1.

Ļoti bieži konflikti Eiropas līmenī rodas par to, vai Eiropas Savienība drīkst darboties starptautiskās organizācijās, lai piedalītos to debatēs un lēmumu pieņemšanā, viena pati vai tikai kopā ar tās dalībvalstīm. Strīdi vienmēr uzliesmo jautājumā, uz kāda juridiskā pamata ir jābalsta Savienības ārējā darbība atbilstoši tās pamatlīgumiem.

2.

Tādi kompetences jautājumi ir autoritātes jautājumi, par kuriem gadu desmitiem notiek dedzīga tiesāšanās. Runa, pirmkārt, ir par to, cik sarežģītam ir jābūt ES īstenotajam iekšējam lēmumu pieņemšanas procesam, un, otrkārt, par to, kas drīkst pārstāvēt ES pie starptautiskā sarunu galda. Kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā šķiet, ka frontes līnijas šajā ziņā diezgan ievērojami nocietinās.

3.

Šī lieta ir par jūru aizsardzības pasākumiem Antarktikā, it īpaši par dažādu jūras aizsardzības zonu (JAZ) izveidi, par kurām jau dažus gadus tiek diskutēts Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas komisijas (CCAMLR) ikgadējās sanāksmēs.

4.

Pēc būtības Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Padome un dalībvalstis ir vienisprātis, ka ir aktīvi jāsekmē jūru aizsardzība Antarktikā. Tomēr no formālā viedokļa Padome un dalībvalstis pastāv uz to, ka jūras aizsardzības pasākumi ietilpst vides politikā un tādējādi dalītās kompetences jomā (LESD 4. panta 2. punkta e) apakšpunkts), tāpēc tās uzskata, ka Savienības un dalībvalstu kopēja rīcība starptautiskā mērogā ir būtiska. Turpretim Komisija pārstāv viedokli, ka runa ir par jūras bioloģisko resursu saglabāšanas pasākumu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunkts), kas pieder pie Savienības ekskluzīvajām kompetencēm, un līdz ar to ārējās attiecībās dalībvalstu rīcība kopā ar Savienības iestādēm nav nepieciešama. Tāpat tiek diskutēts, vai Savienība šajā jomā ir ieguvusi netiešu ekskluzīvo ārējo kompetenci atbilstoši AETR doktrīnai ( 2 ) (LESD 3. panta 2. punkts) un cik liela nozīme šajā gadījumā ir zinātniskās izpētes politikai, kas pieder pie Savienības papildu kompetencēm (LESD 4. panta 3. punkts).

5.

Konkrēti šajās lietās Komisija apstrīd divus Padomē pieņemtus lēmumus par Savienības pārstāvību CCAMLR 34. un 35. ikgadējā sanāksmē attiecīgi 2015. un 2016. gadā (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”):

6.

Tiesas spriedums abās šajās lietās kļūs par vēl vienu mozaīkas gabaliņu sarežģītajā Savienības un tās dalībvalstu ārējo kompetenču kopainā, kas ir atspoguļota Lisabonas līgumā. It īpaši šī lieta dod iespēju noskaidrot, vai Savienības un tās dalītās kompetences pastāvēšana obligāti rada Savienības un to dalībvalstu kopīgas (“jauktas”) pārstāvības starptautiskā organizācijā nepieciešamību vai arī Savienība drīkst un tai pat ir jādarbojas vienai ārējās attiecībās. Turklāt lietā C‑626/16 vispirms būs jāiztirzā, kādos apstākļos Coreper lēmumi ir apstrīdami tiesību akti LESD 263. panta nozīmē. Tiesvedībā par partnerattiecību nolīgumu ar Kazahstānu (C‑244/17), kurā es arī šodien sniedzu secinājumus, runa ir par pavisam citiem jautājumiem saistībā ar tādiem Padomes lēmumiem izvirzāmajām vairākuma prasībām, kuriem ir zināma saistība ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku.

7.

Atbilstošās tiesību normas šajās lietās galvenokārt ir LESD 2., 3. un 4. pants, kā arī LES 4. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkts. Tāpat ir svarīgi LESD 191. un 192. pants. Turklāt ir jānorāda uz pamatnoteikumiem par kopējo zivsaimniecības politiku, kas ir ietverti Regulā (ES) Nr. 1380/2013 ( 5 ).

8.

Regulas Nr. 1380/2013 1. pantā ir definēta kopējās zivsaimniecības politikas piemērošanas joma:

“1)   Kopējā zivsaimniecības politika (KZP) aptver:

[..]

2.   KZP attiecas uz 1. punktā minētajām darbībām, ja tās veic:

[..]

9.

Kopējās zivsaimniecības politikas mērķi Regulas Nr. 1380/2013 2. pantā ir aprakstīti šādi:

“1.   KZP garantē to, ka zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas [..]

2.   KZP tiek ievērota piesardzīga pieeja zvejniecības pārvaldībai, un tās mērķis ir nodrošināt to, lai dzīvo jūras bioloģisko resursu izmantošanas rezultātā iegūto sugu populācijas tiktu atjaunotas un uzturētas virs līmeņa, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu.

[..]

3.   KZP īsteno ekosistēmas pieeju zvejniecības pārvaldībā, lai nodrošinātu to, ka tiek mazināta zvejas darbību negatīvā ietekme uz jūras ekosistēmu, un cenšas nodrošināt, ka akvakultūras un zvejas darbības neveicina jūras vides degradāciju.

[..]

5.   Ar KZP jo īpaši:

[..]

10.

Par Savienības ārējās zivsaimniecības politikas mērķiem Regulas Nr. 1380/2013 28. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Lai nodrošinātu jūras bioloģisko resursu un jūras vides ilgtspējīgu izmantošanu, pārvaldību un saglabāšanu, Savienība ārējās attiecības zivsaimniecības jomā īsteno atbilstīgi starptautiskajām saistībām, politikas mērķiem, kā arī 2. un 3. pantā noteiktajiem mērķiem un principiem.”

11.

No starptautisko tiesību klāsta ir svarīgi Kanberas konvencijas noteikumi; turklāt ir jānorāda uz Antarktikas līgumu.

12.

Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanas konvencija ( 6 ) (Kanberas konvencija) tika parakstīta 1980. gada 20. maijā Kanberā (Austrālija), un 1982. gada 7. aprīlī tā stājās spēkā. Konvencijas dalībnieces līdzās Savienībai ir arī tās divpadsmit dalībvalstis ( 7 ) un vēl 23 trešās valstis.

13.

Kanberas konvencijas I pantā ir paredzēts:

“1.   Konvenciju piemēro Antarktikas jūras dzīvo resursu teritorijā uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma un Antarktikas jūras dzīvo resursu teritorijā starp minēto platumu un Antarktikas konverģenci, kas veido daļu no Antarktikas jūras ekosistēmas.

2.   Antarktikas jūras dzīvie resursi ir zivju, mīkstmiešu, vēžveidīgo populācijas un visas pārējās dzīvo organismu sugas, tajā skaitā putni, kas atrodami Antarktikas dienvidos.

3.   Antarktikas jūras ekosistēma ir Antarktikas jūras dzīvo resursu attiecību komplekss gan savā starpā, gan ar fizisko vidi.

[..]”

14.

Saskaņā ar Kanberas konvencijas II pantu:

“1.   Šīs konvencijas mērķis ir Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšana.

2.   Šajā konvencijā termins “saglabāšana” iekļauj racionālu izmantošanu.

3.   Jebkāda nozveja un ar to saistītās darbības teritorijā, uz kuru attiecas šī konvencija, jāveic saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem un šādiem saglabāšanas principiem:

[..].”

15.

Kanberas konvencijas III pantā ir noteikta tās saikne ar Antarktikas līgumu:

“Līgumslēdzējas puses, neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav Antarktikas Līguma puses, vienojas, ka tās neiesaistīsies nekādās darbībās Antarktikas Līguma piemērošanas teritorijā, kas būtu pretrunā ar minētā līguma principiem un nolūkiem [..]”

16.

Turklāt Kanberas konvencijas V pantā ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas puses, kas nav Antarktikas Līguma puses, apstiprina Antarktikas Līguma konsultatīvo grupu īpašās saistības un atbildību, lai aizsargātu un saglabātu Antarktikas Līguma piemērošanas teritorijas vidi.

2.   Līgumslēdzējas puses, kas nav Antarktikas Līguma puses, vienojas, ka, darbojoties Antarktikas Līguma piemērošanas teritorijā, tās ievēros, kad vien nepieciešams, Antarktikas faunas un floras saglabāšanai noteiktos pasākumus un citus pasākumus, kurus ieteikušas Antarktikas Līguma konsultatīvās grupas, lai izpildītu pienākumu Antarktikas vides aizsardzībā no jebkāda veida bīstamām cilvēka iejaukšanās formām.

[..]”

17.

Ar Kanberas konvencijas VII pantu ir izveidota komisija Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanai (CCAMLR), kurai Konvencijas IX pantā ir uzticēti tostarp šādi uzdevumi:

“1.   Komisijas funkcijas ir realizēt šīs konvencijas II pantā norādītos mērķus un principus. Šim nolūkam tā:

[..]

[..]

2.   Šā panta 1. punkta f) apakšpunktā minētie saglabāšanas pasākumi ir šādi:

[..]

[..].”

18.

Šobrīd līdzās Eiropas Savienībai CCAMLR dalībnieces ir astoņas tās dalībvalstis ( 8 ).

19.

Antarktikas līgums tika parakstīts 1959. gada 1. decembrī Vašingtonā (Kolumbijas apgabals) (Amerikas Savienotās Valstis). Trīs Eiropas Savienības dalībvalstīm kā Antarktikas līguma parakstītājām valstīm ir līgumslēdzēju pušu statuss ( 9 ). Deviņām citām Savienības dalībvalstīm ir konsultatīvo līgumslēdzēju pušu statuss ( 10 ) un astoņām – līgumslēdzēju pušu statuss bez padomdevēja tiesībām ( 11 ).

20.

Atbilstoši Antarktikas līguma IX panta 1. punktam:

“[..] līgumslēdzēju pušu pārstāvji [..] ik pēc atbilstoša laikposma un piemērotās vietās rīko sanāksmes, lai apmainītos ar informāciju, konsultētos kopīgu interešu jautājumos saistībā ar Antarktiku, izstrādātu, apspriestu un ieteiktu savām valdībām pasākumus, kuri sekmē Līguma principus un mērķus, tostarp pasākumus:

[..]

21.

Antarktikas līguma VI pantā tā teritoriālā piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“Šis līgums ir spēkā teritorijā uz dienvidiem no 60° dienvidu platuma, ieskaitot visus ledājus [..]”

22.

CCAMLR ir noteikusi sev mērķi izveidot jūras aizsardzības zonu tīklu Antarktikas reģionā. Eiropas Savienība šo mērķi skaidri atbalsta.

23.

Šajā kontekstā Padome 2014. gadā, gatavojoties Savienības dalībai gaidāmajās CCAMLR ikgadējās sanāksmēs, balstoties uz LESD 218. panta 9. punktu, ir izstrādājusi “daudzgadu nostāju”, kurā tostarp ir izveidota “vienkāršota procedūra” Padomes lēmumu pieņemšanai par nostāju, kas Savienībai jāieņem CCAMLR jautājumos, kuri skar kopējās zivsaimniecības politikas jomu ( 12 ). Saskaņā ar to Komisijas dienesti pirms katras ikgadējās CCAMLR sanāksmes Padomes darba grupām iesniedz attiecīgos dokumentus. Praksē Komisijas dienesti šos dokumentus iesniedz vai nu Padomes darba grupai “Zivsaimniecība”, vai Coreper.

24.

2015. gada 31. augustā Komisijas dienesti, piemērojot vienkāršoto procedūru, iesniedza Padomes darba grupai “Zivsaimniecība” neformālu dokumentu (tā dēvēto “Non‑Paper”), kuram bija pievienots projekts “Diskusiju dokuments par priekšlikumu nākotnē izveidot aizsargājamu jūras teritoriju Vedela jūrā” ( 13 ).

25.

Komisijas dienesti ierosināja šo diskusiju dokumentu iesniegt CCAMLR (precīzāk: CCAMLR zinātniskajai komisijai ( 14 )) vienīgi Savienības vārdā, jo to skatījumā šis dokuments bija jāattiecina uz kopējo zivsaimniecības politiku.

26.

Tās 2015. gada 5. septembra sēdē Padomes darba grupa apstiprināja diskusiju dokumenta saturu, tomēr attiecināja to uz vides politiku, tāpēc uzskatot par nepieciešamu šo dokumentu iesniegt CCAMLR zinātniskajai komisijai Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Lieta tika nodota Coreper.

27.

Jautājums tika izskatīts 2015. gada 11. septembraCoreper sēdē. Pēc viedokļu apmaiņas Coreper priekšsēdētājs konstatēja, ka par diskusiju dokumenta saturu pastāvot vienprātība un šis dokuments esot jāiesniedz CCAMLR saistībā ar tās 34. ikgadējo sanāksmi 2015. gadā. Turklāt viņš konstatēja, ka esot ticis nolemts iesniegt diskusiju dokumentu CCAMLR Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

28.

Pret minēto prasību Komisija protestēja paziņojumā, ko tā ir protokolējusi. Tā gan piekrita, ka diskusiju dokuments CCAMLR tiek iesniegts Savienības un tās dalībvalstu vārdā, kā to bija nolēmusi Coreper, tomēr tā paturēja tiesības vērsties tiesā.

29.

2016. gada 30. augustā Komisijas dienesti, atkal piemērojot vienkāršoto procedūru, Padomes darba grupai “Zivsaimniecība” iesniedza neformālu dokumentu (“Non‑Paper”). Šis dokuments 2016. gada 6. septembrī tika papildināts ar četriem priekšlikumu par jūras aizsardzības zonu Antarktikā izveidi vai izveides atbalstu projektiem, proti, jau 2015. gadā izskatīto JAZ attiecībā uz Vedela jūru ( 15 ), tāpat JAZ attiecībā uz Rosa jūru ( 16 ), JAZ attiecībā uz Austrumantarktiku, kā arī, visbeidzot, īpašu zinātniskās izpētes reģionu kopumu ledāju sarukšanas pētniecībai ( 17 ).

30.

Komisijas dienesti ierosināja šos dokumentus iesniegt CCAMLR vienīgi Savienības vārdā, jo to skatījumā šie dokumenti bija jāattiecina uz kopējo zivsaimniecības politiku. Komisija, lai ievērotu priekšlikumu iesniegšanai uz CCAMLR ikgadējām sanāksmēm noteiktos termiņus, iesniedza minētos dokumentus uzreiz arī CCAMLR sekretariātā un, proti, vienīgi Savienības vārdā.

31.

Padomes darba grupa 2016. gada 15. un 22. septembra sēdēs izskatīja diskusiju dokumenta, kā arī četru priekšlikumu saturu, 2016. gada 22. septembrī apstiprināja tos pēc būtības, tomēr attiecināja tos uz vides politiku, un tāpēc uzskatīja par nepieciešamu iesniegt tos CCAMLR Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Turklāt darba grupa uzskatīja, ka vienkāršotā procedūra šajā gadījumā nevarot tikt piemērota, jo šī procedūra atbilstoši tās priekšmetam ir attiecināma tikai uz kopējās zivsaimniecības jautājumiem. Vispirms šī lieta tika iesniegta Coreper un pēc tam – Padomē.

32.

2016. gada 10. oktobrī Padome 3487. sanāksmē Luksemburgā apstiprināja Komisijas nodomu iesniegt CCAMLR diskusiju dokumentu un četrus priekšlikumus Savienības vārdā. Padome arī konstatēja, ka no šiem nostājas dokumentiem izrietot, ka šī nostāja Savienībai esot jāieņem CCAMLR 35. ikgadējā sanāksmē.

33.

Paziņojumā, ko tā protokolēja, Komisija uzsvēra, ka minētie dokumenti attiecoties uz Savienības ekskluzīvo kompetenču jomu jūras bioloģisko resursu saglabāšanai. Tā gan izteica savu gatavību CCAMLR sekretariātā precizēt, ka šie dokumenti esot jāuzskata par iesniegtiem Savienības un tās dalībvalstu vārdā ( 18 ), tomēr skaidri norādīja, ka patur tiesības vērsties tiesā.

34.

Pēc tam 2016. gada 35. ikgadējā sanāksmē CCAMLR nolēma izvirzīt divus no Savienības iesniegtajiem, respektīvi – atbalstītajiem, priekšlikumiem, proti, izveidot jūras aizsardzības zonu Rosa jūrā, kā arī vairākus īpašus pētniecības reģionus. Turklāt par diviem atlikušajiem Savienības priekšlikumiem – arī par varbūtēju JAZ izveidi Vedela jūrā – tā nolēma turpināt konsultācijas.

35.

Tiesa tagad izskata lietas C‑626/15 un C‑659/16 strīdā starp Komisiju un Padomi divās tiesvedībās par prasībām atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. panta otrajai daļai. Turklāt Padomi atbalsta vairākas dalībvalstis.

36.

Lietā C‑626/15 Komisija ar 2015. gada 23. novembra procesuālo rakstu cēla prasību atcelt 2015. gada lēmumu.

37.

Atbilstoši Reglamenta 131. panta 2. punktam Tiesas priekšsēdētājs atļāva šajā lietā Padomes atbalstam iestāties Vācijas Federatīvajai Republikai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Portugāles Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei.

38.

Komisijas prasījumi lietā C‑626/15 ir šādi:

39.

Padomes, kuru atbalsta deviņas tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, prasījumi ir šādi:

40.

Lietā C‑659/16 Komisija ar 2016. gada 20. decembra procesuālo rakstu cēla prasību atcelt 2016. gada lēmumu.

41.

Atbilstoši Reglamenta 131. panta 2. punktam Tiesas priekšsēdētājs šajā lietā Padomes atbalstam atļāva iestāties Beļģijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Nīderlandes Karalistei, Portugāles Republikai, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei.

42.

Komisijas prasījumi lietā C‑659/16 ir šādi:

43.

Padomes, kuru atbalsta desmit tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, prasījumi ir šādi:

44.

Par abām Komisijas prasībām process Tiesā notika rakstveidā. 2017. gada 10. janvārī Tiesas priekšsēdētājs atļāva Padomei lietā C‑626/15 iesniegt jaunus pierādījumus. Tāpat ar 2017. gada 10. februāra lēmumu priekšsēdētājs apturēja tiesvedību lietā C‑626/15, līdz tiks pabeigta tiesvedības rakstveida daļa lietā C‑659/16. Turklāt ar tajā pašā dienā pieņemtu priekšsēdētāja lēmumu abas lietas C‑626/15 un C‑659/16 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un sprieduma taisīšanai.

45.

Kopīgā tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kurā piedalījās Komisija, Padome, kā arī tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, izņemot Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti un Somijas Republiku, notika 2018. gada 13. martā.

46.

Vienu lietā C‑626/15 iesniegtu Padomes pieteikumu Tiesa atbilstoši statūtu 16. panta trešajai daļai šajā tiesvedībā izskatīja virspalātā. Saskaņā ar Reglamenta 29. panta 1. punktu Tiesa nolēma apvienotās lietas C‑626/15 un C‑659/16 nodot vienam iztiesāšanas sastāvam.

47.

Lietā C‑626/15 jautājums par Komisijas prasības pieņemamību ir ļoti plašs. Atšķirībā no lietas C‑659/16, Padome un vairākas tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis kvēli apstrīd, ka Komisijas lietā C‑626/15 apstrīdētais 2015. gada lēmums var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets LESD 263. panta nozīmē. Tās šajā ziņā balstās galvenokārt uz diviem argumentiem: pirmkārt, tas ir vienīgi Coreper, nevis Padomes lēmums. Un, otrkārt, šim lēmumam nav nekādu tiesiski saistošu seku.

48.

Coreper neapstrīdami ir nevis Savienības iestāde, kurai Līgumos būtu piešķirtas pilnvaras, bet gan Padomes struktūrvienība, kas veic Padomei sagatavojošus un izpildu uzdevumus ( 22 ) (LESD 240. panta 1. punkta pirmais teikums).

49.

Apstāklis, ka Coreper var pieņemt tikai noteiktus lēmumus par procedūru (LESD 240. panta 1. punkta otrais teikums un Padomes Reglamenta 19. panta 7. punkts) un citādi nav tiesīga īstenot pilnvaras pieņemt lēmums, kas Padomei pienākas atbilstoši Līgumiem ( 23 ), tomēr nozīmē, ka tās darbība nekādā ziņā nevar tikt pārskatīta Savienības tiesās. Tieši pretēji, Coreper darbība ir attiecināma uz Padomi. Ja Coreper rīkojas prettiesiski, tad par to Savienības tiesās ir jāatbild Padomei. Šādu viedokli apstiprina LESD 263. panta pamatā esošā ideja par pilnīgu tiesisko aizsardzību un pilnīgu pārbaudi tiesā attiecībā uz ikvienu Savienības iestāžu un struktūru pieņemtu tiesību aktu.

50.

Jāatzīst, ka daudzos gadījumos pastāv atsevišķs Padomes tiesību akts, ko Coreper ir tikai sagatavojusi. Tad pārbaude tiesā attiecas uz šo Padomes tiesību aktu, un Coreper sagatavojošie akti nav atsevišķi apstrīdami tiesā.

51.

Tomēr gluži pretējs gadījums ir tad, ja izņēmuma kārtā sāk darboties tikai Coreper, kamēr Padome ministru līmenī nedarbojas vispār. Proti, tad jau ar Coreper aktu attiecīgā procedūra ir pabeigta ( 24 ) un Padomes kā Savienības iestādes nostāja ar šo Coreper aktu tiek pieņemta galīgi ( 25 ). Tā tas bija 2015. gadā veikto darbību gadījumā, kuras ir lietas C‑626/15 pamatā. Tādējādi 2015. gada lēmumam kā uz Padomi attiecināmam tiesību aktam ir jābūt pieejamam pārbaudei Savienības tiesā.

52.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai “apstrīdami akti” LESD 263. panta nozīmē ir visi tie iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas ( 26 ).

53.

Lai noteiktu, vai apstrīdētais akts rada tādas sekas (vai tā mērķis ir tās radīt), ir jāņem vērā tā būtība ( 27 ), un tā ir jāizvērtē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Pie tiem pirmām kārtām pieder akta saturs, bet ir jāņem vērā arī tā pieņemšanas konteksts un akta izdevēja pilnvaras ( 28 ). Akta izdevēja nodomam arī ir nozīme ( 29 ), vienmēr ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi nosakāma.

54.

Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata Padome, te nav runas par to, vai CCAMLR iesniegtais diskusiju dokuments ir apstrīdams pats par sevi. Tieši otrādi, ir jāpārbauda, vai 2015. gadā pieņemtais Coreper lēmums par šī diskusiju dokumenta nosūtīšanu CCAMLR Savienības un tās dalībvalstu vārdā rada saistošas tiesiskas sekas un līdz ar to var tikt kvalificēts kā apstrīdams akts LESD 263. panta nozīmē.

55.

Runājot vispirms par 2015. gada lēmuma saturu, tajā ir noteikts, ka diskusiju dokuments par jūras aizsardzības zonas izveidošanu Vedela jūrā tiek iesniegts CCAMLR kopīgi Savienības un tās dalībvalstu vārdā, nevis tikai Savienības vārdā. Šis konstatējums būtiski norāda uz to, ka 2015. gada lēmums ir radījis tiesiskas sekas, jo tādējādi tika ierobežotas Komisijas darbības iespējas attiecībā uz tās pārstāvību saistībā ar CCAMLR 34. ikgadējo sanāksmi 2015. gadā. It īpaši ar šo lēmumu Komisijai tika liegts izmantot tās Savienības ārējās pārstāvības kompetenci (LES 17. panta 1. punkta sestais teikums) citādi nekā ar kopīgu starptautisku pārstāvību ar dalībvalstu pārstāvjiem.

56.

Turklāt attiecībā uz kontekstu, kurā iekļaujas 2015. gada lēmums, ir jānorāda uz daudzgadu nostāju, kuru Padome ir pieņēmusi 2014. gadā ( 30 ). Šajā nostājā Padomes “sagatavošanas struktūrām” ir skaidri piešķirtas pārbaudes un lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuru mērķis ir “vienkāršotā procedūrā” konkretizēt Savienības nostāju par noteiktām CCAMLR ikgadējās sanāksmēs apspriežamām tēmām. Lietā C‑626/15 apstrīdētais diskusiju dokuments ir ticis iesniegts Coreper konkrēti šīs vienkāršotās procedūras ietvaros. Arī šis apstāklis apstiprina pieņēmumu, ka 2015. gada lēmums ir radījis saistošas tiesiskas sekas.

57.

Visbeidzot tas pats attiecas uz akta izdevēju nodomu: starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Coreper šajā gadījumā ar 2015. gada lēmumu vēlējās noteikt, kā tieši Savienības pārstāvjiem CCAMLR 34. ikgadējās sanāksmes ietvaros ir jārīkojas starptautiskā mērogā.

58.

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka 2015. gada lēmuma mērķis bija radīt tiesiskas sekas un tas tādas radīja.

59.

Padome un dažas tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis mēģina atspēkot pieņēmumu par apstrīdamu tiesību aktu lietā C‑626/15 būtībā ar diviem pretargumentiem.

60.

Pirmkārt, šie lietas dalībnieki norāda, ka atbilstoši LES 16. panta 1. punkta otrajam teikumam Padomei ir jāveido Savienības politika arī un tieši attiecībā uz tās ārpolitisko darbību un uz Komisijas īstenojamo Savienības ārējo pārstāvību LES 17. panta 1. punkta sestā teikuma nozīmē ( 31 ).

61.

Taču šis iebildums ir neefektīvs. Tas, ka atbilstoši LES 16. panta 1. punkta otrajam teikumam pastāv – pilnīgi neapstrīdētas – Padomes pilnvaras, nekādā ziņā neizslēdz, ka Padomes lēmumi par Savienības ārpolitisko darbību, kurus tā pieņem uz šī pamata, rada tiesiskas sekas un tie ir apstrīdami Savienības tiesās. Gluži pretēji, ir skaidrs, ka tādi lēmumi konkrētajam lēmumam piešķir tiesiskas sekas un padara to par apstrīdamu aktu atbilstoši LESD 263. pantam.

62.

Otrkārt, Padome un dažas dalībvalstis iebilst, ka 2015. gada lēmumam nav tiesisku seku, jo tajā neesot tikusi noteikta Savienības nostāja LESD 218. panta 9. punkta nozīmē. Tās pamato savu viedokli ar apstākli, ka CCAMLR 34. ikgadējā sanāksmē vēl netika pieņemts formāls lēmums par jūras aizsardzības zonām Vedela jūrā un ka strīdīgais diskusiju dokuments bija jāiesniedz CCAMLR, tikai lai sagatavotos varbūtējai lēmuma pieņemšanai nākotnē.

63.

Arī šis iebildums nepārliecina, un, proti, divu iemeslu dēļ.

64.

Pirmkārt, LESD 218. panta 9. punkts ir jāinterpretē plaši ( 32 ). Savienības nostāja šīs tiesību normas nozīmē nebūt nav jānosaka tikai tad, ja starptautiskajā organizācijā ir tieši sagaidāma konkrēta lēmuma pieņemšana attiecībā uz aktu ar tiesiskām sekām, bet arī tad, ja Savienība šajā starptautiskajā organizācijā uzsāk debates vai vēlas piedalīties tādās debatēs, kas, iespējams, varētu noslēgties ar akta ar tiesiskām sekām pieņemšanu ( 33 ). Tā tas ir tāpēc, ka LESD 218. panta 9. punkta mērķis ir noteikt, ka Savienība attiecīgās starptautiskās organizācijas kopējā lēmumu pieņemšanas procesā pauž vienotu nostāju un tās ieguldījumu šajā procesā ir atļāvušas tās kompetentās iestādes.

65.

Otrkārt, Padome var uzskatīt par vēlamu – savā ziņā brīvprātīgi – noteikt kopīgu Savienības nostāju, ko ieņemt starptautiskā organizācijā arī jomās, kas nav noteiktas LESD 218. panta 9. punktā. Ja Padome tā rīkojas, šī nostāja ir saistoša un no citām Savienības iestādēm (LES 13. panta 2. punkta otrais teikums), kā arī no dalībvalstīm tiek prasīta lojāla rīcība (LES 4. panta 3. punkts un LESD 191. panta 4. punkta pirmais teikums).

66.

Tātad, pat ja 2015. gada lēmumā nav saskatāma atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam obligāti nosakāma Savienības nostāja, bet gan tikai brīvprātīga kopējas nostājas noteikšana ārpus LESD 218. panta 9. punkta piemērošanas jomas, ņemot vērā uzsāktās debates starptautiskā organizācijā, nevar tikt noliegtas attiecīgā lēmuma tiesiski nozīmīgās sekas. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka CCAMLR un citām Kanberas konvencijas līgumslēdzējām valstīm, kad Savienība un tās dalībvalstis kopīgi iesniedza diskusiju dokumentu, tika radīts iespaids, ka varbūtēja jūras aizsardzības zonas izveidošana Vedela jūrā neietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē vai ka Savienība katrā ziņā nevar viena pati izteikties par šo tēmu. Pieņēmumam par tiesiskām sekām LESD 263. panta nozīmē ar to ir pietiekami ( 34 ).

67.

Līdz ar to 2015. gada lēmums kopumā ir akts ar tiesiskām sekām LESD 263. panta nozīmē. Tādējādi Komisijas prasība lietā C‑626/15 ir pieņemama.

68.

Abas prasības lietās C‑626/15 un C‑659/16 ir pamatotas, ciktāl ir izrādījies, ka apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos Padome kļūdaini ir mudinājusi Komisiju aplūkotos dokumentus un nostājas par plānotajām jūras aizsardzības zonām iesniegt CCAMLR Savienības un tās dalībvalstu vārdā. Tātad, citiem vārdiem, ir jānoskaidro, vai Savienība drīkstēja piedalīties CCAMLR diskusijās un lēmumu pieņemšanā arī viena pati savā vārdā – t.i., bez tās dalībvalstu piedalīšanās –, kā to bija ieteikusi Komisija.

69.

Komisija pārmet Padomei, ka Savienības pilnvaras rīkoties starptautiskā mērogā vienai pašai ir pārkāptas ar to, ka Padome pastāvēja uz Savienības un to dalībvalstu kopīgu rīcību. Šajā ziņā lietā C‑626/15, kā arī lietā C‑659/16 tā izvirza divus pamatus. Pirmkārt, Padome neesot ņēmusi vērā Savienības ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz jūras bioloģisko resursu saglabāšanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam (pirmais prasības pamats), un, otrkārt, tā neesot atzinusi, ka pastāv ekskluzīva Savienības kompetence atbilstoši LESD 3. panta 2. punkta trešajam variantam saistībā ar risku, ka tiks ietekmēta vai mainīta kopīgo noteikumu darbības joma (AETR doktrīna, otrais prasības pamats).

70.

Visbeidzot abu pamatu liktenis ir atkarīgs no jautājuma, kurš materiālais juridiskais pamats bija atbilstošais 2015. un 2016. gada lēmumiem un vai šis juridiskais pamats atļauj vai pat prasa Savienības vienas pašas pārstāvību CCAMLR. Atbilstoši kompetences piešķiršanas principam (LES 5. panta 1. punkta pirmais teikums un 2. punkts, lasot tos kopā ar LES 4. panta 1. punktu) tāds juridisks pamats ir nepieciešams ne tikai Savienības iekšējai, bet arī ārējai darbībai ( 35 ). Pareiza juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionāla nozīme ( 36 ).

71.

Ar pirmo pamatu Komisija būtībā apgalvo, ka CCAMLR iesniedzamie dokumenti, kā arī šīs organizācijas 2015. un 2016. ikgadējās sanāksmēs apspriežamie jautājumi par plānotajām jūras aizsardzības zonām bija vienīgi Savienības kompetencē, jo to visu bez izņēmuma priekšmets bija jūras bioloģisko resursu saglabāšana saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku un līdz ar to tie ietilpa Savienības ekskluzīvās kompetences piemērošanas jomā atbilstoši LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam.

72.

Saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku tiešām ir paredzēti pasākumi jūras bioloģisko resursu saglabāšanai (Regulas Nr. 1380/2013 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Tādiem saglabāšanas pasākumiem nav obligāti jāattiecas tikai uz Savienības ūdeņiem, bet kā daļa no ārējās zivsaimniecības politikas tie var tikt piemēroti arī ārpus šiem ūdeņiem, ciktāl tie attiecas uz Savienības zvejas kuģu vai dalībvalstu valstspiederīgo darbībām (Regulas Nr. 1380/2013 1. panta 2. punkta c) un d) apakšpunkts, kā arī 28. pants) ( 37 ).

73.

Tomēr kopējā zivsaimniecības politika nebūt nav vienīgā iespējamā saikne ar Savienības pasākumiem jūras bioloģisko resursu saglabāšanai. No vēsturiskā skatupunkta tā bieži ir bijusi sedes materiae Eiropas mērogā veiktajiem saglabāšanas pasākumiem ( 38 ). Kā izriet no LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta ( 39 ), šobrīd Līgumos ir skaidri nošķirti pasākumi jūras bioloģisko resursu saglabāšanai, kas tiek veikti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, un pasākumi jūras bioloģisko resursu saglabāšanai, kas tiek veikti saskaņā ar citām Savienības politikām.

74.

Šajā kontekstā nepārsteidz Padomes un tās prasījumu atbalstam lietā iestājušos dalībvalstu viedoklis, ka CCAMLR ietvaros plānotās jūras aizsardzības zonas attiecas, piemēram, nevis uz kopējo zivsaimniecības politiku, bet gan drīzāk uz vides politiku un, iespējams, uz zinātnisko izpēti, kur Savienības un dalībvalstu kompetence ir dalīta (LESD 4. panta 1. punkts, to lasot kopā ar 2. punkta e) apakšpunktu un 3. punktu).

75.

Abas puses pauž savus argumentus ar apbrīnojamu aizrautību. Padome un dažas tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis neapzināti pārmet, ka Komisija vēloties dalībvalstu starptautisko pārstāvību pēc iespējas aizkavēt, kamēr Komisija kļūdaini piedēvē Padomei, ka tā par katru cenu vēloties atrast tādus juridiskos pamatus, kas vienmēr atļauj dalībvalstu līdzdarbību kopā ar Savienību.

76.

Šajā ziņā es atļaušos norādīt, ka juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem apstākļiem, kurus var pārbaudīt tiesa, tostarp it īpaši apstrīdētā tiesību akta mērķi un saturu ( 40 ), kā arī kontekstu, kurā šis lēmums iekļaujas ( 41 ).

77.

Turpretim subjektīvam novērtējumam un akta izdevēju vispārīgiem politiskiem nodomiem, izvēloties juridisko pamatu, nav nekādas nozīmes ( 42 ). Ja Padome, nosakot Savienības tiesību akta juridisko pamatu ārējās darbības jomā, vēlētos novērst, ka Savienība ir vienīgā pārstāve, un padarīt iespējamu dalībvalstu piedalīšanos kopā ar Savienību, tā pat varētu būt pilnvaru nepareiza izmantošana LESD 263. panta otrās daļas nozīmē.

78.

Tāpat nav nozīmes tam, kāds juridiskais pamats ir ticis izmantots citu Savienības tiesību aktu pieņemšanā, kuriem, iespējams, ir līdzīgas pazīmes vai kuri ir cieši saistīti ar apstrīdētajiem lēmumiem ( 43 ) (piemēram, Kanberas konvencijas apstiprināšana Eiropas Ekonomikas kopienas vārdā un Kopienas vai attiecīgi Savienības dalība līdzšinējos CCAMLR lēmumos). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Padomes prakse vien nav pietiekama, lai atkāptos no Līguma noteikumiem, un līdz ar to tā nevar radīt Savienības iestādēm saistošu precedentu ( 44 ).

79.

Šis gadījums īpaši izteiksmīgi parāda, ka plānotā jūras aizsardzības zonu izveidošana Antarktikā ir saistīta gan ar jūras bioloģisko resursu saglabāšanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, gan ar LESD paredzētajām īpašajām jomām – vidi un pētniecību. Pirmkārt, CCAMLR ietvaros iecerētās jūras aizsardzības zonas ir domātas Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanai un pētniecībai (Kanberas konvencijas II panta 1. punkts), tātad vides aizsardzības un, iespējams, pētniecības mērķim, otrkārt, tām ir jāpadara iespējama šo resursu racionāla izmantošana (Kanberas konvencijas II panta 2. punkts), tātad it īpaši uz ilgtspējību orientēta nozveja.

80.

Tādējādi teorētiski Savienības rīcībā saistībā ar tās dalību iecerēto jūras aizsardzības zonu radīšanā būtu gan tās kompetence vides politikā (LESD XX sadaļa ( 45 )) un, iespējams, pētniecības politikā (LESD XIX sadaļa), kā arī jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (LESD III sadaļa), kur savukārt pēdējā minētā kompetence ir jāīsteno atbilstoši LESD 11. pantā ietvertajam horizontālajam noteikumam, kā noteicošās ņemot vērā vides aizsardzības prasības, un jāņem vērā ekosistēmas pieeja (Regulas Nr. 1380/2013 2. panta 3. punkts).

81.

Tādos apstākļos, kad ir runa par vairākiem juridiskiem pamatiem, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gan par Savienības iekšējo, gan par ārējo darbību ir jāveic galvenā uzdevuma izvērtējums. Ja kādam Savienības tiesību aktam – kā šajā gadījumā – ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno, bet otram ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, ar ko ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa. Tikai ārkārtējos izņēmuma gadījumos tiesību akts ir jābalsta uz vairākiem juridiskiem pamatiem vienlaicīgi, proti, tad, ja tam ir vairāki mērķi vai tas ietver vairākas sastāvdaļas, kas ir nesaraujami saistītas un kam attiecībā pret citām nav palīgrakstura ( 46 ).

82.

Kā jau esmu norādījusi citviet ( 47 ), minētā galvenā uzdevuma izvērtējuma rezultātā vertikālajās attiecībās Savienības kompetences nedrīkst tikt paplašinātas salīdzinājumā ar dalībvalstu kompetencēm; pretējā gadījumā tiktu pārkāpts kompetences piešķiršanas princips (LES 5. panta 1. punkta pirmais teikums un 2. punkts, lasot tos kopā ar LES 4. panta 1. punktu). Taču uzreiz šis galvenā uzdevuma izvērtējums ir piemērojams horizontālajās attiecībās, tātad tur, kur ir skaidrs, ka Savienībai ir kompetence attiecībā uz visām tās iecerētā akta sastāvdaļām un šīs pilnvaras ir tikai pareizi jāizvēlas.

83.

Tā ir šajās lietās, – ir pilnīgi neapstrīdams, ka Savienībai ir kompetences vides, pētniecības un jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, kuras visas kopā noteikti ir pietiekamas, lai CCAMLR ietvaros piedalītos visos pasākumos, kas bija apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu priekšmets, – tātad it īpaši diskusijās un lēmumu pieņemšanā par vairāku jūras aizsardzības zonu izveidošanu Antarktikā. Strīds lietas dalībnieku vidū ir vienīgi par to, kura no šīm Savienības kompetencēm bija jāņem vērā kā galvenā, ar visām sekām, kas varētu būt jautājumā par dalībvalstu patstāvīgu pārstāvību starptautiskā mērogā kopā ar Savienību.

84.

Runājot vispirms par pētniecības aspektu, visos CCAMLR iecerētajos pasākumos, kuri bija apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu priekšmets, manā skatījumā tam bija vienīgi pakārtota nozīme.

85.

Ir gan taisnība, ka plānoto jūras aizsardzības zonu Antarktikā mērķis bija arī labāka vietējo jūras ekosistēmu izpēte. Attiecīgi pētniecība apstrīdētajos dokumentos tiek minēta arvien no jauna ( 48 ). Taču paredzētās pētniecības darbības ir nevis pašmērķis, bet gan ir domātas savukārt augstākam mērķim saistībā ar Antarktikas jūras dzīvo resursu saglabāšanu, kuru sev izvirzījusi CCAMLR atbilstoši Kanberas konvencijas un Antarktikas līguma prasībām. Tātad pētniecībai plānotajās jūras aizsardzības zonās ir patiesa vides politikas virzība un tā visbeidzot ir jāaplūko tikai kā vides aizsardzībai domāts palīgpasākums.

86.

Tas pats saistībā ar apstrīdēto 2016. gada lēmumu attiecas uz iecerētajām īpašajām ledāju sarukšanas pētniecības zonām. Jāatzīst, ka šo teritoriju tiešais nosaukums “pētniecības zonas”, aplūkojot virspusēji, var nozīmēt, ka katrā ziņā tur varētu dominēt pētniecības aspekts. Aplūkojot tuvāk, tomēr arī šajās īpašajās teritorijās drīzāk runa ir par ekosistēmu un dabas spēku izpēti attiecībā uz labāku klimata aizsardzību un labāku floras un faunas aizsardzību Antarktikā. Līdz ar to galvenais uzsvars šajā gadījumā arī tiek likts uz dabas aizsardzību, nevis uz pētniecību pašu par sevi.

87.

Tātad kopumā pētniecības sastāvdaļas apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos ir jāuzskata par palīgrakstura, tāpēc šo lēmumu pieņemšanā nebija jāatsaucas uz pētniecības politikas juridisko pamatu, arī ne apvienojumā ar citiem juridiskajiem pamatiem.

88.

Interešu krustpunktā šajā gadījumā ir vides politikas un zivsaimniecības politikas norobežošana. Šis aspekts, kam lietas dalībnieki lietās C‑626/15 un C‑659/16 pamatoti pievērš galveno uzmanību, līdz šim judikatūrā ir aplūkots tikai garāmejot ( 49 ), un tā rezultātā skaidri un praksē izmantojami kritēriji tikpat kā nevarēja attīstīties. Tiesa ir tikai konstatējusi, ka pasākums nav jāuzskata par aktu vides aizsardzības jomā tikai tāpēc, ka tajā tiek ievērotas vides aizsardzības prasības, jo šīs prasības, pamatojoties uz horizontālo noteikumu tagadējā LESD 11. pantā, ir jāņem vērā visās politikas jomās ( 50 ). Turklāt Tiesa ir atgādinājusi par to, ka līgumu noteikumi par vides politiku neskar kompetences, kas Savienībai ir uz citu līgumu noteikumu pamata ( 51 ).

89.

Līdz šim daudz biežāk Tiesa ir pievērsusies jautājumam, kā Savienības iestāžu pilnvaras kopējās tirdzniecības politikas jomā (LESD 207. panta 1. punkts) ir jānorobežo no pilnvarām citās politikas jomās, arī vides politikā (LESD 192. pants) ( 52 ). Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību akts ietilpst kopējās tirdzniecības jomā ne tikai tāpēc, ka tam var būt konkrēta ietekme uz tirdzniecību ar vienu vai vairākām trešām valstīm; tirdzniecības politikas raksturs tādam tiesību aktam turpretim ir tad, ja tas īpaši attiecas uz šo tirdzniecību, jo tas galvenokārt ir iecerēts, lai veicinātu, atvieglotu vai regulētu tirdzniecību, un tas to tieši un tūlītēji ietekmē ( 53 ).

90.

Šie kritēriji mutatis mutandis var arī būt noderīgi kā vadošs norādījums šajā gadījumā veicamajā zivsaimniecības un vides politikas nošķiršanā. Atbilstoši šiem kritērijiem Savienības tiesību akts ietilpst kopējā zivsaimniecības politikā ne tikai tāpēc, ka tam var būt konkrēta ietekme uz zivsaimniecību. Tāds tiesību akts var tikt uzskatītz par īstu zivsaimniecības politikas pasākumu drīzāk tikai tad, ja:

91.

Un pretēji – Savienības tiesību akts nevar tikt uzskatīts par vides politikas sastāvdaļu tikai tāpēc, ka tajā ir ievērotas vides aizsardzības prasības, kā tam vienmēr būtu jābūt atbilstoši LESD 11. pantam, bet tikai tad, ja tā uzsvars ir uz vides aizsardzību.

92.

Ja apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu mērķi, saturs un konteksts ( 54 ) tiek aplūkoto no šo kritēriju aspekta, tad nevar noliegt, ka iecerētajām jūras aizsardzības zonām Antarktikā ar tās nozvejas aizliegumiem un ierobežojumiem ir tieša un tūlītēja ietekme uz zvejas darbībām. Tomēr nevienā no šīm jūras aizsardzības zonām nozvejas veicināšana, atvieglošana vai arī tikai regulēšana nav noteicošās, tieši pretēji – nozveja tajās veselas virknes vides politikas pasākumu rezultātā noteiktās teritorijās uz vairākiem gadu desmitiem ir pilnīgi aizliegta un citās teritorijās tā ir pieļauta labākajā gadījumā konkrētās robežās.

93.

Iecerēto jūras aizsardzības zonu galvenais mērķis ir saglabāt, izpētīt un aizsargāt ekosistēmas, bioloģisko daudzveidību un dzīvotnes Antarktikā, kā arī novērst klimata pārmaiņu nelabvēlīgo ietekmi šajā globālajam klimatam ārkārtīgi svarīgajā reģionā ( 55 ). Komerciālajai nozvejai ir pakļautas ne tikai aizsargājamās dzīvnieku sugas, bet arī, piemēram, putni (ieskaitot pingvīnus) un jūras zīdītāji (kā, piemēram, roņi un vaļi).

94.

Saturiski plānotajos CCAMLR noteikumos par vairāku jūras aizsardzības zonu izveidi patiešām ir intensīvi iztirzāta zvejas kuģu darbības reglamentēšana, tomēr tādējādi, ka nozveja tajās ir visaptveroši aizliegta un ir atļauta tikai izņēmuma veidā dažās mazākās teritorijās saskaņā ar stingriem nosacījumiem ( 56 ). Turklāt ir jāuzsver, ka minētie noteikumi katrā ziņā attiecas ne tikai uz zvejas darbībām, bet tajos, piemēram, ir arī aizliegta atkritumu apglabāšana vai izgāšana ( 57 ). Turklāt ir paredzēts izpētīt, kā attīstās ekosistēmas jūras aizsardzības zonu teritorijās, kurās notiek zvejas darbības, un teritorijās, kurās tādas darbības nenotiek ( 58 ), kas īsti nav zivsaimniecības politikas pasākums.

95.

Tāpat kontekstu, kurā iekļaujas iecerētās jūras aizsardzības zonas, nosaka ne tikai zivsaimniecības politika, bet arī vispārīgi dabas aizsardzības apsvērumi. Proti, Kanberas konvencijā nozvejai ir noteikti svarīgāka nozīme nekā citos starptautiskos nolīgumos saistībā ar Antarktikas līgumu, piemēram, Madrides protokolā par vides aizsardzību ( 59 ). Kā pamatoti uzsver Komisija, nozvejas reglamentēšana, lai racionāli izmantotu Antarktikas jūras dzīvos resursus – arī kā olbaltumvielu avotu – Kanberas konvencijas ietvaros nav novērtējama par zemu (skat. šīs konvencijas II panta 2. un 3. punktu ( 60 )). Tomēr arī Kanberas konvencijas ietvaros līgumslēdzējas puses – un līdz ar to CCAMLR dalībnieces, kas lemj par jūras aizsardzības zonu ierīkošanu Antarktikā, – ir atbildīgas par Antarktikas vides aizsardzību pret jebkāda veida bīstamām tādas cilvēka iejaukšanās formām, kas nav saistīta tikai ar ekonomiskiem aspektiem (skat. Kanberas konvencijas V panta 2. punktu kopsakarā ar Antarktikas līguma IX panta 1. punkta f) apakšpunktu ( 61 )). Tāda cilvēka iejaukšanās var neapšaubāmi rasties arī ārpus nozvejas, – Padome ļoti pamatoti norāda uz iespējamiem urbumiem derīgo izrakteņu ieguvei. Turklāt man šķiet iespējams, ka agrāk vai vēlāk varētu notikt diskusijas par vēja ģeneratoru uzstādīšanu.

96.

Šajos apstākļos iecerētās jūras aizsardzības zonas Antarktikā, par kurām ir runa apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos, patiesi ir vides politikas pasākums, nevis saglabāšanas pasākums saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku.

97.

Ir iespējams, ka dabas aizsardzības prasībām, kā ir uzsvērusi Komisija, ir svarīga nozīme arī kopējā zivsaimniecības politikā un šajā politikā tās ir panākušas uz ilgtspējību orientētu ekosistēmas pieeju (Regulas Nr. 1380/2013 2. pants), kā tas tiek prasīts LESD 11. panta horizontālajā noteikumā. Tomēr Antarktikas jūras aizsardzības zonas, kurām bija veltīti šajās lietās apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi, ņemot vērā to būtību, ir nevis zivsaimniecības politikas pasākumi ar vides politikas ievirzi, bet gan vides aizsardzības pasākumi ar ļoti būtisku ietekmi uz nozveju.

98.

Līdz ar to Padome pamatoti ir balstījusi apstrīdētos 2015. un 2016. gada lēmumus nevis uz Savienības pilnvarām saglabāt jūras bioloģiskos resursus saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, bet gan tikai uz vides politiku.

99.

Tādējādi šis gadījums acīmredzami atšķiras no izskatīšanā esošās lietas Deutscher Naturschutzring ( 62 ), kurā ir strīds nevis par jūras aizsardzības zonas izveidošanu tās kopumā, bet gan vienīgi par specifiskiem pasākumiem šīs aizsardzības zonas prasību īstenošanai zivsaimniecības jomā. Ir loģiski tādus konkrētus īstenošanas pasākumus balstīt uz juridiskajiem pamatiem zivsaimniecības politikas jomā, kamēr citus īstenošanas pasākumus ar izteiktāku vides politikas mērķi – uz vides politiku.

100.

Tātad, pamatojoties uz manu iepriekšējo izklāstu, nevar piekrist Komisijas apsvērumiem, saskaņā ar kuriem apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu materiālais juridiskais pamats ietilpst Savienības pilnvarās saglabāt jūras bioloģiskos resursus saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku; gluži pretēji, apstiprinās Padomes un tās prasījumu atbalstam lietā iestājušos dalībvalstu viedoklis, ka bija jāizmanto Savienības vides politikas pilnvaras.

101.

Tomēr būtu pārsteidzīgi noraidīt pirmo prasības pamatu lietās C‑626/15 un C‑659/16 tikai tāpēc, ka Komisija tajā ir kļūdaini atsaukusies uz ekskluzīvo Savienības kompetenci saglabāt jūras bioloģiskos resursus saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunkts). Patiesais un daudz principiālākais prasības punkts, ko Komisija izvirza pirmajā pamatā, ir cits, – kā izriet no tās rakstveida, kā arī mutvārdu argumentiem Tiesā, šajās lietās Komisija iebilst, ka Padome apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos to ir piespiedusi iesniegt strīdīgos dokumentus CCAMLR kopīgi Savienības un to dalībvalstu vārdā, lai gan esot bijusi iespējama un būtu bijusi pietiekama pārstāvība vienīgi Savienības vārdā.

102.

Kā es izklāstīšu turpinājumā, šis Komisijas galvenais prasības punkts ir spēkā arī tad, ja apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi atbilstoši Padomes un tās prasījumu atbalstam lietā iestājušos dalībvalstu juridiskajam viedoklim ir jāattiecina uz vides politiku, nevis kopējo zivsaimniecības politiku, kurai Komisija deva priekšroku. Saskaņā ar vides politiku nebija juridiskas nepieciešamības dalībvalstu līdzdarbībai kopā ar Savienību, kas būtu jaukta pārstāvība CCAMLR komitejās (skat. par to tūlīt a) sadaļu), un nebija arī nekāda pamata dalībvalstu brīvprātīgai līdzdalībai (skat. par to tālāk b) sadaļu).

103.

Princips “ne ultra petita” neliedz Tiesai pirmo pamatu lietās C‑626/15 un C‑659/16 apmierināt ar citu pamatojumu, ko pati Komisija nav norādījusi. Tiesnesis nav “lietas dalībnieku mute” ( 63 ). Līdz ar to viņam nevar tikt noteikts pienākums ņemt vērā tikai lietas dalībnieku prasījumu pamatojumam norādītos argumentus, jo pretējā gadījumā atbilstošā situācijā viņš būtu spiests pamatot savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem ( 64 ).

104.

Vides politika atbilstoši LESD 4. panta 1. punktam, to lasot kopā ar 2. punkta e) apakšpunktu, gan ietilpst dalītajā kompetencē, kas nav piešķirta ekskluzīvai izmantošanai ne Savienībai, ne dalībvalstīm. Dalītas kompetences pastāvēšana tomēr nebūt nenozīmē, ka ārējā jomā vienmēr būtu jābūt jauktai Savienības un tās dalībvalstu pārstāvībai, kurā Savienības ārējā darbībā līdzās būtu obligāti vajadzīga dalībvalstu līdzdarbība.

105.

Ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar] tēmu ir rezumējis ļoti atbilstoši ( 65 ): “dalīta kompetence” un “jaukts nolīgums” (vai, to pārceļot uz šo gadījumu, “jaukta pārstāvība ārējās attiecībās”) ir divi dažādi jautājumi ( 66 ).

106.

Ir iespējams, ka Savienībai vairumā gadījumu, kuros starptautiskā mērogā tā pārstāvību veic viena, ir ekskluzīva ārējā kompetence atbilstoši LESD 3. panta 1. vai 2. punktam. Tādas ekskluzīvas kompetences pastāvēšana tomēr nav obligāts priekšnoteikums tam, lai Savienība viena – t.i., bez dalībvalstīm tai līdzās – varētu ar trešajām valstīm noslēgt starptautiskus nolīgumus vai darboties starptautiskā organizācijā.

107.

Tieši šajā nozīmē Tiesa vēl nesen spriedumā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, tā dēvētajā COTIF spriedumā, ir skaidri noraidījusi priekšstatu, ka jomā, kas ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē, nevar pastāvēt Savienības ārējā kompetence, ja vien šī dalītā kompetence atbilstoši LESD 3. panta 2. punktā paredzētajam mehānismam (tātad būtībā atbilstoši AETR doktrīnai) nav kļuvusi par ekskluzīvu kompetenci ( 67 ). No minētā sprieduma tāpat var secināt, ka starptautisku nolīgumu Savienība var apstiprināt viena pat tad, ja tas ietilpst dalītās kompetences jomā, vienmēr ar nosacījumu, ka Padomē var tikt savākts nepieciešamais balsu vairākums tādai rīcībai ( 68 ).

108.

Jauktai Savienības un tās dalībvalstu pārstāvībai starptautiskā mērogā jānotiek tikai tad, ja Savienībai pašai nepietiek ekskluzīvas vai dalītas kompetences, lai tā viena darbotos attiecībās ar trešajām valstīm vai starptautiskās organizācijās. Tikai tādā apjomā, kādā Savienībai pietrūkst savu pilnvaru, starptautiskajā jomā obligāti ir nepieciešama dalībvalstu līdzdarbība kopā ar Savienību ( 69 ).

109.

Šajā gadījumā šādas nepieciešamības nebija, – ir pilnīgi neapstrīdams, ka šajā gadījumā Savienībai, balstoties uz tās pilnvarām vides politikā, bija pietiekama pašas kompetence, lai tā viena piedalītos CCAMLR diskusijās un lēmumu pieņemšanā par jūras aizsardzības zonu izveidošanu Antarktikā. Padome un tās prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis arī pēc izjautāšanas nevarēja nosaukt nevienu pasākumu saistībā ar aplūkotajām jūras aizsardzības zonām, kur Savienībai šajā gadījumā nebūtu nepieciešamās kompetences.

110.

Tādējādi Komisijai ir taisnība, argumentējot, ka, pat attiecinot apstrīdētos 2015. un 2016. gada lēmumus uz dalīto kompetenci vides politikā, nebija juridiskas nepieciešamības iesniegt strīdīgos dokumentus CCAMLR un nodot strīdīgās nostājas CCAMLR kopīgi Savienības un to dalībvalstu vārdā.

111.

Atliek noskaidrot, vai, neraugoties uz Savienības vides politikas pilnvaru izmantošanu, ir iespējama dalībvalstu brīvprātīga pārstāvība CCAMLR kopā ar Savienību. Tomēr ir loģiski, ka tas nevar attiekties uz visām dalībvalstīm, bet gan tikai tām, kas pašas vispār ir CCAMLR dalībnieces ( 70 ), jo tikai tās piedalās CCAMLR diskusijās un lēmumu pieņemšanā.

112.

Argumentācijas pamatam šajā ziņā būtu jābūt LESD 2. panta 2. punktam, kurā ir aprakstīts Savienības un tās dalībvalstu dalītās kompetences darbības veids. Atbilstoši tā tekstam šī norma attiecas ne tikai uz likumdošanas darbību, bet arī pavisam vispārīgi uz saistošu tiesību aktu pieņemšanu, un tādējādi tā var tikt izmantota arī tādos lēmumos Savienības ārējās darbības jomā kā šajās lietās apstrīdētie.

113.

Atbilstoši LESD 2. panta 2. punktam dalīto kompetenci raksturo tas, ka savu kompetenci dalībvalstis drīkst īstenot tikai tad un tiktāl, ciktāl Savienība nav īstenojusi savu kompetenci (LESD 2. panta 2. punkta otrais teikums); dalībvalstis drīkst atkal īstenot savu kompetenci tiktāl, ciktāl Savienība ir pārtraukusi īstenot savu kompetenci (LESD 2. panta 2. punkta trešais teikums).

114.

Šajās lietās – neņemot vērā dažu lietas dalībnieku pretējos apgalvojumus tiesas sēdē Tiesā – nepastāv objektīvi un pārbaudāmi kritēriji tam, ka Padome nevēlējās īstenot pastāvošo Savienības kompetenci vides jomā ( 71 ). Gluži pretēji – apstrīdētajā 2015. gada lēmumā skaidri ir ļauts Komisijai, atsaucoties uz vides politiku, iesniegt diskusiju dokumentu CCAMLR tās 2015. gada 34. ikgadējai sanāksmei (arī) Savienības vārdā. Tāpat atsaucoties uz vides politiku, apstrīdētajā 2016. gada lēmumā ir formāli noteikta nostāja, kas Savienībai bija jāpauž CCAMLR 2016. gada 35. ikgadējā sanāksmē. Tātad nevar gluži apgalvot, ka abos apstrīdētajos lēmumos Padome nav izmantojusi Savienības kompetenci vides jomā.

115.

Tāpat šajās lietās nav objektīvu un pārbaudāmu kritēriju tam, ka Padome Savienības kompetenci vides jomā apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos politisku apsvērumu dēļ būtu īstenojusi tikai daļēji. Proti, nepastāvot juridiskam pienākumam darboties šajā gadījumā, Padome gan būtu varējusi noteikt, ka Savienība neizmanto savas pilnvaras vides jomā visaptveroši. Taču šo virzienu Padome nepārprotami nav izvēlējusies. Tieši otrādi – abu apstrīdēto lēmumu priekšmets bija CCAMLR 2015. un 2016. gada ikgadējās sanāksmēs diskutējamo vai nolemjamo pasākumu kopums attiecībā uz aplūkoto jūras aizsardzības zonu izveidi. Apstrīdētajos lēmumos nekur nav norādīts, ka Savienība būtu atteikusies no savu pilnvaru īstenošanas vides politikā konkrētā daļā attiecībā uz CCAMLR iecerētajiem pasākumiem ( 72 ) un vēlējusies, lai par šiem pasākumiem atbild dalībvalstis.

116.

Apstāklis, ka Padome apstrīdētajos 2015. un 2016. gada lēmumos visbeidzot ir izteikusies par kopīgu pārstāvību CCAMLR Savienības un tās dalībvalstu vārdā, man šķiet izskaidrojams tikai ar to, ka Padome maldīgi ( 73 ) un bez ilgām pārdomām ir uzskatījusi dalīto kompetenci un jaukto pārstāvību par līdzvērtīgām, nevis ar to, ka Savienībai attiecībā uz konkrētu daļu no CCAMLR diskutējamiem vai izlemjamiem pasākumiem trūktu pilnvaru vai Savienība atsevišķus savu pilnvaru aspektus apzināti nevēlētos īstenot.

117.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāuzskata, ka Savienībai attiecībā uz visiem CCAMLR diskutējamiem vai izlemjamiem pasākumiem ne tikai bija kompetence vides politikas jomā, bet tā to arī pilnībā īstenoja. Līdz ar to dalībvalstīm atbilstoši LESD 2. panta 2. punkta otrajam teikumam bija liegts īstenot savu kompetenci tajos pašos aspektos arī tad, ja tā bija tikai pārstāvība CCAMLR kopā ar Savienību.

118.

Tas pats, starp citu, izriet no LESD 191. panta 4. punkta.

119.

Proti, atbilstoši LESD 191. panta 4. punkta otrajai daļai ir skaidrs, ka dalībvalstu kompetence piedalīties sarunās starptautiskās organizācijās un slēgt starptautiskus nolīgumus netiek skarta. Tomēr, kā ir paskaidrots šī noteikuma tekstā (“šā punkta iepriekšējā daļa neskar dalībvalstu kompetenci [..]” ( 74 )), dalībvalstīm tiek garantēta atlikusī ārējā kompetence vides jomā tikai attiecībā uz LESD 191. panta 4. punkta pirmajā daļā regulētajiem aspektiem, tātad attiecībā uz “sadarbības pasākumiem” ar kompetentajām starptautiskajām organizācijām un trešajām valstīm. Taču šajā gadījumā runa tieši nav par to. Apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu priekšmets ir nevis “sadarbības pasākumi” starp Savienību un CCAMLR, bet gan konkrēti materiālo tiesību pasākumi jūras aizsardzības zonu ierīkošanai Antarktikā.

120.

No LESD 191. panta 4. punkta otrās daļas nevar secināt, ka dalībvalstis saglabātu plašāku, vispārēju kompetenci. Pretējā gadījumā kompetence vides jomā zaudētu savu raksturu kā starp Savienību un dalībvalstīm dalīta kompetence LESD 2. panta 2. punkta, kā arī 4. panta 1. punkta, lasot to kopā ar 2. punkta e) apakšpunktu, nozīmē un pārvērstos vienkārši paralēlās kompetencēs, kuras jebkurā laikā var īstenot gan Savienība, gan dalībvalstis un, vajadzības gadījumā, abas kopā. Ar minēto tomēr nav saderīgs tas, ka pēc Līgumu autoru gribas LESD 191. panta 4. punkta otrajā daļā (agrāk – EKL 130.r panta 4. punkta otrā daļa) ( 75 ) nav ļauts skart AETR judikatūras principus, kas paralēlo kompetenču gadījumā nebūtu iespējams.

121.

Nepieciešamības gadījumā būtu apsverams, ka atsevišķām dalībvalstīm, atsaucoties uz LESD 193. pantu, ir nodoms uzņemties plašākus vides standartus starptautiskā mērogā nekā Savienībai un ar šo mērķi tās vēlas savā vārdā piedalīties diskusijās un lēmumu pieņemšanā starptautiskās organizācijās ( 76 ). Taču arī šajā ziņā šajā gadījumā tam nav objektīvu un pārbaudāmu kritēriju. Tieši otrādi – starp Savienības iestādēm un dalībvalstīm bija konsenss par CCAMLR ietvaros plānoto pasākumu jūras aizsardzības zonu izveidei saturu.

122.

Tāpat šajā gadījumā nav pieļaujama atsevišķu dalībvalstu brīvprātīga dalība kopā ar Savienību, atsaucoties uz LESD 4. panta 3. punktu. Proti, šajā normā ir precizēts, ka tostarp pētniecības jomā dalībvalstīm nav liegts īstenot savu kompetenci, pat ja Savienība veic savus pasākumus. Taču šajā gadījumā konkrēti aplūkotās diskusijas un pasākumi par jūras aizsardzības zonu izveidošanu CCAMLR ietvaros, kā jau skaidrots iepriekš ( 77 ), nav attiecināmi uz pētniecības jomu. Tas, protams, neizslēdz, ka dalībvalstis vienas vai kopā ar Savienību piedalās citos CCAMLR ietvaros diskutējamos vai izlemjamos pasākumos, kuri pēc būtības ietilpst pētniecības jomā.

123.

Visbeidzot ir vēl jānorāda, ka atsevišķām dalībvalstīm Antarktikā ir teritoriālas intereses ārpus Eiropas Savienības pamatlīgumu un piemērošanas jomas un Savienības politikas ( 78 ). Nav izslēgts, ka attiecīgās dalībvalstis tādu interešu ievērošanai piedalās CCAMLR diskusijās un lēmumu pieņemšanā savā vārdā kopā ar Savienību, ar nosacījumu, ka attiecīgās intereses tiek konkrēti identificētas. Taču šajā gadījumā tam nav objektīvu un pārbaudāmu kritēriju. Arī apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi, kurā iespēja piedalīties kopā ar Savienību CCAMLR bija visām, nevis tikai dažām dalībvalstīm, acīmredzami pārsniedz to, kas būtu nepieciešams minēto teritoriālo interešu ievērošanai.

124.

Tātad no iepriekš minētā izriet, ka attiecībā uz Komisijas pirmo pamatu lietās C‑626/15 un C‑659/16 apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi ir jāatceļ, ciktāl tajos ir noteikts, ka Savienība attiecīgos diskusiju dokumentus vai attiecīgi nostājas CCAMLR iesniedz nevis viena pati, bet gan tikai kopīgi Savienības un tās dalībvalstu vārdā.

125.

Ar otro pamatu Komisija pārmet Padomei LESD 3. panta 2. punktā noteiktās Savienības ekskluzīvās ārējās kompetences neievērošanu. Tā uzskata, ka apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi ietekmēja kopīgos noteikumus un mainīja to darbības jomu LESD 3. panta 2. punkta beigu daļas, ar kuru tikusi kodificēta AETR doktrīna, nozīmē ( 79 ).

126.

Šis otrais pamats ir izvirzīts tikai pakārtoti. Tā kā atbilstoši manam iepriekšējam izklāstam jau Komisijas pirmais pamats izraisa apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu atcelšanu, es tikai pilnības labad vēl īsi pievērsīšos otrajam pamatam.

127.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka CCAMLR ietvaros iecerētie pasākumi par jūras aizsardzības zonu izveidi varēja ietekmēt Padomes 2014. gada daudzgadu nostāju par Savienības pārstāvību CCAMLR ( 80 ).

128.

Šajā ziņā atliek norādīt, ka šī daudzgadu nostāja jau atbilstoši tās tekstam attiecas tikai uz jautājumiem kopējās zivsaimniecības politikas jomā. Taču, tā kā apstrīdētie 2015. un 2016. gada lēmumi, kā minēts iepriekš ( 81 ), ir attiecināmi nevis uz kopējo zivsaimniecības politiku, bet gan uz vides politiku, ietekme uz 2014. gada daudzgadu nostāju nav iespējama a priori.

129.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka CCAMLR ietvaros iecerētie pasākumi par jūras aizsardzības zonu izveidi varēja ietekmēt Regulas (EK) Nr. 600/2004 ( 82 ) un Nr. 601/2004 ( 83 ).

130.

Tik tiešām, pirmajā no abām minētajām regulām ir regulēti tehniskie pasākumi un otrajā – kontroles pasākumi, kuri piemērojami zvejas darbībām Antarktikas ūdeņu dzīvo resursu saudzēšanas konvencijas darbības zonā (Kanberas konvencija). Tātad ir acīmredzams, ka iespējamie nozvejas aizliegumi un ierobežojumi, kas kā daļa no plānotajām jūras aizsardzības zonām Antarktikā bija apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu priekšmets, varēja ietekmēt minētās regulas vai mainīt to darbības jomu. Kā zināms, atbilstoši attiecīgajai judikatūrai par tādas ietekmes vai darbības jomas mainīšanu pietiek jau ar to, ka starptautiskajā mērogā diskutējamie un izlemjamie pasākumi ietilpst Savienības līmenī spēkā esošo kopīgo noteikumu piemērošanas jomā ( 84 ), pat ja to starpā obligāti nav saturisku pretrunu ( 85 ).

131.

Tomēr ir jāatceras, ka saistībā ar apstrīdētajiem 2015. un 2016. gada lēmumiem nozvejas regulējumam ir tikai pakārtota nozīme un tikai daļa no plānotajiem CCAMLR pasākumiem attiecas uz jūras aizsardzības zonu izveidi Antarktikā.

132.

Pat ja tādējādi atbilstoši LESD 3. panta 2. punkta beigu daļai Savienībai būtu ekskluzīva ārējā kompetence attiecībā uz Regulā Nr. 600/2004 un Regulā Nr. 601/2004 regulētajiem pasākumiem, šī ekskluzīvā kompetence kā juridiskais pamats varētu tikt izmantota tikai izlases veidā atsevišķās apstrīdēto 2015. un 2016. gada lēmumu daļās, bet tā nebūtu piemērota visiem šajos lēmumos paredzētajiem pasākumiem.

133.

Tātad, ja tiktu izskatīts otrais pamats lietās C‑626/15 un C‑659/16, tas būtu jānoraida kā nepamatots.

134.

Ja apstrīdētos 2015. un 2016. gada lēmumus, kā esmu ierosinājusi attiecībā uz pirmo pamatu, Tiesa daļēji atceltu, rastos jautājums, vai ir jāpatur spēkā šo lēmumu atcelto daļu sekas atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai.

135.

Komisija pamatoti norāda, ka tāda daļēja atcelšana skar apstrīdētos lēmumus tikai tiktāl, ciktāl tajos ir uzdota jaukta Savienības un to dalībvalstu pārstāvība CCAMLR ietvaros. Netiek nedz atņemts juridiskais pamats Savienības pārstāvībai CCAMLR 34. un 35. ikgadējā sanāksmē, nedz arī tiek skarts Savienības tajās iesniegto diskusijas dokumentu un nostāju, kas tai jāpauž, saturs.

136.

Tomēr ar daļēju apstrīdēto lēmumu atcelšanu no Savienības tiesību skatupunkta dalībvalstu pārstāvībai kopā ar Savienību CCAMLR 34. un 35. ikgadējā sanāksmē tiek atņemta likumība. Tā kā dažas Savienības dalībvalstis ir faktiski piedalījušās CCAMLR lēmumos minētajās ikgadējās sanāksmēs, arī lēmumā par jūras aizsardzības zonas izveidi Rosa jūrā, starptautiskajā jomā varētu rasties šaubas par starptautisko saistību, ko Savienība un tās dalībvalstis uzņēmušās, svarīgumu.

137.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai, lai izvairītos no jebkādas tiesiskās nenoteiktības, paturēt spēkā apstrīdēto lēmumu atcelto daļu sekas.

138.

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā atbilstoši manis piedāvātajam risinājumam spriedums abās lietās galu galā ir nelabvēlīgs Padomei un Komisija ir iesniegusi atbilstošu pieteikumu, Padomei jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās lietās. Atkāpjoties no minētā, Padomes prasījumu atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam tomēr sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas katrā no abām lietām, kurā tās ir piedalījušās.

139.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai lemt šādi: