1

Ar apelācijas sūdzību Stichting Woonlinie, Woningstichting Volksbelang un Stichting Woonstede lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 12. maija rīkojumu Stichting Woonlinie u.c./Komisija (T‑202/10 RENV, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2015:287), ar ko tā ir noraidījusi to prasību daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 15. decembra Lēmumu C(2009) 9963, galīgā redakcija, par valsts atbalstu E 2/2005 un N 642/2009 – Nīderlande – Pastāvošs atbalsts un īpašs atbalsts katram projektam mājokļu sabiedrību labā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 17. pantā “Sadarbība saskaņā ar [LESD 108. panta] 1. punktu” ir paredzēts:

“1.   Komisija no attiecīgās dalībvalsts saņem visu informāciju, kas vajadzīga, lai sadarbībā ar dalībvalsti izskatītu pastāvošās atbalsta shēmas saskaņā ar [LESD 108. panta] 1. punktu.

2.   Ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīgai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt šo termiņu.”

3

Šīs regulas 18. pantā par priekšlikumu veikt atbilstošus pasākumus ir noteikts:

“Ja Komisija, ņemot vērā informāciju, ko dalībvalsts iesniedz saskaņā ar 17. pantu, secina, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā pieņem ieteikumu, ar ko attiecīgai dalībvalstij ierosina atbilstīgus pasākumus. Šajā ieteikumā jo īpaši var ierosināt:

4

Šīs regulas 19. pantā par atbilstošus pasākumu tiesiskajām sekām ir noteikts:

“1.   Ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija minēto konstatāciju dokumentē un par to informē dalībvalsti. Šis akcepts attiecīgai dalībvalstij uzliek par pienākumu īstenot atbilstīgos pasākumus.

2.   Ja attiecīgā dalībvalsts neakceptē ierosinātos pasākumus un Komisija, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts apsvērumus, joprojām uzskata, ka minētie pasākumi ir vajadzīgi, tā sāk procedūru saskaņā ar 4. panta 4. punktu. Mutatis mutandis piemēro 6., 7. un 9. pantu.”

5

Šīs tiesvedības rašanās faktus, kas būtībā izriet no pārsūdzētā rīkojuma 1.–12. punkta, var rezumēt šādi.

6

Apelācijas sūdzību iesniedzējas ir mājokļu sabiedrības (woningcorporaties, turpmāk tekstā – “wocos”), kas reģistrētas Nīderlandē. Wocos ir bezpeļņas organizācijas, kuru uzdevums ir iegādāties, būvēt un izīrēt mājokļus, kas galvenokārt ir paredzēti nelabvēlīgos apstākļos nonākušu personu un sociāli neaizsargātu grupu vajadzībām. Wocos veic arī citas darbības, piemēram, būvē un izīrē dzīvokļus par augstāku īres maksu, būvē dzīvokļus pārdošanai, kā arī būvē un izīrē vispārējas nozīmes ēkas.

7

Nīderlandes iestādes 2002. gadā paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai par wocos izmaksātā valsts atbalsta vispārējo sistēmu. Tā kā Komisija uzskatīja, ka wocos finansēšanas pasākumus var uzskatīt par pastāvošu atbalstu, Nīderlandes iestādes atsauca savu paziņojumu.

8

2005. gada 14. jūlijā Komisija Nīderlandes iestādēm nosūtīja vēstuli atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. pantam, wocos izmaksātā valsts atbalsta vispārējo sistēmu atzīstot par pastāvošu atbalstu (atbalsts E 2/2005) un paužot šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu (turpmāk tekstā – “vēstule atbilstoši 17. pantam”). Ievadā Komisija norādīja, ka Nīderlandes iestādēm ir jāgroza wocos uzticētie uzdevumi sabiedrisko pakalpojumu jomā tādējādi, ka sociālie mājokļi tiek rezervēti skaidri noteiktai nelabvēlīgos apstākļos nonākušu personu mērķgrupai vai sociāli neaizsargātu grupu vajadzībām. Tā piebilda, ka visas wocos saimnieciskās darbības ir jāveic tirgus apstākļos un ka par tām nevar saņemt valsts atbalstu. Visbeidzot tā norādīja, ka sociālo mājokļu piedāvājums būtu jāpielāgo nelabvēlīgos apstākļos nonākušu personu vai sociāli neaizsargātu grupu pieprasījumam.

9

Pēc šīs vēstules atbilstoši 17. pantam nosūtīšanas Komisija un Nīderlandes iestādes uzsāka sadarbības procedūru par attiecīgās atbalsta shēmas saskaņošanu ar LESD 106. panta 2. punktu. Lai nodrošinātu aplūkojamās atbalsta shēmas saderību ar Savienības tiesībām, kas regulē valsts atbalstus, pēc šīs apspriešanās Komisija, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 18. pantu, ierosināja šādus atbilstošos pasākumus:

10

Vereniging van Institutionele beleggers in Vastgoed, Nederland (IVBN) (Nīderlandes Institucionālo nekustamā īpašuma investoru asociācija) 2007. gada 16. aprīlī iesniedza sūdzību Komisijai par atbalsta shēmu, kas piešķirta wocos. 2009. gada jūnijā šai sūdzībai pievienojās Vesteda Groep BV.

11

Ar 2009. gada 3. decembra vēstuli Nīderlandes iestādes akceptēja Komisijas piedāvātos atbilstošos pasākumus un tai paziņoja savas saistības, lai grozītu wocos piešķiramā valsts atbalsta vispārējo sistēmu atbilstoši Komisijas prasībām.

12

2009. gada 15. decembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

13

Pasākumi, kas ir ietverti vispārējā valsts atbalsta, kuru Nīderlandes Karaliste izmaksā wocos, sistēmā un kas ir paredzēti procedūrā E 2/2005, ir šādi:

14

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir kvalificējusi katru šo valsts atbalsta pasākumu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ir atzinusi, ka Nīderlandes sociālo mājokļu finansēšanas sistēma veido pastāvošu atbalstu, jo tā tika izveidota pirms EK līguma stāšanās spēkā Nīderlandē un vēlākas reformas neieviesa būtiskas izmaiņas.

15

Apstrīdētā lēmuma preambulas 41. apsvērumā Komisija ir norādījusi:

“Nīderlandes iestādes ir uzņēmušās saistības grozīt wocos darbību un pasākumus, kas tām rada priekšrocības. Saistībā ar dažādiem grozījumiem Nīderlandes iestādes Komisijai ir iesniegušas tiesību aktu projektus. Jaunie noteikumi ir ietverti jaunā ministrijas dekrētā, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, un jaunā likumā par mājokļiem, kurš stāsies spēkā 2011. gada 1. janvārī. [..]”

16

Komisija pārbaudīja, vai atbalsts E 2/2005, kas attiecas uz wocos paredzēto finansēšanas sistēmu, ar grozījumiem, kuri ir izdarīti, ņemot vērā Nīderlandes iestāžu uzņemtās saistības, ir saderīgs ar kopējo tirgu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērumā tā ir secinājusi, ka “atbalsts sociālo mājokļu pasākumiem, t.i., mājokļu būvniecībai un izīrēšanai privātpersonām, tostarp papildu infrastruktūras būvniecībai un uzturēšanai, [bija] saderīgs ar LESD 106. panta 2. punktu”. Tādēļ Komisija dokumentēja Nīderlandes iestāžu saistības attiecībā uz atbalstu E 2/2005 saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. pantu.

17

2010. gada 30. augustā Komisija pieņēma Lēmumu C(2010) 5841, galīgā redakcija, par valsts atbalstu E 2/2005, ar ko tiek grozīti apstrīdētā lēmuma 22.–24. punkts. Šajā grozošajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka, pamatojoties uz pieejamiem pierādījumiem, tā nevarēja secināt, ka apstrīdētajā lēmumā norādītais d) pasākums, proti, tiesības saņemt aizdevumu no Bank Nederlandse Gemeenten, atbilst visiem valsts atbalsta kritērijiem.

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 29. aprīlī, Stichting Woonlinie, Woningstichting Allee Wonen, Woningstichting Volksbelang, Stichting WoonInvest un Stichting Woonstede saskaņā ar LESD 263. pantu cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz valsts atbalstu E 2/2005.

19

Vispārējā tiesa ar 2011. gada 16. decembra rīkojumu Stichting Woonlinie u.c./Komisija (T‑202/10, nav publicēts, EU:T:2011:765) šo prasību noraidīja kā nepieņemamu.

20

Ar 2014. gada 27. februāra spriedumu Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105) Tiesa atcēla 2011. gada 16. decembra rīkojumu Stichting Woonlinie u.c./Komisija (T‑202/10, nav publicēts, EU:T:2011:765) daļā, kurā apelācijas sūdzības iesniedzēju celtā prasība pirmajā instancē pret apstrīdēto lēmumu tika atzīta par nepieņemamu, jo šis lēmums attiecās uz valsts atbalstu E 2/2005, un pārējā daļā prasību noraidīja. Tiesa nosprieda, ka prasība pret apstrīdēto lēmumu, jo šis lēmums attiecās uz valsts atbalstu E 2/2005, ir pieņemama un nosūtīja lietu Vispārējai tiesai sprieduma taisīšanai pēc būtības.

21

Lieta tika nodota izskatīšanai Vispārējās tiesas septītajai palātai.

22

Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 119. panta 1. punktu Komisija un prasītājas pirmajā instancē iesniedza rakstveida apsvērumus attiecīgi 2014. gada 27. martā un 15. aprīlī.

23

Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā acīmredzami nepamatotu.

24

Apelācijas sūdzībā prasītājas pirmajā instancē lūdz Tiesu:

25

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest tās iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti Komisija norāda, ka gadījumā, ka Tiesa nospriestu, ka pamati ir pamatoti, nebūtu nekāda iemesla atcelt pārsūdzēto rīkojumu kopumā, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nav formulējušas nevienu iebildumu pret pirmā pamata pirmajā instancē – par Komisijas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot visus pasākumus kā daļu no valsts atbalsta režīma, – noraidījumu, un tā piebilst, ka tātad būtu lietderīgi nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.

26

Ar vēstuli, kas iesniegta Tiesas kancelejā 2016. gada 21. janvārī, Stichting Allee Wonen un Stichting WoonInvest informēja Tiesu, ka tās nolēmušas atteikties no savas apelācijas sūdzības. Ar 2016. gada 21. marta rīkojumu Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑414/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:229) Tiesas priekšsēdētājs izslēdza Stichting Allee Wonen un Stichting WoonInvest no lietas C‑414/15 P un nolēma, ka tās un Komisija sedz savus atbilstošos tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā, ko ierosinājušas šīs lietas dalībnieces.

27

Pirmajā pamatā, kas vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 56.–60., 69.–74., 81., 82., 86. un 87. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka viņu norādītie pamati patiesībā bija par vēstules atbilstoši 17. pantam saturu. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā esot kļūdaini secinājusi no sava 2009. gada 11. marta sprieduma TF1/Komisija (T‑354/05, EU:T:2009:66), ka tā var pārbaudīt tikai Komisijas novērtējumus par saistību uzņemšanos, kas veikta, lai atrisinātu konstatētās konkurences problēmas, un ka tā nevar pārbaudīt saistību nepieciešamības pamatā esošo jautājumu. No LESD 108. panta 1. punkta izriet, ka Komisijas galīgajam lēmumam ir jāietver šī jautājuma izvērtējums. Šis lēmums attiecas uz visām procedūrām, kas paredzētas Regulas Nr. 659/1999 17.–19. pantā. Līdz ar to Savienības tiesai jāpārbauda arī jautājums, vai iepriekšējā situācija bija saderīga ar iekšējo tirgu.

28

Komisija apgalvo, ka lēmums atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktam nav pamatots ar galīgu konstatējumu, ka pastāvošais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Šāds lēmums esot sadarbības, kas paredzēta LESD 108. panta 1. punktā, atspoguļojums, un tā pamatprincips ir nevis Komisijas saistošs vienpusējs konstatējums, bet gan tās un attiecīgās dalībvalsts paustā atzīšana par to, ka pastāvošais atbalsta režīms ir jāpielāgo. Komisijai tātad nav jāpaskaidro savā lēmumā, kādēļ tā uzskata, ka šāds režīms nav vai vairs nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Turklāt šajā lietā sarakste starp Komisiju un Nīderlandes valsts iestādēm pēc vēstules atbilstoši 17. pantam attiecās nevis uz jautājumu, vai pastāvošais valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, bet gan uz veidu, kādā šis režīms būtu jāpielāgo.

29

Pārsūdzētā rīkojuma 56. un 57. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, atsaucoties uz sava 2009. gada 11. marta sprieduma TF1/Komisija (T‑354/05, EU:T:2009:66) 188. un 189. punktu, ka Komisijai bija plaša novērtēšanas brīvība, lai noteiktu atbilstošos atbildes pasākumus uz tās secinājumu, ka pastāvošais valsts atbalsts šajā lietā nebija vai vairs nebija saderīgs ar iekšējo tirgu un ka līdz ar to tai bija jāveic pārbaude tikai par to, vai Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka ar uzņemtajām saistībām varētu atrisināt konkurences problēmas, kuras izraisījis šis valsts atbalsts.

30

Šī rīkojuma 59. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka tās veicamā kontrole neattiecas uz Komisijas veikto to iepriekšējo valsts atbalstu pārbaudi, kuri pastāvēja pirms Nīderlandes iestāžu uzņemtajām saistībām. Šis secinājums būtībā ir atgādināts minētā rīkojuma 73., 82. un 87. punktā.

31

Šī paša rīkojuma 58., 72., 74., 81. un 86. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka prasītājas apstrīdēja nevis Komisijas veikto novērtējumu apstrīdētajā lēmumā par pastāvoša atbalsta ar grozījumiem, kas veikti ar Nīderlandes iestāžu uzņemtajām saistībām, saderību, bet Komisijas veikto wocos finansēšanas sistēmas, kāda bija sākotnējos Nīderlandes tiesību aktos un pirms tā tika grozīta ar šo iestāžu uzņemtajām saistībām, pārbaudi un ka šī pārbaude bija ietverta nevis apstrīdētajā lēmumā, bet vēstulē atbilstoši 17. pantam.

32

Līdz ar to pārsūdzētā rīkojuma 60. punktā Vispārējā tiesa noraidīja kā neefektīvus prasītāju argumentus, kas izvirzīti otrajā pamatā un ar kuriem tās pārmeta Komisijai, ka savā vēstulē atbilstoši 17. pantam tā tikai konstatēja, ka pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (SIEG) nebija pietiekami konkrēts, nepierādot acīmredzamas kļūdas esamību Nīderlandes sociālo mājokļu finansējuma sistēmā, šī rīkojuma 69.–75. punktā tā netieši noraidīja kā neefektīvus prasītāju argumentus, kas izklāstīti trešajā pamatā, minētā rīkojuma 81. un 82. punktā tā noraidīja kā neefektīvu sestajā pamatā izklāstīto argumentu par to, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Nīderlandes sociālo mājokļu sistēmā bija pieļauta acīmredzama kļūda, jo tajā nebija norādīta īpašo ieņēmumu robeža, un šī rīkojuma 86.–88. punktā tā netieši noraidīja kā neefektīvus prasītāju piekto un septīto pamatu.

33

Attiecībā uz pastāvošu atbalstu LESD 108. panta 1. punktā Komisijai ir dota kompetence kopā ar dalībvalstīm tos pastāvīgi pārskatīt. Veicot šo pārskatīšanu, Komisija iesaka šīm valstīm atbilstošus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar iekšējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību. Turklāt LESD 108. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja Komisija pēc tam, kad tā ir brīdinājusi ieinteresētās puses iesniegt apsvērumus, konstatē, ka atbalsts, ievērojot LESD 107. pantu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu, vai arī konstatē, ka šāds atbalsts tiek piemērots ļaunprātīgi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.

34

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 17. panta 2. punktam, ja Komisija uzskata, ka pastāvošā atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā informē attiecīgo dalībvalsti par savu provizorisko secinājumu un dod attiecīgai dalībvalstij iespēju iesniegt savas piezīmes viena mēneša laikā.

35

Saskaņā ar šīs regulas 18. pantu, ja, ņemot vērā visu dalībvalsts sniegto informāciju atbilstoši iepriekš minētajam 17. pantam, Komisija secina, ka atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar kopējo tirgu, tā nosūta attiecīgajai dalībvalstij ieteikumu, ierosinot atbilstošus pasākumus.

36

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktam, ja attiecīgā dalībvalsts akceptē ierosinātos pasākumus un par to informē Komisiju, Komisija to dokumentē un par to informē dalībvalsti.

37

Tādējādi, ja tā pieņem lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 26. pantam, “piemērojot [šīs regulas] 18. pantu [..] kopā ar [šīs regulas] 19. panta 1. punktu”, Komisija, īstenojot savu kompetenci, kas tai piešķirta valsts atbalstu saderības izvērtēšanai ar iekšējo tirgu, akceptē valsts saistības, kuras tā uzņēmusies saistībā ar atbilstošajiem pasākumiem, kurus Komisija piedāvājusi ieteikumā atbilstoši šīs pašas regulas 18. pantam, kā tādas, kas kliedē tās bažas par pastāvošās atbalsta shēmas saderību ar šo tirgu, un izbeidz LESD 108. panta 1. punktā paredzēto pārbaudes procedūru.

38

Šāds lēmums noteikti nozīmē, ka Komisija iepriekš ir veikusi novērtējumu par attiecīgā valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un pēc tam, kad tā ņēma vērā attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju, secinājusi, ka šī atbalsta shēma nav vai vairs nav saderīga ar iekšējo tirgu un ka līdz ar to atbilstošie pasākumi ir vajadzīgi, lai labotu šādu nesaderību.

39

Pretēji Vispārējās tiesas nolemtajam pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā novērtējums, kuru šādi ir veikusi Komisija, un tās izdarītais secinājums nav izslēdzami no Savienības tiesu pārbaudes jomas, izņemot gadījumu, ja tas apdraud pastāvošā valsts atbalsta saņēmēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kuras garantē Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants.

40

Taču Komisijas pieņemtais lēmums saskaņā ar šīs regulas 18. pantu kopā ar šīs regulas 19. panta 1. punktu, tā kā tas ir pamatots ar iepriekšēju konstatējumu par pastāvošā valsts atbalsta nesaderību ar iekšējo tirgu, var apdraudēt šī valsts atbalsta saņēmēju intereses.

41

Šajā ziņā Tiesa 2014. gada 27. februāra sprieduma Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105) 48. punktā norādīja, ka apstrīdētais lēmums no 2011. gada 1. janvāra, kas ir jaunā likuma par mājokļiem spēkā stāšanās diena, grozīja tos valsts atbalstus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas saņēma līdz šai dienai, to darbības veikšanas nosacījumus padarot par nelabvēlīgākiem nekā iepriekš.

42

Tas ir iemesls, kādēļ Tiesa būtībā šī sprieduma 56. un 57. punktā nosprieda, ka prasītājām ir leģitīma interese, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, jo tas attiecas uz valsts atbalstu E 2/2005, ciktāl šī lēmuma atcelšanas rezultātā saglabātos spēkā agrākie nosacījumi, kas tām bija labvēlīgāki.

43

Tātad pastāvošās valsts atbalsta shēmas saņēmēju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka tie, ceļot prasību pret lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 18. pantu kopā ar šīs regulas 19. panta 1. punktu, var apstrīdēt arī Komisijas veikto novērtējumu par šo atbalsta shēmu, kā arī šīs iestādes secinājumu, ka šī atbalsta shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu un līdz ar to ir nepieciešami atbilstoši pasākumi, lai labotu šo nesaderību.

44

Attiecībā uz apstākli, uz kuru Vispārējā tiesa ir pamatojusies pārsūdzētā rīkojuma 58., 74. un 86. punktā, ka šajā lietā šis novērtējums figurē nevis apstrīdētajā lēmumā, bet vēstulē atbilstoši 17. pantam, protams, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru starppasākumi, kuru mērķis ir sagatavot gala lēmumu, principā nav akti, par kuriem varētu iesniegt prasību tos atcelt (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 50. punkts).

45

Prasība atcelt tādus tiesību aktus, kuros ir izteikts Komisijas pagaidu viedoklis, varētu likt Savienības tiesai sniegt vērtējumu par jautājumiem, par kuriem attiecīgajai iestādei vēl nav bijusi iespēja pieņemt lēmumu, un līdz ar to šādas prasības rezultātā priekšlaicīgi tiktu uzsākta diskusija par lietas būtību un tiktu sajaukti dažādie administratīvās procedūras un tiesvedības posmi (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 51. punkts).

46

No judikatūras izriet, ka par starppasākumu nevar celt prasību arī tad, ja ir pierādīts, ka attiecībā uz šī pasākuma apgalvoto prettiesiskumu var atsaukties tādas prasības atbalstam, kura celta par galīgo lēmumu, kuru šis pasākums sagatavojis. Šādos apstākļos prasība, kas celta par lēmumu, ar kuru procedūra tiek izbeigta, nodrošinātu pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

47

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisijas piedāvātie atbilstošie pasākumi saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 18. pantu sakrīt pēc būtības ar norādēm, kuras tā sniegusi iepriekš Nīderlandes iestādēm vēstulē atbilstoši 17. pantam. Uz šo vēstuli balstītā analīze tātad tika apstiprināta apstrīdētajā lēmumā.

48

Taču, tā kā vēstule atbilstoši 17. pantam ir pirmais apstrīdētā lēmuma izstrādes posms, prasītājām nevar liegt norādīt uz šajā vēstulē ietvertā novērtējuma prettiesiskumu, lai pamatotu savu prasību pret šo lēmumu.

49

Šādos apstākļos jākonstatē, ka, noraidot prasītāju argumentus tādēļ, ka, pirmkārt, tās veicamā kontrole neattiecas uz Komisijas veikto to iepriekšējo valsts atbalstu pārbaudi, kuri pastāvēja pirms Nīderlandes iestāžu uzņemtajām saistībām, un, otrkārt, būtībā šī pārbaude nebija daļa no apstrīdētā lēmuma, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

50

Šo konstatējumu neatspēko Komisijas arguments, saskaņā ar kuru secinājums, ka pastāvoša valsts atbalsta shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu un kurš pamato Komisijas pieņemto lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 18. pantam kopā ar šīs regulas 19. panta 1. punktu, nav galīgs.

51

Jākonstatē, ka, protams, sadarbības mehānisma starp Komisiju un dalībvalstīm dēļ, kas ir ieviests ar LESD 108. panta 1. punktu un uz kura balstās pastāvošo atbalsta shēmu pārbaudes sistēma, procedūra, kas tiek īstenota, balstoties uz šo normu, atšķirībā no procedūras atbilstoši LESD 108. panta 2. punkta pirmajai daļai nebeidzas ar formālu konstatējumu par valsts atbalsta shēmas nesaderību ar iekšējo tirgu.

52

Tomēr paliek nemainīgs secinājums, ka pastāvoša valsts atbalsta shēma nav saderīga ar iekšējo tirgu, kā arī atbilstošo pasākumu piedāvājums, kurš obligāti izriet no šāda secinājuma, rada – kad Komisija ir dokumentējusi attiecīgās dalībvalsts sniegto akceptu šiem pasākumiem – tādas pašas juridiskās sekas kā formālais konstatējums attiecībā uz šo valsti.

53

Tomēr pārbaude par pastāvošo atbalsta shēmu saderību ar iekšējo tirgu nozīmē, ka jāveic sarežģītas pārbaudes saimnieciskā un sociālā aspektā, kam Komisijai ir plašas novērtēšanas pilnvaras. Šajā ziņā tiesas kontrole, ko piemēro šīs novērtējuma brīvības izmantošanai, ir tikai pārbaude par to, vai tiek ievēroti procesuālie noteikumi un pamatošanas noteikumi, kā arī par norādīto faktu materiālo precizitāti un kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas neesamību faktu vērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2002. gada 26. septembris, Spānija/Komisija, C‑351/98, EU:C:2002:530, 74. punkts).

54

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir jāpieņem.

55

Otrajā pamatā, kas vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 61.–66., 78.–80. un 90.–95. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā LESD 108. panta 1. punktu un Regulu Nr. 659/1999, noraidot viņu argumentus par Komisijas pieprasītajiem atbilstošajiem pasākumiem un nospriežot, ka šie pasākumi bijuši tikai priekšlikumi un ka tikai līdz ar Nīderlandes iestāžu sniegto akceptu šiem pasākumiem tie kļuvuši par saistošiem. 1996. gada 22. oktobra spriedums Salt Union/Komisija (T‑330/94, EU:T:1996:154), uz kuru balstījusies Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā, attiecās uz pieņemamības jautājumu un tādēļ nav atbilstošs. Turklāt pārsūdzētā rīkojuma rezultātā tika izbeigtas 2014. gada 27. februāra sprieduma Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105), kurā Tiesa bija atzinusi prasītāju leģitīmo interesi apstrīdētā lēmuma atcelšanā, sekas.

56

Komisija apgalvo, ka Tiesa ir gan ņēmusi vērā LESD 108. panta 1. punktu un Komisijas lomu sadarbības procedūrā saistībā ar pastāvošo atbalsta shēmu saderības ar iekšējo tirgu pārbaudi. Tā norāda, ka uzdevums šajā procedūrā bija tikai pārliecināties, vai attiecīgās dalībvalsts saistības ir pietiekamas, lai pastāvošu valsts atbalsta shēmu padarītu par saderīgu ar iekšējo tirgu, un tā piebilst, ka atbilstošo pasākumu ieteikumi nav saistoši.

57

Turklāt ar apstrīdēto rīkojumu netiekot izbeigtas 2014. gada 27. februāra sprieduma Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105) sekas, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām esot iespēja apstrīdēt to, kā Komisija piemēro valsts atbalsta jēdzienu, kā arī grozītās valsts atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu.

58

Turklāt apstrīdētā lēmuma atcelšana obligāti nesaglabā situāciju, kas bija pirms vispārējās valsts atbalsta shēmas wocos labā, jo Nīderlandes likumdevēja lēmums veikt šādus grozījumus bija politisks un balstījās uz vairākiem apsvērumiem. Faktiski dalībvalstis var brīvi atcelt pastāvošo valsts atbalsta shēmu, to grozīt vai aizstāt ar citu shēmu, kas ir saderīga ar iekšējo tirgu.

59

Pārsūdzētā rīkojuma 63. un 64. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka atbilstošie pasākumi, kurus Komisija var piedāvāt saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu un Regulas Nr. 659/1999 18. pantu, ir tikai priekšlikumi, kurus attiecīgā dalībvalsts var akceptēt vai atteikt, un ka, ja tā tos akceptē, šai dalībvalstij līdz ar šādu akceptu rodas pienākums tos īstenot.

60

Šī rīkojuma 65. punktā Vispārēja tiesa, atsaucoties uz 2002. gada 18. jūnija sprieduma Vācija/Komisija (C‑242/00, EU:C:2002:380) 28. punktu, kā arī uz 2013. gada 4. decembra sprieduma Komisija/Padome (C‑121/10, EU:C:2013:784) 52. punktu, uzskatīja, ka, ja dalībvalsts akceptē šos atbilstošo pasākumu piedāvājumus, tie kļūst šai dalībvalstij saistoši. Tā pārņēma šo apgalvojumu minētā rīkojuma 79. punktā.

61

Tā rezultātā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā kā acīmredzami nepamatotu noraidīja prasītāju otrā pamata argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi savu kompetenci, apstrīdētajā lēmumā pieprasot atbilstošo pasākumu izpildi un padarot tos par saistošiem, nospriežot, ka prasītājas ir nepareizi apgalvojušas, ka Komisija pieprasījusi šādu atbilstošo pasākumu izpildi un padarījusi tos par saistošiem šajā lēmumā, un minētā rīkojuma 78.–80. punktā tā noraidīja argumentus, kas izklāstīti ceturtajā un sestajā pamatā, ar kuriem prasītājas pārmeta Komisijai, pirmkārt, ka tā pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ļaunprātīgi izmantojusi savu kompetenci, pieprasot no Nīderlandes iestādēm jaunu “sociālā mājokļa” definīciju, un, otrkārt, ka tā esot nepareizi interpretējusi Komisijas 2005. gada 28. novembra Lēmumu 2005/842/EK par EK Līguma 86. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (OV 2005, L 312, 67. lpp.), pieprasot konkrētu SIEG definīciju.

62

Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesai ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktā paredzētās procedūras ietvaros Komisijas lēmums, ar ko tiek ieviesti dalībvalsts priekšlikumi, minētos priekšlikumus padara saistošus (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonlinie u.c./Komisija, C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 59. punkts).

63

Faktiski no iepriekš šī sprieduma 60. punktā minētās judikatūras, kas ir citēta pārsūdzētā rīkojuma 65. punktā, izriet, ka atbilstošie pasākumi, kurus Komisija piedāvā saskaņā ar LESD 108. panta 1. punktu, ja tos akceptē dalībvalsts, ir saistoši šai dalībvalstij, kā tas paredzēts arī Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punkta otrajā teikumā. Tomēr šis akcepts rada juridiskas sekas tikai tad, ja tas ir ticis paziņots šai iestādei un ja tā to ir dokumentējusi un par to informējusi šo dalībvalsti atbilstoši šīs regulas 19. panta 1. punkta pirmajam teikumam.

64

Tādējādi Vispārējai tiesai vispirms ir jāpārbauda apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kas minēti šī sprieduma 61. punktā, pamatotība arī neatkarīgi no jautājuma par Komisijas un dalībvalstu attiecīgo lomu atbilstošo pasākumu pieņemšanā.

65

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 65. punktā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un tādēļ nepareizi ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, kas minēti šī sprieduma 61. punktā.

66

Kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 90.–95. punktu, jākonstatē, ka, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam, Vispārējā tiesa šajos punktos nav noraidījusi viņu argumentus par Komisijas pieprasītajiem atbilstošajiem pasākumiem, bet pārbaudījusi tos argumentus, kuri norādīti to astotā pamata pamatojumam. Taču tajā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmeta Komisijai, ka tā ir ļaunprātīgi izmantojusi procedūru saistībā ar pastāvošajām atbalsta shēmām un pārsniegusi savas kompetences robežas, apstiprinot izsmeļošu to ēku sarakstu, kuras var kvalificēt kā “sociālas ēkas”, lai gan tā nesniedza ieteikumus par šāda saraksta izveidošanu nedz vēstulē atbilstoši 17. pantam, nedz atbilstošo pasākumu priekšlikumos.

67

Tātad ar otro pamatu, ciktāl tajā apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai pārmet, ka tā uzskatījusi, ka Komisijas piedāvātie atbilstošie pasākumi bijuši tikai priekšlikumi un ka Nīderlandes iestāžu sniegtais akcepts šos pasākumus padarījis par saistošiem, nevar apstrīdēt tos novērtējumus, kuri ir ietverti pārsūdzētā rīkojuma 90.–95. punktā.

68

Šādos apstākļos otrais pamats ir jāpieņem daļā, kas attiecas uz šī rīkojuma 61.–66. un 78.–80. punktā ietvertajiem novērtējumiem.

69

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir jānoraida.

70

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

71

Tā kā šajā lietā Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi apstrīdēto lēmumu, kas tai bija jāizdara, un nav pārbaudījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kas minēti šī sprieduma 61. punktā, pamatotību neatkarīgi no jautājuma par attiecīgo Komisijas un dalībvalstu lomu atbilstošo pasākumu pieņemšanā, Tiesa uzskata, ka šī lieta nav izskatāmā stāvoklī. Tādējādi lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

72

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: