—

Eco-Emballages SA vārdā – L. Koehler‑Magne, avocat,

—

Délipapier SAS, Gopack SAS, Industrie Cartarie Tronchetti SpA, Industrie Cartarie Tronchetti Ibérica SL, Industrie Cartarie Tronchetti France SAS, Kimberly-Clark SAS, Wepa France SAS, iepriekš – Lucart France, Paul Hartmann SA, SCA Hygiène Products SAS, SCA Tissue France SAS, CMC France SARL un Group’Hygiène syndicat professionnel vārdā – N. Chahid‑Nouraï, J.‑M. Leprêtre un C. Boillot, avocats,

—

Melitta France SAS un Cofresco Frischhalteprodukte GmbH & Co. KG vārdā – H. Weil un A. de Lalande, avocats,

—

Système U Centrale Nationale SAS vārdā – A. Gossement, avocat,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un J. Traband kā arī S. Ghiandoni, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Sanfrutos Cano, F. Simonetti un S. Petrova, kā arī C. Zadra, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV 1994, L 365, 10. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Direktīvu 2004/12/EK (OV 2004, L 47, 26. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 94/62”) 3. pantu, kā arī par Komisijas 2013. gada 7. februāra Direktīvas 2013/2/ES par Direktīvas 94/62 I pielikuma grozījumiem (OV 2013, L 37, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2013/2”) spēkā esamību.

2

Lūgums lietā C‑313/15 tika iesniegts tiesvedībā starp Eco-Emballages SA un Sphère France SAS, Carrefour Import SAS, SCA Tissue France SAS, Melitta France SAS, SCA Hygiène Products SAS, Wepa France SAS, iepriekš – Wepa Troyes SAS, Industrie Cartarie Tronchetti SpA, Industrie Cartarie Tronchetti Ibérica SL, Cofresco Frischhalteprodukte GmbH & Co. KG, Kimberly-Clark SAS, Gopack SAS, Délipapier SAS, Scamark SAS, CMC France SARL, Schweitzer SAS, Paul Hartmann SA, Wepa France SAS, iepriekš – Wepa Lille SAS, Système U Centrale Nationale SA, Industrie Cartarie Tronchetti France SAS par šo pēdējo atteikumu veikt finansiālu maksājumu, kas jāmaksā par tādu izstrādājumu pārstrādi, kurus tie ir laiduši tirgū, sākot no 2007. gada 1. janvāra, un kurus Eco-Emballages uzskata par iepakojuma izstrādājumiem.

3

Lūgums lietā C‑530/15 tika iesniegts prasībā par pilnvaru pārsniegšanu, kuru Melitta France SAS, Cofresco Frischhalteprodukte GmbH & Co. KG, Délipapier SAS, Gopack SAS, Industrie Cartarie Tronchetti SpA, Industrie Cartarie Tronchetti Ibérica SL, Kimberly-Clark SAS, Wepa France SAS, Paul Hartmann SA, SCA Hygiène Products SAS, SCA Tissue France SAS, kā arī Group’Hygiène syndicat professionnel ir cēlušas par ministre de l’Écologie, du Développement durable et de l’Énergie [ekoloģijas, ilgtspējīgas attīstības un enerģētikas ministra] 2013. gada 6. augusta rīkojumu, ar ko tiek grozīts 2012. gada 7. februāra rīkojums par Vides kodeksa R. 543-43. pantā definēto kritēriju, ar kuriem precizē “iepakojuma” jēdzienu, piemērošanas piemēriem (2013. gada 27. augustaJORF, 14487. lpp.; turpmāk tekstā – “2013. gada 6. augusta rīkojums”).

4

Direktīvas 94/62 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

5

Direktīvas 2013/2 preambulas 2. un 4. apsvērumā ir precizēts:

[..]

6

Direktīvas 94/62 I pielikumā “Paskaidrojoši piemēri direktīvas 3. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem”, kas grozīts ar Direktīvu 2013/2, ir noteikts:

“Kritērija i) paskaidrojošie piemēri

Iepakojums

[..]

Ar lokanu materiālu (piemēram, plastikāta plēvi, alumīniju vai papīru) aptīti rullīši, caurulītes un cilindri, izņemot rullīšus, caurulītes un cilindrus, kas veidoti kā daļa no ražošanas iekārtas un kurus neizmanto, lai ražojumu iepakotu kā tirdzniecības vienību

[..]”

7

Vides kodeksa L. 541-10-II pantā ir noteikts:

“Piemērojot ražotāja paplašinātas atbildības principu, [atkritumus radošu produktu] vai to ražošanā izmantotu sastāvdaļu un materiālu ražotājiem, importētājiem un izplatītājiem var tikt uzlikts pienākums nodrošināt to radīto atkritumu novēršanu un apsaimniekošanu vai piedalīties tajā.

Ražotāji, importētāji un izplatītāji, kuriem augšminētais pienākums ir uzlikts ar šīs sadaļas tiesību normām vai atbilstoši tām, izpilda savu pienākumu, izveidojot individuālu atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēmu vai kopīgi izveidojot vides organizāciju, kam tie veic finansiālu maksājumu un kam tie nodod šo pienākumu, kura vadību tie nodrošina. Ražotājs, importētājs vai izplatītājs, kurš ir izveidojis apstiprinātu individuālu atkritumu savākšanas un pārstrādes sistēmu vai akreditētu vides organizāciju, ja tas nodrošina atkritumu apsaimniekošanu atbilstoši šī panta II punktam, ir atkritumu turētājs šīs nodaļas izpratnē.

[..]

Valsts akreditē vides organizācijas uz ilgākais sešiem gadiem, ja tās pierāda, ka tām ir atbilstoša tehniskā un finanšu spēja, lai izpildītu starpministriju rīkojumā noteikto specifikāciju prasības, un pēc nozares ieinteresētās personas pārstāvošās organizācijas atzinuma saņemšanas.

[..]”

8

Šī kodeksa L. 543-56. pantā ir noteikts:

“Ikvienam ražotājam vai importētājam, kura preces tiek pārdotas tāda veida iepakojumā kā R. 543-55. pantā minētais, vai, ja ražotāju vai importētāju nevar noteikt, par šo preču pirmo laišanu tirgū atbildīgajai personai ir pienākums piedalīties visa to izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā vai to nodrošināt, atbilstoši Vispārējā pašvaldību kodeksa L. 2224-13. līdz L. 2224-16. pantam.”

9

Vides kodeksa R. 543-43. pantā ir noteikts:

Turklāt “iepakojuma” definīcija ir balstīta uz šādiem kritērijiem:

[..]

Šo kritēriju piemērošanas piemēri tiek precizēti ar vides ministra rīkojumu.”

10

2013. gada 6. augusta rīkojumā, ar ko tiek grozīts 1. pants 2012. gada 7. februāra rīkojumā par Vides kodeksa R. 543-43. pantā definēto kritēriju, ar kuriem precizē “iepakojuma” jēdzienu, piemērošanas piemēriem, ir paredzēts:

“Vides kodeksa R. 543-43. panta I punkta i) kritērija piemēri:

11

Sabiedrība Eco-emballages ir valsts akreditēta vides organizācija, kura ir tiesīga ar uzņēmumiem, kas Francijas tirgū laiž iepakojumu, noslēgt līgumus, ar kuriem tiek izpildīts šo uzņēmumu pienākums piedalīties mājsaimniecību izlietotā iepakojuma apglabāšanā, pretī saņemot maksājumu, kas aprēķināts atkarībā no izplatītā iepakojuma daudzuma un to veidojošo materiālu svara.

12

2013. gada janvārī Eco-emballages cēla prasību pret atbildētājiem uzņēmumiem, lai, pamatojoties uz Vides kodeksa R. 543-43. pantu, ar kuru Francijas tiesību sistēmā tiek transponēta Direktīva 94/62, šie uzņēmumi tai veiktu maksājumus par serdeņiem rullīšu, caurulīšu un cilindru formā, ap kuriem aptīts noteikts daudzums lokanu patērētājiem pārdotu produktu, tādu kā iesaiņojamā plēve, alumīnija folija, tualetes papīrs vai absorbējošais papīrs, ko tie ir pārdevuši, sākot no 2007. gada 1. janvāra.

13

Atbildētāji pamatlietā tomēr apgalvo, ka šie serdeņi neatbilst “iepakojuma” definīcijai Direktīvas 94/62 3. panta izpratnē. Tie it īpaši uzsver, pirmkārt, ka pats jēdziens “iepakojums” katrā ziņā norāda uz kaut ko, kas, ja arī nav preces iesaiņojums, tad vismaz atrodas tās ārpusē, un, otrkārt, ka serdenis ne ietver preci, ne arī to neaizsargā un tādējādi nav vis runa par ārēju iesaiņojumu, bet gan par tās iekšēju sastāvdaļu. Treškārt, tie uzsver, ka līdz pat šim brīdim nekad nav ticis uzskatīts, ka serdenis varētu veidot iepakojumu tieši tāpēc, ka prece tajā netiek iepakota, kā izriet tostarp no parlamenta debatēm par Direktīvas 2004/12 pieņemšanu. Katrā ziņā Direktīva 2013/2, kuru, kā atgādināts tās preambulā, nav apstiprinājis ne Eiropas Parlaments, ne Padome, ir tikai Komisijas vienas pašas sastādīts ilustratīvs ceļvedis.

14

Apgalvojot, ka nebūt nepastāv vienprātība par to, ka serdeņi būtu atzīstami par iepakojumu, daži no atbildētājiem pamatlietā tādējādi lūdza tribunal de commerce de Paris [Parīzes komerctiesu] (Francija) lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai noteiktu, vai Direktīvas 94/62 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver serdeņus.

15

Atgādinājusi Direktīvas 94/62 3. panta formulējumu un tad konstatējusi, ka Direktīvu 2013/2, ar kuru tika grozīts vienīgi Direktīvas 94/62 I pielikums, ir pieņēmusi tikai Komisija, jo ar Direktīvas 94/62 21. pantu izveidotā komiteja nebija sniegusi atzinumu un Padome nebija pieņēmusi lēmumu par Komisijas priekšlikumu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka tā ir tikai ilustratīva, ka tai nav direktīvas pantu autoritatīvā rakstura un ka tādējādi ar to nav grozīta iepakojuma vispārējā definīcija.

16

Šādos apstākļos tribunal de commerce de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai iepakojuma jēdzienā, kas definēts Direktīvas [94/62] 3. pantā, ietilpst “kartona serdeņi” (rullīši, caurulītes un cilindri), ap kuriem ir aptīts elastīgs materiāls, piemēram, papīrs vai plēve, kas tiek pārdots patērētājam?”

17

Ar 2013. gada 28. oktobrī reģistrētu prasības pieteikumu atbildētāji pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā, Conseil d’État [Valsts Padome] (Francija), ar prasību par pilnvaru pārsniegšanu, lai panāktu, ka tiek atcelts 2013. gada 6. augusta rīkojums.

18

Iesniedzējtiesa precizē, ka ar 2013. gada 6. augusta rīkojumu Francijas tiesībās tiek transponēta Direktīva 2013/2, iepakojuma piemēru uzskaitījumu papildinot ar serdeņiem, kā tie definēti šajā direktīvā, ka sabiedrība Eco-Emballages 2013. gada janvārī tribunal de commerce de Paris cēla prasību pret virkni sabiedrību, tostarp prasītājiem pamatlietā, lai konstatētu kredītsaistību esamību saistībā ar maksājumiem, kas jāveic par tāda paša veida serdeņiem kā tie, par kuriem ir runa lietā C‑313/15 un kurus ietver daži no to tirgotajiem produktiem, un ka minētā tiesa ar 2015. gada 19. jūnija lēmumu iesniedza Tiesai šī sprieduma 16. punktā minēto prejudiciālo jautājumu par Direktīvas 94/62 3. panta interpretāciju.

19

Iesniedzējtiesa norāda arī, ka gadījumā, ka Tiesa sniegtu noliedzošu atbildi uz jautājumu, kuru lietā C‑313/15 ir uzdevusi tribunal de commerce de Paris, prasītājas sabiedrības apstrīd Direktīvas 2013/2 spēkā esamību, apgalvojot, ka, iekļaujot serdeņus iepakojuma piemēru sarakstā, ar šo direktīvu nav ievērots “iepakojuma” jēdziens Direktīvas 94/62 3. panta izpratnē un ir pārsniegtas Komisijai tās īstenošanas pilnvaru ietvaros dotā pilnvarojuma robežas.

20

Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai, iekļaujot “serdeņus” (rullīši, caurulītes un cilindri), ap kuriem ir aptīts elastīgs materiāls, piemēram, papīrs vai plēve, kas tiek pārdots patērētājam, starp iepakojuma piemēriem, Direktīvā [2013/2] nav ievērots iepakojuma jēdziens, kā tas definēts Direktīvas [94/62] 3. pantā, un ir pārsniegtas tiesības, kas Eiropas Komisijai piešķirtas saistībā ar tās izpildes kompetenci?”

21

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 28. oktobra rīkojumu lietas C‑313/15 un C‑530/15 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

22

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka serdeņi rullīšu, caurulīšu un cilindru formā, ap kuriem aptīts lokans materiāls, kas tiek pārdots patērētājam, ir “iepakojums” šīs tiesību normas izpratnē.

23

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 94/62 1. pantu tās mērķis ir it īpaši novērst un samazināt jebkādu iepakojuma un izlietotā iepakojuma nelabvēlīgu ietekmi uz vidi dalībvalstīs un trešajās valstīs, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, uzliekot dalībvalstīm pienākumu ieviest šī iepakojuma, kā arī izlietotā iepakojuma savākšanas un reģenerācijas sistēmu. Šai nolūkā, ka izriet no Direktīvas 94/62 preambulas 5. punkta un it īpaši tās 2. panta 1. punkta, šī direktīva attiecas uz jebkādu Eiropas Savienības tirgū laisto iepakojumu un visu izlietoto iepakojumu.

24

No tā izriet, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka iepakojuma jēdziens ir jāinterpretē plaši (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Plato Plastik Robert Frank, C‑341/01, EU:C:2004:254, 56. un 57. punkts).

25

Turpinājumā jāatgādina, ka, lai izstrādājums būtu iepakojums Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta izpratnē, tam, pirmkārt, jāatbilst diviem Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Plato Plastik Robert Frank, C‑341/01, EU:C:2004:254, 47. punkts) un, otrkārt, jāatbilst šīs direktīvas 3. panta 1. punkta trešajā daļā uzskaitītajiem kritērijiem.

26

Tādējādi, pirmkārt, lai izstrādājums būtu “iepakojums” Direktīvas 94/62 izpratnē, tam, pirmām kārtām, atbilstoši šis direktīvs 3. panta 1. punktam ir jābūt domātam, lai iepakotu un aizsargātu preces, lai pārkrautu, piegādātu vai noformētu preces, sākot ar ražotāju un beidzot ar lietotāju vai patērētāju. Šīs pašas tiesību normas otrajā teikumā turklāt norādīts, ka visi “vienreiz lietojamie” materiāli, ko izmanto tādiem pašiem mērķiem, arī ir uzskatāmi par iepakojumu.

27

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, dažādas iespējamās iepakojuma funkcijas Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta pirmajā daļā nav uzskaitītas kumulatīvi (spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Plato Plastik Robert Frank, C‑341/01, EU:C:2004:254, 49. punkts).

28

Otrām kārtām, šādam produktam jāietilpst kādā no iepakojuma kategorijām, kas uzskaitītas un definētas Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta otrās daļas a)–c) apakšpunktā, proti, tam jābūt tirdzniecības, grupas vai transporta iepakojumam.

29

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta trešās daļas i) apakšpunktu priekšmetu, kurš atbilst šī paša 3. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā minētajai iepakojuma jēdziena pozitīvajai definīcijai, uzskata par iepakojumu, izņemot gadījumus, kad šis priekšmets ir produkta neatņemama daļa un tas vajadzīgs, lai ietvertu, atbalstītu vai uzglabātu minēto produktu visu tā kalpošanas laiku, un visas tā sastāvdaļas paredzēts izmantot, patērēt vai atbrīvoties no tām vienlaicīgi.

30

Šajā ziņā jāuzsver, ka no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka šie trīs tajā uzskaitītie negatīvie kritēriji ir kumulatīvi. Tādējādi tikai tādi izstrādājumi, kuri, lai gan atbilst iepakojuma pozitīvajai definīcijai, vienlaicīgi atbilst šiem trīs kritērijiem, netiek uzskatīti par iepakojumu Direktīvas 94/62 izpratnē.

31

Šajā gadījumā jāatzīst, ka serdeņi, kas ir priekšmeti, ap kuriem ir aptīti lokani materiāli, tādi kā plastikāta plēve, alumīnija folija, tualetes papīrs vai absorbējošais papīrs, atbilst Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā minētajai iepakojuma jēdziena pozitīvajai definīcijai un neatbilst šī jēdziena negatīvās definīcijas kritērijiem, kas minēti šī paša panta trešās daļas i) apakšpunktā.

32

Pirmkārt, lai gan ir taisnība, ka šādi serdeņi nav domāti, lai iepakotu šīs preces, tie tomēr vienlaicīgi veic šo lokano preču atbalsta un spoles funkcijas un tādējādi to aizsargāšanas un noformēšanas funkcijas Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

33

Šajā ziņā, kā savu secinājumu 42.–44. punktā norādījis ģenerāladvokāts, serdeņi ap tām aptītās lokanās preces aizsargā no iekšpuses, un tas precēm piešķir stingrumu, kas ļauj tās noformēt un atvieglo to transportēšanu un izmantošanu. Turklāt serdenis ir “vienreiz lietojams” izstrādājums šī 3. panta 1. punkta pirmās daļas otra teikuma izpratnē, tiklīdz ap to aptītā lokanā prece ir izlietota.

34

Turklāt, ciktāl serdenis ir paredzēts, lai kopā ar ap to aptīto lokano materiālu veidotu vienību patērētājam tirdzniecības vietā, tas atbilst Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktā paredzētajai primārā iepakojuma definīcijai.

35

Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka serdeņi, ņemot vērā to atbalsta un spoles funkcijas ap tiem aptītajiem lokanajiem produktiem, ir nepieciešami, lai atbalstītu šos produktus visu to kalpošanas laiku, tie tomēr neatbilst Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta trešās daļas i) apakšpunktā minētajiem negatīvās definīcijas kritērijiem. Pretēji Direktīvas 94/62 I pielikumā minētajiem tējas maisiņiem vai tējas kapsulām kā tādu priekšmetu piemēriem, kuri nav iepakojums šīs tiesību normas izpratnē, serdenis nav lokanā produkta, kuram tas kalpo par atbalstu un spoli, neatņemama daļa un to nav paredzēts izmantot, patērēt vai no tā atbrīvoties vienlaicīgi ar produktu, bet, gluži pretēji, tas turpina pastāvēt un ir jāizmet, tiklīdz šis produkts ir izlietots.

36

Visbeidzot, jānorāda, ka interpretāciju, saskaņā ar kuru serdeņi ir iepakojums Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta izpratnē, apstiprina tas, ka Komisija pieņēma Direktīvu 2013/2, ar ko tika grozīts Direktīvas 94/62 I pielikums, kurā tagad “ar lokanu materiālu aptīti rullīši, caurulītes un cilindri” ir minēti tāda iepakojuma piemēru sarakstā, kas atbilst Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkta trešās daļas i) apakšpunktā minētajam kritērijam.

37

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 94/62 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka serdeņi rullīšu, caurulīšu un cilindru formā, ap kuriem aptīts lokans materiāls, kas tiek pārdots patērētājam, ir “iepakojums” šīs tiesību normas izpratnē.

38

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa gadījumā, ja uz lietā C‑313/15 uzdoto jautājumu Tiesa sniegtu noliedzošu atbildi, vaicā, vai, pieņemot Direktīvu 2013/2, ar kuru serdeņi tiek iekļauti Direktīvas 94/62 I pielikumā ietvertajos iepakojuma piemēros, Komisija nav ievērojusi “iepakojuma” jēdzienu, kā tas definēts šīs pēdējās direktīvas 3. pantā, un pārsniegusi tai tās īstenošanas pilnvaru ietvaros dotā pilnvarojuma robežas.

39

Ņemot vērā Tiesas sniegto apstiprinošo atbildi uz lietā C‑313/15 uzdoto jautājumu, uz lietā C‑530/15 uzdoto jautājumu nav jāatbild.

40

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šīs tiesvedības ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Direktīvu 2004/12/EK, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka serdeņi rullīšu, caurulīšu un cilindru formā, ap kuriem ir aptīts lokans materiāls, kas tiek pārdots patērētājam, ir “iepakojums” šīs tiesību normas izpratnē.