1. 

Šis Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera, ko 2013. gada 7. oktobrī izdevusi Sąd Rejonowy w Poznaniu (Poznaņas rajona tiesa, Polija) attiecībā uz Daniel Adam Popławski, Polijas pilsoni ar dzīvesvietu Nīderlandē, īstenošanu Nīderlandē, lai izpildītu gadu ilgas brīvības atņemšanas sodu.

2. 

Šis lūgums piedāvā Tiesai iespēju sniegt lietderīgus precizējumus par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalsts var īstenot savās valsts tiesībās Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, kurš ir paredzēts Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 2 ), kas grozīts ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI ( 3 ), 4. panta 6. punktā.

3. 

Otra būtiska ar minēto lūgumu saistīta interese ir ļaut Tiesai no jauna atbildēt uz jautājumu par pamatlēmumu, kas pieņemti uz agrākā Eiropas Savienības trešā pīlāra pamata, būtību un tiesisko režīmu. Piemērojot LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu tā redakcijā, kas izriet no Amsterdamas līguma, šie instrumenti tāpat kā direktīvas ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formu un metodes. Tomēr tiem nav tiešas iedarbības. Lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka pamatlēmumu saistošā rakstura dēļ atbilstīga interpretācija ir noteikta kā pienākums, iesniedzējtiesa šaubās par iespēju šajā lietā interpretēt savas valsts tiesības atbilstīgi Savienības tiesībām. Lai sniegtu skaidrojumu šai tiesai gadījumā, ja valsts tiesību normas neatbilst Pamatlēmumam 2002/584 un ja nav iespējams piemērot atbilstīgas interpretācijas principu, būs jāveic plašāka tiesību normu par pamatlēmumu tiesisko statusu interpretācija, norādot, vai valsts tiesu iestādēm ir atļauts nepiemērot neatbilstīgas valsts tiesību normas.

4. 

Šajos secinājumos, pirmkārt, tiks uzsvērts, ka šī pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts īsteno šajā pantā paredzēto neizpildes pamatu tādā veidā, ka:

5. 

Otrkārt, tiks norādīts, ka minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkta tiesību normām nav tiešas iedarbības, ka valsts tiesai ir jāinterpretē pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas pēc iespējas atbilstīgi Savienības tiesībām un, ja tāda interpretācija izrādītos neiespējama, valsts tiesai ir pienākums nepiemērot šīs tiesību normas neatbilstības Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam dēļ.

6.

Šī pamatlēmuma preambulas 1., 5.–7. un 10. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

7.

Minētā pamatlēmuma 1. panta 1. un 2. punktā Eiropas apcietināšanas orderis un pienākums to izpildīt ir definēti šādi:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.”

8.

Pamatlēmuma 2002/584 3. un 4. pantā ir attiecīgi aplūkots Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamats un fakultatīvas neizpildīšanas pamats.

9.

Šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā ir noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

10.

Padomes 2008. gada 27. novembra Pamatlēmuma 2008/909/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Savienībā ( 4 ), 28. pantā ir noteikts:

“1.   Lūgumus, kas saņemti pirms 2011. gada 5. decembra, joprojām reglamentē saskaņā ar spēkā esošajiem juridiskajiem instrumentiem par notiesāto personu nodošanu. Uz lūgumiem, kas saņemti pēc minētā datuma, attiecas noteikumi, ko dalībvalstis pieņēmušas saskaņā ar šo pamatlēmumu.

2.   Tomēr laikā, kad Padome pieņem šo pamatlēmumu, ikviena dalībvalsts var nākt klajā ar deklarāciju, ka gadījumos, kad galīgais spriedums ir pieņemts pirms tās norādīta datuma, tā – kā sprieduma un izpildes valsts – turpinās piemērot spēkā esošos juridiskos instrumentus par notiesāto personu nodošanu, ko piemēro pirms 2011. gada 5. decembra. Ja ir iesniegta šāda deklarācija, šādos gadījumos piemēro šos instrumentus attiecībā uz visām pārējām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav iesniegušas tādu pašu deklarāciju. Attiecīgais datums nevar būt vēlāks par 2011. gada 5. decembri. Minēto deklarāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To var atsaukt jebkurā laikā.”

11.

Ar 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu izdošanu) ( 5 ) Pamatlēmums 2002/584 ir transponēts Nīderlandes tiesībās.

12.

Redakcijā, kāda tam bija pirms 2012. gada 12. jūlijaWet wederzijdse erkenning en tenuitvoerlegging vrijheidsbenemende en voorwaardelijke sancties (Likums par brīvības atņemšanas sodu un nosacītu sodu savstarpēju atzīšanu un izpildi) ( 6 ), ar kuru tika transponēts Pamatlēmums 2008/909, OLW 6. pantā bija noteikts:

“1.   Nīderlandes pilsoņa nodošanu var atļaut, ja šis pilsonis tiek pieprasīts, lai par viņu veiktu kriminālizmeklēšanu, un ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka ir nodrošināts, ka gadījumā, ja šim pilsonim izsniegšanas dalībvalstī par nodarījumiem, par kuriem var tikt atļauta nodošana, tiek piespriests nenosacīts brīvības atņemšanas sods, viņš varēs šo sodu izciest Nīderlandē.

2.   Nīderlandes pilsoņa nodošana nav atļauta, ja šī nodošana tiek pieprasīta, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas viņam piespriests ar galīgu tiesas spriedumu.

3.   Nodošanas atteikuma gadījumā, ja tas ir pamatots tikai ar 6. panta 2. punkta noteikumiem [..], Prokuratūra paziņo tiesu iestādei, kas pasludināja spriedumu, ka ir gatava izpildīt spriedumu saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Konvencijas par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai 11. pantā vai citā piemērojamajā līgumā.

4.   Prokuratūra nekavējoties paziņo ministram par [..] ikvienu nodošanas atteikumu, kas paziņots ar 3. punktā minēto paziņojumu, saskaņā ar kuru Nīderlande ir gatava uzņemties ārvalstu sprieduma izpildi.

5.   Šā panta 1.–4. punkts ir piemērojami arī ārvalstniekam, kam ir beztermiņa uzturēšanās atļauja, ciktāl Nīderlandē pret viņu var tikt veikta kriminālvajāšana par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, un ciktāl attiecībā uz viņu var paredzēt, ka viņš nezaudēs uzturēšanās tiesības Nīderlandē soda vai līdzekļa dēļ, kas tam tiks piemērots pēc nodošanas.”

13.

No Likuma par brīvības atņemšanas sodu un nosacītu sodu savstarpēju atzīšanu un izpildi stāšanās spēkā brīža OLW 6. panta 3. punkts ir formulēts šādi:

“3.   Nodošanas atteikuma gadījumā, ja tas ir pamatots tikai ar 6. panta 2. punkta noteikumiem, [..] Prokuratūra paziņo izsniegšanas tiesu iestādei, ka tā ir gatava izpildīt spriedumu.”

14.

Ar 2007. gada 5. februāra spriedumu, kas galīgi stājās spēkā 2007. gada 13. jūlijā, Sąd Rejonowy w Poznaniu (Poznaņas rajona tiesa) piesprieda Polijas pilsonim D. A. Popławski nosacītu brīvības atņemšanas sodu uz vienu gadu. 2010. gada 15. aprīlī šī pati tiesa izdeva rīkojumu par soda izpildi.

15.

2013. gada 7. oktobrī šī tiesa izdeva Eiropas apcietināšanas orderi attiecībā uz D. A. Popławski, lai izpildītu šo sodu.

16.

Tiesvedībā saistībā ar šī Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pamatlietā Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzskata, ka nepastāv cits ordera neizpildes pamats, kā vien tas, kas ir paredzēts OLW 6. panta 2. un 5. punktā, par labu personām, kas dzīvo Nīderlandē, kā tas ir D. A. Popławski gadījumā, kurš sniedza pierādījumus, ka ir likumīgi uzturējies Nīderlandē vismaz 5 gadus bez pārtraukuma.

17.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar OLW 6. panta 3. punktu Nīderlande, atsakot Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, paziņo, ka ir “gatava” uzņemties soda izpildi uz konvencijas, kas ir saistoša šai valstij un izdošanas dalībvalstij, pamata. Tā precizē, kā tāda uzņemšanās pamatlietā ir atkarīga no pieteikuma, ko šajā ziņā iesniegusi Polija, un ka, ja attiecīgā persona ir Polijas pilsonis, tāds pieteikums ir pretrunā Polijas tiesību aktiem.

18.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzskata, ka nodošanas atteikuma rezultātā pieprasītā persona netiktu sodīta, jo soda izpildes uzņemšanās pēc lēmuma atteikt nodošanu varētu izrādīties neiespējama, un tas neietekmētu lēmumu atteikt nodošanu, ko nevar pārsūdzēt vispārējā kārtībā.

19.

Tādējādi, apšaubot OLW 6. panta 2.–4. punkta saderību ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, kurā ir atļauts atteikt izdošanu tikai tad, ja izpildes dalībvalsts “apņemas” izpildīt sodu atbilstīgi savām valsts tiesībām, Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai izpildes dalībvalsts drīkst transponēt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu savā iekšējo tiesību sistēmā tādējādi, ka:

kā rezultātā rodas risks, ka izpildes dalībvalsts pēc atteikuma izdot personu sprieduma izpildei nevar uzņemties soda izpildi, turklāt šis risks neietekmē pienākumu atteikt nodošanu sprieduma izpildei?

2)   Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde,

3)   Ja uz pirmo jautājumu un uz otrā jautājuma b) daļu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai dalībvalsts, kuras valsts tiesību aktos, lai varētu uzņemties ārvalstī piespriesta brīvības atņemšanas soda izpildi, tiek prasīts pamatojums atbilstīgā konvencijā šajā jomā, drīkst transponēt savā tiesību sistēmā šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, interpretējot šo tiesību normu tādējādi, ka tajā ir sniegts konvencijā prasītais juridiskais pamatojums, lai novērstu nesodāmības risku, kas saistīts ar minēto prasību pēc konvencijā esošā juridiskā pamatojuma, kā tas ir paredzēts valsts tiesībās?

4)   Ja uz pirmo jautājumu un uz otrā jautājuma b) daļu tiek sniegta noliedzoša atbilde, vai minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punktu dalībvalsts drīkst transponēt savā tiesību sistēmā tādējādi, ka, lai varētu atteikt izdot sprieduma izpildei personu ar dzīvesvietu izpildes dalībvalstī un citas dalībvalsts pilsonību, tā paredz nosacījumu, ka izpildes dalībvalsts tiesas jurisdikcijā ietilpst Eiropas apcietinājuma orderī minētie noziedzīgie nodarījumi un ka šajā dalībvalstī nav reālu šķēršļu tās iedzīvotāja kriminālvajāšanai par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem – tādu kā, piemēram, nav izsniegšanas dalībvalsts atteikuma nodot krimināllietas materiālus izpildes dalībvalstij –, bet šādu nosacījumu tā neparedz atteikumam izdot sprieduma izpildei izpildes dalībvalsts pilsoni?”

20.

Pirmajam prejudiciālajam jautājumam ir trīs daļas, kas ir izskatāmas atsevišķi.

21.

Pirmā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalsts drīkst īstenot Pamatlēmuma 2002/584/TI 4. panta 6. punktā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka tiesu iestādei ir pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli attiecībā uz pieprasīto personu, kas uzturas izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents.

22.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgādina, ka savstarpējās atzīšanas princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens” ( 7 ) un kas ir šī pamatlēmuma sistēmas pamatā ( 8 ), atbilstoši pēdējā minētā 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis.

23.

Šī atzīšana tomēr nenozīmē, ka būtu “absolūts pienākums” izsniegtu Eiropas apcietināšanas orderi izpildīt, jo minētā pamatlēmuma sistēmā, kā tas it īpaši izriet no tā 4. panta, “dalībvalstīm tiek dota iespēja īpašās situācijās atļaut kompetentajām tiesu iestādēm nolemt, ka piespriestais sods jāizpilda izpildes dalībvalsts teritorijā” ( 9 ).

24.

Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā tiek it īpaši noteikts Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamats, saskaņā ar kuru izpildes “tiesu iestāde”“var” atteikt šāda ordera izpildi, ja tas ir izsniegts brīvības atņemšanas soda izpildei un ja pieprasītā persona uzturas izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu atbilstīgi savām valsts tiesībām.

25.

Kaut gan Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt šīs normas piemērošanas jomu, it īpaši attiecinot tās piemērojamību personām ( 10 ) un nosakot robežas nosacījumiem, kādus var izvirzīt ordera izpildes atteikumam ( 11 ), tai tomēr vēl nav bijusi jāpauž nostāja tieši jautājumā par to, vai šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētās neizpildes fakultatīvais raksturs nozīmē to, ka izpildes tiesu iestādei ir vai nav jābūt rīcības brīvībai, kad tā lemj par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

26.

Jautājums, uz kuru ir jāsniedz atbilde, ir noskaidrot, kas ir jāsaprot ar Eiropas apcietināšanas ordera “fakultatīvo” raksturu. Vai šī iespēja ir paredzēta dalībvalstīm, kas, transponēdamas Pamatlēmumu 2002/584 savās iekšējās valsts tiesībās, var lemt par to, vai paturēt fakultatīvas neizpildes pamatus, vai arī tā ir piešķirta izpildes tiesu iestādei, kurai ir piešķirta rīcības brīvība izlemt, vai tos saglabāt atkarībā no katras lietas īpašajiem apstākļiem?

27.

Manos secinājumos, kas sniegti 2009. gada 24. martā lietā Wolzenburg ( 12 ), es apgalvoju, ka šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzētā neizpildes pamata transponēšana iekšējās valsts tiesībās nav dalībvalstu brīva izvēle, bet tai ir obligāts raksturs. Manuprāt, izpildes tiesu iestādei saskaņā ar iekšējām valsts tiesībām ir jābūt iespējai atteikt nodošanu, ja ir izpildīti minētajā tiesību normā norādītie nosacījumi. Tiesa ir lēmusi citādi, it īpaši savā 2012. gada 5. septembra spriedumā Lopes Da Silva Jorge ( 13 ) norādot, ka, “ja ( 14 ) dalībvalsts ievieš Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu savās valsts tiesībās, tai ir jāņem vērā apstāklis, ka šīs normas piemērojamība attiecas vienīgi” uz personām.

28.

Iespēja, kas, Tiesas ieskatā, ir dalībvalstīm, lai savās valsts tiesībās transponētu vai netransponētu fakultatīvās neizpildes pamatus, tomēr nenozīmē, ka tad, ja tās izvēlas transponēt pamatlēmuma 4. pantu, tās var interpretēt vārdkopu “var atteikt” kā tādu, ar ko to tiesu iestādēm tiek noteikts pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izdots attiecībā uz personu, kura iekļaujas šīs normas piemērojamībā personām. Kaut gan, ieviešot šo normu, dalībvalstīm “ir noteikta rīcības brīvība” ( 15 ), tas tomēr nemaina to, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka šī tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi ( 16 ).

29.

Pamatlēmuma 2002/584 4. pantā nav nevienas atsauces uz dalībvalstu tiesībām, un tāpēc tam ir jāsniedz autonoma un vienveidīga interpretācija, kas jādara, ņemot vērā vienlaicīgi šīs tiesību normas tekstu, tās kontekstu un arī šī pamatlēmuma mērķus ( 17 ).

30.

Pirmkārt, runājot par šīs tiesību normas nosaukumu, ir jānorāda, ka īpašības vārds “fakultatīvs” attiecas uz “neizpildi”, nevis uz “pamatiem”, no kā ir secināms, ka fakultatīvs ir atteikums izpildīt orderi atšķirībā no obligātajiem atteikumiem, kas ir paredzēti minētā pamatlēmuma 3. pantā. Turklāt ir jākonstatē, ka no Pamatlēmuma 2002/584 4. panta pirmās daļas izriet, ka iespēja atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir piešķirta tieši valsts izpildes tiesu iestādēm, kurām tātad ir jābūt rīcības brīvībai.

31.

Otrkārt, šādu šī pamatlēmuma 4. panta 6. punkta formulējuma interpretāciju pamato konteksts, kādā iekļaujas šī tiesību norma. Proti, minētā pamatlēmuma mērķis ir ieviest obligātas nodošanas starp dalībvalstu tiesu iestādēm sistēmu, pret kuru izpildes tiesu iestāde var iebilst tikai saskaņā ar neizpildes pamatu, kas ir skaidri paredzēts Pamatlēmumā 2002/584. Šajā kontekstā nodošana ir princips, un nodošanas atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri. Taču ar tādu tiesību normu kā pamatlietā, ar kuru izpildes tiesu iestādei tiek uzlikts pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots attiecībā uz izpildes dalībvalsts pilsoni vai personu, kura tajā uzturas vai tajā dzīvo, tai piešķirtās pašsaprotamības dēļ šai iestādei tiek liegta iespēja ņemt vērā visus katras lietas īpašos apstākļus, kas varētu tai likt uzskatīt, ka nodošanas atteikuma nosacījumi nav izpildīti. Pārveidojot vienkāršu iespēju par īstu pienākumu, ar šādu tiesību normu izņēmums, kas ir nodošanas atteikums, tiek pārveidots par pamatprincipu.

32.

Treškārt, tas, ka izpildes tiesu iestādei tiek uzlikts pienākums atteikt šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā norādīto personu nodošanu, būtu pretrunā minētajā punktā izvirzītajam mērķim.

33.

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, šajā tiesību normā noteiktais fakultatīvas neizpildes pamata mērķis ir it īpaši izpildes tiesu iestādei ļaut piešķirt īpašu nozīmi iespējai vairot pieprasītās personas sociālās reintegrācijas iespējas pēc pēdējai minētajai piespriestā soda izciešanas ( 18 ).

34.

Nozīmīgums, kādu Savienības likumdevējs ir piešķīris sociālās reintegrācijas mērķim, ir skaidri apstiprināts ar citiem Savienības tiesību instrumentiem, it īpaši ar Pamatlēmumu 2008/909, kura 3. panta 1. punktā ir precizēts, kā tā mērķis ir “sekmēt [..] notiesātās personas sociālo rehabilitāciju”.

35.

Manuprāt, šī mērķa ņemšana vērā nozīmē, ka izpildes tiesu iestādei tiek atzīta rīcības brīvība, lai tā varētu noteikt pieprasītās personas sociālās reintegrācijas faktiskās iespējas, ņemot vērā šīs pēdējās minētās īpašo un konkrēto situāciju.

36.

Tā tas ir gadījumā, ja pieprasītā persona ir izpildes dalībvalsts pilsonis, jo, kaut gan šis statuss pierāda ļoti ciešu saikni ar šo dalībvalsti, tas tomēr nenozīmē neapstrīdamu prezumpciju par to, ka soda izpilde minētajā valstī noteikti ir labāka ieinteresētās personas reintegrācijas veicināšanai. 2008. gada 28. aprīļa viedoklī lietā Kozłowski ( 19 ) šajā ziņā tāpēc es apgalvoju, ka resocializācijas mērķis, ko iecerēts sasniegt ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta palīdzību, nevar pamatot to, ka dalībvalsts liedz savām tiesu iestādēm jebkādu rīcības brīvību un, ja Eiropas apcietināšanas orderis, kas ir izsniegts soda izpildei, attiecas uz izpildes dalībvalsts pilsoni un ja viņš iebilst pret savu nodošanu, šīs dalībvalsts tiesu iestādei ir jāspēj pārliecināties, vai soda izpilde minētās dalībvalsts teritorijā ir nepieciešama viņa resocializācijas veicināšanai, ņemot vērā šīs personas konkrēto situāciju ( 20 ).

37.

Tāpat arī – lai neteiktu a fortiori – ir jāatzīst, ka šī pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to izpildes tiesu iestādei tiek piešķirta izvēles iespēja atteikt vai neatteikt nodošanu, ja soda izpildei izsniegtais Eiropas apcietināšanas orderis attiecas uz personu, kas, nebūdama izpildes dalībvalsts pilsonis, tajā uzturas vai dzīvo. Pirmkārt, izpildes dalībvalsts rezidenta statuss nevarētu lielākā mērā nekā šīs dalībvalsts pilsoņa statuss nozīmēt neapstrīdamu prezumpciju, ka šajā dalībvalstī pastāv lielākas resocializācijas izredzes. Otrkārt, noteikt, vai pieprasītā persona uzturas izpildes dalībvalsts teritorijā, nozīmē uzņemties saikņu, kādas pieprasītajai personai ir ar šo dalībvalsti, esamības un intensitātes vērtējumu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa ir spriedusi, ka gadījumā, ja dalībvalsts ir ieviesusi Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktu, tajā pašā laikā neparedzot īpašus nosacījumus šīs normas piemērošanai, izpildes tiesu iestādei ir jāizvērtē, vai konkrētajā situācijā starp pieprasīto personu un izpildes dalībvalsti pastāv saikne, kas ļauj konstatēt, ka šī persona ir šīs valsts rezidents vai tajā uzturas šī pamatlēmuma 4. panta 6. punkta izpratnē, un ir vispārīgi jāizvērtē vairāki objektīvi fakti, kas raksturo šīs pieprasītās personas situāciju, tostarp tās uzturēšanās ilgums, būtība un apstākļi, kā arī šīs personas ģimenes un ekonomiskās saiknes ar izpildes dalībvalsti.

38.

Šādi veikts vērtējums, lai noteiktu, vai uz pieprasīto personu attiecas minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkta piemērojamība personām, sakrīt ar vērtējumu, kāds ir veicams, lai pārbaudītu, vai soda izpilde minētajā valstī varēs veicināt šīs personas sociālo reintegrāciju.

39.

No šiem apsvērumiem es secinu, ka izpildes tiesu iestādei ir jābūt rīcības brīvībai, kas tai ļauj izmantot vai neizmantot tai piešķirto iespēju atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ņemot vērā sociālās reintegrācijas mērķi.

40.

Tādējādi uz pirmā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu es piedāvāju atbildēt, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts īsteno šajā pantā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka tiesu iestādei ir pienākums atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli attiecībā uz pieprasīto personu, kas uzturas izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents, ja nevar uz šīs personas konkrētās situācijas pamata izvērtēt, vai soda izpilde šajā valstī veicinās tās sociālo reintegrāciju.

41.

Ar pirmā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalsts var īstenot šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi sekas ir tikai tādas, ka šī dalībvalsts paziņo, ka ir gatava uzņemties soda izpildi, tomēr šī atzīšana nenozīmē izpildes saistības.

42.

No iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm, kā arī no precizējumiem, ko Openbaar Ministerie (Prokuratūra, Nīderlande) sniedza tiesas sēdē, izriet, ka valsts tiesībās paredzētajā sistēmā izpildes tiesu iestādei ir pienākums atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi pat vēl, pirms tiek izskatīts jautājums par to, vai sodu faktiski varēs izpildīt Nīderlandē, un kompetentā iestāde galīgā lēmuma pieņemšanai šajā jautājumā ir Minister van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu ministrs). Tādējādi šajā sistēmā soda izpilde Nīderlandē nav nodošanas atteikuma nosacījums, kas netiek apstrīdēts, ja izrādītos, ka sods nevarēs tikt izpildīts Nīderlandē.

43.

Minētā pamatlēmuma pārbaude ļauj apstiprināt, ka tāda sistēma kā Nīderlandes tiesībās paredzētā nav saderīga ar nodošanas sistēmu, kas tiek reglamentēta ar šo instrumentu.

44.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā pantā tiesas iespējai atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi kā priekšnosacījums ir izvirzīts divkāršs nosacījums: pirmkārt, lai pieprasītā persona būtu izpildes dalībvalsts pilsonis vai arī tajā uzturētos vai dzīvotu un, otrkārt, lai šī valsts uzņemtos izpildīt sodu vai piemērot drošības līdzekli atbilstīgi savām iekšējām tiesībām.

45.

No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka atteikums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi paredz apmaiņā īstu vienpusēju izpildes dalībvalsts iesaistīšanos sprieduma atzīšanā un soda izpildes nodrošināšanā.

46.

Taču paziņojums, kurā Prokuratūra paziņo, ka ir gatava uzņemties soda izpildi, neatbilst šai prasībai, jo tam piemīt nevis lēmuma raksturs, bet vienkārša nodoma izpausme, kurai seko īstais lēmums, ko pieņem Minister van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu ministrs). Tādējādi OLW 6. pantā paredzētajā procedūrā soda izpildes uzņemšanās nav noteikts un obligāts nosacījums nodošanas atteikumam, bet tā iespējamas un fakultatīvas sekas.

47.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā minētā neizpildes pamata mērķis ir it īpaši veicināt personas, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, sociālo reintegrāciju, ļaujot tai izciest šo sodu dalībvalstī, kurā tai ir vislielākās sociālās reintegrācijas iespējas. Šī atteikuma iespēja neļauj izpildes dalībvalstij atbrīvot tās pilsoņus vai personas, kas uzturas vai kuru rezidence ir tās teritorijā, no soda izpildes, kāds tām ir piespriests izdošanas dalībvalstī.

48.

Treškārt, ir jākonstatē, ka sistēma, kurā saistības izpildīt sodu nav izvirzītas kā priekšnosacījums ordera izpildes atteikumam, ir pilnīgā pretrunā Pamatlēmumā 2002/584 paredzētās nodošanas sistēmas loģikai. Lai gan šī sistēma, kuras mērķis ir atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienībai noteiktā mērķa sasniegšanu – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu –, ir balstīta uz savstarpējās atzīšanas principu, kas saskaņā ar šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktu nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis, OLW paredzētās sistēmas sekas, gluži otrādi, ir ļaut izpildes dalībvalstij neatzīt izdošanas dalībvalstī pasludinātu spriedumu, ar ko tiek piespriests brīvības atņemšanas sods. Pasludinātā soda izpildes neesamība līdzinās tā grozīšanai, kas pati par sevi ir pretrunā savstarpējās atzīšanas principam un turklāt – balstīta uz pilsonības vai dzīvesvietas principu – un kas tādējādi ir pat diskriminējoša.

49.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts īsteno šajā pantā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka atteikuma izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi sekas ir tikai tādas, ka šī dalībvalsts paziņo, ka ir gatava uzņemties soda izpildi, tomēr šī atzīšana nenozīmē izpildes saistības.

50.

Ar pirmā jautājuma trešo daļu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai dalībvalsts var īstenot Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka tiesu iestāde atsakās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli attiecībā uz pieprasīto personu, kas uzturas izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents, kaut gan lēmums uzņemties soda izpildi, kas ir pieņemts pēc lēmuma par soda izpildes atteikumu, ir pakārtots nosacījumiem, ka, pirmkārt, tiek ņemta vērā izdošanas dalībvalstij un izpildes dalībvalstij saistošās konvencijas esamība un ievērošana, kā arī izdošanas dalībvalsts sadarbošanās, un, otrkārt, ka ordera izpildes atteikums netiek apšaubīts gadījumā, ja nav iespējams uzņemties soda izpildi prasīto nosacījumu neesamības dēļ.

51.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) balstās uz pieņēmumu, ka uz 2007. gada 5. februārī D. A. Popławski pasludinātā soda izpildes uzņemšanos drīzāk ir jāattiecina OLW 6. panta 3. punktā paredzētie noteikumi, kuros ir atsauce uz juridisko pamatojumu konvencijā, nekā uz jaunajām tiesību normām, kas pieņemtas, transponējot Pamatlēmumu 2008/909.

52.

Šo pieņēmumu netieši apstrīdēja Eiropas Komisija, kas gan savos rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos atsaucās uz Pamatlēmumu 2008/909, kuru tā tātad netieši uzskatīja par ratione temporis piemērojamu pamatlietā.

53.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2008/909 28. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uz sodu atzīšanas un izpildes lūgumiem, kas saņemti pēc 2011. gada 5. decembra, attiecas noteikumi, ko dalībvalstis pieņēmušas, īstenojot šo pamatlēmumu, tomēr minētā pamatlēmuma 28. panta 2. punktā ir atļauts ikvienai dalībvalstij nākt klajā ar deklarāciju, kuras rezultātā tā piemērošana tiek atlikta.

54.

Grūtības rada tas, ka atbilstīgi Pamatlēmuma 2008/909 28. panta 2. punkta formulējumam deklarācijai ir jābūt paustai “laikā, kad [..] pieņem šo pamatlēmumu”. Taču Nīderlandes Karalistes deklarācija tika nosūtīta Padomei 2009. gada 24. martā, 2009. gada 30. aprīlī tā tika izplatīta kā Padomes dokuments, un 2009. gada 9. oktobrī tā tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī, savukārt Polijas Republikas deklarāciju Padome saņēma 2011. gada 23. februārī, 2011. gada 28. februārī tā tika izplatīta kā Padomes dokuments, un 2011. gada 1. jūnijā tā tika publicēta Oficiālajā Vēstnesī.

55.

Saskaņā ar apgalvojumu, ko aizstāvēju secinājumos, kurus 2016. gada 12. oktobrī sniedzu lietā van Vemde ( 21 ), uzskatu, ka Nīderlandes Karalistes un Polijas Republikas deklarāciju nokavējuma dēļ tām nav juridisku seku, tāpēc uz D. A. Popławski piespriestā soda atzīšanu un izpildi būtu bijuši jāattiecina noteikumi, ko Nīderlande pieņēmusi, īstenojot Pamatlēmumu 2008/909.

56.

Neatkarīgi no tā, no kāda skatpunkta Tiesa beigu beigās nolems izskatīt šo jautājumu, man šķiet, ka atbilde būs viena un tā pati, – ar tādām tiesību normām kā tās, ko Nīderlandes likumdevējs ir pieņēmis gan pirms, gan pēc Pamatlēmuma 2008/909, saistībām izpildīt Pamatlēmumā 2002/584 paredzēto sodu zūd jebkāda jēga.

57.

Kā uzsvērts iepriekš ( 22 ), šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka atteikums izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ir jākompensē ar izpildes dalībvalsts saistībām izpildīt brīvības atņemšanas sodu vai piemērot drošības līdzekli, kas noteikts ordera izdošanas dalībvalstī. Kā pamatoti apgalvo Komisija, savstarpējās atzīšanas principa un nepieciešamības novērst jebkādu nesodāmības iespēju īstenošana nozīmē uzskatīt, ka, ja izpildes dalībvalstij – neatkarīgi no iemesla – nav iespējams uzņemties soda izpildi, Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizpilda.

58.

No tā izriet, ka pirms jebkāda nodošanas atteikuma izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda iespēja faktiski izpildīt sodu atbilstīgi savām iekšējām tiesībām.

59.

Ja šajās tiesībās ir likumīga atsauce uz konvencijām par soda izpildes uzņemšanos, kas tika piemērotas pirms ar Pamatlēmumu 2008/909 iedibinātā režīma, tādējādi uzliekot kā pienākumu sadarbību starp izdošanas dalībvalsti un izpildes dalībvalsti, izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi tikai tad, ja abas attiecīgās dalībvalstis panāk vienošanos par soda izpildes uzņemšanos.

60.

Lai arī ar Pamatlēmumu 2008/909 ieviestais režīms ir transponēts valsts tiesībās, atteikt nodošanu nozīmē, ka visi šajā pamatlēmumā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, lai Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts varētu izpildīt izdošanas dalībvalstī pasludināto sodu. Citiem vārdiem sakot, Eiropas apcietināšanas ordera izpildes dalībvalsts var atteikt nodošanu tikai tad, ja tā neparedz atsaukties uz kādu no Pamatlēmuma 2008/909 9. pantā paredzētajiem neatzīšanas vai neizpildes pamatiem.

61.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šī pamatlēmuma 25. pantā “Sodu izpilde saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi” ir paredzēts, ka, “neskarot Pamatlēmumu 2002/584 [..], šā pamatlēmuma noteikumus piemēro mutatis mutandis, ciktāl tie atbilst ( 23 ) noteikumiem [šajā] pamatlēmumā, sodu izpildei gadījumos, ja dalībvalsts apņemas izpildīt sodu lietās atbilstīgi 4. panta 6. punktam minētajā pamatlēmumā”. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 preambulas 12. apsvērumu “tas inter alia nozīmē, ka, neskarot minēto pamatlēmumu [2002/584], izpildes valsts varētu pārbaudīt neatzīšanas un neizpildes pamata esamību, kā noteikts šā pamatlēmuma 9. pantā, tostarp – pārbaudot abpusējo sodāmību, ciktāl izpildes valsts ir deklarējusi abpusējās sodāmības pārbaudes saglabāšanu saskaņā ar šā pamatlēmuma 7. panta 4. punktu, veicot šo pārbaudi kā nosacījumu sprieduma atzīšanai un izpildei, lai apsvērtu, vai nodot personu vai izpildīt sodu gadījumos, kuri atbilst Pamatlēmuma 2002/584 [..] 4. panta 6. punktam”.

62.

Manuprāt, no Pamatlēmuma 2008/909 25. panta, kas izskaidrots šī pamatlēmuma preambulas 12. apsvērumā, skaidri izriet Savienības likumdevēja griba nepieļaut, lai dalībvalsts varētu atteikt pieprasītās personas nodošanu, norādot uz lēmumu atzīšanas un sodu izpildes nosacījumiem, kas ieviesti, transponējot minēto pamatlēmumu. Ja pastāv kāds neatzīšanas vai neizpildes pamats, kas liedz izpildes dalībvalstij uzņemties soda izpildi, šai dalībvalstij nav citas izvēles, kā izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi un tādējādi nodot pieprasīto personu.

63.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem jāsecina, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts īsteno šajā pantā paredzēto neizpildes pamatu tādējādi, ka tiesu iestāde atsakās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli attiecībā uz pieprasīto personu, kas uzturas izpildes dalībvalstī, ir tās pilsonis vai rezidents, kaut gan lēmums uzņemties soda izpildi, kas ir pieņemts pēc lēmuma par soda izpildes atteikumu, ir pakārtots nosacījumiem, ka, pirmkārt, tiek ņemta vērā izdošanas dalībvalstij un izpildes dalībvalstij saistošās konvencijas esamība un ievērošana, kā arī izdošanas dalībvalsts sadarbošanās un, otrkārt, ka ordera izpildes atteikums netiek apšaubīts gadījumā, ja nav iespējams uzņemties soda izpildi prasīto nosacījumu neesamības dēļ.

64.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punkta tiesību normām var būt tieša iedarbība un vai noliedzošas atbildes gadījumā valsts tiesību normas var interpretēt atbilstīgi šīm tiesību normām tādējādi, ka dalībvalsts apņemšanās izpildīt brīvības atņemšanas sodu ir pakārtota juridiskā pamatojuma esamībai starptautiskā konvencijā un šis pants pats par sevi ir valsts tiesībās pieprasītais, konvencijā minētais pamatojums.

65.

Jānorāda, ka šim pamatlēmumam nav tiešas iedarbības, jo tas ir pieņemts, balstoties uz agrāko Savienības trešo pīlāru, it īpaši piemērojot LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu tā redakcijā, kāda izriet no Amsterdamas līguma, kurā ir paredzēts, ka pamatlēmumi ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formu un metodes, no vienas puses, un ka pamatlēmumiem nevar būt tiešas iedarbības, no otras puses.

66.

Vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar Protokola (Nr. 36) par pārejas noteikumiem ( 24 ), kas pievienots kā pielikums Līgumiem, 9. pantu tiesību aktu, kurus Savienības iestādes un struktūras pieņēmušas, pamatojoties uz LES, pirms stājās spēkā Lisabonas līgums, tiesiskās sekas nemainās, ciktāl šie akti nav tikuši atcelti, anulēti vai grozīti, piemērojot Līgumus.

67.

Taču minētais pamatlēmums pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nav ticis atcelts, anulēts vai grozīts, šajā ziņā precizējot, ka, lai arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvā 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā ( 25 ) ir būtiski nostiprinātas aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām atzītās tiesības uz informāciju kriminālprocesā, šīs direktīvas 5. pantā par procedūrām saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi ir tikai paredzēts, ka personām, kas apcietinātas šāda ordera izpildei, nekavējoties ir jāsaņem atbilstošs paziņojums par tiesībām, kurā ietverta informācija par viņu tiesībām “atbilstīgi tiem tiesību aktiem, ar kuriem ordera izpildes dalībvalstī īsteno Pamatlēmumu [..]”. Tātad ar Direktīvu 2012/13 Pamatlēmums 2002/584 netiek grozīts ne formāli, ne pēc būtības un arī turpmāk tas rada tiesiskās sekas atbilstīgi LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktam, tā redakcijā, kas izriet no Amsterdamas līguma.

68.

Kopš 2005. gada 16. jūnija sprieduma lietā Pupino ( 26 ) judikatūrā ir arī iedibināts tas, ka uz pamatlēmumiem var atsaukties, lai saņemtu valsts tiesību atbilstīgu interpretāciju dalībvalstu tiesās. Proti, atbilstīgas interpretācijas pienākums ir atkarīgs nevis no Savienības normas iespējamas tiešas iedarbības, bet no šīs normas saistošā rakstura. Kā Tiesa ir noteikusi, “lai arī saskaņā ar LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu [tā redakcijā, kas izriet no Amsterdamas līguma,] pamatlēmumiem nevar būt tieša iedarbība, to saistošais raksturs tomēr nozīmē, ka valsts iestādēm, it īpaši valsts tiesām, ir pienākums atbilstīgi interpretēt valsts tiesības” ( 27 ).

69.

Piemērojot valsts tiesības, valsts tiesai, kurai tās ir jāinterpretē, tādējādi ir pienākums veikt šo interpretāciju pēc iespējas atbilstoši šī pamatlēmuma tekstam un mērķim, lai sasniegtu pamatlēmumā paredzēto rezultātu. Šis pienākums atbilstīgi interpretēt valsts tiesības “atbilst LESD sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām, īstenojot savu kompetenci, nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tajās iesniegtās lietas” ( 28 ). Saskaņā ar Tiesas formulējumu minētais pienākums prasa, lai valsts tiesas, “ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības ( 29 ), lai nodrošinātu attiecīgā pamatlēmuma pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tā mērķim” ( 30 ).

70.

Turklāt savā 2016. gada 19. aprīļa spriedumā lietā DI ( 31 ) Tiesa ir precizējusi, ka atbilstīgas interpretācijas pienākums valsts tiesām nozīmē atkāpties no iedibinātās judikatūras vai to grozīt, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām. Tādējādi atbilstīgas interpretācijas rezultātā kaut kādā ziņā tiek izslēgta interpretācija judikatūrā, ar ko tiek pārkāptas Savienības tiesības.

71.

Tomēr atbilstīgas interpretācijas pienākumam ir zināmi ierobežojumi, tostarp it īpaši tas, ka šis princips nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 32 ).

72.

Iesniedzējtiesa pamatlietā nepiekrīt Prokuratūras nostājai, saskaņā ar kuru atbilstīga interpretācija esot iespējama un tā nozīmētu vienīgi interpretēt OLW 6. panta 3. punktu tādējādi, ka apstāklis, ka tā ir paziņojusi, ka ir “gatava izpildīt spriedumu”, esot jāuzskata par īstām obligātām saistībām. Tā, gluži otrādi, uzskata, ka, tā kā valsts tiesību aktos izpildes tiesu iestādei ir paredzēts pienākums atteikt nodošanu, kā priekšnosacījumu šim atteikumam neizvirzot saistības izpildīt sodu, jebkāda interpretācija, saskaņā ar kuru izpildes atteikumam kā priekšnosacījums būtu izvirzītas šādas saistības, nenovēršami esot interpretācija contra legem. Šajā ziņā tā uzsver, ka valsts tiesību aktos izpildes tiesu iestādei neesot atļauts izvairīties no nodošanas atteikuma, ja izrādītos, ka Nīderlande nevarēs uzņemties soda izpildi.

73.

Lai valsts tiesības varētu interpretēt atbilstīgi Savienības atbilstošajām tiesību normām, faktiski – kā ierosina Prokuratūra – būtu jāuzskata, ka paziņojums, ka tā ir “gatava izpildīt spriedumu saskaņā ar procedūru”, ir nevis vienkārša nodoma izpausme, bet faktiskas saistības, ko uzņemas pēc tam, kad ir veikta pārbaude par to, ka šī uzņemšanās ir faktiski iespējama un ka Minister van (drošības un tieslietu ministrs) vēlāk nonāk situācijā, kurā viņa kompetencē ir pieņemt vai atteikt šo uzņemšanos, nevarot izvērtēt tās pamatotību.

74.

Visbeidzot iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai faktiski nav iespējams veikt atbilstīgu valsts tiesību interpretāciju. Šajā ziņā ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas jautājums par iespēju interpretēt OLW 6. panta 3. punktā iekļauto vārdkopu “piemērojamais līgums” kā atsauci uz Pamatlēmumu 2002/584, ir valsts tiesību interpretācijas jautājums, par kuru ir jālemj vienīgi šai tiesai. Tātad šis jautājums šajos secinājumos nav jāizskata.

75.

Neskarot to interpretāciju, ir jāuzsver, ka interpretēt Nīderlandes tiesības atbilstīgi šim pamatlēmumam katrā ziņā nozīmē piekrist, ka OLW 6. panta formulējumu var interpretēt kā tādu, kurā ir paredzēts nevis izpildes tiesu iestādes pienākums, bet vienkārša iespēja atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, un kā tādu, ar kuru ir atļauts šo iespēju izmantot tikai tad, ja soda izpildes Nīderlandē uzņemšanās faktiski būtu iespējama.

76.

Katrā ziņā, ciktāl nav droši, vai iesniedzējtiesa savas valsts tiesības varēs interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām, manuprāt, gadījumā, ja šāda atbilstīga interpretācija nebūtu iespējama, ir jānosaka, kādi konkrēti secinājumi valsts tiesai ir jāizdara no tā, ka OLW 6. panta 2. un 3. punkts nav atbilstīgi minētajam pamatlēmumam.

77.

Principā, ja attiecīgās valsts tiesību normas nav iespējams interpretēt atbilstīgi, valsts tiesai ir pienākums tās nepiemērot, lai pilnībā piemērotu Savienības tiesības.

78.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan Tiesai jau ir bijusi jāpauž nostāja par instrumentu, kas pieņemti, balstoties uz LES VI sadaļu, kurā nostiprināta policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, juridisko piemērojamību, tomēr savā 2005. gada 16. jūnija spriedumā lietā Pupino ( 33 ) tā tikai attiecināja atbilstīgas interpretācijas principu uz šiem instrumentiem, atzīdama, ka šādā aspektā pamatlēmums var tikt pielīdzināts direktīvai.

79.

Tiesa turpretī vēl nav paudusi nostāju jautājumā par to, vai valsts tiesību normas neatbilstība pamatlēmumam uzliek pienākumu valsts tiesai atkāpties no šīs valsts normas, ja tai nevar sniegt atbilstīgu interpretāciju.

80.

Kā esmu norādījis 2008. gada 28. aprīļa viedoklī lietā Kozłowski ( 34 ), pamati, kuru dēļ Tiesa 1964. gada 15. jūlija spriedumā lietā Costa ( 35 ) ir nospriedusi, ka dalībvalstis, brīvi piekrītot nodot savas pilnvaras Kopienai, nevar pretstatīt saistošam Kopienu aktam jebkādu iekšējās tiesību sistēmas aktu, ir attiecināmi arī uz pamatlēmumu. Manuprāt, pamatlēmums – kā jebkurš saistošs Savienības tiesību akts – ir pārāks par jebkuru valsts tiesību normu, pat Konstitūcijā vai pamatlikumā iekļautu normu. Tādējādi Savienības tiesību pārākuma princips uzliek valsts tiesai pienākumu nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, “pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkuru tām pretrunā esošu normu” ( 36 ).

81.

Pārākuma principa atzīšanas attiecībā uz pamatlēmumiem, kas pieņemti saistībā ar trešo pīlāru, atbalstam ir vairāki apsvērumi ( 37 ).

82.

Pirmais apsvērums ir tekstuāls. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, izņemot atsaukšanos uz pamatlēmumu tiešas iedarbības neesamību, Savienības likumdevējs ir pārnesis pamatlēmumu režīmu uz direktīvu režīmu, paredzot, ka tie “ir saistoši dalībvalstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formu un metodes” ( 38 ). Tā kā pamatlēmumu vienreizīgums attiecas tikai uz to tiešas iedarbības neesamību ( 39 ), attiecībā uz pārējo nav nekāda iemesla izslēgt šo instrumentu pārākumu, pamatojoties uz to, ka tie iekļaujas starpvaldību sadarbības jomā.

83.

Otrais apsvērums ir balstīts uz to, ka Tiesa ir atzinusi valsts tiesas pienākumu atsaukties uz atbilstīgas interpretācijas metodi, lai nodrošinātu pilnīgu pamatlēmumu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tā mērķim.

84.

Protams, lai pamatotu atbilstīgas interpretācijas principa piemērošanu, Tiesa ir balstījusies nevis uz pārākuma principu, bet uz lojālas sadarbības principu. Tādējādi tā ir norādījusi, ka šis pēdējais minētais princips, kas paredz, ka dalībvalstis pieņem vispārīgus vai speciālus pasākumus, kuri ir piemēroti, lai nodrošinātu pienākumu izpildi, kas tām uzlikti ar Eiropas Savienības tiesībām, attiektos arī uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kas turklāt pilnībā ir balstīta uz dalībvalstu un iestāžu sadarbību ( 40 ). Šāda argumentācijas loģika tika izmantota jau 1984. gada 10. aprīļa spriedumā lietā von Colson un Kamann ( 41 ), jo atbilstīgas interpretācijas pienākumu Tiesa tajā it īpaši izsecināja no dalībvalstu pienākuma veikt vispārējus vai individuālus pasākumus, lai nodrošinātu savu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, precizējot, ka šī tiesības ir saistošas visu dalībvalstu iestādēm, tostarp to tiesām, jautājumos, kas ir to kompetencē ( 42 ).

85.

Tomēr atbilstīgas interpretācijas prasība, par kuru Tiesa saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzskata, ka tā “atbilst LESD sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām savas kompetences ietvaros nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tām iesniegtas lietas” ( 43 ), izriet no Savienības tiesību pilnīgas efektivitātes prasības un no nepieciešamības nodrošināt pēdējo minēto pārākumu pār dalībvalstu iekšējām tiesībām ( 44 ). Turpretī atbilstīgas interpretācijas principa atzīšana ar lojālas sadarbības principa starpniecību nozīmē obligāti atzīt – pat ja tas būtu netieši – Savienības tiesību pārākumu. Proti, kādā veidā ar pienākumu lojāli sadarboties, kas izriet no Savienības tiesībām, varētu pamatot valsts tiesas pienākumu grozīt savas valsts tiesību nozīmi Savienības tiesībām atbilstīgā veidā, ja šis pienākums netiek uzskatīts par tādu, kas var prevalēt pār valsts tiesas pienākumu atrisināt strīdu saskaņā ar savu iekšējo tiesību normām?

86.

Trešais apsvērums ir saistīts ar atbilstošo tiesību normu attīstību, kas izriet no Protokola (Nr. 36) par pārejas noteikumiem, kas pievienots kā pielikums Līgumiem, paredzētā pārejas perioda beigām. Saskaņā ar šī protokola 10. panta 3. punktu 1. punktā minētais pārejas pasākums zaudēja spēku piecus gadus pēc tam, kad stājās spēkā Lisabonas līgums, proti, 2014. gada 30. novembrī. Trešā pīlāra galīga pievienošana jomai, kas ir iekļauta LES trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, prasa “Kopienas [mēroga] interpretāciju” ( 45 ). Šajā ziņā it īpaši ir jānorāda, ka, lai gan Tiesas kompetencē saskaņā ar agrāko LES 35. pantu atspoguļojās starpvaldību sadarbības raksturs saistībā ar trešo pīlāru, pēc šī datuma Tiesai ir automātiska un obligāta kompetence prejudiciālo nolēmumu jomā, jo tā vairs nav atkarīga no deklarācijas, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts atzina tās kompetenci un norādīja valsts tiesas, kuras drīkstēja vērsties Tiesā. Interesanti norādīt, ka savā 2005. gada 16. jūnija spriedumā lietā Pupino ( 46 ) Tiesa, lai pamatotu, ka ir atzītas indivīdu tiesības atsaukties uz pamatlēmumiem, lai panāktu atbilstīgu valsts tiesību interpretāciju dalībvalstu tiesās, balstījās uz “to, cik nozīmīga ir Tiesas kompetence prejudiciālo nolēmumu jomā saistībā ar LES 35. pantu” ( 47 ). Identisku pilnvaru, kādas Tiesai bija saistībā ar pirmo pīlāru, atzīšana pierāda spēcīgu konverģences procesu šo divu pīlāru starpā, ar ko tiek pamatota pamatlēmumu iedarbības pārnešana uz direktīvu iedarbību, izņemot, protams, tiešu iedarbību, kas nešaubīgi ir izslēgta.

87.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem jāsecina, ka saskaņā ar pārākuma principu pamatlēmums ir pārāks par jebkuru valsts tiesību normu, kas būtu tam pretrunā.

88.

Atbilstīgi nošķīruma loģikai starp “aizstāšanas” un “tiesību izņēmuma kārtā atsaukties” iedarbību ( 48 ) uzskatu, ka pamatlēmuma tiešas iedarbības neesamība nenozīmē, ka valsts tiesai nav pienākuma atkāpties no savas valsts tiesību normām, kuras nav saderīgas ar Savienības tiesībām. Proti, šis pienākums izriet tieši no Savienības tiesību pārākuma pār valsts tiesību normām, kuras rada šķēršļus pilnīgai efektivitātei.

89.

Šāds secinājums pamatlietā ir jāizdara it īpaši tāpēc, ka tajā viena pret otru vēršas nevis divas privātpersonas, kuras viena attiecībā pret otru atsaucas uz Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem, bet, gluži pretēji, to raksturo hierarhisks aspekts. Proti, tajā Nīderlandes valsts vēršas pret D. A. Popławski ( 49 ). Turklāt tā atsaucas vienīgi uz savas valsts tiesībām. Tā nemin šo pamatlēmumu, lai atsauktos uz tiesībām, kas šajā instrumentā ir radītas tās labā un iekļautas tās juridiskajā mantojumā.

90.

Tādējādi ir jāsecina, ka minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punkta tiesību normām nav tiešas iedarbības, ka valsts tiesai pamatlietā ir jāinterpretē valsts tiesību normas pēc iespējas atbilstīgi Savienības tiesībām un ka, ja tāda interpretācija izrādītos neiespējama, valsts tiesai ir pienākums nepiemērot šīs tiesību normas neatbilstības minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punktam dēļ.

91.

Lai sniegtu pilnīgu skaidrojumu iesniedzējtiesai, jāprecizē, ka atkāpšanās no valsts tiesību normām, ar kurām ir transponēts Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā paredzētais fakultatīvas neizpildes pamats, pamatlietā nozīmē citu Nīderlandes tiesību normu, ar kurām ir transponēts minētais pamatlēmums, piemērošanu. Konkrēti, no tā izriet, ka valsts tiesai ir jāizdod rīkojums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

92.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, piemērojot minētā pamatlēmuma 4. panta 6. punktu, izpildes dalībvalsts atteikumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izdots attiecībā uz citas dalībvalsts pilsoni, nosacījumam, ka izpildes dalībvalsts kompetencē būtu atkārtoti lemt par pārkāpumu, par kuru šis pilsonis ir ticis notiesāts, un ka nebūtu praktisku šķēršļu uzņemties pret viņu jaunu kriminālvajāšanu, lai gan attiecībā uz tās pilsoni šīs valsts kompetentajai tiesu iestādei ir pienākums bez nosacījumiem atteikt nodošanu.

93.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktam atbilstīgai iekšējo valsts tiesību interpretācijai tā varētu interpretēt OLW 6. panta 5. punktu tādējādi, ka citas dalībvalsts pilsoņa nodošanu var atteikt tikai ar nosacījumu, ka būtu pierādīts ne tikai tas, ka pret šo pilsoni uzsākt jaunu kriminālvajāšanu par tiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem, par kuriem viņš jau ir ticis notiesāts izdošanas dalībvalstī, bet arī ka šādu kriminālvajāšanu veikt Nīderlandē nekavē neviens praktisks šķērslis – kā izdošanas dalībvalsts nenodoti attiecīgās personas krimināllietas materiāli.

94.

Iesniedzējtiesas ieskatā, šādas interpretācijas priekšrocība esot izvairīšanās no attiecīgās personas nesodāmības, jo, pieņemot, ka sods, kura izpildei ir ticis izdots Eiropas apcietināšanas orderis, nevarētu tikt izpildīts Nīderlandē, kriminālvajāšanu pret attiecīgo personu par tiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem tik un tā varētu uzsākt. Minētajai interpretācijai turpretī piemistu trūkums atšķirīgi izturēties pret citu dalībvalstu pilsoņiem un Nīderlandes pilsoņiem, jo attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem apcietināšanas ordera izpilde ir jāatsaka, nepakārtojot šo atteikumu nodrošinājumam par jaunu kriminālvajāšanas uzsākšanu.

95.

Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka pieņēmums, uz kuru balstās iesniedzējtiesa, ir kļūdains. Proti, šī pamatlēmuma 4. panta 6. punktā izpildes dalībvalsts uzņemtajām saistībām izpildīt sodu kā alternatīva nav paredzētas saistības uzsākt jaunu kriminālvajāšanu par tiem pašiem noziedzīgajiem nodarījumiem pret pieprasīto personu. Citiem vārdiem sakot, šī tiesību norma, kas ir balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu, nevar tikt uzskatīta par vienkāršu aut dedere, aut judicare principa transponēšanu, kas izdošanas tiesībās saņēmējai valstij atstāj izvēli izdot pārkāpuma izdarītāju personu vai to tiesāt, lai gan prasītājā dalībvalstī ir taisīts spriedums.

96.

Tā kā iesniedzējtiesas ierosinātā savas valsts tiesību interpretācija katrā ziņā nav atbilstīga minētajam pamatlēmumam, nav jāsniedz atbilde uz jautājumu, vai no tā izrietošā atšķirīgā attieksme Savienības tiesībās būtu aizliegta.

97.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: