7.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 406/17

1)

Vai Eiropas tiesību normas, it īpaši Direktīvas 2001/14/EK (1) 30. panta 1. punkta pirmais teikums, 2. punkts, 3. punkts, 5. punkta pirmā daļa un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka ir izslēgta tādas infrastruktūras lietošanas maksas atgūšana, par kuru ir notikusi vienošanās vai kas ir noteikta pamata vienošanās starp infrastruktūras pārvaldītāju un pretendentu ietvaros, ja tā nav apstiprināta procedūrā valsts regulatīvajā iestādē un attiecīgā tiesas procesā, kurā ir tikuši pārbaudīti šie regulatīvās iestādes lēmumi?

2)

Vai Eiropas tiesību normas, it īpaši Direktīvas 2001/14/EK 30. panta 1. punkta pirmais teikums, 2. punkts, 3. punkts, 5. punkta pirmā daļa un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka ir izslēgta tādas infrastruktūras lietošanas maksas atgūšana, par kuru ir notikusi vienošanās vai kas ir noteikta pamata vienošanās starp infrastruktūras pārvaldītāju un pretendentu ietvaros, ja iepriekš valsts regulatīvā iestāde nav izskatījusi jautājumu par apstrīdēto infrastruktūras lietošanas maksu?

3)

Vai ar Savienības tiesību prasībām, atbilstoši kurām infrastruktūras pārvaldītājiem ir pienākums ievērot tādas vispārējās prasības par maksas noteikšanu kā, piemēram, izmaksu segšanas prasība (Direktīvas 2001/14/EK 6. panta 1. punkts) un kritēriju ievērošana saistībā ar pieļaujamību tirgus situācijā (Direktīvas 2001/14/EK 8. panta 1. punkts), ir saderīga infrastruktūras lietošanas maksas taisnīguma pārbaude civiltiesiskā kārtā, pamatojoties uz valsts civiltiesību normu, atbilstoši kurai tiesām ir atļauts pārbaudīt viena līgumslēdzēja izvirzītu noteikumu par atlīdzību un vajadzības gadījumā ar pašas tiesas lēmumu noteikt atlīdzību ex æquo et bono?

4)

Ja uz trešo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši: vai civillietu tiesai, īstenojot tās rīcības brīvību, ir jāievēro Direktīvas 2001/14/EK prasības par infrastruktūras lietošanas maksas noteikšanu, un, ja tas tā ir, kādas?

5)

Vai maksas taisnīguma pārbaude civiltiesiskā kārtā, pamatojoties uz 3) jautājumā minēto valsts tiesību normu, šajā ziņā ir saderīga ar Eiropas tiesībām, ja civillietu tiesas, atkāpjoties no vispārējiem dzelzceļa pārvaldītāja maksas noteikšanas principiem un apmēriem, nosaka maksu, lai gan dzelzceļa pārvaldītājam atbilstoši Savienības tiesībām ir pienākums īstenot nediskriminējošu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām, kurām ir tiesības uz piekļuvi (Direktīvas 2001/14/EK 4. panta 5. punkts)?

6)

Vai infrastruktūras pārvaldītāja noteiktās maksas taisnīguma pārbaude civiltiesiskā kārtā ir saderīga ar Savienības tiesībām, ņemot vērā, ka Savienības tiesībās ir noteikta regulatīvās iestādes piekritība domstarpību atrisināšanā starp infrastruktūras pārvaldītāju un personu, kurai ir piekļuves tiesības, par infrastruktūras lietošanas maksu vai tās apmēru vai struktūru, kas ir vai būtu jāmaksā personai, kurai ir piekļuves tiesības, (Direktīvas 2001/14/EK 30. panta 5. punkta trešā daļa), un turklāt regulatīvā iestāde, ņemot vērā, iespējams, daudzos strīdus dažādās civillietu tiesās, nevarētu vairs nodrošināt vienotu tiesību aktu dzelzceļa jomā piemērošanu (Direktīvas 2001/14/EK 30. panta 3. punkts)?

7)

Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši Direktīvas 2001/14/EK 4. panta 1. punktu, ir saderīga situācija, ka atbilstoši valsts tiesību normām visas infrastruktūras pārvaldītāju noteiktās infrastruktūras lietošanas maksas ir jāaprēķina, balstoties tikai uz tiešajām izmaksām?