1.

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1924/2006 ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Regula”) Eiropas Komisijai bija jāapspriežas ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (turpmāk tekstā – “EFSA”) un līdz 2010. gada 31. janvārim jāpieņem saraksts ar veselīguma norādēm, kuras ir atļauts izmantot uz pārtikas produktiem. Tomēr 2010. gada septembrī tā apturēja EFSA izvērtējumus par norādēm saistībā ar augu bāzes pārtikas produktiem (turpmāk tekstā – “botāniskās vielas”). Šī apturēšana joprojām ir spēkā.

2.

Bionorica SE (turpmāk tekstā – “Bionorica”) un Diapharm GmbH (turpmāk tekstā – “Diapharm”) (turpmāk tekstā kopā – “apelācijas sūdzību iesniedzējas”) ir iesniegušas apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas rīkojumiem lietās T‑619/14 un T‑620/14 (turpmāk tekstā – “apstrīdētie rīkojumi”) ( 3 ). Ar apstrīdētajiem rīkojumiem apelācijas sūdzību iesniedzēju celtās prasības pret Komisiju par bezdarbību tika noraidītas kā nepieņemamas. Apgalvotā Komisijas bezdarbība ietvēra norādījumu nesniegšanu EFSA izvērtēt veselīguma norādes izmantošanai uz botāniskajām vielām, lai pieņemtu sarakstu ar veselīguma norādēm, ko var izmantot uz šādiem pārtikas produktiem (turpmāk tekstā – “botānisko vielu norāžu saraksts”).

3.

Vispārējā Tiesa lēma, ka prasības ir nepieņemamas, pamatojoties uz to, ka Komisija izbeidza bezdarbību, atbildot uz apelācijas sūdzību iesniedzēju aicinājumu rīkoties, tādējādi “pieņemot savu nostāju”. Turklāt Vispārējā Tiesa noteica, ka nedz Bionorica, nedz Diapharm nebija intereses celt prasības. Visbeidzot tā konstatēja, ka Diapharm netika skarta tieši, lai varētu celt šādu prasību.

4.

Šajās apelācijas tiesvedībās rodas vairāki būtiski un sarežģīti jautājumi par pieņemamību. Vispirms Tiesai ir rūpīgi jāizvērtē jēdziena “interese celt prasību” nozīme, jo īpaši jāprecizē, kā šis jēdziens atšķiras no jēdzieniem “apstrīdams tiesību akts” un “tiešs skārums”. Saistībā ar apelācijas sūdzībām jēdziens “tiešs skārums” ir jāpiemēro bezdarbības kontekstā un līdz ar to apelācijas sūdzību iesniedzēju situācijai nākotnē, ja attiecīgais akts tiktu pieņemts. Visbeidzot, apelācijas tiesvedībās rodas jautājums par paralēlisma, kas pastāv starp prasību atcelt tiesību aktu un prasību par bezdarbību pieņemamības nosacījumiem, turpmāku piemērošanu pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās.

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 5) apakšpunktu veselīguma norādes ir “jebkura norāde, kas pauž, liek domāt vai netieši norāda, ka pastāv saikne starp pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu un veselību”.

6.

Saskaņā ar 13. pantu dalībvalstis iesniedz Komisijai norāžu sarakstu un tām piemērojamos nosacījumus. Komisijai pēc apspriešanās ar EFSA un atbilstoši piemērojamajai komitoloģijas procedūrai vēlākais līdz 2010. gada 31. janvārim ir jāpieņem saraksts ar atļautām norādēm un ar tām saistītajiem nosacījumiem. Pēc šī datuma izmaiņas sarakstos var tikt veiktas, ievērojot turpmākajās Regulas tiesību normās noteiktās procedūras.

7.

Saskaņā ar Regulas 10. pantu ir aizliegts izmantot neatļautas veselīguma norādes.

8.

17. panta 5. punktā ir paredzēts, ka veselīguma norādes, “kas ietvertas 13. un 14. pantā minētajos sarakstos, uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, var izmantot saskaņā ar nosacījumiem, kurus piemēro attiecībā uz norādēm [..]”.

9.

28. panta 5. un 6. punktā ir paredzēts pārejas režīms, līdz tiek pieņemts galīgais saraksts ar norādēm:

“5.   Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, uzņemoties atbildību, sākot ar šīs regulas spēkā stāšanās dienu un līdz 13. panta 3. punktā minētā saraksta pieņemšanai var izmantot 13. panta 1) punkta a) apakšpunktā minētās veselīguma norādes, ar noteikumu, ka tās atbilst šai regulai un spēkā esošiem valstu noteikumiem, kas tām piemērojami, un neskarot 24. pantā paredzētos drošības pasākumus.

6.   Uz veselīguma norādēm, kuras nav minētas 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā un kuras izmantotas saskaņā ar attiecīgajiem valsts noteikumiem pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas, attiecina šādus nosacījumus:

10.

Saskaņā ar apstrīdētajos rīkojumos minētajiem faktiem Bionorica ir sabiedrība, kura ražo un tirgo zāles un uztura bagātinātājus Eiropā. Savu preču marķējumā un reklāmā tā izmanto noteiktas veselīguma norādes. Diapharm sniedz virkni pakalpojumu starptautiskā mērogā, tostarp konsultācijas par veselīguma norāžu izmantošanu uz pārtikas produktiem, it īpaši uztura bagātinātajiem ( 4 ).

11.

Regulas 13. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisijai līdz 2010. gada 31. janvārim ir jāpieņem saraksts ar atļautām veselīguma norādēm, ko var izmantot uz pārtikas produktiem. Lai to izdarītu, Komisijai vispirms bija jāiegūst informācija no dalībvalstīm par ierosinātajām norādēm un jālūdz EFSA tās izvērtēt. Komisija lūdza EFSA veikt vajadzīgos izvērtējumus. Tomēr pēc tam 2010. gada septembrī Komisija apturēja ar botāniskajām vielām saistīto norāžu izvērtēšanu, bet turpinājumā pieņēma sarakstu ar atļautām norādēm attiecībā uz citiem pārtikas produktiem atbilstoši Regulai (ES) Nr. 432/2012 ( 5 ).

12.

2014. gada 22. aprīlīBionorica un Diapharm vērsās pie Komisijas, aicinot to lūgt EFSA nekavējoties turpināt izvērtēt tās veselīguma norādes, kuru izvērtēšana tika apturēta, lai pieņemtu Regulas 13. panta 3. punktā paredzēto sarakstu. 2014. gada 19. jūnijā Komisija sniedza apelācijas sūdzību iesniedzējām šādu atbildi (turpmāk tekstā – “vēstule”):

“Kā Jūs zināt, Komisija uzsāka izvērtējuma procesu par veselīguma norādēm uz tā sauktajām “botāniskajām vielām” pēc tam, kad vairākas dalībvalstis un citas ieinteresētās personas izteica bažas par atšķirīgo attieksmi pret produktiem, kuros ir šādas vielas, saskaņā ar tiesību aktiem par veselīguma norādēm un tiesību aktiem par tradicionālajām augu izcelsmes zālēm.

Līdz būs zināms šī izvērtējuma procesa iznākums, Komisija ir lūgusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) neturpināt tās zinātnisko novērtējumu par veselīguma norādēm uz botāniskajām vielām. Komisija atzīst šī sarežģītā jautājuma nozīmīgumu gan attiecībā uz patērētājiem, gan uzņēmējiem. Tomēr, lai izlemtu, kāda būtu vislabākā rīcība, Komisijai būtu jānodrošina vajadzīgais laiks un apstākļi.”

13.

2014. gada 19. augustāBionorica un Diapharm cēla prasības Vispārējā tiesā pret Komisiju par bezdarbību (attiecīgi T‑619/14 un T‑620/14).

14.

2014. gada 20. novembrī Komisija pret šīm prasībām izvirzīja iebildi par nepieņemamību, uz kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas sniedza atbildi 2014. gada 19. decembrī.

15.

Ar 2015. gada 16. septembra rīkojumiem Vispārējā tiesa noraidīja prasības kā nepieņemamas.

16.

Vispārējā tiesa nolēma, ka vēstule ir uzskatāma par Komisijas nostājas pieņemšanu, ar ko tiek izbeigta bezdarbība.

17.

Pakārtoti Vispārējā tiesa arī nolēma, ka nevienai no apelācijas sūdzību iesniedzējām nebija intereses celt prasību. Šajā ziņā tā minēja četrus aspektus.

18.

Pirmkārt, līdz Komisija ir pieņēmusi Regulas 13. panta 3. punktā paredzēto norāžu sarakstu, ir piemērojams 28. panta 5. un 6. punktā minētais pārejas režīms. Tas nozīmē, ka norādes var tikt izmantotas, ja tiek ievērotas Regulas un piemērojamo valsts tiesību aktu prasības ( 6 ). Tādējādi, ja saraksts tiktu pieņemts, augstākais, uz ko apelācijas sūdzību iesniedzējas varētu cerēt, būtu saglabāt tiesības izmantot atbilstošās norādes. Saraksta pieņemšanas gadījumā situācija faktiski varētu būt sliktāka, jo norādes varētu netikt atļautas ( 7 ).

19.

Otrkārt, saraksta nepieņemšana nekādā ziņā nerada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Saskaņā ar pārejas režīmu norādes var turpināt izmantot. Jebkāda nevienlīdzība, kas izrietētu no saraksta nepieņemšanas, negatīvi ietekmētu tikai tādu uzņēmēju intereses, kuru norādes ir jau izvērtētas un noraidītas. Tādēļ apelācijas sūdzību iesniedzējas nevarēja atsaukties uz interesi par saraksta pieņemšanu. Turklāt Diapharm faktiski neražo pārtikas produktus, uz kuriem attiecas konkrētās norādes ( 8 ).

20.

Treškārt, nebija nekādas tiesiskās nenoteiktības (kura apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā nozīmē, ka tām bija interese celt prasību), kas izriet no saraksta nepieņemšanas, jo bija skaidrs, kādas tiesību normas ir piemērojamas pārejas režīma laikā. Turklāt, tāpat kā Regulas 432/2012. gadījumā, Komisija pat tās pieņemtajā galīgajā sarakstā var paredzēt citus pārejas noteikumus ( 9 ).

21.

Ceturtkārt, nedz Bionorica, nedz Diapharm nebija apliecinājušas, ka Komisijas bezdarbība radīja tām jebkādu finansiālu kaitējumu vai ka, pieņemot botānisko vielu norāžu sarakstu, šāds kaitējums tiktu izbeigts ( 10 ).

22.

Vēl Vispārējā tiesa noteica, ka Diapharm ne tikai nebija intereses celt prasību, bet tā arī netika tieši skarta, jo tā nedz ražo, nedz tirgo pārtikas produktus Eiropas tirgū ( 11 ).

23.

Apelācijas sūdzību iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā prasa Tiesai atcelt Vispārējās tiesas rīkojumus lietās T‑619/14 un T‑620/14 un piespriest Komisijai segt tai radušos tiesāšanās izdevumus.

24.

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Bionorica ir izvirzījusi divus pamatus. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot, ka Komisija ir pieņēmusi savu nostāju. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka tai nebija intereses celt prasību. Diapharm arī izvirza šos divus un vēl trešo pamatu – Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tā neatbilst kritērijam par tiešo skārumu ( 12 ).

25.

Komisija noraida šos argumentus. Tā apgalvo, ka tā pieņēma savu nostāju un ka katrā ziņā nevienai no apelācijas sūdzību iesniedzējām neesot intereses celt prasību. Tāpat Komisija apgalvo, ka Diapharm netiek skarta tieši. Visbeidzot, Komisija noraida jebkādas paralēles starp prasībām atcelt tiesību aktu un prasībām par bezdarbību, kas attiecas uz tāda “reglamentējoša akta” nepieņemšanu, kurš “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

26.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus, kā arī tika uzklausītas tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 19. janvārī.

27.

Abās pārsūdzētajās lietās Vispārējā tiesa secināja, ka prasības nav pieņemamas, pamatojoties uz to, ka a) Komisija ir pieņēmusi savu nostāju un b) nedz Bionorica, nedz Diapharm nav intereses celt prasību. Attiecībā uz Diapharm Vispārējā tiesa arī noteica, ka prasība nav pieņemama, jo Diapharm netiek skarta tieši.

28.

Ievērojot turpmāk minētos iemeslus, es uzskatu, ka abos Vispārējās tiesas rīkojumos ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz pirmajiem diviem aspektiem – nostājas pieņemšanu un interesi celt prasību.

29.

Manuprāt, tāpēc Vispārējās tiesas rīkojums attiecībā uz Bionorica būtu jāatceļ. Turklāt es aicinu Tiesu vispārīgi lemt par Bionorica prasības pieņemamību un gadījumā, ja Tiesa piekrīt, ka prasība ir pieņemama, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izlemšanai pēc būtības.

30.

Lai gan attiecībā uz Diapharm Vispārējās tiesas rīkojumā arī ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kā tas ir minēts Diapharm apelācijas sūdzības pirmajos divos pamatos, Diapharm prasība galu galā ir jānoraida kā nepieņemama intereses celt prasību neesamības dēļ, taču atšķirīgu iemeslu dēļ, un nav jāizvērtē trešais pamats par tieša skāruma neesamību.

31.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka ar vēstuli tika pieņemta Komisijas nostāja.

32.

Es tam piekrītu.

33.

Kā izriet no šo secinājumu 12. punkta, Komisijas vēstules pirmajā rindkopā ir vienkārši aprakstīta esošā situācija. Otrās rindkopas pirmajā teikumā ir norādīts, ka Komisija ir lūgusi EFSA apturēt tās darbu, līdz kļūs zināms Komisijas izvērtējuma procesa iznākums. Ar otrās rindkopas otro teikumu tiek atzīts, ka situācija ir sarežģīta. Trešajā teikumā Komisija vienkārši min, ka tai ir vajadzīgs laiks un apstākļi, lai izlemtu kā rīkoties.

34.

Skatot to kopā, otrā rindkopa nozīmē to, ka turpinās šī sarežģītā jautājuma pārbaude un ka Komisija nevar rīkoties nekavējoties. Citiem vārdiem sakot, tā liek apelācijas sūdzību iesniedzējām gaidīt. Komisija pavisam noteikti neapgalvo, ka “tā atsakās rīkoties”.

35.

No judikatūras skaidri izriet, ka aicinājums uzņēmējam būt pacietīgam vai gaidīt, kamēr iestāde risina jautājumu, nav nostājas pieņemšana ( 13 ). Vēstule pilnībā atbilst šādam nogaidošas atbildes veidam. Tāpēc tā nav Komisijas nostājas pieņemšana.

36.

Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā kontekstu, ir skaidrs, ka tās nostāja bija noraidīt apelācijas sūdzību iesniedzēju lūgumu tai rīkoties.

37.

Tam nevar piekrist. Vēstule labākajā gadījumā ir neskaidra. No Komisijas formulējuma izrietošās neskaidrības attiecībā uz nostājas pieņemšanu ir jāatrisina par labu prasītājam. No prasītāja nevar pieprasīt, lai tas, vadoties no konteksta, uzminētu Komisijas paziņojuma saturu un faktiski interpretētu to sev par sliktu. Protams, ir maz ticams, ka Komisijas paziņojuma skaidrība pēc savas būtības atbildīs Bībeles ideālam “jūsu vārdi lai ir: “jā, jā!” [vai] “nē, nē!”” ( 14 ). Taču Komisijai savā saziņā noteikti vajadzēja būt tiešākai un nepārprotamākai, ja tās nolūks tiešām bija paziņot “skaidru” iestādes nostāju.

38.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju pirmais pamats ir pamatots.

39.

Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka tām nav pietiekamas intereses celt prasību (interese rīkoties). Šajā ziņā tās apstrīd secinājumus, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi par a) atļautu norāžu situācijas salīdzināmību ar to norāžu situāciju, uz kurām ir attiecināms pārejas režīms, b) neizdevīgu konkurences apstākļu neesamību un c) konstatējumu, ka nepastāv tiesiskā nenoteiktība ( 15 ).

40.

Turklāt Bionorica apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktos, uzskatot, ka tā ir uztura bagātinātāju ražotāja. Bionorica apgalvo, ka tieši šīs kļūdas dēļ Vispārējā tiesa nav atzinusi tās interesi celt prasību ( 16 ).

41.

Vispirms es izvērtēšu Bionorica apgalvoto kļūdu faktos (1), pēc tam vispārīgi izvērtēšu judikatūru par interesi celt prasību un materiālajiem nosacījumiem (2) un, visbeidzot, attiecināšu to uz šīm apelācijas tiesvedībām (3).

42.

Vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta konstatēt faktus. Tiesa savu pārbaudi veiks tikai gadījumā, ja Vispārējās tiesas veikto konstatāciju būtiska neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, vai iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumā ( 17 ).

43.

Savā rīkojumā lietā T‑619/14 Vispārējā tiesa norāda, ka Bionorica ir uzņēmums, kas ražo un tirgo zāles un uztura bagātinātājus Eiropas tirgū, kā arī ir “pārtikas produktu ražotājs” ( 18 ). Tomēr no Vispārējās tiesas lietas materiāliem izriet, ka Bionorica ir uzņēmums, kas ražo un tirgo zāles, nevis uztura bagātinātājus vai pārtikas produktus vispārīgākā nozīmē. Bionorica to ir arī apstiprinājusi savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, ko tā ir sniegusi šai Tiesai.

44.

Tāpēc šajā ziņā Vispārējās tiesas rīkojumā T‑619/14 ir pieļauta būtiska neprecizitāte.

45.

Tomēr, vai tas liek apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumu par interesi celt prasību, ir pavisam cits jautājums. Proti, kā Komisija to pareizi norāda, iespējams, Bionorica būtu vieglāk pierādīt tiesības celt prasību šajā lietā, ja Bionorica būtu bijusi aktīva uztura bagātinātāju tirgus dalībniece.

46.

Pirms izvērtēju jautājumu par interesi celt prasību šajā konkrētajā lietā, īsumā atgādināšu galvenos šīs jomas judikatūras aspektus.

47.

Interese celt prasību ir būtisks nosacījums, lai Tiesā celtu tiešu prasību ( 19 ). Vispārējais nosacījuma mērķis ir nodrošināt, ka Tiesā netiek celtas prasības sniegt juridisku atzinumu par vispārīgiem vai hipotētiska rakstura jautājumiem ( 20 ). Tiesību akta pieņemšanai (vai atcelšanai) ir jārada priekšrocība prasītājam vai jābūt tam labvēlīgai ( 21 ). Šai “priekšrocībai” vai “labumam” ir jābūt personiskam. Citiem vārdiem sakot, prasītājs nevar celt prasību trešo pušu interesēs vai vispārējās interesēs (proti, actio popularis) ( 22 ).

48.

Tāpēc “interese” prasa, lai prasītājam būtu zināms labums gadījumā, ja viņa prasība tiek apmierināta. Ja attiecībā uz prasītāju lietas izskatīšanas iznākums faktiski būtu veltīgs vai nelabvēlīgs, tad nav intereses celt prasību ( 23 ).

49.

Vai, lai pierādītu interesi celt prasību, šis personiskais labums var būt faktisks vai arī tam ir jābūt tiesiskam (saistībā ar pozitīvo ietekmi uz prasītāja juridiskajām tiesībām un pienākumiem)? Manuprāt, tas var būt gan viens, gan otrs, gan abi kopā. Jebkurā gadījumā ir pietiekami ar vienu no šiem aspektiem. Piemēram, prasītāja konkurences stāvokļa uzlabojums, kas izrietētu no tiesību akta atcelšanas, var būt iemesls interesei celt prasību.

50.

Tomēr, vērtējot līdzšinējo judikatūru, Tiesai būtu lietderīgi to tieši apstiprināt. Tas būtu jādara, jo ir vairāki spriedumi, no kuriem, kā pirmajā brīdī šķiet, izriet, ka, lai apliecinātu interesi celt prasību, ir jātiek ietekmētam prasītāja tiesiskajam stāvoklim ( 24 ). Šķiet, ka atsevišķos rīkojumos jēdzieni “labums” un “tiesiskās sekas” pat ir minēti kā alternatīvi šā paša nosacījuma izteiksmes veidi ( 25 ).

51.

Tomēr, rūpīgāk izpētot šos spriedumus, kopumā ir redzams, ka Tiesa vienkārši vienā teikumā vai punktā kopā min nosacījumus, saskaņā ar kuriem nosaka “apstrīdama akta” un “intereses celt prasību” pastāvēšanu ( 26 ). Protams, tiesību aktam ir jābūt saistošām tiesiskām sekām, lai tas varētu būt prasības atcelt tiesību aktu vai prasības par bezdarbību priekšmets ( 27 ). Līdz ar to lietas iznākumam ir jāvar radīt tiesiskās sekas tādā ziņā, ka tiesību akts tiek izslēgts no ES tiesību sistēmas vai iekļauts tajā. Taču tas nav tas pats, kas interese celt prasību ( 28 ).

52.

Turklāt šo secinājumu pamato judikatūra, ar kuru par pieņemamām tiek atzītas prasītāju celtās prasības, ja ir acīmredzami, ka prasītāja prasības apmierināšanas gadījumā viņa tiesiskais stāvoklis nemainīsies. Acīmredzami piemēri ietver apstākli, ka pieņemamas ir konkurentu celtās prasības atcelt tiesību aktu saistībā ar Komisijas lēmumiem atļaut koncentrāciju ( 29 ).

53.

Judikatūrā ir arī apstiprināts, ka interesei celt prasību ir jābūt pastāvošai un faktiskai ( 30 ). Hipotētiska rakstura interese nav pietiekama ( 31 ). Interesei ir jāpastāv prasības celšanas brīdī un ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai ( 32 ). Ja interese, uz kuru atsaucas prasītāja, skar tās tiesisko stāvokli nākotnē, ir jākonstatē, ka ietekme uz šo stāvokli nākotnē ir neapstrīdama ( 33 ).

54.

Skaidrības labad ir jānorāda, ka šie precedenti nenozīmē to, ka, lai konstatētu interesi celt prasību, visiem attiecīgajiem nākotnes notikumiem ir jābūt noteiktiem. It īpaši ir iespējams, ka prasība, kas tiek izlemta par labu prasītājam, būs tam labvēlīga galvenokārt tajā ziņā, ka tiek radītas izredzes vai iespēja. Izredzes noteikti pastāv, bet iznākums nav zināms. Spēlējot ruleti, neliela iespēja gūt lielo laimestu ir, tomēr nav nekādu garantiju.

55.

Acīmredzami piemēri ir redzami publiskā iepirkuma jomā. Prasītājam, kurš apstrīd līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konkurentam, nav garantijas, ka viņa prasības apmierināšanas gadījumā viņam tiks piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Tomēr bieži tā varētu būt, un līdz ar to rodas arī interese celt prasību atcelt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Tajos gadījumos, kad prasītājam kāda iemesla dēļ nav nekādu izredžu, patiešām varētu arī nebūt nekādas intereses celt prasību ( 34 ).

56.

Tiesas spriedumos lietās Flaherty ( 35 ) un Gordon ( 36 ) ir minēti vēl citi piemēri attiecībā uz šāda veida interesi, kas ir saistīta ar “labvēlīgām izredzēm” vai “iespēju pavēršanu”. Lietā Flaherty apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza iespēju palielināt viņu zvejas flotes ražošanas jaudu. Komisija apgalvoja, ka vienai apelācijas sūdzību iesniedzēju grupai, kuri vēl nebija sākuši būvēt kuģus, nebija intereses celt prasību pretstatā otrai grupai, kura to bija to sākusi darīt. Tiesa noteica, ka abām grupām bija interese celt prasību, pat ja šī interese bija vairāk izteikta otrai grupai ( 37 ). Lietā Gordon apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīdēja savu karjeras attīstības ziņojumu. Kaut gan viņš bija devies pensijā pastāvīgas invaliditātes dēļ, atkārtota pieņemšana darbā joprojām bija iespējama un tādējādi viņam bija interese apstrīdēt ziņojumu ( 38 ).

57.

Rezumējot, interese celt prasību pastāvēs, ja apstrīdētā akta pieņemšana rada prasītājam personisku tiesisku vai faktisku labumu. Kopumā šim labumam ir jābūt pastāvošam un faktiskam vai vismaz ir jābūt acīmredzamām izredzēm vai iespējai gūt šādu labumu. Savukārt intereses celt prasību izslēgšana tāpēc, ka labums ir tikai “faktisks” vai arī ir vienīgi “izredzes gūt labumu”, pretnostatot tās pilnīgai pārliecībai neatkarīgi no nākotnes notikumiem, vienkārši neatspoguļotu tiesas judikatūru.

58.

Piemērojot iepriekš minēto jēdzienu “interese celt prasību”, kas ir paredzēts judikatūrā, turpinājumā izskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka Bionorica faktiski ir interese celt prasību. Šajā ziņā Vispārējās tiesas rīkojumā lietā T‑619/14 ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Savukārt Diapharm, kura darbojas augšupejā tirgū, nav intereses celt prasību, un Vispārējās tiesas rīkojums lietā T‑620/14 ir jāatstāj negrozīts.

59.

Saistībā ar šo jautājumu ir vairāki aspekti, ko vajadzētu apspriest sīkāk. Regulas 28. pantā paredzētā pārejas režīma un pastāvīga režīma (proti, saraksta ar botānisko vielu norādēm pieņemšana) vispārīgs salīdzinājums ir galvenais elements Vispārējās tiesas argumentācijā. Tādēļ vispirms es izvērtēšu to, kāda “priekšrocība” vai “labums” varētu vispārīgi izrietēt, pārejot no pārejas režīma uz “pastāvīgu” režīmu, proti, botānisko vielu norāžu saraksta pieņemšanu (i). Pēc tam es izvērtēšu jautājumu par tiesisko noteiktību kā intereses celt prasību pamatu (ii). Visbeidzot, es izskatīšu konkrēto situāciju saistībā ar Bionorica (iii) un Diapharm (iv).

60.

Apstrīdētā rīkojuma 39. punktā Vispārējā tiesa noteica, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas nevarēja gūt nekādu labumu no botānisko vielu norāžu saraksta pieņemšanas. Būtībā Vispārējā tiesa konstatēja, ka tas tā ir, jo līdz saraksta pieņemšanai ir piemērojams pārejas režīms. Praktiski tādas attiecīgās norādes stāvoklis, uz kuru ir attiecināms pārejas režīms, ir tikpat labs kā gadījumā, ja norāde tiktu atļauta. Proti, gadījumā, ja norāde netiek atļauta, labvēlīgāka būtu situācija atbilstoši pārejas režīmam.

61.

Es tam nepiekrītu.

62.

Juridiski runājot, pārejas režīms un atļaujas piešķiršana nav līdzvērtīgi. Kā to ir norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, situācija saskaņā ar pārejas režīmu objektīvi ir mazāk labvēlīga nekā atļaujas piešķiršana, visticamāk tāpēc, ka uz ilgstošu norāžu izmantošanu saskaņā ar pārejas režīmu attiecas valsts tiesībās paredzētie nosacījumi ( 39 ), tādējādi uz to ir attiecināmi 28 potenciāli atšķirīgi režīmi. Tas tā nav attiecībā uz norādēm, kurām atļauja ir piešķirta tieši saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu ( 40 ). Šajā ziņā principiāli labums tiktu gūts no atļaujas piešķiršanas salīdzinājumā ar pārejas režīmu ( 41 ).

63.

Vispārējā tiesa noteica, ka pārejas režīmam, iespējams, varētu būt labvēlīgāka ietekme nekā norādes noraidīšanai. Tomēr es neuzskatu, ka atteikuma iespēja pati par sevi ir pietiekama, lai liegtu apelācijas sūdzības iesniedzējām to interesi celt prasību.

64.

Pirmkārt, šajā ziņā es atsaucos uz iepriekš minētajiem publiskā iepirkuma piemēriem. Šādos gadījumos prasītāji nelūdz garantēt labuma gūšanu, bet gan paredzēt iespēju to gūt. Šāds iespējams labums noteikti pastāv arī šajā lietā ( 42 ).

65.

Otrkārt un, iespējams, vēl jo svarīgāk, šī lieta ir nedaudz atšķirīga. Publiskā iepirkuma iespējamais iznākums acīmredzami ir vai nu pozitīvs (lēmums tiek atcelts, prasītājs iegūst līguma slēgšanas tiesības), vai neitrāls (lēmums tiek atcelts, prasītājs no jauna zaudē līguma slēgšanas tiesības). Šajā lietā iespējamais iznākums acīmredzami ir vai nu pozitīvs (saraksta pieņemšana, atļaujas piešķiršana norādei), vai negatīvs (saraksta pieņemšana, norādes noraidīšana). Tomēr abos gadījumos interesi celt prasību rada skaidras izredzes gūt labumu.

66.

Treškārt, es arī uzskatu, ka viedoklis, ka “atteikums nozīmē negatīvu iznākumu” ir pārlieku vienkāršots. Arī norādes atteikuma gadījumā var būt acīmredzams labums. Piemēram, kā to apgalvoja Bionorica, tas var nozīmēt lielāku tiesisko noteiktību uzņēmējam – konkrētai veselīguma norādei varētu netikt piešķirta atļauja, taču tas arī nozīmē, ka minētais uzņēmējs var pielāgot savu uzņēmējdarbības stratēģiju nākotnē. Vai, iespējams, nedaudz ciniskāk – atteikums var sarežģīt dzīvi konkurentiem, kuri vēlas izmantot šīs norādes. Visos šajos gadījumos ir faktisks labums, kas ir personisks uzņēmējam.

67.

Konkrētāk, es saskatu vairākas nopietnas problēmas Vispārējās tiesas pieejā, ja tā tiek ievērota līdz tās galīgajam loģiskajam iznākumam. Piemērojot šo pieeju, norādes noraidīšanas iespējamība un tādējādi prasītāja atrašanās iespējami nelabvēlīgākā situācijā, nekā to paredz pārejas režīms, ir pietiekama, lai noliegtu prasītāja interesi celt prasību. Man šķiet, ka, ja šāda pieeja tiktu apstiprināta, prasītājam interese celt prasību par bezdarbību būtu tikai gadījumā, ja visnelabvēlīgākais iespējamais šādas prasības iznākums būtu labāks nekā pašreizējā situācija.

68.

Es uzskatu šo priekšlikumu par apšaubāmu vairākos līmeņos. Divi praktiskās ietekmes aspekti ir īpaši satraucoši.

69.

Pirmkārt, ne tikai Bionorica, bet arī neviens cits uzņēmējs vispār nevarētu praktiski pierādīt, ka pēc galīgā saraksta pieņemšanas tam vienmēr klātos labāk. Tādējādi, ievērojot šo argumentāciju līdz tās loģiskajam iznākumam, neviens uzņēmējs nevarētu jebkad celt prasību par bezdarbību.

70.

Otrkārt, lielā daļā gadījumu šāda pieeja ļautu Komisijai bloķēt galīgo aktu pieņemšanu uz nenoteiktu laiku, ja attiecībā uz iznākumu pastāv zināma rīcības brīvība ( 43 ). Kā to savā sākotnēji Vispārējā tiesā celtajā prasībā ir norādījušas apelācijas sūdzību iesniedzējas, tas kaitēs prasītājam bezdarbības gadījumā, jo tas nevarēs celt jebkāda veida prasību ( 44 ).

71.

Es arī uzskatu, ka tā ir pārāk šaura jēdziena “interese celt prasību” interpretācija, kas galvenokārt ir līdzeklis, lai novērstu nenozīmīgas vai mākslīgas prasības, vai arī tādas prasības, kuras tiek celtas vispārējās interesēs. Intereses esamība pamatā nozīmē būt iesaistītam. Tas nozīmē būt ieinteresētam, pastāvot iespējai kaut ko iegūt vai zaudēt, ņemot vērā lietas iznākumu. Ir skaidrs, kāpēc šīs Tiesas judikatūrā ir paredzēts, ka ar prasības celšanu prasītājam būtu jāgūst priekšrocības. Ja iznākums var būt tikai nelabvēlīgs, nav intereses celt prasību.

72.

Tomēr nevajadzētu sagrozīt nosacījuma par labuma gūšanu nozīmi, lai radītu nosacījumu, kas paredzētu labuma gūšanu, ņemot vērā katru iespējamo iznākumu. Šāda pieeja varētu tikai mazināt LESD 265. pantā paredzētās prasības par bezdarbību nozīmi.

73.

Visbeidzot, nav daudz judikatūras par bezdarbību un vēl mazāk par sagatavojošu aktu nepieņemšanu ( 45 ). Cik man ir zināms, nevienā no spriedumiem šī Tiesa nav sīki vērtējusi jēdzienu “interese celt prasību” šādu prasību kontekstā. Var pamatoti apšaubīt, vai “interese celt prasību” attiecas uz galīgo reglamentējošo pasākumu (šajā gadījumā botānisko vielu norāžu sarakstu) vai sagatavošanas posmiem (šajā gadījumā lūgumu EFSA izvērtēt norādes) ( 46 ).

74.

Šajā sadaļā izmantotajā argumentācijā interese tiek aplūkota no galīgā pasākuma pieņemšanas viedokļa. Ir atzīts, ka šajā gadījumā galīgajam sarakstam varētu būt labvēlīga ietekme (atļaujas piešķiršana) vai varētu arī tāda nebūt (atteikums) ( 47 ).

75.

Tomēr saistībā ar prasībām par bezdarbību, kuru mērķis ir sagatavojošu aktu pieņemšana, ja galīgais akts var būt pozitīvs vai negatīvs, acīmredzami ir jābūt sagatavojošam aktam, lai vispār būtu kāda iespējamība pieņemt galīgo labvēlīgo aktu. Šajā ziņā šādos gadījumos tūlītēja “interese celt prasību” attiecas uz reglamentējošā procesa turpināšanos. Tādēļ alternatīvs un, manuprāt, arī leģitīms veids būtu jautājumu par interesi celt prasību izvērtēt saistībā ar prasībām par sagatavojošu aktu nepieņemšanu. Tas arī atbilstu Tiesas pieņemtajai argumentācijai tajās dažās lietās par bezdarbību kā Pioneer Hi-Bred, kad lēmumu pieņemšanas procesa iznākums nebija skaidrs, bet Vispārējā tiesa tomēr secināja, ka bija locus standi celt prasību par sagatavojoša akta nepieņemšanu un tādējādi – iespēja virzīt procesu tālāk ( 48 ).

76.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas vairākkārt gan Vispārējai tiesai, gan šai Tiesai norādīja, ka lielāka tiesiskā noteiktība izrietētu no botānisko vielu norāžu saraksta pieņemšanas. Šajā ziņā, tās, piemēram, atsaucās uz to, ka valstu līmenī veidojās atšķirīga pieeja un valstu tiesās pieaug saīsināto tiesvedību ar nenoteiktu iznākumu skaits, kuras pamatā ir vērstas uz to, lai traucētu uzņēmumiem izmantot norādes.

77.

Manuprāt, vispārējas atsauces uz tiesiskās noteiktības labvēlīgajām sekām nevar pašas par sevi būt derīgs intereses celt prasību pamats. Kā tas ir izskaidrots šo secinājumu 47. punktā, interesei celt prasību ir jābūt personiskai. Tas principā izslēdz to, ka interese celt prasību var tikt balstīta uz vispārējām bažām par tiesiskumu, uz hipotētiska rakstura strīdiem, akadēmisku aizrautību vai vienkāršu ziņkārību.

78.

Tomēr acīmredzami ir atšķirība starp vispārējām bažām un situācijām, kad ilgtermiņa, nenoteikta pārejas režīma piemērošana rada tiesisko nenoteiktību, kas ietekmē paša lietas dalībnieka konkurences stāvokli un tā paša komerciālās un ieguldījumu stratēģijas. Šādas lietas nevar tā vienkārši noraidīt kā actio popularis gadījumus. Tās var ietvert personisku interesi. Tas, vai šāda interese nozīmē interesi celt prasību izskatāmajās apelācijas sūdzībās, ir izvērtēts nākamajās sadaļās attiecībā uz katru no prasītājām pēc kārtas.

79.

Bionorica ražo un tirgo zāles Savienībā. Kā jau tas ir izskaidrots šo secinājumu 43. punktā, pretēji tam, kas ir minēts apstrīdētajā rīkojumā, Bionorica pašreiz nav aktīva Savienības uztura bagātinātāju tirgū. Šādā situācijā Bionorica interese attiektos uz tās iespējamo ienākšanu tādu augu bāzes uztura bagātinātāju tirgū, uz kuriem ir veselīguma norādes.

80.

Tomēr Bionorica aktīvi darbojas tādu uz augu bāzes ražotu izstrādājumu blakus tirgos, par kuriem tā apgalvo, ka tie konkurē ar uztura bagātinātajiem. Konkrēti Bionorica savā pieteikumā Vispārējai tiesai uzskaitīja vairākas tās tirgotās zāles, kuras satur tādas aktīvas vielas, kas a) tiek izmantotas arī uztura bagātinātajos un b) ir tādas pašas kā tās aktīvās vielas, attiecībā uz kurām tiek lūgts piešķirt atļauju veselīguma norādēm saskaņā ar Regulu.

81.

Būtībā Bionorica apgalvo, ka, lai kāds arī būtu normatīvā procesa iznākums, proti, atļaujas piešķiršana norādēm vai to noraidīšana, – tas būs tai labvēlīgs.

82.

Ja atļauja tiktu piešķirta, Bionorica apgalvo, ka tā varētu ienākt tādu uztura bagātinātāju tirgū, kuri satur konkrētās vielas un uz kuriem ir norādītās attiecīgās atļautās norādes. Tā darot, tā tirgotu preces, kuras tieši konkurē ar tāda veida zālēm, ko tā pārdod pašreiz, bet bez vairākām saistītajām izmaksām, piemēram, attiecībā uz klīniskajām pārbaudēm un farmakovigilanci. No otras puses, ja norādes tiktu noraidītas, tai vismaz būtu tiesiskā noteiktība šajā ziņā. Tā varētu atbilstoši pielāgoties. Papildus no Bionorica apsvērumiem skaidri izriet, ka gadījumā, ja norādes tiktu noraidītas, tai labvēlīgs būtu apstāklis, ka esošie konkurenti, kuri tirgo uztura bagātinātājus, vairs nevarētu izmantot šīs norādes, lai reklamētu savas preces.

83.

Savā konstatējumā par to, ka Bionorica nav intereses celt prasību Vispārējā tiesa koncentrējas uz vispārēju pieņēmumu, ka pārejas režīms principā ir vismaz tikpat pieļaujošs kā pieņemts saraksts ar atļautām norādēm. Līdz ar to nedz Bionorica, nedz kāds cits ( 49 ) nevarētu gūt nekādu labumu no botānisko vielu norāžu saraksta pieņemšanas.

84.

Es šo Vispārējās tiesas argumentācijas aspektu uzskatu par kļūdainu. Par ietekmi uz konkurenci Vispārējā tiesa norāda, ka uzņēmēji, kuru lūgums ir ticis noraidīts un kuru norādes nevarētu izmantot, būtu nelabvēlīgā situācijā. Savukārt, uzņēmēji, kuru lūgumu izskatīšana ir apturēta un kuru norādes joprojām var tikt izmantotas saskaņā ar pārejas režīmu, nav nelabvēlīgā situācijā. Tomēr arī šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārejas un pastāvīgā režīma priekšrocību un trūkumu salīdzinājumu.

85.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka jēdziens “interese celt prasību” ir jāsaprot kā tāds, kas aptver situācijas, kurās prasītājs personiski var gūt faktisku vai tiesisku labumu no attiecīgā akta atcelšanas vai pieņemšanas.

86.

Manuprāt, pretēji Vispārējās tiesas konstatējumam, Bionorica ir sniegusi pietiekamus elementus, lai pierādītu šādu personisku labumu un interesi celt prasību.

87.

Pirmkārt, Bionorica apgalvo, ka tās zāles konkurē ar uztura bagātinātājiem, no kuriem daži satur tādas pašas vielas kā tās pašas ražotie produkti, un ka norāžu izvērtējums attiecībā uz šīm vielām ir apturēts. Šīs konkurences attiecības nav apstrīdētas ( 50 ).

88.

Otrkārt, Bionorica apgalvo, ka, ņemot vērā tās klātbūtni tādu zāļu tirgū, kuras satur šīs vielas, tā ir gatava ienākt uztura bagātinātāju tirgū gadījumā, ja attiecīgās norādes tiek atļautas. Šī iespējamība ienākt tirgū nav apstrīdēta ( 51 ).

89.

Treškārt, Bionorica uzskata, ka pārejas režīms ir mazāk noteikts nekā pastāvīgs režīms, un apgalvo, ka salīdzinošā nenoteiktība kavē tās ienākšanu tirgū. Citiem vārdiem sakot, tiesiskās noteiktības trūkums ietekmē tās pašas konkurences un ieguldījuma lēmumus.

90.

Es uzskatu, ka, skatīti kopā, šie aspekti – it īpaši Bionorica klātbūtne tādu produktu blakus tirgos, kuros ir izmantotas tādas pašas vielas – pierāda, ka Bionorica gūst personisku labumu un līdz ar to arī tās interesi celt prasību šajā lietā. Turklāt šo secinājumu neliek apšaubīt Vispārējās tiesas faktiskā rakstura konstatējums par to, ka Bionorica nav pierādījusi finansiāla kaitējuma esamību. Lai gan šāds kaitējums palīdzētu konstatēt interesi celt prasību, acīmredzami nav nekāda pienākuma šādi rīkoties ( 52 ).

91.

Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Bionorica nebija intereses celt prasību. Bionorica apelācijas sūdzības otrais pamats ir pamatots.

92.

Diapharm darbība ietver sabiedrību konsultēšanu par veselīguma norādēm, tostarp attiecībā uz pārtikas produktiem, it īpaši uztura bagātinātājiem. Tā pati nav aktīva pārtikas produktu vai blakus tirgu dalībniece. Tā ir drīzāk pārstāvēta augšupējā tirgū.

93.

Būtībā Diapharm apgalvo, ka apstāklis, ka Komisija nav pieņēmusi sarakstu ar botānisko vielu norādēm, ietekmē to negatīvi, samazinot pieprasījumu pēc tās pakalpojumiem, kā rezultātā ievērojami tiek zaudēti ienākumi. Šajā ziņā tā apgalvo, ka mazāka tiesiskā noteiktība attiecībā uz veselīguma norādēm padara augu bāzes zāļu tirgu mazāk pievilcīgu. Tas tā ir, jo ienākšana šajā tirgū izmaksā dārgi, kā arī sabiedrības var ienākt uztura bagātinātāju tirgū un gūt labumu no pārejas režīma, izmantojot norādes par zemākām izmaksām, līdz ar to izvairoties no izdevumiem, kas saistīti ar zāļu laišanu tirgū.

94.

Vispārējā tiesā Diapharm arī apgalvoja, ka tā ir cieši saistīta ar procesu, kuru vadīja nozares apvienība un kura rezultātā Vācijas iestādēm tika iesniegts apstiprināšanai veselīguma norāžu saraksts, kas vēlāk tika nodots Komisijai apstiprināšanai saskaņā ar Regulu. Šajā ziņā Diapharm savā pieteikumā Vispārējai tiesai iekļāva sarakstu ar vielām attiecībā uz kurām, kā tā apgalvo, tā ierosināja nozares apvienībai noteikt veselīguma norādes, kuras pēc tam tika iesniegtas Komisijai ar Vācijas iestāžu starpniecību.

95.

Uzskatot, ka Diapharm nebija intereses celt prasību, Vispārējā tiesa izmanto argumentāciju, kas ir gandrīz identiska tai, kas tiek izmantota attiecībā uz Bionorica. Ņemot vērā iepriekš i) sadaļā minētos iemeslus, es uzskatu šo argumentāciju par kļūdainu.

96.

Tomēr piekrītu, lai arī citu iemeslu dēļ, Vispārējās tiesas galīgajam secinājumam par to, ka Diapharm nav sniegusi pietiekamus elementus, lai pierādītu interesi celt prasību šajā lietā. Diapharm interese celt prasību vienkārši ir pārāk attāla, tādējādi neatbilstot nosacījumiem par prasītāja personisku labumu.

97.

“Interesei celt prasību” ir nepieciešams personisks labums. Ir taisnība, ka Diapharm bija cieši iesaistīta procedūrā, kuras rezultātā Komisijai tika iesniegts saraksts ar ierosinātājām norādēm. Manuprāt, tas ir svarīgs elements, bet tas nevar būt pamats, lai noteiktu personisku interesi attiecībā uz labumu, ko pati Diapharm gūtu no botānisko vielu norāžu saraksta pieņemšanas. Neatkarīgi no tā, cik lielā mērā Diapharm bija iesaistīta, norāžu saraksta iesniegšanā Vācijas iestādēm tā piedalījās tikai netieši. Tā neizmantos attiecīgās norādes (vai nekonkurēs ar uzņēmējiem, kuri tās izmanto). Diapharm argumenti attiecībā uz lielāku tiesisko noteiktību, kas principā galvenokārt būtu labvēlīga sabiedrībām, kuras aktīvi darbojas atbilstošajos vai konkurējošos tirgos, arī ir pārāk vāji un netieši, lai kaut ko ietekmētu šajā ziņā.

98.

Izdarot šo secinājumu, es ņemu vērā Vispārējās tiesas konstatējumu, ka Diapharm nav sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu finansiālu kaitējumu, kas radies Komisijas bezdarbības dēļ ( 53 ). Šī fakta konstatācija, ko šī Tiesa nevar no jauna vērtēt, manuprāt, ir atbilstoša, jo finansiālais kaitējums negūto ieņēmumu ziņā bija galvenais Diapharm apsvērumu elements. Uzsveru, ka Diapharm nebija jānosaka finansiālais kaitējums, lai pierādītu faktisko labumu, kas izriet no akta pieņemšanas, un līdz ar to arī interesi celt prasību. Tomēr, ja šajā lietā tā būtu to pierādījusi, tas varētu būt tai palīdzējis sasniegt mērķi, runājot par interesi celt prasību.

99.

Secinājuma vietā šeit vajadzētu minēt vienu samērā praktisku elementu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru interese celt prasību ir jāpierāda prasītājam ( 54 ). Šajā saistībā uzskatu, ka ir lietderīgi atgādināt vajadzību praktiski un samērīgi vērtēt to pierādījumu apjomu, kuri prasītājam šajā ziņā ir proaktīvi jāiesniedz. Tādējādi, manuprāt, gaidīt, ka prasības pieteikuma stadijā tiek sniegti izsmeļoši pierādījumi par komerciālo ietekmi, piemēram, ar gariem ekonomikas vai finanšu ziņojumiem, nav nedz reāli no prasītāja perspektīvas (it īpaši ņemot vērā izmaksas, kā arī atļauto lappušu skaitu), nedz ir Tiesas procesuālās ekonomijas interesēs. Tomēr, ja būtu vajadzīgs, papildu pierādījumus var sniegt replikas stadijā, vai, ja tas patiešām ir būtiski Vispārējas tiesas pamatojumam, tai tie ir jāiegūst, izmantojot pierādījumu savākšanas pasākumus.

100.

Ievērojot iepriekš minēto, neraugoties uz Vispārējās tiesas argumentācijas nepilnībām, es uzskatu, ka tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Diapharm nebija intereses celt prasību. Tādēļ Diapharm otrs izvirzītais pamats ir jāatzīst par neefektīvu un Vispārējās tiesas nolēmums daļā par intereses celt prasību neesamību ir jāapstiprina.

101.

Tādēļ nav jāizvērtē Vispārējās tiesas konstatējums, ka Diapharm prasība ir nepieņemama arī tiešā skāruma neesamības dēļ.

102.

Tā kā attiecībā uz abiem Vispārējās tiesas rīkojumā minētajiem nepieņemamības pamatiem saistībā ar Bionorica ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, Tiesa varētu atcelt šo rīkojumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai galīgā nolēmuma pieņemšanai. Šajā gadījumā Bionorica Vispārējā tiesā būtu jāpierāda, ka ir ievēroti citi pieņemamības nosacījumi un, ja tas tā būtu, tikai tad jāizvirza savi argumenti pēc būtības ( 55 ).

103.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

104.

Izskatāmajā lietā Tiesa šajā tiesvedības stadijā nevar pasludināt spriedumu, izskatot Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības. Komisija neizvirzīja argumentus par lietas būtību.

105.

Tomēr es uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir visi vajadzīgie materiāli, lai tā varētu pieņemt nolēmumu par Komisijas pirmajā instancē izvirzītās sākotnējās iebildes par nepieņemamību noraidīšanu. Procesuālās efektivitātes un ekonomijas interesēs, kā arī lai nodrošinātu, ka Bionorica saņem savlaicīgu atbildi uz jautājumu, vai tās lieta tiks izskatīta pēc būtības, ierosinu Tiesai šādi rīkoties.

106.

Galu galā Bionorica mērķis ir panākt, lai tiktu pieņemta regula ar atļauto norāžu sarakstu.

107.

Saskaņā ar esošo judikatūru prasītājs var celt prasību par tāda tiesību akta nepieņemšanu, kurš ir tam tiktu adresēts vai kurš skar to tieši un individuāli ( 56 ).

108.

Bionorica neapgalvo, ka botānisko vielu norāžu saraksts būtu adresēts tai. Tāpēc tai ir jāpierāda, ka šāds regulējums to skartu tieši un individuāli.

109.

Pēdējais, alternatīvais pieņemamības pamats nav tieši paredzēts LESD 265. panta tekstā. Taču tas izriet no judikatūras par paralēlismu ar LESD 263. pantu, saskaņā ar kuru neprivileģēti prasītāji var apstrīdēt aktus, kas skar tos tieši un individuāli. Apstiprinot šo nosacījumu paralēlismu saskaņā ar abām Līguma tiesību normām, Tiesa lietā T. Port secināja, ka “indivīdu iespējai aizstāvēt savas tiesības nav jābūt atkarīgai no tā, vai attiecīgā iestāde ir vai nav rīkojusies” ( 57 ).

110.

Izskatāmajā lietā tikai izvirzīts jautājums par to, vai šo paralēlismu ietekmē ar Lisabonas līgumu paredzētā LESD 263. panta formulējuma grozījumi. Proti, pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka prasītāji var lūgt atcelt “reglamentējošu aktu, kas viņu[s] skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

111.

Vai šis grozījums, skatīts kopā iepriekš minēto judikatūru lietā T. Port, nozīmē arī to, ka tagad prasītāji var celt prasības par “reglamentējošu aktu, kas viņu[s] skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem,” nepieņemšanu?

112.

Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka atbildei uz šo jautājumu ir jābūt noliedzošai. Tā apgalvoja, ka Lisabonas līguma mērķis bija novērst konkrētu un specifisku tiesiskās aizsardzības vakuumu, kas izrietēja no bijušā EKL 230. panta ceturtās daļas. Tomēr, pilnībā pārzinot Tiesas judikatūru par paralēlismu, grozījums tika veikts tikai attiecībā uz EKL 230. panta ceturto daļu (šobrīd LESD 263. panta ceturtā daļa), savukārt bijušā EKL 232. panta (šobrīd LESD 265. pants) tekstu atstājot negrozītu.

113.

Tam nevar piekrist. Manuprāt, atbildei uz šo jautājumu jābūt apstiprinošai, it īpaši turpmāk minēto trīs iemeslu dēļ.

114.

Pirmkārt, pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā pastāvošais paralēlisms starp LESD 263. un 265. panta nosacījumiem izrietēja no bažām par tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēmas saskaņotību, nevis no LESD 265. panta formulējuma. Līdz ar to Komisijas apsvērums par LESD 265. panta formulējuma negrozīšanu nav tas pārliecinošākais, jo arī pirms Lisabonas līguma galvenais arguments saistībā ar paralēlismu bija cits. Vienlaikus šis galvenais arguments un bažas, kuru ietekmē Tiesa atkāpās no LESD 265. panta striktā formulējuma, tādā pašā veidā pastāv arī pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā.

115.

Otrkārt, ar Lisabonas līgumu izdarīto grozījumu LESD 263. panta ceturtajā daļā mērķis bija paplašināt piekļuvi Savienības tiesām saistībā ar noteiktiem aktiem ( 58 ), it īpaši atbildot uz judikatūru lietās Jégo-Quéré ( 59 ) un UPA ( 60 ). Tagad ierobežot LESD 265. pantā paredzēto piekļuvi, neatzīstot paralēles starp divām prasībām, manuprāt, acīmredzami būtu pretrunā šo Līguma grozījumu pamatmērķim un garam.

116.

Treškārt, būtībā prasības par bezdarbību mērķis ir salīdzinoši vienkāršs – apkarot institucionālo sklerozi. Pretēji prasībai par tiesību akta atcelšanu tā nenorāda, ka darbs ir padarīts slikti, bet gan to, ka darbs vienkārši vispār nav padarīts. Prasības par bezdarbību mērķis nav palēnināt procesu, bet gan to paātrināt atbilstoši pienākumiem, kurus Savienības iestādes ir pašas uzņēmušās. Tādēļ, ja Komisijas apsvērums tiktu atbalstīts, būtu samērā paradoksāli, ka saskaņā ar LESD 265. pantu tiesību celt prasību nosacījumi būtu šaurāki nekā tie, kas paredzēti LESD 263. pantā. Proti, ja kādreiz būtu jāatsakās no paralēlisma starp šīm divām tiesību normām, manuprāt, tam būtu jānotiek tieši pretējā veidā – būtu jāparedz mazāk ierobežojošas tiesības saistībā ar prasību celšanu par bezdarbību nekā saistībā ar prasībām atcelt tiesību aktu.

117.

Manuprāt, šo iemeslu dēļ ir jāsaglabā šīs Tiesas noteiktais paralēlisms starp LESD 263. un 265. pantu. Tādēļ neprivileģētu prasītāju celtajām prasībām par bezdarbību būtu jābūt pieņemamām trīs gadījumos, proti, ja galīgais akts:

118.

Ir pietiekami skaidrs, ka akts, kura pieņemšana tiek prasīta, neskars Bionorica individuāli Tiesas judikatūras izpratnē. Nekas to neatšķir no jebkura cita uzņēmēja, kuru iespējami varētu ietekmēt šāds akts ( 61 ). It īpaši netiek apgalvots, ka Bionorica konkrēti ir lūgusi piešķirt atļauju kādai no norādēm, kuras izvērtējums ir ticis apturēts ( 62 ).

119.

Vai, pieņemot, ka Tiesa apstiprina uz tās judikatūru balstīto paralēli ar LESD 263. pantu, aktu, kuru lūdz pieņemt, tomēr var kvalificēt kā “reglamentējošu aktu”, kas “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”?

120.

Manuprāt, var. Attiecīgais akts nebūtu leģislatīvs akts, bet gan atbilstoši komitoloģijas procedūrai Komisijas pieņemts akts ( 63 ). Tādēļ tas acīmredzami būtu “reglamentējošs akts” esošās judikatūras izpratnē ( 64 ).

121.

Attiecībā uz īstenošanas pasākumu neesamību es tikai norādīšu, ka ar aktu, kuru tiek lūgts pieņemt, tiek radītas tūlītējas tiesības izmantot atļautās norādes uz pārtikas produktiem, ievērojot noteiktos nosacījumus par to izmantošanu, vai – atļaujas nepiešķiršanas gadījumā – automātisks to izmantošanas aizliegums. Dalībvalstīm vai iestādēm nav jāveic nekādas darbības, lai apstiprinātu šīs tiesības vai lai piemērotu aizliegumus. Vispārējā tiesa līdzīgi jau ir secinājusi, nosakot, ka Regula Nr. 432/1012 neparedz nekādus īstenošanas pasākumus ( 65 ).

122.

Līdz ar to akts, kuru tiek lūgts pieņemt, ir kvalificējams kā reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem. Tādēļ vēl ir jāizskata jautājums par to, vai šāds reglamentējošs akts skartu Bionorica tieši.

123.

Lai prasība par bezdarbību būtu pieņemama, prasītājam ir arī jāpierāda tiešs skārums. Saskaņā ar judikatūrā bieži izmantoto metodi ( 66 ), “tiešs skārums” ir tad, ja apstrīdētais akts tieši ietekmē šīs personas tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnībā automātiska un izriet vienīgi no ES tiesību normām, nepiemērojot citas starpnormas ( 67 ).

124.

Kas attiecas uz pārbaudes otru elementu – automātiskumu vai rīcības brīvības neesamību – izskatāmā lieta nerada kādas īpašas grūtības. Līdzīgi Vispārējas tiesas konstatējumiem attiecībā uz Regulu Nr. 432/2012 ( 68 ) es uzskatu, ka šajā gadījumā īstenošana acīmredzami būtu automātiska un dalībvalstīm nebūtu nekādas rīcības brīvības.

125.

Runājot par pārbaudes pirmo elementu – prasītāja tiesiskā stāvokļa tiešu skaršanu – Bionorica pēc būtības apgalvo, ka tās tiesiskais stāvoklis tiktu skarts tieši, it īpaši tāpēc, ka ar attiecīgo aktu tai tiktu vai nu piešķirtas juridiskas tiesības izmantot konkrētas veselīguma norādes uz uztura bagātinātajiem, vai arī tai un tās konkurentiem tiktu liegts tās izmantot.

126.

Liedzot konkurentiem izmantot norādes, varētu tieši ietekmēt šo konkurentu, nevis Bionorica tiesisko stāvokli.

127.

Pārējā daļā prasījums ir sarežģītāks. Manuprāt, ir grūti apgalvot, ka Bionorica pēc attiecīgā akta pieņemšanas nebūtu ieguvusi tiesības izmantot atļautās norādes ( 69 ) vai vismaz tai būtu liegts izmantot citas. Šādas tiesības Bionorica varētu izmantot tieši. Šāds aizliegums stātos spēkā nekavējoties attiecībā uz to. Tās tiesiskais stāvoklis tiktu tieši izmainīts.

128.

Viens no pretargumentiem, ko varētu izvirzīt saistībā ar šo argumentāciju, ir tāds, ka pašreiz Bionorica nav aktīva pārtikas produktu tirgū vai vismaz tāda nebija prasības celšanas brīdī.

129.

Nosacījums par faktisku klātbūtni attiecīgajā tirgū ir minēts precedentos par tiešo skārumu ( 70 ). Tomēr tas tā nav sistemātiski. Piemēram, tiešs skārums ir konstatēts arī gadījumā saistībā ar iespējamu (varbūt teorētisku) ienākšanu ( 71 ) un klātbūtni augšupējā tirgū ( 72 ).

130.

Tomēr es uzskatu, ka vēl būtiskāk ir tas, ka šāds nosacījums neizriet no paša tiešā skāruma jēdziena. Iekļaut šādu nosacījumu šajā jēdzienā patiešām ir apšaubāmi vismaz divu iemeslu – praktiska un sistēmiska iemesla – dēļ.

131.

Pirmkārt, no praktiskā viedokļa ir pavisam neskaidrs, ko šobrīd tādā lietā kā šī nozīmē klātesamība tirgū. Vai tas nozīmē faktisku attiecīgo norāžu izmantošanu uz pārtikas produktiem, kuri tiek izplatīti tirgū prasības par bezdarbību (vai tiesību akta atcelšanu) celšanas brīdī? Bet, ja nu šīs norādes praktiski nevar izmantot valsts tiesību aktu piemērošanas dēļ (kā tas ir iespējams saskaņā ar pārejas režīmu)? Vai arī tas nozīmētu noteikta veida klātbūtni tādu pārtikas produktu tirgū, kuros ir izmantotas sastāvdaļas vai vielas, uz ko attiecas norādes, bez vajadzības faktiski izmantot norādes? Ja nu tiek pārdoti produkti (uz kuriem ir izmantotas norādes), bet aktivitāte ir gadījuma rakstura vai nav veikta kādu laiku? Ja nu ienākšana tirgū ir tūlītēji sagaidāma, nevis faktiska? Ja nu ienākšanai tirgū un norāžu izmantošanai jēga ir tikai tad, ja tiesiskā situācija ir noskaidrota un norādes ir atļautas tā, lai vajadzīgie ieguldījumi būtu pamatoti (būtībā viens no Bionorica izvirzītajiem argumentiem)?

132.

Vispārīgāk, kā prasības par bezdarbību gadījumā lai attiecas pret apsvērumu, ka diskusija faktiski ir pavisam hipotētiska rakstura, proti, par tiesiskas situācijas, kas tikai, iespējams, iestāsies pēc vairākiem gadiem nākotnē, tiešu ietekmēšanu, bet tiek attiecināta uz apstākļiem, kādi tie ir šobrīd?

133.

Sarežģījumiem saistībā ar klātbūtnes tirgū jēdzienu (nepārtraukta klātbūtne? gadījuma rakstura klātbūtne? minimāla klātbūtne? tūlītēji klātbūtne?) var būt nozīme, piemēram, attiecībā uz jautājumu par interesi celt prasību. Proti, manuprāt, tie ir izšķiroši attiecībā uz augšupēja tirgus dalībnieku Diapharm. Tomēr, manuprāt, tos nevar uzskatīt par formālu tiešā skāruma nosacījumu.

134.

Otrkārt, es uzskatu, ka šāda pieeja būtībā būtu pretrunīga no sistēmiskā viedokļa. Akts vai nu rada, vai nerada juridiskas tiesības vai aizliegumus, kas tieši attiecas uz personu. Saistībā ar tiešu skārumu, kā tas tiek noteikts saskaņā ar judikatūras standarta metodi, ir jāpārbauda, kādas tiesības un aizliegumi attiecas uz personu, nevis vai tā aktīvi izmanto šīs tiesības vai saskaras ar aizliegumiem konkrētajā brīdī. Arī šajā gadījumā prasītāja konkrētai faktiskajai situācijai prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī var būt nozīme, lai pārbaudītu tās interesi celt prasību ( 73 ), bet tie nav izšķiroši attiecībā uz tiešu skārumu.

135.

Turklāt ir lietderīgi uzsvērt vēl vienu sistēmisku apsvērumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, vērtējot prasītāja konkrēto situāciju, lai noteiktu individuālo skārumu, Tiesa par mazsvarīgu uzskata klātbūtni tirgū. Šajās lietās ir vairākkārtīgi minēts, ka teorētiski ikviens var ienākt jebkurā tirgū jebkurā brīdī. Man liktos dīvaini, ka tieši tāds pats apstāklis – faktiska klātbūtne tirgū – kas tiek uzskatīts par nenozīmīgu attiecībā uz vienu pieņemamības elementu, pēkšņi kļūst izšķirošs šķietami objektīvākā vērtējumā saistībā ar prasītāja juridiskajām tiesībām un pienākumiem, nosakot tiešo skārumu.

136.

Kopumā es neuzskatu, ka nosacījums par klātbūtni tirgū var izrietēt no tiešā skāruma jēdziena.

137.

Vai tomēr nosacījums par klātbūtni tirgū varētu izrietēt no pašas Regulas?

138.

Vispārīgi runājot, regulā acīmredzami var būt ierobežots to personu loks, kurām ar to tiek uzlikti pienākumi. Tomēr šajā gadījumā attiecībā uz šo konkrēto Regulu šajā ziņā nav ierobežojoša nosacījuma par klātbūtni tirgū.

139.

Regulas 10. pantā noteiktie aizliegumi izmantot norādes ir vispārpiemērojami. Tas nozīmē, ka tie netiek attiecināti tikai uz kādu noteiktu grupu. Tiek skarts jebkurš subjekts, kas tirgo pārtikas produktus ar attiecīgajām sastāvdaļām vai kas apsver šādi rīkoties, jo viņam tiek juridiski tieši aizliegts izmantot noteiktas norādes. Faktiskai klātbūtnei tirgū nav nozīmes.

140.

Runājot par Regulas 17. panta 5. punktā noteikto norāžu atļaušanu, šajā normā ir paredzēts, ka “veselīguma norādes, kas ietvertas 13. un 14. pantā minētajos sarakstos, uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, var izmantot [..]” ( 74 ). Vai tas nozīmē, ka ar aktu, kura pieņemšanu apelācijas sūdzību iesniedzējas vēlas panākt, juridiskas tiesības izmantot norādes tiktu piešķirtas tikai noteiktai personu grupai, kura tiek noteikta konkrētā laika brīdī (uzņēmējiem, kuri iesaistīti pārtikas apritē)?

141.

Tā patiešām varētu būt viena no šīs tiesību normas interpretācijām. Tomēr es neuzskatu, ka tā ir pareiza. Jēdziens “uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē,” ir definēts kā “fiziska vai juridiska persona, kura atbildīga par to, lai tiktu nodrošināts, ka viņa/viņas kontrolē esošais pārtikas uzņēmums izpilda pārtikas aprites tiesību aktu prasības” ( 75 ). Skaidras definīcijas vietā tiek sniegts plašas un eklektiskas grupas apraksts, kurā ir iekļauti gan puķkāpostu izplatītāji, gan enerģētisko dzērienu un pārtikas piedevās izmantojamu aminoskābju ražotāji. Turklāt grupa ir atvērta un tās sastāvs nemitīgi mainās. Tādējādi, kā iepriekš izskaidrots 134. un 135. punktā, atļauto vai aizliegto veselīguma norāžu saraksts būs piemērojams ikvienam, kas ir iesaistīts šādā darbībā, tikai pamatojoties uz šo iesaisti ( 76 ).

142.

Rezultātā ir vienkārši neloģiski mēģināt strikti nošķirt “slēgtu” grupu, kura tieši iegūst juridiskas tiesības šīs tiesību normas rezultātā, no vienas puses, un ikvienu citu, no otras puses ( 77 ).

143.

Faktu, ka 17. panta 5. punktā atrodamā atsauce uz “uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē,” nav paredzēta, lai definētu slēgtu grupu, kurai ir noteiktas juridiskas tiesības, izslēdzot visus pārējos subjektus, apliecina arī salīdzinājums ar lietām, kurā šāda pieeja tika izmantota. Piemēram, lietā T&L Sugars ( 78 ) Tiesa noraidīja pieteikumu par regulas cukura nozarē atcelšanu, ar ko tiesības tika piešķirtas cukura ražotājiem – ļoti skaidri definētai, slēgtai grupai, kuras robežas tiek noteiktas, atsaucoties uz atļaujas piešķiršanas procesu ( 79 ), – pamatojoties uz to, ka prasītājas neietilpa šajā grupā un tādēļ Regula neietekmēja to tiesisko stāvokli ( 80 ).

144.

Noslēgumā – uzskatu, ka Bionorica skar tieši akts, kuru galu galā tiek lūgts pieņemt, proti, saraksts ar atļautām botānisko vielu norādēm, tajā ziņā, ka šis akts ietekmē tieši tās tiesisko stāvokli.

145.

Ievērojot iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai secināt, ka Bionorica prasība par bezdarbību ir pieņemama.

146.

Lai to secinātu, nav jāgroza esošo pieņemamības nosacījumu interpretācija. Tomēr ir jāizskaidro esošo nosacījumu atbilstība un to savstarpējā saikne. It īpaši ir jānostiprina atšķirība starp jēdzieniem interese celt prasību un tiešs skārums, kuri, iespējams, atsevišķos gadījumos var būt zināmā mērā sapludināti ( 81 ).

147.

Saskaņā ar esošo judikatūru interese celt prasību ietver prasītāja personisku labumu, kas tiek gūts, pieņemot (vai atceļot) attiecīgo aktu, vai vismaz acīmredzamas izredzes vai iespēju gūt šādu labumu ( 82 ). Šis labums var būt faktisks vai tiesisks.

148.

Tiešs skārums ir tad, ja akts “tieši ietekmē indivīda tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tā ir pilnībā automātiska un izriet vienīgi no Kopienas tiesību normām, nepiemērojot citas starpnormas” ( 83 ).

149.

Nosacījumi attiecībā uz interesi celt prasību un tiešo skārumu noteikti zināmā mērā pārklājas. Tomēr tiem ir atšķirīgs saturs un dažādi mērķi un tie ir nošķirami. Tā nav tikai intelektuāla analīze. Tam ir praktiska nozīme, jo īpaši attiecībā uz prasītājiem, kuriem saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāpierāda abu šo nosacījumu esamība, pretējā gadījumā pastāv risks, ka viņu prasības pieteikums tiks noraidīts.

150.

Tādējādi interese celt prasību ir vērsta uz prasītāja faktisko vai tiesisko stāvokli un apstākli, kā prasības iznākums ietekmēs šo stāvokli. Kā pieņemamības nosacījumam tās mērķis ir novērst prasības, kas tiek celtas vispārējās interesēs, kā arī prasības, kuras neko neizmainītu prasītāja situācijā. Tādēļ ir nepieciešams gūt personisku labumu. Zināmā mērā to var uzskatīt par prasību “pirmo pārbaudi”, iespējams, ar zemāku slieksni attiecībā uz personisko ietekmi, nekā tas ir galveno “tieša skāruma” un “individuāla skāruma” nosacījumu gadījumā.

151.

Savukārt tiešs skārums galvenokārt attiecas uz apstrīdētā tiesību akta raksturu un to juridisko tiesību un pienākumu veidu, kas no tā izriet. Tajā tiek ņemta vērā akta autora rīcības brīvība un jebkura cita iesaistīta akta esamība, kas varētu pārraut ķēdi starp Savienības tiesību aktu un prasītāju. Ciktāl tiešam skārumam ir nepieciešama tieša ietekme uz prasītāja tiesisko stāvokli ( 84 ), jautājums ir par to, vai ar aktu tiek radītas juridiskas tiesības vai pienākumi, uz kuriem prasītājs var paļauties vai kuri var ierobežot viņa rīcību. Šajā ziņā nav izšķiroši, vai atbilstoši lietas apstākļiem prasītājs aktīvi izmanto šīs tiesības prasības celšanas brīdī.

152.

Ierosinu Tiesai: