1

Ar savu apelācijas sūdzību Westermann Lernspielverlage GmbH, agrāk – Westermann Lernspielverlag GmbH (turpmāk tekstā – “Westermann”), lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 15. jūlija spriedumu Westermann Lernspielverlag/ITSB – Diset (“bambinoLÜK”) (T‑333/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:490), ar kuru šī tiesa noraidīja tās prasību atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas otrās padomes 2013. gada 3. aprīļa lēmumu lietā R 1323/2012‑2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Diset SA un Westermann (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

[..]

3

Šīs pašas regulas 65. panta “Prasības Tiesā” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Pret Apelācijas padomes lēmumiem attiecībā uz apelācijām var celt prasības Tiesā.

2.   Prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci, būtiska procesuāla pārkāpuma, Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu.

3.   Tiesai ir piekritība anulēt vai grozīt apstrīdēto lēmumu.”

4

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta c) un d) punktu tiesvedību var apturēt:

“[..]

5

Vispārējās tiesas Reglamenta 77. pantā “Informācija par dokumentu izsniegšanu” ir paredzēts:

“1.   Tiesvedības vajadzībām prasības pieteikumā norāda, vai dokumentu izsniegšanas veids, kuram piekrīt prasītāja pārstāvis, ir 57. panta 4. punktā paredzētais veids vai fakss.

2.   Ja prasības pieteikums neatbilst 1. punktā minētajām prasībām, tad līdz attiecīgo trūkumu novēršanai visus ar tiesvedību saistītos dokumentus attiecīgajam lietas dalībniekam izsniedz, nosūtot tos ierakstītā sūtījumā šā lietas dalībnieka pārstāvim. Par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma nodošanu pasta iestādē vietā, kurā atrodas Vispārējās tiesas mītne.”

6

2010. gada 5. maijāWestermann iesniedza EUIPO Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009.

7

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

8

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 9., 16. un 28. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam Nicas 1957. gada 15. jūnija Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā – “Nicas nolīgums”) un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

9

Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2010. gada 6. jūlijaBulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 2010/122.

10

2010. gada 14. septembrīDiset, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, iesniedza iebildumus pret konkrētās preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz šī sprieduma 8. punktā minētajām precēm.

11

Iebildumi tostarp bija balstīti uz agrāku Eiropas Savienības grafisku preču zīmi, kas reģistrēta 2004. gada 6. jūlijā ar numuru 3915121 attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ietilpst 16., 28. un 41. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam un ir attēlota šādi:

12

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem bija reģistrēta agrākā grafiskā preču zīme, ietilpst 16., 28. un 41. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

13

Iebildumu pamatojumam izvirzītais pamats ir Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītais pamats.

14

2012. gada 25. maijāEUIPO Iebildumu nodaļa iebildumus daļēji apmierināja. Tā uzskatīja, ka starp konfliktējošajiem apzīmējumiem pastāv sajaukšanas iespēja Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, izņemot preces, kas atbilstoši Nicas nolīgumam ietilpst 16. klasē, ir norādītas Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumā un atbilst šādam aprakstam, proti: “kancelejas preces un piederumi rakstīšanai, it īpaši spalvaskātu turētāji ar tintes rezervuāru, lodīšu pildspalvas, zīmuļi un pasteļi; biroja piederumi (izņemot mēbeles), it īpaši zīmogi, zīmogspilventiņi, zīmogu tinte, kancelejas naži, papīrnaži, papīrgrozi, dokumentu mapes, paliktņi rakstīšanai, caurumotāji, skavotāji, burtnīcas, skavas un saspraudes, novelkamie attēli, attēli gravēšanai, papīra un plastikas uzlīmes”.

15

2012. gada 18. jūlijāWestermann saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu EUIPO iesniedza apelācijas sūdzību par Iebildumu nodaļas lēmumu.

16

EUIPO Apelācijas otrā padome ar apstrīdēto lēmumu daļēji apmierināja apelācijas sūdzību, atļaujot reģistrēt konkrēto preču zīmi attiecībā uz “programmatūru, it īpaši programmatūru, kas paredzēta mācībām un izglītošanas nodarbībām (visām [šīm] precēm, kuras nav saistītas ar transportlīdzekļiem vai visa veida transportlīdzekļu detaļām)”, kā arī “informācijas apstrādes aprīkojumu, datoriem un citu datortehniku, kā arī to sastāvdaļām un piederumiem (kas ietilpst 9. klasē) (visām precēm, kuras nav saistītas ar transportlīdzekļiem vai visa veida transportlīdzekļu detaļām)”, kuras visas atbilstoši Nicas nolīgumam ietilpst 9. klasē, un noraidīja apelācijas sūdzību attiecībā uz pārējām precēm, kas atbilstoši šim nolīgumam ietilpst 9., 16. un 28. klasē.

17

Lai pamatotu savu prasību pirmajā instancē, Westermann izvirzīja vienu vienīgu pamatu par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

18

Vispārējā tiesa noraidīja šo pamatu kā nepamatotu un līdz ar to noraidīja Westermann celto prasību.

19

Westermann lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20

EUIPO lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Westermann atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21

Westermann savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza divus pamatus attiecīgi par tiesību tikt uzklausītam un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu, kā arī Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

22

Ar savu otro pamatu, kuru ir jāizvērtē vispirms, Westermann norāda, ka Vispārējā tiesa, pārbaudot, vai ir pamatots konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas vērtējums, ko apstrīdētajā lēmumā veikusi EUIPO Apelācijas otrā padome, un šajā pārbaudē ņemot vērā agrāko preču zīmi – uz kuru balstīti iebildumi pret Westermann reģistrācijai pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, lai gan šī agrākā preču zīme tika atcelta un tātad vairs nebija spēkā tās prasības pirmajā instancē celšanas dienā, – esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī sagrozījusi faktus.

23

Proti, no Tiesas judikatūras, it īpaši no 1997. gada 11. novembra sprieduma SABEL (C‑251/95, EU:C:1997:528, 22. punkts), izrietot, ka konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja esot jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus uz konkrēto lietu attiecināmos faktorus un tostarp minēto preču zīmju radīto kopējo iespaidu.

24

Westermann uzskata, ka tāpēc Vispārējai tiesai lieta bija jānodod atpakaļ EUIPO Apelācijas otrajai padomei, lai iebildumi tiktu izvērtēti, balstoties uz citām Diset preču zīmēm, nevis minēto agrāko preču zīmi.

25

Turklāt Westermann norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, pirmkārt, elementu “bambino” par dominējošo konfliktējošajās preču zīmēs un elementu “lük” par maznozīmīgu, jo tas kombinētajā preču zīmē izvietots kā otrais, un, otrkārt, grafisku elementu, kurā stilizētā veidā attēlots bērns, par mazāk atšķirtspējīgu nekā vārds “bambino” un tātad par maznozīmīgu kombinētajā preču zīmē, kā arī secinot, ka elements ar vāju atšķirtspēju var būt dominējošs elements kombinētajā preču zīmē, var padarīt par maznozīmīgiem pārējos preču zīmes elementus un izraisīt apzīmējumu līdzību un tātad – sajaukšanas iespēju.

26

EUIPO uzskata, ka otrais pamats ir jānoraida.

27

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kā ir noteikts Regulas Nr. 207/2009 65. panta 2. punktā, Vispārējā tiesa var atcelt vai grozīt EUIPO Apelācijas padomes lēmumu, vienīgi “pamatojoties uz nekompetenci, būtiska procesuāla pārkāpuma, Līguma vai [minētās] regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu”. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto lēmumu var atcelt vai grozīt vienīgi tad, ja tā pieņemšanas brīdī uz to attiecās viens no šiem atcelšanas vai grozīšanas pamatiem. Tomēr Vispārējā tiesa nevar šo lēmumu atcelt vai grozīt kāda iemesla dēļ, kas iestājies pēc tā pieņemšanas brīža (skat. spriedumus, 2006. gada 11. maijs, Sunrider/ITSB, C‑416/04 P, EU:C:2006:310, 54. un 55. punkts; 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 52. un 53. punkts, kā arī rīkojums, 2010. gada 30. jūnijs, Royal Appliance International/ITSB, C‑448/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:384, 43. un 44. punkts).

28

Tiesa arī uzskatīja, ka Vispārējai tiesai, pārbaudot EUIPO Apelācijas padomes lēmuma tiesiskumu, nav jāņem vērā valsts tiesas pasludināmo spriedumu par agrākas preču zīmes, uz kuru balstīti iebildumi, atcelšana (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 11. maijs, Sunrider/ITSB, C‑416/04 P, EU:C:2006:310, 55. punkts; 2007. gada 13. marts, ITSB/Kaul, C‑29/05 P, EU:C:2007:162, 53. punkts, kā arī rīkojums, 2010. gada 30. jūnijs, Royal Appliance International/ITSB, C‑448/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:384, 45. punkts).

29

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka agrākas preču zīmes spēka zaudēšana, kas iestājusies pēc prasības celšanas Vispārējā tiesā, nepadara Apelācijas padomes lēmumu par tādu, kuram nav priekšmeta, ne arī tādu, kurš nerada sekas. Šajā lēmumā ietvertais vērtējums, saskaņā ar kuru pastāv konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēja, tātad turpināja radīt sekas brīdī, kad Vispārējā tiesa pasludināja savu spriedumu (rīkojums, 2013. gada 8. maijs, Cadila Healthcare/ITSB, C‑268/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:296, 31.–34. punkts).

30

Ņemot vērā šos apsvērumus un tā kā konkrētajā gadījumā faktiskais agrākās preču zīmes, uz kuras bija balstīti iebildumi pret Westermann pieteikto preču zīmes reģistrāciju, atcelšanas datums, proti, 2013. gada 13. jūnijs, ir vēlāks nekā apstrīdētais lēmums, kas datēts 2013. gada 3. aprīlī, ir jākonstatē, ka Vispārējai tiesai, veicot apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi, nebija jāņem vērā EUIPO lēmums, ar kuru atcelta šī agrākā preču zīme.

31

Ir jāpiebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 55. panta 1. punktu atcelšanas gadījumā uzskata, ka Eiropas Savienības preču zīmei kopš pieteikuma par atcelšanu iesniegšanas brīža nav šajā regulā paredzēto seku.

32

Uzskatīt, ka Vispārējai tiesai ir jāņem vērā EUIPO lēmums, ar kuru tiek atceltas agrākas preču zīmes, uz kuru balstīti iebildumi, [īpašnieka tiesības], lai gan tās tiek atceltas pēc tam, kad EUIPO Apelācijas padome pieņēmusi lēmumu, kurā iebildumi uzskatīti par pamatotiem, tomēr būtu pretrunā šī sprieduma 27. punktā minētajai Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa nevar atcelt vai grozīt šādu lēmumu tādu iemeslu dēļ, kuri atklājas pēc tās sprieduma pasludināšanas.

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot, vai ir pamatots EUIPO Apelācijas otrās padomes vērtējums apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespēju, jo dienā, kurā tika pieņemts šis lēmums, agrākā preču zīme, uz kuru bija balstīti iebildumi pret Westermann pieteikto preču zīmes reģistrāciju, radīja Regulā Nr. 207/2009 paredzētās sekas.

34

Tādējādi Westermann šajā ziņā izvirzītais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

35

Pilnības labad ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. panta 1. punktu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tādēļ vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un vērtēt atbilstošos faktus, kā arī vērtēt pierādījumus. Tātad faktu un pierādījumu vērtēšana, izņemot gadījumu, ja tie tikuši būtiski sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas apelācijas ietvaros pakļauts Tiesas kontrolei (skat. spriedumu, 2006. gada 11. maijs, Sunrider/ITSB, C‑416/04 P, EU:C:2006:310, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu, 2015. gada 4. jūnijs, Junited Autoglas Deutschland/ITSB, C‑579/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:374, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Turklāt šādai faktu sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem tā, ka nav nepieciešams no jauna vērtēt faktus un pierādījumus (šajā ziņā skat. spriedumu Calvin Klein Trademark Trust/ITSB, C‑254/09 P, EU:C:2010:488, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Westermann argumentācija attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu par konfliktējošo apzīmējumu līdzību, tostarp elementu “bambino”, “lük” un grafisku elementu, kurā stilizētā veidā attēlots bērns, līdzību, ir nepieņemama, jo apgalvojuma par kļūdas tiesību piemērošanā aizsegā šī argumentācija patiesībā ir vērsta uz to, lai, nenorādot, kas ticis sagrozīts, apstrīdētu pašu Vispārējās tiesas veikto šo faktisko apstākļu vērtējumu, kas apelācijas tiesvedībā Tiesai nav jāpārbauda.

38

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

39

Ar savu pirmo pamatu Westermann pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot atteikusies attiecīgajiem lietas materiāliem pievienot 2015. gada 12. jūnija vēstuli – ar kuru tā informēja Vispārējo tiesu par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2015. gada 22. maija lēmuma lietā R 2209/2014‑2, ar kuru ar atpakaļejošu spēku, proti, 2013. gada 13. jūniju, atceltas agrākās preču zīmes, uz kuru balstīti iebildumi, [īpašnieka tiesības], esamību, – pamatojoties uz to, ka šis dokuments nav norādīts Vispārējās tiesas Reglamentā.

40

Westermann ieskatā, atsakoties ņemt vērā šo vēstuli un pārsūdzētajā spriedumā norādot, ka agrākā preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, minētā sprieduma pasludināšanas brīdī vairs nepastāv, Vispārējā tiesa esot liegusi iesniegt pierādījumus, kuriem ir nozīme, un līdz ar to esot pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai, kā arī tās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

41

Westermann savā replikas rakstā piebilst, ka ar apstrīdēto lēmumu un pārsūdzēto spriedumu esot pārkāptas tās pamattiesības uz īpašumu, ciktāl ar tiem ir noraidīts tās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums.

42

Turklāt Westermann norāda, ka, bez pamatojuma atsakoties apmierināt pieteikumus par tiesvedības apturēšanu, kurus tā iesniedza pirmajā instancē, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kā arī Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta c) un d) punktu un 77. pantu.

43

Westermann ieskatā, tā kā šie pieteikumi esot bijuši atbilstoši pamatoti, kā arī nepieciešami, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību, un tā kā EUIPO par tiem nav izteicis iebildumus, Vispārējai tiesai tie esot bijuši jāapmierina.

44

EUIPO uzskata, ka pirmais pamats ir jānoraida.

45

Vispirms ir jānorāda, ka no šī sprieduma 30. un 33. punkta izriet, ka, pirmkārt, Vispārējai tiesai, pārbaudot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, nebija jāņem vērā EUIPO lēmums, ar kuru atceltas agrākās preču zīmes, uz kuru balstīti iebildumi pret Westermann reģistrācijas pieteikuma reģistrāciju, [īpašnieka tiesības] un ka, otrkārt, dienā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, minētā agrākā preču zīme radīja Regulā Nr. 207/2009 paredzētās sekas.

46

Šajos apstākļos gan arguments par to, ka, bez pamatojuma atsakoties šīs lietas materiāliem pievienot 2015. gada 12. jūnija vēstuli, ar kuru Westermann to informēja par EUIPO lēmuma, ar kuru atceltas agrākās preču zīmes [īpašnieka tiesības], esamību, un nepieminot šo informāciju pārsūdzētajā spriedumā, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Westermann tiesības tikt uzklausītai un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, gan arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot kļūdaini un bez pamatojuma noraidījusi Westermann pieteikumus par tiesvedības apturēšanu, ir jāuzskata par tādiem, kuriem nav nozīmes.

47

Proti, ir jākonstatē, ka šie argumenti nevar atspēkot secinājumu, ko Vispārējā tiesa izdarījusi pārsūdzētajā spriedumā un saskaņā ar kuru EUIPO Apelācijas otrā padome pamatoti ir konstatējusi konfliktējošo preču zīmju sajaukšanas iespējas esamību.

48

Arguments par to, ka ar apstrīdēto lēmumu un pārsūdzēto spriedumu esot pārkāptas Westermann pamattiesības uz īpašumu, ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas pirmo reizi ir izvirzīts replikas raksta stadijā.

49

Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji neiedarbīgs.

50

Tā kā neviens no Westermann izvirzītajiem pamatiem nevar tikt apmierināts, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

51

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO ir lūdzis piespriest Westermann atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Westermann spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež: