1

Savā apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 29. aprīļa spriedumu Total un Elf Aquitaine/Komisija (T‑470/11, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:241), ar ko tā daļēji atcēla Komisijas 2011. gada 24. jūnija vēstuli BUDG/DGA/C4/BM/s746396 (turpmāk tekstā – “2011. gada 24. jūnija vēstule”) un 2011. gada 8. jūlija vēstuli BUDG/DGA/C4/BM/s812886 (turpmāk tekstā – “2011. gada 8. jūlija vēstule”, bet abas vēstules kopā – “strīdīgās vēstules”), kuras attiecas uz naudas soda summas un nokavējuma procentu samaksu, kas jāveic Total SA un Elf Aquitaine SA atbilstoši 2006. gada 31. maija Lēmumam C(2006) 2098, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu (Lieta COMP/F/38.645 – Metakrilāti) (turpmāk tekstā – “lēmums par metakrilātiem”).

2

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 2.–28. punktā izklāstīja šādi:

[..]

[..]

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 1. septembrī, atbildētājas cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt strīdīgās vēstules, pakārtoti lūdzot samazināt tajās prasītās summas, kā arī – pakārtotāk – atcelt nokavējuma procentus.

4

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 17. novembrī, Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Tā it īpaši apgalvoja, ka strīdīgās vēstules bija neapstrīdami akti, jo tās neradīja saistošas tiesiskās sekas, kas varētu skart atbildētājas, un ka atbildētāju maksāšanas pienākums izrietēja tikai no lēmuma par metakrilātiem.

5

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 72.–101. punktā pirmām kārtām izskatīja šo iebildi par nepieņemamību.

6

Šajā ziņā Vispārējā tiesa it īpaši uzskatīja, ka, ciktāl strīdīgajās vēstulēs atbildētājām tika prasīts samaksāt pamatsummu, šīs vēstules neskāra atbildētāju intereses tādējādi, ka būtiski būtu grozīta to tiesiskais stāvoklis LESD 263. panta izpratnē, pēc lēmuma par metakrilātiem pieņemšanas.

7

Savukārt attiecībā uz pienākumu maksāt nokavējuma procentus Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas nekādā ziņā neizrietēja no šī lēmuma, nedz arī no 2011. gada 7. jūnija sprieduma Total un Elf Aquitaine/Komisija (T‑206/06, EU:T:2011:250) vai 2011. gada 7. jūnija sprieduma Arkema France u.c./Komisija (T‑217/06, EU:T:2011:251), jo Arkema pēc minētā lēmuma pieņemšanas tūlītēji bija samaksājusi visu sākotnēji uzlikto naudas sodu, un ka tādējādi apstrīdētais tiesību akts bija mainījis to tiesisko stāvokli, palielinot summu, kas atbildētājām būtu jāmaksā saskaņā ar šo pašu lēmumu.

8

Līdz ar to Vispārējā tiesa lēma, ka prasība bija pieņemama, ciktāl tā bija vērsta pret nokavējuma procentiem, kuru samaksa strīdīgajās vēstulēs tika prasīta atbildētājām.

9

Otrām kārtām pārsūdzētā sprieduma 107.–118. punktā Vispārējā tiesa izskatīja prasību pēc būtības, ciktāl tā bija vērsta pret atbildētājām prasītajiem nokavējuma procentiem, un šajā daļā to apmierināja.

10

Tādējādi Vispārējā tiesa atcēla strīdīgās vēstules, ciktāl Komisija tajās prasīja atbildētājām samaksāt nokavējuma procentus, un pārējā daļā prasību noraidīja.

11

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

12

Atbildētāju prasījumi Tiesai ir šādi:

13

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 17. februāra lēmumu EBTA Uzraudzības iestādei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Tomēr, tā kā pieteikums par iestāšanos lietā tika iesniegts pēc Tiesas Reglamenta 190. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām, šim lietas dalībniekam saskaņā ar šī reglamenta 129. panta 4. punktu tika ļauts iesniegt savus apsvērumus tikai tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2016. gada 9. jūnijā.

14

Savā trešajā pamatā, kas būtu jāizskata pirmām kārtām, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pretrunīgs pamatojums.

15

Vispārējā tiesa minētā sprieduma 113. punktā esot kļūdaini konstatējusi, ka Komisija bija pilnībā īstenojusi savas tiesības gan attiecībā uz Arkema, gan solidāri līdzatbildīgajām atbildētājām, lai arī Vispārējā tiesa minētā sprieduma 9. punktā bija pareizi norādījusi, ka Arkema“izsaka nožēlu, ka nevar pilnvarot Komisiju ieturēt jebkādu summu, lai kāda tā būtu, gadījumā, ja tās prasība Kopienu tiesā vainagotos ar panākumiem”.

16

Taču šis Arkema precizējums, pēc Komisijas domām, noteikti nozīmē to, ka deklarācija par kopīgo samaksu netika sniegta. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa neesot varējusi apgalvot, ka Komisija pilnībā bija īstenojusi savas tiesības gan attiecībā pret Arkema, gan visiem solidāri līdzatbildīgajiem.

17

Atbildētājas apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.

18

Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 113. punktā ir apgalvojusi, ka Komisija pilnībā bija īstenojusi savas tiesības, lai gan Arkema savā 2008. gada 25. septembra vēstulē nav sniegusi deklarāciju par kopīgo samaksu. Šī iestāde, aizbildinoties ar apgalvojumu par pretrunīgo pamatojumu, vēlas apstrīdēt interpretāciju, kuru Vispārējā tiesa ir sniegusi attiecībā uz šo vēstuli, īstenojot savas faktu novērtēšanas pilnvaras.

19

Taču, lai gan jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, kas pats par sevi var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā (skat. it īpaši spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 45. punkts, un 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija, C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 123. punkts), tomēr tas tā nav faktu novērtēšanas gadījumā, uz kuru, ja vien nav notikusi sagrozīšana, kas šajā lietā nav tikusi apgalvota, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesas kontrole neattiecas (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑391/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2061, 29. punkts, un 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 40. punkts).

20

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

21

Ar savu pirmo pamatu, kas vērsts it īpaši pret pārsūdzētā sprieduma 81.–87. punktu un kas iedalāms trīs daļās, Komisija būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka strīdīgās vēstules rada saistošas tiesiskās sekas, kas varētu skart atbildētāju intereses, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. EBTA Uzraudzības iestāde būtībā atbalsta šo pamatu.

22

Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka strīdīgās vēstules ir vienkārši pieprasījumi veikt maksājumu, lai izpildītu lēmumu par metakrilātiem, sagatavojot iespējamo tā piespiedu izpildi pēc 2011. gada 7. jūnija sprieduma Total un Elf Aquitaine/Komisija (T‑206/06, EU:T:2011:250), kā arī 2011. gada 7. jūnija sprieduma Arkema France u.c./Komisija (T‑217/06, EU:T:2011:251) pasludināšanas. Tomēr šīs vēstules vēl neveidojot minētā lēmuma “piespiedu izpildi”, un tādējādi tajās neesot bijusi pausta Komisijas galīgā nostāja. Tikai minētais lēmums varot būt piespiedu izpildes priekšmets, un zināmā mērā atbildētājas esot to novērsušas, veicot maksājumu.

23

Pirmā pamata otrajā daļā Komisija apgalvo, ka strīdīgo vēstuļu saturs liecina, ka tās nerada saistošas tiesiskas sekas. Proti, šajās vēstulēs ir pausts grāmatvedības dienestu viedoklis par naudas soda, kas uzlikts ar lēmumu par metakrilātiem, piedziņu, un tajās tikai tika atgādināta maksāšanas kārtība vai “naudas soda nodrošināšana noteiktajā termiņā”, kas esot acīmredzami pasākums, kurš ir pieņemts, izpildot minēto lēmumu.

24

Pirmā pamata trešajā daļā Komisija apgalvo, ka strīdīgajās vēstulēs lēmuma par metakrilātiem saturs nekādi netika papildināts. Atbildētāju pienākums samaksāt naudas sodu un ar to saistītos procentus izrietot vienīgi no lēmuma par metakrilātiem, to aplūkojot 2011. gada 7. jūnija sprieduma Total un Elf Aquitaine/Komisija (T‑206/06, EU:T:2011:250), 2011. gada 7. jūnija sprieduma Arkema France u.c./Komisija (T‑217/06, EU:T:2011:251) un 2012. gada 7. februāra rīkojuma Total un Elf Aquitaine/Komisija (C‑421/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:60) gaismā. Kā tas izrietot no Vispārējās tiesas un Tiesas judikatūras, Komisijai neesot nekādas rīcības brīvības šajā jautājumā, jo nokavējuma procentu noteikšana ir paredzēta attiecīgajos noteikumos Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulā (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.) un tās īstenošanas regulā, proti, Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētajā regulā (ES) Nr. 1268/2012 par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.).

25

Komisijas skatījumā, strīdīgajās vēstulēs tikai ir pausts tās nolūks īstenot lēmumu par metakrilātiem un tās neradīja nekādas citas tiesiskas sekas, kas nebūtu šī lēmuma sekas. Šīs vēstules neesot nošķiramas no lēmuma, kura īstenošana ar tiem tiek sagatavota.

26

Atbildētājas uzskata, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

27

Šajā ziņā atbildētājas uzskata, ka šī pamata otrā un trešā daļa ir acīmredzami nepieņemamas, ņemot vērā, ka šajās daļās Komisija būtībā tikai atkārto argumentus, kurus tā jau izklāstījusi tiesvedībā Vispārējā tiesā, bet tā nenorāda uz kļūdām tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi šajā ziņā, un nenorāda pārsūdzētā sprieduma punktus, kurus tā kritizē.

28

Savukārt pirmā pamata pirmā daļa, pēc atbildētāju domām, ir jānoraida kā nepamatota.

29

Ar savu pirmo pamatu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka strīdīgās vēstules, ciktāl tajās Komisija pieprasīja samaksāt nokavējuma procentus, ir uzskatāmas par apstrīdamiem tiesību aktiem LESD 263. panta izpratnē.

30

Saistībā ar šī pamata otrās un trešās daļas pieņemamību ir jāatgādina, ka tostarp no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda sprieduma, kura atcelšana tiek lūgta, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma pamatošanai. Apelācijas sūdzība, kas tikai burtiski atkārto vai reproducē pamatus un argumentus, kuri iepriekš iesniegti Vispārējā tiesā, tostarp tādus, kas balstīti uz faktiem, ko šī tiesa skaidri noraidījusi, neatbilst prasībām par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šiem noteikumiem (skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Proti, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Vispārējā tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, tad zustu daļa no apelācijas tiesvedības jēgas (spriedumi, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 51. punkts, kā arī 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 47. punkts).

32

Konkrētajā gadījumā ar savu pirmo pamatu, it īpaši tā otro un trešo daļu, Komisija vēlas nevis vienkārši panākt Vispārējai tiesai iesniegtā prasības pieteikuma atkārtotu izskatīšanu, bet gan konkrēti vēlas apstrīdēt juridisko argumentāciju, kas likusi Vispārējai tiesai secināt, ka strīdīgās vēstules varēja radīt saistošas tiesiskas sekas, kas varētu mainīt attiecīgo uzņēmumu stāvokli.

33

Šajā ziņā Komisija turklāt juridiski pietiekami ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma daļas, kurās, pēc tās domām, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kā arī juridiskus argumentus, kas izvirzīti tās lūguma pamatošanai, tādējādi ļaujot Tiesai veikt savu kontroli.

34

Līdz ar to pirmais pamats ir pieņemams.

35

Saistībā ar pirmā pamata, kurā visas daļas būtu jāaplūko kopā, pamatotību vispirms ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras attiecībā uz prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību izriet, ka, lai noteiktu, vai par kādu aktu var celt šādu prasību, ir jāpievērš uzmanība šī akta būtībai, bet formai, kādā tas ticis pieņemts, šajā ziņā principā nav nozīmes (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2000. gada 22. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑147/96, EU:C:2000:335, 27. punkts, un 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 43. punkts).

36

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka par aktiem vai lēmumiem, kas var būt prasības atcelt aktu priekšmets, ir uzskatāmi tikai pasākumi, kas paredzēti tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 29. punkts; 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 51. punkts, un 2014. gada 9. decembris, Schönberger/Parlaments, C‑261/13 P, EU:C:2014:2423, 13. punkts).

37

Tādējādi prasība atcelt tiesību aktu principā var tikt celta tikai attiecībā uz pasākumu, ar kuru attiecīgā iestāde administratīvā procesa nobeigumā galīgi nosaka savu nostāju. Turpretim par apstrīdamiem tostarp nevar tikt uzskatīti starpposma akti, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, kā arī apstiprinoši akti vai akti, kuriem ir vienīgi izpildes raksturs, ciktāl ar šādiem aktiem nav paredzēts radīt saistošas tiesiskas sekas, kurām būtu patstāvīgs raksturs salīdzinājumā ar sekām, ko rada Savienības iestādes akts, kurš tiek sagatavots, apstiprināts vai izpildīts (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 55. punkts; 2007. gada 6. decembris, Komisija/Ferriere Nord, C‑516/06 P, EU:C:2007:763, 29. punkts, kā arī 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 52. punkts).

38

Tieši šajā kontekstā Komisija savā pirmajā pamatā būtībā apgalvo, ka, runājot par strīdīgajās vēstulēs minēto pienākumu samaksāt nokavējuma procentus, ar šīm vēstulēm nav paredzēts radīt saistošas tiesiskas sekas, kas atšķirtos no sekām, kuras izriet no lēmuma par metakrilātiem, jo minētais pienākums samaksāt nokavējuma procentus izriet tikai no minētā lēmuma, kā arī no atbilstošajām tiesiskā regulējuma normām, un ka minētās vēstules šo pienākumu nekādi nepapildina. Tātad strīdīgajām vēstulēm esot bijis tikai sagatavojošs raksturs saistībā ar iespējamo lēmuma par metakrilātiem piespiedu izpildi.

39

Ņemot vērā konkrētos šīs lietas apstākļus, šādai argumentācijai tomēr nevar piekrist.

40

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka ar lēmumu par metakrilātiem, atbilstoši kuram Arkema tika uzlikts naudas sods EUR 219131250 apmērā, atbildētājas kā Arkema mātesuzņēmumi tika atzītas par “kopīgi un solidāri” atbildīgām par naudas soda samaksu attiecīgi EUR 140,4 miljonu un EUR 181,35 miljonu apmērā.

41

Vēlāk ar 2011. gada 7. jūnija spriedumu Arkema France u.c./Komisija (T‑217/06, EU:T:2011:251) Arkema uzliktais naudas sods tika samazināts līdz EUR 113343750. Turpretī pēc 2011. gada 7. jūnija sprieduma Total un Elf Aquitaine/Komisija (T‑206/06, EU:T:2011:250) pasludināšanas pašām atbildētājām uzliktais naudas sods palika negrozīts, kas turklāt tika apstiprināts ar 2012. gada 7. februāra rīkojumu Total un Elf Aquitaine/Komisija (C‑421/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:60, 83. punkts).

42

Visbeidzot ir jānorāda, ka nav strīda par to, kā Vispārējā tiesa ir atzinusi pārsūdzētā sprieduma 112. punktā, ka 2006. gada 7. septembrīArkema pilnībā samaksāja ar lēmumu par metakrilātiem uzlikto sākotnējo naudas sodu EUR 219131250 apmērā.

43

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 113. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka no vēstules, ko Arkema bija nosūtījusi Komisijai 2008. gada 25. septembrī, izriet, ka Arkema skaidri norādīja, ka Komisija “ir pilnībā īstenojusi savas tiesības gan pret [to], gan pret visiem solidāri līdzatbildīgajiem”, un tātad sākotnēji uzlikto naudas sodu tā ir samaksājusi pilnībā arī atbildētāju vārdā, un šis konstatējums, kā tas izriet no šā sprieduma 18.–20. punktā izklāstītajiem motīviem, nevar tikt apstrīdēts šajā apelācijas tiesvedībā.

44

Otrkārt, ir jāatgādina, ka situācijā, kad mātesuzņēmuma atbildība ir tikai atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības un kad neviens cits apstāklis individuāli neraksturo mātesuzņēmumam inkriminēto rīcību, minētā mātesuzņēmuma atbildība nevar pārsniegt tā meitasuzņēmuma atbildību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 37., 39., 43. un 49. punkts, kā arī 2015. gada 17. septembris, Total/Komisija, C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 38. punkts).

45

Konkrētajā gadījumā atbildētāju kopīga un solidāra atbildība saistībā ar Arkema ir pilnībā atvasināta no to meitasuzņēmuma atbildības, neiesaistot nevienu citu faktoru. Līdz ar to, kā ģenerāladvokāts norādīja tostarp savu secinājumu 64.–68. punktā, no Tiesas judikatūras izriet, ka neatkarīgi no jautājuma, vai Arkema ir sniegusi deklarāciju par kopīgo samaksu, Komisijai pēc tam, kad Arkema bija pilnīgi samaksājusi sākotnējo naudas sodu – un šis fakts nav apstrīdēts – katrā ziņā vairs nebija tiesību prasīt šajā ziņā maksājumus no atbildētājām.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tātad ir jākonstatē, kā Vispārējā tiesa to pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 116. punktā, ka ar strīdīgajām vēstulēm Komisija nevarēja pamatoti prasīt atbildētājām samaksāt nokavējuma procentus saistībā ar lēmumā par metakrilātiem uzlikto naudas sodu.

47

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šīs vēstules, ciktāl tajās ir pieprasīts samaksāt nepamatotus nokavējuma procentus, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas vienīgi apstiprina no lēmuma par metakrilātiem izrietošos pienākumus, un tādām, kurām ir tikai sagatavojošs raksturs saistībā ar iespējamo šī lēmuma piespiedu izpildi.

48

Līdz ar to, lai gan vēstules, ar kurām Komisija tāda saistībā ar konkurences tiesību normu pārkāpumu pieņemtā lēmuma adresātiem kā lēmums par metakrilātiem pieprasa samaksāt ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu vai no tā iespējami izrietošos nokavējuma procentus, principā var tikt uzskatītas tikai par vienkāršiem brīdinājumiem par konkrēta lēmuma izpildi un tādējādi nevar radīt saistošas tiesiskas sekas, kas varētu skart attiecīgo uzņēmumu intereses (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 6. decembris, Komisija/Ferriere Nord, C‑516/06 P, EU:C:2007:763, 29. punkts), tomēr strīdīgo vēstuļu gadījumā, ņemot vērā to būtību, tas tā nav, jo ar tām no atbildētājām tiek pieprasīts samaksāt nokavējuma procentus, lai gan sākotnējā naudas soda summa ir tikusi samaksāta pilnībā, un tātad faktiski tiek grozīts tām noteiktais finansiālais pienākums.

49

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad tostarp pārsūdzētā sprieduma 99. punktā tā secināja, ka strīdīgās vēstules, ciktāl tajās Komisija ir pieprasījusi samaksāt nokavējuma procentus, rada saistošas tiesiskas sekas, kas varētu skart atbildētāju intereses, būtiski grozot to tiesisko stāvokli, un līdz ar to kvalificēja šīs vēstules kā apstrīdamus tiesību aktus LESD 263. panta izpratnē.

50

Līdz ar to pirmais prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

51

Savā otrajā pamatā Komisija Vispārējai tiesai būtībā pārmet lis pendens principa un res judicata spēka principa pārkāpumu, ciktāl it īpaši pārsūdzētā sprieduma 80. un 93.–101. punktā tā esot nošķīrusi jautājumu par maksājamiem nokavējuma procentiem no lēmuma par metakrilātiem pārējās daļas.

52

Šajā ziņā lēmuma par metakrilātiem 2. pantā esot ietverti noteikumi par primāri uzlikto naudas sodu un procentiem, kas maksājami nemaksāšanas gadījumā un to papildina. Taču datumā, kad tika celta prasība lietā, kurā pasludināts pārsūdzētais spriedums, apelācijas sūdzība Tiesā lietā C‑421/11 P par šo lēmumu vēl netika izskatīta. Turklāt pēc 2012. gada 7. februāra rīkojuma Total un Elf Aquitaine/Komisija (C‑421/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:60) minētais lēmums ar visām tā sastāvdaļām, tostarp jautājumu par procentiem, atbildētājām esot kļuvis galīgs.

53

Atbildētājas apstrīd otrā pamata pamatotību, tostarp norādot, ka nosacījumi par lis pendens attiecībās starp divām lietām un res judicata spēku, kādi tie izriet no Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras, šajā gadījumā nav izpildīti.

54

Tā kā otrais pamats būtībā ir balstīts uz Komisijas premisu, kas izklāstīta tās pirmajā pamatā, proti, ka strīdīgajās vēstulēs izteiktajam pieprasījumam samaksāt nokavējuma procentus esot tikai izpildes raksturs attiecībā uz lēmumā par metakrilātiem paredzēto un ka šis pieprasījums nav nošķirams no minētā lēmuma, ir jākonstatē, ka šai premisai – kā tas izriet tostarp no šā sprieduma 44.–52. punkta – nevar piekrist.

55

Turklāt – un šajā pašā ziņā – Tiesa 2012. gada 7. februāra rīkojuma Total un Elf Aquitaine/Komisija (C‑421/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:60) 89. punktā, kā Vispārējā tiesa to pareizi atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu lūgumu, ko atbildētājas bija izteikušas savā apelācijas sūdzībā, par kuru izdots šis rīkojums, atbrīvot tās no procentu samaksas, jo tas bija vērsts nevis pret spriedumu, kas bija pārsūdzēts ar minēto apelācijas sūdzību, un tātad pret lēmumu par metakrilātiem, bet gan pret strīdīgajām vēstulēm, ar kurām noteikti nokavējuma procenti.

56

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

57

Tā kā neviens no Komisijas izvirzītajiem pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

58

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

59

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un tā kā atbildētājas ir lūgušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt atbildētāju tiesāšanās izdevumus.

60

Atbilstoši minētā reglamenta 140. panta 2. punktam, kas ir arī piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, EBTA Uzraudzības iestāde, ja tā ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

61

Līdz ar to EBTA Uzraudzības iestāde segs savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: