—

Raffinerie Tirlemontoise SA vārdā – D. Gérard, avocat, un H.‑J. Prieß, Rechtsanwalt,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un M. J.‑C. Halleux, pārstāvji, kam palīdz M. Keup un B. De Moor, avocats,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Lewis un P. Ondrůšek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1999. gada 13. septembra Regulas (EK) Nr. 2038/1999 par cukura tirgu kopējo organizāciju (OV 1999, L 252, 1. lpp.), 33. panta 1. un 2. punktu, kā arī par to, vai ir spēkā, pirmkārt, Komisijas 2000. gada 12. oktobra Regula (EK) Nr. 2267/2000, ar ko 1999./2000. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus, kā arī papildu maksājuma aprēķina koeficientu cukura nozarē (OV 2000, L 259, 29. lpp.), un, otrkārt, Komisijas 2001. gada 11. oktobra Regula (EK) Nr. 1993/2001, ar ko 2000./2001. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV 2001, L 271, 15. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Raffinerie Tirlemontoise SA (turpmāk tekstā – “Raffinerie”) un État belge jautājumā par prasību atmaksāt cukura ražošanas maksājumu pārmaksu par1999./2000.–2004./2005. tirdzniecības gadu.

3

Regulas Nr. 2038/1999 preambulas 14.–17. apsvērums bija izteikts šādā redakcijā:

4

Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Līdz katra tirdzniecības gada beigām reģistrē:

2.   Līdz 2000./2001. tirdzniecības gada beigām, neskarot 26. panta 5. punktu, par laiku no 1995./1996. līdz 2001./2002. tirdzniecības gadam kopā reģistrē:

Kopējo zaudējumu vai ieņēmumu novērtējumu, kas minēts 1. punkta e) apakšpunktā, koriģē par c) un d) apakšpunktā minēto summu starpību.”

5

Ražošanas maksājumu apmērs 1999./2000. tirdzniecības gadam tika noteikts ar Regulu Nr. 2267/2000. Ražošanas maksājumu apmērs 2000./2001. tirdzniecības gadam tika noteikts ar Regulu Nr. 1993/2001.

6

Padomes 2001. gada 19. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV 2001, L 178, 1. lpp.) preambulas 9.–13. apsvērums ir formulēti šādi:

7

Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“1.   Līdz katra tirdzniecības gada beigām reģistrē:

2.   Līdz 2005./2006. tirdzniecības gada beigām, neskarot 10. panta 3.–6. punktu, par laiku no 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam kopā reģistrē:

Kopējo zaudējumu vai ieņēmumu novērtējumu, kas minēts 1. punkta e) apakšpunktā, koriģē par c) un d) apakšpunktā minēto summu starpību.”

8

Raffinerie ir cukura ražošanas uzņēmums.

9

Uzskatot, ka ražošanas maksājumi, kurus tā pārskaitīja par 1999./2000.–2005./2006. tirdzniecības gadu, bija pārmērīgi, Raffinerie cēla prasību pret Bureau d’intervention et de restitution belge [Beļģijas Intervences un kompensāciju biroju], lai saņemtu pārmaksāto maksājumu atmaksu.

10

2014. gada 1. jūlijāBureau d’intervention et de restitution belge pagātnes saistības, proti, kreditoru un debitoru parādi, tika nodoti État belge.

11

Attiecībā it īpaši uz 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu Raffinerie norādīja, ka argumentācija, kādu Tiesa izmantoja 2012. gada 27. septembra spriedumā lietā Zuckerfabrik Jülich (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591), apšauba veidu, kādā tika aprēķināti maksājumi par šiem diviem tirdzniecības gadiem, kas tika noteikti attiecīgi ar Regulu Nr. 2267/2000 un Regulu Nr. 1993/2001, taču Tiesa, atbildot uz tai agrāk uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, nav lēmusi par šīm divām regulām saistībā ar spēkā neesamības pamatiem, kurus tā apstiprināja savā spriedumā.

12

Šādos apstākļos tribunal de première instance francophone de Bruxelles [Briseles franciski runājošās daļas pirmās instances tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13

Vispirms ir jānorāda, no vienas puses, ka Regulas Nr. 2038/1999 33. pants, kurā ir ietverti kritēriji ražošanas maksājumu noteikšanai par 1995./1996.–2000./2001. tirdzniecības gadu, un Regulas Nr. 1260/2001 15. pants, kurā ir ietverti kritēriji ražošanas maksājumu noteikšanai par 2001./2002.–2005./2006. tirdzniecības gadu, runājot par to 1. punktu, ir būtībā identiski (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 31. punkts). Tas pats attiecas uz Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 2. punktu.

14

No otras puses, Regulas Nr. 2038/1999 preambulas 15.–17. apsvērums, kuru pamatā ir 33. pants, būtībā ir identiski Regulas Nr. 1260/2001. preambulas 11.–13. apsvērumam, kuru pamatā ir pēdējās minētās regulas 15. pants.

15

Šādos apstākļos ir jākonstatē, kā to apgalvo Raffinerie, Beļģijas valdība un Komisija, ka Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. un 2. punkts un Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē vienveidīgi.

16

Saskaņā ar Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. punkta d) apakšpunktu vidējie zaudējumi ir vienādi ar starpību starp kompensāciju kopapjomu un maksājumu kopapjomu par attiecīgo eksporta saistību tonnu kopskaitu kārtējā tirdzniecības gadā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 46. punkts, kā arī 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 39. punkts).

17

Jēdziens “tirdzniecības gadā izpildāmās eksporta saistības”, kuru tonnu kopskaits, piemērojot Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ir saucējs, ar kura palīdzību iespējams aprēķināt vidējos zaudējumus, ietver visu to produktu daudzumu, uz kuriem attiecas šīs regulas 33. pants un kurus paredzēts eksportēt ārpus Eiropas Kopienas, un jautājumam par to, vai par eksportam paredzēto produktu daudzumu ir saņemtas eksporta kompensācijas, attiecībā uz šo jēdzienu nav nekādas nozīmes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 49.–51. punkts).

18

Tāpēc viss to eksportēto produktu daudzums, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 2038/1999 33. pants, neatkarīgi no tā, vai kompensācija patiešām ir tikusi izmaksāta, ir jāņem vērā saskaņā ar šī panta 1. punktu, nosakot vidējos zaudējumus no vienas tonnas produkta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 61. punkts).

19

Runājot par “kompensāciju kopapjomu”, kurš ir uzskatāms, piemērojot Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. punkta d) apakšpunktu, par skaitītāja sastāvdaļu, ar kura palīdzību iespējams aprēķināt vidējos zaudējumus, tam ir jābūt tiešai saiknei ar slogu uz Kopienas budžetu saistībā ar produktu pārpalikuma cukura nozarē pārdošanu, un tāpēc ir jābūt balstītam uz eksporta kompensāciju summas, kas samaksāta, lai nodrošinātu tā produkta daudzuma, kāds ir bijis pakļauts eksporta saistībām, ņemšanu vērā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 48. un 49. punkts).

20

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vidējo zaudējumu aprēķināšanai ir jāsadala faktisko izmaksu summa saistībā ar produktu eksporta kompensācijām, uz kurām attiecas šī norma, ar eksportēto šo produktu daudzuma summu neatkarīgi no tā, vai par šo daudzumu kompensācijas ir faktiski izmaksātas.

21

Jānorāda, ka saskaņā ar Regulu Nr. 2038/1999, it īpaši tās 33. pantu, ražošanas maksājums tiek aprēķināts no kopējiem zaudējumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 41. punkts).

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šīs regulas tāpat kā Regulas Nr. 1260/2001 mērķis ir izveidot ar pārpalikuma realizēšanu saistīto izmaksu pašfinansēšanas sistēmu, lai taisnīgā, bet efektīvā veidā varētu nodrošināt, ka ražotāji paši pilnībā sedz šīs izmaksas. Līdz ar to ieviestā aprēķina metode nedrīkst nozīmēt to, ka praksē kopējie zaudējumi a priori tiek noteikti lielākā apmērā nekā ar kompensācijām saistītās izmaksas saistībā ar Kopienā saražotās produkcijas pārpalikuma realizāciju (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 8. maijs, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260, 44., 57. un 60. punkts, kā arī 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 46. punkts).

23

Atbilstoši minētās regulas 33. panta 2. punkta e) apakšpunktam kopējos zaudējumus aprēķina, sareizinot eksportējamo pārpalikumu ar vidējiem zaudējumiem. Tādēļ pārāk augsts vidējo zaudējumu novērtējums nenovēršami nozīmē pārāk augstu kopējo zaudējumu novērtējumu un līdz ar to pārāk augstu ražošanas maksājumu noteikšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 47. punkts).

24

Vidējie zaudējumi Regulas Nr. 2038/1999 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē tiek aprēķināti, izmantojot šīs regulas 33. panta 1. punkta d) apakšpunkta otrajā daļā paredzēto metodi.

25

Tādējādi konstatējumi attiecībā uz šo pēdējo normu, kas ir ietverti šī sprieduma 17.–19. punktā, arī ir piemērojami attiecībā uz Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

26

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ražošanas maksājumu kopsummas aprēķināšanai ir jāņem vērā vidējie zaudējumi, kas tiek aprēķināti, sadalot faktisko izmaksu saistībā ar produktu eksporta kompensācijām, uz kurām attiecas šī norma, kopsummu ar eksportēto šo produktu daudzuma kopsummu neatkarīgi no tā, vai par šo daudzumu kompensācijas ir faktiski izmaksātas.

27

Svarīgi atgādināt, ka Tiesa konstatēja, ka metode, kādu izmantoja Komisija, lai cukura nozarē noteiktu ražošanas maksājumu summas, kādas ir paredzētas Komisijas 2009. gada 3. novembra Regulā (EK) Nr. 1193/2009, ar ko labo Regulu (EK) Nr. 1762/2003, (EK) Nr. 1775/2004, (EK) Nr. 1686/2005 un (EK) Nr. 164/2007 un nosaka ražošanas maksājumu apjomu cukura nozarē 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005., 2005./2006. tirdzniecības gadam (OV 2009, L 321, 1. lpp.), nebija balstīta uz eksporta kompensāciju – kuras tika samaksātas, lai nodrošinātu cukura daudzuma, kas iekļauts pārveidotajos produktos, kuri ir bijuši eksporta saistību priekšmets, realizāciju, – summas ņemšanu vērā. Tiesa uzskatīja, ka atbilstoši šai metodei visiem šiem daudzumiem tiek piemērots teorētisks kompensācijas apjoms, kura pamatā ir Komisijas periodiski noteikti vidējie apjomi neatkarīgi no iespējamās kompensācijas faktiskas samaksas un tās faktiskā apmēra (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 48. punkts).

28

Tā kā šāda teorētiska kompensācijas summa tiek izmantota par skaitītāja sastāvdaļu, ar kuras palīdzību ir iespējams aprēķināt vidējos zaudējumus, šis skaitītāja palielinājums nenovēršami nozīmē pārāk augstu vidējo un līdz ar to arī kopējo zaudējumu novērtējumu, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. punktam (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 50. punkts).

29

Rezultātā Regulu Nr. 1193/2009, kuru, izņemot tās 3. pantu, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa jau bija atcēlusi ar 2011. gada 29. septembra spriedumu, Polija/Komisija (T‑4/06, nav publicēts, EU:T:2011:546), Tiesa ar 2012. gada 27. septembra spriedumu Zuckerfabrik Jülich u.c. atzina par spēkā neesošu (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 54. punkts).

30

Ir skaidrs, ka aprēķina metode, kuru Komisija ir izmantojusi, lai noteiktu ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē, kas ir noteikti Regulās Nr. 2267/2000 un Nr. 1993/2001, nav balstīta arī uz to eksporta kompensāciju apjomu, kas ir samaksātas, lai nodrošinātu to pārstrādātajos produktos ietverto cukura daudzumu realizēšanu, par kuriem ir saņemtas eksporta kompensācijas.

31

Ciktāl šāda aprēķina metode nozīmē šī sprieduma 28. punktā atgādināto iemeslu dēļ pārāk augstu vidējo un līdz ar to arī kopējo zaudējumu novērtējumu, arī tā ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā Regulas Nr. 2038/1999 33. panta 1. punktam.

32

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2267/2000 un Nr. 1993/2001 nav spēkā.

33

Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā laiku, kāds ir pagājis kopš Regulu Nr. 2267/2000 un Nr. 1993/2001 pieņemšanas, grūtības iegūt datus attiecībā uz pamatlietā apskatāmajiem gadiem un faktu, ka daži uzņēmēji, kuri eksistēja tobrīd, šobrīd vairs neeksistē, Tiesai būtu jāierobežo paziņojuma par šo regulu spēkā neesamību iedarbība, ierobežojot ieguvēju no šīs spēkā neesamības loku ar uzņēmumiem, kuri pirms šī sprieduma pasludināšanas datuma ir tiesā cēluši prasību vai iesnieguši līdzvērtīgu sūdzību ar mērķi panākt, ka tiek atmaksātas nepamatoti samaksātās summas saskaņā ar ražošanas maksājumiem cukura nozarē, kādi ir paredzēti minētajās regulās.

34

Šāds spēkā neesamības iedarbības ierobežojums laikā neatņemtu uzņēmumiem, kas ir cēluši prasību vai iesnieguši sūdzību, to tiesībām juridisko aizsardzību. Turpretim tas novērstu, ka tiek radīta situācija, kura var izkropļot konkurenci starp uzņēmumiem, kas atrodas vecajās dalībvalstīs, un uzņēmumiem, kas atrodas dalībvalstīs, kuras pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, ciktāl vienīgi pirmie uzņēmumi varētu saņemt pārmaksāto maksājumu atmaksu.

35

Savukārt Beļģijas Karaliste tiesas sēdē apgalvoja, ka nebija nekādas objektīvas atšķirības, kas ļautu nošķirt uzņēmumu, kuri ir cēluši prasību pirms šī sprieduma pasludināšanas, situāciju no to uzņēmumu situācijas, kuri ir atturējušies celt šādu prasību, un līdz ar to piedāvāja ierobežot paziņojuma par Regulu Nr. 2267/2000 un Nr. 1993/2001 spēkā neesamību iedarbību nākotnē.

36

Visbeidzot Raffinerie un Nīderlandes Karaliste apgalvoja savos mutvārdu paskaidrojumos, ka šajā gadījumā nebija primāru tiesiskās noteiktības apsvērumu, kas pamatotu paziņojuma par minēto regulu spēkā neesamību iedarbības laikā ierobežošanu.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja primāri tiesiskās noteiktības apsvērumi to attaisno, Tiesai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu, kas pēc analoģijas ir piemērojama arī prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, novērtējot Eiropas Savienības iestāžu pieņemtu tiesību aktu spēkā esamību, atbilstoši LESD 267. pantam ir rīcības brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā norādītu tās attiecīgā tiesību akta sekas, kas ir jāuzskata par galīgām (2016. gada 28. aprīļa spriedums, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 103. punkts).

38

Tādējādi Tiesa izmantoja iespēju ierobežot laikā Savienības tiesiskā regulējuma spēkā neesamības konstatējuma sekas, ja primāri tiesiskās noteiktības apsvērumi, kas ir saistīti ar visām – gan ar publiskām, gan privātām – interesēm, par kurām ir runa attiecīgajās lietās, liedz apšaubīt naudas summu iekasēšanu vai samaksu, kas tiek veikta, pamatojoties uz šo tiesisko regulējumu attiecībā uz laika posmu pirms sprieduma taisīšanas dienas (spriedums, 2001. gada 8. novembris, A, C‑228/99, EU:C:2001:599, 36. punkts).

39

Šajā gadījumā ne grūtības atrast datus attiecībā uz 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, ne fakts, ka daži uzņēmēji, kuri eksistēja pamatlietas faktu rašanās laikā, šobrīd vairs neeksistē, nevar tikt uzskatīti par primāriem tiesiskās noteiktības apsvērumiem, kas pamato šī sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu.

40

Turklāt fakts, ka uzņēmumiem, kas atrodas “vecajās” dalībvalstīs, kuriem bija jāveic maksājumi saskaņā ar 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, būtu jāatmaksā maksājumu pārmaksa, nevar izkropļot konkurenci starp šiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas atrodas dalībvalstīs, kuras pievienojās Savienībai 2004. gadā, jo šīs atmaksas mērķis ir vienīgi izbeigt situāciju, kas pirmajiem minētajiem uzņēmumiem ir neizdevīgāka.

41

Šādos apstākļos šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: