—

D. L. Parris vārdā – M. Bolger, SC, E. Barry, BL, kā arī J. Tomkin, solicitor,

—

Trinity College Dublin vārdā – T. Mallon, barrister, ko pilnvarojis K. Langford, solicitor,

—

Higher Education Authority, Department of Public Expenditure and Reform and Department of Education and Skills vārdā – G. Hodge un E. Creedon, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kam palīdz A. Kerr, barrister,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Simmons, pārstāve, kam palīdz J. Coppel, QC,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Lewis un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 2. pantu un 6. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar David L. Parris prasību pret Trinity College Dublin, Higher Education Authority (Augstākās izglītības pārvalde, Īrija), Department of Public Expenditure and Reform (Valsts izdevumu un reformu departaments, Īrija) un Department of Education and Skills (Izglītības un profesionālās kvalifikācijas departaments, Īrija) par Trinity College Dublin atteikumu D. L. Parris partnerim D. L. Parris miršanas datumā piešķirt apgādnieka zaudējuma pensiju, kas ir paredzēta arodpensiju shēmā, kurā D. L. Parris bija dalībnieks.

3

Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“1.   Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..]

3.   Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.

[..]”

7

Direktīvas 2000/78 6. pantā, kam dots nosaukums “Tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums”, 2. punktā ir noteikts:

“Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām, un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”

8

Atbilstoši Direktīvas 2000/78 18. panta pirmajai daļai principā dalībvalstīm ne vēlāk kā līdz 2003. gada 2. decembrim bija jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai arī tās varēja uzticēt ieviest šīs direktīvas noteikumus sociālajiem partneriem tiktāl, ciktāl runa ir par normām, kas attiecas uz kolektīvajiem līgumiem, nodrošinot, lai pēdējie minētie būtu ieviesti šajā pašā termiņā.

9

Pensions Act 1990 (1990. gada Pensiju likums, turpmāk tekstā – “1990. gada likums”) tika grozīts ar Social Welfare (Miscellaneous Provisions) Act 2004 (Number 9 of 2004) (2004. gada Sociālās labklājības likums (dažādi noteikumi) (Nr.°9, 2004)) 22. pantu, ar kuru 1990. gada likums tika papildināts ar jaunu VII nodaļu, lai valsts tiesībās ieviestu Direktīvas 2000/78 noteikumus par vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu arodpensiju shēmās.

10

1990. gada likuma 66. pantā ir paredzēts vispārējs nelabvēlīgākas attieksmes aizliegums arodpensiju shēmās, it īpaši vecuma un dzimumorientācijas dēļ. Atšķirībā no Direktīvas 2000/78, ar šo likumu ir aizliegta arī jebkāda diskriminācija civilstāvokļa dēļ.

11

1990. gada likuma 72. pantā, ar kuru ir transponēts Direktīvas 2000/78 6. pants, ir paredzētas atkāpes un izņēmumi no vispārējā diskriminācijas aizlieguma arodpensiju shēmās, un tas ir formulēts šādi:

“1)   Vienlīdzīgas attieksmes pensiju jomā princips netiek pārkāpts vecuma dēļ, ja shēmā

ar nosacījumu, ka tas neizraisa vienlīdzīgas attieksmes pensiju jomā principa pārkāpumu dzimuma dēļ.

2)   Vienlīdzīgas attieksmes princips pensiju jomā laulības vai ģimenes stāvokļa dēļ netiek pārkāpts, kad shēmā tiek piešķirti labvēlīgāki nodarbinātības pabalsti, ja šādi labvēlīgāki pabalsti attiecas uz jebkuru personu, attiecībā uz kuru saskaņā ar shēmas noteikumiem pabalsts ir maksājams līdz ar dalībnieka nāvi ar nosacījumu, ka tas neizraisa minētā principa pārkāpumu dzimuma dēļ.

3)   Vienlīdzīgas attieksmes princips pensiju jomā laulības stāvokļa vai dzimumorientācijas dēļ netiek pārkāpts, ja mirušā dalībnieka atraitnei vai atraitnim tiek piešķirti labvēlīgāki nodarbinātības pabalsti ar nosacījumu, ka tas neizraisa minētā principa pārkāpumu dzimuma dēļ.

4)   Šajā pantā jebkāda norāde uz vecuma vai vecumu noteikšanu attiecībā uz tiesībām saņemt pabalstus ietver norādi uz pensionēšanās vecuma vai vecumu noteikšanu attiecībā uz tiesībām saņemt pabalstus.”

12

2010. gada 19. jūlijā tika pieņemts Civil Partnership and Certain Rights and Obligations of Cohabitants Act 2010 (2010. gada Reģistrētu partnerattiecību un konkubināta partneru tiesību un pienākumu likums) (turpmāk tekstā – “civiltiesisko partnerattiecību likums”), kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī pēc Dekrētā Nr. 648/2010 paredzētā ministrijas rīkojuma pieņemšanas. Ar šo likumu tika izslēgta citā valstī reģistrētu partnerattiecību atzīšana ar atpakaļejošu spēku.

13

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar civiltiesisko partnerattiecību likuma 99. pantu “pensiju shēmā paredzētie pabalsti laulātajiem ar vienādiem nosacījumiem ir piemērojami dalībnieka partnerim reģistrētās partnerattiecībās”.

14

Šīs lietas faktu rašanās laikā Īrijā bija atļauta tikai dažāda dzimuma personu laulība. Viendzimuma laulības atzīšanai bija vajadzīgi konstitucionāli grozījumi pēc valsts referenduma. Šāds referendums notika 2015. gada 22. maijā, un priekšlikums atļaut divu personu laulību bez dzimuma izšķirības tika apstiprināts. Taču vēl bija jāpieņem leģislatīvi akti, lai īstenotu grozīto Konstitūcijas tiesību normu. Šajā ziņā no Trinity College Dublin iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka Īrijas tiesībās viendzimuma laulība ir atzīta kopš 2015. gada 16. novembra.

15

D. L. Parris ir dzimis 1946. gada 21. aprīlī, un viņam ir Īrijas un Lielbritānijas dubultpilsonība. Vairāk nekā 30 gadus viņš dzīvo stabilās attiecībās ar savu vienāda dzimuma partneri.

16

1972. gadā D. L. Parris tika pieņemts darbā Trinity College Dublin docenta amatā. Saskaņā ar darba līgumu 1972. gada oktobrī viņš kļuva par Trinity College Dublin pārvaldītās pensiju shēmas dalībnieku bez pienākuma veikt iemaksas. Kopš 2005. gada 31. janvāra šajā shēmā jauni dalībnieki vairs netiek uzņemti.

17

Minētās pensiju shēmas 5. noteikumā ir paredzēta apgādnieka zaudējuma pensijas izmaksāšana dalībnieka laulātajam vai, kopš 2011. gada 1. janvāra, partnerim reģistrētās partnerattiecībās, ja dalībnieks nomirst pirms sava laulātā vai tagad arī partnera reģistrētās partnerattiecībās. Saskaņā ar pensiju shēmas noteikumiem dalībniekam, dodoties pensijā, ir tiesības uz pensiju divu trešdaļu apmērā no tā pēdējās algas. Ja dalībnieks nomirst pirms pensionēšanās, pārdzīvojušajam laulātajam vai tagad arī partnerim reģistrētās partnerattiecībās ir tiesības uz mūža pensiju divu trešdaļu apmērā no summas, kas dalībniekam pienākas pirms viņa nāves. Taču šāda apgādnieka zaudējuma pensija ir maksājama tikai tad, ja dalībnieks ir apprecējies vai noslēdzis reģistrētas partnerattiecības pirms savas sešdesmitās dzimšanas dienas.

18

Saskaņā ar Civil Partnership Act 2004 (Partnerattiecību likums) 2005. gada 21. decembrī kļuva iespējams reģistrētas partnerattiecības noslēgt Apvienotajā Karalistē. 2009. gada 21. aprīlīD. L. Parris 63 gadu vecumā šajā dalībvalstī reģistrēja savas partnerattiecības. Tajā laikā nevienā Īrijas tiesību normā D. L. Parris reģistrētās partnerattiecības nebija atļauts atzīt Īrijā.

19

2009. gada 3. decembrīTrinity College Dublin pensiju fonds tika nodots National Treasury Management Agency (NTMA, Īrija). NTMA ir valsts aģentūra, kuras uzdevums ir sniegt valstij aktīvu un pasīvu pārvaldības pakalpojumus. Kopš 2010. gada janvāra visi attiecīgās pensiju shēmas parādi tiek segti no valsts līdzekļiem.

20

2010. gada 25. janvārī, neradot maksātājam papildu izmaksas, D. L. Parris pieprasīja un ieguva tiesības doties priekšlaicīgā pensijā no 2010. gada 31. decembra, lai arī līgumiski viņam bija tiesības līdz 2013. gada 30. septembrim saglabāt savu darbu, kas dod tiesības uz pensiju.

21

2010. gada 19. jūlijā Īrijā tika pieņemts civiltiesisko partnerattiecību likums.

22

2010. gada 17. septembrīD. L. Parris iesniedza Trinity College Dublin pieteikumu, cenšoties panākt, ka līdz ar viņa nāvi viņa partnerim reģistrētās partnerattiecībās tiek piešķirta apgādnieka zaudējuma pensija. Šis pieteikums ar 2010. gada 15. novembra lēmumu tika noraidīts. 2010. gada 20. decembrī viņš šo lēmumu apstrīdēja augstākās izglītības pārvaldē.

23

2010. gada 31. decembrīD. L. Parris pensionējās.

24

Civiltiesisko partnerattiecību likums stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.

25

2011. gada 12. janvārī – pēc Dekrētā Nr. 649/2010 paredzētā ministrijas rīkojuma pieņemšanas – D. L. Parris Lielbritānijā reģistrētās partnerattiecības tika atzītas Īrijas tiesībās.

26

2011. gada 17. maija lēmumā augstākās izglītības pārvalde apstiprināja Trinity College Dublin lēmumu. Pārvalde tostarp konstatēja, ka D. L. Parris bija pensionējies, iekams Īrijas valsts bija atzinusi viņa reģistrētās partnerattiecības, un ka turklāt Trinity College Dublin piemērojamie noteikumi nepieļāva apgādnieka zaudējuma pabalsta maksāšanu, ja dalībnieks ir apprecējies vai noslēdzis reģistrētas partnerattiecības pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas.

27

Līdz ar to D. L. Parris cēla prasību Equality Tribunal (Vienlīdzības tiesa, Īrija) pret Trinity College Dublin, Augstākās izglītības pārvaldi, Valsts izdevumu un reformu departamentu, kā arī Izglītības un profesionālās kvalifikācijas departamentu, apgalvodams, ka atbildētāji pamatlietā esot viņu tieši vai netieši diskriminējuši viņa vecuma un dzimumorientācijas dēļ, pārkāpjot 1990. gada likumu. Tā kā Equality Tribunal (Vienlīdzības tiesa) šo prasību noraidīja, D. L. Parris iesniedza apelācijas sūdzību Labour Court (Darba tiesa, Īrija).

28

Iesniedzējtiesai ir jautājums, vai šādos apstākļos kā pamatlietā tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā ir noteikts vecums, līdz kuram arodpensiju shēmas dalībniekam ir jāapprecas vai jānoslēdz reģistrētas partnerattiecības, lai viņa laulātajam vai partnerim būtu tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju, izraisa diskrimināciju vecuma un/vai dzimumorientācijas dēļ, tādējādi pārkāpjot Direktīvu 2000/78.

29

Šādos apstākļos Labour Court (Darba tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, rada diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ.

31

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, ir jāizvērtē, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais pensiju shēmas 5. noteikums, par kuru tiek apgalvots tā diskriminējošais raksturs, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

32

Šajā ziņā no Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka, nepārsniedzot Savienībai piešķirto kompetenci, tā ir piemērojama “visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs”, arī attiecībā uz “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu” (spriedums, 2013. gada 26. septembris, Dansk Jurist‑ og Økonomforbund, C‑546/11, EU:C:2013:603, 24. punkts).

33

Tiesa jau ir atzinusi, ka arodpensiju shēmā paredzēta apgādnieka zaudējuma pensija ietilpst LESD 157. panta piemērošanas jomā. Tā šajā sakarā ir precizējusi, ka apstāklis, ka minētā pensija pēc definīcijas tiek maksāta nevis darba ņēmējam, bet gan to pārdzīvojušajam, neliek apšaubīt šo interpretāciju, jo šāds pabalsts ir priekšrocība, kuras pamatā ir pārdzīvojušā laulātā dalība šajā shēmā, tā ka pārdzīvojušais laulātais šo pensiju iegūst darba devēja un minētā laulātā darba attiecību ietvaros un tā viņam tiek izmaksāta minētā laulātā nodarbinātības dēļ (skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Turklāt, lai novērtētu, vai vecuma pensija, pamatojoties uz kuru vajadzības gadījumā tiek aprēķināts apgādnieka zaudējuma pabalsts, kā tas ir pamata lietā, ietilpst LESD 157. panta piemērošanas jomā, Tiesa ir precizējusi, ka no kritērijiem, ko tā atbilstoši tās izskatāmajām situācijām ir izmantojusi, lai kvalificētu pensiju shēmu, tikai kritērijam par to, ka vecuma pensija tiek maksāta darba ņēmējam viņa darba attiecību dēļ, kas viņu saista ar viņa bijušo darba devēju, proti, nodarbinātības kritērijam, kas izriet no paša minētā panta formulējuma, var būt noteicošs raksturs (spriedums, 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šādos apstākļos Tiesa ir piebildusi, ka, lai arī šim kritērijam, protams, nav ekskluzīva rakstura, jo pensijās, kas tiek izmaksātas likumā noteiktajās sociālā nodrošinājuma sistēmās, var pilnīgi vai daļēji tikt ņemta vērā samaksa par darbu, sociālās politikas, valsts organizācijas, ētikas vai pat budžeta rakstura apsvērumi, kam ir bijusi vai varēja būt nozīme, valsts likumdevējam izveidojot sistēmu, nevar tomēr gūt pārsvaru, ja pensija attiecas tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju, ja tā ir tieši atkarīga no nostrādātā darba laika un ja tās lielums tiek aprēķināts, pamatojoties uz pēdējo algu (skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 47. un 48. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Runājot par pamatlietā aplūkojamo arodpensiju shēmu, jākonstatē, pirmkārt, ka šī shēma nav piemērojama vispārīgām darbinieku kategorijām, bet, kā tas izriet no tiesas sēdē sniegtajiem pamatlietas atbildētāju paskaidrojumiem, attiecas tikai uz Trinity College Dublin nodarbinātajiem darbiniekiem vai labākajā gadījumā – kopš 2005. gada – universitāšu nodarbinātajiem darbiniekiem, tādējādi dalība šajā shēmā katrā ziņā izriet no darba attiecībām, kas ir noslēgtas starp šādiem darbiniekiem un noteiktu darba devēju.

37

Otrkārt, attiecīgā shēma ir reglamentēta nevis likumā, bet gan pašas shēmas noteikumos.

38

Treškārt, šķiet, ka vismaz līdz 2005. gada beigām pamatlietā aplūkojamo arodpensiju shēmu finansēja Trinity College, tādējādi tā bija daļa no priekšrocībām, ko darba devējs piedāvāja saviem darbiniekiem.

39

Visbeidzot, runājot par apgādnieka zaudējuma pabalsta apmēru, tas tiek aprēķināts, pamatojoties uz vecuma pensiju, kuras apmērs ir vienāds ar divām trešdaļām no dalībnieka pēdējās algas.

40

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka pamatlietā aplūkotais apgādnieka zaudējuma pabalsts izriet no D. L. Parris noslēgtajām darba attiecībām ar viņa darba devēju un ka tas ir jākvalificē kā “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē.

41

Šāds secinājums nevar tikt apšaubīts ar apstākli, ka Trinity College pensiju fonds tikmēr ir ticis nodots valsts iestādei un ka pabalstus turpmāk finansē Īrijas valsts, jo, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 35. punktā, Tiesa jau ir vairākkārt precizējusi, ka, runājot par jautājumu, vai pensiju shēma ietilpst “darba samaksas” jēdzienā, tās finansēšanas un pārvaldīšanas veidam nav izšķirošas nozīmes (šajā ziņā skat. spriedumus, 1994. gada 28. septembris, Beune, C‑7/93, EU:C:1994:350, 38. punkts; 2001. gada 29. novembris, Griesmar, C‑366/99, EU:C:2001:648, 37. punkts; 2002. gada 12. decembris, Niemi, C‑351/00, EU:C:2002:480, 43. punkts, kā arī 2009. gada 26. marts, Komisija/Grieķija,C‑559/07, EU:C:2009:198, 46. punkts).

42

Līdz ar to pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

43

Tāpēc, otrām kārtām, ir jāizvērtē, vai šāda tiesiskā regulējuma piemērošana rada diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ un vai līdz ar to tā ir aizliegta ar minēto direktīvu.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. pantu ar “vienlīdzīgas attieksmes principu” tiek saprasta jebkāda veida tiešas vai netiešas diskriminācijas neesamība, kas ir balstīta uz šīs pašas direktīvas 1. pantā izklāstītajiem iemesliem, tostarp dzimumorientāciju.

45

Pirmkārt, runājot par tiešas diskriminācijas esamību, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu šāda diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu, pamatojoties uz kādu no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem.

46

Runājot it īpaši par apgādnieka zaudējuma pabalsta saņemšanu, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru pārdzīvojušajam partnerim netiek dotas tiesības saņemt apgādnieka zaudējuma pabalstu, kāds tiek piešķirts pārdzīvojušajam laulātajam, kaut gan valsts tiesībās partnerattiecības viena dzimuma personas nostāda situācijā, kas ir salīdzināma ar laulāto situāciju attiecībā uz minēto apgādnieka zaudējuma pabalstu, ir jāuzskata par tādu, kas rada tiešu diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ Direktīvas 2000/78 1. panta un 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 72. un 73. punkts).

47

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka 2010. gada 19. jūlijā Īrijā tika pieņemts civiltiesisko partnerattiecību likums un ka kopš šī likuma stāšanās spēkā, proti, 2011. gada 1. janvāra, pamatlietā aplūkotās pensiju shēmas 5. noteikumā apgādnieka zaudējuma pabalsts ir paredzēts gan dalībnieku pārdzīvojušajiem laulātajiem, gan dalībnieku pārdzīvojušajiem reģistrētajiem partneriem.

48

No minētā lēmuma vēl izriet, ka šāda pabalsta piešķiršana gan pārdzīvojušajiem laulātajiem, gan reģistrētajiem partneriem ir pakļauta nosacījumam, ka laulība vai reģistrētas partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka sešdesmitajai dzimšanas dienai.

49

Kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 50. punktā, tādā dalības nosacījumā kā pamatlietā aplūkotais nenotiek tieša atsaukšanās uz darbinieka dzimumorientāciju. Gluži pretēji – tas ir formulēts neitrāli un turklāt attiecas kā uz homoseksuāliem darbiniekiem, tā uz heteroseksuāliem darbiniekiem un tajā viņu partneri bez izšķirības ir izslēgti no apgādnieka zaudējuma pensijas saņemšanas, ja laulība vai reģistrētas partnerattiecības nav noslēgtas līdz darbinieka sešdesmitajai dzimšanas dienai.

50

No tā izriet, ka attieksme pret pārdzīvojušiem partneriem reģistrētās partnerattiecībās nav mazāk labvēlīga nekā pret pārdzīvojušajiem laulātajiem attiecībā uz pamatlietā aplūkoto apgādnieka zaudējuma pabalstu un līdz ar to ar valsts tiesisko regulējumu par šo pabalstu nav ieviesta tieša diskriminācija dzimumorientācijas dēļ.

51

Otrkārt, runājot par netiešu diskrimināciju, Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā ir noteikts, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, ir konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai.

52

Pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā apgādnieka zaudējuma pabalsta piešķiršana pamatlietā aplūkotās arodpensiju shēmas dalībnieku pārdzīvojušajiem partneriem reģistrētās partnerattiecībās un laulātajiem ir pakļauta nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības vai laulība ir noslēgta līdz dalībnieka sešdesmitajai dzimšanas dienai.

53

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka 2011. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā civiltiesisko partnerattiecību likums, D. L. Parris bija 64 gadus vecs un ka šajā datumā viņš jau bija pensionējies, tādējādi tiesības uz pensiju, ko viņš bija radījis pats sev, kā arī iespējamajam pārdzīvojušajam laulātajam vai partnerim, attiecās uz profesionālās darbības laikposmu, kas bija pilnībā noslēgts līdz minētā likuma spēkā stāšanās datumam. No šiem lietas materiāliem arī izriet, ka reģistrētās partnerattiecības, ko D. L. Parris bija noslēdzis Apvienotajā Karalistē 2009. gada 21. aprīlī, kad viņam bija 63 gadi, Īrijā ir atzītas tikai no 2011. gada 12. janvāra.

54

Līdz ar to netiek apstrīdēts, ka datumā, kad D. L. Parris devās pensijā, proti, 2010. gada 31. decembrī, viņš nebija izpildījis piemērojamā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos nosacījumus, lai nodibinātu pamatlietā aplūkotās tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu par labu savam reģistrētajam partnerim, jo Īrijā vēl nebija atzītas reģistrētās partnerattiecības, ko viņš bija noslēdzis Apvienotajā Karalistē, un katrā ziņā, pat ja tās būtu bijušas atzītas, šādas partnerattiecības nebūtu spējušas pamatot tiesības uz šādu pabalstu, jo tās bija noslēgtas pēc dalībnieka sešdesmitās dzimšanas dienas.

55

D. L. Parris uzskata, ka šī sprieduma 52. punktā minētais nosacījums nelabvēlīgi ietekmē homoseksuālus darbiniekus, kas civiltiesisko partnerattiecību likuma spēkā stāšanās datumā jau sasnieguši 60 gadu vecumu, proti, homoseksuālus darbiniekus, kas dzimuši līdz 1951. gadam, kāds ir pats prasītājs pamatlietā, un ka līdz ar to ar šo nosacījumu ir ieviesta netieša diskriminācija pret homoseksuālām personām, kas ir šādā situācijā, kuras rezultātā šīm personām nav iespējams šo nosacījumu izpildīt.

56

Taču ir būtiski norādīt, ka D. L. Parris neiespējamība izpildīt šo nosacījumu ir sekas, kas, pirmkārt, izriet no Īrijā spēkā esošā tiesiskā regulējuma stāvokļa viņa sešdesmitās dzimšanas dienas datumā un īpaši tāda likuma neesamības tajā laikā, ar kuru būtu atzīta jelkāda homoseksuāla pāra civiltiesiskas savienības forma, kā arī, otrkārt, no pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā par apgādnieka zaudējuma pabalstu neesošajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz homoseksuāliem dalībniekiem, kas dzimuši līdz 1951. gadam.

57

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērumā ir skaidri paredzēts, ka tā neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.

58

Šādā kontekstā Tiesa ir konstatējusi, ka civilstāvoklis un no tā izrietošie pabalsti ir jautājumi, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, un ka Savienības tiesības šo kompetenci neaizskar. Taču dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši noteikumi, kas attiecas uz nediskriminācijas principu (skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Maruko, C‑267/06, EU:C:2008:179, 59. punkts).

59

Tātad dalībvalstīm ir brīvība paredzēt vai neparedzēt vienāda dzimuma personu laulību vai viņu attiecību tiesiskas atzīšanas alternatīvu formu, kā arī vajadzības gadījumā noteikt datumu, no kura šāda laulība vai šāda alternatīva forma rada sekas.

60

Līdz ar to Savienības tiesības un īpaši Direktīva 2000/78 neradīja Īrijai nedz pienākumu līdz 2011. gada 1. janvārim paredzēt laulību vai kādu citu civiltiesiskas savienības formu homoseksuāliem pāriem, nedz paredzēt civiltiesisko partnerattiecību likuma un uz šī likuma pamata pieņemto noteikumu atpakaļejošu spēku, nedz arī – ciktāl runa ir par pamatlietā aplūkoto apgādnieka zaudējuma pabalstu – paredzēt pārejas noteikumus vienāda dzimuma pāriem, kuru dalībnieks šī likuma spēkā stāšanās datumā jau būtu sasniedzis 60 gadu vecumu.

61

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums nerada netiešu diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ šī sprieduma 55. punktā minētajā izpratnē.

62

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, nerada diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ.

63

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, rada diskrimināciju vecuma dēļ.

64

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai ar strīdīgo valsts tiesisko regulējumu ir ieviesta atšķirīga attieksme vecuma dēļ.

65

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš šīs direktīvas 1. pantā minētais iemesls, tostarp vecums. Tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta piemērošanas vajadzībām tieša diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs direktīvas 1. pantā minēta iemesla dēļ.

66

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotās pensiju shēmas 5. noteikumā apgādnieka zaudējuma pabalsts ir atzīts tikai attiecībā uz tādu dalībnieku pārdzīvojušajiem laulātajiem un partneriem reģistrētās partnerattiecībās, kuri laulību vai reģistrētas partnerattiecības ir noslēguši pirms savas sešdesmitās dzimšanas dienas.

67

Tātad šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta mazāk labvēlīga attieksme pret dalībniekiem, kuri ir apprecējušies vai noslēguši reģistrētas partnerattiecības pēc savas sešdesmitās dzimšanas dienas, nekā pret dalībniekiem, kuri ir apprecējušies vai noslēguši šādas partnerattiecības līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai.

68

No tā izriet, ka ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu ir ieviesta atšķirīga attieksme, pamatojoties tieši uz vecuma kritēriju.

69

Otrām kārtām, ir jāizvērtē, vai šāda atšķirīga attieksme tomēr var ietilpt Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

70

Saskaņā ar šīs tiesību normas nosacījumiem dalībvalstis, neatkarīgi no šīs direktīvas 2. panta 2. punkta, var paredzēt, ka “vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām, un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ”.

71

Šajā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts ir piemērojams tikai tādām profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas attiecas uz vecuma un invaliditātes risku, un ka šī tiesību norma nav piemērojama visām sociālā nodrošinājuma sistēmu, kas attiecas uz šādiem riskiem, iezīmēm, bet gan tikai tām, kuras tajā ir skaidri paredzētas (skat. spriedumu, 2016. gada 16. jūnijs, Lesar, C‑159/15, EU:C:2016:451, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotais apgādnieka zaudējuma pabalsts ir vecuma pensijas veids.

73

Tāpēc ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietver minētajā tiesību normā norādītos gadījumus, proti, “vecuma noteikšana [..], lai persona saņemtu pensiju [..] vai varētu pretendēt uz pensiju” Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta izpratnē.

74

Šajā ziņā, tiesību uz apgādnieka zaudējuma pabalstu iegūšanu pakļaujot nosacījumam, ka dalībnieks ir apprecējies vai noslēdzis reģistrētas partnerattiecības līdz 60 gadu vecumam, minētajā tiesību normā ir noteikta vienīgi vecuma robeža tiesību uz šādu pabalstu nodibināšanai. Citiem vārdiem, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts vecums piekļuvei apgādnieka zaudējuma pabalstam, kas izriet no attiecīgās pensiju shēmas.

75

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šīs pensiju shēmas 5. noteikumā ir noteikts vecums pretendēšanai uz vecuma pabalstu un ka līdz ar to uz šādu noteikumu attiecas Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkts.

76

No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā noteiktā atšķirīgā attieksme vecuma dēļ neveido diskrimināciju vecuma dēļ.

77

Apstāklis, kādēļ pamatlietā aplūkotās shēmas dalībniekam nebija juridiski iespējams noslēgt reģistrētas partnerattiecības līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, nekādā ziņā negroza iepriekšējo secinājumu, jo, kā tas iepriekš norādīts šī sprieduma 56. punktā, šāda neiespējamība izriet no fakta, ka viņa sešdesmitās dzimšanas dienas datumā valsts tiesībās homoseksuāliem pāriem nebija paredzēta nekāda civiltiesiskas savienības forma. Kā izriet no šī sprieduma 57.–60. punkta, šāds valsts tiesību stāvoklis nebija pretrunā Savienības tiesībām.

78

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā arodpensiju shēmas ietvaros dalībniekus pārdzīvojušo reģistrēto partneru tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu ir pakļautas nosacījumam, ka reģistrētās partnerattiecības ir noslēgtas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, kaut gan valsts tiesībās attiecīgajam dalībniekam nav bijis atļauts noslēgt reģistrētas partnerattiecības pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas, nerada diskrimināciju vecuma dēļ.

79

Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā var radīt diskrimināciju dzimumorientācijas un vecuma kombinētas iedarbības dēļ, lai gan šis tiesiskais regulējums neveido diskrimināciju ne dzimumorientācijas, ne vecuma dēļ, aplūkojot izolēti.

80

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan patiešām diskriminācija var būt balstīta uz vairākiem Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem iemesliem, tomēr nav tādas jaunas diskriminācijas kategorijas, kas izriet no vairāku šādu iemeslu kombinācijas kā dzimumorientācija un vecums un kura būtu konstatējama, ja diskriminācija šo iemeslu dēļ, aplūkojot tos izolēti, nav tikusi pierādīta.

81

Līdz ar to, ja ar valsts tiesību normu nav ieviesta ne diskriminācija dzimumorientācijas dēļ, ne diskriminācija vecuma dēļ, šāda tiesību norma nevar radīt diskrimināciju, kas ir balstīta uz šo divu faktoru kombināciju.

82

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. pants un 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā nevar radīt diskrimināciju dzimumorientācijas un vecuma kombinētas iedarbības dēļ, ja šis tiesiskais regulējums neveido diskrimināciju ne dzimumorientācijas, ne vecuma dēļ, aplūkojot izolēti.

83

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: