—

J. Webb-Sämann vārdā – R. Buschmann un J. Schubert,

—

C. Seagon kā Baumarkt Praktiker DIY GmbH maksātnespējas administratora vārdā – E. Hess un L. Hinkel, Rechtsanwälte,

—

Vācijas valdības vārdā – R. Kanitz un T. Henze, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp J. Webb-Sämann un C. Seagon, kas rīkojas kā Baumarkt Praktiker DIY GmbH (turpmāk tekstā – “Baumarkt Praktiker”) maksātnespējas administrators, par tiesībām uz to pensijas iemaksu izdalīšanu no konkursa masas, ko šī sabiedrība nav samaksājusi līdz brīdim, kad iestājās tās maksātnespēja.

3

Direktīvas 2008/94 preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:

“Ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību [Savienībā]. [..]”

4

Šīs direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.

Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu:

“1.   Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.

2.   Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. panta otrajā daļā minētā datuma.

[..]

3.   Dalībvalstis var noteikt augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem. Šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem.

Ja notikusi šāda izvēle, tad dalībvalstis informē Komisiju par metodēm augstākās robežas noteikšanai.”

6

Šīs pašas direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka 3., 4. un 5. pants neattiecas uz maksājumiem saskaņā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām vai arī uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kas nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.”

7

Direktīvas 2008/94 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.”

8

Minētās direktīvas 11. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.”

9

Insolvenzordnung (Maksātnespējas likums) 47. pantā ir noteikts:

“Ikviens, kas saskaņā ar patiesām vai personiskām tiesībām var pierādīt, ka manta neietilpst konkursa masā, nav parādnieks maksātnespējas procesā. Tā tiesības [no konkursa masas] izdalīt mantu reglamentē likumi, kas ir piemērojami ārpus maksātnespējas procesa.”

10

Sozialgesetzbuch (Sociālā nodrošinājuma kodekss) III sējuma 165. pants ir formulēts šādi:

“1.   Darba ņēmējiem ir tiesības uz darba devēja maksātnespējas pabalstu, ja tie bijuši nodarbināti Vācijā un ja tiem vēl ir prasījumi par darba samaksu par trim nostrādātajiem mēnešiem pirms maksātnespējas iestāšanās. [..]

[..]

2.   Prasījumi par darba samaksu ietver ikvienas tiesības uz atalgojumu, kas ir pamatotas ar darba attiecībām. [..] Ja darba ņēmējs daļu no savas darba samaksas ir pārvērtis [pensijas iemaksās] saskaņā ar Betriebsrentengesetz (Likums par arodpensijām) 1. panta 2. punkta 3. apakšpunktu un ja šī darba samaksas daļa ir ieskaitīta pensiju fondā, pensiju kasē vai tiešās apdrošināšanas iestādē, darba devēja maksātnespējas pabalsta aprēķināšanas nolūkā uzskata, ka darba samaksas pārvēršana [pensijas iemaksās] nav notikusi, ja darba devējs nav samaksājis iemaksas iestādei, kurai ir uzdots izmaksāt vecuma pensiju.”

11

J. Webb-Sämann kopš 1996. gada 18. novembra uz nepilnu darba laiku bija nodarbināts Baumarkt Praktiker. 2013. gada 1. oktobrī pret šo uzņēmumu tika uzsākta maksātnespējas procedūra. C. Seagon tika iecelts par maksātnespējas administratoru.

12

J. Webb-Sämann vērsās Arbeitsgericht Darmstadt (Darmštates Darba lietu tiesa, Vācija) ar prasību piespriest C. Seagon kā Baumarkt Praktiker maksātnespējas administratoram viņam samaksāt summu EUR 1017,56 apmērā kopā ar procentiem. Prasītājs pamatlietā paskaidroja, ka šī summa atbilst prasījumiem par darba samaksu, kas Baumarkt Praktiker esot bijis jāieskaita viņa individuālajā pensijas kontā Hamburger Pensionskasse kā arodpensijas iemaksas.

13

Prasījumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar iemaksām arodpensijas sistēmā, kuri attiecas uz trīs mēnešu laikposmu pirms maksātnespējas procedūras uzsākšanas, apmierināja garantiju iestāde. Šobrīd pamatlietas puses nav vienisprātis tikai par iemaksu arodpensiju sistēmā izdalīšanu [no konkursa masas] attiecībā uz laikposmu no 2013. gada janvāra līdz jūnijam (ieskaitot).

14

J. Webb-Sämann šajā kontekstā norādīja, ka viņam saskaņā ar Maksātnespējas likuma 47. pantu ir tiesības no konkursa masas izdalīt pieprasīto summu. Viņš piebilda, ka šī summa tika ieturēta fiduciāriem nolūkiem un ka tādējādi tā neietilpa šajā konkursa masā. J. Webb-Sämann ir atsaucies arī uz Direktīvas 2008/94 8. pantu, lai apgalvotu, ka, ja viņam netiktu atzītas tiesības no minētās konkursa masas izdalīt maksājamās summas, šī tiesību norma šajā gadījumā nebūtu ievērota.

15

C. Seagon apgalvoja, ka J. Webb-Sämann pieprasītā summa no Baumarkt Praktiker kapitāla nekad nav tikusi atskaitīta un ka it īpaši starp J. Webb-Sämann un Baumarkt Praktiker nav ticis noslēgts neviens fiduciārs līgums, kas attiecas uz šo summu. Tādējādi C. Seagon uzskata, ka J. Webb-Sämann nevar atsaukties uz Maksātnespējas likuma 47. pantu, lai apgalvotu, ka viņam ir tiesības uz summas izdalīšanu.

16

Arbeitsgericht Darmstadt (Darmštates Darba lietu tiesa) J. Webb-Sämann prasību noraidīja. Vispirms šī tiesa norādīja, ka viņam nav tiesību uz pensijas iemaksu ieskaitīšanu viņa personīgajā kontā un ka viņš var pieprasīt tikai to ieskaitīšanu arodpensijas kontā. Pēc tam minētā tiesa norādīja, ka J. Webb-Sämann nav iesniedzis pierādījumus, ka pastāv ar Baumarkt Praktiker noslēgts fiduciārs līgums. Visbeidzot tā uzsvēra, ka, pat ja tiktu pieņemts, ka šāds līgums ir noslēgts, tiesības uz summas izdalīšanu esot izslēgtas, ņemot vērā fiduciāro līdzekļu nenosakāmo raksturu salīdzinājumā ar citām summām konkursa masā.

17

J. Webb-Sämann par minēto sprieduma iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Turpinot pušu diskusiju, kas īsumā ir izklāstīta šī sprieduma 14. un 15. punktā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/94 8. pants nepieļauj tādu Maksātnespējas likuma 47. panta interpretāciju, saskaņā ar kuru J. Webb-Sämann neesot tiesības [no konkursa masas] izdalīt to iemaksu summu, ko Baumarkt Praktiker nav iemaksājis Hamburger Pensionskasse.

18

Šajos apstākļos Hessisches Landesarbeitsgericht (Hesenes federālās zemes Darba lietu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

19

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2008/94 8. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir noteikts, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā ieturējumi no bijušā darba ņēmēja darba samaksas, kas pārvērsti par pensijas iemaksām, kuras šim darba devējam bija jāiemaksā pensiju kontā par labu šim darba ņēmējam, ir jāizslēdz no konkursa masas.

20

Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, ko C. Seagon un Komisija ir uzdevuši savos rakstveida apsvērumos, vai pamatlietā ir piemērojams Direktīvas 2008/94 8. pants, vai arī tai ir piemērojams tikai minētās direktīvas 3. pants, kas nozīmē, ka ir jāierobežo katras no šīm tiesību normām piemērošanas joma.

21

Direktīvas 2008/94 3. pantā dalībvalstīm ir likts veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai garantiju iestādes, ievērojot tās 4. pantu, nodrošinātu, ka tiek apmierināti darba ņēmēju prasījumi.

22

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu dalībvalstīm ir iespēja paredzēt, ka minētās direktīvas 3., 4. un 5. pants nav piemērojami iemaksām, kas ir jāveic saskaņā ar papildpensiju programmām. Iespēja izslēgt šīs iemaksas tādējādi nozīmē, ka uz tām principā attiecas šīs pašas direktīvas 3. pants.

23

Tomēr no iepriekš izklāstītā nevar izsecināt, ka neveiktās pensijas iemaksas būtu izslēgtas no Direktīvas 2008/94 8. panta piemērošanas jomas. No tā formulējuma izriet, ka šajā pantā dalībvalstīm ir likts veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses saistībā ar viņu iegūtajām tiesībām vai sagaidāmajām tiesībām uz vecuma pabalstiem atbilstoši uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.

24

Lai gan pensijas iemaksas nav skaidri minētas Direktīvas 2008/94 8. pantā, tās ir cieši saistītas ar iegūtajām tiesībām vai sagaidāmajām tiesībām uz vecuma pabalstiem, ko ar šo tiesību normu ir paredzēts aizsargāt. Faktiski šo iemaksu mērķis ir finansēt darba ņēmēja iegūtās tiesības brīdī, kad viņš pensionējas. Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka iemaksu neveikšana, kurā ir vainojams darba devējs, var būt iemesls nepietiekamiem līdzekļiem uzņēmumu papildu pensiju programmā un šai situācijai ir piemērojams minētās direktīvas 8. pants (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c.,C‑398/11, EU:C:2013:272, 37.–40. punkts). No tā izriet, ka pensijas iemaksu neveikšanas gadījumā ir piemērojams gan šīs direktīvas 3. pants, gan tās 8. pants.

25

Atliek secināt, ka Direktīvas 2008/94 3. un 8. pantam ir atšķirīgi mērķi un tajos ir paredzētas divas dažādas aizsardzības formas.

26

Runājot par minētās direktīvas 3. pantu, tajā ir paredzēts, ka garantijas iestādēm ir jāapmierina neapmierinātie prasījumi, kas ietver ne tikai algas prasījumus, bet arī, ievērojot šīs pašas direktīvas 6. pantu, dažas iemaksas kā darba samaksas prasījumus. Turklāt Direktīvas 2008/94 4. panta 2. un 3. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja ierobežot tās 3. panta piemērošanas jomu. Šāds ierobežojums var attiekties gan uz tā laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei ir jāapmierina neapmaksātie prasījumi, gan uz augšējo robežu, līdz kādai šai iestādei ir jāveic šie maksājumi. Turklāt ar minētās direktīvas 3. pantu ieviestā aizsardzība, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 46. punktā, principā attiecas uz īstermiņa prasījumiem.

27

Direktīvas 2008/94 8. pantam savukārt ir šaurāka materiālā piemērošanas joma, ciktāl tajā ir paredzēts aizsargāt darba ņēmēju intereses saņemt pensijas tiesību samaksu. Turklāt šajā pantā, pretēji minētās direktīvas 3. un 4. pantam, dalībvalstīm skaidri nav paredzēta iespēja ierobežot aizsardzības līmeni (spriedums, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 43. punkts). Visbeidzot, atšķirībā no šīs pašas direktīvas 3. panta, tās 8. pantā ir paredzēts nodrošināt darba ņēmēju interešu aizsardzību ilgtermiņā, ņemot vērā, ka šādas intereses saistībā ar iegūtajām tiesībām vai sagaidāmajām tiesībām principā attiecas uz visu pensijas laikposmu.

28

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 2008/94 8. pants ir piemērojams nesamaksāto pensijas iemaksu gadījumā, ja tās netiek kompensētas saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu. Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 37. punktā, minētās direktīvas 8. pantā garantētā aizsardzība papildina to, kas ir garantēta šīs pašas direktīvas 3. pantā, un gan viena, gan otra tiesību norma var tikt piemērota kopā vienam un tam pašam gadījumam.

29

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka J. Webb-Sämann saskaņā ar Sociālā nodrošinājuma kodeksa III sējuma 165. pantu ir saņēmis maksātnespējas pabalstu saistībā ar saviem neapmierinātajiem darba samaksas prasījumiem par trim nodarbinātības mēnešiem, pirms tika uzsākta maksātnespējas procedūra pret Baumarkt Praktiker. Turklāt, tā kā Vācijas Federatīvā Republika nav izmantojusi savu Direktīvas 2008/94 6. pantā paredzēto iespēju izslēgt pensiju iemaksas no šīs direktīvas 3. panta piemērošanas jomas, prasītājam pamatlietā tika izmaksāta arī kompensācija saistībā ar pensijas iemaksām attiecībā uz šiem pašiem trim mēnešiem. Tādējādi pamatlieta attiecas uz pensijas iemaksām, kas bija jāsamaksā par laikposmu no deviņiem līdz trim mēnešiem pirms minētās maksātnespējas procedūras uzsākšanas. Tā kā saistībā ar šīm nesamaksātajām iemaksām netika izmaksāta nekāda atlīdzība kompensācijas veidā un tā kā samaksas neveikšana noteikti ietekmēja sagaidāmo tiesību apmēru, tās ietilpst minētās direktīvas 8. panta piemērošanas jomā.

30

Tādējādi uzdotais jautājums ir jāizskata, ņemot vērā tikai Direktīvas 2008/94 8. pantu.

31

Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 3. apsvērumu tās mērķis ir “darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā”, “[..] lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību [Savienībā]”.

32

Tādējādi minētās direktīvas, kura ir vērsta uz to, lai saskaņotu darba ņēmēju intereses un nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību, mērķis ir Savienības tiesību ietvaros šiem darba ņēmējiem garantēt minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, ievērojot labvēlīgākus noteikumus, ko dalībvalstis var piemērot vai ieviest, kā tas ir paredzēts tās 11. pantā. Aizsardzības pakāpe, kas šajā pašā direktīvā ir prasīta attiecībā uz katru konkrēto ar to ieviesto garantiju, ir jānosaka, ņemot vērā attiecīgajā tiesību normā izmantotos noteikumus, kuri vajadzības gadījumā ir interpretēti, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 39.–41. punkts).

33

Runājot par Direktīvas 2008/94 8. panta formulējumu, tajā vispārīgi ir noteikts, ka dalībvalstis “nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses”.

34

Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu gan tiesību uz vecuma pensiju aizsardzības mehānismu, gan tās pakāpi atbilstoši uzņēmumu papildu pensiju programmai darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas izslēdz pienākumu sniegt pilna apjoma garantiju (spriedumi, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 36. un 42.–45. punkts, kā arī 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c.,C‑398/11, EU:C:2013:272, 42. punkts).

35

Lai gan dalībvalstīm tādējādi ir plaša rīcības brīvība, lai īstenotu Direktīvas 2008/94 8. pantu, tām saskaņā ar šīs direktīvas mērķi tomēr ir pienākums darba ņēmējiem garantēt minimālo aizsardzību, kas ir prasīta šajā tiesību normā. Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka pareizai minētās direktīvas 8. panta transpozīcijai ir vajadzīgs, lai darba ņēmējs sava darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemtu vismaz pusi no vecuma pensijas, kas izriet no uzkrātajām pensijas tiesībām, saistībā ar kurām viņš ir veicis iemaksas atbilstoši uzņēmumu papildu pensiju programmai (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 25. janvāris, Robins u.c., C‑278/05, EU:C:2007:56, 57. punkts, kā arī 2013. gada 25. aprīlis, Hogan u.c.,C‑398/11, EU:C:2013:272, 51. punkts), neizslēdzot tomēr, ka citos apstākļos ciestie zaudējumi, pat ja to procentuālā daļa atšķiras, varētu arī tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem, ņemot vērā šīs pašas direktīvas 8. pantā paredzēto pienākumu aizsargāt darba ņēmēju intereses.

36

Šajā gadījumā no lietas materiāliem un it īpaši no J. Webb-Sämann sniegtās informācijas izriet, ka viņa tiesības uz vecuma pensiju, ņemot vērā pensijas iemaksu neveikšanu pamatlietā aplūkotajā laikposmā, tiks samazinātas par summu no EUR 5 līdz 7 mēnesī. Šajos apstākļos, kuru pareizība ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ir jāuzskata, ka Direktīvas 2008/94 8. pantā nav prasīta aizsardzība, kas pārsniedz to, kura šajā gadījumā jau ir piešķirta prasītājam pamatlietā.

37

Tādējādi, ja dalībvalsts izpilda pienākumu nodrošināt minimālo aizsardzību, kāda ir prasīta Direktīvas 2008/94 8. pantā, tās rīcības brīvība saistībā ar tiesību uz vecuma pensiju atbilstoši uzņēmumu papildu pensiju programmai aizsardzības mehānismu darba devēja maksātnespējas gadījumā nevar tikt ietekmēta.

38

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/94 8. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav noteikts, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā ieturējumi no darba samaksas, kas ir pārvērsti par bijušā darba ņēmēja pensijas iemaksām, kuras šim darba devējam bija jāiemaksā šī darba ņēmēja pensijas kontā, būtu izslēgti no konkursa masas.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 8. pants ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav noteikts, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā ieturējumi no darba samaksas, kas ir pārvērsti par bijušā darba ņēmēja pensijas iemaksām, kuras šim darba devējam bija jāiemaksā šī darba ņēmēja pensijas kontā, būtu izslēgti no konkursa masas.