—

Bund Naturschutz in Bayern eV un Harald Wilde vārdā – A. Lehners, Rechtsanwalt,

—

Freistaat Bayern vārdā – A. Meyer, Oberlandesanwalt, un W. Durner, Rechtsanwalt,

—

Stadt Nürnberg vārdā – U. Hösch, Rechtsanwalt,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Becker un C. Zadra, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bund Naturschutz in Bayern eV un Harald Wilde, no vienas puses, un Freistaat Bayern (Bavārijas federālā zeme, Vācija), no otras puses, par tā Freistaat Bayern pieņemtā lēmuma tiesiskumu, ar kuru apstiprināta noteiktu Stadt Nürnberg (Nirnbergas pilsēta, Vācija) teritorijā izvietoto ceļa daļu pārbūve, iepriekš neveicot šīs pārbūves ietekmes uz vidi novērtējumu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2011/92 preambulas 1. apsvērumu šīs direktīvas mērķis ir kodificēt Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/377/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 1985, L 175, 40. lpp.), kura vairākas reizes ir tikusi būtiski grozīta.

4

Direktīvā 2011/92 tostarp ir ietverti šādi apsvērumi:

“[..]

[..]”

5

Atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam:

“1.   Saskaņā ar 2. panta 4. punktu I pielikumā uzskaitītos projektus pakļauj novērtējumam saskaņā ar 5. līdz 10. pantu.

2.   Saskaņā ar 2. panta 4. punktu attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar 5. līdz 10. pantu. Dalībvalstis nolemj, izmantojot:

Dalībvalstis var nolemt piemērot gan a), gan b) apakšpunktā minēto kārtību.”

6

Minētās direktīvas I pielikuma 7. punktā kā projekti, kas minēti tās 4. panta 1. punktā, tostarp ir norādīti:

“[..]

7

Direktīvas 2011/92 I pielikuma 24. punktā kā projekti, kas minēti šīs direktīvas 4. panta 1. punktā, tostarp ir norādīti:

“Visas šajā pielikumā uzskaitīto projektu izmaiņas vai paplašināšana, ja šīs izmaiņas vai paplašinājums pats atbilst robežvērtībām, ja tādas ir noteiktas šajā pielikumā.”

8

Minētās direktīvas II pielikuma 10. punktā “Infrastruktūras projekti” kā projekti, kas minēti šīs direktīvas 4. panta 2. punktā, tostarp ir norādīti:

“[..]

[..]”

9

Direktīvas 2011/92 II pielikuma 13. punktā kā projekti, kas minēti šīs direktīvas 4. panta 2. punktā, tostarp ir norādīti arī:

10

1975. gada 15. novembrī Ženēvā parakstītā Eiropas Līguma par galvenajām starptautiskajām maģistrālēm (AGR) II pielikumā “Nosacījumi, kādiem ir jāatbilst svarīgākajām starptautiskajām automaģistrālēm” ir ietverts I.1. punkts, kurš ir formulēts šādi:

“Turpmāk minētie noteikumi atteicas uz svarīgākajām starptautisko automaģistrāļu, kas turpmāk tekstā minētas kā “starptautiskie ceļi”, būves un paplašināšanas pazīmēm un atbilst ceļa būvju tehnikas pašreizējam stāvoklim. Šie noteikumi nav piemērojami apbūvētām teritorijām. Šīs teritorijas apiet, ja tās rada šķērsli vai risku.”

Šī pielikuma II sadaļā “Starptautisko automaģistrāļu kategorija” ir ietverts II.3. punkts, kurā ir iekļauta šāda definīcija:

“Ātrgaitas šosejas

Ceļi mehānisko transportlīdzekļu satiksmei, uz kuriem uzbraukšana iespējama tikai no ceļu pārvadiem vai regulējamiem krustojumiem un uz kuriem ir aizliegta apstāšanās vai stāvēšana uz braucamās daļas.”

11

Bayerisches Straßen‑ und Wegegesetz (Bavārijas ielu un ceļu likums), tā 1981. gada 5. oktobrī publicētajā redakcijā, kas grozīts ar 2015. gada 22. maija likumu, 37. pantā “Ietekmes uz vidi novērtējums” ir noteikts:

“Attiecībā uz federālās zemes, apgabala, pašvaldību savienojošas un apdzīvotas vietas nozīmes ceļiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, ja

12

Ar 2013. gada 28. jūnija lēmumu Freistaat Bayern (Bavārijas federālā zeme) kompetentās iestādes apstiprināja plānus, ar kuriem tika atļauta apgabala nozīmes ceļa Nr. 4 atsevišķu posmu pārbūve Nirnbergas pilsētas teritorijā.

13

Attiecīgais pārbūves plāns skar divus minētā ceļa posmus, kas ietver divas divvirzienu joslas. Pirmajā posmā, kura garums ir aptuveni 1,8 km, ir paredzēts izbūvēt trešo braukšanas joslu vienā virzienā un aptuveni 1,3 km garumā uzbūvēt skaņas izolācijas sienu. Otrajā posmā, kura garums ir 2,6 km, ir paredzēts izbūvēt aptuveni 1,8 km garu tuneli, pārbūvēt esošos “viena līmeņa krustojumus” par tādiem, kuri “neatrodas vienā līmenī”, un ierīkot jaunu pievedceļu no Nirnbergas pilsētas centra. Abi attiecīgie posmi atrodas pilsētas teritorijā.

14

Abi prasītāji pamatlietā cēla prasību par šī 2013. gada 28. jūnija lēmuma atcelšanu Bayerisches Verwaltungsgericht Ansbach (Bavārijas Administratīvā tiesa Ansbahā, Vācija), tostarp pamatojoties uz to, ka pirms šī lēmuma pieņemšanas netika veikts ietekmes uz vidi novērtējums.

15

Šīs prasības ar 2014. gada 14. jūlija spriedumiem tika noraidītas. Ar 2015. gada 23. jūnija lēmumiem Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Bavārijas Federālā administratīvā tiesa, Vācija) prasītāju pamatlietā apelācijas sūdzības par minētajiem spriedumiem atzina par pieņemamām.

16

Izskatot šīs apelācijas sūdzības, iesniedzējtiesai radās jautājums par to, vai pastāv pienākums piemērot attiecīgajam projektam ietekmes uz vidi novērtējumu, pamatojoties uz Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) un c) apakšpunktu. Tai tostarp ir šaubas par šo noteikumu piemērošanu pārbūvei, kas nepārsniedz 10 km, un tā vēlas noskaidrot, vai runa ir par “būvi” šo noteikumu izpratnē.

17

Šādos apstākļos Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Bavārijas Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas uz ceļa pārbūves projektu, kas, lai arī tas attiecas uz ceļa posmu, kurš ir īsāks par 10 km, kā tas ir pamatlietā, ietver esošā četru vai vairāku joslu ceļa paplašināšanu vai pārbūvi.

19

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/92 preambulas 8. un 9. apsvērumu Eiropas Savienības likumdevējs ir vēlējies nošķirt, pirmkārt, projektus, kuri pieder pie konkrētiem tipiem un kuriem ir būtiska ietekme uz vidi, un kuri parasti būtu sistemātiski jānovērtē, un, otrkārt, citu tipu projektus, kuriem var nebūt būtiskas ietekmes uz vidi visos gadījumos un kuri būtu jānovērtē gadījumos, kad dalībvalstis uzskata, ka tiem var būt šāda būtiska ietekme uz vidi.

20

Tādējādi Direktīvas 2011/92 4. pantā atbilstoši tā 1. punktam ir nošķirti, pirmkārt, šīs direktīvas I pielikumā uzskaitītie projekti, uz kuriem dalībvalstīm ir jāattiecina ietekmes uz vidi novērtējums, un, otrkārt, atbilstoši tā 2. punktam – projekti, kuri ir uzskaitīti minētās direktīvas II pielikumā un attiecībā uz kuriem dalībvalstis nolemj, vai uz tiem ir jāattiecina šāds novērtējums.

21

Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunktā ir minēta automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būve un 7. punkta c) apakšpunktā – jauna četru vai vairāk joslu ceļa būve vai esoša divu vai mazāk joslu ceļa pārdalīšana vai paplašināšana tā, lai nodrošinātu četras vai vairāk joslas, ja šāds jauns ceļš vai pārgrupēta un/vai paplašināta ceļa daļa ir 10 km vai vairāk nepārtrauktā garumā.

22

No Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta c) apakšpunkta noteikumiem skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt dalībvalstu pienākumu attiecināt uz dažiem ceļu pārbūves projektiem sistemātisku to ietekmes uz vidi novērtējumu tikai saistībā ar tiem projektiem, kuri skar ievērojama garuma ceļa posmus, kas šajā gadījumā ir vismaz 10 km garumā.

23

Lai arī Direktīvas 2011/92 piemērošanas joma ir plaša, kā tas ir arī Direktīvas 85/337 gadījumā, un tās mērķis ir ļoti plašs (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 28. februāris, Abraham u.c., C‑2/07, EU:C:2008:133, 32. punkts, kā arī 2008. gada 25. jūlijs, Ecologistas en Acción‑CODA, C‑142/07, EU:C:2008:445, 28. punkts), pamatojoties uz šīs pirmās minētās direktīvas teleoloģisko interpretāciju, nevar tomēr neievērot Savienības likumdevēja skaidri izteikto gribu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c.,C‑275/09, EU:C:2011:154, 29. punkts).

24

Līdz ar to ceļa pārbūves projekts, kurš kā pamatlietā skar ceļa posmu, kas nepārsniedz 10 km, neraugoties uz to, ka tas ietver pastāvoša četru vai vairāk joslu ceļa paplašināšanu vai pārbūvi, tikai tā rakstura dēļ vien nav Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta c) apakšpunktā paredzēto projektu skaitā.

25

Šis apsvērums tomēr attiecīgā gadījumā neskar Direktīvas 2011/92 4. panta 2. punkta un II pielikuma noteikumu piemērošanu pamatlietā.

26

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta c) apakšpunkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas uz ceļa pārbūves projektu, kurš, lai arī tas kā pamatlietā attiecas uz ceļa posmu, kas ir īsāks par 10 km, ietver esoša četru vai vairāku joslu ceļa paplašināšanu vai pārbūvi.

27

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

28

Ar trešo un sesto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kāda ir jēdziena “ātrgaitas šosejas” piemērojamība, uz kuru būvi atbilstoši Direktīvas 2011/92 I pielikuma b) apakšpunktam ir jāattiecina to ietekmes uz vidi novērtējums.

29

Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunktā ātrgaitas šosejas ir definētas ar atsauci uz AGR ietverto ātrgaitas šoseju definīciju, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 10. punktā.

30

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta, kā arī iepriekš minētās atsauces uz AGR formulējums ir tāds pats kā Direktīvā 85/337. Saistībā ar pēdējās minētās direktīvas piemērošanu Tiesa jau ir nospriedusi, ka, tā kā ne visas dalībvalstis ir minētā līguma puses, šī atsauce attiecas uz līguma redakciju, kas bija spēkā Direktīvas 85/337 pieņemšanas brīdī, proti, 1975. gada 15. novembrī (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 25. jūlijs, Ecologistas en Acción‑CODA, C‑142/07, EU:C:2008:445, 30. punkts).

31

Tā kā ar Direktīvu 2011/92 ir veikta tikai Direktīvas 85/337 kodifikācija, tā kā visas dalībvalstis nav AGR līgumslēdzējas puses un tā kā nekas neļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 2011/92 pieņemšanas brīdī, paredzot atsauci uz šo līgumu, būtu vēlējies atsaukties nevis uz tā sākotnējo redakciju, bet gan uz tā grozītajām vai pārskatītajām redakcijām, arī turpmāk ir jāatsaucas uz minēto līgumu tā redakcijā, kas bija spēkā tā parakstīšanas dienā, proti, 1975. gada 15. novembrī.

32

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar atsauci, kas Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunktā ir ietverta uz AGR, ar “ātrgaitas šoseju” šīs direktīvas nolūkiem tiek saprasts ceļš, kurš atbilst šajā līgumā sniegtajai definīcijai. Tādējādi no šī noteikuma formulējuma izriet, ka, paredzot atsauci uz šādu definīciju, nevis uz ceļiem, kas ietilpst AGR piemērošanas jomā, minētā direktīva ir attiecināma uz ceļiem, kuru tehniskās iezīmes ir ietvertas šajā definīcijā, nevis uz ceļiem, kuri atbilstoši šai definīcijai ir klasificēti kā “galvenās starptautiskās maģistrāles”AGR izpratnē. Līdz ar to šīs direktīvas I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā ietilpst tāda ceļa būve, kurai ir ātrgaitas šoseju tehniskās iezīmes, kas izriet no AGR sniegtās definīcijas, lai arī šis ceļš nav galveno starptautisko maģistrāļu tīkla sastāvdaļa.

33

Ņemot vērā Direktīvā 2011/92 noteiktos pienākumus, nav nozīmes tam, ka saskaņā ar AGR II pielikuma I.1. punktu šī pielikuma tiesību normas “neattiecas uz apbūvētām teritorijām”, kuras “ir jāapiet, ja tās rada šķērsli vai risku”. Šāds AGR piemērošanas jomas ierobežojums pats par sevi nekādi neietekmē ātrgaitas šosejām piemītošo tehnisko iezīmju, kas definētas šajā līgumā, piemērojamību atbilstīgi Direktīvai 2011/92.

34

Treškārt, saskaņā ar šo definīciju ātrgaitas šoseja ir ceļš mehānisko transportlīdzekļu satiksmei, uz kura uzbraukšana iespējama tikai no ceļu pārvadiem vai regulējamiem krustojumiem un uz kura ir aizliegta apstāšanās vai stāvēšana uz braucamās daļas. No šīs definīcijas neizriet, ka pilsētas teritorijā esošie ceļi tiek a priori izslēgti. Gluži pretēji jāatzīst – ja ceļi, kas atrodas aglomerācijā, nav expressis verbis izslēgti, termins “ātrgaitas šosejas” attiecas uz pilsētas ceļiem, kas atbilst AGR II pielikumā paredzētajām iezīmēm (spriedums, 2008. gada 25. jūlijs, Ecologistas en Acción‑CODA, C‑142/07, EU:C:2008:445, 31. punkts).

35

No iepriekš minētā izriet, ka uz trešo un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “ātrgaitas šosejas” šīs tiesību normas izpratnē ir ceļi, kuru tehniskās iezīmes atbilst AGR II pielikuma II.3. punktā sniegtajā definīcijā ietvertajām iezīmēm, lai arī šie ceļi nav galveno starptautisko maģistrāļu tīkla, kas ir reglamentēts šajā līgumā, sastāvdaļa vai ir izvietoti apdzīvotā teritorijā.

36

Ar ceturto un piekto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kāda ir jēdziena “būve” piemērojamība Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

37

Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, Tiesa attiecībā uz Direktīvas 85/337 I pielikuma 7. punkta b) un c) apakšpunktu, kuri ir tikuši pilnībā pārņemti Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) un c) apakšpunktā, ir sniegusi plašu interpretāciju, nospriežot, ka projekts par ceļa pārbūvi, kurš pēc apmēra un veikšanas kārtības ir līdzvērtīgs ceļa būvei, var tikt uzskatīts par projektu, kas attiecas uz būvi šo tiesību normu izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 25. jūlijs, Ecologistas en Acción‑CODA, C‑142/07, EU:C:2008:445, 36. punkts, kā arī 2011. gada 17. marts, Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c.,C‑275/09, EU:C:2011:154, 27. punkts).

38

Ņemot vērā šo analīzi, iesniedzējtiesa jautā, vai projekts, kas kā pamatlietā attiecas uz ceļa pārbūvi noteiktā apmērā, kuras garums tomēr nepārsniedz 10 km un kura būtiski neizmaina ceļa trasi, var tikt uzskatīts par tādu, kurš ir saistīts ar “būvi” Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

39

Jānorāda, ka Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta a) apakšpunktā izmantotais termins “būve” nerada neskaidrību un ka tas ir jāsaprot tā parastajā nozīmē, proti, tādējādi, ka tajā ir norādīts uz tādu būvdarbu veikšanu, kuri iepriekš nav veikti vai ar kuriem fiziskā nozīmē tiek pārveidotas iepriekš pastāvošās būves (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 17. marts, Brussels Hoofdstedelijk Gewest u.c.,C‑275/09, EU:C:2011:154, 26. punkts).

40

Nav apstrīdams, ka ar šādu pārveidojumu ir saistīts projekts, kurā ir paredzēta iepriekš pastāvošo ceļu pārbūve, izmantojot noteikta apmēra inženiertehniskos būvdarbus, tostarp tuneļa izbūvi, lai gan tie tiek veikti esošā ceļa posmā un to garums nepārsniedz 10 km.

41

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pretēji Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta a) un c) apakšpunkta noteikumiem minētā 7. punkta b) apakšpunkta noteikumos nav ietverta nekāda atsauce uz minimālo garumu, kādam būtu jābūt tajos paredzētajiem ceļiem. No šī pēdējā minētā noteikuma formulējuma turklāt izriet, ka Savienības likumdevējs ir klasificējis automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvi to projektu klasē, uz kuriem sistemātiski ir attiecināms to ietekmes uz vidi novērtējums, neparedzot, ka šādai būvei būtu jābūt kādam noteiktam minimālajam garumam.

42

Tāpat nevar izslēgt, ka ceļa pārbūvei, pat ja tās garums ir neliels, ņemot vērā tās raksturu vien, varētu būt tāds apmērs, kam ir būtiska ietekme uz vidi. Līdz ar to jēdziens “būve” Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē nenozīmē, ka attiecīgajam ceļa posmam ir jābūt kādam noteiktam garumam. Valsts tiesai, ievērojot šī sprieduma 37. punktā atgādinātos nosacījumus, katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visas tās iezīmes, ne tikai tās garumu vien, attiecīgajai ceļa pārbūvei ir tāds apmērs, ka tā ir kvalificējama kā “būve” šīs direktīvas izpratnē.

43

Līdz ar to uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “būve” Direktīvas 2011/92 I pielikuma 7. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver tādu būvdarbu veikšanu, kuri iepriekš nav veikti vai ar kuriem fiziskā nozīmē tiek pārveidotas iepriekš pastāvošās būves. Lai izvērtētu, vai šādu pārveidošanu pēc tās apmēra un veikšanas kārtības var uzskatīt par līdzvērtīgu šādai būvei, iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visas attiecīgās būves iezīmes, nevis tikai tās garums vai tās sākotnējās trases saglabāšana.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: