1

Savā apelācijas sūdzībā Akzo Nobel NV, Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 15. jūlija spriedumu Akzo Nobel u.c./Komisija (T‑47/10, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:506), kurā ir daļēji apmierināta viņu prasība, galvenokārt – atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, pakārtoti, samazināt tām piemēroto naudas sodu summas.

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. panta “Pārkāpuma atklāšana un izbeigšana” 1. punktā ir noteikts:

“Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.”

3

Šīs regulas 23. panta “Soda naudas” 2. punktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [nauda sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

[..].”

4

Šīs regulas 25. panta “Noilguma termiņi sodu uzlikšanai” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Uz pilnvarām, kas ar 23. pantu piešķirtas Komisijai, attiecas šādi noilguma termiņi:

2.   Laiku skaita no dienas, kurā ticis izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā laiku skaita no dienas, kurā pārtrauc pārkāpšanu.

3.   Jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde, pārtrauc noilguma termiņu soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu uzlikšanai. [..]”

5

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–50. punktā. Šīs lietas izprotamības labad ir jāatgādina turpmāk norādītie fakti.

6

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka noteikts skaits uzņēmumu ir pārkāpuši EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, piedaloties divos pret konkurenci vērstu vienošanos un saskaņotu darbību kopumos, kas aptvēra Eiropas Ekonomikas zonas teritoriju un attiecās, pirmkārt, uz alvas stabilizatoru nozari un, otrkārt, uz epoksidētas sojas pupiņu eļļas un esteru nozari (turpmāk tekstā – “ESBO/esteru nozare”).

7

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu katrs no šiem Komisijas konstatētajiem pārkāpumiem, kas bija saistīti ar šīm divām termisko stabilizatoru kategorijām, ietvēra cenu noteikšanu, tirgu sadalīšanu ar pārdošanas kvotu palīdzību, klientu sadali un apmaiņu ar sensitīvu komercinformāciju, it īpaši par klientiem, ražošanu un pārdošanu.

8

Apstrīdētajā lēmumā ir noteikts, ka attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies šajos pārkāpumos dažādos laikposmos no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz alvas stabilizatoru nozari un no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 22. martam attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

9

Attiecībā uz katru pārkāpumu apstrīdētais lēmums tika adresēts 20 sabiedrībām, kuras vai nu bija tieši piedalījušās attiecīgajos pārkāpumos, vai arī attiecībā uz kurām bija konstatēta to kā mātesuzņēmumu atbildība.

10

Apstrīdētā lēmuma 1. pantā Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akcros Chemicals Ltd tiek šādi uzskatītas par atbildīgām par to dalību ar alvas stabilizatoriem saistītajā pārkāpumā: Akzo Nobel – no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 21. martam, Akzo Nobel Chemicals GmbH – no 1987. gada 24. februāra līdz 1993. gada 28. jūnijam un Akcros Chemicals – no 1993. gada 28. jūnija līdz 2000. gada 21. martam.

11

Tāpat apstrīdētā lēmuma 1. pantā Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals BV un Akcros Chemicals tiek uzskatītas šādi par atbildīgām par to dalību ar ESBO/esteru nozari saistītajā pārkāpumā: Akzo Nobel – no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 22. martam, Akzo Nobel Chemicals BV – no 1991. gada 11. septembra līdz 1993. gada 28. jūnijam un Akcros Chemicals – no 1993. gada 28. jūnija līdz 2000. gada 22. martam.

12

Turklāt Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals GmbH, Akzo Nobel Chemicals BV un Akcros Chemicals dalību pārkāpumos Komisija iedalīja trijos atšķirīgos laikposmos.

13

Attiecībā uz laikposmu pirms 1993. gada 28. jūnija (turpmāk tekstā – “pirmais pārkāpumu laikposms”) Komisija uzskatīja, ka sabiedrības, kuras netieši piederēja Akzo NV (tagad – Akzo Nobel), pārkāpumos ir piedalījušās tieši, proti, Akzo Nobel Chemicals GmbH – pārkāpumā saistībā ar alvas stabilizatoriem un Akzo Nobel Chemicals BV – pārkāpumā saistībā ar ESBO/esteru nozari.

14

Attiecībā uz pārkāpuma otro laikposmu no 1993. gada 28. jūnija līdz 1998. gada 2. oktobrim Komisija uzskatīja, ka tiešais dalībnieks pārkāpumos bija Akcros Chemicals partnerība, kura bija centralizējusi grupas Akzo termisko stabilizatoru ražošanu un pārdošanu un kurai nebija patstāvīgas juridiskās personas statusa.

15

Attiecībā uz pārkāpuma trešo laikposmu no 1998. gada 2. oktobra līdz 2000. gada 21. martam saistībā ar alvas stabilizatoriem un no 1998. gada 2. oktobra līdz 2000. gada 22. martamESBO/esteru nozarē Komisija uzskatīja, ka pārkāpumus ir izdarījusi Akcros Chemicals, kura pārņēma Akcros Chemicals partnerības darbību.

16

Tādējādi apstrīdētajā lēmumā Akzo Nobel kā tādu sabiedrību grupas, no kurām dažas pārkāpumos ir piedalījušās tieši, galvenās sabiedrības atbildība apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta attiecībā uz visu pārkāpuma laikposmu, proti, no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 22. martam.

17

Attiecībā uz naudas sodu uzlikšanu apstrīdētā lēmuma 2. pantā ir noteikts:

“Par alvas savienojumu nozarē veikto [pārkāpumu] [..] uzliek šādus naudas sodus:

[..]

[..]

[..]

Par [ESBO/esteru nozarē] veikto [pārkāpumu] [..] uzliek šādus naudas sodus:

[..]

[..]

[..].”

18

Ar Komisijas 2011. gada 30. jūnija lēmumu apstrīdētais lēmums tika grozīts, ciktāl tas bija adresēts Akzo Nobel un Akcros Chemicals (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”).

19

Lēmuma par grozījumiem preambulas 1. apsvērumā Komisija atgādināja, ka ar apstrīdēto lēmumu tā ir uzlikusi naudas sodus Akzo Nobel un Akcros Chemicals“kopīgi un solidāri” ar Elementis plc, Elementis Holdings Limited un Elementis Services Limited.

20

Lēmuma par grozījumiem preambulas 2. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka pēc 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190) pasludināšanas tā ir nolēmusi atsaukt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas ir adresēts tostarp Elementis un Elementis Holdings Limited.

21

Līdz ar to Komisija grozīja apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas bija adresēts Akzo Nobel un Akcros Chemicals, tādējādi, ka tās tika atzītas par solidāri atbildīgām ar Elementis par uzliktajiem naudas sodiem.

22

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 12. septembrī, Akzo Nobel un Akcros Chemicals cēla prasību par Komisijas lēmumu par grozījumiem. Šis pēdējais minētais tika atcelts ar Vispārējās tiesas 2015. gada 15. jūlija spriedumu Akzo Nobel un Akcros Chemicals/Komisija (T‑485/11, EU:T:2015:517).

23

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 27. janvārī, Akzo Nobel, Akzo Nobel Chemicals GmbH, Akzo Nobel Chemicals BV un Akcros Chemicals cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, samazināt tām uzlikto naudas sodu apmēru.

24

Savas prasības pamatojumam šīs sabiedrības izvirzīja piecus pamatus, no kuriem pirmais bija par noilgumu regulējošo noteikumu pārkāpumu. Pirmā pamata pirmās daļas par Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu kontekstā tās apgalvoja, ka Komisija nevarēja pieņemt lēmumu pret Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV pēc 1998. gada 28. jūnija, jo šīs pēdējās minētās bija pārtraukušas dalību pārkāpumā no 1993. gada 28. jūnija. Tādējādi par pirmo pārkāpuma laikposmu tās nevar saukt pie atbildības, tāpat kā to nevar darīt attiecībā pret Akzo Nobel kā šo sabiedrību mātesuzņēmumu.

25

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta 4., 6., 21. un 23. punktu noilguma dēļ attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV uzliktajiem naudas sodiem par pārkāpuma pirmo laikposmu un pārējā daļā prasību noraidīja.

26

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

27

Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28

Ar vienīgo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi normas jautājumā par mātesuzņēmumu atbildību par to meitasuzņēmumu izdarītajiem pārkāpumiem.

29

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka nesen 2015. gada 17. septembra spriedumā Total/Komisija (C‑597/13 P, EU:C:2015:613) Tiesa apstiprināja, ka, ja mātesuzņēmuma atbildība tiek pilnībā atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības, pirmās minētās atbildība nevar pārsniegt pēdējās atbildību. Tādā gadījumā, ja mātesuzņēmums iesniedz prasību ar tādu pašu priekšmetu kā tā meitasuzņēmuma celtajā prasībā, uz mātesuzņēmumu ir jāattiecina tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda pilnīga vai daļēja atcelšana.

30

Tādējādi, līdz ar Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV uzlikto naudas sodu atcelšanu būtu bijis jāatceļ Akzo Nobel kā mātesuzņēmumam uzliktais naudas sods par pirmo pārkāpuma laikposmu, jo šis naudas sods tai uzlikts vienīgi par tās meitasuzņēmumu tiešu piedalīšanos pārkāpumos. Tātad Akzo Nobel atbildība ir pilnībā atvasināta no tās meitasuzņēmumu atbildības 2013. gada 22. janvāra sprieduma Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29) izpratnē.

31

Šajā ziņā tās uzsver, ka princips, saskaņā ar kuru mātesuzņēmuma atbildība nevar pārsniegt tās meitasuzņēmuma atbildību, šķiet, ir ignorēts 2013. gada 26. novembra spriedumā Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) un 2014. gada 30. aprīļa spriedumā FLSmidth/Komisija (C‑238/12 P, EU:C:2014:284). Tomēr vispārīgi Tiesas argumentācija ir balstīta uz premisu, ka gadījumā, kad mātesuzņēmuma atbildība pilnībā ir atvasināta no tās meitasuzņēmuma izdarītajām darbībām, saglabāt mātesuzņēmumam lielāku naudas sodu nekā tas, kas beigu beigās ir jāmaksā meitasuzņēmumam, nozīmē uzlikt naudas soda daļu, kuram nav nekāda juridiskā pamata.

32

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka tāda principa piemērošana, saskaņā ar kuru mātesuzņēmuma atbildība nevar pārsniegt tās meitasuzņēmuma atbildību, ir jo īpaši atbilstīga šajā lietā, jo Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV uzlikto naudas sodu atcelšanai bija jāizraisa apstrīdētā lēmuma pilnīga atcelšana attiecībā uz šīm divām sabiedrībām.

33

Šajā jautājumā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka pēc 2011. gada 29. marta sprieduma ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c. (C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190) pasludināšanas Komisija konstatēja faktu, ka tā vairs nedrīkst uzlikt naudas sodu Elementis un Ciba/BASF noilguma dēļ. Kā tas izrietot no lēmuma par grozījumiem, Komisija tātad ne vien atcēla naudas sodus, bet arī atteicās no jebkādiem secinājumiem par šo uzņēmumu dalību pārkāpumos.

34

Saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu un lai izpildītu pārsūdzēto spriedumu pilnībā LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, Komisijai tāda pati pieeja esot bijusi jāīsteno arī attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV. Taču apstrīdētajā lēmumā joprojām tika saglabāts konstatējums par pārkāpumu attiecībā uz šīm pēdējām. Turklāt, lai gan Regulas Nr. 1/2003 7. pantā skaidri ir pieprasīts, ka Komisijai jābūt likumīgām interesēm veikt šāda veida konstatējumu, Komisija šajā lietā nav pamatojusi šādu interesi.

35

Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju vienīgais pamats ir jānoraida.

36

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumiem par, pirmkārt, to, ka Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, un, otrkārt, ka tai neesot likumīgas intereses Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pēdējā teikuma izpratnē, lai tā varētu pamatot konstatējumu, saskaņā ar kuru Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV esot piedalījušās minētajā pārkāpumā, no Tiesai iesniegto materiālu analīzes izriet, ka šie iebildumi netika izvirzīti pirmajā instancē.

37

Apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā ir tikai norādījušas, ka, ņemot vērā noilguma termiņa beigas, Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV nevar tikt noteikta nekāda atbildība.

38

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nebija izvirzījis Vispārējā tiesā, tas varētu Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Tādējādi, izskatot apelācijas sūdzību, Tiesa var tikai pārbaudīt Vispārējās tiesas vērtējumu par pamatiem un argumentiem, kuri tajā ir apspriesti (it īpaši skat. spriedumu, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 54. punkts).

39

Tātad apelācijas sūdzības iesniedzēju šādi formulētie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami.

40

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju tiktāl, ciktāl tās apgalvoja, ka Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunkts nepieļauj to, ka Komisija uzliek naudas sodus Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV. Tādējādi Vispārējā tiesa noilguma iestāšanās dēļ atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta 4., 6., 21. un 23. punktu, ciktāl naudas sodi šīm sabiedrībām ir uzlikti par pārkāpuma pirmo laikposmu.

41

Šajā sakarā Vispārējā tiesa būtībā pārsūdzētā sprieduma 121., 123. un 124. punktā norādīja, ka Komisijas pirmie izmeklēšanas vai pārkāpuma procedūras pasākumi Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punkta izpratnē tika veikti 2003. gada sākumā, tātad pēc tam, kad attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV bija beidzies piecu gadu periods, kas paredzēts šīs regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ņemot vērā, ka šīs sabiedrības pārtrauca savu dalību aizliegtās vienošanās darbībās 1993. gada 28. jūnijā.

42

Savukārt pārsūdzētā sprieduma 125. un 126. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai gan noilguma iestāšanos var izmantot attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV un tā rezultātā tām nevar uzlikt naudas sodus, tas tomēr neietekmē to mātesuzņēmuma atbildību par pirmo pārkāpuma laikposmu.

43

Konkrēti, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā nosprieda, ka “vienīgi tā rezultātā, ka sabiedrību grupas meitasuzņēmums ekonomiskās vienības izpratnē gūst labumu no noilguma termiņa beigām, netiek atspēkota mātesuzņēmuma atbildība un netiek liegts veikt pārkāpuma procedūras turpmākos pasākumus attiecībā uz [šo mātesuzņēmumu]”.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apstrīd šo Vispārējās tiesas apsvērumu pamatotību.

45

Tātad ir jāpārbauda, vai Komisijas sodīšanas pilnvaru noilguma iestāšanās attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV neļāva, pretēji Vispārējās tiesas secinātajam pārsūdzētā sprieduma 126. punktā, saukt pie atbildības Akzo Nobel par pirmo pārkāpuma laikposmu.

46

Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, pirmkārt, ka Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot “uzņēmuma” jēdzienu, ar to apzīmējot tāda konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju, kuram var tikt piemērots sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, kas pašreiz ir LESD 101. un 102. pants (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 102. punkts).

47

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību un uzņēmuma jēdziens aptver jebkādu saimnieciskā darbībā iesaistītu vienību neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansēšanas veida (spriedums, 2007. gada 11. decembris, ETI u.c., C‑280/06, EU:C:2007:775, 38. punkts).

48

Tiesa ir arī precizējusi, ka uzņēmuma jēdziens, ievietots šajā kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas apzīmē ekonomisku vienību pat tad, ja no juridiskā viedokļa šī ekonomiskā vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, 2011. gada 20. janvāris, General Química u.c./Komisija, C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 35. punkts).

49

Ja šāda ekonomiskā vienība pārkāpj konkurences normas, saskaņā ar personīgās atbildības principu tai ir jāatbild par šo pārkāpumu (spriedums, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 95. punkts).

50

Otrkārt, Savienības konkurences tiesību pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kurai varēs uzlikt naudas sodus un kurai ir jāadresē paziņojums par iebildumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 57. punkts).

51

Nedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktā, nedz judikatūrā nav noteikts, kādu juridisko vai fizisko personu Komisijai ir pienākums saukt pie atbildības par pārkāpumu un sodīt, uzliekot naudas sodu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 159. punkts).

52

Savukārt saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru meitasuzņēmuma pārkāpjošajā rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja, lai gan tas ir atsevišķa juridiska persona, šis meitasuzņēmums savu uzvedību tirgū nenosaka autonomi, bet gan būtībā piemēro mātesuzņēmuma dotus rīkojumus, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības (šajā ziņā skat. spriedumus, 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, 48/69, EU:C:1972:70, 131.–133. punkts; 1983. gada 25. oktobris, AEG‑Telefunken/Komisija, 107/82, EU:C:1983:293, 49.–53. punkts; 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 157. punkts, kā arī 2015. gada 17. septembris, Total/Komisija, C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 35. punkts).

53

Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums veido vienu ekonomisku vienību un tādēļ veido vienu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 157. punkts).

54

Šajā ziņā konkrētajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder visas vai gandrīz visas tās meitasuzņēmuma, kas ir izdarījis Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāldaļas, pastāv atspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šis mātesuzņēmumam faktiski ir izšķiroša ietekme uz tā meitasuzņēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 38. punkts).

55

Šāda prezumpcija, ja vien tā netiek atspēkota, nozīmē, ka mātesuzņēmuma faktiska izšķiroša ietekme uz meitasuzņēmumu tiek uzskatīta par pierādītu un Komisijai ir pamats pirmo saukt pie atbildības par otrā rīcību, nepastāvot pienākumam sniegt jebkādus papildu pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 30. punkts).

56

Treškārt, svarīgi ir uzsvērt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru mātesuzņēmums, kurš tiek vainots meitasuzņēmuma pārkāpjošajā rīcībā, tiek personīgi sodīts par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, par kuru tiek uzskatīts, ka to izdarījis pats šis uzņēmums tādēļ, ka tam ir bijusi izšķiroša ietekme uz savu meitasuzņēmumu un tas ir ļāvis noteikt šī pēdējā minētā rīcību tirgū (šajā ziņā skat. spriedumus, 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija, 48/69, EU:C:1972:70, 140. un 141. punkts; 2000. gada 16. novembris, Metsä‑Serla u.c./Komisija, C‑294/98 P, EU:C:2000:632, 28. un 34. punkts; 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 55. punkts; 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 49. punkts, kā arī 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C‑414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 44. punkts).

57

Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 49. punktā, Savienības konkurences tiesības ir pamatotas uz ekonomiskas vienības, kas ir izdarījusi pārkāpumu, personiskās atbildības principu. Tādējādi, ja mātesuzņēmums ir daļa no šīs ekonomiskās vienības, tas tiek uzskatīts par personīgi un solidāri atbildīgu ar citām juridiskām personām, kas veido šo vienību, par izdarīto pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 77. punkts).

58

Tas ir iemesls, kāpēc solidaritātes attiecības, kas pastāv starp diviem uzņēmumiem, kuri veido vienu ekonomisku vienību, saistībā ar naudas soda samaksu nevar tikt reducētas uz sava veida galvojumu, ko sniedzis mātesuzņēmums, lai nodrošinātu meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda samaksu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 55. un 56. punkts, kā arī 2014. gada 19. jūnijs, FLS Plast/Komisija, C‑243/12 P, EU:C:2014:2006, 107. punkts).

59

Ceturtkārt, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru gadījumā, kad mātesuzņēmuma atbildība ir atvasināta tikai no tās meitasuzņēmuma atbildības un kad mātesuzņēmums un tās meitasuzņēmums ir cēluši paralēlas prasības ar vienādu priekšmetu, Vispārējā tiesa var, nelemjot ultra petita, ņemt vērā to, ka konstatējums par meitasuzņēmuma dalību pārkāpumā ir atcelts par konkrēto periodu, un atbilstošā veidā samazināt mātesuzņēmumam solidāri ar meitasuzņēmumu uzliktā naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 34., 38., 39. un 49. punkts).

60

Šajā ziņā Tiesa norādīja, pirmkārt, ka, lai atbildību piedēvētu kādai ekonomiskas vienības vienībai, ir jāiesniedz pierādījumi, ka vismaz viena vienība ir pārkāpusi Savienības konkurences tiesību normas, un šim apstāklim ir jābūt norādītam lēmumā, kas ir kļuvis galīgs, un, otrkārt, iemeslam, kādēļ tika konstatēta meitasuzņēmuma pārkāpjošās rīcības neesamība, nav nozīmes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 37. un 38. punkts)

61

Šādā kontekstā Tiesa atsaucās uz to, ka mātesuzņēmuma atbildība ir pilnībā atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības tikai tādēļ, ka meitasuzņēmums ir tieši piedalījies pārkāpumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 34., 38., 43. un 49. punkts). Faktiski šajā gadījumā mātesuzņēmuma atbildība izriet no tā meitasuzņēmuma pārkāpjošās rīcības, kurā mātesuzņēmums tiek vainots tādēļ, ka šīs divas sabiedrības veido vienu ekonomisku vienību. No tā izriet, ka mātesuzņēmuma atbildība noteikti ir atkarīga no pārkāpuma sastāvu veidojošiem faktiem, kurus tā meitasuzņēmums ir izdarījis un ar kuriem atbildība ir nesaraujami saistīta.

62

Tādu pašu iemeslu dēļ Tiesa precizēja, ka situācijā, kad neviens cits apstāklis individuāli neraksturo mātesuzņēmumam inkriminēto rīcību, meitasuzņēmumam solidāri ar tā mātesuzņēmumu uzliktā naudas soda samazināšana principā, ja ir izpildīti noteiktie procesuālie nosacījumi, ir jāattiecina uz mātesuzņēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Total/Komisija, C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 10., 37., 38., 41. un 44. punkts).

63

Piektkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka Komisijas sodīšanas pilnvaru izmantošanas noilgums var skart iestādes attiecībā uz meitasuzņēmumu, bet ne uz tā mātesuzņēmumu, arī tad, ja pēdējās minētās atbildība pilnībā ir atkarīga no tā meitasuzņēmuma izdarītās pārkāpjošās rīcības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 102., 103., 148. un 149. punkts).

64

Šajā gadījumā nav strīda par to, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1. panta, ka Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV ir tieši piedalījušās konkrētajās aizliegtās vienošanās darbībās: pirmā sabiedrība – no 1987. gada 24. februāra līdz 1993. gada 28. jūnijam un otrā sabiedrība – no 1991. gada 11. septembra līdz 1993. gada 28. jūnijam.

65

Nav arī strīda par to, ka pirmajā pārkāpuma laikposmā Akzo Nobel netieši piederēja visas Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV kapitāldaļas un tai bija izšķiroša ietekme uz šīm sabiedrībām, tādējādi minētajā pārkāpuma laikposmā šīs trīs sabiedrības veidoja vienu un to pašu uzņēmumu Savienības konkurences tiesību izpratnē.

66

Tā rezultātā saskaņā ar šī sprieduma 52.–58. punktā atgādināto judikatūru, Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV izdarītajās pārkāpjošajās darbībās pirmajā pārkāpuma laikposmā tika vainota Akzo Nobel. Tādējādi šī pēdējā minētā tika personīgi apsūdzēta tādu darbību izdarīšanā, kuras ir pretējas Savienības konkurences tiesībām un kurās šajā laikposmā tā ir vainojama tā, it kā tās būtu izdarījusi pati.

67

Turklāt šajā lietā ir skaidrs, ka Akzo Nobel tika saukta pie atbildības tādēļ, ka tā piedalījās minētajos pārkāpumos visos trīs pārkāpuma laikposmos, proti, no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz dalību ar alvas stabilizatoriem saistītajā pārkāpumā un no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 22. martam attiecībā uz dalību ar ESBO/esteru nozari saistītajā pārkāpumā kā uzņēmuma Akzo galvenā sabiedrība, kuras dažādās juridiskas vienības, tostarp Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV, aizliegtās vienošanās darbībās ir piedalījušās tieši.

68

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Vispārējā tiesā prasītājas pirmajā instancē bija norādījušas uz Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā noilguma izbeigšanos tikai attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV tādēļ, ka tās bija pārtraukušas dalību pārkāpumā 1993. gada 28. jūnijā.

69

Tādējādi, kas tika atgādināts šī sprieduma 40. un 41. punktā, Vispārējā tiesa apmierināja prasītāju pirmajā instancē argumentāciju, nospriežot, ka Komisijas sodīšanas pilnvarām attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV bija iestājies noilgums.

70

Protams, kā būtībā ir uzsvērusi arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 125. un 126. punktā, tas, ka Komisijas sodīšanas pilnvarām ir iestājies noilgums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nozīmē, ka tām sabiedrībām, attiecībā pret kurām ir iestājies noilgums, vairs nevar uzlikt nekādu sodu.

71

Savukārt tas, ka konkrētām sabiedrībām vairs nevar uzlikt sodu tādēļ, ka iestājies noilgums, neliedz sodīt citu sabiedrību, kura kopā ar šīm sabiedrībām tiek uzskatīta par personīgi un solidāri atbildīgu par to pašu pret konkurenci vērsto darbību un attiecībā pret kuru noilgums nav iestājies.

72

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajam tas, ka Akzo Nobel atbildība par pirmo pārkāpuma laikposmu izriet tikai no tās meitasuzņēmumu tiešas dalības aizliegtās vienošanās darbībās, nevar atspēkot šādu secinājumu.

73

Faktiski, pirmkārt, pret konkurenci vērsta darbība pirmajā pārkāpuma laikposmā nav arī uzskatāma par tādu, ko izdarījusi pati Akzo Nobel, ņemot vērā, ka tā veidoja vienu ekonomisku vienību Savienības judikatūras izpratnē ar Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV.

74

Otrkārt, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis savu secinājumu 58. un 59. punktā, no šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izriet, ka mātesuzņēmuma paša raksturīgie rādītāji var attaisnot to, ka tā atbildība tiek izvērtēta atšķirīgā veidā no tā meitasuzņēmuma atbildības, lai gan pirmās minētās atbildība ir pamatota tikai ar otrā minētā pārkāpjošo rīcību.

75

Taču šajā lietā šāds gadījums ir tiktāl, ciktāl atšķirībā no Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV, kuri izbeidza savu dalību aizliegtās vienošanās darbībās 1993. gada 28. jūnijā, Akzo Nobel, kā tas norādīts arī šī sprieduma 67. punktā, bija iesaistīta pārkāpumos pēc šī datuma, līdz pat 2000. gada 21. un 22. martam, kas attiecīgi bija pārkāpumi alvas stabilizatoru nozarē un ESBO/esteru nozarē.

76

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa pasūdzētā sprieduma 126. punktā ir pareizi uzskatījusi, ka Komisijas sodīšanas pilnvaru noilguma iestāšanās attiecībā uz Akzo Nobel Chemicals GmbH un Akzo Nobel Chemicals BV neliedz saukt pie atbildības Akzo Nobel par pirmo pārkāpuma laikposmu.

77

Tādējādi vienīgais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

78

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida pilnībā.

79

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

80

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: