—

A. Ranka un J. Vasiļeviča vārdā – M. Krūmiņš, advokāts,

—

Microsoft Corp. vārdā – I. Veikša, I. Krodere un N. Tuominen, advokātes,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un J. Treijs-Gigulis, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz F. Varrone, avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un A. Sauka, pārstāvji,

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu formāli ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/24/EK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV 2009, L 111, 16. lpp.) 4. panta 2. punktu un 5. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts kriminālprocesā, ko Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra (Latvija) ir uzsākusi pret Aleksandru Ranku un Juriju Vasiļeviču, apsūdzot viņus par autortiesību objektu nelikumīgu realizāciju personu grupā, par svešas preču zīmes tīšu nelikumīgu izmantošanu, nodarot būtisku kaitējumu ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm, un par uzņēmējdarbību bez reģistrēšanas saistībā ar to, ka viņi, izmantojot interneta veikalu, tirgoja lietotas datorprogrammu kopijas uz datu nesējiem, kas nav oriģināli.

3

Direktīvas 2009/24 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 5. un 6. panta noteikumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

[..]

2.   Pirmā programmas eksemplāra pārdošana Kopienā, ko izdara tiesību īpašnieks vai ar viņa piekrišanu, ir izsmēlusi tiesības šo eksemplāru izplatīt Kopienā, izņemot tiesības kontrolēt turpmāku programmas vai tās eksemplāru izīrēšanu.”

4

Minētās direktīvas 5. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 4. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.

2.   Personai, kas tiesīga lietot datorprogrammu, līgums nedrīkst liegt izgatavot programmas rezerves kopiju, ja tā vajadzīga, lai programmu varētu lietot.”

5

Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību (OV 1991, L 122, 42. lpp.) 4. pantā bija noteikts:

“Saskaņā ar 5. un 6. panta nosacījumiem tiesību īpašnieka ekskluzīvās tiesībās, ko paredz 2. pants, ietilpst tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību:

[..]

6

Minētās direktīvas 5. panta 1. un 2. punkts bija formulēti šādi:

“1.   Ja līgumi to īpaši neparedz, darbības, kas minētas 4. panta a) un b) punktā, neprasa tiesību īpašnieka atļauju, ja tās jāveic, lai likumīgais ieguvējs lietotu datorprogrammu saskaņā ar mērķi, kam tā domāta, ieskaitot kļūdu labošanu.

2.   Personai, kas tiesīga lietot datorprogrammu, līgums nedrīkst liegt izgatavot programmas rezerves kopiju, ja tā vajadzīga, lai programmu varētu lietot.”

7

Šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkts bija formulēts šādi:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar 4., 5. un 6. panta noteikumiem, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina piemērotus līdzekļus pret personām, kas veic kādu no šā punkta a), b) un c) apakšpunktā uzskaitītajām darbībām:

[..].”

8

Direktīva 91/250 tika atcelta ar Direktīvu 2009/24.

9

Autortiesību likuma 32. pantā “Izplatīšanas tiesību izbeigšanās” ir paredzēts, ka tiesības izplatīt darbu izbeidzas ar brīdi, kad darbs pirmo reizi ticis pārdots vai citādi atsavināts Eiropas Savienībā, ja to izdarījis pats autors vai ja tas izdarīts ar viņa piekrišanu. Šī tiesību norma ir piemērojama tikai materiāliem darbiem vai to kopijām.

10

A. Ranks un J. Vasiļevičs ir apsūdzēti par to, ka laikā no 2001. gada 28. decembra līdz 2004. gada 22. decembrim tie, izmantojot Interneta veikalu, tirgoja dažādas datorprogrammas, ko ir izstrādājusi Microsoft Corp., tādas kā Microsoft Windows programmatūras un biroja lietojumprogrammas Microsoft Office versijas, kas ir aizsargātas ar autortiesībām.

11

Izmeklēšanas laikā nevarēja tikt precīzi noteikts pārdoto datorprogrammu eksemplāru skaits, kas tiek lēsts vairāk nekā 3000, tāpat arī precīza summa, kas ir tikusi iekasēta par to pārdošanu. Ar A. Ranka un J. Vasiļeviča darbībām Microsoft nodarītā mantiskā kaitējuma apmērs atbilstoši viņu PayPal kontā kreditētajām summām tomēr ir novērtēts USD 293548,40 apmērā (apmēram EUR 265514).

12

A. Ranks un J. Vasiļevičs ir apsūdzēti par vairākiem Latvijas Krimināllikuma pārkāpumiem, precīzāk, pirmkārt, par autortiesību objektu nelikumīgu realizāciju personu grupā, otrkārt, par svešas preču zīmes tīšu nelikumīgu izmantošanu un, treškārt, par uzņēmējdarbības veikšanu bez reģistrēšanas.

13

Ar 2012. gada 3. janvāra spriedumu viņi pirmajā instancē tika atzīti par vainīgiem par autortiesību objektu nelikumīgu realizāciju personu grupā un par svešas preču zīmes tīšu nelikumīgu izmantošanu, kas ir attiecīgi Krimināllikuma 149. panta trešajā daļā un 206. panta otrajā daļā paredzēti un atbilstoši tām daļām sodāmi noziedzīgi nodarījumi, un tika sodīti, daļēji piedzenot Microsoft kaitējuma kompensāciju, kā arī pilnībā piedzenot procesuālos izdevumus.

14

Gan prokuratūra, gan A. Ranks un J. Vasiļevičs, kā arī Microsoft par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzības Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijā, kura ar 2013. gada 22. marta spriedumu minēto spriedumu atcēla daļā par A. Ranka un J. Vasiļeviča notiesāšanu par autortiesību objektu nelikumīgu realizāciju personu grupā un par soda uzlikšanu viņiem.

15

Gan prokuratūra, gan A. Ranks un J. Vasiļevičs katrs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, kas ar 2013. gada 13. oktobra lēmumu pilnībā atcēla Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedumu un lietu nosūtīja atpakaļ jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

16

Atkārtotās iztiesāšanas laikā A. Ranks un J. Vasiļevičs lūdza Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģiju vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punkta un 5. panta 1. un 2. punkta interpretāciju.

17

Šādos apstākļos Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ievadam ir jāatgādina – kā secinājumu 4. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka Direktīva 2009/24, ar kuras 10. pantu tika atcelta Direktīva 91/250, atbilstoši tās 11. pantam stājās spēkā 2009. gada 25. maijā. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka A. Ranks un J. Vasiļevičs ir apsūdzēti par nodarījumiem laikā no 2001. gada 28. decembra līdz 2004. gada 22. decembrim. Līdz ar to pamatlietai ir piemērojama Direktīva 91/250, nevis Direktīva 2009/24.

19

Tādējādi abi jautājumi, kas attiecas uz to, kā interpretēt Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktu, ar kuru ir ieviests autortiesību īpašnieka izplatīšanas tiesību izsmelšanas noteikums, un minētās direktīvas 5. panta 1. un 2. punktu, kuros ir paredzēti izņēmumi no šā īpašnieka ekskluzīvajām pavairošanas tiesībām, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz līdzvērtīgām Direktīvas 91/250 tiesību normām, proti, uz tās 4. panta c) punktu, no vienas puses, un tās 4. panta a) punktu, kā arī 5. panta 1. un 2. punktu, no otras puses.

20

Latvijas valdība ir izteikusi šaubas par jautājumu pieņemamību, apgalvojot, ka iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka A. Ranks un J. Vasiļevičs ir likumīgi iegādājušies autortiesību objektus, lai gan strīdīgās datorprogrammas – kā izrietot no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu – esot kontrafakta eksemplāri.

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. spriedumu, 2010. gada 12. oktobris, Rosenbladt, C‑45/09, EU:C:2010:601, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu, 2010. gada 12. oktobris, Rosenbladt, C‑45/09, EU:C:2010:601, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz jautājumu, vai lietotu datorprogrammu kopiju tālākpārdošana, ko ir veikuši A. Ranks un J. Vasiļevičs, ir likumīga, ņemot vērā Direktīvas 91/250 noteikumus. Tādējādi uz to sniedzamā atbilde ir tieši atkarīga no šīs direktīvas 4. panta c) punkta, ar kuru ir ieviests autortiesību īpašnieka izplatīšanas tiesību izsmelšanas noteikums, kā arī minētās direktīvas 4. panta a) punkta un 5. panta 1. un 2. punkta, kuros šim īpašniekam ir piešķirtas ekskluzīvās reproducēšanas tiesības un paredzēti izņēmumi no tām, interpretācijas.

24

Līdz ar to prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

25

Ar saviem diviem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 91/250 4. panta a) un c) punkts, kā arī 5. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas lietotas datorprogrammas kopijas ieguvējs, kas ir ierakstīta uz cita materiālā nesēja, nevis uz oriģinālā materiālā nesēja, piemērojot noteikumu par tiesību īpašnieka izplatīšanas tiesību izsmelšanu, var pārdot tālāk šādu kopiju, ja, pirmkārt, šīs programmas oriģinālais materiālais nesējs, kas piegādāts pirmajam ieguvējam, ir bojāts un, otrkārt, šis pirmais ieguvējs savu šīs kopijas eksemplāru ir izdzēsis vai to vairs nelieto.

26

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta c) punktu ar pirmo datorprogrammas kopijas pārdošanu Savienībā, ko izdara tiesību īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu, tiek izsmeltas tiesības šo kopiju izplatīt Savienībā.

27

No šīs tiesību normas izriet, ka datorprogrammas kopijas izplatīšanas tiesību izsmelšana ir atkarīga no divkārša nosacījuma, ka šī datorprogramma ir tikusi laista tirdzniecībā, precīzāk, ka to ir pārdevis tiesību īpašnieks vai tas ir ticis darīts ar viņa piekrišanu, un ka šī laišana tirdzniecībā ir notikusi Savienībā (pēc analoģijas attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 4. pantu skat. spriedumus, 2006. gada 12. septembris, Laserdisken, C‑479/04, EU:C:2006:549, 21. punkts, kā arī 2015. gada 22. janvāris, Art & Allposters International, C‑419/13, EU:C:2015:27, 31. punkts).

28

Tiesa jau ir nospriedusi, ka termins “pārdošana” minētajā tiesību normā, kas ir interpretējama plaši, ietver visus tādas datorprogrammas kopijas tirdzniecības veidus, kam ir raksturīga šīs kopijas lietošanas tiesību piešķiršana uz neierobežotu laiku par cenas samaksu, kas ļauj minētās programmas tiesību īpašniekam saņemt minētās kopijas ekonomiskajai vērtībai atbilstošu atlīdzību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 49. punkts).

29

Netiek apstrīdēts, ka tādas autortiesību īpašnieka datorprogrammas kopijas pirmā tirdzniecība Savienībā, kas ir ierakstīta uz materiāla nesēja, piemēram, disketē, CD‑ROM vai DVD‑ROM, ir šīs kopijas pirmā pārdošana Direktīvas 91/250 4. panta c) punkta izpratnē. Turklāt ir jāuzskata, ka, tā kā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nekas neliecina par pretējo, šāda pārdošana notiek, pievienojot licenci par minētās kopijas neierobežotu lietošanu.

30

No iepriekš izklāstītā izriet, ka saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta c) punktu datorprogrammas autortiesību īpašnieks, kurš Savienībā ir pārdevis šīs datorprogrammas kopiju uz materiāla nesēja, piemēram, disketē, CD‑ROM vai DVD‑ROM, pievienojot minētās programmas neierobežotas lietošanas licenci, vairs nevar iebilst pret šīs kopijas turpmāko pārdošanu, ko veic pirmais ieguvējs vai nākamie ieguvēji, neraugoties uz līgumiskajiem noteikumiem, kuros jebkāda turpmāka pārdošana ir aizliegta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 77. punkts).

31

Tomēr uzdotie jautājumi attiecas nevis uz gadījumu, kad pirmais ieguvējs pārdod tālāk lietotu datorprogrammas kopiju, kas ir ierakstīta uz oriģinālā materiālā nesēja, bet uz gadījumu, kad lietotu datorprogrammas kopiju, kas ir ierakstīta uz materiāla nesēja, kurš nav oriģināls, pārdod persona, kura to ir iegādājusies no pirmā ieguvēja vai kāda no nākamajiem ieguvējiem.

32

Microsoft, Itālijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija šajā ziņā savos apsvērumos apgalvo, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izsmelšanu, kas ir paredzēts Direktīvas 91/250 4. panta c) punktā, ir piemērojams tikai šīs kopijas oriģinālajam materiālajam nesējam (diskete, CD‑ROM vai DVD‑ROM), kurš ir ticis pārdots pirmajam ieguvējam, uz kura ir ierakstīta datorprogrammas kopija, ko ir laidis tirdzniecībā tiesību īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu, bet nav piemērojams šīs kopijas materiālajam nesējam, kas nav oriģināls.

33

Šis arguments pats par sevi nav pieņemams.

34

Proti, izplatīšanas tiesību izsmelšana, kas ir paredzēta Direktīvas 91/250 4. panta c) punktā, attiecas uz pašu datorprogrammas kopiju un tai pievienotu lietošanas licenci, nevis uz materiālo nesēju, uz kura šo kopiju attiecīgajā gadījumā autortiesību īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu pirmo reizi laidis tirdzniecībā Savienībā.

35

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktā, kurā ir pārņemts Direktīvas 91/250 4. panta c) punkta saturs, bez sīkākiem precizējumiem ir atsauce uz “programmas eksemplāra pārdošanu” un nav noteikta nekāda atšķirība atkarībā no tā, vai attiecīgajai kopijai ir materiāla vai nemateriāla forma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 55. punkts).

36

Tiesa no tā tostarp ir secinājusi, ka izplatīšanas tiesību izsmelšana, kas ir paredzēta Direktīvas 2009/24 4. panta 2. punktā, notiek pēc tam, kad autortiesību īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu pirmo reizi Savienībā pārdod datorprogrammas kopiju, neatkarīgi no tā, vai tiek pārdota šīs programmas materiāla vai nemateriāla kopija (spriedums, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoftC‑128/11, EU:C:2012:407, 55. un 61. punkts).

37

Tomēr Direktīvas 91/250 4. panta a) punktā datorprogrammas autortiesību īpašniekam ir piešķirtas arī ekskluzīvas tiesības veikt un atļaut uz visiem laikiem vai uz laiku pavairot šo datorprogrammu ar visiem līdzekļiem un visās formās, pa daļai vai kopumā, ievērojot šīs direktīvas 5. un 6. pantā paredzētos izņēmumus.

38

Datorprogrammas, ko ir laidis tirdzniecībā tiesību īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu, likumīgais ieguvējs līdz ar to var pārdot tālāk šo lietoto programmu, piemērojot noteikumu par izplatīšanas tiesību izsmelšanu, kas ir paredzēts Direktīvas 91/250 4. panta c) punktā, ja tādējādi tas neapdraud šīs direktīvas 4. panta a) punktā šim īpašniekam garantētās ekskluzīvās reproducēšanas tiesības un tātad ar nosacījumu, ka minētais īpašnieks ir atļāvis ikvienu minētās programmas reproducēšanas darbību vai ka uz to attiecas minētās direktīvas 5. un 6. pantā paredzētie izņēmumi.

39

A. Ranks un J. Vasiļevičs, kā arī Komisija savos apsvērumos apgalvo, ka noteikums par izplatīšanas tiesību izsmelšanu ļauj pārdot tālāk datorprogrammas kopiju, kas ir ierakstīta uz materiāla nesēja, kurš nav oriģināls, – gadījumā, ja oriģinālais materiālais nesējs ir ticis bojāts, ja vien ir ievēroti nosacījumi, ko Tiesa ir noteikusi savā 2012. gada 3. jūlija spriedumā UsedSoft (C‑128/11, EU:C:2012:407). Atbilstoši šiem nosacījumiem uz oriģinālā materiālā nesēja ierakstītās programmas kopijas pirmajam ieguvējam būtu jābūt licencei par šīs programmas neierobežotu lietošanu un tās tālākpārdošanas brīdī būtu jāpadara nelietojama jebkāda minētās programmas kopija, kas ir tā īpašumā. Datorprogrammas kopijas uz materiāla nesēja, kurš nav oriģināls, izgatavošana šādā gadījumā tiktu atļauta kā viens no šīs pašas direktīvas 5. panta 1. un 2. punktā minētajiem izņēmumiem no ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 91/250 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka personai, kas ir tiesīga lietot datorprogrammu, līgums nedrīkst liegt izgatavot programmas rezerves kopiju, ja tā ir vajadzīga, lai programmu varētu lietot. Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir precizēts, ka jebkurš šim 5. panta 2. punktam pretrunā esošs noteikums nav spēkā.

41

Kā izriet no minētās direktīvas 5. panta 2. punkta, datorprogrammas rezerves kopijas izgatavošana tātad ir pakārtota diviem nosacījumiem. Pirmkārt, šo kopiju drīkst izgatavot persona, kas ir tiesīga lietot šo programmu, un, otrkārt, tai ir jābūt vajadzīgai, lai šo programmu varētu lietot.

42

Atbilstoši Tiesas atkārtotai judikatūrai šī tiesību norma, kurā ir ieviests izņēmums no datorprogrammas autortiesību īpašnieka ekskluzīvajām reproducēšanas tiesībām, ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 109. punkts).

43

No tā izriet, ka datorprogrammas rezerves kopija var tikt izgatavota un lietota tikai tās personas vajadzībām, kurai ir tiesības lietot šo programmu, un tādējādi, lai arī šī persona ir sabojājusi, iznīcinājusi vai arī pazaudējusi šīs programmas oriģinālo materiālo nesēju, tā nedrīkst šo kopiju izmantot, lai minēto lietoto programmu pārdotu tālāk trešajai personai.

44

Līdz ar to, kā savos apsvērumos apgalvo Microsoft un Itālijas un Polijas valdības, datorprogrammas kopijas, kurai ir pievienota neierobežotas lietošanas licence, likumīgais ieguvējs, kurš plāno to pārdot tālāk pēc autortiesību īpašnieka izplatīšanas tiesību izsmelšanas atbilstoši Direktīvas 91/250 4. panta c) punktam, nedrīkst bez šā īpašnieka atļaujas pārdot šīs programmas rezerves kopiju, kas ir tikusi izgatavota atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 2. punktam tādēļ, ka tas ir sabojājis, iznīcinājis vai pazaudējis oriģinālo materiālo nesēju, ko minētais īpašnieks vai kāds ar viņa piekrišanu tam ir pārdevis.

45

Šajā gadījumā, lai arī no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka A. Ranks un J. Vasiļevičs ir pārdevuši tālāk datorprogrammu kopijas, kas ierakstītas uz materiāliem nesējiem, kuri nav oriģināli, tajā nav precizēts, vai, būdami šo programmu pirmie ieguvēji, viņi paši ir izgatavojuši tālākpārdotās kopijas vai arī tās ir izgatavojušas personas, no kurām viņi tās iegādājušies, neatkarīgi no tā, vai šīs personas būtu likumīgie pirmie ieguvēji vai ne.

46

Tomēr ir jākonstatē, ka, lai arī kādi būtu nosacījumi, kādos A. Ranks un J. Vasiļevičs ir iegādājušies datorprogrammu kopijas, kuras viņi pēc tam pārdevuši tālāk, uz viņiem attiecas Direktīvas 91/250 7. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta noteikumi, ja tiek pierādīts, ka viņi ir laiduši apgrozībā un komerciālos nolūkos turējuši nelikumīgas datorprogrammu kopijas.

47

Tomēr tikai iesniedzējtiesai, ņemot vērā pašas identificētos faktus, attiecībā uz katru datorprogrammas kopiju, ko tālāk ir pārdevuši A. Ranks un J. Vasiļevičs, ir jānosaka, vai tā ir nelikumīga kopija minētās direktīvas 7. panta 1. punkta izpratnē, un attiecīgajā gadījumā jānosaka attiecīgās sekas.

48

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 91/250 5. panta 1. punktu, ja reproducēšanas darbība ir vajadzīga, lai ļautu likumīgajam ieguvējam lietot programmu atbilstoši tās mērķim, tam nav jāsaņem tiesību īpašnieka atļauja, ja vien konkrētajos līgumiskajos noteikumos nav noteikts citādi.

49

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka tas, ka datorprogrammas kopijas ieguvējs ir nopircis un lejuplādējis šo kopiju no tiesību īpašnieka Interneta vietnes, ir reproducēšana, kas ir atļauta atbilstoši minētās direktīvas 5. panta 1. punktam, ja tā ir vajadzīga, lai tam ļautu izmantot minēto programmu atbilstoši tās mērķim (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 75. punkts).

50

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tādas datorprogrammas atkārtotas pārdošanas gadījumā, ko pirmais ieguvējs ir nopircis un lejuplādējis no tiesību īpašnieka Interneta vietnes, šīs kopijas nākamais ieguvējs, kas ir likumīgs ieguvējs Direktīvas 91/250 5. panta 1. punkta izpratnē, tāpat atbilstoši šai tiesību normai ir tiesīgs lejuplādēt uz sava datora minēto kopiju un šī lejuplādēšana ir minētās programmas reproducēšana, kas ir vajadzīga, lai tam ļautu to izmantot atbilstoši tās mērķim (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 80. un 81. punkts).

51

Tomēr ir jānorāda, ka pamatlietas apstākļi atšķiras no tās lietas apstākļiem, kurā ticis pasludināts 2012. gada 3. jūlija spriedums UsedSoft (C‑128/11, EU:C:2012:407). Proti, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka A. Ranks un J. Vasiļevičs pārdeva Internetā datorprogrammu kopijas uz materiāliem nesējiem, kas nav oriģināli, attiecībā uz kurām nekas neļauj pieņemt, ka tās sākotnēji ir tikušas nopirktas un lejuplādētas no tiesību īpašnieka Interneta vietnes.

52

Tomēr, ņemot vērā noteikumu par izplatīšanas tiesību izsmelšanu un tiesību īpašniekam atzītās ekskluzīvās reproducēšanas tiesības, tādas datorprogrammas, kas ir pārdota ierakstītā veidā uz materiāla nesēja, kurš ir ticis bojāts, iznīcināts vai pazaudēts, kopijas likumīgā ieguvēja situācija ir salīdzināma ar tādas datorprogrammas kopijas, kas tikusi nopirkta un lejuplādēta no tiesību īpašnieka Interneta vietnes, likumīgā ieguvēja situāciju.

53

Datorprogrammas kopijas likumīgajam ieguvējam, kuram ir šīs programmas neierobežotas lietošanas licence, bet kuram vairs nav oriģinālā materiālā nesēja, uz kura šī kopija viņam sākotnēji tikusi piegādāta, jo tas to ir iznīcinājis, sabojājis vai pazaudējis, tikai tādēļ vien nevar tikt atņemta jebkāda iespēja pārdot tālāk šo lietoto kopiju trešajai personai, citādi Direktīvas 91/250 4. panta c) punktā paredzētajam noteikumam par izplatīšanas tiesību izsmelšanu tiktu atņemta lietderīgā iedarbība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 83. punkts).

54

Tāpat, kā Microsoft atzinusi savā rakstiskajā atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, likumīgajam lietotas datorprogrammas neierobežotas lietošanas licences ieguvējam ir jāspēj lejuplādēt šo programmu no tiesību īpašnieka Interneta vietnes un, kā nospriedusi Tiesa 2012. gada 3. jūlija spriedumā UsedSoft (C‑128/11, EU:C:2012:407, 85. punkts), šī lejuplādēšana ir datorprogrammas reproducēšana, kas ir vajadzīga, lai tas varētu lietot šo programmu atbilstoši tās mērķim.

55

Tomēr ir jāatgādina, ka sākotnējam tādas datorprogrammas kopijas ieguvējam, saistībā ar kuru autortiesību īpašnieka izplatīšanas tiesības ir izsmeltas saskaņā ar Direktīvas 91/250 4. panta c) punktu, ja tas to kā lietotu pārdod tālāk, lai izvairītos no šā īpašnieka ekskluzīvo datorprogrammas reproducēšanas tiesību, kas paredzētas šīs direktīvas 4. panta c) punktā, pārkāpšanas, tās tālākpārdošanas brīdī ir jāpadara par nelietojamu jebkura tā īpašumā esoša kopija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 3. jūlijs, UsedSoft, C‑128/11, EU:C:2012:407, 70. un 78. punkts).

56

Turklāt ir jāprecizē, ka lietotas datorprogrammas kopijas neierobežotas lietošanas licences ieguvējam, kurš, atsaucoties uz izplatīšanas tiesību izsmelšanas noteikumu, lejuplādē šīs programmas kopiju uz sava datora no tiesību īpašnieka Interneta vietnes, ar jebkādiem līdzekļiem ir jāpierāda, ka viņš šo licenci ir ieguvis likumīgi.

57

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 91/250 4. panta a) un c) punkts, kā arī 5. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai arī datorprogrammas kopijas, kam pievienota neierobežotas lietošanas licence, pirmais ieguvējs ir tiesīgs pārdot tālāk šo lietoto kopiju un savu licenci nākamajam ieguvējam, gadījumā, ja tam sākotnēji piegādātais oriģinālais kopijas materiālais nesējs ir bojāts, iznīcināts vai nozaudēts, tas tomēr nedrīkst piešķirt šim nākamajam ieguvējam savu šīs programmas rezerves kopiju bez tiesību īpašnieka atļaujas.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 1991. gada 14. maija Direktīvas 91/250/EEK par datorprogrammu tiesisko aizsardzību 4. panta a) un c) punkts, kā arī 5. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai arī datorprogrammas kopijas, kam pievienota neierobežotas lietošanas licence, pirmais ieguvējs ir tiesīgs pārdot tālāk šo lietoto kopiju un savu licenci nākamajam ieguvējam, gadījumā, ja tam sākotnēji piegādātais oriģinālais kopijas materiālais nesējs ir bojāts, iznīcināts vai nozaudēts, tas tomēr nedrīkst piešķirt šim nākamajam ieguvējam savu šīs programmas rezerves kopiju bez tiesību īpašnieka atļaujas.