—

Asklepios Kliniken Langen‑Seligenstadt GmbH un Asklepios Dienstleistungsgesellschaft mbH vārdā – A. Dziuba un W. Lipinski, Rechtsanwälte,

—

Ivan Felja un Vittoria Graf vārdā – R. Buschmann, padomdevējs,

—

Norvēģijas Karalistes vārdā – C. Anker, C. Rydning un P. Wennerås, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – T. Maxian Rusche un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 3. pantu Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvā 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedību starp Ivan Felja un Vittoria Graf (turpmāk tekstā kopā saukti – “Darba ņēmēji”) un attiecīgi Asklepios Kliniken Langen‑Seligenstadt GmbH un Asklepios Dienstleistungsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā kopā sauktas – “Asklepios”) jautājumā par darba koplīguma piemērošanu.

3

Ar Direktīvu 2001/23 tika kodificēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV 1998, L 201, 88. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 77/187”).

4

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.”

5

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.

[..]

3.   Pēc īpašumtiesību pārejas to saņēmējs turpina ievērot tos pašus koplīguma noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar līgumu attiecās uz personu, kas nodod īpašumtiesības, līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums.

Dalībvalstis drīkst ierobežot šādu noteikumu un nosacījumu ievērošanas termiņu ar nosacījumu, ka tas nav mazāks par vienu gadu.

[..]”

6

Vācijā tiesības un pienākumi uzņēmējsabiedrības pārejas gadījumā ir reglamentēti Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) 613.a pantā, kura 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja uzņēmums vai uzņēmuma daļa ar tiesisku darījumu pāriet citas personas īpašumā, šī persona pārņem tiesības un pienākumus, kas pārejas brīdī izriet no darba tiesiskajām attiecībām. Ja šīs tiesības un pienākumi ir reglamentēti darba koplīguma tiesību normās vai uzņēmuma koplīgumā, tad tie kļūst arī par sastāvdaļu darba tiesiskajām attiecībām starp jauno īpašnieku un darba ņēmēju un viena gada laikā pēc uzņēmuma pārejas tos nevar grozīt par sliktu darba ņēmējam. Otrais teikums netiek piemērots, ja tiesības un pienākumi attiecībā uz jauno īpašnieku tiek reglamentēti cita darba koplīguma tiesību normās vai citā uzņēmuma koplīgumā. Šīs tiesības un pienākumus var grozīt pirms otrajā teikumā paredzētā termiņa beigām, ja darba koplīgums vai uzņēmuma koplīgums vairs nav spēkā vai ja nepastāv savstarpējs pienākums ievērot kādu citu darba koplīgumu, par kura piemērošanu pastāv vienošanās starp jauno īpašnieku un darba ņēmēju.”

7

Darba ņēmēji strādāja Draieihas‑Langenas [Dreieich‑Langen] (Vācija) slimnīcā, kura tolaik bija pakļauta pašvaldības publisko tiesību iestādei. I. Felja tur kopš 1978. gada ieņēma plaša profila strādnieka/dārznieka amatu, savukārt V. Graf tur kopš 1986. gada strādāja par aprūpes darbinieci. Pēc tam, kad 1995. gadā šī pašvaldības publisko tiesību iestāde īpašumtiesības uz slimnīcu nodeva sabiedrībai ar ierobežotu atbildību (GmbH), uzņēmējsabiedrības daļa, kurā strādāja Darba ņēmēji, 1997. gadā tika nodota uzņēmumam KLS Facility Management GmbH (turpmāk tekstā – “KLS FM”).

8

Darba līgumos, kas bija noslēgti starp Darba ņēmējiem un KLS FM, kura nepiederēja nevienai darba devēju organizācijai, kas veica pārrunas un piedalījās darba koplīguma pieņemšanā, bija iekļauts “dinamisks” atsauces noteikums, kurā ir precizēts, ka to darba attiecības, tāpat kā pirms pārejas, reglamentē Bundesmanteltarifvertrag für Arbeiter gemeindlicher Verwaltungen und Betriebe (Federālais pašvaldību administrāciju un uzņēmējsabiedrību darbinieku koplīgums, turpmāk tekstā – “BMT‑G II”), bet turpmāk arī koplīgumi, ar ko tas tiek papildināts, grozīts un aizstāts.

9

Pēc tam KLS FM tika integrēta slimnīcu nozares uzņēmumu grupā.

10

2008. gada 1. jūlijā tā uzņēmējsabiedrības daļa, kurā strādāja Darba ņēmēji, tika nodota citai šīs grupas sabiedrībai, proti, Asklepios. Tāpat kā KLS FM, arī Asklepios kā darba devēju organizācijas dalībniecei nav saistošs nedz BMT‑G II, nedz Tarifvertrag für den öffentlichen Dienst (Civildienesta koplīgums, turpmāk tekstā – “TVöD”), kas to aizstāj kopš 2005. gada 1. oktobra, nedz arī Tarifvertrag zur Überleitung der Beschäftigten der kommunalen Arbeitgeber in den TVöD und zur Regelung des Übergangsrechts (koplīgums par pašvaldību iestāžu, uz kurām attiecas TVöD, darbinieku pāreju un par noteikumiem par pārejas tiesībām).

11

Darba ņēmēji cēla prasību tiesā, lai panāktu, ka tiek konstatēts, ka saskaņā ar to attiecīgajos darba līgumos ietverto “dinamisko” atsauces noteikumu uz BMT‑G II, TVöD un koplīgumu, ar ko tas papildināts, normas, kā arī koplīguma par pašvaldību iestāžu, uz kurām attiecas TVöD, darbinieku pāreju un par noteikumiem par pārejas tiesībām normas attiecas uz to darba attiecībām, tādā šo normu redakcijā, kāda ir spēkā to pieteikuma iesniegšanas dienā.

12

Asklepios apgalvo, ka valsts tiesībās paredzēto šādas civildienesta koplīgumu, uz kuriem ir atsauce darba līgumā, “dinamiskas” piemērošanas tiesiskās sekas ir pretrunā Direktīvai 2001/23 un Hartas 16. pantam. Pēc tās uzskatiem, pēc attiecīgo darba ņēmēju pārejas citam darba devējam pārākiem ir jābūt šo koplīgumu “statiskās” piemērošanas noteikumiem tādā ziņā, ka darba nosacījumi, par kuriem ir panākta vienošanās darba līgumā, kas noslēgts ar īpašumtiesības nododošo darba devēju, kuri izriet no šajā līgumā minētajiem koplīgumiem, var tikt attiecināti uz darba devēju, kas ir īpašumtiesību saņēmējs.

13

Zemākas instances tiesu iestādes apmierināja Darba ņēmēju celtās prasības, un Asklepios vērsās iesniedzējtiesā ar prasību veikt pārskatīšanu.

14

Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar saviem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 3. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējsabiedrības pārejas gadījumā to tiesību un pienākumu aizsardzība, kuri personai, kas nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma, attiecas uz šāda līguma noteikumu – par kuru persona, kas nodod īpašumtiesības, ir vienojusies ar darbinieku atbilstoši gribas autonomijas principam –, saskaņā ar kuru to darba attiecības reglamentē ne tikai pārejas dienā spēkā esošais koplīgums, bet arī pēc šīs pārejas noslēgtie koplīgumi un koplīgumi, ar kuriem tas ir papildināts, grozīts vai aizstāts, ja valsts tiesībās īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas iespējas veikt pielāgojumus gan savstarpēji vienojoties, gan vienpusēji.

16

Vispirms ir jānorāda, ka darba līgumā, izmantojot līguma noteikumus, var būt atsauce uz citiem juridiskajiem instrumentiem, it īpaši uz darba koplīgumiem. Tādējādi šādos noteikumos var būt atsauce vai nu – kā “statiskajiem” atsauces noteikumiem – vienīgi uz tiesībām un pienākumiem, kas noteikti tā koplīguma tekstā, kurš ir spēkā uzņēmuma pārejas dienā, vai arī – kā pamatlietā aplūkotajiem “dinamiskajiem” atsauces noteikumiem – arī uz koplīguma izmaiņām nākotnē, kas izraisa šo tiesību un pienākumu grozīšanu.

17

Šajā ziņā “statiska” līguma noteikuma gadījumā un saistībā ar Direktīvu 77/187 Tiesa ir precizējusi, ka no šīs direktīvas teksta nekādi neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies īpašumtiesību saņēmējam padarīt saistošus citus koplīgumus, nevis koplīgumu, kas ir spēkā uzņēmuma pārejas brīdī, un tādējādi noteikt pienākumu vēlāk grozīt darba nosacījumus, piemērojot jaunu darba koplīgumu, kas noslēgts pēc šīs pārejas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. marts, Werhof, C‑499/04, EU:C:2006:168, 29. punkts).

18

Direktīvā 77/187 izvirzītais mērķis bija tikai aizsargāt darba ņēmēju tiesības un pienākumus, kas ir spēkā pārejas dienā, nevis aizsargāt vienkāršas cerības un tādējādi hipotētiskus labumus, kas rastos no koplīgumu izmaiņām nākotnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 9. marts, Werhof, C‑499/04, EU:C:2006:168, 29. punkts).

19

Lai arī no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 2001/23 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav noteikts, ka “statisks” noteikums būtu jāuztver kā “dinamisks”, Tiesa arī ir atgādinājusi, ka līgumam ir raksturīgs gribas autonomijas princips, saskaņā ar kuru puses var brīvi uzņemties saistības viena pret otru (spriedums, 2006. gada 9. marts, Werhof, C‑499/04, EU:C:2006:168, 23. punkts).

20

No Direktīvas 2001/23 teksta un it īpaši tās 3. panta nekādi neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies atkāpties no minētā principa. No tā ir secināms, ka Direktīva 2001/23 un it īpaši tās 3. pants nav jāinterpretē tādējādi, ka to mērķis būtu katrā ziņā nepieļaut to, ka “dinamisks” līguma noteikums radītu sekas.

21

Tādējādi, ja īpašumtiesības nododošā persona un darba ņēmēji ir brīvi vienojušies par “dinamisku” līguma noteikumu un ja tas ir spēkā pārejas dienā, tad Direktīva 2001/23 un it īpaši tās 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos principā ir paredzēts, ka šis pienākums, kas izriet no darba līguma, pāriet īpašumtiesību saņēmējam.

22

Tomēr “dinamiska” līguma noteikuma gadījumā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 2001/23 mērķis ir ne tikai aizsargāt darba ņēmēju intereses, bet arī nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp šo pēdējo minēto interesēm, no vienas puses, un īpašumtiesību saņēmēja interesēm, no otras puses. No tā, konkrēti, izriet, ka īpašumtiesību saņēmējam ir jābūt iespējai pēc pārejas dienas veikt pielāgojumus, kas ir nepieciešami tā darbības turpināšanai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Alemo‑Herron u.c., C‑426/11, EU:C:2013:521, 25. punkts, un 2014. gada 11. septembris, Österreichischer Gewerkschaftsbund, C‑328/13, EU:C:2014:2197, 29. punkts).

23

Konkrētāk, Direktīvas 2001/23 3. pants, lasot to saistībā ar uzņēmējdarbības brīvību, nozīmē, ka īpašumtiesību saņēmējam līgumslēgšanas procesā, kurā tas piedalās, ir jābūt iespējai efektīvi īstenot savas intereses un veikt pārrunas par apstākļiem, kas nosaka izmaiņas tā darba ņēmēju nodarbinātības nosacījumos, lai nodrošinātu savu nākotnes ekonomisko darbību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Alemo‑Herron u.c., C‑426/11, EU:C:2013:521, 33. punkts).

24

Šajā gadījumā no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un it īpaši no paša prejudiciālo jautājumu formulējuma izriet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesību aktā īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas iespējas pēc pārejas savstarpēji vienojoties vai vienpusēji pielāgot pārejas dienā pastāvošos darba nosacījumus.

25

Tādējādi ir uzskatāms, ka pamatlietā aplūkotais tiesību akts atbilst prasībām, kuras izriet no šī sprieduma 23. punktā norādītās judikatūras.

26

Tā kā minētajā judikatūrā ir ņemts vērā Hartas 16. pants, tad vairs nav jāpārbauda pamatlietā aplūkotā valsts tiesību akta atbilstība šim pantam.

27

Protams, Asklepios, šķiet, apstrīd to, ka attiecīgas pielāgošanas iespējas pastāvētu vai ka tās būtu efektīvas. Tomēr šajā ziņā pietiek norādīt, ka Tiesai par to nav jālemj.

28

Tikai pašas iesniedzējtiesas kompetencē ir izvērtēt faktus un interpretēt valsts tiesību aktus (šajā ziņā konkrēti skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 88. punkts).

29

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 3. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējsabiedrības pārejas gadījumā to tiesību un pienākumu aizsardzība, kuri personai, kas nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma, attiecas uz šāda līguma noteikumu – par kuru persona, kas nodod īpašumtiesības, ir vienojusies ar darbinieku atbilstoši gribas autonomijas principam –, saskaņā ar kuru to darba attiecības reglamentē ne tikai pārejas dienā spēkā esošais koplīgums, bet arī pēc šīs pārejas noslēgtie koplīgumi un koplīgumi, ar kuriem tas ir papildināts, grozīts vai aizstāts, ja valsts tiesībās īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas iespējas veikt pielāgojumus gan savstarpēji vienojoties, gan vienpusēji.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējsabiedrības pārejas gadījumā to tiesību un pienākumu aizsardzība, kuri personai, kas nodod īpašumtiesības, izriet no darba līguma, attiecas uz šāda līguma noteikumu – par kuru persona, kas nodod īpašumtiesības, ir vienojusies ar darbinieku atbilstoši gribas autonomijas principam –, saskaņā ar kuru to darba attiecības reglamentē ne tikai pārejas dienā spēkā esošais koplīgums, bet arī pēc šīs pārejas noslēgtie koplīgumi un koplīgumi, ar kuriem tas ir papildināts, grozīts vai aizstāts, ja valsts tiesībās īpašumtiesību saņēmējam ir paredzētas iespējas veikt pielāgojumus gan savstarpēji vienojoties, gan vienpusēji.