1

Ar saviem prasības pieteikumiem Eiropas Komisija lūdz attiecīgi, pirmkārt, atcelt Eiropas Savienības Padomes lēmumu, kas ir ietverts Pastāvīgo pārstāvju komitejas (Coreper) priekšsēdētāja 2015. gada 11. septembra atzinumā (turpmāk tekstā – “2015. gada lēmums”), ciktāl ar to ir apstiprināts tas, ka Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas komisijai (turpmāk tekstā – “CAMLR komisija”) Savienības un tās dalībvalstu vārdā tiek iesniegts diskusiju dokuments, kurš attiecas uz priekšlikumu par aizsargājamas jūras teritorijas izveidi nākotnē Vedela jūrā (turpmāk tekstā – “diskusiju dokuments”) (lieta C‑626/15), kā arī, otrkārt, atcelt Padomes 2016. gada 10. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “2016. gada lēmums”), ciktāl ar to ir apstiprināts tas, ka CAMLR komisijai šīs institūcijas 35. gadskārtējā sanāksmē Savienības un tās dalībvalstu vārdā tiek iesniegti trīs priekšlikumi par aizsargājamu jūras teritoriju izveidi, kā arī priekšlikums par īpašu teritoriju izveidi zinātnisku pētījumu veikšanai par attiecīgo jūras telpu, klimata pārmaiņām un ledāju sarukšanu (lieta C‑659/16).

2

Vašingtonā 1959. gada 1. decembrī parakstītais Antarktikas līgums stājās spēkā 1961. gada 23. jūnijā. Šī līguma VI pantā ir noteikts:

“Šis līgums ir spēkā teritorijā uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma, ieskaitot visus ledājus; [..].” [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums]

3

Minētā līguma IX pantā tostarp ir paredzēts:

“1.   “Līgumslēdzēju pušu pārstāvji [..] tiksies sanāksmē Kanberā [Austrālija] divus mēnešus pēc tā stāšanās spēkā un pēc tam – ik pēc atbilstoša laikposma un piemērotā vietā, lai apmainītos ar informāciju un konsultētos kopīgu interešu jautājumos saistībā ar Antarktiku, izskatītu, izstrādātu un ieteiktu savām Valdībām pasākumus, kuru uzdevums ir nodrošināt šī Līguma principu un mērķu ievērošanu, tostarp pasākumus:

[..]

2.   Ikvienai Līgumslēdzējai pusei, kas ir pievienojusies šim Līgumam, atbilstoši XIII panta noteikumiem ir tiesības iecelt pārstāvjus, kas piedalīsies šī panta 1. punktā minētajās sanāksmēs, ja tā pierāda savu interesi attiecībā uz Antarktiku, īstenojot tajā būtiskas zinātniskās izpētes darbības, tādas kā stacijas izveide vai ekspedīciju nosūtīšana.”

4

Šobrīd 20 dalībvalstis ir Antarktikas līguma līgumslēdzējas puses. Trīs dalībvalstis (Beļģijas Karaliste, Francijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste) ir šī līguma parakstītājas valstis kopš 1959. gada 1. decembra, un tām līdz ar to ir konsultatīvo “ratificētāju” pušu statuss. Deviņām citām (Bulgārijas Republika, Čehijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste), kuras Antarktikas līgumam pievienojās vēlāk, ir līguma konsultatīvo “pievienojušos” pušu statuss. Visbeidzot, astoņām dalībvalstīm (Dānijas Karaliste, Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Ungārija, Austrijas Republika, Portugāles Republika, Rumānija un Slovākijas Republika) ir pušu bez padomdevēja tiesībām statuss. Līgumslēdzēju pušu sanāksmēs lēmumu pieņemšanā drīkst piedalīties tikai konsultatīvās puses.

5

Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas konvencija tika parakstīta 1980. gada 20. maijā Kanberā un stājās spēkā 1982. gada 7. aprīlī (turpmāk tekstā – “Kanberas konvencija”). Kanberas konvencijas preambulā tostarp ir norādīts, ka līgumslēdzējas puses:

“atzīs[t] vides aizsardzības un Antarktikas apkārtējo jūru ekosistēmas viengabalainības aizsardzības nozīmīgumu;

ievēr[o] jūras dzīvo resursu koncentrāciju Antarktikas ūdeņos un pieaugošo interesi par iespējām, kādas piedāvā šo resursu izmantošana kā proteīna avotu;

apzin[ās] Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas nodrošināšanas steidzamību;

ņ[em] vērā to, ka ir būtiski paplašināt zināšanas par Antarktikas jūras ekosistēmu un tās sastāvdaļām, lai varētu sagatavot lēmumus par nozveju, pamatojoties uz zinātnisku informāciju;

uzskat[a], ka Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanai ir nepieciešama starptautiska sadarbība, [..] aktīvi iesaistot visas valstis, kas nodarbinātas zinātniskās izpētes vai nozvejas darbībās Antarktikas ūdeņos;

atzīs[t] Antarktikas līguma konsultatīvo grupu galveno atbildību par Antarktikas vides aizsardzību un saglabāšanu, jo īpaši to atbildību saskaņā ar Antarktikas līguma IX panta 1. punkta f) apakšpunktu, kas attiecas uz Antarktikas dzīvo resursu aizsardzību un saglabāšanu;

atcer[as] Antarktikas līguma konsultatīvo grupu uzsākto darbību, tostarp, jo īpaši, Antarktikas faunas un floras saglabāšanai pieņemtos pasākumus, kā arī Antarktikas roņu saglabāšanas konvencijas noteikumus;

patu[r] prātā Antarktikas līguma devītajā konsultatīvajā sanāksmē konsultatīvo grupu paustās rūpes par Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanu un IX‑2. ieteikuma noteikumu nozīmīgumu, kā rezultātā izveidoja šo konvenciju;

[..]

atzīs[t] saistībā ar iepriekš minēto, ka ir vēlams izveidot piemērotu mehānismu, kā ieteikt, veicināt, izlemt un koordinēt pasākumus un zinātniskos pētījumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Antarktikas jūras dzīvo organismu saglabāšanu.”

6

Kanberas konvencijas I panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Konvenciju piemēro Antarktikas jūras dzīvo resursu teritorijā uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma un Antarktikas jūras dzīvo resursu teritorijā starp minēto platumu un Antarktikas konverģenci, kas veido daļu no Antarktikas jūras ekosistēmas.

2.   Antarktikas jūras dzīvie resursi ir zivju, mīkstmiešu, vēžveidīgo populācijas un visas pārējās dzīvo organismu sugas, tajā skaitā putni, kas atrodami Antarktikas dienvidos.

3.   Antarktikas jūras ekosistēma ir Antarktikas jūras dzīvo resursu attiecību komplekss gan savā starpā, gan ar fizisko vidi.”

7

Kanberas konvencijas II pantā ir noteikts:

“1.   Šīs konvencijas mērķis ir Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšana.

2.   [Kanberas] konvencijā termins “saglabāšana” iekļauj racionālu izmantošanu.

3.   Jebkāda nozveja un ar to saistītās darbības teritorijā, uz kuru attiecas [Kanberas] konvencija, jāveic saskaņā ar [Kanberas] konvencijas noteikumiem un šādiem saglabāšanas principiem:

8

Konvencijas V pantā ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas puses, kas nav Antarktikas līguma puses, apstiprina Antarktikas līguma konsultatīvo grupu īpašās saistības un atbildību, lai aizsargātu un saglabātu Antarktikas līguma piemērošanas teritorijas vidi.

2.   Līgumslēdzējas puses, kas nav Antarktikas līguma puses, vienojas, ka, darbojoties Antarktikas līguma piemērošanas teritorijā, tās ievēros, kad vien nepieciešams, Antarktikas faunas un floras saglabāšanai noteiktos pasākumus un citus pasākumus, kurus ieteikušas Antarktikas līguma konsultatīvās grupas, lai izpildītu pienākumu Antarktikas vides aizsardzībā no jebkāda veida bīstamām cilvēka iejaukšanās formām.

3.   Šajā konvencijā “Antarktikas līguma konsultatīvās grupas” ir līgumslēdzējas puses, kuru pārstāvji piedalās sanāksmēs saskaņā ar Antarktikas līguma IX pantu.”

9

Kanberas konvencijas VII pantā ir noteikts:

“1.   Ar šo līgumslēdzējas puses izveido un vienojas uzturēt [CAMLR komisiju].

2.   Dalība [CAMLR komisijā] ir šāda:

[..]

[..]”

10

Šīs konvencijas IX panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādā redakcijā:

“1.   [CAMLR komisijas] funkcijas ir realizēt šīs konvencijas II pantā norādītos mērķus un principus. Šim nolūkam tā

[..]

[..]

2.   Šī panta 1. punkta f) apakšpunktā minētie saglabāšanas pasākumi ir šādi:

[..]

11

Kanberas konvencijas XXIX panta 2. punktā ir noteikts:

“Šai konvencijai var pievienoties reģionālās ekonomikas integrācijas organizācijas, kuras izveidojušas suverēnas valstis un kuru locekļu vidū ir viens vai vairāki [CAMLR komisijas] valstu locekļi, kuriem organizācijas valstu locekļi ir nodevuši pilnībā vai daļēji kompetences attiecībā uz šajā konvencijā minētajiem jautājumiem. Šo reģionālo ekonomikas integrācijas organizāciju pievienošanos apspriež [CAMLR komisijas] locekļi.”

12

Savienība Kanberas konvenciju ir apstiprinājusi ar Padomes Lēmumu 81/691/EEK (1981. gada 4. septembris) (OV 1981, L 252, 26. lpp.) un 1982. gada 21. aprīlī ir kļuvusi tās puse.

13

Šobrīd divpadsmit dalībvalstis ir kļuvušas par Kanberas konvencijas pusēm, tostarp sešas (Beļģijas Karaliste, Bulgārijas Republika, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Polijas Republika un Apvienotā Karaliste) pirms Savienības pievienošanās šai konvencijai un sešas (Spānijas Karaliste, Grieķijas Republika, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste) – pēc minētās pievienošanās.

14

Savā sesijā, kas norisinājās no 2011. gada 24. oktobra līdz 4. novembrim, CAMLR komisija noteica saglabāšanas pasākumu “Pamatregulējums aizsargājamu jūras teritoriju izveidei”, kura 1.–6. apsvērumā ir norādīts:

“[CAMLR komisija],

atgādinot savu pievienošanos zinātniskās komisijas darba programmai, kuras nolūks ir izveidot Tipisku Austrumu Antarktikas aizsargājamo jūras teritoriju (AJT) sistēmu ar mērķi saglabāt bioloģisko daudzveidību Konvencijas piemērošanas teritorijā, un saskaņā ar Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību (WSSD) 2002. gadā pieņemto lēmumu līdz 2012. gadam izveidot tipisku AJT tīklu,

[..]

atzīstot, ka [CAMLR komisijas noteikto] AJT mērķis ir sekmēt ekosistēmas struktūras un darbības saglabāšanu, tostarp teritorijās, kas atrodas ārpus AJT, saglabājot pielāgošanās spēju klimata pārmaiņām, un samazināt svešu sugu invāzijas iespēju antropogēno darbību dēļ.” [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums]

15

Saskaņā ar Pamatregulējuma aizsargājamu jūras teritoriju izveidei 2. punktu:

“[CAMLR komisijas noteiktās] AJT tiek izveidotas, balstoties uz pārliecinošākajiem zinātniskajiem pierādījumiem, kas ir pieejami, un pilnībā ņemot vērā [Kanberas konvencijas] II pantu, saskaņā ar kuru saglabāšana aptver racionālu izmantošanu, šādu mērķu īstenošanai:

16

Padome pieņēma 2009. gada 19. oktobra Lēmumu 13908/1/09 REV 1 par nostāju, kas jāieņem Eiropas Savienības vārdā CAMLR komisijā, laikposmam no 2009. līdz 2014. gadam. Laikposmam no 2014. līdz 2019. gadam šis lēmums tika aizstāts ar 2014. gada 11. jūnija Lēmumu 10840/14 (turpmāk tekstā – “Daudzgadu nostāja”).

17

No Daudzgadu nostājas 1. panta izriet, ka tajā paredzētie noteikumi ir piemērojami, “kad [CAMLR komisijai] ir jāpieņem lēmumi, kuriem ir tiesiskas sekas attiecībā uz jautājumiem, kas ietilpst kopējā zivsaimniecības politikā” [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums].

18

Minētā lēmuma 2. pantā ir noteikts, ka nostājas, kas jāieņem Savienības vārdā CAMLR komisijas gadskārtējā sanāksmē, specifiskie elementi tiek noteikti atbilstoši šī paša lēmuma II pielikumā definētajai kārtībai. Ar šo pielikumu ir izveidota vienkāršota procedūra, saskaņā ar kuru:

“[..] Eiropas Komisija pietiekami savlaicīgi pirms katras [CAMLR komisijas] gadskārtējās sanāksmes nosūta Padomei vai tās darba sagatavošanas struktūrām rakstveida dokumentu, kurā ir detalizēti izklāstīti Savienības nostājai ierosinātie specifiskie elementi, nostājas, kas tiks pausta Savienības vārdā, detalizētai izskatīšanai un apstiprināšanai.

Ja turpmāko sanāksmju laikā, tostarp klātienē, nav iespējams panākt vienošanos par jauno elementu iekļaušanu Savienības nostājā, šo jautājumu iesniedz Padomei vai tās darba sagatavošanas struktūrām.”

19

Padomes Regulas (EK) Nr. 600/2004 (2004. gada 22. marts), ar ko nosaka dažus tehniskus pasākumus attiecībā uz zvejas darbībām apgabalā, uz kuru attiecas Antarktikas ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanas konvencija (OV 2004, L 97, 1. lpp.), 4. un 5. apsvērumā ir noteikts:

20

Regulas Nr. 600/2004 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā izklāstīti tehniski pasākumi saistībā ar [Savienības] zvejas kuģu darbību, kas iegūst un patur jūras organismus uz kuģa no to jūras ūdeņu floras un faunas resursiem apgabalā, uz kuru attiecas [Kanberas k]onvencija [..].”

21

Padomes Regulas (EK) Nr. 601/2004 (2004. gada 22. marts), ar ko nosaka konkrētus kontroles pasākumus, kurus piemēro zvejas darbībām Antarktikas ūdeņu dzīvo resursu saudzēšanas konvencijas darbības zonā, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 3943/90, (EK) Nr. 66/98 un (EK) Nr. 1721/1999 (OV 2004, L 97, 16. lpp.), 6. apsvērumā ir noteikts:

“Lai īstenotu jaunus saglabāšanas pasākumus, kurus noteikusi [CAMLR komisija], [Regulas (EK) Nr. 3943/90, (EK) Nr. 66/98 un Padomes Regulu (EK) Nr. 1721/1999 (1999. gada 29. jūlijs), ar ko nosaka konkrētus kontroles pasākumus attiecībā uz kuģiem, kam ir tādas trešās valsts karogs, kura nav [Kanberas] konvencijas līgumslēdzēja puse (OV 1999, L 203, p. 14)], jāatceļ un tās jāaizstāj ar vienotu regulu, kura apvienotu īpašus noteikumus par zvejas darbību kontroli, kas izriet no [Savienības] kā Konvencijas līgumslēdzējas puses pienākumiem.”

22

Regulas Nr. 601/2004 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā ir paredzēti vispārīgie noteikumi un nosacījumi par to, kā [Savienībā] piemēro:

23

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1380/2013 (2013. gada 11. decembris) par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV 2013, L 354, 22. lpp.), 13. apsvērumā ir norādīts:

“Ir jāīsteno uz ekosistēmu balstīta pieeja zivsaimniecības pārvaldībā, būtu jāierobežo zvejas darbību ietekme uz vidi, jāizvairās no nevēlamas nozvejas un tā cik vien iespējams jāsamazina.”

24

Šīs regulas 2. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   [Kopējā zivsaimniecības politika (KZP)] garantē to, ka zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas atbilstīgi mērķim nodrošināt ieguvumus ekonomiskajā, sociālajā un nodarbinātības jomā un veicināt pārtikas pieejamību.

2.   KZP tiek ievērota piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībai, un tās mērķis ir nodrošināt to, lai dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošanas rezultātā iegūto sugu populācijas tiktu atjaunotas un uzturētas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu.

[..]

3.   KZP īsteno ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā, lai nodrošinātu to, ka tiek mazināta zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu, un cenšas nodrošināt, ka akvakultūras un zvejas darbības neveicina jūras vides degradāciju.

25

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

26

CAMLR komisija sev ir noteikusi mērķi izveidot Antarktikā AJT tīklu; tas ir mērķis, kuru Savienība skaidri atbalsta.

27

Šajā kontekstā Padome 2014. gadā, gatavodamās Savienības dalībai nākamajās CAMLR komisijas gadskārtējās sanāksmēs, balstoties uz LESD 218. panta 9. punktu, sagatavoja Daudzgadu nostāju, kurā tostarp ir paredzēta vienkāršota procedūra Padomes lēmuma pieņemšanai par nostāju, kas Savienībai ir jāieņem CAMLR komisijā jautājumos, kuri attiecas uz KZP. Saskaņā ar šo procedūru Komisijas dienesti pirms katras gadskārtējās CAMLR komisijas sanāksmes Padomes sagatavošanas struktūrām nosūta attiecīgos dokumentus. Praksē Komisijas dienesti šos dokumentus nosūta vai nu Padomes zivsaimniecības jautājumu darba grupai, vai Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper).

28

2015. gada 31. augustā Komisijas dienesti, pamatojoties uz Padomes ieviesto vienkāršoto procedūru, nosūtīja Padomes zivsaimniecības jautājumu darba grupai neformālu dokumentu (non-paper), kuram bija pievienots diskusiju dokumenta projekts. Šī diskusiju dokumenta 4. un 5. lappusē tostarp bija atsauce uz nepieciešamību aizsargāt Vedela jūrā esošo ekosistēmu, it īpaši tādus tajā ietilpstošos dzīvniekus kā jūras zīdītāji, pingvīni un jūras putni.

29

Komisijas dienesti ierosināja šo diskusiju dokumentu iesniegt CAMLR komisijas zinātniskajai komisijai Savienības vienas pašas vārdā, jo šis dokuments, to skatījumā, attiecas uz KZP jomu.

30

2015. gada 3. septembra sēdē Padomes darba grupa apstiprināja diskusiju dokumenta saturu, bet uzskatīja, ka tas attiecas drīzāk uz vides politiku, nevis uz KZP un ka līdz ar to tas ir jāiesniedz Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Ņemot vērā šīs viedokļu atšķirības, tika nolemts jautājumu nodot izskatīšanai Coreper.

31

Coreper šo jautājumu izskatīja 2015. gada 11. septembra sanāksmē. Pēc viedokļu apmaiņas Coreper priekšsēdētājs atzina, ka Coreper ir apstiprinājusi diskusiju dokumenta iesniegšanu, un nolēma, ka tas ir jāiesniedz CAMLR komisijai tās 34. gadskārtējā sanāksmē Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

32

Paziņojumā, kas ir ietverts 2015. gada 11. septembra sanāksmes protokolā, Komisija norādīja, ka pēdējā minētajā jautājumā ir citās domās. Tā minēja, ka ir gatava iesniegt diskusiju dokumentu CAMLR komisijai Savienības un tās dalībvalstu vārdā, kā to ir nolēmusi Coreper, tomēr patur tiesības vērsties tiesā.

33

Ar 2015. gada 23. novembra prasības pieteikumu Komisija cēla prasību atcelt 2015. gada lēmumu, ciktāl ar to ir apstiprināta diskusiju dokumenta iesniegšana CAMLR komisijai Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

34

2016. gada 30. augustā Komisijas dienesti, atkal pamatojoties uz vienkāršoto procedūru, iesniedza Padomes zivsaimniecības jautājumu darba grupai neformālu dokumentu (non-paper). 2016. gada 6. septembrī šis dokuments tika papildināts ar trim priekšlikumu projektiem par AJT izveidi vai izveides atbalstu Antarktikā, proti, AJT Vedela jūrā, AJT Rosa jūrā un AJT Austrumantarktikā, kā arī ar projektu par īpašu teritoriju kopuma izveidi zinātnisku pētījumu veikšanai par attiecīgo jūras telpu, klimata pārmaiņām un ledāju sarukšanu (turpmāk tekstā – “iecerētie pasākumi”).

35

Komisijas dienesti ierosināja iecerētos pasākumus iesniegt CAMLR komisijai Savienības vienas pašas vārdā, jo, to skatījumā, šie pasākumi attiecās uz KZP. Lai ievērotu termiņus, kuros CAMLR komisijas gadskārtējai sanāksmei var tikt iesniegti priekšlikumi, Komisija minētos pasākumus paralēli nosūtīja CAMLR komisijas sekretariātam Savienības vārdā.

36

2016. gada 15. un 22. septembra sanāksmēs Padomes zivsaimniecības jautājumu darba grupa izskatīja iecerēto pasākumu saturu. Tā uzskatīja, ka tie attiecas uz vides politikas, nevis KZP jomu, tātad, pirmkārt, tie CAMLR komisijai ir jāiesniedz Savienības un tās dalībvalstu vārdā un, otrkārt, tie nevar tikt apstiprināti, piemērojot Padomes izveidoto vienkāršoto procedūru, jo tā ir piemērojama tikai jautājumos, kas attiecas uz KZP. Turpinājumā lieta tika nosūtīta Coreper un pēc tam – Padomei.

37

2016. gada 10. oktobrī Luksemburgā Padome savā 3487. sesijā apstiprināja iecerēto pasākumu iesniegšanu CAMLR komisijai Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Tā turklāt nolēma, ka ar šiem pasākumiem tiek noteikta nostāja, kas Savienībai ir jāieņem CAMLR komisijas 35. gadskārtējā sanāksmē.

38

Paziņojumā, kas ir ietverts šīs sanāksmes protokolā, Komisija vērsa uzmanību uz to, ka minētie pasākumi ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā, kas ir minēta LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā, un ka tādējādi nav pamatoti tos iesniegt Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

39

2016. gadā 35. gadskārtējā sanāksmē CAMLR komisija nolēma virzīt tālāk divus no Savienības iesniegtajiem un atbalstītajiem pasākumiem, proti, AJT izveidi Rosa jūrā un vairāku īpašu teritoriju izveidi zinātnisku pētījumu veikšanai par attiecīgo jūras telpu, klimata pārmaiņām un ledāju sarukšanu. Turklāt CAMLR komisija nolēma turpināt diskusiju par diviem pārējiem Savienības priekšlikumiem.

40

Ar 2016. gada 20. decembra prasības pieteikumu Komisija cēla prasību atcelt 2016. gada lēmumu, ciktāl ar to ir apstiprināta iecerēto pasākumu iesniegšana CAMLR komisijai šīs institūcijas 35. gadskārtējā sanāksmē Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

41

Lietā C‑626/15 Komisija lūdz Tiesu:

42

Padome savukārt lūdz Tiesu:

43

Ar 2016. gada 7. aprīļa, 14. aprīļa, 29. aprīļa, 2. maija un 3. maija lēmumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva attiecīgi, pirmkārt, Vācijas Federatīvajai Republikai, otrkārt, Spānijas Karalistei un Nīderlandes Karalistei, treškārt, Francijas Republikai un Somijas Republikai, ceturtkārt, Portugāles Republikai, piektkārt, Grieķijas Republikai, Zviedrijas Karalistei, kā arī Apvienotajai Karalistei iestāties šajā lietā Padomes atbalstam.

44

Atbildes rakstā uz repliku Padome, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 60. panta 1. punktu, iesniedza pieteikumu par lietas izlemšanu virspalātā.

45

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 10. februāra lēmumu tiesvedība lietā C‑626/15 tika apturēta līdz tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanai lietā C‑659/16.

46

Lietā C‑659/16 Komisija lūdz Tiesu:

47

Padome savukārt lūdz Tiesu:

48

Ar 2017. gada 25. aprīļa lēmumu Tiesas priekšsēdētājs atļāva Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Nīderlandes Karalistei, Portugāles Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei, kā arī Apvienotajai Karalistei iestāties šajā lietā Padomes atbalstam.

49

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 10. februāra lēmumu lietas C‑626/15 un C‑659/16 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā, kā arī sprieduma taisīšanai.

50

Pēc rakstveida procesa pabeigšanas 2016. gada 16. septembrī Padome, atsaucoties uz Tiesas Reglamenta 128. panta 2. punktu, 2016. gada 16. novembrī lūdza atļaut iesniegt lietā C‑626/15 trīs jaunus pierādījumus, proti, piezīmi saistībā ar Savienības nostājas noteikšanu CAMLR komisijas 35. gadskārtējai sanāksmei attiecībā uz iecerētajiem pasākumiem, pieņemto nostājas tekstu un Komisijas paziņojumu attiecībā uz to.

51

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 10. janvāra lēmumu pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas trīs jaunie pierādījumi, kas tika iesniegti pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas, tika pieļauti tiesvedībā attiecībā uz lietu C‑626/15.

52

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā saņemta 2018. gada 27. jūnijā, Padome lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu. Sava lūguma pamatojumam tā būtībā uzsver, ka ģenerāladvokātes secinājumos izklāstīto argumentu par to, ka, pieņemot 2015. un 2016. gada lēmumus, kā tiek apgalvots, ir pilnībā īstenota Savienības kompetence vides jomā, Komisija neesot izvirzījusi ne savos procesuālajos rakstos, ne tiesas sēdē, turklāt lietas dalībnieki šo argumentu neesot apsprieduši.

53

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 83. pantam Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas nav apspriedušas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (apelācijas sūdzības apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 20. punkts).

54

Šajā lietā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, uzskata, ka lieta nav jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kas nav tajā apspriests.

55

Līdz ar to Padomes lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.

56

Padome, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Apvienotā Karaliste, apstrīd lietas C‑626/15 pamatā esošās prasības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka 2015. gada lēmums nav apstrīdams tiesību akts.

57

Tā uzsver, ka, pirmkārt, šo lēmumu ir pieņēmusi nevis iestāde, bet Coreper, kurai nav patstāvīgu lēmumu pieņemšanas pilnvaru. Otrkārt, minētais lēmums neesot tāds, kas var “radī[t] tiesiskas sekas” LESD 263. panta izpratnē, jo ar to esot apstiprināts vienkāršs diskusiju dokuments, kura uzdevums ir apkopot viedokļus par AJT izveidi Vedela jūrā. Šis lēmums nevarot tikt kvalificēts kā Savienības nostājas apstiprināšana LESD 218. panta 9. punkta izpratnē, jo šāda kvalifikācija nozīmētu, ka attiecīgā starptautiskā institūcija ir grasījusies pieņemt tiesību aktu, kas rada tiesiskas sekas. Taču šajā lietā, kad tika pieņemts 2015. gada lēmums, priekšlikuma par AJT izveidi Vedela jūrā konkrētais saturs vēl nebija zināms un nebija droši zināms, ka šāds priekšlikums tiks izteikts.

58

Komisija savukārt uzskata, ka lietā C‑626/15 celtā prasība ir pieņemama. 2015. gada lēmums esot attiecināms uz Padomi, kas ir iestāde. Turklāt tā mērķis esot bijis radīt tiesiskas sekas, jo ar to Komisijai esot noteikts pienākums iesniegt diskusiju dokumentu Savienības un tās dalībvalstu vārdā, nevis Savienības vienas pašas vārdā. Kopumā tā esot nostājas apstiprināšana LESD 218. panta 9. punkta izpratnē.

59

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē ir ikviens Savienības iestādes, struktūras vai biroja pieņemts lēmums neatkarīgi no tā rakstura vai formas, kura mērķis ir radīt tiesiskas sekas (skat. it īpaši spriedumu, 2015. gada 28. aprīlis, Komisija/Padome, C‑28/12, EU:C:2015:282, 14. punkts).

60

Vispirms saskaņā LESD 240. panta 1. punktu Coreper veido Savienības dalībvalstu valdību pastāvīgie pārstāvji un tā atbild par Padomes darba sagatavošanu, kā arī tās doto pilnvaru izpildi. Tātad ir jākonstatē, ka Līgumu autoru nodoms ir bijis radīt Coreper kā Padomes palīgstruktūru, kas tās labā nodrošina sagatavošanas un izpildes uzdevumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 19. marts, Komisija/Padome, C‑25/94, EU:C:1996:114, 25. un 26. punkts).

61

Lai gan Padomes darba sagatavošanas un tās pilnvarojumu izpildes funkcija Coreper nedod tiesības īstenot lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kas saskaņā ar Līgumiem ir Padomei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 19. marts, Komisija/Padome, C‑25/94, EU:C:1996:114, 27. punkts), tomēr, tā kā Savienība ir tiesiska savienība, ir jābūt iespējai pārbaudīt Coreper pieņemta akta tiesiskumu, ja tā mērķis pats par sevi ir radīt tiesiskas sekas un tas tādējādi pārsniedz šīs sagatavošanas un izpildes funkcijas ietvarus.

62

Turpinot – attiecībā uz sekām, kuras radīt ir 2015. gada lēmuma mērķis, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā tā būtība, kas ir jāizvērtē atbilstoši tādiem objektīviem kritērijiem kā konteksts, kurā minētais akts ir pieņemts, tā saturs un akta autora nodoms, ar nosacījumu, ka pēdējais minētais ir objektīvi nosakāms (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 42. punkts).

63

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz 2015. gada lēmuma kontekstu ir jākonstatē, ka tas tika pieņemts ar nodomu pārliecināt CAMLR komisiju izveidot AJT Vedela jūrā.

64

Otrkārt, runājot par minētā lēmuma saturu, ir jānorāda, ka, nolemjot iesniegt diskusiju dokumentu Savienības un tās dalībvalstu vārdā, Coreper noteica Komisijai pienākumu neatkāpties no šīs nostājas, īstenojot Savienības ārējās pārstāvības kompetenci, kad tā piedalīsies CAMLR komisijas 34. gadskārtējā sanāksmē.

65

Treškārt, attiecībā uz tiesību akta autora nodomu no Coreper2015. gada 11. septembra sanāksmes protokola, kas ir elements, kurš ļauj objektīvi noteikt šo nodomu, izriet, ka 2015. gada lēmuma mērķis bija galīgi noteikt Padomes un tādējādi – Savienības nostāju attiecībā uz diskusiju dokumenta iesniegšanu CAMLR komisijai Savienības un tās dalībvalstu vārdā, nevis Savienības vienas pašas vārdā.

66

Ņemot vērā iepriekš minēto, 2015. gada lēmuma mērķis tātad noteikti bija radīt tiesiskas sekas un tas tādējādi ir apstrīdams tiesību akts.

67

Šajos apstākļos lietā C‑626/15 Padomes celtā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

68

Abu savu prasību pamatojumam Komisija izvirza tos pašus divus pamatus. Pirmais pamats, kas ir izvirzīts galvenokārt, attiecas uz to, ka 2015. un 2016. gada lēmumi (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie lēmumi”) esot pieņemti, neievērojot ekskluzīvo kompetenci, kura ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu Savienībai ir piešķirta jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā. Otrais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, attiecas uz to, ka šie lēmumi esot pieņemti, pārkāpjot Savienības ekskluzīvo kompetenci, kas Savienībai šajā ziņā ir saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu.

69

Komisija apgalvo, ka diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi CAMLR komisijai bija jāiesniedz Savienības vienas pašas vārdā, nevis Savienības un tās dalībvalstu vārdā, jo tie pilnībā vai katrā ziņā galvenokārt ietilpst ekskluzīvajā kompetencē, kas saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu Savienībai ir jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā.

70

Sava pamata pamatojumam Komisija uzsver, pirmkārt, ka šī kompetence attiecas ne tikai uz saglabāšanas pasākumiem, kas tiek noteikti nolūkā saglabāt zvejas iespējas, bet gan uz visiem jūras bioloģisko resursu saglabāšanas pasākumiem. LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā izdarītā atsauce uz KZP esot jāsaprot tā, ka tās mērķis ir uzsvērt, ka jūras bioloģisko resursu saglabāšana ir speciāla kompetence tās vispārīgākās kompetences ietvaros, kas Savienībai ir zivsaimniecības jomā, nevis tā, ka no šīs tiesību normas izrietošā ekskluzīvā kompetence tiktu attiecināta tikai uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanas pasākumiem, kuri tiek noteikti saskaņā ar pēdējo minēto politiku.

71

Otrkārt, lai gan ar AJT izveidi daļēji tiek pildītas vides prasības, ar šo apstākli nepietiekot, lai uzskatītu, ka šāda rakstura pasākums attiecas uz vides politiku. Ņemot vērā, ka LESD 11. pantā ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās ir jāparedz vides aizsardzības prasības, tas vien, ka ar pasākumu izvirzītais mērķis vai kāda tajā ietverta komponente ir saistīti ar vides aizsardzību, noteikti nenozīmējot, ka šis pasākums ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē vides jomā. Vēl arī šī pasākuma smaguma centram esot jāsveras vides politikas virzienā. Taču šajā lietā diskusiju dokumenta, kā arī iecerēto pasākumu un tādējādi apstrīdēto lēmumu smaguma centrs sveroties ekskluzīvās kompetences, kas Savienībai ir jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā, virzienā.

72

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šī ekskluzīvā kompetence attiecas tikai uz aizsardzības pasākumiem, kas ietilpst KZP, proti, pasākumiem, kuru uzdevums ir saglabāt zvejas iespējas, diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi tomēr ietilpstot šajā kompetencē, jo, kā ir precizēts Regulā Nr. 1380/2013, minētā KZP ir balstīta uz ekosistēmas pieeju.

73

Padome, kā arī visas dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, apgalvo, ka pirmais prasības pamats nav pamatots. LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā lietotā formulējuma “saskaņā ar [KZP]” mērķis esot ierobežot ekskluzīvo kompetenci, kas Savienībai ir šajā jomā, to attiecinot tikai uz tiem saglabāšanas pasākumiem, kas tiek noteikti, lai aizsargātu zvejas skartās sugas. Tādējādi, lai gan ir tiesa, ka diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu mērķis ir saglabāšanas pasākumu noteikšana, tie tomēr attiecoties nevis uz zivsaimniecības, bet vides aizsardzības jomu, kas pati ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē.

74

Pakārtoti – dažas dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, uzsver, ka diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi ietilpst kompetencē zinātniskās izpētes jomā, kuru atbilstoši LESD 4. panta 3. punktam Savienība un dalībvalstis var īstenot paralēli, un ka tādējādi tie CAMLR komisijai bija jāiesniedz Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

75

Iesākumā, lai gan apstrīdētajos lēmumos ir vienīgi precizēts, ka diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi CAMLR komisijai ir jāiesniedz Savienības un tās dalībvalstu vārdā, tomēr, tā kā ar tiem ir negrozot apstiprināts šī dokumenta un šo pasākumu saturs, šādu lēmumu pieņemšanas kompetenci nosaka minētā dokumenta un minēto pasākumu raksturs un saturs, tāpat kā to mērķis un konteksts, kuros tie ir ietverti.

76

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai identificētu kompetenci, ar kuru ir jābūt saistītiem lēmumiem, ir jāprecizē juridiskais pamats, balstoties uz objektīviem elementiem, pie kuriem pieder attiecīgo lēmumu konteksts, saturs un tajos izvirzītie mērķi (spriedums, 2014. gada 18. decembris, Apvienotā Karaliste/Padome, C‑81/13, EU:C:2014:2449, 35. punkts).

77

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienības tiesību akta analīzē atklājas, ka tajā ir izvirzīti vairāki mērķi vai ka tam ir vairākas komponentes un ja viens no šiem mērķiem vai viena no šīm komponentēm ir atzīstama par galveno vai dominējošo, bet citiem ir tikai papildinošs raksturs, tad šis tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, uz to, kas atbilst šim galvenajam mērķim vai šai galvenajai komponentei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 43. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2018. gada 4. septembris, Komisija/Padome (Nolīgums ar Kazahstānu), C‑244/17, EU:C:2018:662, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Tikai izņēmuma gadījumos Savienības tiesību akts ir jābalsta vienlaikus uz vairākiem juridiskajiem pamatiem, proti, tad, ja tam ir vairāki mērķi vai vairākas komponentes, kas ir nesaraujami saistīti un kam attiecībā pret citiem nav papildinošs raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 11. septembris, Komisija/Padome, C‑211/01, EU:C:2003:452, 40. punkts).

79

Šajā lietā visi lietas dalībnieki vienprātīgi uzskata, ka diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi var ietilpt vairākās Savienības kompetences jomās. Turpretim tās nav vienisprātis par to, kāds ir juridiskais pamats, uz kuru balstoties, apstrīdētie lēmumi bija jāpieņem. Līdz ar to attiecībā uz diskusiju dokumentu un iecerētajiem pasākumiem ir jāpiemēro šī sprieduma 76.–78. punktā atgādinātā judikatūra.

80

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu galvenais mērķis un galvenā komponente ietilpst ekskluzīvajā kompetencē, kas atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam Savienībai ir jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā saskaņā ar KZP. Šī tiesību norma esot attiecināma uz ikviena tāda dokumenta pieņemšanu un ikviena tāda pasākuma noteikšanu, kuru uzdevums ir ar jūru saistītu resursu saglabāšana neatkarīgi no izvirzītā mērķa.

81

Tādējādi, lai noteiktu, vai minētais prasības pamats ir pamatots, pirmkārt, ir jāprecizē, kāds apjoms ir Savienības ekskluzīvajai kompetencei jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu, un pēc tam, otrkārt, ir jānosaka, vai, kā apgalvo Komisija, diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu īpašais vai galvenais mērķis un īpašā vai galvenā komponente ietilpst šajā kompetences jomā.

82

Pirmkārt, attiecībā uz tās ekskluzīvās kompetences apjomu, kas Savienībai ir saskaņā ar minēto LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka minētā kompetence attiecas uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanu “saskaņā ar [KZP]”.

83

Piešķirot šim formulējumam tā parasto nozīmi, ir jāuzskata, ka LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēta tikai jūras bioloģisko resursu saglabāšana, kas tiek nodrošināta saskaņā ar KZP un tātad ir neatdalāma no tās.

84

Tātad tikai ar nosacījumu, ka jūras bioloģisko resursu saglabāšana tiek īstenota saskaņā ar šo [politiku], tā ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē un līdz ar to, kā ir skaidri noteikts LESD 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā, ir izslēgta no Savienības un tās dalībvalstu dalītās kompetences lauksaimniecības un zivsaimniecības jomās.

85

Šādu secinājumu apstiprina LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta tapšanas vēsture.

86

Ir jāatgādina, ka sākotnēji kā viena no Savienības kompetencēm Līgumos bija paredzēta kopējas lauksaimniecības politikas izveide, kas ietvēra zivsaimniecību, patstāvīgi neminot jūras resursu saglabāšanu. Šīs kompetences ietvaros Savienība 1970. gada 20. oktobrī pieņēma Padomes Regulu (EEK) Nr. 2141/70 (1970. gada 20. oktobris), ar ko izveido kopējo struktūrpolitiku zivsaimniecības nozarē (OV 1970, L 236, 1. lpp.), kuras 5. pantā Padome tika īpaši pilnvarota noteikt zvejas resursu saglabāšanas pasākumus. Šis pilnvarojums vēlāk tika atkārtots Aktā par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās nosacījumiem (OV 1972, L 73, 14. lpp.), attiecībā uz kuru Tiesa ir paudusi uzskatu, ka, beidzoties ar šo aktu paredzētajam pārejas posmam, dalībvalstīm vairs nav kompetences šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1976. gada 14. jūlijs, Kramer u.c., 3/76, 4/76 un 6/76, EU:C:1976:114, 40. punkts, kā arī 1981. gada 5. maijs, Komisija/Apvienotā Karaliste, 804/79, EU:C:1981:93, 17. un 27. punkts).

87

Otrkārt, runājot par diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu īpašā vai galvenā mērķa un īpašās vai galvenās komponentes noteikšanu, tai, kā tika atgādināts šī sprieduma 76. punktā, ir jābalstās uz objektīviem elementiem, kurus var pārbaudīt tiesā, proti, attiecīgo lēmumu kontekstu, saturu un tajos izvirzītajiem mērķiem.

88

Attiecībā uz, pirmkārt, kontekstu, ņemot vērā, ka diskusiju dokumentu un iecerētos pasākumus bija paredzēts iesniegt CAMLR komisijai, ir jāpārbauda, kādi uzdevumi šai starptautiskajai struktūrai ir paredzēti Kanberas konvencijā, kā arī šajā komisijā pārstāvēto valstu tiesības un pienākumi.

89

Šajā ziņā ir tiesa, ka no Kanberas konvencijas IX panta, lasot to kopsakarā ar tās II pantu, izriet, ka zināms skaits CAMLR komisijai uzticēto uzdevumu ir saistīti ar Antarktikas dzīvo jūras resursu, kuri ir zvejas resursu ieguves priekšmets, saglabāšanu.

90

Tomēr vispirms minētās konvencijas preambulas ievada rindkopā ir paredzēts, ka pēdējā minētā ir pieņemta, ņemot vērā vides aizsardzības un Antarktikas apkārtējo jūru ekosistēmas viengabalainības aizsardzības nozīmīgumu.

91

Turpinot – Kanberas konvencijas piemērošanas joma nav ierobežota tikai ar resursiem, kas ir saistīti ar zveju, bet saskaņā ar šīs konvencijas 1. panta 1. un 2. punktu tā attiecas uz visām dzīvo organismu sugām, kuras veido Antarktikas jūras ekosistēmu, tostarp putniem.

92

Piedevām Kanberas konvencijas V panta 2. punktā ir noteikts, ka šīs konvencijas pusēm, kas nav Antarktikas līguma puses, ir jāuzņemas piemērot šī līguma ietvaros noteiktos pasākumus Antarktikas jūras dzīvo resursu aizsardzībai, kā arī citus pasākumus, kurus ieteikušas minētā līguma konsultatīvās puses, lai īstenotu savu atbildību par Antarktikas vides aizsardzību pret jebkāda veida bīstamām cilvēka iejaukšanās formām; tas nepārprotami pārsniedz pienākumus, kurus parasti uzņemas nolīguma par zvejas darbību pārvaldību ietvaros.

93

Visbeidzot, ir jānorāda, ka Pamatregulējumā aizsargājamu jūras teritoriju izveidei par to galveno mērķi nav noteikta zveja vai zvejas resursu saglabāšana. Turpretim pirmām kārtām no šī pamatregulējuma 1.–6. apsvēruma izriet, ka CAMLR komisijas izveidojamo AJT mērķis ir saglabāt “jūras bioloģisko daudzveidību”, “ekosistēmas struktūru un darbību” un “pielāgošanās spēju klimata pārmaiņām”, kā arī samazināt “svešu sugu invāzijas iespēju antropogēno darbību dēļ”. Otrām kārtām minētā pamatregulējuma 2. punktā, kura uzdevums ir precizēt minētos mērķus, ir norādīts, ka AJT ir jāsekmē tas, ka tiek īstenota “tipisku ekosistēmu paraugu, bioloģiskās daudzveidības un jūras dzīvotņu aizsardzība tādā līmenī, lai ilgtermiņā saglabātu to dzīvotspēju un viengabalainību”, un “galveno ekosistēmas procesu, dzīvotņu un sugu [..] aizsardzība”, “neaizsargātu teritoriju [..] aizsardzība pret antropogēno darbību ietekmi”, kā arī “vietējo ekosistēmu darbībai būtisku raksturiezīmju aizsardzība”.

94

No tā izriet ne vien, ka CAMLR komisija ir pilnvarota noteikt dažādus pasākumus, kuri attiecas uz vides aizsardzību, bet arī, ka šāda aizsardzība, kā redzams, ir šo pasākumu galvenais mērķis un galvenā komponente.

95

Otrkārt, attiecībā uz diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu saturu pirmām kārtām ir tiesa, kā ir norādīts ģenerāladvokātes secinājumu 94. punktā, ka šajā saturā ir akcentēts zvejas kuģu darbību tiesiskais regulējums. Tomēr, kā izriet no priekšlikuma par AJT izveidi Vedela jūrā 5.3. un 5.4. punkta, priekšlikuma par AJT izveidi Rosa jūrā 3. un 7. punkta, kā arī priekšlikuma par īpašu teritoriju izveidi zinātnisku pētījumu veikšanai par attiecīgo jūras telpu, klimata pārmaiņām un ledāju sarukšanu ievada rindkopas un 10. punkta, šī tiesiskā regulējuma uzdevums ir noteikt daļēju, bet nozīmīgu zvejas aizliegumu, jo pēdējā minētā tiek atļauta tikai izņēmuma gadījumā, lai saglabātu konkrētās ekosistēmas, vai, runājot par pēdējo pasākumu – lai pieļautu pētījumus par klimata pārmaiņu ietekmi uz jūras ekosistēmu, uz kuru attiecas šis pasākums. No tā izriet, ka ļoti ierobežotās zvejas iespējas teritorijās, uz kurām attiecas iepriekš minētie pasākumi un diskusiju dokuments, ir pamatotas tikai un vienīgi ar vides apsvērumiem.

96

Otrām kārtām ar dažiem diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu noteikumiem, kā priekšlikuma par AJT izveidi Vedela jūrā 5.5. punktu, priekšlikuma par AJT izveidi Rosa jūrā 10. punktu un priekšlikuma par īpašu teritoriju izveidi zinātnisku pētījumu veikšanai par attiecīgo jūras telpu, klimata pārmaiņām un ledāju sarukšanu 14. punktu, ir aizliegta arī atkritumu apglabāšana vai izgāšana un tādējādi tie paši par sevi neattiecas uz zvejas kuģu darbību tiesisko regulējumu.

97

Līdz ar to, lai gan ir tiesa, ka diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu mērķis daļēji ir reglamentēt zvejas kuģu darbības un tādējādi tie pēc satura pārsniedz tikai vides aizsardzību, tomēr pēdējā minētā tik un tā ir to galvenā komponente.

98

Treškārt, runājot par diskusiju dokumentā un iecerētajos pasākumos izvirzītajiem mērķiem, gan no to apsvērumiem, gan tiesību normām izriet, ka minētā dokumenta un minēto pasākumu uzdevums ir saglabāt, pētīt un aizsargāt ekosistēmas, bioloģisko daudzveidību un dzīvotnes Antarktikā, kā arī apkarot klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi uz šo pasaules klimatam ārkārtīgi nozīmīgo reģionu. Tādējādi dzīvnieku sugas, kuru aizsardzība ir šo pasākumu uzdevums, nav tikai tās, uz kurām attiecas komerciālā zveja, bet ietver tostarp noteiktus putnus un jūras zīdītājus, kā ir minēts diskusiju dokumenta 4. un 5. lappusē, priekšlikuma par AJT izveidi Vedela jūrā 3.1. punkta b) apakšpunktā un priekšlikuma par AJT izveidi Rosa jūrā 3. punkta i) apakšpunktā.

99

Tādējādi diskusiju dokumentā un iecerētajos pasākumos izvirzītie mērķi, kas sekmē vairāku LESD 191. panta 1. punktā noteikto Savienības politikas vides jomā mērķu īstenošanu, apstiprina šī sprieduma 94. un 97. punktā izdarītos secinājumus.

100

No iepriekš minētā izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, zveja, kā redzams, nav tikai diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu papildinošs mērķis. Ņemot vērā, ka šī dokumenta un šo pasākumu galvenais mērķis un galvenā komponente ir vides aizsardzība, ir jākonstatē, ka apstrīdētie lēmumi ietilpst nevis LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā nostiprinātajā Savienības ekskluzīvajā kompetencē, bet kompetencē vides aizsardzības jomā, ko saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta e) apakšpunktu tā principā dala ar dalībvalstīm.

101

Šādu secinājumu nevar atspēkot apstāklis, ka saskaņā ar LESD 11. pantu, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tostarp KZP, tajās ir jāparedz vides aizsardzības prasības. Lai gan Savienībai, kad tā īsteno kādu no savām kompetencēm, ir jāievēro šī tiesību norma, tomēr vides politika Līgumos ir skaidri minēta kā autonoma kompetences joma un līdz ar to, ja pasākuma galvenais mērķis un galvenā komponente ir saistīti ar šo kompetences jomu, ir jāuzskata, ka arī šis pasākums ietilpst minētajā kompetences jomā (šajā nozīmē skat. atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 34. un 42.–44. punkts).

102

Tāpat, lai gan ir tiesa, ka Savienībai ir tiesības KZP iekļaut šīs politikas īstenošanai paredzētus elementus, izmantojot ekosistēmas pieeju, kuras uzdevums ir līdz minimumam samazināt zvejas darbību negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmu un novērst jūras vides degradāciju šo darbību dēļ, kā ir norādīts Regulas Nr. 1380/2013 13. apsvērumā, kā arī šīs regulas 2. panta 3. punktā un 4. pantā, ar šādu pieeju izvirzītais mērķis ir daudz šaurāks nekā diskusiju dokumentā un iecerētajos pasākumos izvirzītie mērķi, kas tika izklāstīti šī sprieduma 98. punktā, un tādējādi ar to nevar pamatot šo pasākumu iekļaušanu KZP.

103

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.

104

Pakārtoti Komisija uzsver, ka gadījumā, ja diskusiju dokumenta un iecerēto pasākumu iesniegšana CAMLR komisijai neietilptu LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajā Savienības kompetencē, Savienībai tomēr būtu bijis šis dokuments un šie pasākumi jāierosina tikai savā vārdā, proti, saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu.

105

Šajā ziņā Komisija atgādina, ka saskaņā ar LESD 3. panta 2. punktu Savienības ekskluzīvā kompetencē ir starptautiska nolīguma noslēgšana, ja šis nolīgums var ietekmēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu. Tomēr šī kompetence attiecoties ne tikai uz starptautisku nolīgumu noslēgšanu vien, bet arī, kā šajā lietā, uz tādu pasākumu noteikšanu, ko veic saskaņā ar šiem nolīgumiem izveidotas institūcijas. Līdz ar to, pieņemot, ka piedalīšanās balsošanā, kuras noslēgumā ir paredzēts CAMLR komisijā noteikt iecerētos pasākumus, ietilpst dalītā kompetencē, pēdējā minētā esot kļuvusi ekskluzīva divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, minētie pasākumi esot pretrunā Daudzgadu nostājai, saskaņā ar kuru nostājas šajā starptautiskajā institūcijā Savienībai esot jānosaka, darbojoties vienai pašai. Otrkārt, ierosinātā AJT un īpašo zinātniskās izpētes teritoriju izveide varot ietekmēt vairākus Regulu Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004 noteikumus.

106

Piedevām, Komisijas ieskatā, Padome ir kļūdījusies, uzskatīdama, ka no dalītas kompetences noteikti izriet Savienības un tās dalībvalstu jaukta ārējā darbība. Patiesībā, kā norāda Komisija, Padome atsakās ievērot to, ka jomā, kas tiek uzskatīta par dalītas kompetences jomu, Savienība faktiski var darboties viena pati un to var darīt, piemērojot Līgumos paredzēto lēmumu pieņemšanas procedūru.

107

Iebildumu rakstā Padome, kuru atbalsta visas dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, uzsver, pirmkārt, ka iecerētie pasākumi, ja tie tiktu noteikti, nevar ietekmēt Daudzgadu nostājas darbības jomu, jo, kā izriet no tās 1. panta un I pielikuma 2. punkta, Padome Daudzgadu nostājas piemērošanas jomu ar nodomu ir attiecinājusi tikai uz jautājumiem, kuri ietilpst KZP. Taču iecerētie pasākumi neattiecoties uz šo politiku.

108

Attiecībā uz Komisijas izklāstīto argumentu attiecībā uz divām minētajām regulām, tas neatbilstot pierādījumiem izvirzītajām prasībām, kuras izriet no Tiesas judikatūras. Kā Tiesa ir atzinusi 2014. gada 4. septembra spriedumā Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151, 75. punkts), lietas dalībniekam, kas atsaucas uz Savienības ārējās kompetences ekskluzīvo raksturu, tas ir jāpierāda. Taču Komisija neesot norādījusi nevienu apstākli, kas varētu pierādīt Savienības ārējās kompetences ekskluzīvo raksturu, uz kuru tā atsaucas, pamatojoties uz LESD 3. panta 2. punktu. Katrā ziņā iecerētajos pasākumus neesot nevienas tiesību normas, kas varētu ietekmēt Regulu Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004 piemērošanu, jo minētās regulas attiecoties uz zvejas darbībām, nevis, kā šajā lietā, uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanas darbībām.

109

Visbeidzot, runājot par argumentu, saskaņā ar kuru Padome esot sajaukusi dalītu kompetenci un jauktu darbību, lai gan Komisija šo argumentu ir izklāstījusi savos prasības pieteikumos, Padome ir izvēlējusies uz to neatbildēt.

110

Attiecībā uz argumentu par LESD 3. panta 2. punkta piemērošanu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu Savienības ekskluzīvā kompetencē ir starptautiska nolīguma noslēgšana, ja šī noslēgšana var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

111

Tādējādi, paredzot Savienībai ekskluzīvu kompetenci noslēgt nolīgumu ar LESD 3. panta 2. punktā precizētajiem nosacījumiem, Savienības likumdevēja nodoms ir ar šo tiesību normu novērst iespēju dalībvalstīm vienpusēji vai kopīgi nolīgt ar trešajām valstīm saistības, kas var ietekmēt kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu (šajā nozīmē skat. atzinumu 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376, 170. punkts).

112

Tātad, ņemot vērā šādu mērķi, LESD 3. panta 2. punkts, lai saglabātu tā lietderīgo iedarbību, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai gan tā formulējumā ir atsauce vienīgi uz starptautiska nolīguma noslēgšanu, tas ir piemērojams arī iepriekš, veicot sarunas par šādu nolīgumu, un pēc tam – kad saskaņā ar šo nolīgumu izveidotai institūcijai ir jānosaka tā izpildes pasākumi.

113

Turpinot – no iedibinātās judikatūras izriet, ka starptautiskās saistības, ko ir uzņēmušās dalībvalstis, var apdraudēt Savienības kopīgos noteikumus vai mainīt to darbības jomu, kura var pamatot Savienības ekskluzīvo ārējo kompetenci, ja uz šīm saistībām attiecas minēto noteikumu piemērošanas joma, ievērojot, ka, lai konstatētu šādu risku, jomai, uz ko attiecas starptautiskās saistības, un jomai, uz kuru attiecas Savienības tiesiskais regulējums, nav pilnībā jāsakrīt. Starptautiskās saistības var ietekmēt vai mainīt Savienības noteikumu darbības jomu it īpaši tad, ja šīs saistības attiecas uz jomu, kura šādos noteikumos jau lielā mērā ir regulēta (atzinums 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 71.–73. punkts).

114

Turklāt šāda ietekmēšanas riska esamība var tikt konstatēta, ja attiecīgās starptautiskās saistības, nemaz obligāti neesot pretrunā Savienības kopīgajiem noteikumiem, var ietekmēt šo noteikumu jēgu, darbības jomu un efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 102. punkts, un atzinumu 1/13 (Trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 85. punkts).

115

Konkrētajam lietas dalībniekam ir jānorāda apstākļi, kas var pierādīt, ka nav ievērots Savienības ārējās kompetences ekskluzīvais raksturs, uz kuru tas ir nodomājis atsaukties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Komisija/Padome, C‑114/12, EU:C:2014:2151, 75. punkts).

116

Šajā lietā Komisija šādus apstākļus nav norādījusi.

117

Ir jākonstatē, pirmkārt, ka, lai pierādītu, ka attiecīgās starptautiskās saistības attiecas uz jomu, kura jau ir regulēta Savienības noteikumos, Komisija vienīgi min Daudzgadu nostājas, kā arī Regulu Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004 saturu, neanalizējot, vai pēdējo minēto piemērošanas joma “lielā mērā” sakrīt ar minēto starptautisko saistību piemērošanas jomu.

118

Šajā ziņā no šī sprieduma 89.–92. punktā veiktās analīzes izriet, ka Kanberas konvencija pilnvaro CAMLR komisiju, kurai tika nosūtīti diskusiju dokuments un iecerētie pasākumi, noteikt pasākumus, kuru galvenā komponente un galvenais mērķis un tātad būtībā piemērošanas joma ir vides aizsardzība.

119

Savukārt joma, kas ir regulēta Daudzgadu nostājā, kā arī Regulās Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004, kā redzams, būtībā ir tikai zveja. Pirmām kārtām no Daudzgadu nostājas 1. panta, kā arī I pielikuma 2. punkta izriet, ka tā attiecas uz nostājām, kas ir ieņemamas Savienības vārdā CAMLR komisijā, kad šai institūcijai ir jāpieņem lēmumi, kuriem ir tiesiskas sekas jomās, kuras ir saistītas ar KZP. Otrām kārtām no Regulas Nr. 600/2004 4. un 5. apsvēruma un Regulas Nr. 601/2004 6. apsvēruma, kā arī no šo abu regulu 1. pantiem izriet, ka minēto regulu uzdevums būtībā ir reglamentēt zvejas darbības Kanberas konvencijas piemērošanas teritorijā.

120

Tādējādi katrā ziņā nevar tikt uzskatīts, ka attiecīgo starptautisko saistību piemērošanas joma “lielā mērā” ir tā pati, kura jau ir regulēta Daudzgadu nostājā vai Regulās Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004.

121

Otrkārt, Komisija nav sniegusi pietiekamus pierādījumus par apgalvotā ietekmēšanas riska raksturu.

122

Attiecībā uz Daudzgadu nostāju Komisija vienīgi norāda, ka tajā nav paredzēts pienākums Savienībai darboties kopīgi ar dalībvalstīm. Par minēto pietiek vien konstatēt, ka Daudzgadu nostājas 1. pantā ir precizēts, ka tā attiecas tikai uz Savienības nostājas noteikšanu CAMLR komisijas gadskārtējā sanāksmē, kad pēdējai minētajai ir jāpieņem lēmumi, kuriem ir tiesiskas sekas attiecībā uz jautājumiem, kas ietilpst KZP. No tā izriet, ka šī daudzgadu nostāja katrā ziņā nekādi neskar jautājumu, vai apstrīdētie lēmumi, kuru galvenais mērķis un galvenā komponente attiecas uz vides politiku, bija jāpieņem Savienībai vienai pašai vai Savienībai ar dalībvalstu līdzdarbību.

123

Tāpat attiecībā uz Regulām Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004 ir tiesa, ka Komisija ir minējusi vairākus kopīgos noteikumus, kurus, tās ieskatā, varētu apdraudēt iecerētie pasākumi, ja tie tiktu noteikti, un tādējādi ir norādījusi zināmus apstākļus, kas varētu pierādīt, ka uz iecerētajiem pasākumiem vismaz daļēji attiecas Regulu Nr. 600/2004 un Nr. 601/2004 piemērošanas joma. Tomēr, lai pierādītu, ka šie pasākumi var ietekmēt šo regulu jēgu, darbības jomu un efektivitāti, tā nav identificējusi šajos pasākumos ietvertās tiesību normas, kuras izraisītu minētos apdraudējumus, un pat nav precizējusi šo apdraudējumu saturu.

124

Tādējādi Komisijas arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētie lēmumi esot pieņemti, pārkāpjot LESD 3. panta 2. punktu, ir jānoraida kā nepamatots.

125

Tāpat, runājot par Komisijas izklāstīto argumentu – ar kuru tā uzsver, ka Padome ir sajaukusi jēdzienus “dalītā kompetence” un “jaukta ārējā darbība” un līdz ar to ir noraidījusi, ka dalītās kompetences jomā Savienība varētu darboties viena pati, – šim argumentam nevar piekrist.

126

Šajā ziņā Tiesai, protams, ir bijusi iespēja precizēt, ka tas vien, ka Savienības starptautiskā darbība ietilpst tās un dalībvalstu dalītajā kompetencē, neizslēdz iespēju Padomei savos ietvaros iegūt prasīto vairākumu, lai Savienība īstenotu šo ārējo kompetenci viena pati (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. decembris, Vācija/Padome, C‑600/14, EU:C:2017:935, 68. punkts, kurā ir minēts atzinuma 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru) 244. punkts, 2017. gada 16. maijs, EU:C:2017:376).

127

To paturot prātā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Savienība nolemj īstenot savu kompetenci, šāda īstenošana ir jāveic, ievērojot starptautiskās tiesības (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 291. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

128

Taču īpašās nolīgumu par Antarktiku sistēmas ietvaros izskatāmajās lietās aplūkotās Savienības ārējās kompetences īstenošana, izslēdzot dalībvalstis, nebūtu saderīga ar starptautiskajām tiesībām.

129

Aplūkojot kopsakarā Kanberas konvencijas VII panta 2. punkta c) apakšpunktu un XXIX panta 2. punktu, ir jāsecina, ka tāda reģionālā ekonomikas integrācijas organizācija, kāda ir Savienība, var pievienoties šai konvencijai un kļūt par CAMLR komisijas locekli tikai ar nosacījumu, ka tā ir rīkojušās tās dalībvalstis. Turpretim nav paredzēts neviens analoģisks nosacījums, ar kuru šo valstu klātesamība CAMLR komisijā tiktu piesaistīta apstāklim, ka arī konkrētajai reģionālajai organizācijai ir jābūt šīs komisijas loceklei.

130

Līdz ar to ir jākonstatē, ka ar Kanberas konvenciju tādām reģionālās integrācijas organizācijām, kāda ir Savienība, netiek piešķirts pilnīgi autonoms statuss CAMLR komisijā.

131

Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka visi starptautiskie līgumi un konvencijas, kas ir piemērojami attiecībā uz Antarktiku, veido organizētu un saskaņotu sistēmu, kuras centrā ir vecākais un vispārīgākais no tiem, proti, Antarktikas līgums; tas ir izteikts Kanberas konvencijas V panta noteikumos. No tiem izriet, ka pat tās šīs konvencijas puses, kas nav Antarktikas līguma puses, atzīst minētā līguma konsultatīvo pušu īpašos pienākumus un atbildību un līdz ar to piemēro dažādos pasākumus, kurus tās ir ieteikušas. Tādējādi novērtēt minēto nolīgumu kopumu par Antarktiku un nodrošināt tā saderīgumu ir galvenokārt Antarktikas līguma konsultatīvo pušu uzdevums.

132

Savienība pieder pie Kanberas konvencijas līgumslēdzējām pusēm, uz kurām attiecas šīs konvencijas V panta 1. un 2. punkta noteikumi, jo tā nav Antarktikas līguma puse. No tiem izriet it īpaši, ka tai ir jāatzīst īpašie pienākumi un atbildība, kas ir Antarktikas līguma konsultatīvajām pusēm, tostarp tās dalībvalstīm, kurām ir šis statuss, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav CAMLR komisijas locekles.

133

Šajos apstākļos, ļaujot Savienībai CAMLR komisijā izmantot savas tiesības darboties dalītās kompetences jomā bez tās dalībvalstu līdzdarbības, lai gan atšķirībā no Savienības noteiktām tās dalībvalstīm ir Antarktikas līguma konsultatīvo pušu statuss, ņemot vērā Kanberas konvencijas īpašo vietu nolīgumu par Antarktiku sistēmā, radītu risku apdraudēt konsultatīvo pušu atbildību un prerogatīvas; tas varētu vājināt minētās nolīgumu sistēmas saskaņotību un galu galā būtu pretrunā Kanberas konvencijas V panta 1. un 2. punkta noteikumiem.

134

No tā izriet, ka otrais pakārtotais pamats ir jānoraida.

135

Tā kā neviens no abiem pamatiem netika apstiprināts, prasība ir jānoraida pilnībā.

136

Reglamenta 138. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus atbilstoši šīs iestādes prasījumiem.

137

Piedevām tā paša reglamenta 140. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Luksemburgas Lielhercogiste, Nīderlandes Karaliste, Portugāles Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: