—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, M. Figueiredo un J. Dias Lopes, kā arī M. Rebelo, pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – D. Robertson un M. Holt, kā arī V. Kaye, pārstāvji, kam palīdz M. B. Kennelly, QC, un M. Gray, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K.‑P. Wojcik un I. Rogalski, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV 2004, L 145, 1. lpp.), 4. panta 1. punkta 2) apakšpunktu, kā arī I pielikuma A iedaļas 1) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Mohammad Zadeh Khorassani un Kathrin Pflanz par tās īstenoto starpniecību ieguldījumu pārvaldības līguma starp M. Z. Khorassani un trešo personu noslēgšanā.

3

Direktīvas 2004/39 preambulas 2., 20. un 31. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Atbilstoši Direktīvas 2004/39 1. panta 1. punktam:

“Šī direktīva attiecas uz ieguldījumu sabiedrībām un regulētiem tirgiem.”

5

Šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 1), 2), 4), 5), 9) un 16) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā piemēro turpmāk sniegtās definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]

6

Minētās direktīvas 21. panta “Pienākums izpildīt pasūtījumus ar klientam vislabvēlīgākajiem noteikumiem” 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis pieprasa, lai ieguldījumu sabiedrības veic visus pamatotos pasākumus, kas vajadzīgi, lai, izpildot pasūtījumus, pēc iespējas gūtu rezultātus, kas ir vislabākie to klientiem, ņemot vērā cenu, izmaksas, ātrumu, izpildes un norēķinu iespējamību, apjomu, specifiku vai jebkādu citu apsvērumu attiecībā uz pasūtījuma izpildi. Tomēr, ja ir īpašs klienta norādījums, ieguldījumu sabiedrība izpilda pasūtījumu, ievērojot īpašo norādījumu.

2.   Dalībvalstis pieprasa ieguldījumu sabiedrībām noteikt un īstenot efektīvus pasākumus 1. punkta noteikumu izpildei. Dalībvalstis pieprasa ieguldījumu sabiedrībām izveidot un īstenot pasūtījumu izpildes politiku, lai tās attiecībā uz savu klientu pasūtījumiem varētu gūt labāko iespējamo rezultātu saskaņā ar 1. punktu.

3.   Pasūtījumu izpildes politikā attiecībā uz katru instrumentu kategoriju ietver informāciju par dažādajām vietām, kur ieguldījumu sabiedrība izpilda sava klienta pasūtījumus, un faktoriem, kas ietekmē izpildes vietas izvēli. [..]”

7

Šīs pašas direktīvas I pielikuma A iedaļā kā ieguldījumu pakalpojumi un darbības ir minēti:

8

Atbilstoši Komisijas 2006. gada 10. augusta Direktīvas 2006/73/EK, ar ko īsteno Direktīvu 2004/39 attiecībā uz ieguldījumu sabiedrību organizatoriskām prasībām un darbības nosacījumiem un jēdzienu definīcijām minētās direktīvas mērķiem (OV L 2006, L 241, 26. lpp.), preambulas 81. apsvērumam:

“Vispārīgas konsultācijas par finanšu instrumenta veidu nav ieguldījumu konsultācijas Direktīvas 2004/39/EK nolūkiem, jo šī direktīva precizē, ka Direktīvas 2004/39/EK nolūkiem ieguldījumu konsultācijas ir tikai konsultācijas par noteiktiem finanšu instrumentiem. [..]”

9

Direktīvas 2006/73 52. panta “Ieguldījumu konsultācijas” otrajā daļā ir noteikts, ka personiskam ieteikumam Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 4) apakšpunkta izpratnē ir jāietver ieteikums veikt vienu no šādiem pasākumu kopumiem:

10

Saskaņā ar Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) 823. panta 2. punktu pienākums atlīdzināt zaudējumus ir personai, kas pārkāpj likumu, kura mērķis ir aizsargāt citu personu intereses.

11

1998. gada 9. septembraKreditwesensgesetz (Kredītiestāžu likums) (BGBl. 1998 I, 2776. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2007. gada 16. jūlija likumu (BGBl. 2007 I, 1330. lpp.) (turpmāk tekstā – “KWG”), 1. panta 1.a punktā ir paredzēts:

“[..] Finanšu pakalpojumi ir:

12

KWG 32. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kura profesionālajā darbībā[..] vēlas sniegt finanšu pakalpojumus valstī vai arī to darīt tādā apmērā, ka ir jānodibina komercuzņēmums, ir jāsaņem Bundesanstalt [für Finanzdienstleistungsaufsicht (Federālais Finanšu darījumu uzraudzības dienests, Vācija)] izdota atļauja [..].”

13

2007. gada novembrī K. Pflanz, kurai nav atļaujas finanšu pakalpojumu sniegšanai atbilstoši KWG 32. panta 1. punktam, ieteica M. Z. Khorassani veikt ieguldījumu ar nosaukumu “Grand‑Slam”. Šajā ziņā K. Pflanz ieteica viņam noslēgt pakalpojumu līgumu ar sabiedrību GSS AG, kā arī ieguldījumu pārvaldīšanas līgumu ar sabiedrību D. AG, kas abas ir reģistrētas Lihtenšteinā. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šajā pēdējā minētajā līgumā bija paredzēta finanšu instrumentu pirkšana un pārdošana, kā arī to pārvaldība ieguldījumu portfeļa pārvaldīšanas izpratnē.

14

M. Z. Khorassani apņēmās veikt vienreizēju maksājumu EUR 20000 apmērā un turpmākus ikmēneša maksājumus EUR 1000 apmērā, pieskaitot 5 % ažio. 2007. gada decembrī attiecīgā persona kopumā jau bija samaksājusi EUR 27000, no kuriem EUR 19731,60 tika ieturēti kā iepriekšēja pārvaldīšanas samaksa un EUR 1285,71 kā ažio. Pēc tam M. Z. Khorassani atsauca minētos līgumus un lūdza atmaksāt samaksāto summu, kā arī atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus.

15

Landgericht Berlin (Berlīnes apgabaltiesa, Vācija) pret abām Lihtenšteinā reģistrētajām sabiedrībām celto prasību atzina par nepieņemamu starptautiskās jurisdikcijas neesamības dēļ un pret K. Pflanz celto prasību noraidīja kā nepamatotu.

16

Pēc tam, kad M. Z. Khorassani bija saņēmis atmaksu EUR 6803,03 apmērā, viņa Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) iesniegtā apelācijas sūdzība, kurā bija lūgts samaksāt atlikušo prasītās summas daļu, tika noraidīta. Šī tiesa uzskatīja, ka K. Pflanz nav sniegusi finanšu pakalpojumus KWG 1. panta 1.a punkta otrā teikuma 1. un 1.a apakšpunkta izpratnē, kam ir nepieciešama atļauja atbilstoši KWG 32. panta 1. punktam, jo tās veiktās ieguldījumu konsultācijas, kā arī ieguldījumu starpniecība bija saistītas nevis ar konkrētu darījumu par finanšu instrumentu pirkšanu un pārdošanu, bet gan ar ieguldījumu pārvaldīšanas līgumu, kurš, lai arī tam vēlāk bija jākļūst par pamatu noteiktu finanšu instrumentu pirkšanai un pārdošanai, pats par sevi nebija finanšu instruments. Līdz ar to minētā tiesa nosprieda, ka M. Z. Khorassani nav tiesību uz zaudējumu atlīdzību atbilstoši Civilkodeksa 823. panta 2. punkta noteikumiem apvienojumā ar KWG 32. panta 1. punkta noteikumiem.

17

Izskatot kasācijas sūdzību [Revision] Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) secināja, ka Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) ir pareizi nospriedusi, ka K. Pflanz nebija sniegusi M. Z. Khorassani ieguldījumu konsultācijas KWG 1. panta 1.a punkta otrā teikuma 1.a apakšpunkta izpratnē, jo šī tiesību norma atbilstoši Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 4) apakšpunktam, lasot to kopā ar Direktīvas 2006/73 52. pantu, ir attiecināma uz personisku ieteikumu sniegšanu attiecībā uz noteiktiem finanšu instrumentiem, nevis uz portfeļa ieguldījumu pārvaldīšanas darbību. Līdz ar to K. Pflanz šajā ziņā nebija pārkāpusi KWG 32. panta 1. punktu.

18

Savukārt jautājums par to, vai, pamudinot M. Z. Khorassani noslēgt ieguldījumu pārvaldīšanas līgumu, K. Pflanz bija sniegusi viņam ieguldījumu konsultāciju pakalpojumu KWG 1. panta 1.a punkta otrā teikuma 1. punkta izpratnē, ir atkarīgs no Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkta un I pielikuma A iedaļas 1) punkta interpretācijas.

19

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas redakcija vācu valodā, proti, “Annahme und Übermittlung von Aufträgen, die ein oder mehrere Finanzinstrument(e) zum Gegenstand haben” (pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem), varētu liecināt par to, ka ir paredzēta tikai tādu līgumu apspriešana, kas attiecas uz noteikta finanšu instrumenta pirkšanu vai pārdošanu. Otrkārt, šīs tiesību normas redakcijas spāņu (“en relación con”), angļu (“in relation to”) un franču (“portant sur”) valodās varētu liecināt par minētās tiesību normas plašu interpretāciju, atbilstoši kurai starp apspriesto darījumu un finanšu instrumenta pirkšanu vai pārdošanu ir jāpastāv kaut vai tikai netiešai saiknei.

20

Runājot par Direktīvas 2004/39 vispārējo struktūru, iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2006/73 preambulas 81. apsvērumā un 52. pantā ietvertie precizējumi attiecībā uz jēdzienu “ieguldījumu konsultācijas” varētu apstiprināt iepriekš minēto šauro interpretāciju, jo atbilstoši šiem precizējumiem ieguldījumu konsultācijai ir jāattiecas uz noteiktiem finanšu instrumentiem, kā pamatā varētu būt vispārīgs juridiskais vērtējums, kas ir piemērojams arī ieguldījumu apspriešanas darbībai.

21

Minētā tiesa uzskata, ka atbilstoši Direktīvā 2004/39 izvirzītajam ieguldītāju aizsardzības mērķim varētu nebūt prasīta starpniecības portfeļa ieguldījumu pārvaldīšanas līguma noslēgšanā iekļaušana šīs direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktā minētajā pakalpojumā, jo uz portfeļu pārvaldītājiem pašiem ir attiecināmas minētās direktīvas prasības. Tomēr ieguldītāju aizsardzībā varētu pastāvēt nepilnības, ja līgums tiek noslēgts ar trešajā valstī reģistrētu portfeļa pārvaldītāju.

22

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai pasūtījuma par ieguldījumu portfeļa pārvaldīšanu pieņemšana un nosūtīšana (Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 9) apakšpunkts) ir ieguldījumu pakalpojums Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkta pirmā teikuma, lasot to kopā ar [šīs] direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktu, izpratnē?”

23

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkts, lasot to kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ieguldījumu pakalpojums, ko veido pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem, ietver arī starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība.

24

Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 2) apakšpunktā ieguldījumu pakalpojumi un darbības ir definētas kā jebkurš pakalpojums un darbība, kas minēta šīs direktīvas I pielikuma A iedaļā un kas attiecas uz kādu šī pielikuma C iedaļā minēto instrumentu.

25

Kā viens no minētajā A iedaļā uzskaitītajiem ieguldījumu pakalpojumiem un darbībām tās 1) punktā ir minēts pakalpojums, kas ietver pasūtījumu pieņemšanu un nosūtīšanu attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem.

26

Lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, šī pēdējā minētā tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī kontekstu un ar tiesisko regulējumu, pie kura pieder šī tiesību norma, sasniedzamos mērķus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Ognyanov, C‑554/14, EU:C:2016:835, 31. punkts).

27

Lai arī iesniedzējtiesa saistībā ar Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 1) punkta formulējumu ir konstatējusi zināmas atšķirības izteiciena “attiecībā uz” atveidē dažādās valodu redakcijās, kas atkarībā no gadījuma varētu liecināt par tiešu vai ne tik tiešu saikni starp pasūtījumiem un šajā tiesību normā minēto finanšu instrumentu vai instrumentiem, tomēr ir jānorāda, ka termins “pasūtījums”, kura pieņemšana un nodošana ir ieguldījumu pakalpojums vai darbība, kas ir minētās tiesību normas priekšmets, šīs tiesas minētajās valodu redakcijās, proti, spāņu, vācu, angļu un franču valodās, ir identisks.

28

Lai arī šis termins Direktīvā 2004/39 nav definēts, ir jākonstatē, ka ar izteicienu “attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem” ir ticis tikai precizēts attiecīgais pasūtījuma veids, proti, pasūtījumi, kas attiecas uz šādu finanšu instrumentu pirkšanu vai pārdošanu.

29

Šo termina “pasūtījums” interpretāciju apstiprina konteksts, kurā tas ietilpst. Konkrētāk, tas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas I pielikuma A iedaļas 2) punktu, kurā ir minēts ieguldījumu pakalpojums, kas ietver “pasūtījumu izpildi klientu vārdā”.

30

Kā secinājumu 42. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, starp šī I pielikuma A iedaļas 1) punktā minēto ieguldījumu pakalpojumu, proti, pasūtījumu pieņemšanu un nosūtīšanu, un minētās iedaļas 2) punktā minēto ieguldījumu pakalpojumu, proti, pasūtījumu izpildi, pastāv cieša saikne, ciktāl pirmais pakalpojums tiek sniegts pirms otrā un tam principā seko šī otrā minētā pakalpojuma sniegšana, un nav svarīgi, vai tas ir tas pats vai cits ieguldījumu uzņēmums.

31

Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 2) punktā minētais ieguldījumu pakalpojums, kas ietver “pasūtījumu izpildi klientu vārdā”, šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 5) apakšpunktā ir definēts kā “darbība, ko veic, lai noslēgtu līgumu par viena vai vairāku finanšu instrumentu pirkšanu vai pārdošanu klientu vārdā”.

32

No tā izriet, ka pasūtījumi, kas ir minētās direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktā norādītā ieguldījumu pakalpojuma priekšmets, ir pasūtījumi par viena vai vairāku finanšu instrumentu pirkšanu vai pārdošanu.

33

Šo interpretāciju apstiprina arī pārējie Direktīvas 2004/39 noteikumi. Šajā ziņā “ierobežots pasūtījums” šīs direktīvas 4. panta 1. punkta 16) apakšpunktā ir definēts kā “pasūtījums pirkt vai pārdot finanšu instrumentu par norādīto cenas ierobežojumu vai par labāku cenu noteiktā daudzumā”.

34

Turklāt minētās direktīvas 21. pants atbilstoši tā nosaukumam attiecas uz pienākumu izpildīt pasūtījumus ar klientam vislabvēlīgākajiem noteikumiem, kas atbilstoši šī panta 1. punktam ietver arī pienākumu gūt rezultātus, kuri ir vislabākie šim klientam, ņemot vērā tostarp cenu, izmaksas, ātrumu, kā arī izpildes un norēķinu iespējamību. Saskaņā ar minētā panta 2. un 3. punktu dalībvalstis tostarp pieprasa ieguldījumu sabiedrībām izveidot un īstenot pasūtījumu izpildes politiku, kas attiecībā uz katru instrumentu kategoriju ietvertu informāciju par dažādajām vietām, kur ieguldījumu sabiedrība izpilda sava klienta pasūtījumus, un faktoriem, kas ietekmē izpildes vietas izvēli.

35

Līdz ar to no Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 1) punkta formulējuma, interpretējot to kontekstā, kurā ietilpst šī tiesību norma, izriet, ka šajā tiesību normā minētais pakalpojums neietver starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība. Pat ja šī līguma noslēgšana vēlāk izraisītu finanšu instrumentu pirkšanas vai pārdošanas pasūtījumu pieņemšanu un nosūtīšanu, ko savas pārvaldīšanas darbības ietvaros veiktu portfeļa pārvaldītājs, minētā līguma priekšmets nav šāda pasūtījumu pieņemšana vai nosūtīšana.

36

Šo secinājumu neatspēko Apvienotās Karalistes valdības norādītais apstāklis, ka Direktīvas 2004/39 preambulas 20. apsvērumā ir noteikts, ka šajā direktīvā pasūtījumu pieņemšanas un nosūtīšanas darbībai ir jāietver arī divu vai vairāku ieguldītāju apvienošana, kas tādējādi ļautu veikt darījumu starp šiem ieguldītājiem.

37

Kā secinājumu 44. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šis preambulas apsvērums attiecas uz divu vai vairāku ieguldītāju apvienošanu tikai pasūtījumu pieņemšanas un nosūtīšanas ietvaros. Līdz ar to minētais preambulas apsvērums attiecas uz apvienošanas gadījumiem, kuru mērķis ir tādu darījumu veikšana, kas attiecas uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem, un tas izslēdz starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība.

38

Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības ir norādījušas arī uz to, ka Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 4) apakšpunktā definētais un tās I pielikuma A iedaļas 5) punktā atkārtotais jēdziens “ieguldījumu konsultācijas” atbilstoši Direktīvas 2006/73 52. pantam nozīmē ieteikumu veikt darījumu attiecībā uz noteiktu finanšu instrumentu. Minētās valdības no tā secina, ka tas, ka Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 1) punktā nav ietverta atsauce uz “noteiktu” finanšu instrumentu, liecina par to, ka šīs tiesību normas piemērošanas joma nav ierobežota tikai ar tādu pasūtījumu pieņemšanu un nosūtīšanu, kas tieši attiecas uz noteiktu finanšu instrumentu.

39

Šādai argumentācijai nav iespējams piekrist.

40

Ieguldījumu konsultāciju pakalpojums atbilstoši Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 4) apakšpunktā ietvertajai definīcijai nozīmē personisku ieteikumu sniegšanu klientiem attiecībā uz darījumiem ar finanšu instrumentiem. Direktīvas 2006/73 preambulas 81. apsvērumā ir noteikts, ka vispārīgas konsultācijas par finanšu instrumenta veidu nav ieguldījumu konsultācijas Direktīvas 2004/39 nolūkiem, jo ieguldījumu konsultācijas ir tikai konsultācijas par noteiktiem finanšu instrumentiem, un šis precizējums ir ticis ieviests Direktīvas 2006/73 52. pantā. Tomēr nedz šim preambulas apsvērumam, nedz šim pantam nevar būt nekāda ietekme uz Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 1) punktā minētā ieguldījumu pakalpojuma piemērojamību.

41

Direktīvas 2004/39 mērķis arī neparedz citādu šīs tiesību normas interpretāciju. Nenoliedzami, ka tostarp no šīs direktīvas preambulas 2. un 31. apsvēruma izriet, ka viens no tās mērķiem ir nodrošināt ieguldītāju aizsardzību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Genil 48 un Comercial Hostelera de Grandes Vinos, C‑604/11, EU:C:2013:344, 39. punkts).

42

Tomēr šis mērķis pats par sevi neļauj secināt, ka Direktīvas 2004/39 I pielikuma A iedaļas 1) punktā minētais ieguldījumu pakalpojums būtu izprotams ļoti plaši, ietverot arī starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība.

43

Šāda izpratne būtu pretrunā šīs tiesību normas interpretācijai, kas it īpaši izriet no konteksta, kurā tā ietilpst.

44

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/39 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkts, lasot to kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ieguldījumu pakalpojums, ko veido pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem, neietver starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvas 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK, 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkts, lasot to kopā ar šīs direktīvas I pielikuma A iedaļas 1) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ieguldījumu pakalpojums, ko veido pasūtījumu pieņemšana un nosūtīšana attiecībā uz vienu vai vairākiem finanšu instrumentiem, neietver starpniecību tāda līguma noslēgšanā, kura priekšmets ir portfeļa pārvaldīšanas darbība.