1.

J. Webb-Sämann (prasītājs) uz nepilnu laiku bija nodarbināts Baumarkt Praktiker SAUSA GmbH un subjektos, kuru tiesības un saistības minētā sabiedrība ir pārņēmusi (turpmāk tekstā – “galvenā parādniece”). Darba devējs no prasītāja algas ieturēja konkrētas naudas summas un pārvērta tās pensiju iemaksās. Pret galveno parādnieku 2013. gada oktobrī tika uzsākts maksātnespējas process. Kļuva skaidrs, ka par laika posmu no 2013. gada janvāra līdz septembrim galvenais parādnieks par prasītāju attiecīgajā pensiju fondā nebija pārskaitījis pensiju iemaksas.

2.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots jautājums par to, vai tad, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, ar Direktīvas 2008/94/EK ( 2 ) 8. pantu ir paredzēts, ka naudas līdzekļi, ko darba devējs ir atskaitījis no darba ņēmēja darba samaksas iemaksai papildu pensiju fondā, bet kurus darba devējs faktiski nebija iemaksājis atsevišķā kontā, ir atsevišķi jānodala un jāizslēdz no maksātnespējas procesa.

3.

Direktīvas 2008/94 preambulas 3. apsvērumā ir norādīts, ka “ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzētu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu”.

4.

Ar 1. pantu ir aprakstīta šīs direktīvas darbības joma, norādot, ka tā attiecas uz “tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem [..], kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām [..]”.

5.

Direktīvas 3.–5. pants ir atrodami II nodaļā ar nosaukumu “Noteikumi par iestādēm, kas dod galvojumu”. Ar direktīvas 3. pantu ir pieprasīts dalībvalstīm izveidot garantijas iestādes, lai apmierinātu “darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām [..]”. Šādām iestādēm ir jābūt neatkarīgām no darba devēju apgrozāmā kapitāla, un tās nav jāskar maksātnespējas procesam saskaņā ar direktīvas 5. panta a) punktu.

6.

Ar 4. pantu ir norādīts, ka dalībvalstīm ir tiesības ierobežot garantiju iestāžu atbildību par darba ņēmēju prasījumiem attiecībā uz darba samaksu. Dalībvalsts to var darīt, nosakot laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei ir jāapmierina prasījumi attiecībā uz darba samaksu. Ar 4. pantu turpinājumā tālāk ir norādītas minimālās robežvērtības, līdz kurām nevar piemērot garantiju iestāžu atbildības ierobežojumus.

7.

Direktīvas III. nodaļu veido 6.–8. pants, kuros ir iekļautas tiesību normas par sociālo nodrošinājumu. Ar 6. pantu dalībvalstīm ir dota iespēja “paredzēt, ka [panti, kas attiecas uz garantiju iestāžu saistībām,] neattiecas uz maksājumiem saskaņā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām vai arī uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kas nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”.

8.

Ar 8. pantu ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”.

9.

Direktīvas 2003/41 ( 3 ) preambulas 9. apsvērumā ir norādīts, ka “dalībvalstīm ir jāsaglabā pilna atbildība par savu pensiju sistēmu organizēšanu [..]”. Preambulas 18. apsvērumā ir atzīts, ka “iemaksu veicoša uzņēmuma bankrota gadījumā dalībniekam draud gan darbavietas zaudēšana, gan arī iegūto pensijas tiesību zaudēšana. Tāpēc jānodrošina minētā uzņēmuma un institūcijas nepārprotama nošķiršana un jāparedz obligātas piesardzības normas, ar kuru palīdzību aizsargā dalībniekus”.

10.

Ar 8. pantu ir pieprasīts, lai katra dalībvalsts nodrošina “iemaksas veicošā uzņēmuma un papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijas juridisku nodalīšanu, lai aizsargātu institūcijas aktīvus, ievērojot dalībnieku un saņēmēju intereses iemaksas veicošā uzņēmuma bankrota gadījumā”.

11.

Ar Insolvenzordnung (Vācijas Maksātnespējas likums ( 4 )) 47. pantu ir atļauta mantas izslēgšana no maksātnespējas procesa, ja persona pierāda patiesas vai personiskas tiesības uz šo mantu un noskaidro, ka šai mantai nav jābūt maksātnespējas procesa daļai.

12.

Saskaņā ar Vācijas valdības šajā lietā sniegto rakstisko atbildi Sozialgesetzbuch, Drittes Buch (Sociālā nodrošinājuma kodeksa III sējums ( 5 )) 165. panta 1. punktā ir norādīts, ka maksātnespējīgo uzņēmumu darba ņēmējiem ir tiesības uz kompensāciju, ja tie bija nodarbināti valsts teritorijā un ja tad, kad tika uzsākts maksātnespējas process, viņiem vēl arvien bija tiesības uz atlīdzību iepriekšējo trīs nodarbinātības mēnešu laikā.

13.

Saskaņā ar 165. panta 2. punkta trešo teikumu, ja darba ņēmējs daļu no savas algas pārvērta pensijas iemaksās, tad, aprēķinot kompensāciju maksātnespējīgo uzņēmumu darba ņēmējiem, uzskata, ka pārvēršana nav notikusi, ja darba devējs nav pārskaitījis šīs iemaksas uz attiecīgo pensiju fondu vai apdrošināšanas organizāciju.

14.

Savā rakstiskajā atbildē Tiesai Vācijas valdība atsaucas arī uz Betriebsrentengesetz (Likums par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas uzlabošanu ( 6 )) 7. pantu. Ar 7. pantu tiek aizsargātas darba ņēmēju iegūtās tiesības uz pabalstiem saskaņā ar fondēto pensiju programmām, piešķirot tiem tiesības prasīt no Pensions-Sicherung-Verein (Pensiju aizsardzības biedrība) summas, kas atbilst apjomam, ko darba devējam būtu jāmaksā to pensiju vai apdrošināšanas fondā, ja nebūtu uzsākts maksātnespējas process.

15.

Prasītājs kopš 1996. gada 18. novembra uz nepilnu laiku bija nodarbināts pie galvenās parādnieces.

16.

Kā redzams no lietas materiāliem tiesā, saskaņā ar koplīgumu galvenās parādnieces darba ņēmējiem tika piedāvātas četras atskaitījumu no darba samaksas iespējas pensiju iemaksu ziņā: i) uzturnaudas pārvēršana par iemaksu papildpensijas programmā EUR 275 apmērā gadā; ii) vienreizējs ikgadējs maksājums EUR 300 apmērā (EUR 160,08 nepilna darba laika darbiniekiem); iii) darba samaksas pārvēršana līdz EUR 50 mēnesī un iv) atvaļinājuma naudas pārvēršana EUR 500,00 apmērā gadā.

17.

Darba ņēmēji varēja izvēlēties vienu vai vairākas no šīm iespējām. Tad attiecīgās summas tiktu ieturētas no darba ņēmēju algas un pārvērstas par pensiju iemaksām, lai tās pārskaitītu uz pensiju fondu.

18.

No prasītāja rakstiskajiem paskaidrojumiem izriet, ka viņš izvēlējās visas četras iespējas.

19.

2013. gada 1. oktobrī tika uzsākts maksātnespējas process attiecībā uz galvenās parādnieces līdzekļiem. Christopher Seagon (atbildētājs) tika iecelts par likvidatoru.

20.

Prasītājs iesniedzējtiesā apgalvo, ka laikposmā no 2013. gada janvāra līdz jūnijam ( 7 ) no viņa algas atskaitītās un pensiju iemaksās pārvērstās naudas summas EUR 1017,56 apmērā galvenajam parādniekam bija jāiemaksā viņa arodpensijas fonda kontā Hamburger Pensionskasse (turpmāk tekstā – “Hamburgas pensiju fonds”) ( 8 ).

21.

Prasītājs apgalvo, ka, tā kā galvenais parādnieks nepārskaitīja šo naudas summu pensiju fondā, viņam ir tiesības, lai šīs summas tiktu izslēgtas no maksātnespējas procesa darbības jomas saskaņā ar Vācijas Maksātnespējas likuma 47. pantu. Viņš apgalvo, ka šīs summas viņa uzdevumā ir nodotas pārvaldīšanā (pamatojoties uz fiduciāru vienošanos).

22.

Prasītājs apgalvo, ka gadījumā, ja šīs summas netiek izslēgtas no maksātnespējas procesa, tas līdzinātos Direktīvas 2008/94 8. panta pārkāpumam.

23.

Likvidators apgalvo, ka starp prasītāju un galveno parādnieku nebija noslēgtas nekādas fiduciāras vienošanās. Turklāt, tā kā apstrīdētās summas vienmēr palika darba devēja aktīvos, likvidators apgalvo, ka tās nevar izslēgt no maksātnespējas procesa saskaņā ar Vācijas Maksātnespējas likuma 47. pantu.

24.

Arbeitsgericht (Darba lietu tiesa) prasītāja prasību noraidīja. Tā uzskatīja, ka, tā kā prasītājs neprasīja šīs summas izmaksāt viņam pašam, bet tikai prasīja tās iemaksāt pensiju fondā, viņam nebija pamata prasībai. Tā arī uzskatīja, ka prasītājs nebija pierādījis, ka viņš ar galveno parādnieci bija noslēdzis fiduciāru vienošanos. Un, pat ja to varētu pierādīt, nebūtu iespējama tiesību izdalīšana, pamatojoties uz to, ka izslēdzamās naudas summas maksātnespējas procesā nebija identificējamas starp citām naudas summām.

25.

Prasītājs par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Viņš apgalvo, ka attiecībā uz no viņa atalgojuma ieturētajām summām iemaksai pensiju fondā tomēr pastāvēja fiduciāra vienošanās ar galveno parādnieci.

26.

Ņemot vērā prasītāja izteiktos argumentus, Hessisches Landesarbeitsgericht (Hesenes Augstākā darba tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tāda noteikuma izpratne valsts līmenī, atbilstoši kuram darba samaksas prasījumi, kuriem iestājies termiņš un kuri ir atstāti darba devēja pārvaldīšanā, lai tas noteiktā datumā tos iemaksātu pensiju fondā, taču kurus tas nav ieskaitījis atsevišķā kontā un uz kuriem tāpēc neattiecas tiesības tos izslēgt no maksātnespējas procesa attiecībā uz darba devēja mantu (Aussonderungsrecht) saskaņā ar Vācijas Maksātnespējas likuma 47. pantu, ir pretrunā Direktīvas 2008/94/EK 8. pantam vai citām Savienības tiesību normām?”

27.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, atbildētājs un Komisija. Saskaņā ar Reglamenta 61. panta 1. punktu Tiesa nosūtīja Vācijas valdībai jautājumu, uz ko jāatbild rakstiski pirms tiesas sēdes. Prasītājs, atbildētājs, Komisija un Vācijas valdība sniedza mutiskus argumentus tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 4. jūlijā.

28.

Problēmas, kas ir izvirzītas iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā, tiks apspriestas šo secinājumu trīs daļās.

29.

Vispirms, reaģējot uz lietas dalībnieku iesniegtajiem apsvērumiem, sākšu ar to, kādi konkrēti Savienības tiesību aktu noteikumi ir piemēroti atbildei uz uzdoto jautājumu. Piekrītot iesniedzējtiesai, secinu, ka Direktīvas 2008/94 8. pants patiešām ir visbūtiskākā tiesību norma šajā lietā.

30.

Otrkārt, piedāvāšu atbildi uz precīzo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu. Manuprāt, ar Direktīvas 2008/94 8. pantu netiek pieprasīts, ka no maksātnespējas procesa ir jāizslēdz naudas līdzekļi, ko no darba ņēmēja atalgojuma atskaita darba devējs, kurš tagad ir maksātnespējīgs, lai tos ieskaitītu papildpensijas fondā ( 9 ), bet ko darba devējs faktiski nav iemaksājis atsevišķā kontā vai pārskaitījis pensiju fondam.

31.

Treškārt, lai valsts tiesai sniegtu pilnīgu un noderīgu atbildi, nobeigumā sniegšu dažus ieteikumus, kā dalībvalstīm rezultātā jāizprot 8. pants. Izteikšu arī dažus praktiskus apsvērumus par to, cik svarīgi ir dalībvalstu izraudzītie līdzekļi, ar ko faktiski iespējams sasniegt šo rezultātu.

32.

Prasītājs apsvērumos atsaucas uz Direktīvu 2003/41. It īpaši viņš pievēršas prasībai šīs direktīvas 8. pantā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jānodrošina darba devēja ( 10 ) un pensiju fonda juridiska nodalīšana, lai aizsargātu pensiju fonda līdzekļus darba devēja bankrota vai maksātnespējas gadījumā.

33.

Lai gan darba devēja nodalīšana no pensiju fonda daļēji ir vērsta uz darba ņēmēju tiesību uz pensiju aizsardzību, ar to vien nepietiek, lai atrisinātu ar šo lietu saistīto problēmu ( 11 ). Darba devēja un pensiju fonda juridiska nodalīšana neatrisina problēmu, kas rodas, ja darba devējs iemaksas par darba ņēmējiem faktiski nepārskaita pensiju fondam, ja vien prasību par darba devēja un pensiju fonda juridisko nodalīšanu neinterpretētu diezgan ekstrēmā veidā, kas līdzinātos tūlītējai un automātiskai prasībai nodalīt to aktīvus. Šī ekstrēmākā interpretācija neizriet no Direktīvs 2003/41 8. panta formulējuma. Tāpēc, manuprāt, darba devēja nodalīšanai no pensiju fonda ir nozīme tikai tad, ja naudas līdzekļi faktiski atrodas pensiju fondā.

34.

Tas tiek uzsvērts ar šajā lietā norādītajiem faktiem. Šķiet, ka faktiski ir ievērota prasība par galvenā parādnieka (darba devēja) un Hamburgas pensiju fonda juridisku nodalīšanu minētā pensiju fonda līdzekļu aizsardzības vajadzībām. Naudas līdzekļi, kas faktiski atrodas Hamburgas pensiju fondā, ir garantēti pret darba devēja maksātnespējas procesu ( 12 ). Tomēr paliek neatbildēts jautājums par to, kas notiek ar naudas līdzekļiem, kas vēl arvien atrodas pie darba devēja, bet kas būtu bijuši jāpārskaita pensiju fondā.

35.

Tāpēc, piekrītot iesniedzējtiesai, uzskatu, ka Direktīva 2003/41 ierobežotā apjomā attiecas uz šajā lietā norādītās praktiskās problēmas atrisināšanu. Problēmas pienācīga analīze būtu jāveic saskaņā ar Direktīvu 2008/94.

36.

Viens no Komisijas procesuālajos rakstos izvirzītajiem argumentiem ir tāds, ka attiecīgā tiesību norma šajā lietā ir Direktīvas 2008/94 3. pants, nevis 8. pants. Lai gan Komisija novirzījās no šī argumenta tiesas sēdē, līdzīgu argumentu tiesas sēdē minēja arī atbildētājs un Vācijas valdība. Tāpēc uzskatu, ka vispār ir jānosaka robežas starp šīs direktīvas 3. un 8. pantu un pēc tam, pamatojoties uz to, ir jānosaka, kura no šīm tiesību normām atbilst šai lietai.

37.

Uzskata, ka 3. un 8. pants zināmā mērā pārklājas. Abi panti nodrošina papildu aizsardzības formas. Tos var piemērot paralēli, kā ierosināja Komisija tiesas sēdē.

38.

Ar Direktīvas 2008/94 6. pantu ir noteikts, ka dalībvalsts var paredzēt, ka garantiju iestāžu saistības neattiecas uz maksājumiem valsts vai papildu pensiju fondiem. Ar to tiek norādīts, ka principā pensiju iemaksas atbilst 3. panta darbības jomai, ja vien dalībvalsts tās no šīs jomas nav izslēgusi.

39.

8. pants attiecas uz darba ņēmēju interesēm saistībā ar viņu tiesībām uz vecuma pabalstu saskaņā ar papildu pensiju sistēmām. Loģiski, ka, galu galā, ar pensiju iemaksām tiek finansētas darba ņēmēja tiesības uz pensiju nākotnē. Tādēļ pastāv dabiska saikne starp 3. un 8. pantu.

40.

Tādējādi tomēr šķiet, ka 3. pantam un 8. pantam ir nedaudz atšķirīgi mērķi un uzdevumi. To darbības joma un saturs nav pilnīgi savstarpēji aizstājami. Galu galā ar to tiek izskaidrots, kāpēc direktīvā netika lietots viens pants, bet gan divas atsevišķas tiesību normas un kāpēc 3. un 8. pants atrodas dažādās direktīvas nodaļās. Atšķirības starp šīm abām normām ir šādas.

41.

Pirmkārt, 3. panta mērķis ir, izmantojot neatkarīgas garantiju iestādes, nodrošināt, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no to darba attiecībām. Viens šāds prasījums var būt par pensiju iemaksām, kuras nopelnītas kā daļa no darba ņēmēja atalgojuma, kas darba devējam būtu bijis jāiemaksā pensiju fondā. Tas ir skaidrs no 6. panta formulējuma, kā paskaidrots šo secinājumu 38. punktā, kurā ir norādīts, ka principā uz pensiju iemaksām attiecas 3. pants. Tomēr 3. pantā ir minēti “prasījumi attiecībā uz darba samaksu” kopumā. Tādējādi tajā ir ietverti dažādi citi samaksas prasījumi, kas izriet no darba līgumiem, piemēram, atlaišanas pabalsts (ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti) un darba alga, nevis tikai pensiju iemaksas.

42.

No otras puses, 8. pantam ir šaurāka materiāltiesiskā piemērošanas joma. Atšķirībā no 3. panta, 8. panta materiāltiesiskā piemērošanas joma ir ierobežota ar papildu pensiju fondiem pretstatā jebkuriem prasījumiem attiecībā uz darba samaksu vispār.

43.

Otrkārt, ar 3. pantu būtībā ir garantēts, ka darba ņēmēji saņem to, ko viņi jau ir nopelnījuši. Tas ir skaidrs no jēdziena “prasījumi attiecībā uz darba samaksu” lietošanas, ar ko tiek norādīts, ka tajā minētie prasījumi ir radušies pagātnē, kamēr turpinājās darba attiecības, un vēl arvien ir jāizpilda.

44.

Savukārt 8. pants koncentrējas uz citu laiku. Ar to dalībvalstīm tiek noteikts pienākums nodrošināt darba ņēmēju interešu aizsardzību saistībā ar “tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu” saskaņā ar papildu pensiju sistēmām. Ar vārdu “tūlītēju” un “gaidāmu” lietošanu ir norādīts, ka 8. pants attiecas uz tiesībām, kas rodas tagad vai radīsies nākotnē ( 13 ).

45.

Treškārt, 3. un 8. panta mērķi ir jāsasniedz dažādos veidos. Izpildot 3. pantu, ir jāveic maksājumi darba ņēmējiem, turpretim ar 8. pantu dalībvalstīm ir ļauts veikt “vajadzīgos pasākumus”, nenosakot, kādi ir šie pasākumi. To var veikt vairākos veidos, ne tikai veicot maksājumus darba ņēmējiem ( 14 ).

46.

Ceturtkārt un visbeidzot, ar 3. pantu un ar 8. pantu ir aizsargātas atšķirīgas intereses. Ar 3. pantu neapšaubāmi ir paredzēts kompensēt īstermiņa “triecienu”, ar kādu darba ņēmējs saskaras darba devēja maksātnespējas gadījumā. Uz to netieši ir norādīts Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinumā par Komisijas priekšlikumu Direktīvai 80/987, kur šī komiteja atsaucas uz faktu, ka darba devēja maksātnespējas procesa laikā “darba ņēmējiem [..] ir steidzami vajadzīgs saņemt nopelnīto, lai segtu savus un savu ģimeņu ikdienas izdevumus” ( 15 ). Tāpat ģenerāladvokāte Juliana Kokote [Juliane Kokott] lietā Robins arī atzina, ka saskaņā ar 3. pantu darba algas nemaksāšana varētu būt kaut kas uz salīdzinoši “neilgu laiku” un darbinieki “uz to var reaģēt samērā ātri” ( 16 ).

47.

No otras puses, 8. panta mērķis ir aizsargāt darba ņēmēju tiesības uz pensiju ilgtermiņā. Ar Komisijas ziņojumu par to, kā transponēta Padomes Direktīva 80/987, ir apstiprināta šī atšķirība starp 3. un 8. pantu, nosakot, ka 8. pantā “vairs nav jautājums par darba samaksas, bet par tiesību uz vecuma pabalstu garantēšanu” ( 17 ). Kā ģenerāladvokāte Juliana Kokote norādīja lietā Robins, “tiesību uz vecuma pabalstiem samazinājums atstāj iespaidu uz kopīgo pensijas saņemšanas laiku” ( 18 ), un maz ticams, ka darbinieks var daudz izdarīt, lai kompensētu šo deficītu ( 19 ). Tāpēc nepietiek tikai atdot pensiju “iemaksas”, kā paredzēts saskaņā ar direktīvas 6. un 3. pantu, lai ievērotu 8. pantā paredzēto “tiesību” aizsardzību, jo ar to netiek “garantētas saistības maksāt pašreizējos vai turpmākos pabalstus” ilgtermiņā ( 20 ).

48.

Lai gan ir nelielas atšķirības starp 3. un 8. panta darbības jomu, nolūku un nozīmi, kā norādīts iepriekšējā sadaļā, labprāt arī atzīstu, ka lieta varētu atbilst abām šīm tiesību normām vienlaicīgi. Tieši tāda ir situācija attiecībā uz pensiju iemaksām, ko var kvalificēt kā “prasījumus attiecībā uz darba samaksu” 3. panta nozīmē, bet galu galā ar tām finansē arī tiesības uz tūlītēju un gaidāmo vecuma pabalstu saskaņā ar papildu pensijas sistēmu 8. panta nozīmē.

49.

Tāpēc uzskatu, ka šī lieta ietilpst gan Direktīvas 2008/94 3. panta, gan 8. panta darbības jomā. Tā kā Vācija saskaņā ar direktīvas 6. pantu acīmredzami nav izvēlējusies izslēgt pensiju iemaksas no to savu garantijas iestāžu saistībām, kas izveidotas saskaņā ar 3. pantu, prasītājam ir tiesības uz savu nesamaksāto pensiju iemaksu samaksu par laikposmu, kas ir noteikts saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, ar ko ir īstenots 3.–5. pants ( 21 ). Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, kas ir minēti Vācijas valdības rakstiskajā atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu, šis laikposms ir trīs mēneši.

50.

Turklāt, tā kā šī lieta attiecas uz papildu pensiju fondu, kas tiek nepietiekami finansēts tā rezultātā, ka darba devējs nepārskaita prasītāja iemaksas šim fondam, tiks ietekmētas prasītāja intereses attiecībā uz tiesībām uz pensiju nākotnē, tādēļ uz šo lietu attiecas 8. pants. To, ka uz pensiju fonda nepietiekamu finansēšanu attiecas direktīvas 8. pants, jau ir apstiprinājusi Tiesa spriedumā Hogan ( 22 ).

51.

Saprotu, ka prasītājs šajā lietā jau ir saņēmis maksājumu, tai skaitā savas pensiju iemaksas par trim mēnešiem pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas pret galveno parādnieku saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, ar ko īsteno minētās direktīvas 3.–5. pantu ( 23 ). Tomēr galvenais parādnieks šajā lietā nepārskaitīja prasītāja pensijas iemaksas pensiju fondam par deviņu mēnešu laikposmu. Tādēļ jautājums ir par to, vai 8. panta tiesību uz tūlītēju un gaidāmo pensiju aizsardzība jebkādā veidā ietekmē prasītāja nesamaksātās pensijas iemaksas par atlikušajiem sešiem mēnešiem vai ir saistīta ar tām. Tas ir jautājums, kas tiks izskatīts atlikušajā šo secinājumu daļā.

52.

Iesniedzējtiesa jautā, vai tad, ja darba devējs kļūst maksātnespējīgs, ar Direktīvas 2008/94 8. pantu tiek pilnvarota naudas līdzekļu, kurus darba devējs atskaita no darba ņēmēja atalgojuma, lai ieskaitītu papildu pensiju fondā, bet kurus darba devējs faktiski nav iemaksājis atsevišķā kontā, izslēgšana no maksātnespējas procesa attiecībā uz darba devēja līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, jautājums ir par to, vai 8. panta tvērums paredz arī prasību grozīt vai atcelt attiecīgās valsts maksātnespējas regulējuma normas, kurās nav ietverti nekādi īpaši noteikumi saistībā ar konkrēto situāciju.

53.

Mana atbilde uz šo precīzo jautājums ir noliedzoša. Tomēr tā tiek sniegta kopā ar ierobežojošu precizējumu. Galvenais iemesls noliedzošai atbildei ir vienkāršs: man ir grūti interpretēt tādu minimālas saskaņošanas instrumentu kā Direktīva 2008/94, it īpaši tādu šīs direktīvas apzināti plašo normu kā 8. pantu (kurā dalībvalstij ir atstāta ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem šī norma ir jāīsteno) tādā veidā, ka faktiski ir nepieciešams dalībvalsts tiesiskajā iekārtā ieviest ļoti specifisku normu, piemēram, noteikumu, ar kuru ir pieprasīts nesamaksātās pensiju iemaksas izslēgt no darba devēja maksātnespējas procesa.

54.

Direktīvu 2008/94 diez vai var uzskatīt par universālu līdzekli pret visām darba devēja maksātnespējas negatīvajām sekām tā darba ņēmējiem. Ar to tikai ir noteikti minimālie Savienības standarti, par kuriem vājāku dalībvalstu darba ņēmēju aizsardzību nevar piemērot, bet, kurus pārsniedzot, dalībvalstis var brīvi noteikt regulējumu pēc saviem ieskatiem ( 24 ).

55.

To apstiprina divi šīs direktīvas aspekti. Pirmkārt, ar Direktīvas 2008/94 preambulas 3. apsvērumu skaidri ir noteikts, ka tās mērķis ir “nodrošināt aizsardzības minimumu” darba ņēmējiem darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tā turpinājumā ir teikts, ka ir jāņem vērā “nepieciešamība līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā”.

56.

Otrkārt, Direktīvas 2008/94 11. pantā ir noteikts, ka tā neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem. Citiem vārdiem sakot, ar Direktīvu 2008/94 ir noteikts darba ņēmēju aizsardzības zemākais līmenis to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kuru pārsniedzot, dalībvalstis pēc izvēles var brīvi veidot un paplašināt šo aizsardzību ( 25 ). Tas ir pamatots ar sākotnējo Komisijas priekšlikumu Direktīvai 80/987 un Komisijas ziņojumu par to, kā transponēta Padomes Direktīva 80/987. Abos šajos dokumentos, apspriežot (tagadējo) Direktīvas 2008/94 11. pantu, ir konstatēts, ka minētais pants norāda uz faktu, ka šī direktīva piedāvā tikai darba ņēmēju minimālo aizsardzību ( 26 ).

57.

Fakts, ka ar šo direktīvu ir veikta minimāla saskaņošana, nozīmē, ka šīs direktīvas noteikumu interpretāciju nevajadzētu veikt pārlieku normatīvā veidā. Drīzāk Direktīvas 2008/94 interpretācijai ir vajadzīga līdzsvarota pieeja, kas atspoguļo darba ņēmēju minimālo aizsardzību, ko ar to cenšas panākt. To atceroties, tagad pievēršos pašai 8. panta interpretācijai.

58.

Direktīvas 8. pants ir formulēts īpaši neskaidri. Ar to dalībvalstīm tiek noteikts pienākums panākt rezultātu: nodrošināt, ka tiek aizsargātas darba ņēmēju intereses attiecībā uz viņiem piešķirtajām tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu. Tomēr ar šo normu netiek īpaši noteikts, kādā veidā šī aizsardzība ir jāgarantē.

59.

Tā šķiet likumdevēja apzināta rīcība, kā tas ir acīmredzams no Direktīvas 2008/94 un tās priekšteces Direktīvas 80/987 travaux préparatoires [sagatavošanas darbiem]. Sākotnējā Direktīva 80/987 bija viena no trim direktīvām, kas pieņemtas kā daļa no 1974.–1976. gada Sociālās politikas rīcības programmas, kuras mērķis bija risināt uzņēmumu pārstrukturēšanas sociālās sekas, kādas radījusi pieaugusī konkurence pēc tirdzniecības šķēršļu likvidēšanas. Pārējās divas direktīvas bija Direktīva 77/187/EEK par darba ņēmēju tiesībām uzņēmumu īpašnieka maiņas gadījumā ( 27 ) (tagadējā Direktīva 2001/23/EK ( 28 )) un Direktīva 75/129/EEK par kolektīvo atlaišanu ( 29 ).

60.

Visas trīs direktīvas ir daļa no viena un tā paša tiesību aktu kopuma. Tādēļ iepazīšanās ar Direktīvu 77/187 un Direktīvu 75/129 sniedz noderīgu kontekstuālu informāciju par Direktīvas 80/987 un tagadējās Direktīvas 2008/94 interpretāciju.

61.

Komisijas priekšlikumā Direktīvai 80/987, apspriežot (tagadējo) Direktīvas 2008/94 8. pantu, ir īpaša atsauce uz Direktīvu 77/187. Komisija norāda, ka 8. pantā ir ievērots šādas pašas problēmas risinājums, kas jau pieņemts Direktīvā 77/187 par uzņēmumu īpašnieku maiņu ( 30 ). Faktiski Direktīvas 80/987 8. panta formulējums ir gandrīz identisks Direktīvas 77/187 3. panta 3. punkta (tagad Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta) formulējumam.

62.

Pieņemot Direktīvu 77/187, Komisija atteicās no sava sākotnējā mēģinājuma izdot normatīvos aktus par papildu pensijas tiesību saskaņotu nodošanu atbilstoši 3. pantam. Norādītais iemesls tam bija: “[Pensiju] saistību prasības, formas un raksturs tik ļoti atšķiras, un tie tiek organizēti tik dažādi, ka nav iespējams noteikt īpašus Kopienas noteikumus [šajā] direktīvā. Tas arī nav vajadzīgs, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus. Šī iemesla dēļ ierosinātajā direktīvā ir ietverta tikai prasība dalībvalstīm nodrošināt, lai darba ņēmēji nezaudē tiesības, un tām ir atstāta izvēles brīvība attiecībā uz veidiem un līdzekļiem ( 31 ).”

63.

Ar to tiek norādīts, ka Komisija atstāja plašu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem būtu jāaizsargā darba ņēmēju tiesības saskaņā ar papildu pensiju sistēmām atbilstoši Direktīvai 77/187. Šī pati pieeja bija izmantota Direktīvas 80/987 8. pantā (tagadējais Direktīvas 2008/94 8. pants).

64.

Šis secinājums ir pamatots arī ar izmaiņām Direktīvas 80/987 8. panta formulējumā. Komisijas priekšlikumā sākotnēji tika paziņots, ka “dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus [..]” ( 32 ). Šo formulējumu Padome vēlāk grozīja, un Direktīvas 80/987 galīgajā versijā tas skanēja “dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti nepieciešamie pasākumi [..]”. Neapšaubāmi, ar to dalībvalstīm tiek piešķirtas vēl plašākas iespējas panākt darba ņēmēju pensiju sistēmu aizsardzību ( 33 ). Piemēram, saskaņā ar pēdējo no minētajiem formulējumiem tām nav pašām jāveic pasākumi, bet tās var pieprasīt, lai to dara cita iestāde vai pat darba devējs ( 34 ).

65.

Visbeidzot, Tiesa ir arī atzinusi “ievērojamu rīcības brīvību”, kāda dalībvalstīm ir piešķirta ar 8. pantu to līdzekļu noteikšanai, ar kuriem ir jāsasniedz 8. panta mērķis ( 35 ).

66.

Īsumā – Direktīva 2008/94 ir minimālas saskaņošanas instruments. Tās 8. pants ir formulēts īpaši vispārēji, apzināti piešķirot dalībvalstīm “ievērojamu rīcības brīvību”. Šo iemeslu dēļ neuzskatu, ka Tiesai būtu jāparedz īpaši līdzekļi, ar kādiem dalībvalstīm sasniegt 8. panta mērķi.

67.

Protams, dalībvalsts var izvēlēties sasniegt 8. panta mērķi, ieviešot aktīvu norobežošanas noteikumu, ar ko nodala pensiju iemaksas no maksātnespējas procesa, kā to ierosināja prasītājs šajā lietā. Tomēr dalībvalstij nav pienākuma to darīt, ja tā realizē 8. pantā paredzēto aizsardzību citā veidā.

68.

To apliecina arī Komisijas ziņojums par to, kā transponēta Direktīva 80/987, kurā ir minēti šādi piemēri par to, kādā veidā var tikt sasniegts 8. panta mērķis: ieviest pienākumu izveidot rezerves fondus, ieguldījumu uzraudzība, aktuāru uzraudzība, fonda neatkarība, lai notiek, kas notikdams, apdrošināšana u.c. ( 36 ) Ar to tiek norādīts, ka 8. panta mērķus var pilnībā sasniegt, izmantojot daudzas dažādas metodes, bet neviena metode nav obligāta.

69.

Šai atbildei iesniedzējtiesai ir arī praktiska nozīme. Ar Direktīvu 2008/94 netiek mēģināts pilnībā regulēt un saskaņot valsts pensiju tiesības vai maksātnespējas tiesības. Turklāt maksātnespējas un pensiju tiesības valstu līmenī ir ļoti sarežģītas un tehniskas. Dalībvalstis tāpēc saglabā kontroli pār to, kā ir jāorganizē maksātnespējas process un kā jāklasificē kreditori ( 37 ). Interpretējot 8. pantu tā, ka tiek pieprasīts izslēgt naudas summas, lai garantētu darba ņēmēju pensiju iemaksas, ar to varētu ievērojami traucēt dalībvalstīm noteikt prioritātes kreditoriem maksātnespējas procesā ( 38 ). Nav nekā, kas liecinātu, ka Direktīvas 2008/94 8. pantam bija plānota šāda tālejoša ietekme ( 39 ).

70.

Tāpēc ierosinu Tiesai atbildēt uz precīzo prejudiciālo jautājumu šādi: ar Direktīvas 2008/94 8. pantu netiek pieprasīts, ka prasījumi attiecībā uz darba samaksu, kas bija iemaksāti darba devējam pārskaitīšanai pensiju fondā līdz konkrētam datumam, bet kurus minētais darba devējs neiemaksāja atsevišķā kontā, ir jāizslēdz no maksātnespējas procesa attiecībā uz minētā darba devēja līdzekļiem.

71.

Papildus jau sniegtajai atbildei uz konkrēto un precīzo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, manuprāt, šai lietai ir jāvelta dažas noslēguma piezīmes. Šīs piezīmes attiecas uz saskaņā ar 8. pantu paredzēto rezultātu un to metožu efektivitāti, kuras dalībvalstis ir izvēlējušās šī rezultāta sasniegšanai.

72.

Ņemot vērā iepriekš minēto diskusiju par Direktīvu 2008/94 kā minimālas saskaņošanas instrumentu, uzskatu, ka ar 8. pantu netiek prasīts dalībvalstīm nodrošināt darba ņēmēju tiesību uz pensiju pilnīgu aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā ( 40 ). Pateicoties tā ģenēzei, formulējumam un interpretācijai šajā Tiesā, ir skaidrs, ka ne viss ir pilnībā atgūstams saskaņā ar 8. pantu.

73.

Tomēr uzskatu, ka saskaņā ar 8. pantu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt darba ņēmēju interešu aizsardzību attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pensiju pēc iespējas tādā veidā un apjomā, kas ir saprātīgs un samērīgs.

74.

To, kas ir saprātīgs un samērīgs, tomēr nevar konstatēt abstrakti. Ievērojama nozīme ir lietas konkrētajam kontekstam un faktiem. Šajos secinājumos var norādīt vispārīgus ilustratīvus kritērijus, lai veiktu novērtējumu par to, kas ir saprātīgs un samērīgs. Šāds novērtējums var ietvert tādus apsvērumus kā summa, kādu darba ņēmējs(‑i) jau ir ieskaitījis(‑uši) pensiju fondā, summa, par kādu viņu tiesības uz pensiju tiks samazinātas maksātnespējas rezultātā, cik ilgu laiku pensiju fonds ir bijis nepietiekami finansēts, iespējamība, ka darba ņēmējs atkal tiks nodarbināts un spēs veikt turpmākās iemaksas pensiju fondā.

75.

Spriedumā Hogan Tiesa secināja, ka dalībvalsts bija atbildīga par vismaz 50 % no darba ņēmēja uzkrāto vecuma pabalstu vērtības ( 41 ). Iespējams, šis skaitlis nav jāuzskata par nemainīgu visiem iespējamajiem turpmākajiem gadījumiem. Tā vietā varbūt tas jāuztver kā noteikta minimālā robežvērtība, pie kuras nonāk konkrētā kontekstā.

76.

Šo pamatnostādņu piemērošana, kā arī samērīguma un pamatotības vērtējums konkrētajā lietā ir valsts tiesas kompetencē. No Tiesai iesniegtās informācijas izriet, ka no prasītāja pensiju fonda trūkstošo iemaksu summa attiecas uz deviņu mēnešu laikposmu. Vācijas valdība ir paskaidrojusi, ka tā pilnībā izmaksāja kompensāciju prasītājam par trim no šiem mēnešiem. Saskaņā ar prasītāja paskaidrojumiem viņa tiesības uz ikmēneša pensiju tiks samazinātas par summu no EUR 5 līdz EUR 7 mēnesī pensijas apdrošināšanas laikposmā (jādomā, ka vismaz) no 1996. gada, kad prasītājs sāka strādāt pie galvenā parādnieka. Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, bet tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai prasītāja situācija ievērojami pārsniedz minimālo robežvērtību, kādu ir noteikusi Tiesa spriedumā Hogan.

77.

Lai gan ar lielu brīvības pakāpi, šķiet, ka dalībvalstis izmanto divas galvenās metodes, kā aizsargāt darba ņēmēju tiesības uz pensiju, ievērojot 8. pantu ( 42 ).

78.

Pirmā metode ir izveidot būtībā apdrošināšanas iestādes, kuras pārņem maksātnespējīgā darba devēja saistības attiecībā uz tā darba ņēmēju pensiju iemaksām. Otrā metode paredz īstenot darba devēja līdzekļu un pensiju fonda līdzekļu stingru juridisko nodalīšanu un nodrošināt, ka pensiju fonda līdzekļi ir pietiekami.

79.

Tiesas sēdē Vācijas valdība paziņoja, ka Vācija izmanto abas šīs metodes atkarībā no tā, kāda veida pensiju fondu darba ņēmējs ir izvēlējies. Prasītāja pensiju fonds šajā lietā ir “Pensionkasse”. Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, šķiet, ka tas ir aizsargāts ar otro metodi ( 43 ).

80.

Iepriekš šo secinājumu 76. punktā minētā iemesla dēļ nešķiet, ka uz tādu lietu kā šī attiektos 8. panta prasības. Tomēr vispārīgi attiecībā uz otro metodi nobeigumā būtu jāsniedz šāda norāde.

81.

Ar darba devēja un pensiju fonda līdzekļu nodalīšanu vien nepietiek, lai sasniegtu 8. panta mērķi. Tā tas ir netieši norādīts jau iepriekš saistībā ar Direktīvu 2003/41, kad pievērsu uzmanību tam, ka, vienkārši atsevišķi glabājot darba devēja un pensiju fonda līdzekļus, netiek risināta šajā lietā aplūkotā problēma. Ģenerāladvokāts Karls Oto Lencs [Carl Otto Lenz] lietā Komisija/Itālija arī paziņoja, ka “aizsardzība, kura aprobežojas ar [..] fondu neaizskaramību un neattiecas uz to, kā fondi tiek pienācīgi uzturēti ar līdzekļiem, ir acīmredzami nepietiekama” ( 44 ).

82.

Lai pienācīgi izpildītu savas saistības, dalībvalstij ir jānodrošina, ka pensiju fonda līdzekļi ir pietiekami saistību izpildei un ir novērsta atkārtota grūti kontrolējamu summu līdzekļu nepietiekamība ( 45 ). Ar to tiek pieprasīta pensiju fondu cieša uzraudzība un atbilstīgas apdrošināšanas nodrošināšana. Šo uzraudzību var panākt dažādos veidos. Darba ņēmējiem var padarīt pieejamu informāciju, kas attiecas uz viņu pensijas regulārām (teiksim, reizi mēnesī vai ceturksnī) iemaksām pensiju fondā. Alternatīvi valsts pati varētu nodrošināt regulāru pensiju fondu valsts uzraudzību, vai arī darba devējam vai pensiju fondam varētu būt pozitīvs pienākums ziņot par pensiju iemaksu samaksu.

83.

Īsumā – dalībvalstis saglabā ievērojamu rīcības brīvību attiecībā uz veidu, kādā tās vēlas īstenot savas saistības saskaņā ar 8. pantu. Tomēr, kad tās izvēlas veidu, šī metode efektīvi ir jāievēro un jāīsteno. Pēdējā izpildē ir jāiekļauj regulāra uzraudzība, lai novērstu nopietna un ilgstoši nepietiekama finansējuma gadījumus.

84.

Nobeigumā – ar Direktīvas 2008/94 8. pantu netiek pieprasīts, ka prasījumi attiecībā uz darba samaksu, kuriem ir iestājies termiņš un kuri ir atstāti darba devēja pārvaldīšanā, lai tas noteiktā datumā tos iemaksātu pensiju fondā, taču kurus tas nav ieskaitījis atsevišķā kontā, ir jāizslēdz no maksātnespējas procesa attiecībā uz šī darba devēja mantu. Tomēr un vienlaikus 8. pantā noteikto mērķi pienācīgi un efektīvi ir jāsasniedz ar citiem līdzekļiem.

85.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hessisches Landesarbeitsgericht (Hesenes Darba lietu tiesa, Vācija) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 8. pantu netiek pieprasīts, ka prasījumi attiecībā uz darba samaksu, kuriem ir iestājies termiņš un kuri ir atstāti darba devēja pārvaldīšanā, lai tas noteiktā datumā tos iemaksātu pensiju fondā, taču kurus šis darba devējs nav ieskaitījis atsevišķā kontā, ir jāizslēdz no maksātnespējas procesa attiecībā uz šī darba devēja mantu. Tomēr un vienlaikus 8. pantā noteikto mērķi pienācīgi un efektīvi ir jāsasniedz ar citiem līdzekļiem.