā norāda, ka Transdev vēlas pārtraukt darbību saistībā ar jūras transportu, savukārt darba ņēmēju akcionāru mērķis ir aizsargāt gan savu īpašumu, gan savu nodarbinātību. Tādējādi Cap Actions esot pašai sava interese par lietas, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā, risinājumu, kura atšķiras no galvenā akcionāra intereses.

30

Šajā ziņā, kā ir nospriests šī rīkojuma 20. punktā, sabiedrības akcionāru ekonomiskās un finansiālās intereses principā sakrīt ar pašas sabiedrības, kas ir lietas galvenais dalībnieks, interesēm. Protams, akcionāri, kuru intereses šajā lietā pārstāv Cap Actions, arī ir SNCM darba ņēmēji, taču ir jāuzsver, ka Cap Actions pārstāv viņu kā akcionāru intereses, kā tā skaidri to apstiprina savā apelācijas sūdzībā.

31

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 13. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka izņēmuma kārtā šī rīkojuma iepriekšējā punktā atgādinātais noteikums, proti, apstāklis, ka kādas sabiedrības mazākuma akcionāram ir atšķirīgas intereses salīdzinājumā ar galveno akcionāru un tādējādi attiecīgā gadījumā salīdzinājumā ar pašu sabiedrību, attiecīgā gadījumā var piešķirt šim mazākuma akcionāram tādu interesi par lietas, kurā attiecīgā sabiedrība ir viens no lietas dalībniekiem, risinājumu, kas atšķiras no šīs pēdējās minētās intereses. Lai atsauktos uz šo izņēmumu, mazākuma akcionāram tomēr ir jānorāda konkrēti fakti, kas pierāda šo interešu atšķirības esamību saistībā ar attiecīgās lietas risinājumu, ņemot vērā tās priekšmetu.

32

Šajā lietā pārsūdzētā rīkojuma 13. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Cap Actions nav iesniegusi nevienu konkrētu faktu, kas varētu pierādīt šādas atšķirības esamību. Atbilstoši šī rīkojuma 24. punktā atgādinātajai judikatūrai Cap Actions ir izvirzījusi nepieņemamus argumentus, apstrīdot šo faktu vērtējumu, un nav pierādījusi, ka materiālā neprecizitāte izriet no lietas materiāliem.

33

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

34

No visa iepriekš minētā izriet, ka, tā kā neviens no Cap Actions izvirzītajiem pamatiem tās apelācijas sūdzības pamatošanai netika apmierināts, tā ir jānoraida pilnībā.

35

Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība nav pamatota. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Cap Actions atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šis spriedums Cap Actions nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu: