—

W. F. Gözze Frottierweberei GmbH un W. Gözze vārdā – M. Hermans un I. Heß, Rechtsanwältinnen,

—

Verein Bremer Baumwollbörse vārdā – C. Opatz, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – M. Hellmann, T. Henze un J. Techert, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – T. Scharf un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp W. F. Gözze Frottierweberei GmbH (turpmāk tekstā – “Gözze”) un Wolfgang Gözze, no vienas puses, un Verein Bremer Baumwollbörse (turpmāk tekstā – “VBB”), no otras puses, saistībā, pirmkārt, ar to, ka Gözze ir izmantojusi preču zīmi, kas ir līdzīga Eiropas Savienības preču zīmei, kuras īpašniece ir VBB, un, otrkārt, par šīs preču zīmes faktisku izmantošanu.

3

Regula Nr. 207/2009 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 16. decembra Regulu (ES) 2015/2424 (OV 2015, L 341, 21. lpp.), kura stājās spēkā 2016. gada 23. martā. Ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr ir jāizskata atbilstoši Regulai Nr. 207/2009, kāda tā bija spēkā pirms šiem grozījumiem.

4

Saskaņā ar šīs regulas 4. pantu:

“[Eiropas Savienības] preču zīme var tikt izveidota no visiem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem – tostarp personvārdiem – modeļiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas, ar nosacījumu, ka tās ir atšķiramas starp dažādu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem.”

5

Minētās regulas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nereģistrē:

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 9. panta 1. punktu:

“[Eiropas Savienības] preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos [komercdarbībā] izmantot:

[..].”

7

Regulas Nr. 207/2009 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja piecos gados pēc [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrācijas tās īpašnieks nav sācis šo preču zīmi [Eiropas Savienībā] patiesi izmantot saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz ko tā ir reģistrēta, vai ja tās izmantošana ir pārtraukta uz nepārtrauktu piecu gadu laikposmu, uz [Eiropas Savienības] preču zīmi attiecina šajā regulā paredzētās sankcijas, ja vien šai neizmantošanai nav pamatotu iemeslu.

[..]

2.   [Eiropas Savienības] preču zīmes izmantošanu ar īpašnieka piekrišanu uzskata par darbību, kad preču zīmi izmanto pats īpašnieks.”

8

Šīs regulas 22. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmi var licencēt attiecībā uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, uz kuriem tā ir reģistrēta, un visā [Savienībā] vai kādā tās daļā. [..]”

9

Saskaņā ar minētās regulas 51. panta 1. punktu:

“[Eiropas Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesības paziņo par atceltām, ja [Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO)] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas proces[ā] attiecībā uz pārkāpumu:

10

Šīs pašas regulas 52. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja [EUIPO] iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:

[..].”

11

Regulas Nr. 207/2009 66. pantā ir noteikts:

“1.   [Eiropas Savienības] kolektīvā preču zīme ir [Eiropas Savienības] preču zīme, kuru tā raksturo, kad iesniedz pieteikumu par to, un kas spēj nošķirt tās apvienības locekļu, kas ir šīs preču zīmes īpašnieki, preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem. [..]

2.   Atkāpjoties no 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta, [Eiropas Savienības] kolektīvās preču zīmes 1. punkta nozīmē var būt apzīmējumi vai norādes, kas tirdzniecībā var kalpot kā norādes par preču vai pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi. Kopīga preču zīme nedod tiesības tās īpašniekam aizliegt trešajām personām šos apzīmējumus vai norādes izmantot tirdznieciskos darījumos ar nosacījumu, ka trešās personas rūpnieciskos vai komercdarījumos tās izmanto godīgi; šo preču zīmi jo īpaši nevar izmantot pret trešo personu, kam ir tiesības izmantot ģeogrāfisku nosaukumu.

3.   Šīs regulas noteikumus piemēro [Eiropas Savienības] kopīgām preču zīmēm, ja vien 67. līdz 74. pants nenosaka citādi.”

12

Šīs regulas 67. pantā ir noteikts:

“1.   Pieteikuma par [Eiropas Savienības] kolektīvo preču zīmi iesniedzējam noteiktā termiņā jāiesniedz noteikumi, kas reglamentē tās izmantošanu.

2.   Noteikumos, kas reglamentē tās izmantošanu, norāda personas, kam atļauts preču zīmi izmantot, nosacījumus, lai būtu apvienības loceklis, un, ja tādi ir, preču zīmes izmantošanas nosacījumus, ieskaitot sankcijas. Noteikumiem, kas reglamentē 66. panta 2. punktā minētās preču zīmes izmantošanu, jāatļauj visām personām, kuru preču vai pakalpojumu izcelšanās vieta ir attiecīgais ģeogrāfiskais apgabals, kļūt par tās apvienības locekli, kura ir preču zīmes īpašnieks.

[..]”

13

Minētās regulas 71. pantā ir noteikts:

“1.   [Eiropas Savienības] kolektīvās preču zīmes īpašniekam jāiesniedz [EUIPO] visi grozītie noteikumi, kas reglamentē preču zīmes izmantošanu.

2.   Grozījumus reģistrā nemin, ja grozītie noteikumi neatbilst 67. pantam vai ir saistīti ar [..] noraidījuma iemesliem.

[..]”

14

Atbilstoši tās pašas regulas 73. pantam:

“Papildus 51. pantā paredzētajiem atcelšanas iemesliem [Eiropas Savienības] kolektīvās preču zīmes īpašnieka tiesības atceļ, ja [EUIPO] saņem attiecīgu pieteikumu vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas proces[ā] attiecībā uz pārkāpumu, ja:

[..]

15

Regulas Nr. 207/2009 versijā, kas izriet no Regulas Nr. 2015/2424, ir ietverta jauna iedaļa “ES sertifikācijas zīmes”, kurā ietilpst Regulas Nr. 207/2009 74.a‑74.k pants.

16

Saskaņā ar 74.a pantu:

“1.   ES sertifikācijas zīme ir ES preču zīme, kuru kā tādu raksturo, kad iesniedz pieteikumu par to, un kura sniedz iespēju nošķirt preces vai pakalpojumus, ko zīmes īpašnieks ir sertificējis attiecībā uz materiālu, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas veidu, kvalitāti, precizitāti vai citu īpašību, izņemot ģeogrāfisko izcelsmi, no tādām precēm un pakalpojumiem, kas nav šādi sertificēti.

2.   Jebkura fiziska vai juridiska persona, tostarp institūcijas, iestādes un struktūras, kas ir publisko tiesību subjekti, var iesniegt ES sertifikācijas zīmes pieteikumu, ar noteikumu, ka šāda persona neveic darījumdarbību, kas saistīta ar sertificētu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.

[..]”

17

Saskaņā ar Regulas Nr. 2015/2424 4. pantu šī sprieduma 15. un 16. punktā minētās tiesību normas galvenokārt piemēro, sākot no 2017. gada 1. oktobra.

18

VBB ir apvienība, kas veic dažādas ar kokvilnas tirdzniecību saistītas darbības. Tā ir īpašniece turpinājumā attēlotajai grafiskajai Eiropas Savienības preču zīmei (turpmāk tekstā – “kokvilnas zieda preču zīme”), kas ir reģistrēta 2008. gada 22. maijā precēm, tostarp tekstilizstrādājumiem:

19

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un tiesas sēdē Tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka vairāku gadu desmitu garumā pirms šīs reģistrācijas šo pašu grafisko apzīmējumu (turpmāk tekstā – “kokvilnas zieda apzīmējums”) ražotāji ir izmantojuši kokvilnas šķiedras tekstilizstrādājumos, lai sertificētu savu produktu sastāvu un kvalitāti.

20

Kopš minētās reģistrācijas VBB ar uzņēmumiem, kas ir tās locekļi, ir noslēgusi licences līgumus par savu kokvilnas zieda preču zīmi. Šie uzņēmumi apņemas izmantot šo preču zīmi tikai attiecībā uz labas kvalitātes izstrādājumiem no kokvilnas šķiedras. VBB var pārbaudīt šo saistību ievērošanu.

21

Gözze, ko vada W. Gözze, kas nav VBB locekle un nav noslēgusi licences līgumu ar šo apvienību, ražo tīras kokvilnas šķiedras tekstilizstrādājumus, un tiem jau vairākus gadu desmitus pievieno kokvilnas zieda apzīmējumu.

22

2014. gada 11. februārīVBB cēla prasību par preču zīmes pārkāpumu pret Gözze un W. Gözze piekritīgā Eiropas Savienības preču zīmju tiesā – Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija), jo Gözze tirdzniecībā bija laidusi dvieļus, uz kā bija piesprausta etiķete, kuras priekšpuses kopija ir redzama šeit:

23

Šajā tiesvedībā Gözze2014. gada 14. aprīlī cēla pretprasību par preču zīmes paziņošanu par spēkā neesošu, sākot no 2008. gada 22. maija, vai, pakārtoti, par šīs preču zīmes atcelšanu, sākot no 2013. gada 23. maija.

24

Tās skatījumā, kokvilnas zieda apzīmējums esot tīri aprakstošs un tātad tam nepiemītot atšķirtspējas raksturs. Šis apzīmējums arī nevarot kalpot par izcelsmes norādi, to Regulas Nr. 207/2009 15. panta minētajā termiņā faktiski nav izmantojusi nedz VBB, nedz tās licenciāti un katrā ziņā tas neesot bijis jāreģistrē kā preču zīme.

25

Ar 2014. gada 19. novembra spriedumu Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) VBB prasību apmierināja un noraidīja Gözze pretprasību.

26

Šī tiesa uzskatīja, ka aplūkotais apzīmējums var kalpot par izcelsmes norādi. Turklāt, ievērojot uz Gözze etiķetēm izmantotā kokvilnas zieda apzīmējuma un VBB kokvilnas preču zīmes augsto līdzības pakāpi, pastāvot iespēja radīt neskaidrību Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

27

Gözze pārsūdzēja šo nolēmumu Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija).

28

Šī otrā minētā tiesa, protams, piekrīt pirmās minētās tiesas secinājumam, ka kokvilnas zieda apzīmējums, ko Gözze piestiprina pie saviem izstrādājumiem, ir ļoti līdzīgs VBB kokvilnas zieda preču zīmei, jo tas atšķiras vien ar krāsu, kādā Gözze to parasti drukā.

29

Tomēr tā uzskata, ka tas, ka Gözze kokvilnas zieda apzīmējumu izmanto identiskiem produktiem, obligāti nav pamats tam, lai VBB celtu prasību par preču zīmes pārkāpumu. Proti, sabiedrība šajā apzīmējumā, kā arī kokvilnas zieda preču zīmē vispirms saskata “kvalitātes apliecinājumu”. Šādos apstākļos varot uzskatīt, ka apzīmējuma un minētā apzīmējuma un preču zīmes izmantošanā neesot ietvertas ziņas par minēto izstrādājumu izcelsmi. Tā rezultātā pirmkārt, varētu secināt, ka VBB ir jāatceļ tiesības uz kokvilnas zieda preču zīmi faktiskas izmantošanas neesamības dēļ Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka Gözze nav izdarījusi pārkāpumu.

30

Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) arī šaubās par to, vai tādos kā pamatlietas apstākļos preču zīme ir jāuzskata par tādu, kas maldina sabiedrību šīs regulas 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Faktiski šajā gadījumā VBB ir tikai ekskluzīvi kontrolējusi savu licenciātu tirgū laistos izstrādājumus.

31

Visbeidzot, šī tiesa uzskata attiecīgā gadījumā varētu iztēloties individuālas Eiropas Savienības preču zīmes – kā kokvilnas zieda preču zīme – pielīdzināt kolektīvas Eiropas Savienības preču zīmes lietošanai. Tas, pamatojoties uz kolektīvām preču zīmēm piemērojamiem principiem, ļautu uzskatīt, ka šādas preču zīmes piestiprināšana izstrādājumiem kalpo izcelsmes norādei, ja sabiedrība šādu piestiprinājumu saista ar preču zīmes īpašnieka veiktu kvalitātes pārbaudi. Ja Tiesa šādai argumentācijai piekristu, tādā gadījumā varētu būt iespējams piemērot pēc analoģijas Regulas Nr. 207/2009 73. panta a) punktu, saskaņā ar kuru šādas preču zīmes īpašnieka tiesības uz preču zīmi ir jāatceļ, ja viņš neveic piemērotus pasākumus, lai novērstu preču zīmes izmantošanu tādā veidā, kas nav savienojams ar izmantošanas nosacījumiem, kuri paredzēti izmantošanas noteikumos.

32

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka individuālas Eiropas Savienības preču zīmes piestiprināšana, ko veic īpašnieks pats vai tas ir noticis ar viņa piekrišanu, uz izstrādājumiem kā kvalitātes apliecinājums ir preču zīmes izmantošana, kas ietilpst jēdzienā “faktiska izmantošana” šīs tiesību normas izpratnē, tādā nozīmē, ka šīs preču zīmes īpašniekam saglabājas tiesības saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizliegt trešajām personām piestiprināt uz identiskiem izstrādājumiem līdzīgu apzīmējumu, jo pastāv maldināšanas risks šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.

34

Attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu – no šīs tiesību normas nešaubīgi izriet, ka tādā gadījumā kā pamatlietā, kur nav ticis apstrīdēts, ka trešās personas, proti, Gözze bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas savā komercdarbībā ir izmantojušas apzīmējumu, kas ir līdzīgs šai preču zīmei identiskiem izstrādājumiem, var aizliegt šādu izmantošanu, ja tā sabiedrībā rada maldināšanas risku.

35

Šādi tas ir gadījumā, ja pastāv risks, ka sabiedrībai šķiet, ka preces vai pakalpojumus, kuros trešās personas izmanto apzīmējumu, un preces un pakalpojumus, kas apzīmēti ar preču zīmi, sniedz viens un tas pats uzņēmums vai – attiecīgajā gadījumā – ekonomiski saistīti uzņēmumi (it īpaši skat. spriedumus, 2005. gada 6. oktobris, Medion, C‑120/04, EU:C:2005:594, 26. punkts; 2008. gada 10. aprīlis, adidas un adidasBenelux, C‑102/07, EU:C:2008:217, 28. punkts, kā arī 2010. gada 25. marts, BergSpechte, C‑278/08, EU:C:2010:163, 38. punkts).

36

Ņemot vērā lielo līdzību starp kokvilnas zieda apzīmējumu, ko uz tirdzniecībā laistiem kokvilnas tekstilizstrādājumiem piestiprina Gözze, un kokvilnas zieda preču zīmi, ko tirdzniecībā laistiem izstrādājumiem piestiprina VBB licenciāti, iesniedzējtiesa savā lūgumā par prejudiciāla nolēmuma pieņemšanu jau ir secinājusi, ka attiecībā uz šo apzīmējumu un šo preču zīmi pastāv maldināšanas risks. Tomēr šī tiesa šaubās par to, vai “faktiskas izmantošanas” Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta izpratnē neesamības dēļ VBB vairs nav tiesību atsaukties uz minēto preču zīmi. Ja tas tā būtu, minētā tiesa plāno apmierināt Gözze pretprasību par kokvilnas zieda preču zīmes atcelšanu.

37

Attiecībā uz minēto 15. panta 1. punktu – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka preču zīme šīs tiesību normas izpratnē ir “faktiski izmantota”, ja tā ir izmantota atbilstoši savai pamata funkcijai – garantēt to preču vai pakalpojumu izcelsmes identitāti, attiecībā uz kuriem tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču un pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības (it īpaši skat. spriedumus, 2003. gada 11. marts, Ansul, C‑40/01, EU:C:2003:145, 43. punkts; 2007. gada 13. septembris, Il Ponte Finanziaria/ITSB, C‑234/06 P, EU:C:2007:514, 72. punkts, un 2012. gada 19. decembris, Leno Merken, C‑149/11, EU:C:2012:816, 29. punkts).

38

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka kokvilnas zieda preču zīmes piestiprināšana, to darot VBB licenciātiem attiecībā uz saviem izstrādājumiem, ietilpst mērķī radīt vai saglabāt šo izstrādājumu noietu.

39

Tomēr tas, ka preču zīme ir izmantota tikai, lai radītu vai saglabātu šo izstrādājumu vai pakalpojumu noietu, kuru dēļ tā ir tikusi reģistrēta, nevis tikai, lai saglabātu ar šo preču zīmi piešķirtās tiesības, nav pietiekami, lai konstatētu “faktisku izmantošanu” Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta izpratnē.

40

Kā jau Tiesa to ir minējusi šī sprieduma 37. punktā atgādinātajā judikatūrā, ir noteikti nepieciešams arī tas, lai šī preču zīme tiktu izmantota atbilstoši preču zīmes pamata funkcijai.

41

Attiecībā uz individuālām preču zīmēm – šī pamata funkcija ir garantēt patērētājam vai galalietotājam preces vai pakalpojuma, ko ar to apzīmē, izcelsmes identitāti, ļaujot šim patērētājam vai šim lietotājam šo preci vai šo pakalpojumu bez sajaukšanas iespējas atšķirt no citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem. Lai preču zīme varētu pildīt šo lomu – būt pamatelements netraucētas konkurences sistēmā, kuru Līgums paredz iedibināt un saglabāt –, tai ir jāgarantē, ka visas preces vai pakalpojumi, ko ar to apzīmē, ir ražoti vai piegādāti viena uzņēmuma kontrolē, kurš var būt uzskatāms par atbildīgu par to kvalitāti (it īpaši skat. spriedumus, 1998. gada 29. septembris, Canon, C‑39/97, EU:C:1998:442, 28. punkts; 2002. gada 12. novembris, Arsenal Football Club, C‑206/01, EU:C:2002:651, 48. punkts, un 2014. gada 6. marts, Backaldrin Österreich The Kornspitz Company, C‑409/12, EU:C:2014:130, 20. punkts).

42

Vajadzība Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkta piemērošanā pēc izmantošanas atbilstīgi izcelsmes norādes pamata funkcijai nozīmē to, ka, lai arī protams, preču zīmi var izmantot atbilstīgi citām funkcijām, proti, funkcijai garantēt šīs preces vai šī pakalpojuma kvalitāti vai saziņas, investīciju vai reklāmas funkcijai (it īpaši šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 18. jūnijs, L’Oréal u.c., C‑487/07, EU:C:2009:378, 58. punkts, kā arī 2011. gada 22. septembris, Interflora un Interflora British Unit, C‑323/09, EU:C:2011:604, 38. punkts), uz to tomēr attiecas šajā regulā paredzētās sankcijas, ja piecu gadu laikā bez pārtraukuma tā nav tikusi izmantota atbilstīgi tās pamata funkcijai. Šādā gadījumā preču zīmes īpašnieka tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāatzīst par atceltām, izņemot, ja viņš var atsaukties uz pamatotiem iemesliem, kas viņu ir atturējuši preču zīmi izmantot tās pamata funkcijas nodrošināšanai.

43

Tieši šo iepriekš izklāstīto principu kontekstā ir jāizvērtē, vai, izmantojot tādu individuālo preču zīmi kā pamatlietā aplūkotā par kvalitātes apliecinājumu, to var uzskatīt par izmantošanu atbilstīgi preču zīmes pamata funkcijai.

44

Šai sakarā ir svarīgi preču zīmes pamata funkciju nejaukt ar citām tās funkcijām, kas atgādinātas šī sprieduma 42. punktā un ko attiecīgā gadījumā var nodrošināt ar preču zīmi, piemēram, kā garantēt kvalitāti.

45

Ja individuālas preču zīmes izmantošana, kas apstiprina preču vai pakalpojumu kvalitāti vai sastāvu, patērētājiem garantē tikai to, ka šīs preces vai pakalpojumus piedāvā tikai viens uzņēmums, kura kontrolē tie tiek ražoti un kuram tādējādi var noteikt atbildību par minēto preču vai pakalpojumu kvalitāti, tādā gadījumā šāda izmantošana nav atbilstīga izcelsmes norādes funkcijai.

46

No tā izriet, kā to secinājumu 47. un 56. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka individuālas preču zīmes pamata funkcijai neatbilstīga izmantošana ir tad, ja tās piestiprināšana izstrādājumiem ir vienīgi šo izstrādājumu kvalitātes apliecinājums, nevis arī garantija, ka izstrādājumus piedāvā tikai viens uzņēmums, kura kontrolē tie tiek ražoti un kuram var noteikt atbildību par to kvalitāti.

47

Pamatlietā VBB tiesas sēdē Tiesā norādīja, ka tā ir apvienība, kurai juridiskas personas statusu ir piešķīrusi valsts (kraft staatlicher Verleihung), tā saistībā ar savu preču zīmi izsniegtajām licencēm iegūtos līdzekļus investē ar kokvilnu saistītu aktivitāšu veicināšanā, tā izdot izglītojošu materiālu par kokvilnu un saistībā ar šo tēmu organizē seminārus, tā rīkojas arī kā šķīrējtiesa un turklāt veic ar publisko varu saistītas funkcijas, piedaloties prix CIF Bremen cenas noteikšanā, kas izsaka kokvilnas atsauces vērtību tirgū.

48

Šīs apvienības darbība – kā to Tiesā paskaidrojusi VBB – liek noprast, ka tā nav iesaistīta tās licenciātu izstrādājumu ražošanā un par tiem nav arī atbildīga.

49

Tomēr iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visu informāciju, ko tai iesnieguši lietas dalībnieki, ir jāpārbauda, vai visi svarīgie un atbilstošie elementi ļauj uzskatīt, ka VBB kokvilnas zieda preču zīmes piestiprināšana, to nodrošinot šīs apvienības licenciātiem uz saviem izstrādājumiem, patērētājiem garantē to, ka tos piedāvā tikai viens uzņēmums, proti, VBB, kurā ietilpst tās locekļi, kura kontrolē minētie izstrādājumi tiek ražoti un kuram var noteikt atbildību par to kvalitāti.

50

Par šādu elementu katrā ziņā nevarētu uzskatīt to, ka saskaņā ar licences līgumiem VBB ir tiesīga pārbaudīt to, ka licenciāti izmanto tikai un vienīgi labas kvalitātes tīras kokvilnas šķiedru. Šis fakts turklāt nozīmē to, ka VBB apstiprina izmantoto izejvielu kvalitāti. Kā izriet no Regulas Nr. 207/2009 66. panta un ar Regulu Nr. 2015/2424 šai regulai pievienotā 74.a panta, šāds apstiprinājums attiecīgajā gadījumā var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka preču zīme, kas nav individuāla preču zīme, attaisno savu izcelsmes norādes funkciju. Minētajā 66. pantā ir precizēts, ka kolektīva preču zīme attaisno savu izcelsmes norādes funkciju, ja ar to “spēj nošķirt tās apvienības locekļu, kas ir šīs preču zīmes īpašnieki, preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem”, un minētajā 74.a pantā ir minēts, ka sertifikācijas zīme minēto funkciju attaisno, ja tā sniedz iespēju nošķirt “preces vai pakalpojumus, ko zīmes īpašnieks ir sertificējis attiecībā uz materiālu, preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas veidu, kvalitāti, precizitāti vai citu īpašību [..], no tādām precēm un pakalpojumiem, kas nav šādi sertificēti”. Katrā ziņā pamatlieta attiecas uz individuālu, izstrādājumiem reģistrētu preču zīmi. Kā norādīts šī sprieduma 41. punktā, šāda preču zīme attaisno izcelsmes norādes funkciju, ja tās izmantošana patērētājiem garantē to, ka ar to apzīmēto izstrādājumu piedāvā tikai viens uzņēmums, kura kontrolē šie izstrādājumi tiek ražoti un kuram var noteikt atbildību par šo izstrādājumu kvalitāti, tiklīdz tie ražošanas procesā ir pabeigti.

51

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 207/2009 15. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka individuālas Eiropas Savienības preču zīmes piestiprināšana, ko veic īpašnieks pats vai tas ir noticis ar viņa piekrišanu, uz izstrādājumiem kā kvalitātes apliecinājums nav preču zīmes izmantošana, kas ietilpst jēdzienā “faktiska izmantošana” šīs tiesību normas izpratnē. Minētās preču zīmes piestiprināšana katrā ziņā ir šāda izmantošana, ja ar to arī vienlaicīgi patērētājiem tiek garantēts, ka šos izstrādājumus piedāvā tikai viens uzņēmums, kura kontrolē minētie izstrādājumi tiek ražoti un kuram var noteikt atbildību par to kvalitāti. Šajā pēdējā minētajā gadījumā šīs preču zīmes īpašnieks saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu var aizliegt trešajām personām piestiprināt uz identiskiem izstrādājumiem līdzīgu apzīmējumu, ja šāda piestiprināšana sabiedrībā rada maldināšanas risku.

52

Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka individuāla preču zīme ir jāatzīst par spēkā neesošu, ja preču zīmes īpašnieks nenodrošina tirdzniecībā ar apzīmējumu saistīto cerību, kas attiecas uz kvalitāti, atbilstību patiesībai, veicot regulārās kvalitātes pārbaudes pie tās licenciātiem.

53

Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts preču zīmi atzīt par spēkā neesošu ne tikai tad, ja tā maldina sabiedrību šīs regulas 7. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, bet arī, ja preču zīme vispār ir reģistrēta pretrunā minētās regulas 7. pantam. Tādējādi, ja maldināšanas riska minētās tiesību normas g) apakšpunkta izpratnē nav, preču zīme tik un tā ir jāatzīst par spēkā neesošu, ja izrādās, ka reģistrācija ir notikusi, neņemot vērā kādu no minētajā 7. pantā ietvertajiem atteikuma pamatiem.

54

Runājot īpaši par maldināšanas risku, jāatgādina, ka šādā gadījumā var būt runa par patērētāja faktisku maldināšanu vai pietiekami nopietnu maldināšanas iespēju (spriedumi, 1999. gada 4. marts, Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola, C‑87/97, EU:C:1999:115, 41. punkts, un 2006. gada 30. marts, Emanuel, C‑259/04, EU:C:2006:215, 47. punkts).

55

Turklāt, lai varētu secināt, ka preču zīme ir reģistrēta, neņemot vērā atteikuma pamatojumu saistībā ar maldināšanas risku, ir jāpierāda, ka apzīmējums, kas ir iesniegts, lai to reģistrētu kā preču zīmi, pats par sevi rada šādu risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 4. marts, Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola, C‑87/97, EU:C:1999:115, 42. un 43. punkts).

56

Šajā gadījumā, lai noteiktu, vai kokvilnas zieda preču zīme 2008. gada 22. maijā tika reģistrēta, neņemot vērā Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta g) apakšpunktā minēto atteikuma pamatojumu, iesniedzējtiesas ziņā ir izvērtēt, vai VBB iesniegtais kokvilnas zieda apzīmējums pats par sevi bija tāds, kas maldina patērētāju. VBB vēlākai savas preču zīmes un tās izmantošanas licenču administrēšanai šai sakarā nav nozīmes.

57

Tādējādi uz otrā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 7. panta 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka individuāla preču zīme, pamatojoties uz kopīgu šo tiesību normu piemērošanu, nav jāatzīst par spēkā neesošu tādēļ, ka preču zīmes īpašnieks nenodrošina tirdzniecībā ar apzīmējumu saistīto cerību, kas attiecas uz kvalitāti, atbilstību patiesībai, veicot regulārās kvalitātes pārbaudes pie tās licenciātiem.

58

Otrais prejudiciālais jautājums, otrkārt, būtībā attiecas uz to, vai Regula Nr. 207/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību normas par kolektīvajām Eiropas Savienības preču zīmēm pēc analoģijas var piemērot individuālajām Eiropas Savienības preču zīmēm.

59

Šai sakarā jānorāda, ka Regulas Nr. 207/2009 66.–74. panta par kolektīvajām Eiropas Savienības preču zīmēm piemērošanas joma atbilstoši šīs regulas 66. panta 1. punktam ir ierobežota līdz preču zīmēm, kuras tās raksturo pieteikuma iesniegšanas brīdī.

60

Šo minēto pantu piemērojamības nošķīrums ir stingri jāievēro, turklāt ar tiem iedibinātie notikumi – kādi uzskaitīti minētās regulas 67. pantā par preču zīmes izmantošanas reglamentēšanu – ir nesaraujami saistīti ar skaidru norādi uz pieteikto preču zīmi kā kolektīvo preču zīmi. Tādēļ nav iedomājama šo noteikumu piemērošana pēc analoģijas individuālajām Eiropas Savienības preču zīmēm.

61

Tādējādi uz uzdotā otrā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka Regula Nr. 207/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesību normas par kolektīvajām Eiropas Savienības preču zīmēm pēc analoģijas nevar piemērot individuālajām Eiropas Savienības preču zīmēm.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: