1. 

Šie secinājumi attiecas uz trīs apelācijas sūdzībām, ar kurām Maxcom Ltd, Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome lūdz Tiesai atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 19. marta spriedumu Chin Haur Indonesia/Padome ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 501/2013 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”) 1. panta 1. un 3. punktu, ciktāl tas attiecas uz uzņēmumu Chin Haur Indonesia, PT (turpmāk tekstā – “Chin Haur”), prasītāju Vispārējā tiesā.

2. 

Šīs trīs apvienotās lietas ir pirmā iespēja ( 4 ) Tiesai lemt apelācijas tiesvedībā par Savienības tiesisko regulējumu par antidempinga maksājumu apiešanu. Šis Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (turpmāk tekstā – “pamatregula”) ( 5 ) 13. pantā ietvertais tiesiskais regulējums ļauj iestādēm noteiktos apstākļos antidempinga maksājumus, kas noteikti noteiktas preces importam no trešās valsts, attiecināt uz citas valsts līdzīgu preču importu, lai novērstu, ka antidempinga pasākumi tiek apieti.

3. 

Konkrētāk, Tiesai būs iespēja sīkāk precizēt prasības attiecībā uz pierādījumiem, kas jāsniedz Komisijai un Padomei (turpmāk tekstā kopā – “iestādes”), lai pierādītu apiešanas esamību. Judikatūra jau sniedz noteiktas norādes attiecībā uz prasīto pierādīšanas pienākuma apjomu. Tomēr Tiesa ir sniegusi šīs norādes lietās, kam bija raksturīgi īpaši apstākļi, kuros iestādes izmeklēšanā, kas bija balstīta uz iesaistīto ražotāju/eksportētāju brīvprātīgu sadarbību, lai noteiktu apiešanas esamību, saņēma atteikumu sadarboties no visām ieinteresētajām pusēm.

4. 

Šajās lietās Tiesai tiek lūgts precizēt, ņemot vērā šo judikatūru, prasības attiecībā uz pierādījumiem, kas jāizpilda iestādēm, lai varētu pierādīt apiešanas esamību citos faktiskajos apstākļos, proti, situācijā, kurai raksturīga sadarbības neesamība nevis no visām ieinteresētajām pusēm, bet vienīgi no daļas ražotāju/eksportētāju, par kuriem notiek izmeklēšana.

5.

Lai gan jautājums par apiešanu ir apspriests PTO‑VVTT [OMC-GATT] sarunās, neviena vienošanās nav panākta. Tādējādi 1994. gada Antidempinga kodeksā ( 6 ) nav ietverts neviens noteikums par šo jautājumu ( 7 ). Šādos apstākļos Eiropas Savienība vienpusēji pieņēma savu tiesisko regulējumu par apiešanas novēršanu ( 8 ).

6.

Pamatregulas 13. panta 1. punkta pirmās daļas trešajā teikumā apiešana ir definēta kā “kā pārmaiņas tirdzniecības modelī starp trešām valstīm un [Savienību] vai starp atsevišķiem uzņēmumiem valstī, kas pakļauta pasākumiem, un [Savienību], kuri izriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, ja ir pierādījumi, ka maksājuma koriģējošā ietekme mazinās līdzīgo produktu cenu un/vai daudzumu izteiksmē, un ja vajadzības gadījumā saskaņā ar 2. panta noteikumiem ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam produktam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām”.

7.

Pamatregulas 13. panta 1. punkta otrajā daļā ir ietverts neizsmeļošs iepriekšēja daļā minētās prakses, procesa vai darba saraksts, kas cita starpā ietver “pasākumiem pakļauta produkta sūtījumu caur trešām valstīm” un “2. punktā norādītajos apstākļos, detaļu montāžu [Savienībā] vai trešā valstī”. Pamatregulas 13. panta 2. punktā ir definēti trīs kumulatīvi nosacījumi, kuriem pastāvot, uzskata, ka montāžas operācija Savienībā vai trešā valstī apiet spēkā esošos antidempinga pasākumus ( 9 ).

8.

Atbilstoši pamatregulas 13. panta 3. punktam Komisija izmeklēšanu sāk ar regulu pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts vai ikvienas ieinteresētās puses pieprasījuma, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Ja galīgi noskaidroti fakti attaisno pasākumu darbības jomas paplašināšanu, tad Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata to veic pēc konsultēšanās ar Padomdevēju komiteju.

9.

Pamatregulas 13. panta 4. punktā ir paredzēta iespēja noteiktiem uzņēmumiem piešķirt atbrīvojumus no apiešanas novēršanas pasākumiem. Tajā noteikts, ka “imports nav pakļauts [..] pasākumiem, ja tās tirgo [to veic] uzņēmumi, kuri gūst priekšrocības no atbrīvojumiem. Atbrīvojumu pieprasījumus, kas pienācīgi pamatoti ar pierādījumiem, iesniedz termiņos, kas noteikti Komisijas regulā, ar kuru sāk izmeklēšanu. Ja apiešanas prakse, process vai darbs notiek ārpus [Savienības], atbrīvojumus var piešķirt tiem attiecīgā produkta ražotājiem, kuri var pierādīt, ka viņi nav saistīti ne ar vienu ražotāju, kas ir pakļauts pasākumiem, un kuri pierāda, ka viņi nav iesaistīti šā panta 1. un 2. punktā definētajā apiešanas praksē. [..] Šos atbrīvojumus piešķir ar Komisijas lēmumu [..] vai ar Padomes lēmumu, ar kuru ievieš pasākumus, un tie paliek spēkā attiecīgajā lēmumā noteiktajā laikposmā un saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem. [..] Atbrīvojumus var piešķirt arī pēc izmeklēšanas pabeigšanas, kuras rezultātā paplašināta pasākumu darbības joma”.

10.

Pamatregulas 18. pantā “Nevēlēšanās sadarboties” ir paredzēts:

“1.   Gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju šajā regulā paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus.

[..]

3.   Ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi.

[..]

6.   Ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies.”

11.

Tiesvedību priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–28. punktā, uz kuriem es atsaucos. Šīs tiesvedības vajadzībām es aprobežošos ar atgādinājumu, ka jau 1993. gadā Savienība uzlika antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importam. Pēc tam ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 990/2011 ( 10 ) šis maksājums vairākas reizes ir pārskatīts un visbeidzot noteikts 48,5 % apmērā.

12.

Pēc sūdzības Komisija 2012. gadā uzsāka izmeklēšanu par iespējamu antidempinga pasākumu, kas noteikti ar Regulu Nr. 990/2011, apiešanu ar velosipēdu importu, kas cita starpā nosūtīti no Indonēzijas ( 11 ). Šīs izmeklēšanas laikā Chin Haur iesniedza atbrīvojuma pieprasījumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu. Komisija veica pārbaudes apmeklējumu Chin Haur ražotnē Indonēzijā un visbeidzot noraidīja Chin Haur atbrīvojuma pieprasījumu ar pamatojumu, ka tas ir iesniedzis nepatiesu informāciju ( 12 ).

13.

Padome 2013. gada 29. maijā pieņēma strīdīgo regulu.

14.

Šajā regulā Padome vispirms norādīja, ka no četriem atbrīvojuma pieprasījumu iesniegušajiem Indonēzijas uzņēmumiem, kas veido 91 % no kopējā Indonēzijas izcelsmes importa Savienībā, trīs uzņēmumi tika uzskatīti par tādiem, kas sadarbojas, savukārt ceturtā, proti, Chin Haur, sniegtos datus nebija iespējams pārbaudīt un tie neraisīja uzticību, tādēļ tie netika ņemti vērā ( 13 ). Tāpēc Padome minētās regulas preambulas 33. apsvērumā norādīja, ka saskaņā ar pamatregulas 18. pantu konstatējumi par Chin Haur tika izdarīti, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.

15.

Tad Padome konstatēja, ka ir izpildīti visi nosacījumi, lai atzītu, ka saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu pastāv apiešana ( 14 ).

16.

Konkrētāk, attiecībā uz apiešanas praksi Indonēzijā Padome vispirms pārbaudīja pārsūtīšanas operāciju esamību. Šajā ziņā strīdīgās regulas preambulas 61.–64 apsvērumā ir noteikts:

17.

Tad Padome norādīja, ka montāžas operāciju esamība pamatregulas 13. panta 2. punkta nozīmē Indonēzijā netika konstatēta ( 15 ).

18.

Šādos apstākļos, pirmkārt, Padome secināja, ka pastāv apiešana, izmantojot pārsūtīšanas darbības caur Indonēziju, un attiecināja galīgo antidempinga maksājumu, kas noteikts ar Īstenošanas regulu Nr. 990/2011, arī uz Indonēzijas izcelsmes velosipēdu importu ( 16 ) un, otrkārt, tā kā netika konstatēta patiesa sadarbība, tā atteica Chin Haur atbrīvojumu atbilstoši pamatregulas 13. panta 4. punktam ( 17 ).

19.

2013. gada 9. augustāChin Haur cēla prasību Vispārējā tiesā, prasot atcelt strīdīgās regulas 1. panta 1. un 3. punktu.

20.

2013. gada 8. oktobrī Vispārējā tiesa apmierināja Chin Haur pieteikumu par lietu izskatīšanu paātrinātā procesā ( 18 ).

21.

Ar 2013. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu par iestāšanos lietā, lai atbalstītu Padomes prasījumus. Tomēr Komisijai netika atļauts iesniegt iestāšanās rakstu ( 19 ). Tā kā 2014. gada 25. jūnijā lietai tika piemērots paātrinātais process, Komisija iesniedza jaunu pieteikumu, lūdzot atļauju iesniegt iestāšanās rakstu kā procesa organizatorisko pasākumu ( 20 ). Šo pieteikumu Vispārējā tiesa noraidīja.

22.

Ar 2014. gada 16. jūlija rīkojumu Maxcom tika atļauts iestāties lietā.

23.

Savas prasības pamatojumam Chin Haur izvirzīja trīs pamatus. Pirmais pamats bija balstīts uz pamatregulas 13. panta 1. punkta un 18. panta 1. punkta pārkāpumu. Ar šī pamata pirmo daļu Chin Haur apstrīdēja Padomes secinājumus par to, ka pastāv izmaiņas tirdzniecības modelī. Ar minētā pamata otro daļu Chin Haur apstrīdēja Padomes secinājumu strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā, saskaņā ar kuru tā bija nodarbojusies ar pārsūtīšanas operācijām. Otrais pamats bija balstīts uz pamatregulas 18. panta, samērīguma principa, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Tas attiecās uz Padomes konstatējumu par sadarbības neesamību no Chin Haur puses. Trešais pamats bija balstīts uz pamatregulas 13. panta 1. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tas attiecās uz Padomes konstatējumu par dempinga esamību.

24.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja pirmā pamata pirmo daļu, kā arī otro un trešo pamatu kā nepamatotus. Savukārt tā apmierināja pirmā pamata otro daļu, konkrēti tā pirmo iebildumu, kurā Chin Haur apstrīdēja secinājumu strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā, ka tam nav pietiekamas ražošanas jaudas, ar ko varētu pamatot tā eksporta apjomu uz Savienību.

25.

Šajā nolūkā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 81.–94. punktā izvērtēja Chin Haur izmeklēšanas laikā sniegto informāciju un nosprieda, ka šī informācija nepierāda, ka šis uzņēmums patiešām bija Indonēzijas izcelsmes eksportētājs vai ka tas atbilst citiem pamatregulas 13. panta 2. punkta kritērijiem.

26.

Otrkārt, minētā sprieduma 95.–103. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja elementus, kas bija pieejami Padomei, lai konstatētu Chin Haur īstenotu pārsūtīšanas operāciju esamību. Pēc šī izvērtējuma minētā sprieduma 104. punktā Vispārējā tiesa nolēma, ka, pamatojoties uz šiem elementiem, Padomei nebija pietiekami daudz pierādījumu, lai atbalstītu savu konstatējumu strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā. Minētā sprieduma 105. punktā Vispārējā tiesa turklāt norādīja, ka fakts, ka Chin Haur nav varējis pierādīt, ka tas patiešām ir Indonēzijas ražotājs vai ka tas atbilst pamatregulas 13. panta 2. punktam, neļāva Padomei automātiski secināt, ka Chin Haur ir veicis pārsūtīšanas darbības, jo šādas tiesības nekādi neizriet no pamatregulas vai judikatūras. Tādējādi Vispārējā tiesa apmierināja pirmā pamata otro daļu, neizskatot divus citus Chin Haur iebildumus. Līdz ar to tā atcēla strīdīgās regulas 1. panta 1. un 3. punktu “ciktāl tas attiecas uz”Chin Haur.

27.

Ar savām apelācijas sūdzībām Maxcom, Komisija un Padome lūdz Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt prasību pirmajā instancē un piespriest Chin Haur atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti Komisija un Padome lūdz nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem abās tiesvedības instancēs pieņemšanu.

28.

Chin Haur lūdz Tiesai pilnībā noraidīt apelācijas sūdzības par pārsūdzēto spriedumu un piespriest Maxcom, Komisijai un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu, Chin Haur lūdz Tiesai lemt par tās prasību pirmajā instancē, apmierināt divus atlikušos pirmā pamata otrās daļas iebildumus, ko tas izvirzīja Vispārējā tiesā, un daļēji atcelt strīdīgās regulas 1. panta 1. un 3. punktu, ciktāl šīs tiesību normas antidempinga maksājumu, kas uzlikts Ķīnas izcelsmes velosipēdu importam, attiecina arī uz Chin Haur un noraida Chin Haur atbrīvojuma pieprasījumu.

29.

Maxcom par pārsūdzēto spriedumu izvirza divus pamatus, pirmo kā galveno un otro pakārtoti, Komisija izvirza trīs pamatus, savukārt Padome izvirza divus pamatus. Pamati, kas izvirzīti trijās apelācijas sūdzībās, lielā mērā pārklājas un būtībā var tikt iedalīti trīs grupās.

30.

Pirmkārt, Maxcom, Komisija un Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa, piemērojot pamatregulas 13. panta 1. punktu, ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā ( 21 ). Otrkārt, Komisija un Padome apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā trūkst pamatojuma un tas ir un pretrunīgs; šajā pašā sakarā Padome arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus ( 22 ). Treškārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tās procesuālās tiesības ( 23 ).

31.

Pirmajā pamatu grupā Maxcom, Komisija un Padome būtībā apgalvo, ka pamatojumā, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 95.–105. punktā, pamatojoties uz kuru Vispārējā tiesa atcēla strīdīgo regulu, ir pieļautas dažādas kļūdas tiesību piemērošanā, piemērojot pamatregulas 13. panta 1. punktu.

32.

Pirmām kārtām, Maxcom pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir minētās tiesību normas piemērošanā pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, norādot, ka Padome, balstoties uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem, nevarēja secināt, ka Chin Haur bija veicis pārsūtīšanas darbības.

33.

Pirmkārt, Maxcom uzskata, ka Vispārējās tiesas pamatojumā neesot ņemts vērā fakts, ka nav strīda par to, ka Chin Haur importēja no Ķīnas ražotāja, kas bija saistīts ar Chin Haur, velosipēdu detaļas un ka tas eksportēja velosipēdus uz Savienību. Šādos apstākļos, tā kā Vispārējā tiesa bija konstatējusi, ka Chin Haur nevarēja pierādīt, ka tas bija patiesais Indonēzijas velosipēdu ražotājs vai kas tas veiktu montāžas darbības, kas nepārsniedz lielumus, kuri noteikti pamatregulas 13. panta 2. punktā, tai vajadzētu klasificēt Chin Haur importa‑eksporta darbības kā pārsūtīšanu.

34.

Otrkārt, Maxcom uzskata, ka elementiem, uz kuriem Vispārējā tiesa balstījās pārsūdzētā sprieduma 95.–102. punktā, lai secinātu, ka Padomei nav pietiekamu pierādījumu konstatējumam, ka Chin Haur nebija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās, neesot nekādas nozīmes. Šajā gadījumā galvenais jautājums būtu sadarbības neesamība no Chin Haur puses, kas neesot ļāvis Komisijai gūt pilnīgu priekšstatu par šī uzņēmuma darbībām, un tādēļ konstatējumi par to bija jāizdara, balstoties uz pamatregulas 18. panta 1. punktu. Pārsūdzētais spriedums atalgotu Chin Haur par tā nesadarbošanos un būtu pretrunā pamatregulas mērķim un judikatūrai. Turklāt iestādēm nav īpaši jāpierāda, ka pastāv konkrētas apiešanas prakses. Tām tikai jāpierāda, ka izmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas darbībām. No tā izrietot, ka strīdīgās regulas atcelšana, pamatojoties uz to, ka iestādēm nebija pietiekamu pierādījumu, lai konstatētu pārsūtīšanas prakses esamību, ir acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā.

35.

Otrām kārtām, Komisija un Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir balstījusies netiešā pieņēmumā, ka pamatregulas 13. panta 1. punktā ir pieprasīts, lai iestādes pierāda, ka visi ražotāji/eksportētāji valstī, par kuru uzsākta izmeklēšana, veic pārsūtīšanas praksi. Šāda interpretācija esot kļūdaina. Pirmkārt, tā esot pretrunā pienākumam izvērtēt pamatregulas 13. panta 1. punktā izklāstītos nosacījumus valsts mērogā, nevis attiecībā uz individuālajiem eksportētājiem. Otrkārt, tā atņemtu pamatregulas 13. panta 4. punktam jebkādu priekšmetu. Treškārt, tā jaucot jēdzienu “apiešanas prakse” ar vienu no tās izpausmēm, proti, pārsūtīšanu. Iestādēm nebūtu nepieciešams īpaši pierādīt, ka pastāv konkrētas apiešanas prakses. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa, izvērtējot dažādus pamatus, esot pieņēmusi pretrunīgu jēdziena “apiešanas prakse” interpretāciju.

36.

Trešām kārtām, Maxcom, Komisija un Padome apgalvo, ka, pat ja Padome būtu pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās, ar šo konstatējumu vien nebūtu pietiekami, lai atceltu strīdīgo regulu. Konstatējums, ka pastāv pārsūtīšanas prakse caur Indonēziju, kas noteikta strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērumā, balstās ne tikai uz konstatējumu par Chin Haur, bet arī uz faktu, no vienas puses, ka ražotāji, kuri veido 9 % no Indonēzijas eksporta uz Savienību, vispār nepalīdzēja izmeklēšanā, un, no otras puses, ka Chin Haur, kas veidoja 42 % no minētā eksporta, neizrādīja nekādu sadarbošanos. Tāpēc, pat ja būtu pieļauta kļūda attiecībā uz Chin Haur pārsūtīšanām, Padome varēja secināt, ka pārsūtīšanas notika caur Indonēziju, balstoties, kā tas noteikts judikatūrā, uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu par citiem Indonēzijas ražotājiem/eksportētājiem, pamatojoties uz pieejamiem datiem.

37.

Chin Haur apstrīd visus apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentus apelācijas sūdzībās. Vispirms tas apgalvo, ka argumenti par Vispārējās tiesas konstatējumu, saskaņā ar kuru nebija pietiekamu pierādījumu par Chin Haur pārsūtīšanas darbību esamību, attiecas uz faktu vērtējumu un tādējādi ir nepieņemami. Tad Chin Haur, pirmkārt, norāda, ka attiecīgais jautājums būtībā attiecas uz apiešanas un, konkrēti, pārsūtīšanas esamības pierādīšanas pienākumu. Vispārējā tiesa tikai norādījusi, ka šis pienākums gulstas uz iestādēm un ka šajā gadījumā tās to nav izpildījušas. Atšķirība starp apiešanas izvērtējumu valsts līmenī un individuālā eksportētāja līmenī nav pamatota pamatregulas formulējumā, un šajā gadījumā tai nav nozīmes, jo Padome pati strīdīgajā regulā ir apvienojusi divus kritērijus. Turklāt nevienā brīdī Vispārējā tiesa nav apgalvojusi, ka iestādēm ir jānosaka, ka katrs individuālais ražotājs/eksportētājs veic pārsūtīšanas darbības. Apelācijas sūdzību iesniedzēji apelācijas sūdzībās jaucot pierādīšanas pienākumu, kas gulstas uz iestādēm, un pieprasītā pierādījuma apjomu, kas var tikt samazināts sadarbības neesamības gadījumā atbilstoši pamatregulas 18. pantam. Tomēr pretēji apstākļiem lietā Simon, Evers & Co. ( 24 ) šajā gadījumā, pirmkārt, iestādēm nebija nekāda saskanīgu netiešu pierādījumu kopuma par pārsūtīšanas esamību un, otrkārt, noteikti uzņēmumi bija sadarbojušies ar izmeklēšanu.

38.

Otrkārt, attiecībā uz iebildumu, kas balstīts tajā, ka Vispārējās tiesas konstatējumi nebija pietiekami, lai atceltu strīdīgo regulu, Chin Haur apgalvo, ka minētajā regulā Padome nav konstatējusi, ka bez tā citi Indonēzijas ražotāji nodarbotos ar pārsūtīšanas darbībām. Vienīgais strīdīgās regulas konstatējums būtu, ka daži no šiem ražotājiem, kas pārstāv nelielu daļu no kopējā saražotā apjoma, nesadarbojās. Saskaņā ar Tiesas judikatūru iestādes nevarēja secināt pārsūtīšanas esamību tikai tāpēc, ka individuāli ražotāji‑eksportētāji nesadarbojas.

39.

Attiecībā uz iebildumu, kas balstīts uz nepieņemamību, ko vispirms izvirzīja Chin Haur (skat. šo secinājumu 37. punktu), ir jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus un principā pārbaudīt pierādījumus, ar kuriem tā ir pamatojusi šos faktus. Proti, ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, vienīgi pašai Vispārējai tiesai ir jāveic iesniegto pierādījumu vērtējums. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīti šie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas kā tāds varētu tikt pārbaudīts Tiesā. Tomēr, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 256. pantu ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Vispārējā tiesa ir paredzējusi ( 25 ).

40.

Līdz ar to, ciktāl apelācijas sūdzību iesniedzēji apelācijas sūdzībās apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu, tostarp faktu, kas minēti pārsūdzētā sprieduma 96.–102. punktā, vērtējumu, viņu iebildumi ir jāuzskata par nepieņemamiem.

41.

Tomēr ir jākonstatē, kā to norādījis Chin Haur iebildumos, kas balstīti uz kļūdainu pamatregulas 13. panta 1. punkta piemērošanu, šīs apelācijas sūdzības būtībā izvirza jautājumus par pierādījumu, lai noteiktu apiešanas pastāvēšanu, sniegšanas apjomu un līmeni. Tādējādi, ciktāl minētie iebildumi neskar faktu konstatējumu un Vispārējās tiesa veiktu pierādījumu izvērtējumu, bet attiecas uz pierādījumu jomā piemērojamo normu neievērošanu, kas saskaņā ar judikatūru ir tiesību jautājums ( 26 ), šie iebildumi ir jāuzskata par pieņemamiem.

42.

Pirms izskatu iebildumus, kas balstīti uz pamatregulas 13. panta 1. punkta pārkāpumu, ir īsi jāizvērtē Savienības tiesiskais regulējums apiešanas jomā, ņemot vērā pastāvīgo judikatūru. Šī tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt noteikto antidempinga pasākumu efektivitāti un novērst to apiešanu ( 27 ).

43.

No pamatregulas 13. panta 1. punkta trešajā teikumā ietvertās definīcijas, kas minēta šo secinājumu 6. punktā, izriet, ka, lai varētu noteikt apiešanu, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem: i) ir jābūt pārmaiņām tirdzniecības modelī starp attiecīgajām trešajām valstīm un Savienību, ii) šīm pārmaiņām jāizriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma. iii) ir jābūt pierādījumam par nodarīto kaitējumu un iv) ir jābūt pierādījumam par dempinga esamību. Šajās apelācijas sūdzībās tiek apstrīdēts tikai otrais no šiem elementiem, kas veido apiešanu, jo pārējie trīs elementi ir pilnībā konstatēti.

44.

Spriedumā Simon, Evers & Co. ( 28 ) Tiesa norādīja, ka minētā apiešanas definīcija ir formulēta ļoti vispārīgi, kas iestādēm atstāj ļoti plašu novērtējuma brīvību ( 29 ). Šīs rīcības brīvības atzīšana turklāt ir saskanīga ar plašo novērtējuma brīvību, kāda saskaņā ar judikatūru pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ iestādēm parasti ir kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā ( 30 ). Tas arī nozīmē, ka, veicot pārbaudi, tiesai ir jāveic pārbaude tikai attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras ( 31 ).

45.

Spriedumā Simon, Evers & Co. ( 32 ) Tiesa arī norādīja, ka no pamatregulas, it īpaši no tās 13. panta 3. punkta, izriet, ka apiešanas pierādīšanas pienākums ir iestādēm ( 33 ). Ja iestādes nolemj attiecināt antidempinga maksājumus, kurus tās noteikušas importam no noteiktas valsts, uz citu valsti, tām ir jāpierāda, ka ir konstatēti visi šī maksājuma apiešanu veidojošie elementi, kas norādīti pamatregulas 13. panta 1. punkta trešajā teikumā ( 34 ).

46.

Pēc tam, kad iestādes ir pierādījušas, ka četri nosacījumi ir izpildīti, un tādējādi ir noteikta apiešanas esamība saistībā ar valsti, par kuru tiek veikta izmeklēšana, iepriekš uzliktie antidempinga maksājumi tiek attiecināti uz visu importu no šīs valsts.

47.

Šīs valsts izcelsmes attiecīgās preces ražotājs/eksportētājs var atbilstoši pamatregulas 13. panta 4. punktam saņemt individuālu atbrīvojumu no tādējādi uzlikta apiešanas novēršanas maksājuma, ja tas noteiktajā termiņā ir iesniedzis atbrīvojuma pieprasījumu, kas pienācīgi pamatots ar pierādījumiem, un, gadījumā, ja apiešanas prakse notiek ārpus Savienības, – ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, ja tas var pierādīt, ka viņš nav saistīts ne ar vienu ražotāju, kas ir pakļauts pasākumiem, un, otrkārt, ja ir konstatēts, ka šis ražotājs nav iesaistīts apiešanas praksē ( 35 ).

48.

Tādējādi no Savienības tiesiskā regulējuma apiešanas jomā loģikas un sistēmas izriet, ka analīzes, lai pārbaudītu, vai četri nosacījumi, kas izklāstīti pamatregulas 13. panta 1. punktā, ir izpildīti, mērķis ir pierādīt, ka tiek apieti antidempinga maksājumi, kas sākotnēji ir uzlikti attiecīgajā valstī, par kuru uzsākta apiešanas novēršanas izmeklēšana. Savukārt individuālo ražotāju/eksportētāju īpašā situācija tiek ņemta vērā analīzē saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu. Šī apiešanas novēršanas tiesiskā regulējuma sistēma tomēr neliedz, kā tas bija šajā gadījumā, ka konstatējumi attiecībā uz vienu vai vairākiem individuāliem ražotājiem/eksportētājiem var tikt izmantoti, lai atbalstītu secinājumus par apiešanu veidojošo elementu esamību, tostarp apiešanas prakses esamību atbilstoši pamatregulas 13. panta 1. punktam ( 36 ).

49.

Savā judikatūrā, it īpaši spriedumos Simon, Evers & Co. ( 37 ) un APEX ( 38 ), Tiesa ir arī sniegusi norādes attiecībā uz pierādīšanas pienākuma apjomu, kas vajadzīgs, lai noteiktu apiešanu veidojošo elementu esamību atbilstoši pamatregulas 13. panta 1. punktam. Šajā ziņā Tiesa uzsvēra, ka saistībā ar izmeklēšanu par apiešanas esamību iestādēm nav tiesību piespiest attiecīgos ražotājus un eksportētājus piedalīties izmeklēšanā vai sniegt informāciju. Tās tātad ir atkarīgas no ieinteresēto pušu brīvas gribas sadarboties, lai tām sniegtu nepieciešamo informāciju. Šī iemesla dēļ pamatregulas 18. panta 1. un 6. punktā ir paredzēts, ka sadarbības neesamības gadījumā Komisija var, pirmkārt, izdarīt konstatējumus, “pamatojoties uz pieejamajiem faktiem”, un, otrkārt, izmeklēšanas rezultāts pusei, kas nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji, “var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies” ( 39 ).

50.

Tiesa no tā skaidri secināja, ka nesadarbošanās gadījumā pamatregulas 18. panta 1. un 6. punkts ir vērsti uz to, lai būtiski atvieglotu apiešanas pierādīšanas pienākumu, kas gulstas uz iestādēm ( 40 ).

51.

Tiesa norādīja, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis izveidot likumīgu prezumpciju, kas ieinteresēto vai iesaistīto pušu nesadarbošanās gadījumā ļautu tieši secināt, ka pastāv apiešana, un tādā veidā atbrīvot [Savienības] iestādes no jebkāda pienākuma sniegt pierādījumus ( 41 ).

52.

Tomēr, ņemot vērā iespēju nonākt pie šādiem konstatējumiem, arī galīgiem, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, un tādēļ attiekties mazāk labvēlīgi pret pusi, kura nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies, Tiesa ir norādījusi, ka pilnīga atteikuma sadarboties gadījumā Savienības iestādēm ir tiesības balstīties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas ļauj konstatēt apiešanu pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē ( 42 ).

53.

Pamatojums šādai pierādīšanas pienākuma atvieglošanai ir rodams nepieciešamībā izvairīties no Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitātes mazināšanas ikreiz, kad iestādes saskaras ar atteikumu sadarboties izmeklēšanā, kuras mērķis ir noteikt apiešanu ( 43 ).

54.

Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka spriedumi Simon, Evers & Co. un APEX skāra apiešanas novēršanas izmeklēšanas, kurām bija raksturīga sadarbības neesamība no visām ieinteresētajām pusēm ( 44 ). Savukārt attiecīgā izmeklēšana šajās lietās atšķiras tādējādi, kā tas izriet no šo secinājumu 14. punkta, ka daži ieinteresētie uzņēmumi ir sadarbojušies un attiecībā uz tiem ticis konstatēts, ka tie nebija iesaistīti apiešanas praksē. Šādos apstākļos rodas jautājums par to, kādā mērā judikatūras principi, kuri izklāstīti divos iepriekš minētajos spriedumos attiecībā uz pierādīšanas pienākuma apjomu, kas ir nepieciešams, lai noteiktu apiešanas esamību, ir piemērojami gadījumā, kura faktiskie apstākļi ir atšķirīgi.

55.

Kā jau tika minēts, iebildumi, kas balstīti uz pamatregulas 13. panta 1. punkta pārkāpumu, apšauba analīzi tikai par otro apiešanu veidojošo elementu, kā norādīts šo secinājumu 6. un 43. punktā, proti, prasību, lai pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas praksēm, kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma. Tomēr, pirms šo iebildumu izvērtēšanas ir jānorāda uz trim ievada apsvērumiem.

56.

Pirmkārt, jānorāda, kā tas izriet no šo secinājumu 16. punkta, ka Padomes secinājums par Ķīnas velosipēdu pārsūtīšanas caur Indonēziju prakses esamību (strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērums) ir balstīts uz trim elementiem, tostarp konstatējumu, saskaņā ar kuru Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās (konstatējums strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā).

57.

Šādos apstākļos ir acīmredzami, ka konstatējums minētajā regulā attiecībā uz individuālu ražotāju (Chin Haur) ir viens no elementiem, uz kuriem ir balstīts secinājums par prakses apiešanu valsts līmenī (Indonēzijā). Citiem vārdiem, kā to pareizi norādījis Chin Haur, šajā regulā Padome, lai pierādītu, ka pastāv otrais apiešanu veidojošais elements, veica sava veida “sintēzi” analīzei valsts līmenī un analīzei individuālajā līmenī, kas minētas šo secinājumu 48. punktā.

58.

Otrkārt, kā tas izriet no šo secinājumu 24.–26. punkta, pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa daļēji atcēla strīdīgo regulu, “ciktāl tā attiecas uz”Chin Haur, apmierinot tā pirmo pamatu un nospriežot, ka konstatējums, kas attiecās uz šo uzņēmumu un izklāstīts strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā, nav pietiekami pamatots ( 45 ).

59.

Pārsūdzētā sprieduma attiecīgajos punktos Vispārējā tiesa skaidri nenorāda pamatregulas noteikumus, kurus, pēc tās domām, Padome ir pārkāpusi. Tomēr, tā kā tajā izskatāmās prasības pirmais pamats bija balstīts uz pamatregulas 13. panta 1. punkta un 18. panta 1. punkta pārkāpumu, ir acīmredzami, ka Vispārējā tiesa strīdīgo regulu atcēla tāpēc, ka bija pārkāpti šie divi noteikumi.

60.

Atcelšana, kas balstīta uz pamatregulas 13. panta 1. punkta pārkāpumu, paredz, ka konstatējums par viena no šajā tiesību normā paredzētajiem apiešanu veidojošajiem elementiem esamību ir kļūdains. No tā izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā, pat ja tas nav skaidri norādīts, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka secinājums strīdīgajā regulā par apiešanu veidojošo otro elementu bija kļūdains.

61.

Strīdīgajā regulā secinājums par to, ka pastāv šis otrais [apiešanu] veidojošais elements, konkrēti, secinājums par to, ka pastāv apiešanas prakse Indonēzijas līmenī, ir ietverts strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērumā. Vispārējā tiesa tomēr norādīja uz kļūdu saistībā ar konstatējumu par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās (konstatējums strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā).

62.

Tādējādi, pamatojot strīdīgās regulas atcelšanu ar pamatregulas 13. panta 1. punkta pārkāpumu, Vispārējā tiesa neizbēgami netieši uzskatīja, ka kļūda, kas noteikta attiecībā uz konstatējumu par Chin Haur, neatgriezeniski padarīja par spēkā neesošu secinājumu par apiešanu veidojošo otro elementu, konkrēti, secinājumu par to, ka pastāv apiešanas prakses caur Indonēziju. Citiem vārdiem, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka kļūdai, kas konstatēta attiecībā uz strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumu, ir “lielāks svars” nekā minētās regulas preambulas 64. apsvērumā izklāstītajam vispārējam secinājumam.

63.

Treškārt, nav strīda par to, ka Chin Haur ir paziņojis nepārbaudāmu un neuzticamu informāciju un līdz ar to pamatoti tika uzskatīts, ka tas nav patiesi sadarbojies ar izmeklēšanu. Tādējādi secinājumi par šo uzņēmumu strīdīgajā regulā tika pareizi balstīti uz datiem, kas bija pieejami atbilstoši pamatregulas 18. panta 1. punktam ( 46 ).

64.

Vispirms ir jāizvērtē apelācijas sūdzībās ietvertie apelācijas sūdzību iesniedzēju argumenti, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95.–105. punktā kļūdaini piemērojusi pamatregulas 13. panta 1. punktu.

65.

Minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa norādīja, ka, pamatojoties uz lietas materiāliem, Padomei nebija pietiekami daudz pierādījumu, lai strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā secinātu, ka Chin Haur nebija pietiekamas ražošanas jaudas, ņemot vērā uz Savienību eksportētos apjomus, kā arī to, ka tas bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Vispārējā tiesa, pirmkārt, minētā sprieduma 96.–101. punktā izvērtēja Komisijas amatpersonu pārbaudes vizītē Chin Haur ražotnē veiktos konstatējumus un secināja, ka neviens no šiem konstatējumiem atsevišķi vai kopumā pārliecinoši nenorādīja uz pārsūtīšanas esamību. Otrkārt, minētā sprieduma 102. punktā Vispārējā tiesa norādīja, no vienas puses, ka vairumu konstatējumu, kas balstīti uz Komisijas amatpersonu misijas ziņojumu, uz kuru balstījās Padome, Chin Haur apstrīdēja, un, otrkārt, ka citas fotogrāfijas, uz kurām atsaucās Padome, nesniedza nekādus pierādījumus par pārsūtīšanas darbību esamību. Treškārt, tā paša sprieduma 103. punktā, pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija norādījusi, ka Padome savu pamatojumu bija arī balstījusi uz faktu, ka Chin Haur nebija izdevies pierādīt, ka tas ir Indonēzijas velosipēdu patiesais ražotājs vai ka tas atbilst kritērijiem, kas izklāstīti pamatregulas 13. panta 2. punktā, Vispārējā tiesa norādīja, ka no šī konstatējuma neizriet, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās.

66.

Apelācijas sūdzību iesniedzēju apelācijas sūdzībās argumentācija vispirms izvirza jautājumu par to, kas iestādēm ir jāpierāda un kāds pierādīšanas pienākuma apjoms tām nepieciešams, lai varētu secināt par otrā apiešanu veidojošā elementa, kas noteikts šo secinājumu 43. un 55. punktā, esamību izmeklēšanā, ko raksturo sadarbības neesamība nevis no visu, bet tikai no dažu attiecīgo ražotāju-eksportētāju puses.

67.

Konkrētāk, vai iestādēm ir pienākums sniegt pierādījumus par konkrētām apiešanas praksēm – kas neizsmeļoši minētas pamatregulas 13. panta 1. punkta otrajā daļā – vai tās var aprobežoties ar pierādījumiem, balstoties uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas praksēm, tomēr nepastāvot pienākumam sniegt pierādījumus par konkrētu prakšu esamību?

68.

Šajā nolūkā, pirmkārt, jau ir ticis norādīts ( 47 ), ka, kolīdz iestādes nolemj uzlikt apiešanas novēršanas maksājumus, tām ir jāsniedz pierādījumi par katru no četriem apiešanu veidojošajiem elementiem. Tādējādi tās nevar aprobežoties ar pierādījumu par to, ka vienkārši pastāv pārmaiņas tirdzniecības modelī, bet tām ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punkta trešā teikuma formulējumu šīs pārmaiņas izriet no prakses (procesa vai darba), kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa.

69.

Otrkārt, attiecībā uz pierādījumu apjomu es uzskatu, ka mērķis interpretācijai, ko Tiesa pieņēma spriedumos Simon, Evers & Co. un APEX, ja ir vispārēja sadarbības neesamība, proti, prasība neapdraudēt Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti ( 48 ), ir arī spēkā tādā gadījumā kā šajā lietā, kurā uzņēmumi, kas nesadarbojās ar izmeklēšanu, veido lielāko daļu no attiecīgās preces importa uz Savienību ( 49 ). Tādējādi gadījumā, ja nesadarbošanās apjoms ir tik liels, es uzskatu, ka iestādes var balstīties uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, lai varētu juridiski pietiekami pierādīt, ka pastāv apiešanu veidojošie elementi un, konkrētāk, lai pierādītu, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas praksēm. Protams, tādā gadījumā tās, lai izdarītu šādu secinājumu, nevar neņemt vērā, ka ir ticis konstatēts, ka viena daļa, lielāka vai mazāka, no ražotājiem/eksportētājiem nebija iesaistīti šādās praksēs.

70.

Treškārt, attiecībā uz to, vai iestādēm ir jāpierāda konkrētu apiešanas prakšu esamība, es domāju, ka spriedums Simon, Evers & Co. var sniegt dažas būtiskas norādes. Šajā spriedumā, kurš, kā ticis norādīts, attiecās uz pilnīgas nesadarbošanās gadījumu, Tiesa, izvērtējot otro apiešanu veidojošo elementu, apstiprināja attiecīgajā regulā ietvertā apstiprinošā secinājuma derīgumu, cita starpā, balstoties uz konstatējumu, ka starp atbilstošajiem pierādījumiem, kas pamatoja šo secinājumu, Padomei bija pierādījumi, kas šķita norādām uz konkrētu apiešanas prakšu esamību ( 50 ).

71.

No tā izriet, ka, lai gan pilnīgas nesadarbošanās gadījumā, ja ir atbilstošs netiešu pierādījumu kopums, kurš norāda uz to, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas prakses, nav nepieciešams, lai iestādes pierādītu konkrētu apiešanas prakšu esamību, tām tomēr ir jābūt vismaz dažiem elementiem, kas norādītu uz šādu prakšu esamību. Šo secinājumu 69. punktā izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka šādu pieeju var piemērot tādā gadījumā kā šajā lietā, kuram raksturīga tādu ražotāju/eksportētāju nesadarbošanās ar izmeklēšanu, kas nodrošina lielāko daļu no attiecīgās preces importa.

72.

Šajā gadījumā nedz no strīdīgās regulas, nedz lietas materiāliem neizriet, ka, izņemot konstatējumu par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās, minētajām iestādēm būtu bijuši citi elementi, kas norādītu uz apiešanas prakšu esamību.

73.

Turklāt jebkurā gadījumā es uzskatu, ka gadījumā – kā šajā lietā –, ja iestādes savus secinājumus par otro apiešanu veidojošo elementu izlemj balstīt uz konkrētu prakšu esamību, to secinājumiem ir jābūt pietiekami juridiski pamatotiem.

74.

Šādos apstākļos jautājums par Padomes konstatējuma par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas praksēs pamatotību ir noteicošais šajā gadījumā, lai pārbaudītu šīs iestādes izvirzītā secinājuma attiecībā uz otro apiešanu veidojošo elementu tiesiskumu ( 51 ).

75.

Ja iestādes, kā šajā gadījumā, plāno balstīt savus secinājumus attiecībā uz otro apiešanu veidojošo elementu – kurš, kā tas ir ticis norādīts, ir jāpierāda valsts līmenī –, uz konstatējumiem par individuāla eksportētāja/ražotāja iesaistīšanos apiešanas praksēs, no šo secinājumu 45. punktā minētās judikatūras izriet, ka tām ir pienākums sniegt pierādījumu par šiem konstatējumiem ( 52 ).

76.

Tomēr atbilstoši pamatregulas 18. panta 1. un 6. punktam, ja ir sadarbības neesamība, iestādes var balstīt savus secinājumus uz pieejamajiem datiem. Tādā gadījumā, kā tas izriet no šo secinājumu 49.–52. punktā minētās judikatūras, pierādīšanas pienākums, kas uz tām gulstas, ir būtiski atvieglināts un tām ir atļauts balstīt savus secinājumus uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu.

77.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka spriedumos Simon, Evers & Co. un APEX Tiesa izmantoja šādu 18. panta 1. un 6. punkta interpretāciju, atsaucoties uz vispārējas apiešanas esamību ( 53 ). Turklāt spriedumā Simon, Evers & Co. tā to piemēroja in concreto apiešanu veidojošajiem elementiem un it īpaši otrajam no šiem elementiem ( 54 ). Tomēr tā to nekad nav piemērojusi konstatējumiem attiecībā uz atsevišķu uzņēmumu.

78.

Tomēr, ņemot vērā pamatregulas 18. panta 1. un 6. punkta noteikumu saturu, kas atsaucas uz “ieinteresēto pusi” vienskaitlī, es uzskatu, ka minētā interpretācija ir piemērojama konstatējumiem, kurus iestādes izdara, veicot apiešanas novēršanas izmeklēšanu, ciktāl tā attiecas uz individuālu uzņēmumu, kas nav sadarbojies ar šo izmeklēšanu.

79.

No tā izriet, ka šajā gadījumā, tā kā Chin Haur nesadarbojās, iestādes bija pakļautas atvieglotam pierādīšanas pienākumam un varēja balstīties uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, lai juridiski atbilstoši pamatotu savus secinājumus attiecībā šī uzņēmuma iesaistīšanos apiešanas praksēs.

80.

Tomēr ir jāatzīmē, ka detalizētajā analīzē, ko tā sniedza pārsūdzētā sprieduma 95.–105. punktā, par elementiem, kas bija pieejami Padomei, lai strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā secinātu par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās, Vispārējā tiesa īsti nav ņēmusi vērā juridiskās sekas, kas izriet no tā, ka izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka Chin Haur nebija sadarbojies. Tomēr tas, kā to apgalvo Maxcom, bija būtisks analīzes elements, kuru turklāt bija apstiprinājusi pati Vispārējā tiesa. Šim sadarbības trūkumam bija būtiska ietekme uz pierādīšanas pienākuma apjomu, kas bija jāsniedz Padomei, lai juridiski pietiekami pierādītu savus secinājumus par Chin Haur, kuri savukārt pierādīja vispārējo secinājumu par apiešanas prakšu esamību Indonēzijā.

81.

Aplūkojot pārsūdzētā sprieduma attiecīgos punktus, savukārt ir noprotams, ka, lai gan tajos ir lietots termins “norāde”, Vispārējā tiesa faktiski pieprasīja Padomei drīzāk piemērot stingrāku pierādījuma kritēriju. Tas ir acīmredzams, kad Vispārējā tiesa norāda, ka Padomei būtu bijis “jāpierāda pārsūtīšanas esamība”, ko īstenojis Chin Haur, balstoties uz elementiem, kas “pārliecinoši” norāda uz šo esamību ( 55 ).

82.

Pārsūdzētā sprieduma attiecīgajos punktos Chin Haur sadarbības neesamības sekas ir pieminētas tikai 103. punktā, kurā Vispārējā tiesa secināja, ka tas, ka Chin Haur nesniedza pierādījumus par to, ka ir patiess Indonēzijas ražotājs vai atbilst kritērijiem, kas paredzēti pamatregulas 13. panta 2. punktā, pats par sevi nepierādīja to, ka tas bijis iesaistīts pārsūtīšanas darbībās. Lai gan sadarbības trūkums pats par sevi nevar pamatot apiešanas prezumpciju ( 56 ), tomēr tieši tāpēc, ka Chin Haur nesadarbojās izmeklēšanas laikā, iestādēm varēja būt grūtības pārliecinoši noteikt, ka tas veica faktiskas velosipēdu ražošanas darbības.

83.

Konstatējums, ka uzņēmums ir īsts tā eksportētās preces ražotājs, ir acīmredzami nepieciešams priekšnosacījums, lai, iespējams, secinātu, ka tā eksports nebija apiešanas prakses rezultāts. Savukārt, ja nav iespējams noteikt, ka šis uzņēmums nav patiess ražotājs, tā ir norāde, ka tā eksportētās preces nav reālu ražošanas darbību rezultāts.

84.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu pamatregulas 13. panta 1. punkta piemērošanā, patiesi neņemot vērā juridiskās sekas, kas izriet no Chin Haur sadarbības neesamības izmeklēšanā, analīzē, kas tai lika secināt, ka Padomei nebija pietiekami daudz pierādījumu, lai pamatotu, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas praksēs. Šī kļūda ir ietekmējusi Vispārējās tiesas netiešo konstatējumu ( 57 ), kas pamatoja strīdīgās regulas atcelšanu, saskaņā ar kuru šīs pamatojuma nepietiekamības dēļ secinājums, kas izklāstīts strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērumā, attiecībā uz Ķīnas izcelsmes preču pārsūtīšanas uz Indonēziju prakses esamību, bija kļūdains. Manuprāt, no tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

85.

Lai sniegtu pilnīgu informāciju, es izteikšu dažus apsvērumus, kas arī ir saistīti ar citiem iebildumiem, kuri izvirzīti pamatos, kas balstīti uz pamatregulas 13. panta 1. punkta kļūdainu piemērošanu.

86.

Attiecībā uz iestāžu iebildumiem par to, ka Vispārējās tiesas pieeja nozīmētu to, ka tām ir jāpierāda, ka katrs ražotājs/eksportētājs valstī, par kuru tiek veikta izmeklēšana, ir iesaistīts pārsūtīšanas praksēs, es uzskatu, ka tie ir balstīti uz pārsūdzētā sprieduma un strīdīgās regulas kļūdainu lasījumu. Manuprāt, Chin Haur ir taisnība, kad tas apgalvo, ka nevienā šī sprieduma punktā Vispārējā tiesa nav norādījusi, ka iestādēm ir noteikti jāpierāda, ka katrs individuālais ražotājs/eksportētājs ir iesaistīts pārsūtīšanas darbībās. Tādējādi, kā es to norādīju šo secinājumu 56. un 57. punktā ( 58 ), šajā gadījumā tā bija Padome, kas veica valsts līmeņa un individuālā līmeņa analīzes sintēzi, izmantojot konstatējumus attiecībā uz individuālo ražotāju/eksportētāju, lai pamatotu savus secinājumus valsts līmenī. No tā izriet, ka visi iestāžu iebildumi, kas balstīti uz šo pieņēmumu, ir jānoraida ( 59 ).

87.

Attiecībā uz iebildumiem, ar ko tiek apstrīdēta Vispārējās tiesas secinājumu pietiekamība, lai atceltu strīdīgo regulu, tie, manuprāt, arī būtu jānoraida. Ja, kā to Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, konstatējums par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas praksēs bija kļūdains vai nepietiekami pamatots, tad konstatējums par apiešanas darbību esamību Indonēzijas līmenī balstījās tikai uz diviem pārējiem elementiem, kas izklāstīti strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērumā. Pirmais no šiem pārējiem elementiem, proti, pārmaiņu esamība tirdzniecības modelī, ir pirmais no apiešanu veidojošajiem elementiem. Tādējādi to kā tādu nevar uzskatīt par norādi, ka pastāv otrais no nepieciešamajiem elementiem, jo iestādēm ir jāpierāda visi elementi ( 60 ). Attiecībā uz otro no šiem diviem pārējiem elementiem, proti, ražotāju/eksportētāju, kas nodrošina 9 % no eksporta uz Savienību, sadarbības neesamību, no judikatūras, kas minēta šo secinājumu 51. punktā, izriet, ka sadarbības neesamība pati par sevi nevar būt pamatā pieņēmumam par apiešanas esamību. Tādējādi tā nevar būt otrā apiešanu veidojošā elementa pierādījums.

88.

No tā izriet, ka pretēji apelācijas sūdzību iesniedzēju apgalvotajam apelācijas sūdzībās šajā gadījumā, ja Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja konstatējumu attiecībā uz Chin Haur par kļūdainu, tas varēja pamatot strīdīgās regulas atcelšanu.

89.

Otrajā pamatu grupā iestādes apstrīd pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Padome arī norāda uz faktu sagrozīšanu.

90.

Pirmām kārtām, iestādes apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav paskaidrots, kāpēc Padome būtu pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu. Pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts, vai Padomes pieļautā kļūda ir vienkārša kļūda vērtējumā vai acīmredzama kļūda vērtējumā. Otrkārt, Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi kāpēc tā balstās uz faktu, ka Chin Haur nebija pietiekamas ražošanas jaudas, lai gan strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā ir norādīts fakts, ka uzņēmumam nebija atbilstoša aprīkojuma. Treškārt, Vispārējā tiesa esot balstījusi savu konstatējumu par pietiekamu pierādījumu neesamību attiecībā uz pārsūtīšanas praksēm uz pārbaudes apmeklējuma laikā veikto analīzi, tomēr nepamatojot, kāpēc Padomei nebija pietiekamu pierādījumu, lai noteiktu pārsūtīšanas prakšu esamību, balstoties uz rakstveida informāciju, ko Chin Haur bija iesniedzis pirms šī apmeklējuma.

91.

Otrām kārtām, Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums ir pretrunīgs. Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 94. punktu, jautā, kā Chin Haur iesniegtie pierādījuma elementi varētu nepierādīt, ka tas bija arī iesaistīts pārsūtīšanas darbībās, ja tie norāda, ka tas bija iesaistīts apiešanā, izmantojot montāžas prakses. Otrkārt, Komisija pārmet, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunās, apgalvojot, pirmkārt, ka vienīgais pierādījuma elements, kas bija Padomes rīcībā, bija ziņojums par pārbaudes apmeklējumu, un, otrkārt, apgalvojot pārsūdzētā sprieduma 138. punktā, ka liels daudzums pieejamo datu ļāva secināt, ka Chin Haur ir iesaistīts apiešanā.

92.

Padome pakārtoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi konstatētos faktus. Ņemot vērā, ka pārsūtīšana bija pienācīgi pierādīta valsts līmenī un ka Chin Haur atbrīvojuma pieprasījums nebija pamatots, Vispārējā tiesa no pieejamajiem faktiem varēja tikai secināt, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās.

93.

Chin Haur apstrīd Komisijas argumentus.

94.

Attiecībā, pirmkārt, uz iebildumiem, kas balstīti uz pamatojumu neesamību, ir jānorāda, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāparāda tās argumentācija, lai ieinteresētajām personām ļautu saprast pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai ļautu veikt pārbaudi. Pienākums norādīt pamatojumu, kas Vispārējai tiesai noteikts atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantam un 53. panta pirmajai daļai, ir izpildīts, ja, pat būdams netiešs, izmantotais pamatojums ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav apstiprinājusi to argumentus, un Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi ( 61 ).

95.

No šo secinājumu 58.–62. punkta izriet, ka, pat ja pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav detalizēti izklāstījusi argumentāciju, kas to noveda pie secinājuma daļēji atcelt strīdīgo regulu “ciktāl tā attiecas uz”Chin Haur, šī argumentācija var nepārprotami tikt izsecināta no minētā sprieduma, un tas ļauj Tiesai īstenot tās pārbaudi. No šī viedokļa, manuprāt, nevar uzskatīt, ka pārsūdzētajam spriedumam nav pamatojuma.

96.

Attiecībā uz citiem iebildumiem, pirmkārt, iebildums, kas balstīts tajā, ka pārsūdzētajam spriedumam nav pamatojuma, jo tajā nav paskaidrots, vai Padomes pieļautā kļūda ir vienkārša kļūda vērtējumā vai acīmredzama kļūda vērtējumā, manuprāt, nav pieņemams. Lai gan noteikti ir vēlams, lai Vispārējā tiesa savos spriedumos norādītu tiesas pārbaudes kritēriju, ko tā piemēro, nevar uzskatīt, ka spriedumam trūkst pamatojuma, tikai tāpēc, ka Vispārējā tiesa tajā nav skaidri norādījusi tās piemēroto tiesas pārbaudes kritēriju. Tā kā iestādes pēc būtības nav pārmetušas kļūdaina tiesas pārbaudes kritērija piemērošanu, bet ierobežojušas savus iebildumus ar pamatojuma neesamību ( 62 ), tad jautājums par to, vai pārsūdzētajā spriedumā in concreto piemērotais kritērijs bija vai nebija kļūdains, neietilpst šo apelācijas sūdzību priekšmetā.

97.

Otrkārt, iebildums par to, ka nav paskaidrota atšķirība starp pietiekamas ražošanas jaudas un pietiekama iekārtu apjoma jēdzieniem, manuprāt arī nav pieņemams. Abi jēdzieni tikuši izmantoti attiecībā uz vienu un to pašu ideju, proti, Chin Haur ražošanas darbībām, par kurām Vispārējā tiesa uzskata, ka Padome nebija juridiski pietiekami pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru tā nevarēja pamatot Chin Haur importa apjomu.

98.

Treškārt, iebildums, kas balstīts tajā, ka Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kāpēc Padomei nebija pietiekamu pierādījumu, lai noteiktu pārsūtīšanas prakšu esamību, pamatojoties uz Chin Haur iesniegto rakstveida informāciju, manuprāt, arī ir jānoraida. No judikatūras izriet, ka Tiesai nav jāpieprasa Vispārējai tiesai, lai tā pamato katru savu izvēli, ja tā, pamatojot savu lēmumu, devusi priekšroku kādam noteiktam pierādījuma elementam. Nolemt pretēji nozīmētu, ka Tiesa aizstātu Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu vērtējumu par šiem pierādījumiem, un tas nav Tiesas kompetencē ( 63 ).

99.

Otrkārt, attiecībā uz iebildumiem, kas balstīti pretrunīgā pamatojumā, es uzskatu, ka pirmais Komisijas izvirzītais apgalvojums ir balstīts uz pārsūdzētā sprieduma kļūdainu lasījumu. Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa nekādi nav norādījusi, ka Chin Haur sniegtie pierādījumi būtu snieguši norādes, ka tas bija iesaistīts apiešanā, izmantojot montāžas prakses. Otra iespējamā pretruna, uz kuru norādījusi Komisija, arī nevar pamatot iebildumu, kas balstīts pretrunīgā pamatojumā. Pārsūdzētā sprieduma 138. punktā Vispārējā tiesa tikai uzskaitīja Padomes izmantotos datus, lai secinātu, kas pastāv visi apiešanu veidojošie elementi, it īpaši atbildot uz argumentu, ka Padome nebija precizējusi pieejamās informācijas raksturu ( 64 ). Es neredzu nekādu pretrunu ar apgalvojumu, kas ietverts minētā sprieduma 96. un 102. punktā, saskaņā ar kuru Padome esot lielā mērā balstījusies uz misijas ziņojumu attiecībā uz faktu konstatējumiem, pamatojoties uz kuriem tā secināja par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās.

100.

Treškārt, attiecībā uz Padomes iebildumu, kas balstīts faktu sagrozīšanā, ir jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai šādai sagrozīšanai acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, bez nepieciešamības veikt jaunu faktu un pierādījumu izvērtējumu ( 65 ). Padomes argumentācija balstās uz pieņēmumu, ka pārsūtīšanas darbību esamība valsts līmenī esot pierādīta, pat ja nav kļūdas konstatējumā attiecībā uz Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās. Kā es to norādīju šo secinājumu 85. punktā, manuprāt, tā tas nav. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa tikai nosprieda, ka, ņemot vērā lietas materiālus, Padome nevarēja secināt par Chin Haur iesaistīšanos pārsūtīšanas darbībās. To darot, Vispārējā tiesa nav sagrozījusi faktus, bet, manuprāt, pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā būtisku elementu par Chin Haur nesadarbošanos ar izmeklēšanu, kas ir elements, kuram ir būtiska ietekme uz to pierādījumu līmeni, kas iestādēm būtu jāsniedz, lai varētu pierādīt minēto iesaistīšanos.

101.

Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka gan Komisijas apelācijas sūdzības otrais pamats lietā C‑253/15 P, gan Padomes apelācijas sūdzības otrais pamats lietā C‑259/15 P ir jānoraida.

102.

Ar savu trešo pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās procesuālās tiesības, jo tā tai aizliedza iesniegt iestāšanās rakstu. Vispirms, Vispārējās tiesas lēmums izskatīt lietu paātrinātā procesā, kas atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a panta 2. punkta otrajai daļai, kas bija spēkā tiesvedības laikā šajā tiesā, izslēdz jebkādu Komisijas rakstveida iesaistīšanos, neesot pamatots. Turpinot, atteikums tās 2014. gada 25. jūnija lūgumam ļaut iesniegt iestāšanās rakstu procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros arī neesot pamatots. Turklāt Vispārējās tiesas nemainīgais atteikums ļaut Komisijai iesniegt rakstveida secinājumus neesot pamatots ar nepieciešamību paātrināt lietas izskatīšanu, kas izriet no apstākļa, ka Vispārējai tiesai bija vajadzīgi 19,3 mēneši, lai pasludinātu spriedumu, lai gan vidējais tiesvedības ilgums šajā tiesā 2014. gadā esot bijis 23,4 mēneši. Visbeidzot, Vispārējās tiesas konstatējumi, kas, pēc Komisijas domām, ietver kļūdas tiesību piemērošanā, ir saistīti ar tās izmeklēšanas darbībām un it īpaši pārbaudes vizītēs sagatavoto misijas ziņojumu nozīmīgumu. Šie konstatējumi būtu bijuši atšķirīgi, ja tai būtu bijis atļauts paust savu viedokli pirms tiesas sēdes.

103.

Chin Haur apstrīd Komisijas argumentus.

104.

Lai arī ir taisnība, ka iestādes ir privileģētas personas, kas iestājas lietā, un tām nav jāpierāda sava ieinteresētība strīda risinājumā ( 66 ), tām tomēr ir jāievēro Savienības tiesu reglamentu noteikumi.

105.

Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka Komisija iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā 2013. gada 17. oktobrī, proti, pēc tam, kad Vispārējā tiesa, apmierinot Chin Haur lūgumu, bija nolēmusi izskatīt lietu paātrinātā procesā.

106.

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktam, kas bija spēkā tiesvedības izskatīšanas laikā, persona, kas iestājas lietā, pieņem strīdu tādā stāvoklī, kādā tas atrodas tās iestāšanās laikā. No tā izriet, ka Komisija jebkurā gadījumā nevar apstrīdēt lēmumu, piemēram, izskatīt lietu paātrinātā procesā, kas pieņemts, pirms ir apmierināts tās pieteikums par iestāšanos.

107.

Turpinot, no minētā reglamenta 76.a panta 2. punkta otrās daļas izriet, ka, ja lieta tiek izskatīta paātrinātā procesā, persona, kas iestājas lietā, var iesniegt iestāšanās rakstu tikai tad, ja Vispārējā tiesa to atļauj procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, kas pieņemti atbilstoši minētā reglamenta 64. pantam.

108.

Attiecībā uz Vispārējās tiesas atteikumu, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu lūgumu, ko iesniedzis prāvas dalībnieks, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa vienīgā var spriest par varbūtējo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata ( 67 ).

109.

Šajā kontekstā Vispārējai tiesai ir jālemj par nepieciešamību izmantot iespēju veikt procesa organizatoriskos pasākumus, lai papildinātu tai pieejamo informāciju, ņemot vērā, ka to, vai pierādījumi ir pārliecinoši, izvērtē vienīgi Vispārējā tiesa, un uz to netiek attiecināta pārbaude Tiesā apelācijas tiesvedības ietvaros, izņemot Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumu vai ja Vispārējās tiesas veikto konstatāciju būtiska neprecizitāte izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem ( 68 ).

110.

Šajā lietā, pirmkārt, Komisija neatsaucas nedz uz pierādījuma elementu sagrozīšanu, nedz Vispārējās tiesas veikto faktu konstatējumu neprecizitāti. Otrkārt, tās 2014. gada 25. jūnija pieteikumā, kurā tika lūgts atļaut iesniegt iestāšanās rakstu kā procesa organizatorisko pasākumu, Komisija neidentificēja konkrētus dokumentus vai objektīvus elementus, kurus obligāti būtu vajadzējis iesniegt rakstveidā, tāpēc ka mutvārdu uzstāšanās nebūtu bijusi pietiekama, lai Komisija varētu izklāstīt savus argumentus. Treškārt, Komisijai bija iespēja pilnībā izteikties tiesas sēdē Vispārējā tiesā. Tās apelācijas sūdzībā nav norādīts, kā iespēja paust savu viedokli tikai tiesas sēdē varētu ietekmēt Vispārējās tiesas konstatējumus, ja tās pieteikums atļaut iesniegt iestāšanās rakstu būtu ticis apmierināts.

111.

Manuprāt, šādos apstākļos Komisijas trešais pamats ir jānoraida.

112.

No iepriekš veiktās analīzes un konkrēti mana secinājuma, ko esmu izklāstījis šo secinājumu 84. punktā, izriet, ka, manuprāt, Maxcom, Komisijas un Padomes apelācijas sūdzības ir jāapmierina un tādējādi pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

113.

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Es uzskatu, kā to norādījis pats Chin Haur, ka tā tas ir šajā gadījumā.

114.

Šādos apstākļos ir jāanalizē trīs iebildumi, ko Chin Haur ir izvirzījis savas prasības Vispārējā tiesā pirmā pamata otrajā daļā. Šajā ziņā ir jānorāda, kā tas izklāstīts šo secinājumu 44. punktā, ka atbilstoši judikatūrai Savienības Tiesas veiktā pārbaude ir ierobežota atbilstoši minētā punkta jēgai.

115.

Pirmajā no šiem trim iebildumiem runa ir par iebildumu, kuru Vispārējā tiesa apmierināja pārsūdzētajā spriedumā, pamatojoties uz, manuprāt, kļūdainu analīzi. Šis iebildums ir balstīts tajā, ka Padome strīdīgās regulas preambulas 62. apsvērumā esot kļūdaini secinājusi, ka Chin Haur nebija pietiekamas ražošanas jaudas, lai pamatotu tā eksporta apjomu uz Savienību.

116.

Šajā ziņā no judikatūras, kas atgādināta šo secinājumu 49.–52. punktā, kā arī no apsvērumiem, kas izklāstīti šo secinājumu 75.–79. punktā, izriet, ka, tādā gadījumā kā šajā lietā Chin Haur sadarbības neesamības dēļ iestādēm bija atvieglots pierādīšanas pienākums un tās varēja balstīties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, lai juridiski pietiekami pamatotu savus secinājumus par šī uzņēmuma iesaistīšanos apiešanas praksēs.

117.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka tas, ka, pirmkārt, Chin Haur veica liela apjoma velosipēdu eksportu uz Savienību, kuru izcelsmi nevarēja noteikt ( 69 ), un, otrkārt, vienlaikus trūka tādu elementu, kas pierādītu, ka Chin Haur bija patiess velosipēdu ražotājs, bija netieši pierādījumi, kas, neesot citiem elementiem, balstoties uz loģisku un pamatotu saikni, iestādēm ļāva secināt, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās ( 70 ). Šos netiešos pierādījumus turklāt atbalsta dažādi elementi, kas rada šaubas par patiesajām Chin Haur darbībām ( 71 ). Ja pastāvēja pamatots iemesls, kas attaisno šādas darbības un kas nav izvairīšanās no antidempinga maksājuma, Chin Haur par to vajadzēja iesniegt pierādījumus ( 72 ).

118.

No tā izriet, ka Padome nav pieļāvusi nevienu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā strīdīgās regulas 62. apsvērumā secināja, ka Chin Haur bija iesaistīts pārsūtīšanas darbībās. Tādējādi pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums, ko pirmajā instancē izvirzīja Chin Haur, manuprāt, ir jānoraida.

119.

Attiecībā uz otro iebildumu, kas izvirzīts pirmā pamata otrajā daļā pirmajā instancē Vispārējā tiesā, Chin Haur apgalvo, ka Padome esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot par pārsūtīšanas esamību tikai no pārmaiņām tirdzniecības modelī. Padome neesot sniegusi pierādījumus par šādu pārsūtīšanas darbību esamību, nedz arī pierādījusi cēloņsakarību starp šīm darbībām un iespējamo pārmaiņu tirdzniecības modelī.

120.

Šajā ziņā ir taisnība, kā tas izriet no strīdīgās regulas preambulas 64. apsvēruma, ka Padome ir atsaukusies uz pārmaiņu esamību tirdzniecības modelī kā vienu no elementiem, no kura bija iespējams izsecināt pārsūtīšanas prakšu esamību Indonēzijā. Kā es to norādīju šo secinājumu 87. punktā, pārmaiņu esamība tirdzniecības modelī ir pirmais no apiešanu veidojošajiem elementiem. Tādējādi to nevar uzskatīt par apiešanas esamības pierādījumu.

121.

Tomēr ir skaidrs, ka pretēji Chin Haur apgalvotajam Vispārējā tiesā, Padome strīdīgās regulas preambulas 64. apsvērumā nebalstījās tikai uz šo vienu elementu. Gluži pretēji, tā balstījās uz diviem citiem elementiem: pirmkārt, konstatējumu par Chin Haur – kura imports veidoja būtisku daļu (42 %) no velosipēdu importa Savienībā – iesaistīšanos pārsūtīšanas praksēs, un, otrkārt, faktu, ka ieinteresētās puses, kuras nodrošina 9 % no minētā importa, nebija sadarbojušās izmeklēšanā. Protams, kā tas ir norādīts ( 73 ), šī sadarbības neesamība pati par sevi nevarēja ļaut izdarīt pieņēmumu par pārsūtīšanas darbību esamību. Tomēr, ievērojami palielinoties velosipēdu importam no Indonēzijas uz Savienību uzreiz pēc tam, kad tika paaugstināti antidempinga maksājumi Ķīnas izcelsmes importam ( 74 ), un pastāvot norādēm, kas izriet no konstatējuma par Chin Haur, par pārsūtīšanas darbību esamību caur Indonēziju, šī nesadarbošanās varēja būt papildu norāde, kas pastiprina secinājumu par šādu darbību esamību ( 75 ). Šādos apstākļos Padomei saskaņā ar judikatūru bija pietiekami daudz saskanīgu netiešu pierādījumu, lai šajā gadījumā pamatotu savu secinājumu par apiešanas prakses esamību caur Indonēziju.

122.

Attiecībā uz argumentu, kas balstīts tajā, ka Padome esot pieļāvusi kļūdu, jo nav pierādīta cēloņsakarība starp pārsūtīšanas darbībām un pārmaiņām tirdzniecības modelī, ir jānorāda turpmāk minētais. Pirmkārt, ir noteikti pierādīts, ka Padome bez kļūdām secināja, ka šīm darbībām nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, kā tikai vēlme izvairīties no antidempinga pasākumiem ( 76 ). Otrkārt, Padome apstiprināja, ka izmeklēšanā nav konstatēts velosipēdu patēriņa pieaugums Indonēzijā, kas būtu varējis rosināt ražotājus palielināt to ražošanas jaudu. Turklāt izmeklēšana tika atklāts, ka trīs atbrīvotie Indonēzijas uzņēmumi lielāku vērību ir pievērsuši iekšējam tirgum, nevis eksporta tirgiem. Treškārt, ir jānorāda, ka Chin Haur apgalvojumi, saskaņā ar kuriem pārmaiņas tirdzniecības modelī varētu būt notikušas tāpēc, ka pieauga ražošanas jauda Indonēzijā un antidempinga maksājumu palielināšanas dēļ Ķīnas ražotāji pārcēlās uz Indonēziju, vai arī tāpēc, ka Indonēzijas ražotāji esot izmantojuši iespēju, ka samazinās Ķīnas eksports uz Savienību, lai palielinātu savu tirgus daļu Savienībā, nav pamatoti ne ar vienu pierādījumu.

123.

No tā izriet, ka Chin Haur pirmajā instancē izvirzītais pirmā pamata otrās daļas otrais iebildums, manuprāt, arī ir jānoraida.

124.

Attiecībā uz minētā pirmā pamata otrās daļas trešo iebildumu, kas izvirzīts Vispārējā tiesā, Chin Haur apgalvo, ka, ja nav citu pierādījumu, tā sniegtos elementus vajadzēja uzskatīt par pieejamajiem faktiem, atbilstoši pamatregulas 18. panta 1. punktam, uz kuru pamata Padomei esot vajadzējis konstatēt pārsūtīšanas darbību neesamību.

125.

Arī šis iebildums ir jānoraida. Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā konstatēja, ka Chin Haur sniegtā informācija ir pretrunīga, nepilnīga, nepārbaudāma un, otrkārt, no iepriekš veiktās pirmā un otrā iebilduma analīzes izriet, ka Padomei bija pietiekami daudz netiešu pierādījumu, lai šajā gadījumā, ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, secinātu pārsūtīšanas darbību esamību.

126.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Chin Haur prasība atcelt tiesību aktu ir jānoraida.

127.

Atbilstoši [Tiesas] Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši minētā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

128.

Ja Tiesa pievienotos manam trīs apvienoto apelācijas sūdzību vērtējumam, Chin Haur būtu lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs. Šādos apstākļos, tā kā Maxcom, Padome un Komisija ir prasījušas atlīdzināt tām tiesāšanās izdevumus, es ierosinu Tiesai nospriest, ka Chin Haur atlīdzina Maxcom, Komisijas un Padomes tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajās apelācijas tiesvedībās.

129.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi: