1.

Saskaņā ar Polijas tiesību aktiem tikai spēļu kazino darbības licences turētāji drīkst rīkot ruletes spēles, kāršu spēles, kauliņu spēles vai automātu spēles (turpmāk tekstā – “atļauju saņemšanas prasība”). Turklāt ruletes spēles, kāršu spēles, kauliņu spēles un automātu spēles drīkst rīkot tikai spēļu kazino (turpmāk tekstā – “atrašanās vietas ierobežojums”).

2.

Atbildētāji pamatlietā ir apsūdzēti par spēļu automātu ekspluatēšanu bāros bez atļaujas saņemšanas. Savai aizstāvībai viņi apgalvo, ka atļauju saņemšanas prasība ir “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 ( 2 ) izpratnē, par ko netika paziņots Komisijai. Tādēļ Polijas iestādes to nevar izmantot pret viņiem.

3.

Tas, ka Komisijai netika paziņots par atļauju saņemšanas prasību, netiek apstrīdēts. Valsts tiesa ar savu jautājumu vēlas saņemt skaidrojumu par šīs nepaziņošanas sekām. Tomēr pirms šo seku izvērtēšanas vispirms ir jānoskaidro cits jautājums, proti – vai atļauju saņemšanas prasība vispār ir “tehnisks noteikums”? Ja tā nav, tad paziņošanas pienākums vispār nerodas.

4.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks analizēts tikai šis vispirms izskatāmais jautājums un no tā izrietošais vispārīgais jautājums: cik lielā mērā atļauju saņemšanas režīmi dažu veidu darbībām, proti, pakalpojumiem, būtu jāuzskata par tādiem, uz kuriem attiecas pienākums paziņot par “tehniskajiem noteikumiem”, kas piemērojami produktiem, tas ir, precēm?

5.

[Direktīvas 98/34] 1. pantā ir ietvertas vairākas būtiskas definīcijas:

[..]

6.

Direktīvas 98/34 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 10. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu. Šajā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja tas jau nav paskaidrots projektā.

[..]”

7.

Polijas Azartspēļu likuma ( 3 ) 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ar ruletes spēlēm, kāršu spēlēm, kauliņu spēlēm vai automātu spēlēm saistīta darbība var tikt veikta, pamatojoties uz spēļu kazino darbības licenci.”

8.

Azartspēļu likuma 14. panta 1. punktā ( 4 ) ir paredzēts:

“Ar ruletes spēlēm, kāršu spēlēm, kauliņu spēlēm vai automātu spēlēm saistīta darbība ir atļauta tikai spēļu kazino.”

9.

Atbildētāji pamatlietā G. M. un M. S. tika apsūdzēti par spēļu automātu ekspluatēšanu bāros Polijā bez vajadzīgās spēļu kazino darbības licences saskaņā ar Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktā ietverto atļauju saņemšanas prasību.

10.

Valsts tiesa pirmajā instancē atzina, ka atļauju saņemšanas prasība ir “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 izpratnē. Ņemot vērā to, ka par atļauju saņemšanas prasību nebija paziņots Komisijai, valsts pirmās instances tiesa secināja, ka to atbildētājiem piemērot nevar. Izdarot šādu secinājumu, tā atsaucās uz Tiesas spriedumu Fortuna ( 5 ). Spriedumā Fortuna Tiesa ir tostarp konstatējusi, ka Azartspēļu likuma 14. panta 1. punkts (tas ir, atrašanās vietas ierobežojums) ir “tehnisks noteikums”.

11.

Pirmās instances tiesas spriedumu Polijas kompetentā iestāde Naczelnik Urzęd Celnego I w Łodzi (I muitas pārvaldes Lodzā vadītājs) (turpmāk tekstā – “NUC”) pārsūdzēja Sąd Okręgowy w Łodzi (Lodzas Apgabaltiesa). Pēdējai minētajai tiesai ir zināma judikatūra, kurā Tiesa ir atzinusi, ka tad, ja nav izpildīts pienākums par “tehnisko noteikumu” paziņošanu Komisijai, šādus noteikumus nevar attiecināt uz privātpersonām ( 6 ). Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai tāda pati argumentācija būtu jāpiemēro atļauju saņemšanas prasībai, ņemot vērā attiecīgās nozares (azartspēles) īpatnības. Ņemot vērā šīs šaubas, valsts tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par tehniskiem noteikumiem atzītu tiesību normu nepaziņošanai var būt atšķirīgas sekas, proti, tādu tiesību normu gadījumā, kas attiecas uz brīvībām, kurām nav piemērojami Līguma par Eiropas Savienības darbību 36. pantā paredzētie ierobežojumi, nepaziņošana nozīmē, ka minētās normas nevar piemērot [konkrētajā izskatāmajā lietā], bet ar tādām brīvībām saistītu tiesību normu gadījumā, uz kurām attiecas Līguma 36. panta ierobežojumi, valsts tiesai, kas vienlaikus ir Savienības tiesa, ir tiesības izvērtēt, vai šīs tiesību normas, neņemot vērā to nepaziņošanu, ir saderīgas ar Līguma 36. panta prasībām un var tikt piemērotas?”

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza NUC, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā, viens no atbildētājiem pamatlietā G. M., Komisija, un Polijas, Beļģijas, Grieķijas un Portugāles valdības. NUC, G. M., Polijas un Beļģijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 20. aprīlī.

13.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks analizēts tikai vispirms izskatāmais jautājums par to, vai atļauju saņemšanas prasība vispār ir “tehnisks noteikums”.

14.

Manuprāt, tā nav. Tiesai tiek piedāvāti divi alternatīvi ceļi, pa kuriem tā var nonākt pie šāda secinājuma.

15.

Pirmais ceļš ir šāds: pēc dažādu “tehnisko noteikumu” kategoriju noteikšanas saskaņā ar Direktīvu 98/34 (B sadaļa) un īsa pārskata par Tiesas attiecīgo judikatūru (C sadaļa), tiek ierosināts, ka iepriekšējas atļauju saņemšanas prasības nav “tehniskie noteikumi” (D sadaļa). Ciktāl atļauju saņemšanas prasība var tikt atdalīta no atrašanās vietas ierobežojuma, es uzskatu, ka pirmā no minētajām nav “tehnisks noteikums”, par ko būtu jāpaziņo arī tad, ja pēdējais minētais ir šāds noteikums, par ko ir jāpaziņo (F sadaļa).

16.

Iespējams, ka pa otro ceļu (E sadaļa) Tiesa nokļūtu tālāk. Tomēr, manuprāt, to ir vērts izmantot. Ar šo alternatīvo argumentāciju Tiesa tiek aicināta pārskatīt pašreizējo jēdziena “citas prasības” izplūdušo paplašināto attiecināšanu uz pakalpojumu regulēšanu vispār un konkrēti uz iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmiem attiecībā uz pakalpojumiem. Ja šī paplašinātā attiecināšana tiks atstāta nepārbaudīta, tā, iespējams, varētu izraisīt to, ka arī attiecībā uz pakalpojumiem varētu tikt noteikts de facto vispārējs paziņošanas pienākums, turklāt vienīgais šādas paplašināšanas pamatojums būtu tāds, ka noteikumiem par pakalpojumiem varētu būt zināma neliela ietekme uz precēm, kas tiek izmantotas šo pakalpojumu sniegšanai. Manuprāt, šāda attīstība ir problemātiska. No tās vajadzētu izvairīties.

17.

Jēdzienā “tehniskie noteikumi” saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 11. punktu ir ietvertas četras pasākumu kategorijas. Šīs kategorijas ir: i) “tehniski parametri”, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta 3. punktā, ii) “citas prasības”, kā noteikts šīs direktīvas 1. panta 4. punktā, un iii) noteikumi, “kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu”, kuri minēti šīs direktīvas 1. panta 11. punktā. Turklāt ir arī: iv) konkrēti noteikumi un ierobežojumi, kuri attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem ( 7 ), bet kuriem nav nozīmes šajā lietā.

18.

Attiecībā uz i) punktu šajā lietā izskatāmā atļauju saņemšanas prasība neatbilst šai kategorijai, jo neattiecas uz azartspēļu kontekstā izmantotajām precēm vai to iepakojumu kā tādu un līdz ar to “[ne]nosaka to īpašības” ( 8 ).

19.

Attiecībā uz iii) punktu, lai atbilstu šai kategorijai, valsts pasākuma piemērošanas jomai ievērojami jāpārsniedz attiecīgās preces atsevišķu izmantošanas iespēju ierobežojumi un jāattiecas uz pasākumiem, kuri pieļauj tikai ļoti ierobežotu izmantošanu, ko var saprātīgi sagaidīt no attiecīgās preces ( 9 ). Tā tas nav ar atļauju saņemšanas prasību. Ar to jebkuru produktu izmantošana netiek pilnīgi aizliegta, bet to izmantošanu padara atkarīgu no priekšnoteikumiem.

20.

Runājot par ii) punktu, šī kategorija attiecas it īpaši uz pasākumiem, kas vērsti uz patērētāju aizsardzību un ietekmē preces dzīves ciklu. Šī kategorija nav tik skaidra un ir sīkāk apspriesta nākamajā sadaļā.

21.

Direktīvas 98/34 piemērošanu azartspēļu nozarē Tiesa ir izskatījusi vairākos spriedumos lietās Lindberg ( 10 ), Komisija/Grieķija ( 11 ), Fortuna ( 12 ), Berlington ( 13 ) un Ince ( 14 ). Visas minētās lietas ir nozīmīgas jēdziena “citas prasības” interpretācijai. Tās īsumā tiks izkāstītas turpinājumā.

22.

Lieta Lindberg bija saistīta ar aizliegumu Zviedrijā rīkot azartspēles, izmantojot īpaša veida spēļu automātus (lyckohjulsspel (laimes rats)). Tiesa spriedumā uzskatīja, ka attiecīgais aizliegums varētu būt “cita prasība” vai pasākums, “kas aizliedz preces ražošanu, ievešanu, tirdzniecību vai izmantošanu”. Lai atbilstu pēdējai no minētajām kategorijām, aizliegumam jābūt tādam, kas “neļauj nekāda cita veida kā tikai ļoti ierobežotu izmantošanu, ko var saprātīgi sagaidīt no attiecīgās preces”. Lai pasākums būtu “cita prasība”, tam būtu būtiski jāietekmē preces sastāvu, īpašības vai realizāciju. Pasākuma kvalificēšana beigās tika atstāta valsts tiesas ziņā ( 15 ).

23.

Lietā Lindberg Tiesai tika arī jautāts, vai ir kāda atšķirība, ja aizliegums aizstāj atļaujas režīmu. Tiesa uzskatīja, ka, ja valsts pasākums būtu bijusi prasība saņemt licenci, nevis aizliegums, tas nebūtu bijis “tehnisks noteikums”. Paužot šādu uzskatu, Tiesa citēja savu judikatūru, atbilstoši kurai “valsts tiesību akti, kuros ir paredzēti nosacījumi tikai uzņēmumu dibināšanai, piemēram, tiesību akti, kuri noteic, ka pirms profesionālas darbības veikšanas ir jāsaņem atļauja, nav tehniskie noteikumi” ( 16 ).

24.

Šīs pārkāpuma prasības priekšmets bija Grieķijas likums, ar kuru bija noteikts plašs aizliegums attiecībā uz elektriskām un elektroniskām spēlēm ārpus kazino. Tiesa uzskatīja, ka šis aizliegums līdzinās “tehniskam noteikumam” ( 17 ). Lai gan Tiesa to skaidri nenorādīja, tomēr, šķiet, ka tā ir uzskatījusi, ka Grieķijas pasākumam bija būtiska ietekme uz [produkta] realizāciju un tā bija “cita prasība” Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izpratnē ( 18 ). Par to liecina arī vēlākais spriedums Berlington (skat. turpinājumā), kurā Tiesa, atsaucoties uz spriedumu Komisija/Grieķija, atzina, ka aizliegums spēļu automātu darbībai ārpus kazino ir kvalificējams kā “cita prasība” ( 19 ).

25.

Lieta Fortuna arī bija saistīta ar Polijas Azartspēļu likumu ‑ to pašu tiesību aktu, kas ir šīs lietas priekšmets. Spriedumā Fortuna Tiesa atzina, ka Polijas Azartspēļu likuma 14. panta 1. punktā ietvertais atrašanās vietas ierobežojums, kurā tikai spēļu kazino ir ļauts rīkot spēļu automātu spēles, ir “tehnisks noteikums”. Atkal, lai gan tas nav skaidri norādīts, šķiet, ka ir ticis uzskatīts, ka atrašanās vietas ierobežojums būtiski ietekmē realizāciju, tāpēc ir kvalificējams kā “cita prasība” ( 20 ).

26.

Spriedums Fortuna bija saistīts arī ar dažiem Azartspēļu likuma pārejas noteikumiem. Ar šiem pārejas noteikumiem galvenokārt tika apturētas esošās atļaujas turpināt ar mazu laimestu spēļu automātu spēlēm saistītas darbības (citiem vārdiem, tika aizliegts izsniegt jaunas atļaujas vai pagarināt vai grozīt esošās atļaujas). Tiesa uzskatīja, ka šajos pārejas noteikumos bija paredzēti nosacījumi, kas var ietekmēt mazu laimestu spēļu automātu realizāciju. Tādēļ tās varēja būt “citas prasības”, ciktāl tās būtiski ietekmēja šo automātu īpašības vai realizāciju. Šī pēdējā minētā nosacījuma vērtējums tika atstāts valsts tiesas ziņā. Tas ir pretstatā atrašanās vietas ierobežojumam, attiecībā uz kuru Tiesa (netieši) lēma par jēdzienu “būtiska ietekme” un neatstāja to valsts tiesas ziņā.

27.

Lieta Berlington attiecās uz spēļu automātiem piemēroto nodokļu pieckāršošanu un azartspēļu automātu darbības aizliegumu ārpus kazino. Spriedumā Tiesa uzskatīja, ka nodokļu palielinājums nav uzskatāms par de facto“tehniskiem noteikumiem”, jo tam nav pievienoti nekādi citi “tehniskie parametri”, nedz arī kādas “citas prasības” ( 21 ).

28.

Tiesa arī skaidri apliecināja, ka noteiktu azartspēļu atļaušana tikai kazino “ir “tehniski noteikumi” [šīs direktīvas] 1. panta 11. punkta nozīmē, ciktāl tā var būtiski ietekmēt šajā kontekstā izmantoto preču raksturu vai tirdzniecību [..]. Tāds aizliegums [..] ekspluatēt spēļu automātus ārpus kazino [..] var būtiski ietekmēt šo automātu [..] tirdzniecību [..] samazinot to ekspluatācijas iespējas” ( 22 ).

29.

Lieta Ince bija saistīta ar Vācijas Valsts līgumu par azartspēlēm, kurā bija regulēta sporta derību organizēšana un starpniecība. Tika uzskatīts, ka Valsts līgumā ir iekļautas noteiktas normas, ko varētu kvalificēt kā “noteikumus par pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta izpratnē. Tomēr citas Valsts līguma normas, piemēram, “par pienākumu saņemt atļauju pieņemt sporta derības” nav “tehniskie noteikumi”. Izdarot šo secinājumu, Tiesa atkārtoja spriedumā Lindberg lietoto formulējumu par atļauju saņemšanu (skat. iepriekš 23. punktu).

30.

Ar spriedumiem Lindberg un Ince skaidri norādīts, ka iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmi nav “tehniskie noteikumi”. Tāpēc tie a fortiori nav “citas prasības” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta izpratnē.

31.

Šī apgalvojuma izcelsmes meklējumi galu galā noved pie Tiesas sprieduma CIA Security ( 23 ). Šajā lietā Tiesai bija jāatbild uz jautājumu, vai Beļģijas likumā ietvertā prasība par iepriekšējas atļaujas saņemšanu apsardzes firmas ( 24 ) darbībai ir “tehnisks noteikums” saskaņā ar Direktīvu 83/189 ( 25 ), kas ir Direktīvas 98/34 priekštece. Tiesa uzskatīja, ka tas tā nav, jo jēdziens “tehniskie parametri” (tehnisko noteikumu definīcijas pamatā saskaņā ar Direktīvu 83/189) nav piemērojams normām, ar kurām “paredzēti nosacījumi, kas reglamentē apsardzes firmu izveidošanu” ( 26 ).

32.

Spriedumā CIA Security nolemtais, ka iepriekšēju atļauju saņemšanas režīms nav “tehnisks noteikums”, kopš tā laika ir ticis tieši piemērots Direktīvas 98/34 kontekstā (izmantojot 23. punktā minēto redakciju) ( 27 ). Tāpēc tam nepārprotami ir nozīme attiecībā uz to, kā “citas prasības” būtu jāinterpretē saskaņā ar jauno direktīvu. Turpmāk normu, ar ko iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmi ir tikuši izslēgti no “tehnisko noteikumu” piemērošanas jomas, saukšu par “CIA atļauju saņemšanas izņēmumu”.

33.

Spriedumā lietā Fortuna CIA atļauju saņemšanas izņēmums neapstrīdami tika apšaubīts. Spriedumā Fortuna Tiesa atzina, ka noteiktus Azartspēļu likuma pārejas noteikumus varētu uzskatīt par “citām prasībām”.

34.

Tas, ka ar spriedumu Fortuna CIA atļauju saņemšanas izņēmums tika atcelts, ir viens no argumentiem, kurus savos procesuālajos rakstos un mutvārdu paskaidrojumos ir izteikusi Komisija. Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā spriedumu Fortuna ( 28 ), atļauju saņemšanas prasība ir “tehnisks noteikums”.

35.

Tam es nepiekrītu. Neuzskatu, ka ar spriedumu Fortuna bija paredzēts atcelt CIA atļauju saņemšanas izņēmumu. Saskaņā ar CIA atļauju saņemšanas izņēmumu iepriekšējas atļauju saņemšanas prasības nav “tehniskie noteikumi”. Gluži pretēji, spriedums Fortuna bija saistīts ar atļauju izsniegšanas apturēšanu, citiem vārdiem sakot, atļaujas bija vajadzīgas, bet apturēšanas periodā netika piešķirtas ( 29 ). Tātad situāciju spriedumā Fortuna var nošķirt no situācijas šajā lietā.

36.

Turklāt to, ka ar spriedumu Fortuna nebija paredzēts apšaubīt CIA atļauju saņemšanas izņēmumu, apstiprina vēlākais spriedums Ince, kurā šis izņēmums nepārprotami ir ticis piemērots ( 30 ).

37.

Visbeidzot, vispārīgāks novērojums ir tāds, ka daudz kas ir atkarīgs no pasākuma kvalificēšanas par “tehnisku noteikumu”. Ja pasākums nav “tehnisks noteikums”, tad tas nav jāpaziņo. Ja tas ir “tehnisks noteikums”, tad tas ir jāpaziņo vai arī tas nevar tikt piemērots. Atvainojos par azartspēļu kalambūru šajā “augstu likmju” kontekstā, taču CIA atļauju saņemšanas izņēmuma lielā vērtība ir tāda, ka tas ir skaidrs un viegli piemērojams noteikums. Tā atcelšanai un atļauju saņemšanas režīmu pakļaušanai pārbaudei, vai tās “būtiski ietekmē” preces sastāvu, īpašības vai realizāciju, ir ļoti nozīmīgas sekas attiecībā uz tiesisko noteiktību. Manuprāt, tas nevar būt bijis Tiesas nodoms spriedumā Fortuna.

38.

Atļauju saņemšanas prasībā norādīts, ka “ar ruletes spēlēm, kāršu spēlēm, kauliņu spēlēm vai automātu spēlēm saistīta darbība var tikt veikta, pamatojoties uz spēļu kazino darbības licenci”. Ja šajā teikumā nebūtu vārdu “spēļu kazino darbības”, manuprāt, nebūtu šaubu, ka šajā lietā būtu jāpiemēro CIA atļauju saņemšanas izņēmums. Jēdzieni “cita prasība” un vispārīgāk –“tehnisks noteikums” uz šo tiesību normu nebūtu attiecināmi.

39.

Aprakstošie, kvalificējošie vārdi “spēļu kazino darbības” rada neskaidrību. Komisija būtībā argumentē, ka šie vārdi rada “ciešu saikni” starp atļauju saņemšanas prasību un atrašanās vietas ierobežojumu. Tā kā pēdējais minētais ir “tehnisks noteikums”, kā norādīts spriedumā Fortuna, tādam jābūt arī pirmajam.

40.

Turpinājumā minēto iemeslu dēļ, es tam nepiekrītu.

41.

Pirmkārt, iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmos ar attiecīgā veida pakalpojumiem bieži vien būs saistīti būtiski nosacījumi un ierobežojumi ( 31 ). Šie būtiskie nosacījumi un ierobežojumi arī var līdzināties “tehniskajiem noteikumiem”, un par tādiem jāziņo. Tomēr neuzskatu, ka minētie nosacījumi un ierobežojumi automātiski “inficē” atļauju saņemšanas prasību pašu par sevi ( 32 ). Patiesībā, tieši pretēji ‑ CIA atļauju saņemšanas izņēmuma praktiskā vērtība tiktu apdraudēta un Direktīvā 98/34 ietvertās informēšanas prasības piemērošanas joma, iespējams, varētu tikt ievērojami paplašināta. Kā minēts iepriekš, šāda attīstība varētu radīt šaubas par virkni iepriekšēju atļauju režīmu attiecībā uz pakalpojumiem, radot būtisku tiesisko nenoteiktību.

42.

Otrkārt, NUC tiesas sēdē apstiprināja, ka nav atsevišķu procedūru, lai iegūtu atļauju vai “iepriekšēju atļauju” saskaņā ar Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktu un iegūtu licenci konkrēta azartspēļu kazino darbībai saskaņā ar minētā likuma 14. panta 1. punktu. Tomēr NUC tāpat apstiprināja, ka atļauju saņemšanas prasība un atrašanās vietas ierobežojums nav viens un tas pats. Piemēram, ir iespējams, veicot ex post revīziju, konstatēt atrašanās vietas ierobežojuma pārkāpumu bez automātiskas operatora atļaujas atcelšanas.

43.

Turklāt tiesas sēdē Polijas valdība norādīja, ka atrašanās vietas ierobežojums 14. panta 1. punktā vispār nebūtu jāuzskata par atļauju saņemšanas procedūras elementu. Drīzāk atrašanās vietas ierobežojuma apvienojumā ar Kriminālkodeksu mērķis ir sodīt par azartspēļu rīkošanu, piemēram, bāros vai restorānos.

44.

Ņemot vērā šos apsvērumus, man šķiet skaidrs, ka atļauju saņemšanas prasībai un atrašanās vietas ierobežojumam ir atšķirīga piemērošanas joma un funkcijas, un tos abus nevar vienkārši uzskatīt par “tehniskajiem noteikumiem” tāpēc, ka starp tiem pastāv iespējama “cieša saikne”.

45.

Treškārt, Komisijas galvenās bažas par atļauju saņemšanas prasību ir tādas, ka tajā ar vārdiem “spēļu kazino darbības” ir ietverta tieša atsauce uz atrašanās vietas ierobežojumu. Tomēr man nav skaidrs, vai šie vārdi nozīmē, ka atļauju saņemšanas prasība sevī ietver papildu ģeogrāfiskus vai citus ierobežojumus, kas pārsniedz atrašanās vietas ierobežojumu. Galu galā, tas ir valsts tiesību interpretācijas jautājums, par ko jālemj valsts tiesai ( 33 ). Neveicot minējumus par šo interpretāciju, ja valsts tiesa secinātu, ka ar vārdiem “kazino spēļu darbības” netiek noteikti ierobežojumi, kas pārsniedz atrašanās vietas ierobežojumu, tad atļauju saņemšanas prasība nebūtu jāuzskata par “tehnisku noteikumu”.

46.

Paziņošanas prasības nolūks Direktīvā 98/34 ir “preventīva pārraudzība, lai aizsargātu preču brīvu apriti” ( 34 ), tas ir, lai varētu veikt ex ante pārbaudi attiecībā uz iespējamiem brīvas preču aprites ierobežojumiem. Atrašanās vietas ierobežojums tā pašreizējā formā ir paziņots un pārbaudīts. Paziņošana par citām tiesību normām, kurās vienkārši ir atsauces uz atrašanās vietas ierobežojumu, kas, šķiet, tā ir atļauju saņemšanas prasības gadījumā, nesekmētu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu ( 35 ).

47.

Pēc analoģijas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai paziņošanas pienākums saskaņā ar Direktīvu 98/34 neattiecas uz valsts pasākumu, “kas, nepievienojot tehniskos parametrus vai citas jaunas vai papildu prasības, atkārto vai aizvieto pastāvošos tehniskos noteikumus, [..] par kuriem [..] pienācīgi paziņots” ( 36 ).

48.

Rezumējot, nav noderīgs fakts, ka ar Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktu ir radīta atļauju saņemšanas prasība, bet vienlaikus ir atsauces uz atrašanās vietas ierobežojumu. Tomēr, manuprāt, uz atļauju saņemšanas prasību attiecināt Direktīvas 98/34 piemērošanas jomu ar visām no tā izrietošajām sekām nav pamatoti.

49.

Ņemot vērā iepriekš minēto un ievērojot valsts tiesas interpretāciju par saikni starp Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktu un 14. panta 1. punktu, būtu jāparedz, ka valsts noteikums, piemēram, Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktā paredzētā atļauju saņemšanas prasība, nav “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 izpratnē.

50.

Neskarot iepriekš minēto un, ja Tiesai būtu jāsecina, ka atļauju saņemšanas prasību un atrašanās vietas ierobežojumu nevar nošķirt manis piedāvātajā veidā vai ka CIA atļauju saņemšanas izņēmums ir jāizskata no jauna vispārīgāk, sprieduma Fortuna gaismā, kļūst nepieciešams pilnīgāk pārskatīt definīcijas “tehnisks noteikums” un īpaši – “citas prasības”.

51.

Man ir nopietnas bažas par jēdziena “citas prasības” paplašinātu attiecināšanu uz iepriekšēju atļauju izsniegšanas sistēmām pakalpojumiem, kas būtībā ir ierosināta šajā lietā. Tālāk izklāstīšu savas galvenās bažas.

52.

Pirmkārt, pastāv risks, ka paziņošanas prasības piemērošanas joma varētu tikt pārmērīgi un neparedzami paplašināta.

53.

Pasākums ir “cita prasība”, ja tas “izvirzīts precēm” un ietekmē šīs preces “izmantošanas nosacījumus” tādā veidā, ka var “būtiski ietekmēt” tās “realizāciju”.

54.

Pasākumiem, ar ko regulē pakalpojumu sniegšanu, vienmēr būs zināma netieša ietekme uz precēm. Jebkura pakalpojuma sniegšana kādā brīdī ir saistīta ar preču izmantošanu. Taksometru vadītāji izmanto automašīnas, radio staciju operatori izmanto skaņas iekārtas, grāmatveži izmanto kalkulatorus, juristi izmanto pildspalvas, papīru un reizēm likumu grāmatas. Turklāt šodien praktiski katra pakalpojumu veida sniegšanai visi izmanto datorus. Visos šajos gadījumos vienmēr var apgalvot, ka atļauju saņemšanas prasības attiecināšana uz konkrēto pakalpojumu samazinās pakalpojuma sniedzēju skaitu, tādējādi netieši samazinot tā sniegšanai izmantoto preču daudzumu, tādējādi ietekmējot šo preču pārdošanas apjomu. Īsumā, katra iepriekš minētā pakalpojuma sniegšanas pakļaušana iepriekšējai atļaujas saņemšanai kaut nedaudz ietekmēs izmantoto preču patēriņu.

55.

Vai tas nozīmē, ka iepriekšēju atļauju izsniegšanas sistēmas visos šajos gadījumos ir “citas prasības”, par kurām ir jāpaziņo? Atbildei, manuprāt, nepārprotami jābūt noliedzošai. Bet kur tad ir robeža?

56.

Tiesas sēdē G. M. norādīja, ka spēļu automātu pārdošanas apjomi bija ievērojami samazinājušies kopš atļauju saņemšanas prasības ieviešanas.

57.

Tomēr “citas prasības” nozīmi nevar sašaurināti attiecināt uz jautājumu par tirdzniecības apjomu. Pirmkārt un galvenokārt tas tā ir tāpēc, ka “citas prasības” definīcijā ir tiešas norādes uz “realizāciju” (nevis tirdzniecību) un ir iekļauti arī citi svarīgi nosacījumi, it īpaši tas, ka šie pasākumi ir noteikti attiecībā uz “preci”. Tas tā ir arī tāpēc, ka iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmi attiecībā uz pakalpojumiem vienmēr ietekmēs dažu preču tirdzniecības apjomu. Padarot paziņošanas prasību atkarīgu no ex ante vērtējuma, vai šim pasākumam būs nozīmīga ietekme uz tirdzniecību, manuprāt, tiek radīta pārmērīga tiesiskā nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, par kuriem pasākumiem faktiski ir jāpaziņo ( 37 ), vai vienkārši aicinājums paziņot Komisijai pilnīgi par visu ( 38 ). Šīs tiesiskās nenoteiktības pierādījumi nav jāmeklē tālāk kā pašā spriedumā Fortuna. Šī lieta ir izraisījusi virkni pretrunīgu spriedumu valstu tiesās par to, kā būtu jāpiemēro “būtiskas ietekmes” kritērijs ( 39 ).

58.

Otrkārt, paziņošanas pienākuma nepareiza vērtējuma ķēdes reakcija ir papildu iemesls, lai maksimāli palielinātu tiesisko noteiktību attiecībā uz jēdziena “tehnisks noteikums” definīciju. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā “tiešās un nopietnās sekas” ( 40 ), kādas atsevišķu noteikumu nepiemērojamībai var būt attiecībās starp privātpersonām, t.i., personām, kas sākotnēji nav saistītas ar nepaziņošanu. Iepriekš minētajā spriedumā CIA Security šis jautājums ilustrēts ar piemēru. Minētā lieta attiecās uz civiltiesisku strīdu starp divām privātpersonām. Šī strīda iznākumu būtiski ietekmēja tas, ka vienai no šīm personām bija liegts savai aizstāvībai atsaukties uz “tehniskajiem noteikumiem”, jo tie nebija tikuši paziņoti ( 41 ).

59.

Treškārt, neņemot vērā ietekmi uz privāttiesiskām attiecībām, dalībvalstīm jau ir priekšvēsture saistība ar nepaziņošanu par pasākumiem, un atsaukšanās uz šo nepaziņošanu ir notikusi diezgan neparedzamās situācijās, kad nav bijis nekādas saskatāmas saistības ar attiecīgā valsts pasākuma sākotnējo piemērošanas jomu. Piemēram, atsaukšanās uz nepaziņošanu par pasākumu ir notikusi, lai izvairītos no kriminālatbildības ( 42 ).

60.

Abas iepriekš minētās nepaziņošanas sekas, saudzīgi izsakoties, nav sveiktas ar skaļiem aplausiem ( 43 ). Paplašinot “citu prasību” jēdzienu, tajā iekļaujot prasības, kas vērstas galvenokārt uz pakalpojumiem (nevis precēm), it īpaši iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmu un atrašanās vietas prasības ( 44 ), šādi scenāriji visdrīzāk īstenosies vēl biežāk.

61.

Ceturtkārt, 20. gadsimta 80. gados Tiesa saskārās ar nopietnu “brīvas aprites izplūšanas” gadījumu. Visdažādākie valstu pasākumi, ar kuriem tika reglamentēts veids, kādā preces tika realizētas, tika apstrīdēti valstu tiesās, jo tie ietekmējot tirdzniecību. Patiesībā ar daudzu attiecīgo valstu pasākumu mērķis bija nevis regulēt pašas preces, bet gan to, kā tās tika realizētas ( 45 ). Daļa no Tiesas atbildes uz šādiem gadījumiem bija spriedums Keck ( 46 ).

62.

Saskatu līdzīgu tendenci lietās, kas attiecas uz Direktīvu 98/34. Lai izvairītos no “paziņošanas izplūšanas” Direktīvas 98/34 kontekstā, “citu prasību” piemērošanas jomu nebūtu jāļauj nekontrolēti paplašināt, to attiecinot uz pakalpojumu sfēru, pamatojoties uz to, ka valsts pasākumiem, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanu, var būt netieša ietekme uz preču tirdzniecību.

63.

Protams, ir atšķirības starp “brīvas aprites izplūšanu” saskaņā ar LESD un “paziņošanas izplūšanu” saskaņā ar Direktīvu 98/34. Īpaši saskaņā ar Direktīvu 98/34, lai pasākums būtu paziņojama “cita prasība”, tam jāspēj būtiski ietekmēt realizāciju. Pilnīgi pretēja tam ir jebkāda de minimis sliekšņa neesamība LESD 34. panta ( 47 ) kontekstā.

64.

Tomēr “būtiska ietekme” ir ļoti elastīgs termins, kas rada papildu problēmas, nevis sniedz konkrētu risinājumu. Īpaši acīmredzamas ir divu veidu – konceptuālās un operacionālās problēmas.

65.

Konceptuālu lēmumu, vai par valsts tiesību normu ir jāpaziņo, loģiski būtu pieņemt, kad tiek gatavots šīs tiesību normas projekts. Tajā brīdī var būt grūti prognozēt, vai tai būs “būtiska ietekme” uz realizāciju. Tādējādi, manuprāt, vērtējumam par to, vai tiesību normai ir zināmas īpašības, kas nozīmē, ka par to ir jāpaziņo, pirmkārt, pamatā ir jābūt vērtējumam par šīs tiesību normas normatīvo kvalitāti. Vairumā gadījumu ir jābūt iespējai novērtēt šādu īpašību esamību ex ante un neatkarīgi no hipotētiskās šīs normas darbības nākotnē.

66.

Šim konceptuālajam elementam pievienojas operacionāla vai funkcionāla problēma. Praktiski valsts tiesai, saskaroties ar pamatu, kas ir balstīts uz nepaziņošanu, būs grūti pamatoti, objektīvi un ar pieņemamu pārliecības pakāpi novērtēt “būtisku ietekmi”. Ne vienmēr ir pieejami ar attiecīgo valsts pasākumu saistīti droši kvantitatīvi dati, un, pat ja kvantitatīvie dati ir pieejami, “būtiskas ietekmes” robežvērtību vēl arvien ir grūti raksturot ( 48 ). Prognozes par attiecīgā valsts pasākuma tālāko attīstību vai uz intuīciju balstīta pieeja ātri noved, labākajā gadījumā, pie hipotēzēm, bet sliktākajā gadījumā — pie zīlēšanas ar kristāla bumbu. Šo ainu vēl sarežģītāku padara, pirmkārt, pasākuma izredzes kļūt paziņojamam tirdzniecības modeļu attīstības rezultātā, un, otrkārt, tas, ka būtībā līdzīgu noteikumu paziņojamība var būt atšķirīga dažādās dalībvalstīs, pamatojoties uz atšķirīgiem attiecīgās preces tirdzniecības modeļiem valsts līmenī ( 49 ).

67.

Piektkārt un visbeidzot, ir vēl viena būtiska atšķirība starp paziņošanas pienākumu saskaņā ar Direktīvu 98/34 un LESD 34. un 36. pantu, kas norāda, ka apskatot Direktīvu 98/34, ir jāpiemēro lielāka piesardzība, – saskaņā ar šo direktīvu, ja pasākums tiek klasificēts kā “cita prasība”, tad nav iespējams nekāds pamatojums. Netiek veikta nekāda līdzsvarošana. Ja pasākums nav paziņots, tas vienkārši nav piemērojams. Tas ir pretstatā situācijai saskaņā ar LESD 34. un 36. pantu, kur brīvas aprites ierobežojumus vismaz potenciāli ir iespējams pamatot ( 50 ).

68.

Smagākās, automātiskās nepaziņošanas sekas saskaņā ar direktīvu mudina uz dubultu piesardzību, paplašināti interpretējot “citas prasības” jēdzienu. Šāda plaša interpretācija varētu radīt arī samērā paradoksālu situāciju, kad pasākumi, kas tiek uzskatīti par tādiem, uz kuriem LESD 34. pants vispār neattiecas, tomēr ir paziņojami un nepaziņošanas rezultātā nav piemērojami ( 51 ).

69.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šī lieta šķiet piemērots brīdis, lai no jauna pārskatītu “citu prasību” nozīmi saskaņā ar Direktīvu 98/34 to pasākumu kontekstā, ar ko regulē pakalpojumus, kuri var ietekmēt preces.

70.

Jēdziena “citas prasības” interpretācijas sākumpunkts un galvenais apsvērums šajā kontekstā ir tas, ka Direktīva 98/34 ir ļoti koncentrēta uz pasākumiem, kas saistīti ar precēm, un preču, nevis pakalpojumu brīvu apriti.

71.

Tās priekštecē, Direktīvā 83/189, bija paredzēts pienākums paziņot par “tehnisko noteikumu” projektu tikai attiecībā uz precēm. Patiesībā pat tagad vienīgā veida “tehniskie noteikumi”, kas īpaši attiecas uz pakalpojumiem un kas ir paziņojami saskaņā ar Direktīvu 98/34, ir informācijas sabiedrības pakalpojumi ( 52 ). Tādējādi varētu saprast, ka cita veida pakalpojumi ir sistemātiski izslēgti no tās piemērošanas jomas. Vai, precīzāk, uz cita veida pakalpojumiem Direktīvas 98/34 piemērošanas joma var attiekties tikai netieši un tikai tiktāl, ciktāl tie ietekmē preces.

72.

Šī koncentrēšanās uz precēm ir apstiprināta ar Direktīvas 98/34 detalizētu gramatisku, sistēmisku un teleoloģisku interpretāciju.

73.

Ar Direktīvas 98/34 1. panta 4. punktu ir ieviestas “citas prasības” kā tādas, kas “izvirzītas precei”. Šīm prasībām ir “jāietekmē [preces] dzīves cikls”. Direktīvas 98/34 1. panta 4. punkta tekstā minētie piemēri ietver preces “izmantošanas, atkārtotas izmantošanas, atkārtotas izlietošanas vai iznīcināšanas” nosacījumus, ja tie var būtiski ietekmēt preces “sastāvu”, “īpašības” vai “realizāciju”. Tādējādi šīs tiesību normas redakcijā skaļi formulēts: “prece, prece, prece!”

74.

Konkrēti, saskaņā ar definīciju “citām prasībām” ir jābūt “izvirzītām precēm”, nevis pakalpojumiem, kuros šīs preces izmantotas. Ir tiesa, ka noteikums, kas izvirzīts pakalpojumiem, var būtiski ietekmēt saistīto preču izmantošanu. Tomēr jautājums par “būtisku ietekmi” uz precēm tiek skatīts saskaņā ar atsevišķu, papildu nosacījumu, kas ietverts “citu prasību” definīcijā. Interpretēt formulējumu “izvirzītas precei” tādējādi, ka tas nozīmē “tieši vai netieši izvirzītas precei”, ir tas pats, kas ignorēt formulējumu “izvirzītas precei” ( 53 ).

75.

Preču centrālo nozīmi jēdzienā “citas prasības” apstiprina atkārtotas atsauces uz vajadzību, lai pasākumi kaut kā ietekmētu preces fizikālās īpašības (proti, tās sastāvu, tās īpašības, tās izlietošanas vai tās iznīcināšanas veidu).

76.

Ir taisnība, ka vārdu “realizācija” teorētiski varētu interpretēt tā, ka tas norāda uz plašāku šīs tiesību normas interpretāciju, piemēram, ja šis pasākums kvantitatīvi ietekmē tikai pārdošanas apjomu un citādi neietekmē pašu preci. Tomēr, piemērojot sistēmiskāku interpretāciju “citu prasību” definīcijai pilnībā, šīs direktīvas kopējā kontekstā tas tā nav. Vārdu “realizācija” nevar interpretēt kā atklātu uzaicinājumu “citu prasību” jēdzienā ar varu ietilpināt visu veidu noteikumus, kas galvenokārt attiecas uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kuros tiek izmantotas preces, neņemot vērā šīs definīcijas teksta [nākamās piecas] rindas.

77.

Manuprāt, atsauce uz “realizāciju” Direktīvas 98/34 1. panta 4. punktā saskaņā ar definīcijas pārējo daļu un Direktīvas tekstu kopumā ir jāinterpretē kā atsauce uz tādiem ar realizāciju saistītiem pasākumiem, kas iespējami ietekmē preces fizikālās īpašības, piemēram, marķējumu vai noformējumu. Pretstatā tam ir citi pasākumi, kas var ietekmēt preces tirdzniecību, piemēram, ar pārdošanas nosacījumiem saistīti noteikumi ( 54 ).

78.

Kā Komisija norādīja priekšlikumam Direktīvai 94/10 pievienotajā paskaidrojuma rakstā, Direktīvas 83/189 piemērošanas jomas paplašināšana ir ļāvusi tajā iekļaut noteikumus, kas “varētu ietekmēt preci un var radīt tirgus traucējumus” ( 55 ). Ar vārdiem “ietekmēt preci” šeit atkal atspoguļota preces centrālā nozīme “tehnisko noteikumu” jēdzienā un prasība, lai pasākums ietekmētu ne tikai pārdošanu, bet arī pašu preci. Turklāt vārdu “tirgus traucējumi” parastā interpretācija, manuprāt, attiecas uz bažām par konkurējošu preču diskrimināciju pretstatā ierobežojumiem attiecībā uz piekļuvi tirgum. Tādējādi arī sākotnējais Komisijas priekšlikums, ar kuru tika ieviesta attiecīgā redakcija, liecina par labu šeit piedāvātajai jēdziena “citas prasības”“uz preci vērstajai” interpretācijai, kas padara vajadzīgas sava veida “sekas” vai “pretreakciju” attiecībā uz pašas preces īpašībām.

79.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu izmantot turpmāk minēto pieeju, kas ir pamatota uz valsts pasākuma smaguma centru, interpretējot un piemērojot jēdzienu “citas prasības” saskaņā ar Direktīvu 98/34, ievērojot atsevišķus izņēmumus. Tā tiek īstenota trīs secīgos posmos.

80.

Pirmkārt, valsts pasākumi, kas galvenokārt “izvirzīti precēm”, ir “citas prasības” 1. panta 4. punkta izpratnē, ja tiek ievēroti citi šajā tiesību normā ietvertie nosacījumi.

81.

Otrkārt, uz valsts pasākumiem, kas galvenokārt noteikti pakalpojumiem (vai uzņēmējdarbības veikšanai), jēdziens “citas prasības” turpretī principā nav attiecināms. Pie tiem pieder it īpaši valsts pasākumi, ar kuriem ierobežots veids, kādā preci realizē vai izmanto pakalpojumu sniedzēji. Tajos ietilpst, piemēram, i) atļauju saņemšanas prasības un citi atbilstības kritēriji uzņēmējdarbības veikšanai vai pakalpojumu sniegšanai ( 56 ), ii) ierobežojumi attiecībā uz vietu, no kuras pakalpojumi tiek sniegti ( 57 ), un iii) pakalpojumu reklāma ( 58 ).

82.

Tomēr, treškārt, uz valsts noteikumiem, kuri prima facie tiek izvirzīti pakalpojumiem, jēdziens “citas prasības” var (atkal) tikt attiecināts īpašos apstākļos un, ja ir izpildīti citi 1. panta 4. punkta nosacījumi, it īpaši, ja:

83.

Lai nodrošinātu iespējami lielāku tiesisko noteiktību un mazinātu situācijas, kad valsts iestādēm un tiesām ir jālemj, vai par valsts pasākumu ir jāpaziņo, pamatojoties uz diezgan netveramu jēdzienu “būtiska ietekme uz realizāciju”, CIA atļauju saņemšanas izņēmums būtu skaidri jāapstiprina. Citiem vārdiem sakot, iepriekšēju atļauju saņemšanas režīmi nav pielīdzināmi “tehniskajiem noteikumiem”, ja vien tie neatbilst vienai no iepriekš 82. punktā minētajām īpašajām situācijām.

84.

Ar šeit piedāvāto pieeju tiek atzīts, ka attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu noteiktie valsts pasākumi var ietekmēt preču brīvu apriti un uz tiem var būt attiecināmas abas minētās brīvības ( 61 ) (izņemot, ja vienai attiecībā uz otru ir tīri sekundāra nozīme) ( 62 ). Tomēr ar to tiek atspoguļoti arī 1. panta 4. punkta jēdziena “citas prasības” gramatiskie, sistēmiskie un teleoloģiskie aspekti, ar kuriem apstiprināta tā pastāvīgā uzmanības vēršana uz preci (īpaši prasība pašā tekstā, lai pasākums [t.i. cita prasība] būtu “izvirzīta precēm”). Smaguma centram apvienojumā ar ierobežoto izņēmumu metodi ir arī tāda priekšrocība, ka tiek palielināta tiesiskā noteiktība. Tas ir būtisks elements, ņemot vērā nepaziņošanas nopietnās sekas.

85.

Atļauju saņemšanas prasība netiek izvirzīta precēm ( 63 ). Principā tā nav “cita prasība”. Šo secinājumu pamato CIA atļauju saņemšanas izņēmums.

86.

Neapstrīdami var uzskatīt, ka atsauce uz atrašanās vietas ierobežojumu maina atļauju saņemšanas prasības raksturu. Tādēļ to var ņemt vērā, izvērtējot minētos 82. punktā minētos konkrētos apstākļus. Tomēr nešķiet, ka ir piemērojams kāds no minētajā punktā minētajiem īpašajiem apstākļiem, kas pamatotu prima facie secinājuma neievērošanu, kura pamatā ir valsts pasākuma smaguma centrs. Galīgais secinājums par to ir jāpārbauda valsts tiesai. Tomēr, ņemot vērā Tiesai iesniegtos faktus, šķiet, ka atļauju saņemšanas prasībai nav saskatāmas ietekmes uz attiecīgo preču fizikālajām īpašībām.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neuzskatu, ka atļauju saņemšanas prasība ir “cita prasība” vai vispārīgāk – “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 izpratnē.

88.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai, atbildot uz Sąd Okręgowy w Łodzi (Lodzas apgabaltiesa) uzdotajiem jautājumiem, atzīt, ka valsts noteikumi, piemēram, Azartspēļu likuma 6. panta 1. punktā paredzētā atļauju saņemšanas prasība nav “tehnisks noteikums” Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV 1998, L 204, 37. lpp.), izpratnē.