1.

Šī lieta attiecas uz Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt LESD 18. pantu attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ un LESD 45. pantu attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp akcionāru K. Erzberger un Vācijas sabiedrību TUI AG par šīs sabiedrības uzraudzības padomes izveidi. Akcionārs it īpaši norāda, ka ar LESD 18. un 45. pantu neesot saderīgi Vācijas tiesību akti attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, ciktāl tajos ir paredzēts, ka tikai darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti sabiedrības atrašanās vietās vai grupas sabiedrībās, kurai šī sabiedrība pieder, Vācijas teritorijā, ir tiesības balsot un kandidēt darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanās sabiedrības uzraudzības padomē.

3.

Galvenais jautājums, kas jānoskaidro šajā lietā, ir – vai saskaņā ar LESD 18. un 45. pantu dalībvalstīm var uzlikt pienākumu valsts tiesiskajā regulējumā attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību piešķirt citās dalībvalstīs reģistrētajos meitasuzņēmumos nodarbinātajiem darba ņēmējiem tādas pašas tiesības balsot un kandidēt kā valstī nodarbinātajiem darba ņēmējiem.

4.

Šajos secinājumos es paskaidrošu, kāpēc es uzskatu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši un ka LESD 18. un 45. pantam nav pretrunā tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais.

5.

Saskaņā ar 1976. gada 4. maijaGesetz über die Mitbestimmung der Arbeitnehmer (MitbestG) (Likums par darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, turpmāk tekstā – “Likums par līdzdalību lēmumu pieņemšanā”) ( 2 ) 1. panta “Uzņēmumi” 1. punktā ir noteikts:

“Uzņēmumos,

ar šo likumu darbiniekiem ir atzītas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā.”

6.

Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā 3. panta “Darbinieki un uzņēmums” 1. punktā ir noteikts:

“Šī likuma izpratnē darbinieki ir

Personas, kas ir minētas Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām 5. panta 2. punktā, nav darbinieki šī likuma izpratnē.”

7.

Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā 5. panta “Uzņēmumu grupas” 1. punktā ir noteikts:

“Ja uzņēmums [..] ir dominējošais uzņēmums grupā [Aktiengesetz (Likums par akciju sabiedrībām) 18. panta 1. punkts], grupas uzņēmuma darbinieki šī likuma piemērošanas nolūkā ir pielīdzināmi dominējošā uzņēmuma darbiniekiem [..].”

8.

Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā 7. panta “Uzraudzības padomes sastāvs” 1. punkta 3. apakšpunktā, 2. punkta 3. apakšpunktā un 4. punktā ( 3 ) ir noteikts:

“(1)   Uzraudzības padomē uzņēmumā,

[..]

[..]

(2)   No uzraudzības padomes locekļiem, kas pārstāv darbiniekus,

[..]

[..]

(4)   Uzņēmuma darbiniekiem, kas ir minēti 2. punktā, ir jābūt vismaz 18 gadus veciem un ir jābūt nodarbinātiem uzņēmumā vienu gadu. Viena gada darba stāžam uzņēmumā ir jāpieskaita darba stāžs citā uzņēmumā, kurā darbinieki piedalās minētā uzņēmuma uzraudzības padomes locekļu vēlēšanās saskaņā ar šo likumu. Šiem laikposmiem ir jābūt tieši pirms brīža, kad darbinieki iegūst tiesības piedalīties uzņēmuma uzraudzības padomes vēlēšanās. Ir jāizpilda arī citi kandidēšanas nosacījumi, kas paredzēti Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām 8. panta 1. punktā.”

9.

Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā 10. panta “Delegātu vēlēšanas” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“(1)   Katrā uzņēmuma darbības vietā darbinieki aizklātās vēlēšanās un atbilstoši proporcionālo vēlēšanu principiem ievēlē delegātus.

(2)   Tiesības ievēlēt delegātus ir uzņēmuma darbiniekiem, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu. Attiecīgi piemēro Vācijas Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām 7. panta otro teikumu.

(3)   Par delegātiem var ievēlēt 2. punkta pirmajā teikumā minētos darbiniekus, kuri atbilst Vācijas Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām 8. pantā noteiktajiem kandidēšanas papildu nosacījumiem.”

10.

Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām, tā redakcijā, kas publicēta 2001. gada 25. septembrī ( 4 ), 7. pantā “Tiesības balsot” ir noteikts:

“Tiesības balsot ir visiem uzņēmuma darbiniekiem, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu. Ja darbinieki pakalpojumu izpildes nolūkā ir nodoti cita darba devēja rīcībā, viņiem ir tiesības balsot, ja viņi strādā uzņēmumā ilgāk nekā trīs mēnešus.”

11.

Likuma par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām 8. pantā “Tiesības tikt ievēlētiem” ir noteikts:

“(1)   Tiesības tikt ievēlētiem ir visiem kandidātiem, kuri uzņēmumā ir nostrādājuši sešus mēnešus vai ir strādājuši mājās galvenokārt uzņēmuma vajadzībām. Šis sešu mēnešu darbs uzņēmumā ietver laiku, kuru darbinieks pirms tam ir tieši nostrādājis citā tā paša uzņēmuma vai uzņēmumu grupas darbības vietā (Likuma par akciju sabiedrībām 18. panta 1. punkts). Nevar ievēlēt personu, kurai ar notiesājošu spriedumu krimināllietā ir atņemtas tiesības kandidēt atklātās vēlēšanās.

(2)   Ja uzņēmums pastāv mazāk nekā sešus mēnešus, tad, neņemot vērā 1. punkta noteikumu par sešu mēnešu darbu uzņēmumā, var ievēlēt tādus darbiniekus, kuri tika nodarbināti uzņēmumā laikā, kad sākas uzņēmuma padomes vēlēšanas, un atbilst pārējiem kandidēšanas nosacījumiem.”

12.

Prasītājs pamatlietā K. Erzberger ir akcionārs atbildētājā sabiedrībā TUI, kuras mītnes vieta ir Berlīnē (Vācija) un Hannoverē (Vācija). TUI vada un kontrolē sabiedrību grupu (turpmāk tekstā – “TUI grupa”), kas darbojas tūrisma nozarē. Grupa darbojas pasaules līmenī un nodarbina aptuveni 10103 darbinieku Vācijā un aptuveni 39536 darbinieku citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Nedz TUI, nedz citai TUI grupas sabiedrībai nav no tās atkarīgas filiāles vai uzņēmumi citās dalībvalstīs, izņemot tikai tās mītnes valsti.

13.

Saskaņā ar Likumu par līdzdalību lēmumu pieņemšanā TUI uzraudzības padomē ( 5 ) ir divdesmit locekļi, no kuriem desmit ir akcionāru pārstāvji un desmit ir darbinieku pārstāvji ( 6 ).

14.

Likuma par akciju sabiedrībām 98. pantā ir paredzēta iespēja vērsties tiesā gadījumā, ja rodas strīds par to, kuras tiesību normas ir piemērojamas attiecībā uz uzraudzības padomes izveidi. K. Erzberger ir izmantojis šo iespēju.

15.

K. Erzberger it īpaši apgalvo, ka TUI uzraudzības padome ir izveidota nepareizi. Minētās padomes sastāvā būtu jābūt tikai sabiedrības akcionāru ieceltajiem locekļiem. Vācijas tiesiskais regulējums attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā neesot piemērojams tās izveidei, ciktāl ar to ir pārkāpts LESD 18. un 45. pants. Savukārt TUI būtībā uzskata, ka šis tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Savienības tiesībām.

16.

Landgericht Berlin (Berlīnes Apgabaltiesa, Vācija), kurā prasība ir celta pirmajā instancē, ar 2015. gada 12. maija rīkojumu nosprieda, ka ar Vācijas tiesisko regulējumu par līdzdalību lēmumu pieņemšanā Savienības tiesības netika pārkāptas.

17.

K. Erzberger šo nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, kas pauž šaubas par Vācijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā saderību ar Savienības tiesībām.

18.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar vairākuma viedokli Vācijas doktrīnā un judikatūrā ( 7 ) ar “darbinieku” Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā piemērošanas nolūkā saprot tikai valsts teritorijā esošo uzņēmumu darbiniekus. Lai arī tas neizriet no šī likuma tiesību normu formulējuma, šis secinājums esot jāizdara, vadoties no pieejas, kas apvieno teritorialitātes principu, saskaņā ar kuru Vācijas sabiedriskā kārtība nav piemērojama citu valstu teritorijā, un minētā likuma izstrādes vēsturi ( 8 ).

19.

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka saskaņā ar Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) judikatūru ( 9 ) Likums par darba devēju un darba ņēmēju organizāciju attiecībām, kura 5. panta 1. punktā ir sniegta jēdziena “darbinieks” definīcija, uz ko ir atsauce Likuma par līdzdalību lēmumu pieņemšanā ( 10 ) 3. pantā, nav piemērojams ārvalstīs atrodošos Vācijas uzņēmumu dibinājumiem.

20.

Pēc iesniedzējtiesas domām, no šiem elementiem izriet, ka tikai Vācijā nodarbinātie darbinieki var ievēlēt uzraudzības padomes locekļus, kas pārstāv darbiniekus, tikt ievēlēti kā delegāti un kļūt par uzraudzības padomes locekļiem. Turklāt darbiniekam ir jābeidz pildīt savus pienākumus uzraudzības padomē, ja viņš sāk strādāt citā dalībvalstī, pat ja viņu arī turpmāk nodarbina Vācijas sabiedrība vai šīs pašas grupas uzņēmums.

21.

Iesniedzējtiesa uzskata par iespējamu, ka Vācijas tiesību akti par līdzdalību lēmumu pieņemšanā izraisa diskrimināciju pilsonības dēļ LESD 18. panta izpratnē, ciktāl citā dalībvalstī nodarbinātie darbinieki, par kuriem var prezumēt, ka viņi parasti nav Vācijas pilsoņi, atšķirībā no Vācijā nodarbinātajiem darbiniekiem nevar ievēlēt atbildētājas uzraudzības institūciju un tikt ievēlēti, un tādējādi viņi nav pietiekami pārstāvēti tās uzraudzības institūcijā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā ziņā nav identificējams neviens pietiekams pamatojums.

22.

Katrā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka, iespējams, ar Vācijas tiesību aktiem attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā ir pārkāpta LESD 45. pantā paredzētā darba ņēmēju brīvā pārvietošanās. Tādējādi, tā kā pastāv iespēja zaudēt uzraudzības institūcijas locekļa statusu, šie tiesību akti attiecīgā gadījumā var atturēt darbiniekus pieņemt reālus darba piedāvājumus un šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā.

23.

Tāpēc Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai ar LESD 18. pantu (nediskriminācijas princips) un LESD 45. pantu (darba ņēmēju brīva pārvietošanās) ir saderīgi, ka dalībvalstī tiesības vēlēt darba ņēmēju pārstāvjus uzņēmuma uzraudzības institūcijā un tikt tajā ievēlētiem ir piešķirtas tikai tādiem darba ņēmējiem, kuri tiek nodarbināti tās teritorijā izvietotās uzņēmuma darbības vietās vai grupas uzņēmumos?”

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza K. Erzberger, TUI, Betriebsrat der TUI AG/TUI Group Services GmbH, Franz Jakobi u.c. un Vereinte Dienstleistungsgewerkschaft ver.di (turpmāk tekstā kopā – “Betriebsrat der TUI u.c.”), Vereinigung Cockpit e.V, kas atbalstīja Betriebsrat der TUI u.c. paustos apsvērumus, Vācijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2017. gada 24. janvārī, K. Erzberger, TUI, Betriebsrat der TUI u.c., Vācijas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Austrijas valdības, EBTA Uzraudzības iestāde, kā arī Komisija pauda savus mutvārdu apsvērumus.

25.

Sākumā TUI apgalvo, ka Tiesai nav kompetences atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, jo attiecīgā situācija pamatlietā neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

26.

Šajā kontekstā šī lietas dalībniece it īpaši norāda, ka prasītājs pamatlietā K. Erzberger, kas ir atbildētājas sabiedrības akcionārs, nevis tās darbinieks, neietekmē apgalvotās attiecīgās diskriminējošas vai ierobežojošas Vācijas tiesiskā regulējuma sekas – uz šo apstākli ir norādījusi Betriebsrat der TUI u.c., kā arī Luksemburgas un Austrijas valdības.

27.

Šajā ziņā norādu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesai nav kompetences lemt par tiesisko regulējumu, kas neizriet no Savienības tiesībām, un ja strīda priekšmets nekādā ziņā nav saistīts ar kādu Līgumu tiesību normās paredzēto situāciju ( 11 ).

28.

Tomēr valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska, vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 12 ).

29.

Taču šajā gadījumā tas tā nav.

30.

Lai arī uz K. Erzberger kā TUI akcionāru neattiecas Vācijas tiesību normas par darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgā persona īsteno savas tiesības vērsties tiesā, kas ir paredzētas valsts tiesībās ( 13 ) gadījumā, ja rodas strīds par piemērojamām tiesību normām attiecībā uz uzraudzības padomes izveidi, atsaucoties it īpaši uz šo tiesību normu nepiemērojamību TUI uzraudzības padomes izveidei, jo tās esot pretrunā Savienības tiesībām. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka tās nolēmums par K. Erzberger iesniegto apelācijas sūdzību būs atkarīgs no Tiesas atbildes uz prejudiciālo jautājumu. Pēc šīs tiesas domām, ja Vācijas tiesiskais regulējums attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā būtu daļēji vai pilnībā nepiemērojams tāpēc, ka ar to ir pārkāptas Savienības tiesības, tad šī apelācijas sūdzība būtu daļēji vai pilnībā jāapmierina.

31.

No tā izriet, ka LESD 18. un 45. panta interpretācija, ko ir lūgusi sniegt iesniedzējtiesa, ir tieši saistīta ar pamatlietas priekšmetu.

32.

Uzskatu, ka šādos apstākļos Tiesai ir kompetence atbildēt uz uzdoto prejudiciālo jautājumu.

33.

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par Vācijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā ( 14 ) saderību ar LESD 18. un 45. pantu, raugoties no dažādiem aspektiem.

34.

Pirmkārt, šī tiesa jautā, vai ar šo tiesisko regulējumu citās dalībvalstīs, kas nav Vācija, nodarbinātie TUI grupas darbinieki tiek diskriminēti pilsonības dēļ, jo atšķirībā no Vācijā nodarbinātajiem grupas darbiniekiem šiem pirmajiem minētajiem nav tiesību balsot un kandidēt grupas (TUI) mātesuzņēmuma uzraudzības padomes darbinieku pārstāvju vēlēšanās.

35.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka TUI nav no tās atkarīgu filiāļu vai darbības vietu citās dalībvalstīs ( 15 ). Tāpēc šajos secinājumos izklāstītā analīze neattiecas uz gadījumu, kurā darbinieks tiek nodarbināts atkarīgā filiālē vai darbības vietā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā sabiedrība ir reģistrēta. Turpretī ir jānosaka, vai ar tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais ir diskriminēti TUI grupas darbinieki, kas ir nodarbināti citās dalībvalstīs reģistrētajos grupas meitasuzņēmumos ( 16 ).

36.

Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Vācijas tiesību aktos Vācijā nodarbinātajiem TUI grupas darbiniekiem ir noteikts darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums, jo iespējas zaudēt tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās dēļ šie tiesību akti var atturēt darbiniekus lūgt vai pieņemt piedāvājumu strādāt citā dalībvalstī vai padarīt mazāk pievilcīgu šādu pārcelšanu.

37.

Tā kā prejudiciālais jautājums tādējādi attiecas uz divām atšķirīgām situācijām attiecībā uz divām darbinieku kategorijām, tās ir skaidri jānošķir, interpretējot atbilstošās Savienības tiesību normas.

38.

Jākonstatē, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums vienlaikus attiecas gan uz LESD 18. pantu, kurā ir nostiprināts vispārējais diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ princips, gan uz LESD 45. pantu attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

39.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 18. pantu ir paredzēts piemērot patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētos gadījumos, attiecībā uz kuriem Līgumā nav paredzēti īpaši noteikumi par diskriminācijas aizliegumu ( 17 ). Taču nediskriminācijas princips īpaši izpaužas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā LESD 45. panta 2. punktā ( 18 ).

40.

Tātad Tiesai nebūtu jālemj attiecībā uz LESD 18. pantu, ja šajā lietā būtu piemērojams LESD 45. pants.

41.

Šajā posmā norādu, ka LESD 45. pants, manuprāt, nav piemērojams ārpus Vācijas nodarbinātajiem TUI grupas darbiniekiem, bet šo tiesību normu, pēc manām domām, var piemērot Vācijā nodarbinātajiem grupas darbiniekiem.

42.

Sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 45. panta 2. punktu darba ņēmēju brīva pārvietošanās nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem ( 19 ).

43.

No Tiesas judikatūras izriet, ka jēdziens “citi darba nosacījumi” ir jāsaprot plašā nozīmē, ciktāl šajā tiesību normā ir paredzēta vienlīdzīga attieksme visā, kas tieši vai netieši ir saistīts ar algota darba veikšanu uzņemošajā dalībvalstī ( 20 ).

44.

Šajos apstākļos uzskatu, ka uz tiesībām balsot un kandidēt sabiedrības uzraudzības padomes darbinieku pārstāvju vēlēšanās, kā tas ir paredzēts attiecīgajā Vācijas tiesiskajā regulējumā, ir attiecināms jēdziens “citi darba nosacījumi” LESD 45. panta 2. punkta izpratnē ( 21 ). Proti, saskaņā ar šo tiesisko regulējumu tiesības balsot un kandidēt ir tieši atkarīgas no tā, vai personai ir “darbinieka” statuss minētā tiesiskā regulējuma izpratnē ( 22 ). Tātad tas ir tieši saistīts ar algota darba veikšanu Vācijā.

45.

Lai LESD 45. pants būtu piemērojams lietā, šai pamatlietai arī ir jābūt saistītai ar vienu no šajā tiesību normā minētajām situācijām.

46.

TUI, Betriebsrat der TUI u.c. un Vācijas valdība apstrīd LESD 45. panta piemērojamību šajā lietā, būtībā atsaucoties uz pārrobežu aspekta neesamību. Savukārt K. Erzberger, EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija uzskata, ka šāds aspekts ir faktiski konstatējams, it īpaši tad, ja darbinieks, ko nodarbina Vācijas sabiedrība un kas strādā citā dalībvalstī, zaudē tiesības balsot un kandidēt uzraudzības padomes vēlēšanās, pat ja viņš paliek nodarbināts šajā sabiedrībā.

47.

Norādu, ka attiecībā uz LESD 45. panta piemērojamību ir jānošķir divas darbinieku kategorijas, kas ir minētas prejudiciālajā jautājumā, proti, pirmkārt, TUI grupas darbinieki, kuri ir nodarbināti citās dalībvalstīs, kas nav Vācija, reģistrētajos meitasuzņēmumos, un, otrkārt, Vācijā nodarbinātie darbinieki ( 23 ).

48.

Attiecībā uz TUI grupas darbiniekiem, kuri ir nodarbināti citās dalībvalstīs, kas nav Vācija, reģistrētajos meitasuzņēmumos, ir jākonstatē, ka šie darbinieki ne obligāti ir personas, kas izmantojušas savas brīvas pārvietošanās tiesības saskaņā ar LESD 45. pantu. Proti, ir ļoti iespējams, ka šajā darbinieku grupā ir liels tādu personu skaits, kas ir dalībvalsts, kurā ir reģistrēts meitasuzņēmums, pilsoņi vai rezidenti un kurā viņi veic algotu darbu.

49.

Taču Tiesas judikatūrā par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 24 ), cik man zināms, nav atzīts, ka LESD 45. pants ir piemērojams personām, kas nekad nav izmantojušas brīvas pārvietošanās tiesības un kam turklāt nav nekādas saiknes ar dalībvalsts, kuras tiesību akti ir apstrīdēti, darba tirgu, tikai tāpēc, ka meitasuzņēmumu, kas tos nodarbina, kontrolē cita minētajā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība.

50.

Proti, Tiesa ir konstatējusi, ka visu līguma nosacījumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Eiropas Savienības pilsoņu visa veida nodarbinātību visā Eiropas Savienības teritorijā un aizliegt pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes valsts. Šādā kontekstā dalībvalstu pilsoņiem tostarp ir ar Līgumu tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju un tur uzturētos nolūkā veikt saimniecisko darbību ( 25 ).

51.

Tādējādi LESD 45. pants galvenokārt garantē divu veidu brīvu pārvietošanos. Pirmkārt, saskaņā ar šo pantu dalībvalstu pilsoņiem uzņemošo dalībvalstu darba tirgū ir tiesības uz tādu pašu attieksmi kā valstu darba ņēmējiem ( 26 ). Otrkārt, ar minēto pantu izcelsmes dalībvalstij ir aizliegts nepamatoti ierobežot savu pilsoņu tiesības izceļot no tās teritorijas, lai veiktu saimniecisko darbību citā dalībvalstī ( 27 ).

52.

TUI grupas darbinieku, kas ir nodarbināti citās dalībvalstīs reģistrētajos meitasuzņēmumos, situācija neatbilst nevienam no šiem gadījumiem, ja viņi nekad nav īstenojuši savas tiesības brīvi pārvietoties ( 28 ). Tātad LESD 45. panta piemērošana šiem darbiniekiem nozīmētu būtisku šī panta piemērošanas jomas paplašināšanu ( 29 ).

53.

Taču, no teleoloģiskā viedokļa raugoties, man ir grūti saprast, kā LESD 45. panta mērķis varētu pamatot šādu šīs tiesību normas piemērošanas jomas paplašināšanu. Proti, es uzskatu, ka attiecību pārrobežu raksturs sabiedrību grupā nemaina to, ka minēto darbinieku situācija faktiski ir tīri iekšēja, jo visi elementi, kas nosaka viņa darba situāciju, ir saistīti tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju ( 30 ).

54.

Piemēram, es uzskatu, ka tāda darbinieka, ko nodarbina TUI grupas meitasuzņēmums Francijā, situācija ir saistīta tikai ar Francijas Republiku. Tādējādi šo darbinieku Francijā nodarbina saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta sabiedrība ( 31 ), šīs tiesības parasti ir piemērojamas viņa darba līgumam ( 32 ) un vispārīgākā veidā – viņa darba nosacījumiem ( 33 ). Šajā ziņā īpašuma atrašanās vieta vai sabiedrības, kas nodarbina minēto darbinieku, kontrole neietekmē viņa nodarbinātības situāciju, kas faktiski ir pilnībā pielīdzināma situācijai, kurā atrodas citi Francijā nodarbināti darbinieki.

55.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka tas, ka sabiedrība, kas nodarbina darbinieku, pieder citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai vai tā to kontrolē, pats par sevi nav pietiekams, lai tas kļūtu par sasaistes faktoru ar kādu no LESD 45. pantā paredzētajām situācijām. Citiem vārdiem sakot, darba ņēmēju brīvu pārvietošanos nevar ietekmēt tas, ka darba devēju iegādātos citā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība. Proti, ņemot vērā darba ņēmēja situāciju, šis apstāklis ir ārējs faktors, kuram nav nekādas saiknes ar darba ņēmēja darbībām ( 34 ).

56.

Šo secinājumu nevar atspēkot K. Erzberger minētie argumenti, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, uz darbiniekiem, kas ir nodarbināti TUI meitasuzņēmumos citās dalībvalstīs, tieši attiecas TUI uzraudzības padomes lēmumi ( 35 ) un, otrkārt, ka šo pirmo darbinieku izslēgšana no Vācijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā izraisa valsts darbinieku interešu pārmērīgu pārstāvību šajā padomē, kas radot īpašas problēmas, ja tiek pieņemti lēmumi par uzņēmējdarbību vai uzņēmējdarbības izbeigšanu citās dalībvalstīs ( 36 ).

57.

Neskarot šo apsvērumu nozīmi valsts politiskajā kontekstā, ir jākonstatē, ka LESD 45. panta piemērošanas jomā nevar tikt iekļautas situācijas, kurās nav neviena sasaistes faktora ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

58.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka LESD 45. pants nav piemērojams TUI grupas darbiniekiem, kas ir nodarbināti citās dalībvalstīs izvietotajos grupas meitasuzņēmumos ( 37 ).

59.

Turklāt norādu, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo K. Erzberger un Komisija, šiem darbiniekiem nevar piemērot arī LESD 18. pantu. Kā tas izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, šajā pantā paredzēto diskriminācijas aizlieguma principu nevar piemērot pilnībā iekšējām situācijām dalībvalstī, kurām nav nekāda sasaistes faktora ar kādu Savienības tiesībās paredzētajām situācijām ( 38 ).

60.

Savukārt pretēji tam, ko apgalvo TUI un Vācijas valdība, es uzskatu, ka LESD 45. pantu var piemērot Vācijā nodarbinātajiem TUI grupas darbiniekiem.

61.

Tādējādi es uzskatu, ka runa ir par LESD 45. pantā minēto situāciju, kad Vācijā nodarbināts TUI grupas darbinieks izceļo vai vēlas izceļot no šīs dalībvalsts, lai strādātu citā dalībvalstī reģistrētā meitasuzņēmumā, kas pieder šai pašai grupai.

62.

Atšķirībā no TUI es uzskatu, ka runa nav par tīri hipotētisku profesionālu iespēju, kuras dēļ LESD 45. pants kļūst nepiemērojams ( 39 ). Gluži pretēji, tādas pārrobežu sabiedrību grupas kā atbildētāja sabiedrība gadījumā ( 40 ) iespēja, ka darbinieks pēc savas iniciatīvas vai pēc darba devēja lūguma tiek pārcelts no vienas grupas sabiedrības citā, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, ir pilnībā reāla.

63.

Es arī nevaru piekrist argumentam, kuru, šķiet, izvirza Vācijas valdība un saskaņā ar kuru LESD 45. pants nav piemērojams Vācijā nodarbinātajiem TUI grupas darbiniekiem, jo ar LESD 45. panta 3. punkta c) apakšpunktu tikai darba ņēmējiem ir tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī “saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību”.

64.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka LESD 45. panta 3. punkta mērķis nav noteikt minētā panta piemērošanas jomu, bet gan precizēt brīvas pārvietošanās tiesību saturu, ja šis pants faktiski būtu jāpiemēro ( 41 ).

65.

Visbeidzot norādu, ka pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo TUI un Vācijas valdība, tas, ka Savienības līmenī nav notikusi saskaņošana attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, nekādā ziņā nevar ietekmēt LESD 45. panta piemērojamību pamatlietā.

66.

Lai arī šādas saskaņošanas neesamības dēļ ( 42 ) dalībvalstis principā var brīvi noteikt darba ņēmēju iesaistīšanās pakāpi to attiecīgajās teritorijās darbojošos sabiedrību pārvaldībā, tomēr šī kompetence tām ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, it īpaši LESD 45. panta noteikumus par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 43 ).

67.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es uzskatu, ka LESD 45. pants ir piemērojams Vācijā nodarbinātajiem TUI grupas darbiniekiem, ja viņi izceļo vai vēlas izceļot no šīs dalībvalsts, lai strādātu grupas meitasuzņēmumā, kas atrodas citā dalībvalstī.

68.

Tātad šajā gadījumā ir jāvaicā par tāda tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais saderību ar LESD 45. pantu. Savukārt šis tiesiskais regulējums nav jāizskata, ņemot vērā LESD 18. pantu ( 44 ).

69.

Turpmākajā analīzē es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ uzskatu, ka ar šādu tiesisko regulējumu nav ierobežota darba ņēmēju brīva pārvietošanās (4. sadaļas a) daļa). Pakārtoti izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka iespējamās šāda tiesiskā regulējuma ierobežojošas sekas ir pamatotas ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (4. sadaļas b) daļa).

70.

Jāatgādina, ka saskaņā Tiesas pastāvīgo judikatūru, pat ja atbilstoši to formulējumam noteikumi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ir paredzēti, lai ārvalsts personām uzņemošajā dalībvalstī piemērotu tādu pašu attieksmi kā savas valsts pilsoņiem, šie noteikumi arī liedz izcelsmes dalībvalstij traucēt saviem pilsoņiem pieņemt darba piedāvājumu un strādāt citā dalībvalstī ( 45 ).

71.

Šajā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesību normas, kas kavē vai attur citas dalībvalsts pilsoni darba ņēmēju atstāt savu izcelsmes valsti, lai īstenotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šķēršļi šai brīvībai, pat ja tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības ( 46 ). Tiesa arī ir konstatējusi, ka LESD 45. pantam pretrunā ir jebkurš pasākums, kas, arī ja tas ir piemērojams, nediskriminējot pilsonības dēļ, var aizkavēt vai padarīt mazāk pievilcīgu Savienības pilsoņiem Līgumos garantēto pamatbrīvību izmantošanu ( 47 ).

72.

Pamatojoties uz šo judikatūru, K. Erzberger, EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija apgalvo, ka citās dalībvalstīs nodarbināto TUI grupas darbinieku izslēgšana no Vācijā piemērotā līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskā regulējuma izraisa darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē. Pēc to domām, tas, ka Vācijā nodarbināts darbinieks zaudē tiesības balsot un kandidēt grupas mātesuzņēmuma uzraudzības padomes darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanās, ja viņš ir pārcēlies, lai strādātu citā dalībvalstī reģistrētā meitasuzņēmumā, var atturēt viņu izmantot tiesības brīvi pārvietoties vai vismaz padarīt mazāk pievilcīgu šo tiesību īstenošanu. Tas it īpaši esot attiecināms uz darbiniekiem, kas jau ir ievēlēti uzraudzības padomē, jo šiem darbiniekiem ir jāatsakās no sava mandāta padomē, ja viņi pārceļas, lai strādātu citā dalībvalstī reģistrētā meitasuzņēmumā ( 48 ).

73.

Savukārt TUI, Betriebsrat der TUI u.c., Vācijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Austrijas valdības apgalvo, ka šāds darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums nepastāv.

74.

Sākumā norādu, ka saskaņā ar LESD 45. panta 3. punkta c) apakšpunktu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības, kas ir nostiprinātas ar šo pantu, it īpaši ietver “tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību” ( 49 ).

75.

Tātad saskaņā ar LESD 45. pantu pret migrējošu darba ņēmēju ir nodrošināta tāda pati attieksme kā pret uzņemošās valsts darba ņēmējiem tādējādi, ka viņš tajā var veikt saimniecisko darbību saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesisko regulējumu. Savukārt ar LESD 45. pantu minētajam darba ņēmējam nav nodrošinātas tiesības “eksportēt” uz citu dalībvalsti darba nosacījumus, kas ir paredzēti viņa izcelsmes valstī. Proti, kā ir norādījis ģenerāladvokāts N. Fennelijs [Fennelly] savos secinājumos lietā Graf, “parasti migrējošam darba ņēmējam ir jāpieņem valsts darba tirgus tāds, kāds tas ir” ( 50 ).

76.

Loģiski, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 45. pants neattiecas uz iespējamo atšķirīgo attieksmi, kas varētu rasties starp dalībvalstu tiesību aktiem pastāvošo atšķirību dēļ tiktāl, ciktāl šīs atšķirības ietekmē visas personas, uz kurām tās attiecas, saskaņā ar objektīviem kritērijiem un neskatoties uz pilsonību ( 51 ). Šajā ziņā Tiesa attiecībā uz LESD 18. pantu turklāt ir nospriedusi, ka valsts tiesību normu piemērošanu nevar uzskatīt par nediskriminācijas principa pārkāpumu tikai tādēļ, ka, iespējams, dažas dalībvalstis piemēro mazāk stingras tiesību normas ( 52 ).

77.

Turklāt Tiesa ir konstatējusi, ka Savienības primārajās tiesībās apdrošinātajai personai nevar tikt garantēts, ka pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas nav tās izcelsmes dalībvalsts, ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā, šāda pārvietošanās, ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem pastāvošās atšķirības, katrā konkrētā gadījumā attiecīgajai personai var būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga sociālās aizsardzības ziņā ( 53 ). Šī argumentācija, manuprāt, ir tieši attiecināma uz dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem darba ņēmēju līdzdalības jomā. Šajā ziņā atgādinu, ka tiesības balsot un kandidēt sabiedrības uzraudzības padomes darbinieku pārstāvju vēlēšanās, kā tas ir paredzēts attiecīgajā Vācijas tiesiskajā regulējumā, manuprāt, ir darba nosacījums LESD 45. panta 2. punkta izpratnē ( 54 ).

78.

Manuprāt, no tā izriet, ka darbinieks, kurš izceļo no Vācijas, lai veiktu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, nevar saglabāt saskaņā ar LESD 45. pantu savas līdzdalības tiesības, kas viņam ir paredzētas Vācijas tiesiskajā regulējumā. Savukārt minētajā dalībvalstī viņam būs līdzdalības tiesības, ja šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā viņam tās tiks piešķirtas.

79.

Šajā lietā tomēr rodas jautājums par to, vai šie secinājumi ir attiecināmi arī uz darbinieka pārcelšanu citā amatā sabiedrību grupas iekšienē. Citiem vārdiem, ir jānosaka, vai darbinieks, kas ir pārcēlies no vienas sabiedrības citā, ja tās ir reģistrētas dažādās dalībvalstīs, bet pieder vienai un tai pašai grupai, var atsaukties uz LESD 45. pantu, lai pēc savas pārcelšanās grupas mātesuzņēmumā saglabātu noteiktas tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas viņam ir piešķirtas saskaņā ar viņa izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem. Tā būtībā apgalvo K. Erzberger, EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija.

80.

Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša.

81.

Proti, es nerodu pamatojumu Līgumos vai Tiesas judikatūrā, lai nošķirtu darbinieku, kas maina darbavietu starp divām dažādām savstarpēji nesaistītām sabiedrībām dažādās dalībvalstīs, un darbinieku, kurš tiek pārcelts starp divām sabiedrībām, kas pieder vienai un tai pašai sabiedrību grupai, bet ir reģistrētas dažādās dalībvalstīs. No darba ņēmēju brīvas pārvietošanās viedokļa raugoties, abos gadījumos runa ir par pārcelšanos no vienas dalībvalsts uz citu ar visām sekām, kas no tā izriet darbiniekam, tostarp piemērojamo darba nosacījumu maiņu. Kā jau tika norādīts, sabiedrību grupas pārrobežu raksturs neko nemaina apstāklī, ka darbinieka darba situāciju principā nosaka tās dalībvalsts tiesību akti, kurā viņš veic algotu darbu ( 55 ).

82.

Lai arī man šķiet pievilcīga doma, saskaņā ar kuru ikvienam darba ņēmējam, kuru nodarbina sabiedrību grupa, Savienībā būtu jānodrošina tādas pašas līdzdalības tiesības šajā grupā neatkarīgi no viņa darbavietas atrašanās vietas, ir jākonstatē, ka šobrīd spēkā esošajās Savienības tiesībās darba ņēmēju iesaistīšanās dalībvalstu sabiedrību pārvaldībā nav saskaņota Eiropas līmenī ( 56 ). Tā kā šāda saskaņošana nav notikusi, es uzskatu, ka jautājums par to, vai iekļaut citās dalībvalstīs nodarbinātos grupas darbiniekus valsts līdzdalības tiesiskajā regulējumā, ir jāatstāj dalībvalstu ziņā ( 57 ).

83.

Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka atbilstoši šobrīd spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstīm nav pienākuma saskaņā ar LESD 45. pantu piešķirt darbiniekiem, kas izceļo no to teritorijas, lai veiktu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, tādas pašas līdzdalības tiesības, kas ir valsts teritorijā nodarbinātajiem darbiniekiem, bet tās var brīvi tās piešķirt, pamatojoties uz savām valsts tiesībām ( 58 ).

84.

Tādējādi es secinu, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka tiesības balsot un kandidēt sabiedrības uzraudzības padomes darbinieku pārstāvju vēlēšanās ir tikai darbiniekiem, kas ir nodarbināti sabiedrības darbības vietās vai grupas sabiedrībās valsts teritorijā, nerada darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē.

85.

Pilnības labad un gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā izraisa darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē, nākamajā daļā es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka šāds ierobežojums vienmēr ir pamatots ( 59 ).

86.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts pasākums, kurš var kavēt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas principā ir aizliegts ar LESD 45. pantu, ir pieļaujams tikai tad, ja ar to tiek īstenoti Līgumā minētie likumīgie mērķi vai ja tos pamato primārie vispārējo interešu apsvērumi. Tomēr arī tādā gadījumā šāda pasākuma piemērošanai ir jābūt atbilstošai, lai sasniegtu attiecīgo mērķi, un tā nevar pārsniegt šī mērķa sasniegšanai vajadzīgo ( 60 ).

87.

Šajā lietā lietas dalībnieki un attiecīgās personas, kas ir iesnieguši Tiesai apsvērumus, nav atsaukušies uz leģitīmajiem mērķiem, kuri minēti LESD 45. panta 3. punktā ( 61 ). Savukārt šie lietas dalībnieki un attiecīgās personas min primāros vispārējo interešu apsvērumus gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka attiecīgie Vācijas tiesību akti izraisa darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē.

88.

TUI un Vācijas un Austrijas valdības būtībā min pamatojumus, kas ir balstīti uz teritorialitātes principu, kā tas ir atzīts starptautiskajās tiesībās un Savienības tiesībās ( 62 ). No šī principa izrietot, ka Vācijas likumdevējam ir kompetence tikai Vācijas teritorijā, kas viņam liedz iekļaut citās dalībvalstīs nodarbinātus darba ņēmējus Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskajā regulējumā. Savukārt Francijas valdība uzskata, ka šajā lietā Tiesai ir iespēja noteikt jaunu primāro vispārējo interešu apsvērumu, kas ir balstīts uz nepieciešamību atzīt dalībvalstu sociālo modeļu dažādību darba ņēmēju pārstāvības jomā. Tāpat Betriebsrat der TUI u.c. atsaucas uz LES 4. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti. Visbeidzot Komisija uzskata, ka vajadzība nodrošināt pareizas darbības noteikumus attiecībā uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā varētu pamatot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kas būtu jānosaka valsts tiesai ( 63 ).

89.

Savukārt K. Erzberger un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka minētie primārie vispārējo interešu apsvērumi šajā lietā nevarot pamatot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kas izrietot no attiecīgā tiesiskā regulējuma. Šo nostāju, manuprāt, atbalsta iesniedzējtiesa ( 64 ).

90.

Sākumā ir jākonstatē, ka šajā lietā teritorialitātes princips ir minēts kā šķērslis tam, ka Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskais regulējums tiek piemērots ārpus Vācijas nodarbinātajiem darbiniekiem. Proti, no minētā principa izrietot, ka Vācijas likumdevējam nav likumdošanas kompetences, kas ir vajadzīga, lai šos darbiniekus iekļautu minētajā tiesiskajā regulējumā.

91.

Kā izriet no iepriekš izklāstītās analīzes, es uzskatu, ka saskaņā ar LESD 45. pantu Vācijas Federatīvajai Republikai nav pienākuma piešķirt darbiniekiem, kas izceļo no tās teritorijas, lai veiktu saimniecisko darbību citā dalībvalstī, tādas pašas līdzdalības tiesības, kādas saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu ir Vācijā nodarbinātiem darbiniekiem ( 65 ). Gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka šis tiesiskais regulējums izraisa darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē, es tomēr uzskatu, ka teritorialitātes princips Vācijas Federatīvajai Republikai neliedz iekļaut pirmos minētos darbiniekus savā līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskajā regulējumā.

92.

Tiesa ir atzinusi teritorialitātes principu par leģitīmu mērķi, kas var pamatot brīvas pārvietošanās ierobežojumu, it īpaši saistībā ar valsts tiesiskajiem regulējumiem nodokļu jomā, kas rada šķērsli Līgumā noteiktajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību ( 66 ). Šajā ziņā minētais princips bieži vien tiek aplūkots kopā ar citu leģitīmu mērķi, proti, nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm saglabāšanu ( 67 ). Šajā kontekstā Tiesa ir konstatējusi, ka teritorialitātes principa uzdevums ir ieviest Savienības tiesību piemērošanā nepieciešamību ņemt vērā dalībvalstu nodokļu kompetenču ierobežojumus ( 68 ).

93.

Man ir nopietnas šaubas, ka judikatūra nodokļu jomā ir piemērojama šajā gadījumā.

94.

Pirmkārt, nodokļu jomā teritorialitātes principa, kā to ir atzinusi Tiesa, mērķis ir atrisināt specifiskas problēmas šajā jomā, tostarp novērst nodokļu dubultu uzlikšanu ( 69 ), un situācijas, kurās var tikt pārkāptas izcelsmes dalībvalsts tiesības īstenot savas pilnvaras nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām ( 70 ).

95.

Taču saistībā ar darba ņēmēju līdzdalības tiesisko regulējumu šādas problēmas nerodas. Tādējādi es uzskatu, ka nekas neliedz darbiniekam, ko nodarbina meitasuzņēmums, kurš ir reģistrēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas mātesuzņēmums, noteikt “divkāršu pārstāvību”, proti, pirmkārt, meitasuzņēmumā saskaņā ar nodarbinātības dalībvalsts tiesisko regulējumu un, otrkārt, mātesuzņēmumā saskaņā ar dalībvalsts, kurā reģistrēta šī sabiedrība, tiesisko regulējumu.

96.

Pretēji tam, ko apgalvo TUI, kā arī Vācijas un Nīderlandes valdības, es uzskatu, ka citās dalībvalstīs nodarbināto darbinieku iekļaušana Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskajā regulējumā pati par sevi neizraisītu citu dalībvalstu suverenitātes traucējumus vai nepārkāptu to likumdošanas kompetences. Proti, es tāpat kā EBTA Uzraudzības iestāde un Komisija uzskatu, ka jautājums par to, kuri darbinieki var piedalīties Vācijas sabiedrības uzraudzības padomes locekļu vēlēšanās, pilnībā ir Vācijas likumdevēja kompetencē ( 71 ). Citiem vārdiem sakot, kompetenču konflikta nav ( 72 ).

97.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka citās dalībvalstīs nodarbināto darba ņēmēju izslēgšanu no Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskā regulējuma nevar uzskatīt par tādu, kas izriet no teritorialitātes principa.

98.

Tomēr Vācijas valdība uzskata, ka ārpusteritorialitātes jautājums Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskajā regulējumā rodas tāpēc, ka minētajā tiesiskajā regulējumā visām sabiedrībām, kas pieder sabiedrību grupai, kā arī darbiniekiem, kuri piedalās vēlēšanās, ar vēlēšanu nolikumu ( 73 ) vēlēšanu organizēšanas un rīkošanas līmenī ir uzlikti konkrēti pienākumi ( 74 ). Tādējādi saskaņā ar šo nolikumu šīs sabiedrības vadība Vācijas sabiedrības uzraudzības padomes vēlēšanas nevar organizēt centralizēti, bet tās organizē paši darbinieki decentralizēti katrā grupas sabiedrībā. Taču, tā kā citās dalībvalstīs reģistrētajiem meitasuzņēmumiem un to darbiniekiem nav piemērojamas Vācijas tiesības, Vācijas likumdevējs saskaņā ar vēlēšanu nolikumu nevar noteikt viņiem pienākumus un tādējādi iekļaut viņus Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskajā regulējumā.

99.

Tādējādi es norādu, ka saskaņā ar Vācijas valdības viedokli Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskā regulējuma īpašā koncepcija un it īpaši pienākumi, kas izriet no vēlēšanu nolikuma, rada šķērsli citās dalībvalstīs nodarbināto darbinieku iekļaušanai šajā tiesiskajā regulējumā. Tātad šo darbinieku izslēgšana nav absolūta nepieciešamība, kas saistīta ar Vācijas likumdevēja likumdošanas pilnvaru ierobežojumiem, bet gan ir konkrētu viņa veikto izvēļu sekas, it īpaši attiecībā uz vēlēšanu noteikumiem ( 75 ).

100.

Tāpēc ir jānoskaidro, vai pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu var pamatot ar mērķi garantēt darba ņēmējiem līdzdalību sabiedrībā saskaņā ar valsts sociālajām, saimnieciskajām un kultūras īpatnībām, kā to būtībā apgalvo Francijas valdība un Betriebsrat der TUI u.c. ( 76 ).

101.

Jākonstatē, ka, lai arī Betriebsrat der TUI u.c. balstās uz LES 4. panta 2. punktu ( 77 ), saskaņā ar kuru Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas ir raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, šo tiesību normu neminēja Vācijas valdība ( 78 ).

102.

Tomēr šī valdība norāda, ka Vācijas tiesiskais regulējums attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību lēmumu pieņemšanā un vēlēšanu nolikuma normas, kas konkrēti reglamentē uzraudzības padomes locekļu, kuri pārstāv darba ņēmējus, vēlēšanas, ir pielāgotas Vācijas uzņēmējdarbības, sabiedrības un arodbiedrību struktūrām un ka šis nolikums ir pieņemts ne tikai darba ņēmēju interesēs, bet arī vispārīgajās interesēs, ciktāl tā mērķis ir nodrošināt sadarbību un integrāciju, ņemot vērā arī citas intereses, kas nav tikai savas tiešās intereses ( 79 ). Tiesas sēdē šī valdība arī norādīja, ka darba ņēmēju līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir galvenais sadarbības kultūras elements Vācijā un ka tas ir tiesību aktos paredzētās arodbiedrību brīvības izpausme un ļauj īstenot šo brīvību, kas garantēta ar Grundgesetz (Pamatlikums) ( 80 ).

103.

Šajos apstākļos es vilcinos Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesisko regulējumu kvalificēt kā nacionālās identitātes elementu LES 4. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr, manuprāt, nav nekādu šaubu, ka šis tiesiskais regulējums ir būtisks Vācijas darba tirgus un – plašākā nozīmē – Vācijas sociālās kārtības elements.

104.

Turpinājumā ir jākonstatē, ka darba ņēmēju līdzdalība sabiedrības pārvaldībā ir leģitīms mērķis, ņemot vērā Savienības tiesības ( 81 ). Tomēr Savienības tiesībās ir atzīta valstu noteikumu un prakses daudzveidība sociālās politikas jomā ( 82 ) un it īpaši attiecībā uz to, kā darbinieki tiek iesaistīti sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesā ( 83 ). Tātad saskaņā ar šobrīd spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstīm, pirmkārt, ir izvēle pieņemt vai nepieņemt tiesību aktus attiecībā uz darba ņēmēju iesaistīšanos sabiedrībā un, otrkārt, paredzēt to attiecīgo tiesisko regulējumu noteikumus šajā jomā ( 84 ).

105.

Attiecībā uz Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskā regulējuma īpatnībām ir jākonstatē, ka šim tiesiskajam regulējumam ir raksturīga īpaši augsta darba ņēmēju iesaistīšanās pakāpe sabiedrības pārvaldībā ( 85 ). Vienlaikus saskaņā ar vēlēšanu nolikumu ( 86 ) minētajā tiesiskajā regulējumā ir paredzētas salīdzinoši sarežģītas procedūras, kas ietver vairākus procesa posmus, kuru mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanu pareizu norisi un garantēt brīvas, godīgas un aizklātas darba ņēmēju pārstāvju uzraudzības padomē vēlēšanas ( 87 ). Šajā kontekstā Vācijas valdība norāda, ka Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesiskais regulējums ir izveidots, balstoties uz principu, saskaņā ar kuru darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanu organizēšana un rīkošana ir uzticēta darbiniekiem, kuriem pašiem katrā grupas sabiedrībā ir jārīkojas un jāsadarbojas ar arodbiedrībām un grupas sabiedrībām.

106.

Es uzskatu, ka šāda valsts tiesiskā regulējuma attiecībā uz darba ņēmēju līdzdalību ietvaros šādi apsvērumi par vēlēšanu organizēšanas un rīkošanas nosacījumiem ir likumīgas ekonomiskas un sociālās politikas izvēles, kas pašreiz spēkā esošajās Savienības tiesībās ir jāizdara atbilstoši dalībvalstu vērtējumam ( 88 ). Tāpēc es uzskatu, ka tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā pamato mērķis nodrošināt darba ņēmēju līdzdalību sabiedrībā saskaņā ar valsts sociālajām, ekonomiskajām un kultūras īpatnībām.

107.

Turklāt es uzskatu, ka šis tiesiskais regulējums ir samērīgs ar šo mērķi, proti, tas var nodrošināt darba ņēmēju līdzdalības sabiedrībā īstenošanu saskaņā ar valsts sociālajām, ekonomiskajām un kultūras īpatnībām, un ka tas nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu šo mērķi.

108.

Šajā ziņā es atgādinu, ka Tiesa jau ir precizējusi, ka nav nepieciešams, lai ierobežojošais pasākums atbilstu visu dalībvalstu viedoklim attiecībā uz pamattiesību aizsardzības kārtību vai attiecīgajām leģitīmajām interesēm, un ka, tieši pretēji, attiecīgajā jomā veikto pasākumu nepieciešamība un samērīgums nav izslēgti tikai tāpēc vien, ka dalībvalsts ir izvēlējusies aizsardzības sistēmu, kas atšķiras no citas dalībvalsts ieviestās sistēmas ( 89 ).

109.

Turklāt ir jāatzīst, ka, piemērojot personām Vācijas līdzdalības lēmumu pieņemšanā tiesisko regulējumu, tā piemērošanas jomā nav iespējams iekļaut ārpus Vācijas nodarbinātus darba ņēmējus, ja nemaina minētā tiesiskā regulējuma pamatiezīmes. Proti, šāda Vācijas tiesiskā regulējuma paplašināšanas nosacījums būtu, ka darbinieku un grupu sabiedrību atbildība par vēlēšanu organizēšanu un rīkošanu būtu jānodod Vācijas mātesuzņēmuma vadībai, kas būtu pretrunā minētā tiesiskā regulējuma pamatā esošajiem principiem.

110.

Pat ja faktiski ir iespējams, kā to ierosina Komisija, uzlikt mātesuzņēmumam pienākumu savas uzraudzības padomes izveides nolūkā piešķirt tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās arī citās dalībvalstīs nodarbinātiem darbiniekiem, ņemot vērā tā izšķirošo ietekmi uz grupas sabiedrībām, es uzskatu, ka dalībvalstīm saskaņā ar Savienības tiesībām nav pienākums izvēlēties šādu pieeju to tiesiskajā regulējumā par darba ņēmēju iesaistīšanos sabiedrībā.

111.

Šajos apstākļos es uzskatu, ka gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais izraisa darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu LESD 45. panta izpratnē, pašreiz spēkā esošajās Savienības tiesībās par pamatotu būtu jāuzskata šāda tiesiskā regulējuma atstāšana spēkā, ciktāl tas atspoguļo noteiktas leģitīmas ekonomiskās un sociālās politikas izvēles, kas ir jāizdara dalībvalstīm.

112.

Ņemot visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka LESD 45. pantam nav pretrunā tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru tikai darbiniekiem, kas nodarbināti sabiedrības darbības vietās vai grupas sabiedrībās valsts teritorijā, ir tiesības balsot un kandidēt šīs sabiedrības uzraudzības padomes darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanās.

113.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Kammergericht Berlin (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

LESD 18. un 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, saskaņā ar kuru tikai darbiniekiem, kas nodarbināti sabiedrības darbības vietās vai grupas sabiedrībās valsts teritorijā, ir tiesības balsot un kandidēt šīs sabiedrības uzraudzības padomes darba ņēmēju pārstāvju vēlēšanās.