1.

Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ( 2 ), it īpaši tās 4. un 7. pantu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk tekstā – “ANO konvencija par invaliditāti”) ( 3 ) 5. panta 2. punktu.

2.

Šis lūgums attiecas uz prasību, kuru ir cēlusi Petya Milkova par lēmumu, kura rezultātā tika izbeigtas viņas darba attiecības un kura pamatā bija ieinteresētās personas, kam ir invaliditāte, amata vietas, kuru viņa ieņēma ierēdnes statusā, likvidēšana. Viņa pārmet administrācijai, kas viņu ir nodarbinājusi, ka tā nav viņai piemērojusi Bulgārijas tiesību aktus, ar kuriem noteiktām slimu personu kategorijām tiek piešķirta īpaša aizsardzība atlaišanas no darba gadījumā, taču vienīgi tad, ja viņas ir darba ņēmēji.

3.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai šāda veida valsts tiesību akti ir saderīgi ar iepriekš minētajām ANO konvencijas par invaliditāti un Direktīvas 2000/78 normām. Gadījumā, ja tas tā nav, tā vaicā, vai ar pienākumu, kas ir uzlikts dalībvalstij, ievērot šos abus instrumentus tiek noteikts, lai tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, iespēja izmantot valsts noteikumus, ar kuriem tiek aizsargāti vienīgi darba ņēmēji ar invaliditāti ( 4 ), tiktu attiecināta arī uz ierēdņiem, kuriem ir tāda paša veida invaliditāte.

4.

Uzreiz norādīšu, ka, manuprāt, šāda situācija neietilpst Direktīvas 2000/78 materiālajā piemērošanas jomā un ka tādējādi izskatāmajā lietā nebūs jāinterpretē tās tiesību normas, pat ANO konvencijas par invaliditāti kontekstā. Tomēr pakārtoti formulēšu dažus apsvērumus šajā ziņā.

5.

ANO konvencija par invaliditāti Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2010/48/EK ( 5 ), un Bulgārijas Republika to ir ratificējusi 2012. gadā ( 6 ).

6.

Saskaņā ar minētās konvencijas 1. panta pirmo daļu tās “mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu”. Šī paša panta otrajā daļā personas ar invaliditāti ir definētas kā “personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu orgānu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem”.

7.

ANO konvencijas par invaliditāti 4. panta “Vispārējās saistības” 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis apņemas nodrošināt un veicināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas invaliditātes dēļ. [..]”.

8.

Saskaņā ar šīs konvencijas 5. pantu “Vienlīdzība un diskriminācijas aizliegums”:

“1.   Dalībvalstis atzīst, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un saskaņā ar to un ka visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību un uz likumā paredzēto priekšrocību vienādu izmantošanu.

2.   Dalībvalstis aizliedz jebkādu diskrimināciju invaliditātes dēļ un garantē personām ar invaliditāti vienlīdzīgu un efektīvu tiesisko aizsardzību pret diskrimināciju jebkāda iemesla dēļ.

[..]”

9.

Minētās konvencijas 27. pantā “Darbs un nodarbinātība” ir noteikts šādi:

“1.   Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz darbu vienlīdzīgi ar citiem; tās ietver iespēju pelnīt iztikas līdzekļus ar darbu, kuru persona ar invaliditāti brīvi izvēlas vai kuram piekrīt darba tirgū un darba vidē, kas ir atklāta, veicina integrāciju un ir pieejama personām ar invaliditāti. Dalībvalstis nodrošina un veicina tiesību uz darbu īstenošanu, tostarp personām, kas par personām ar invaliditāti kļuvušas darbā, un veic atbilstošus pasākumus, tostarp pieņemot normatīvos aktus, lai cita starpā:

[..].”

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 27. apsvērumu “Padome Ieteikumā 86/379/EEK (1986. gada 24. jūlijs) par invalīdu nodarbinātību Kopienā [ ( 7 )] noteica pamatnostādnes, kurās izklāstīti pozitīvas darbības piemēri, lai veicinātu invalīdu nodarbinātību un izglītību, un 1999. gada 17. jūnija Rezolūcijā par vienlīdzīgām darba iespējām invalīdiem [ ( 8 )] apstiprināja, ka ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību inter alia invalīdu pieņemšanai darbā, saglabāšanai darbā, apmācībai un izglītībai mūža garumā”.

11.

Atbilstoši minētās direktīvas 1. pantam, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, [tās] mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

12.

Direktīvas 2000/78 2. panta “Diskriminācijas jēdziens” 1. punktā ir noteikts, ka šajā direktīvā ““vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls”. Tā 2. punktā ir definēti jēdzieni “tieša diskriminācija” un “netieša diskriminācija” šīs direktīvas izpratnē.

13.

Minētās direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka, “nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz [..] nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.

14.

Šīs direktīvas 4. panta nosaukums ir “Prasības attiecībā uz profesiju”, un tā 1. punktā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta [būtiska] un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla”.

15.

Direktīvas 2000/78 7. pants “Pozitīva darbība” ir izteikts šādi:

“1.   Lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību praksē, vienlīdzīgas attieksmes princips nekavē nevienu dalībvalsti paredzēt vai saglabāt īpašus pasākumus, lai novērstu trūkumus vai kompensētu trūkumus, kas saistīti ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem.

2.   Attiecībā uz invalīdiem vienlīdzīgas attieksmes princips neierobežo dalībvalstu tiesības saglabāt vai pieņemt noteikumus par darba [veselības] aizsardzību un drošību darba vietā vai pasākumus, kā mērķis ir radīt un saglabāt noteikumus vai iespējas, lai saglabātu vai veicinātu viņu integrāciju darba vidē.”

16.

Saskaņā ar Kodeks na truda (Darba kodekss) ( 9 ) 328. panta 1. punkta 2. apakšpunktu “darba devējs var izbeigt darba līgumu, iepriekš par to rakstiski brīdinot darbinieku, 326. panta 2. punktā paredzētajā termiņā [..] darba vietu likvidēšanas gadījumā”.

17.

Tā 333. panta “Aizsardzība atlaišanas gadījumā” 1. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts, ka “328. [panta] 1. punkta 2., 3., 5. un 11. apakšpunktā [..] noteiktajos gadījumos darba devējs var veikt atlaišanu tikai pēc tam, kad ir saņemta iepriekšēja piekrišana no darba inspekcijas katrā atsevišķā gadījumā:

[..]

3.   [attiecībā uz] darbinieku, kas slimo ar kādu no veselības ministra rīkojumā minētajām slimībām”.

18.

Saskaņā ar 1. pantu Naredba no 5/1987 za bolestite, pri koito rabotnitsite, boleduvashti ot tyah, imat osobena zakrila saglasno chl. 333, al. 1, ot kodeksa na trud, izdadena ot Ministerstvoto na narodnoto zdrave i Tsentralniyat savet na balgarskite profesionalni sayrééduzi (Veselības ministrijas un Bulgārijas arodbiedrību centrālās padomes pieņemtais Rīkojums Nr. 5/1987 par slimībām, kuru gadījumā darbinieki, kuri ar tām slimo, tiek īpaši aizsargāti, piemērojot Darba kodeksa 333. panta 1. punktu) ( 10 ):

“Daļējas likvidācijas, amata vietu likvidēšanas vai darba dīkstāves uz vairāk nekā 30 dienām gadījumā uzņēmums var atlaist no darba darbiniekus, kuri slimo ar šādām slimībām, tikai tad, ja iepriekš ir tikusi saņemta darba inspekcijas atbilstošās teritoriālās nodaļas piekrišana”, un šīs slimības ir “sirds išēmiskā slimība”, “aktīva tuberkulozes forma”, “onkoloģiskā slimība”, “arodslimība”, “garīgi traucējumi” un “diabēts”.

19.

Zakon za administratsiata (Likums par valsts pārvaldi) ( 11 ) 12. pants ir izteikts šādi:

“(1)   Valsts pārvaldi īsteno ierēdņi un darbinieki.

(2)   Tiesiskais regulējums par ierēdņu iecelšanu amatā un civildienesta noteikumiem ir noteikts ar likumu.

(3)   Valsts pārvaldē nodarbinātu līgumdarbinieku darba līgumus slēdz, piemērojot Darba kodeksu.”

20.

Saskaņā ar Zakon za darzhavnia sluzhitel (Civildienesta likums) ( 12 ) 1. pantu šajā tiesību aktā tiek reglamentēts “civildienesta tiesisko attiecību starp valsti un ierēdni saturs un izbeigšana dienesta pienākumu izpildes laikā un saistībā ar to, ja speciālā likumā nav noteikts citādi”.

21.

Minētā likuma 106. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka “iecēlējinstitūcija pēc savas iniciatīvas var izbeigt civildienesta tiesiskās attiecības, brīdinot mēnesi iepriekš, [..] amata vietas likvidēšanas gadījumā”.

22.

Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Zakon za zashtita ot diskriminatsia (Likums par aizsardzību pret diskrimināciju) ( 13 ) ir normatīvs akts, kurā ir reglamentēta aizsardzība pret visām diskriminācijas formām un kurš sekmē diskriminācijas novēršanu, transponējot Kopienas direktīvas vienlīdzīgas attieksmes jomā.

23.

Saskaņā ar minētā likuma 4. panta 1. punktu “ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša diskriminācija, pamatojoties uz [..] invaliditāti [..] vai jebkādu citu personisku īpašību, kas ir noteikta likumā vai starptautiskā konvencijā, kuras līgumslēdzēja puse ir Bulgārijas Republika”.

24.

Šī paša likuma 21. pantā ir paredzēts, ka “darba devējs, izmantojot savas tiesības vienpusēji izbeigt darba līgumu saskaņā ar Darba kodeksa 328. panta 1. punkta 2.–5., 10. un 11. apakšpunktu un 329. pantu vai arī izbeigt civildienesta tiesiskās attiecības, piemērojot Civildienesta likuma 106. panta 1. punkta 2., 3. un 5. apakšpunktu, piemēro vienādus kritērijus neatkarīgi no 4. panta 1. punktā minētajām personiskajām īpašībām”.

25.

P. Milkova ir garīgi traucējumi, kas ir izraisījuši invaliditātes pakāpi 50 % apmērā.

26.

Kopš 2012. gada 10. oktobra viņa ieņēma ierēdnes amata vietu Bulgārijas valsts pārvaldē, proti, Agentsia za privatizatsia i sledprivatizatsionen kontrol (Privatizācijas un pārbaudes pēc privatizācijas aģentūrā, turpmāk tekstā – “aģentūra”).

27.

Tā kā aģentūras amata vietu skaits tika samazināts no 105 līdz 65 vietām, P. Milkova tika nosūtīta brīdinājuma vēstule, kurā bija norādīts, ka viņas darba attiecības tikšot izbeigtas, beidzoties viena mēneša termiņam, viņas ieņemamā amata likvidācijas dēļ. Saskaņā ar aģentūras izpilddirektora lēmumu, pamatojoties uz Civildienesta likuma 106. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, darba attiecības tika izbeigtas 2014. gada 1. martā.

28.

P. Milkova cēla prasību par minēto lēmumu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas Administratīvā tiesa, Bulgārija), apgalvojot, ka Bulgārijas Darba kodeksa 333. panta 1. punkta 3. apakšpunkts bijis piemērojams viņas situācijā, kas nozīmē, ka esot bijusi jālūdz darba inspekcijas iepriekšēja piekrišana, lai varētu izbeigt viņas darba attiecības. Aizstāvībai aģentūras izpilddirektors apgalvoja, ka šāda piekrišana neesot bijusi nepieciešama un ka tādējādi strīdīgais lēmums bijis likumīgs.

29.

Šī pirmās instances tiesa noraidīja prasību, pamatojoties uz to, ka, lai gan P. Milkova ir invaliditāte, viņa nevarēja izmantot Darba kodeksa 333. panta 1. punkta 3. apakšpunktā paredzēto īpašo aizsardzību, jo šī tiesību norma nav piemērojama ierēdņa darba attiecību izbeigšanas gadījumā.

30.

P. Milkova iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā. Uzskatot, ka, lai atrisinātu pamatlietu, ir nepieciešama Savienības tiesību normu interpretācija, ar 2015. gada 16. jūlija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2015. gada 24. jūlijā, Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31.

Rakstveida apsvērumus Tiesā iesniedza Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija. Ar 2016. gada 27. maija vēstuli Tiesas statūtu 23. pantā minētās ieinteresētās personas tika aicinātas sniegt rakstveida atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem. P. Milkova, Bulgārijas valdība un Komisija sniedza papildu apsvērumus, atbildot uz šiem jautājumiem. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nav notikusi.

32.

Sava lēmuma pamatojumā iesniedzējtiesa uzsver, ka Bulgārijas tiesību sistēmā principā ir garantēta personu ar invaliditāti aizsardzība un tiek izslēgta jebkāda diskriminācija invaliditātes dēļ ( 14 ), taču praksē vienīgie mehānismi, kas konkrēti darbojas, attiecas tikai uz ierobežotu personu ar invaliditāti loku, nevis uz visām šīm personām vienādi.

33.

No Likuma par valsts pārvaldi 12. panta 1.–3. punkta izriet, ka tādi administratīvie uzdevumi, kādus ir pildījusi valsts iestāde, kurā P. Milkova strādāja pirms savu darbu attiecību izbeigšanas, var tikt uzticēti vai nu personām, kam ir ierēdņu statuss, vai arī līgumdarbiniekiem, kam ir darba ņēmēju statuss un kam tiek piemērots Darba kodekss.

34.

Ir arī skaidrs, ka garīgi traucējumi, no kuriem cieš P. Milkova, ietilpst to slimību sarakstā, kas ir uzskaitītas 1. pantā Rīkojumā Nr. 5/1987 par slimībām, kuru gadījumā darbinieki, kuri ar tām slimo, tiek īpaši aizsargāti, piemērojot Darba kodeksa 333. panta 1. punktu. Tātad viņa būtu saņēmusi šo aizsardzību, ja viņa būtu strādājusi aģentūrā kā darba ņēmēja, nevis kā ierēdne.

35.

Saskaņā ar šo 333. pantu, lasot to kopā ar šī paša kodeksa 328. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, lai varētu atlaist no darba darbinieku, kuram ir noteikta veida invaliditāte, viņa amata vietas likvidēšanas gadījumā, darba devējam ir jālūdz iepriekšēja piekrišana no darba inspekcijas, kurai ir uzticēts izvērtēt paredzētās atlaišanas no darba sekas uz ieinteresētās personas veselības stāvokli un vajadzības gadījumā to aizliegt ( 15 ).

36.

Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa) precizē, ka Civildienesta likumā nav paredzēts analogs pasākums ierēdņu ar invaliditāti labā un ka arī saskaņā ar valsts judikatūru P. Milkova nevar izmantot šādu ex ante aizsardzību. Saskaņā ar šo pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā, ka minētajā likumā nav norādīta skaidra atsauce uz Darba kodeksa 333. panta 1. punktu, tajā paredzētie aizsargājošie pasākumi pat pēc analoģijas nevar tikt piemēroti ierēdņa labā.

37.

Iesniedzējtiesa norāda, ka papildu aizsardzība, kas visām personām, kurām ir noteiktu veidu invaliditāte, ar šo kodeksu ir piešķirta no 1987. gada, tika atcelta attiecībā uz ierēdņiem ar Civildienesta likuma pieņemšanu 1999. gadā, attiecīgā likuma priekšlikuma autoram nenorādot skaidru pamatojumu. Tomēr šī aizsardzība ir tikusi saglabāta attiecībā uz visiem darba ņēmējiem, tostarp tiem, kuri veic savu darbību valsts varas uzdevuma ietvaros, un šis tiesību stāvoklis ir turpinājis pastāvēt pēc Bulgārijas Republikas pievienošanās Savienībai, kas notika 2007. gada 1. janvārī.

38.

Tādējādi kritērijs par strīdīgo atšķirīgo attieksmi, kas tiek īstenota pret personām, kurām ir tāda pati invaliditāte, ir saistīts ar ierēdņa statusa vai darba ņēmēja statusa esamību, ņemot vērā, ka visi darbinieki, kuriem ir darba līgums, var izmantot attiecīgo aizsardzības pasākumu neatkarīgi no tā, vai viņi tiek nodarbināti privātā iestādē vai valsts iestādē. Es uzsveru, ka Komisijas procesuālajos rakstos ir radīts sajukums šajā ziņā, jo tajos ir norādīts, ka nošķiršana esot veikta atkarībā no tā, vai minētās personas strādā privātajā sektorā vai arī valsts sektorā ( 16 ).

39.

Iesniedzējtiesa piebilst, ka Likumā par aizsardzību pret diskrimināciju, kas pieņemts, lai transponētu Kopienas direktīvas, kurās tiek reglamentēta šī joma ( 17 ), esot ietverts arguments, kas attaisno atšķirīgu attieksmi atkarībā no tā, vai darba devējs ir privāta iestāde vai valsts iestāde, darba attiecību izbeigšanas gadījumā personas ar invaliditāti ieņemamā amata likvidācijas dēļ. Šajā ziņā tā norāda, ka minētā likuma 21. pantā ir nošķirti šie abi gadījumi, lai gan ir kopīga prasība, ka darba devējs piemēro vienādus kritērijus tad, ja viņš izmanto savas tiesības vienpusēji izbeigt šādas personas darba līgumu vai darba attiecības.

40.

Šī tiesa norāda, ka tā nezina, kādā mērā ANO konvencijas par invaliditāti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) un Direktīvas 2000/78 normas, kurās, pēc tās uzskata, ir noteikti kopēji nosacījumi attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām ar invaliditāti, atļauj saglabāt šo Bulgārijas tiesību stāvokli, no kura izriet atšķirīga attieksme pret divām mazāk aizsargāto darbinieku kategorijām, kuras tomēr atrodas analogā [darba attiecību] izbeigšanas situācijā.

41.

Lai gan vispirms iesniedzējtiesa jautā Tiesai par ANO konvencijas par invaliditāti 5. panta 2. punkta iespējamo ietekmi šajā lietā, man tāpat kā Komisijai šķiet piemērotāk to izskatīt tikai pēc tam, kad ir izvērtēta Direktīvas 2000/78 normu piemērojamības un interpretācijas divējādā problemātika, kas veido otrā un trešā prejudiciālā jautājuma kopīgu problēmu.

42.

Proti, pirmais uzdotais jautājums ir jāsaprot kā tāds, kas būtībā attiecas uz iespējamo Direktīvas 2000/78 interpretāciju, ņemot vērā minēto konvenciju, kas ir jautājums, kuram ir nozīme tikai tad, ja šī direktīva patiešām ir piemērojama, kas, manuprāt, tā nav to iemeslu dēļ, kurus es izklāstīšu turpinājumā.

43.

Visbeidzot atzīmēju, ka ceturtajam prejudiciālajam jautājumam, kuru ievada nosacījuma formulējums, ir pakārtota nozīme salīdzinājumā ar iepriekšējiem jautājumiem un ka uz to nebūs jāatbild, ņemot vērā atbildes, kuras, manuprāt, ir jāsniedz uz šiem iepriekšējiem jautājumiem.

44.

Gan otrais, gan trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, vai ar Direktīvas 2000/78 normām, precīzāk, ar tās 4. un 7. pantu, tiek pieļauts, ka dalībvalsts pieņem tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotie Bulgārijas tiesību akti, ar kuriem tiek piešķirta īpaša ex ante aizsardzība atlaišanas no darba gadījumā darba ņēmējiem, kuri slimo ar noteiktām slimībām, taču ne ierēdņiem, kuriem var būt tāda paša veida invaliditāte.

45.

Tādēļ šie jautājumi ir jāizskata kopā, vispirms izvērtējot, vai tādos apstākļos kā pamatlietā Direktīva 2000/78 patiešām ir piemērojama.

46.

Protams, kā norāda Bulgārijas valdība un Komisija, saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, “nepārsniedzot [Savienībai] piešķirto kompetenci”, tā ir piemērojama “visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz [..] nodarbinātību un darba nosacījumiem, [kuros ietilpst] atlaišana”. Tādējādi šajā ziņā kārtība, ko valsts iestāde, kura viņu nodarbināja, ir piemērojusi P. Milkova, izbeidzot viņas civildienesta tiesiskās attiecības, var tikt ietverta minētās direktīvas materiālajā piemērošanas jomā. Turklāt nav apstrīdēts, ka garīgie traucējumi, no kuriem cieš ieinteresētā persona, patiešām ietilpst jēdzienā “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē, kā to ir definējusi Tiesa ( 18 ).

47.

Tomēr, tāpat kā to apgalvo Komisija, es uzskatu, ka Direktīva 2000/78 nav piemērojama lietā, kas ir saistīta ar P. Milkova situācijas īpatnībām, jo kritērijs, uz kuru ir tikusi balstīta atšķirīga attieksme, par kuru sūdzas ieinteresētā persona, nav ietverts šīs direktīvas normās.

48.

Proti, no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka pamatlietai ir raksturīgs tas, ka ieinteresētajai personai ir ticis liegts izmantot Bulgārijas tiesību aktus, ar kuriem darba līguma izbeigšanas gadījumā īpaši tiek aizsargāti darba ņēmēji, kuri slimo ar tādām slimībām kā garīgie traucējumi, nevis invaliditātes dēļ, kas viņai ir, bet gan tikai tāpēc vien, ka viņai bija ierēdnes statuss, nevis algota darbinieka statuss, kas tiek prasīts šajos tiesību aktos ( 19 ).

49.

Iesniedzējtiesa atzīst, ka šajā lietā strīdīgā atšķirīgā attieksme nepamatojas uz “personisku īpašību”, ko veido invaliditāte ( 20 ), bet balstās uz apstākli, ka divas personu ar invaliditāti grupas, kas šeit ir pretstatītas, – darba ņēmēji ar invaliditāti, no vienas puses, un ierēdņi ar invaliditāti, no otras puses, – veic savu profesionālo darbību saskaņā ar atšķirīgiem tiesiskajiem regulējumiem, proti, vieni – atbilstoši darba līgumam, bet citi – saskaņā ar civildienesta noteikumiem.

50.

Tomēr šī tiesa uzskata par iespējamu, ka tiesiskais regulējums un valsts judikatūra, kuri ir piemērojami pamatlietā, nav saderīgi ar Savienības tiesību prasībām nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā attiecībā uz visām personām ar invaliditāti. Tāds precīzi ir iemesls, kādēļ tā lūdz Direktīvas 2000/78 normu interpretāciju.

51.

Šajā ziņā es atgādinu, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai gan no Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas, gan arī no tās satura un mērķa izriet, ka ar to ir paredzēts izveidot vispārēju sistēmu, lai ikvienai personai garantētu vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā, tai nodrošinot efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kuras pamatā ir jebkurš no tās 1. pantā paredzētajiem iemesliem ( 21 ), tostarp invaliditāte. Tādējādi minētās direktīvas 2. pantā skaidri ir paredzēts, ka, lai ietilptu šī instrumenta piemērošanas jomā, apgalvotās diskriminācijas pamatā ir jābūt “jebkuram 1. pantā minētajam iemeslam”.

52.

Taču starp šiem diskriminācijas iemesliem, uz kuriem konkrēti ir vērsta Direktīva 2000/78, nav norādīts darba attiecību īpašais raksturs, kas ir kritērijs, uz kura pamata prasītājai pamatlietā ir tikusi izrādīta atšķirīga attieksme, kas ir izraisījusi to, ka viņai netiek piemērota aizsardzība, kura ir paredzēta Bulgārijas Darba kodeksa 333. panta 1. punktā attiecībā uz darba ņēmējiem ar invaliditāti un kuru saskaņā ar valsts judikatūru atsakās piemērot, attiecinot to arī uz ierēdņiem.

53.

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā EKL 13. panta (tagad – LESD 19. pants), kurš ir pamatā Direktīvai 2000/78, formulējumu ( 22 ), tās piemērošanas joma pēc analoģijas nevar tikt paplašināta, arī izmantojot atsauci uz vispārējo nediskriminācijas principu ( 23 ), ārpus diskriminācijas gadījumiem to iemeslu dēļ, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti tās 1. pantā ( 24 ).

54.

Tādējādi šajā lietā tāds jauns diferenciācijas kritērijs kā to darba attiecību veids, kas ir saistošas personai ar invaliditāti, nevar papildināt ierobežojošos iemeslus, saistībā ar kuriem šajā direktīvā ir aizliegta jebkāda diskriminācija. No tā izriet, ka tāda iespējamā atšķirīgā attieksme pret valsts iestādes ierēdņiem un valsts sektora vai privātā sektora līgumdarbiniekiem kā tā, kura saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu tika piemērota P. Milkova, neietilpst nediskriminācijas principa piemērošanas jomā, kāds tas ir konkretizēts Direktīvā 2000/78. Šajā ziņā es atgādinu, ka Tiesa jau ir izslēgusi no šīs direktīvas piemērošanas jomas atšķirīgas attieksmes gadījumus, kuri ir radušies sociāli profesionālās kategorijas dēļ, kurai attiecīgās personas ir piederīgas ( 25 ).

55.

Es precizēju, ka, manuprāt, tikai ar to vien, ka ieinteresētā persona ir persona ar invaliditāti, pašu par sevi nepietiek, lai izskatāmajā lietā padarītu par piemērojamu Direktīvu 2000/78. Šajā ziņā es norādu, ka Tiesa ir nospriedusi, ka “šajā direktīvā [nodarbinātības un profesijas jomā] nostiprinātais vienlīdzīgas attieksmes princips ir piemērojams nevis [tādai] noteiktai personu kategorijai [kā personas ar invaliditāti], bet gan saistībā ar [šī instrumenta] 1. pantā noteiktajiem iemesliem” ( 26 ).

56.

Pat ja ir ticis atzīts, ka Direktīvas 2000/78 piemērojamība saistībā ar minētajiem iemesliem nav jāinterpretē šauri, tomēr, manuprāt, tās tiesību normās ir reglamentēti vienīgi nediskriminācijas principa, kāds tas ir materializēts šajā direktīvā, pārkāpumi, kuru pamatā – kaut vai tikai saistības dēļ ( 27 ) – patiešām ir kāds no iespējamajiem diskriminācijas faktoriem, kuru izsmeļošs uzskaitījums ir sniegts šajā tiesību aktā. Taču tas tā nav pamatlietas gadījumā, jo, kā to konstatējusi pati iesniedzējtiesa, pret P. Milkova ir izturējušies atšķirīgi nevis viņas invaliditātes dēļ, kas ir vienīgais no šiem uzskaitītajiem iemesliem, kurš ir iespējams šajā gadījumā, bet ierēdnes statusa dēļ.

57.

Piebildīšu, ka ar likumdošanas darbiem, kuri ir tikuši uzsākti 2008. gadā, lai mainītu Direktīvas 2000/78 materiālo piemērošanas jomu, netiek apstrīdēta šī analīze ( 28 ). Proti, ir ticis paredzēts paplašināt vienlīdzīgas attieksmes principa neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas īstenošanu “ārpus darba tirgus” ( 29 ), bet nepaplašināt to diskriminācijas iemeslu sarakstu, kuri ierobežojoši ir minēti šajā direktīvā, ņemot vērā, ka pieeja ir bijusi tāda pati saistībā ar divām citām direktīvām par diskriminācijas novēršanu, kuru turpinājumā iekļaujas arī šis pārskatīšanas projekts ( 30 ).

58.

Noslēgumā, tā kā pamatlietā aplūkotās atšķirīgās attieksmes pret darba ņēmējiem ar invaliditāti un ierēdņiem ar invaliditāti pamatā ir to darba attiecību raksturs, kuras šīs abas mazāk aizsargāto darbinieku kategorijas vieno ar viņu darba devēju, un ņemot vērā, ka šis atšķirīgas attieksmes kritērijs nav norādīts Direktīvas 2000/78 1. pantā minēto diskriminācijas iemeslu izsmeļošajā sarakstā, manuprāt, šis instruments nav piemērojams situācijā, kas ir pamatā iesniedzējtiesā iesniegtajam strīdam.

59.

Šādos apstākļos, manuprāt, Direktīvas 2000/78 normas, kuras ir minētas otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā, nav jāinterpretē. Tādēļ turpmākie apsvērumi tiks sniegti gadījumā, ja Tiesa izlemtu veikt lūgto interpretāciju.

60.

Iesniedzējtiesa īsi piemin Hartu sava lēmuma pamatojumā, tomēr nekādi neizskaidrojot, kādā mērā šim Savienības tiesību instrumentam varētu būt nozīme attiecībā uz pamatlietas faktiem. Tā nav sniegusi nekādu argumentāciju par ietekmi, kāda šajā lietā varētu būt kādai no šī tiesību akta normām, uz kuru turklāt neattiecas uzdotie jautājumi. Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos arī par to nekas vairāk nav norādīts ( 31 ).

61.

Taču pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Hartā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro tikai Savienības tiesībās regulētajās situācijās un ka Tiesas rīcībā ir jābūt visai informācijai, kas ļauj tai secināt, ka strīdīgā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, lai tā varētu izteikties par Hartas tiesību normu interpretāciju ( 32 ). Tā kā iesniedzējtiesa nav noteikusi, ka valsts noteikumu, kas varētu reglamentēt pamatlietu pēc būtības ( 33 ), mērķis būtu tieši un konkrēti īstenot noteiktās Savienības tiesību normas atbilstoši Hartas 51. pantam ( 34 ), manuprāt, Tiesai būtu jāuzskata, ka nav jāizvērtē minēto noteikumu atbilstība pamattiesībām, kuras ir nostiprinātas šajā pēdējā minētajā tiesību aktā ( 35 ).

62.

Turklāt iespējamā Savienības tiesību normu interpretācija – šajā gadījumā otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā minēto Direktīvas 2000/78 pantu interpretācija Hartas tiesību normu, it īpaši tās 20., 21., 26. vai 30. panta ( 36 ), kontekstā, – ir iespējama tikai Tiesai piešķirto kompetenču robežās, kuras šeit ir atkarīgas no šīs direktīvas materiālās piemērošanas jomas. Proti, iespējami izvirzītās Hartas tiesību normas vien nevar pamatot Tiesas kompetenci izskatīt tiesisko situāciju, kura neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 37 ).

63.

Norādīšu, ka lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nojaušami ir norādīts uz principu, ar kuru ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, kas tiek īstenota attiecībā uz personām ar invaliditāti. Šajā ziņā es atgādinu, ka, ja Tiesā ir iesniegts prejudiciāls jautājums par to, kā interpretēt vispārējo nediskriminācijas vecuma dēļ principu, kas ir paredzēts Hartas 21. pantā un konkretizēts Direktīvā 2000/78 ( 38 ), šis jautājums ir ticis izvērtēts, ņemot vērā tikai šo direktīvu ( 39 ), it īpaši saistībā ar strīdiem starp privātpersonu un valsts pārvaldes iestādi, kā tas ir šajā lietā. Tāda pati pieeja loģiski būtu jāpiemēro saistībā ar nediskriminācijas invaliditātes dēļ principu, kas arī ir nostiprināts Hartas 21. pantā un konkretizēts Direktīvā 2000/78.

64.

Tā kā es uzskatu, ka šī direktīva nav piemērojama tādos apstākļos kā pamatlietā, kurā attiecīgās diferenciācijas pamatā ir cits kritērijs, nevis kritēriji, kuri izsmeļoši ir uzskaitīti tās 1. pantā, kā esmu to izklāstījis iepriekš ( 40 ), es uzskatu, ka izskatāmajā lietā minētās direktīvas tiesību normas nevar tikt interpretētas, ņemot vērā Hartas tiesību normas.

65.

Ņemot vērā visus šos elementus, galvenokārt uzskatu, ka šajā lietā Direktīvas 2000/78 4. un 7. pants nav jāinterpretē, pat Hartas tiesību normu kontekstā. Tomēr pakārtoti es sniegšu dažus apsvērumus, lai aptvertu gadījumu, ja Tiesa neievērotu šo ieteikumu.

66.

Vispirms norādu, ka savos apsvērumos Bulgārijas valdība ir veltījusi plašu izklāstu Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktam ( 41 ), lai apgalvotu, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, esot pieļaujams, ņemot vērā šo tiesību normu ( 42 ). Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa ne Tiesai iesniegtajos prejudiciālajos jautājumos, ne sava lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojumā nav konkrēti lūgusi tā interpretāciju ( 43 ) un pat netieši nav sniegusi nevienu elementu šajā ziņā ( 44 ), es uzskatu, ka man par šo jautājumu ir jāizsakās vienīgi pakārtoti. Es tikai atzīmēšu, kā to atzīst Bulgārijas valdība, ka Tiesas judikatūrā minētais 2. panta 5. punkts ir interpretēts šauri, pamatojoties uz to, ka ar šo tiesību normu ir izveidota atkāpe no diskriminācijas aizlieguma principa ( 45 ).

67.

Saistībā ar Direktīvas 2000/78 4. pantu, kas skaidri ir minēts otrajā prejudiciālajā jautājumā, es norādu, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi nevienu paskaidrojumu par to, ka, lai atrisinātu strīdu, kuru tā izskata, būtu lietderīgi, ka Tiesa interpretē šo tiesību normu ( 46 ). Vienīgi Bulgārijas valdība ir iesniegusi apsvērumus attiecībā uz šī panta 1. punktu, kuros tā atgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri, jo ar to tiek ļauts atkāpties no nediskriminācijas principa ( 47 ), un kuros tā apgalvo, ka ar minēto punktu tiekot atļauts šajā lietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ( 48 ).

68.

Es savukārt, ņemot vērā pamatlietas faktus, īsti nesaprotu, kādā mērā iespējamā Direktīvas 2000/78 4. panta piemērošana būtu apsverama šajā lietā un tādējādi tā interpretācija pēc būtības būtu lietderīga. Proti, ar šo pantu tiek pieļauts, ka atšķirīga attieksme varētu neietvert diskrimināciju, “ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet būtiska un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla” ( 49 ). Taču Bulgārijas tiesiskajā regulējumā, kas tiek aplūkots šajā lietā, ir ieviesta atšķirīga attieksme, ciktāl ar to it sevišķi tiek aizsargāti darba ņēmēji, nevis ierēdņi, bet tā īpatnība ir tāda, ka tas attiecas arī uz darba ņēmējiem, kuri strādā valsts sektorā un kuri tādējādi var veikt tādas pašas profesionālās darbības kā ierēdņi. Tādējādi attiecīgais diferenciācijas faktors nav saistīts ar “īpašību”, kas būtu “saistīta ar jebkuru no Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem iemesliem” un kas būtu “būtiska un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju” atbilstoši minētā 4. panta piemērošanas nosacījumiem, kuri ir definēti Tiesas judikatūrā ( 50 ).

69.

Katrā ziņā man šķiet, ka šī 4. panta saturs, kā tas ir interpretēts agrākajos Tiesas spriedumos, nekādi neļauj uzskatīt, ka šāds valsts tiesiskais regulējums būtu nesaderīgs ar Savienības tiesību prasībām.

70.

Saistībā ar Direktīvas 2000/78 7. pantu, kas ir trešā prejudiciālā jautājuma priekšmets, iesniedzējtiesa norāda, ka “ir grūti saprast, kādā mērā Bulgārijas Republikas pieņemtās tiesību normas, kurās ir ietverti specifiski aizsardzības pasākumi attiecībā uz personām ar invaliditāti, taču tikai tām, kas ir darba ņēmēji, lai gan arī viņas tiek nodarbinātas valsts dienestā, ir līdzvērtīgas pozitīvai darbībai [minētā] 7. panta izpratnē”.

71.

Šajā ziņā norādu, ka minētā 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka “vienlīdzīgas attieksmes princips nekavē nevienu dalībvalsti paredzēt vai saglabāt īpašus pasākumus, lai novērstu trūkumus vai kompensētu trūkumus, kas saistīti ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem”, un tas tiek darīts, lai “nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību praksē” ( 51 ). Šī paša 7. panta 2. punkts apstiprina šo iespēju veikt pozitīvas darbības pasākumus it sevišķi personu ar invaliditāti labā ( 52 ), ja šo pasākumu mērķis ir viņu veselības aizsardzība un drošība darba vietā vai viņu integrācijas darba vidē veicināšana ( 53 ).

72.

Šajās tiesību normās, ar kurām tiek aizsargāta dalībvalstu suverenitāte ( 54 ), šīm pēdējām minētajām ir atzīta iespēja, nevis pienākums rīkoties, lai pozitīvi mainītu faktiski pastāvošo nevienlīdzību. Proti, kā tas ir ticis norādīts saistībā ar Direktīvas 2000/78 sagatavošanas darbiem ( 55 ), “vienlīdzīga attieksme pati par sevi var būt nepietiekama, ja tā neizraisa reālu vienlīdzību” ( 56 ) un “var arī ietvert speciālu tiesību atzīšanu konkrētām personu grupām” ( 57 ).

73.

Tāpat kā Bulgārijas valdība un Komisija, es uzskatu, ka, pieņemot, ka tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, Tiesa uzskatītu par tādu, kas ietilpst Direktīvas 2000/78 7. panta, it īpaši tā 2. punkta, piemērošanas jomā, kā to apgalvo šī valdība ( 58 ), šajās tiesību normās nekas nenorāda uz to, ka dalībvalsts attiecībā uz precīzi noteiktu personu grupu, kas šajā gadījumā būtu darba ņēmēji, nevarētu ierobežot to pasākumu izmantošanu, kurus tā ir pieņēmusi, lai aizsargātu viņu veselību ( 59 ).

74.

Līdz ar to pakārtoti uzskatu, ka tad, ja Tiesa izlemtu veikt Direktīvas 2000/78 4. un 7. panta interpretāciju, tie būtu jāinterpretē tādējādi, ka šīs tiesību normas pieļauj šādu tiesisko regulējumu.

75.

Sākotnēji šķiet, ka pirmais prejudiciālais jautājums, kas attiecas uz to, vai “ar [ANO konvencijas par invaliditāti] 5. panta 2. punktu ir pieļauts [tāds valsts] tiesiskais regulējums[, kāds tiek aplūkots pamatlietā]”, ietver lūgumu, kura mērķis ir, lai Tiesa interpretētu tiesību normu, kas neietilpst ne Savienības primārajās tiesībās, ne tās atvasinātajās tiesībās. Taču šāda darbība neietilpst Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 267. panta 1. punktu.

76.

Tomēr no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojuma izriet, ka šis jautājums ir attaisnots ar vajadzību, lai Direktīvas 2000/78 interpretācija tiktu veikta atbilstoši ANO konvencijai par invaliditāti, ņemot vērā Tiesas judikatūru ( 60 ). Pēc iesniedzējtiesas uzskata, minētajā konvencijā, it īpaši tās 5. panta 2. punktā ( 61 ), tiekot pieprasīta “vienlīdzīga un efektīva aizsardzība ar likumu pret jebkādas formas diskrimināciju attiecībā uz personām ar invaliditāti jebkāda iemesla dēļ, ne tikai pamatojoties uz tādām noteiktām personiskām īpašībām, kas var tikt aizsargātas, kā Savienības atvasinātajās tiesībās paredzētās” ( 62 ).

77.

Tādēļ pirmais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā tiek lūgts noteikt, vai Direktīvas 2000/78 interpretācija, ņemot vērā šo konvenciju, ļautu uzskatīt, ka Savienības tiesības nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, jo ar to tiek radīta atšķirīga attieksme pret darba ņēmēju un ierēdni, kuriem ir tāda paša veida invaliditāte, kaut gan šajā tiesiskajā regulējumā izmantotais nošķiršanas kritērijs ir nevis invaliditāte, bet gan to darba attiecību atšķirīgais raksturs, kas saista šīs abas personu ar invaliditāti kategorijas ar viņu darba devēju, lai gan šis pēdējais minētais kritērijs nav norādīts aizliegto diskriminācijas iemeslu uzskaitījumā, kas izsmeļoši ir sniegts minētās direktīvas 1. pantā.

78.

Jau tagad precizēju, ka šī pārformulēšanas vajadzība ( 63 ) attiecas arī uz daļu no ceturtā prejudiciālā jautājuma, ciktāl tajā ir minēta “starptautisko tiesību normu ievērošana”, kas ir frāze, ar kuru, manuprāt, iesniedzējtiesa – pat ja tā nav izskaidrojusi savu lūgumu šajā ziņā – it īpaši norāda uz ANO konvenciju par invaliditāti un pienākuma ievērot šo tiesību aktu attiecībā uz izmantojamiem līdzekļiem, lai novērstu iespējamu diskriminācijas esamību tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, ietekmi ( 64 ).

79.

Savā rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem Bulgārijas valdība apgalvoja, ka no ANO konvencijas par invaliditāti 5. panta 2. un 4. punkta, lasot tos kopā ar 27. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu ( 65 ), kā arī kopā ar 4. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu ( 66 ), izrietot, ka tajā ir nošķirti valstu pienākumi attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām valsts sektorā no to pienākumiem attiecībā uz šīs pašas kategorijas personām privātajā sektorā un ka tādējādi ir atļauts izmantot šādu nošķiršanas kritēriju valsts tiesību normās ( 67 ). Šī valdība uzskata, ka ierēdņu darba attiecību īpatnību dēļ ( 68 ) Bulgārijas tiesiskajā regulējumā neesot radīts juridisks vakuums, kas šo aizsargājošo pasākumu pēc analoģijas prasa piemērot attiecībā uz ierēdņiem gadījumā, kurš ir paredzēts Civildienesta likuma 106. panta 1. punkta 2. apakšpunktā.

80.

Savos rakstveida apsvērumos Komisija norādīja, ka, tā kā attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma tiesību normas neietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā un tā kā nepastāv citi Savienības pieņemti un piemērojami noteikumi, attiecīgajai dalībvalstij, proti, Bulgārijas Republikai, esot jānodrošina ANO konvencijas par invaliditāti prasību ievērošana, kuras tai ir saistošas kā tās līgumslēdzējai pusei.

81.

Šajā ziņā, tāpat kā Bulgārijas valdība un Komisija, es atgādinu, ka Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka, ņemot vērā, ka Eiropas Savienība ir apstiprinājusi ANO konvenciju par invaliditāti, šīs konvencijas tiesību normas ir Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa ( 69 ) no minētās konvencijas spēkā stāšanās brīža ( 70 ).

82.

Pretēji tam, ko savā rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem norāda P. Milkova ( 71 ), no pastāvīgās judikatūras izriet, ka minētajā konvencijā paredzētie pienākumi attiecas uz līgumslēdzējām pusēm un, ņemot vērā, ka šīs konvencijas tiesību normu īstenošana vai sekas ir atkarīgas no vēlāku tiesību aktu pieņemšanas, kas ir līgumslēdzēju pušu ziņā ( 72 ), šīs normas no to satura viedokļa nav beznosacījuma un pietiekami precīzas normas, un tādēļ no tā izriet, ka tām nav tiešas iedarbības Savienības tiesībās ( 73 ).

83.

Tomēr Tiesa ir norādījusi, ka Lēmuma 2010/48 II pielikuma papildinājumā skaidri ir minēts, ka Direktīva 2000/78 ir viens no “Savienības tiesību aktiem, kas attiecas uz jautājumiem, kuri reglamentēti [ANO konvencijā par invaliditāti]”, it īpaši saistībā “ar patstāvīgu dzīvesveidu un iekļaušanu sabiedrībā, darbu un nodarbinātību”. Kā Bulgārijas valdība norāda savos rakstveida apsvērumos, Tiesa no tā ir secinājusi, ka uz minēto konvenciju var atsaukties, lai interpretētu Direktīvu 2000/78, kas, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē atbilstoši šai konvencijai Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākuma pār atvasinātajām Savienības tiesību normām dēļ ( 74 ).

84.

Tādējādi pēc tam, kad Savienība bija ratificējusi ANO konvenciju par invaliditāti, Tiesa ir pielāgojusi savu jēdziena “invaliditāte” definīciju Direktīvas 2000/78 izpratnē, pārņemot terminoloģiju, kas ir izmantota minētās konvencijas 1. panta otrajā daļā ( 75 ), un tā ir definējusi jēdzienu “saprātīga darba vietas izveidošana” šīs direktīvas 5. panta izpratnē ( 76 ), ņemot vērā šīs pašas konvencijas 2. panta ceturtās daļas formulējumu ( 77 ).

85.

Tomēr es uzskatu, ka izskatāmajā lietā Direktīva 2000/78 nav jāinterpretē, ņemot vērā ANO konvenciju par invaliditāti, jo, manuprāt, pamatlieta neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ( 78 ). Tādēļ turpmākie apsvērumi tiks sniegti vienīgi pakārtoti pilnīgas skaidrības labad.

86.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā aicina Tiesu noteikt, vai Direktīvas 2000/78 materiālā piemērošanas joma varētu tikt saprasta paplašināti, ņemot vērā ANO konvencijas par invaliditāti 5. panta 2. punkta saturu ( 79 ).

87.

Savā rakstveida atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem Komisija norādīja, ka minētā 5. panta 2. punkta mērķis esot attiecībā uz invaliditāti izskaidrot vienlīdzības un nediskriminācijas principus, kuri ir formulēti šī panta 1. punktā. Tā apgalvoja, ka ar šo tiesību normu netiekot piešķirta plašāka aizsardzība kā tā, kas jau ir nodrošināta ar Direktīvas 2000/78 2. un 5. pantu ( 80 ). Turklāt tā norādīja, ka “[personu ar invaliditāti] vienlīdzīgas un efektīvas tiesiskās aizsardzības pret diskrimināciju” princips, kurš ir norādīts minētajā 2. punktā, esot piemērojams tikai tad, ja diskriminācija ir balstīta uz invaliditāti, kas, kā uzskata Komisija, tā nav šajā lietā.

88.

Savukārt es norādu, ka gan no ANO konvencijas par invaliditāti 2. panta ( 81 ), gan no tās 4. panta ( 82 ) izriet, ka tajā it sevišķi ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija invaliditātes dēļ ( 83 ). Tas pats it īpaši attiecas ( 84 ) uz šīs konvencijas 27. pantu, kura 1. punkta a) apakšpunktā ir aizliegta “diskriminācija invaliditātes dēļ attiecībā uz visiem jautājumiem, kuri saistīti ar nodarbinātību”, ieskaitot “darba saglabāšanu”, kas ietver iespējamu aizsardzību darba attiecību izbeigšanas gadījumā. Taču pamatlietā aplūkotajās Bulgārijas tiesību normās esošās atšķirīgās attieksmes pamatā ir darba attiecību raksturs, nevis invaliditāte, kas piemīt P. Milkova.

89.

Turklāt es uzskatu, ka ANO konvencijas par invaliditāti mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi nevis visu personu ar invaliditāti kategoriju starpā, bet pret personām, kurām ir invaliditāte, un personām, kuras nav skārusi šāda nespēja. Proti, no daudzām minētās konvencijas tiesību normām izriet, ka ar to tiecas veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzību“ar citiem” ( 85 ). Šis ārējais salīdzināšanas punkts ( 86 ) parādās tās 1. panta 2. punktā, kurā ir definēts šīs konvencijas mērķis, it īpaši tas, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “personas ar invaliditāti”, skaidri norādot “vienlīdzīgi ar [citām personām]” ( 87 ). Viens variants ir norādīts tās 7. pantā, kurā ir minēts “vienlīdzīgi ar citiem bērniem” ( 88 ). Tāpat tās 2. pantā ir sniegta “diskriminācijas invaliditātes dēļ” definīcija, atsaucoties uz minēto tiesību un brīvību izmantošanu, ko personas ar invaliditāti īstenotu “vienlīdzīgi ar citiem” ( 89 ). Šī pēdējā minētā frāze ir pārņemta daudzos minētās konvencijas pantos, kas attiecas uz personu ar invaliditāti tiesībām, kuras veicināt un aizsargāt, kā arī nodrošināt to pilnīgu un vienlīdzīgu izmantošanu ir konvencijas nolūkos ( 90 ), un, it sevišķi saistībā ar šo lietu, tās 27. pantā par darbu un nodarbinātību ( 91 ).

90.

Tiesa ir izmantojusi analogu formulējumu savos spriedumos par jēdzieniem, kuri ir ietverti Direktīvā 2000/78 un kuri tiek interpretēti atbilstīgi ANO konvencijas par invaliditāti tiesību normām, piemēram, jēdziens “invaliditāte” un jēdziens “saprātīga darba vietas izveidošana”. Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir izdarījusi atsauci uz “šķēršļiem, kas var apgrūtināt [personas ar invaliditāti] pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem” ( 92 ), nevis dažādu personu ar invaliditāti kategoriju vienlīdzību. Man šķiet, ka tieši no šī paša skatpunkta Savienība ir ratificējusi minēto konvenciju ( 93 ).

91.

Tātad es uzskatu, ka ANO konvencijas par invaliditāti tiesību normas neaptver tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā un ka katrā ziņā ar Direktīvas 2000/78 interpretāciju, kas atbilstu tās tiesību normām, nevar apšaubīt diskriminācijas iemeslu, kuri ir norādīti minētās direktīvas 1. pantā, izsmeļošo raksturu ( 94 ) tā, lai tiem pievienotu iemeslu, kas ir saistīts ar darba attiecību, kuras ir saistošas divām personu ar invaliditāti kategorijām, atšķirīgo raksturu.

92.

Tādēļ, ja Tiesa nospriestu, ka izskatāmajā lietā Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē saskaņā ar ANO konvenciju par invaliditāti, iepriekš minētie apsvērumi, manuprāt, nozīmētu, ka jēdziens “diskriminācija invaliditātes dēļ” šīs direktīvas izpratnē tiek definēts kā tāds, kas attiecas uz gadījumu, kad pret personām, kurām ir invaliditāte, izturas mazāk labvēlīgi vai viņas cieš no īpašas nelabvēlīgas situācijas salīdzinājumā ar “citiem”, proti, personām, kurām nepiemīt šāda īpašība, bet kuras pārējā ziņā atrodas pirmajām minētajām personām līdzvērtīgā situācijā. Tāpat joprojām šīs direktīvas piemērošanas nolūkos “vienlīdzīgas attieksmes princips” attiecībā uz personām, kam ir invaliditāte, būtu jāuzskata par tādu, kura mērķis ir garantēt šīs personu grupas vienlīdzību attiecībā pret personām, kuras nav skārusi šāda ilgstoša nespēja.

93.

Visbeidzot, it īpaši saistībā ar izskatāmo lietu, es atzīmēju, ka ne no vienas minētās konvencijas tiesību normas neizriet, ka līgumslēdzējām valstīm būtu pienākums, cik vien iespējams, saglabāt personu ar invaliditāti viņas amata vietā, ja tā ir tikusi likvidēta, kas nozīmē, ka P. Milkova varētu piemērot labvēlīgāku attieksmi, ko viņa ir lūgusi.

94.

Pat pieņemot, ka ANO konvencijas par invaliditāti 5. panta 2. punkts attiecas uz situācijām, kuras nav ietvertas Direktīvā 2000/78, kā to, šķiet, paredz iesniedzējtiesa, tam, manuprāt, nav nozīmes, ņemot vērā, ka šīs konvencijas tiesību normas nav tieši piemērojamas Savienības tiesībās ( 95 ) un ka to mērķis ir ietekmēt minēto direktīvu tikai saistībā ar atbilstīgu tās tiesību normu interpretāciju, kurās pašās ir definēta tās piemērošanas joma.

95.

Noslēgumā galvenokārt uzskatu, ka šajā lietā Direktīva 2000/78 nav jāinterpretē, ņemot vērā ANO konvenciju par invaliditāti, un pakārtoti uzskatu, ka, ja Tiesa nepiekrīt manam viedoklim, tai šī interpretācija būtu jāveic, paturot prātā, ka minētās konvencijas mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi nevis pret dažādām personu ar invaliditāti kategorijām, bet pret visām pēdējām minētajām un personām, kurām nav invaliditātes.

96.

Ceturtais prejudiciālais jautājums ir iesniegts pakārtoti, jo tas attiecas uz gadījumu, ja Tiesa “uz pirmo un trešo jautājumu [atbildētu] noliedzoši”.

97.

Būtībā iesniedzējtiesa šaubās par to, vai ar pienākumu ievērot gan minētās starptautisko tiesību normas, gan Savienības tiesību normas – kas ir uzlikts Bulgārijas Republikas iestādēm – tiek pieprasīts, lai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā valsts noteikumu, ar kuriem tiek aizsargāti darba ņēmēji ar invaliditāti neatkarīgi no tā, vai viņi tiek nodarbināti privātajā sektorā vai valsts sektorā, piemērošanas joma atlaišanas no darba gadījumā ( 96 ) tiktu paplašināta tādējādi, ka šos aizsargājošos noteikumus piemērotu arī ierēdņiem, kuriem ir tāda paša veida invaliditāte, lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu nodarbinātības un profesijas jomā. P. Milkova ir izteikusies šajā izpratnē ( 97 ).

98.

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka šis jautājums ir saistīts ar faktu, ka attiecīgos Bulgārijas tiesību aktus valsts tiesas piemēro stingri ( 98 ) un ka šī stingrā pieeja varētu izrādīties neatbilstoša Savienības tiesību normām, kuras it īpaši tiek interpretētas, ņemot vērā ANO konvenciju par invaliditāti ( 99 ), kurā tiek pieprasīta vienlīdzīga un efektīva aizsardzība ar likumu pret diskrimināciju attiecībā pret jebkuru personu ar invaliditāti.

99.

Tāpat kā Bulgārijas valdība un Komisija, es uzskatu, ka, ņemot vērā ierobežotās atbildes, ko es piedāvāju sniegt uz iepriekšējiem prejudiciālajiem jautājumiem, un ņemot vērā ceturtā jautājuma nosacījuma raksturu, uz to nav jāatbild un tādējādi tam nav jāvelta īpaši apsvērumi.

100.

Saistībā ar nozīmi, kāda var būt valsts tiesām, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts pilnībā ievēro savus no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus, proti, problemātiku, kas, manuprāt, ir ceturtā prejudiciālā jautājuma pamatā, vēl pakārtotāk un lietderības labad tikai atsaukšos uz Tiesas judikatūru par šo jautājumu, it īpaši uz spriedumiem, kas pasludināti tādas diskriminācijas jautājumā, kura ieviesta ar valsts tiesību normām darba tiesību jomā ( 100 ).

101.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama situācijā, kurā atšķirīga attieksme, kas ir ieviesta ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, pret darba ņēmējiem un ierēdņiem, kuriem ir viena un tā paša veida invaliditāte, pamatojas nevis uz invaliditātes kritēriju, bet uz to darba attiecību raksturu, kas šīs abas personu ar invaliditāti kategorijas attiecīgi saista ar viņu darba devēju.