1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju attīstīt savu judikatūru, kas izriet no sprieduma DHL Express France ( 2 ), un precizēt nosacījumus, kādos aizliegumam, kas pasludināts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi ( 3 ) 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 102. panta 1. punktu, var tikt noteikts teritoriāls ierobežojums.

2.

Šo problemātiku ir izvirzījusi Vācijas tiesa, kas kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesa izskata Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “combit” īpašnieces prasību par preču zīmes pārkāpumu, kas celta ar mērķi aizliegt apzīmējuma “Commit” izmantošanu precēm un pakalpojumiem informācijas tehnoloģiju jomā.

3.

Regulas Nr. 207/2009 preambulas 3. un 16. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4.

Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktā ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā [Savienībā]; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu [Savienību]. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”

5.

Šīs Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punktā ( 4 ) ir noteikts:

“[Eiropas Savienības] reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

[..]

[..]”

6.

Saskaņā ar šīs regulas 102. panta 1. punktu:

“Ja [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa konstatē, ka atbildētājs ir pārkāpis vai draudējis pārkāpt [Eiropas Savienības] preču zīmi, ja vien nepastāv īpaši iemesli pretējai rīcībai, tā izdod rīkojumu, kas aizliedz atbildētājam turpināt darbības, kas pārkāpj vai varētu pārkāpt [Eiropas Savienības] preču zīmi. Tā arī veic pasākumus saskaņā ar savas valsts likumiem, kas nodrošina pakļaušanos šim aizliegumam.”

7.

Saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība combit Software GmbH ir Vācijas un Eiropas Savienības vārdisku preču zīmju, ar ko tiek aizsargāts apzīmējums “combit” precēm un pakalpojumiem informācijas tehnoloģiju jomā, īpašniece.

8.

Commit Business Solutions Ltd ir saskaņā ar Izraēlas tiesībām dibināta sabiedrība, kas savā interneta vietnē (www.commitcrm.com) pieejamā tiešsaistes veikalā daudzās valstīs pārdod lietojumprogrammas ar vārdisku apzīmējumu “Commit”. Pamatlietas pamatā esošo faktu rašanās laikā tirdzniecības piedāvājumus šajā vietnē varēja izlasīt vācu valodā un lietojumprogrammas pēc to iegādes tiešsaistē varēja tikt tieši piegādātas Vācijā.

9.

combit Software pret Commit Business cēla prasību Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesā, lūdzot aizliegt izmantot vārdisko apzīmējumu “Commit” lietojumprogrammām Eiropas Savienībā, pamatojoties uz sajaukšanas iespēju ar Eiropas Savienības preču zīmi “combit”. Pakārtoti prasītāja atsaucās uz savu Vācijas preču zīmi un lūdza aizliegt pamatlietā aplūkoto vārdisko apzīmējumu Vācijā.

10.

Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) pieņēma combit Software pakārtoti izvirzīto prasījumu un, konstatējusi, ka attiecīgo preču patērētāji Vācijā varēja sajaukt apzīmējumus “combit” un “Commit”, tā, pamatojoties uz Vācijas preču zīmi, pasludināja Commit Business Solutions nelabvēlīgu spriedumu. Turpretī par galveno izvirzīto prasījumu, kas balstīts uz Eiropas Savienības preču zīmi, Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) noraidīja, pamatojoties uz tās neizmantošanu.

11.

combit Software iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes augstākā tiesa Diseldorfā) par tās prasījuma, kas balstīts uz Eiropas Savienības preču zīmi, noraidīšanu un lūdza noteikt aizliegumu visā Savienības teritorijā.

12.

Iesniedzējtiesa, kas izskata lietu kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesa otrajā instancē, konstatēja, ka, pretēji pirmajā instancē nospriestajam, prasītājas minētās Eiropas Savienības preču zīmes izmantošana ir pierādīta. Turklāt tā uzskatīja, ka attiecīgo apzīmējumu sajaukšanas iespējas esamība Vācijā ir res judicata, bet situācija anglofonajās valstīs ir atšķirīga. Pēc iesniedzējtiesas domām, patērētāji šajās valstīs esot spējīgi uztvert preču zīmi “combit” kā divu jēdzienu “com” un “bit” saīsinājumu, kas informācijas tehnoloģiju jomā mazliet atšķiras, kā arī uzreiz noteikt vārda “commit” nozīmi, tādējādi šo strīdīgo apzīmējumu fonētiskā līdzība esot neitralizēta ar to konceptuālo atšķirību.

13.

Tādējādi iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par Eiropas Savienības preču zīmes vienotības principa īstenošanu tādā situācijā kā pamatlietā, kurā sajaukšanas iespējas esamība nevar tikt konstatēta visās dalībvalstīs, īpaši anglofonajās valstīs. Tā, pirmkārt, norāda, ka, stingri piemērojot šo principu, Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam būtu jāatļauj aizliegt strīdīgā apzīmējuma izmantošanu arī dalībvalstīs, kurās nav nekādas sajaukšanas iespējas. Tā, otrkārt, norāda, ka, ja Eiropas Savienības preču zīmju tiesai būtu pienākums pārbaudīt sajaukšanas iespēju katrā dalībvalstī atsevišķi, šāda pārbaude palēninātu tiesvedību un radītu būtiskas izmaksas lietas dalībniekiem.

14.

Šajos apstākļos Oberlandesgericht Düsseldorf nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Kā [Eiropas Savienības] vārdiskas preču zīmes sajaukšanas iespējas novērtējumu ietekmē tas, ka [Eiropas Savienības] preču zīmes fonētisko līdzību ar apzīmējumu, attiecībā uz kuru ir norādīts preču zīmes pārkāpums, raugoties no vidusmēra patērētāja viedokļa daļā dalībvalstu, taču ne citu dalībvalstu vidusmēra patērētāja skatījumā neitralizē atšķirīgā nozīme:

15.

2015. gada 12. maija lēmums par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika saņemts 2015. gada 18. maijā. Lietas dalībnieki pamatlietā, Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šie lietas dalībnieki, izņemot Polijas valdību, piedalījās arī tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 3. martā.

16.

Prejudiciālajos jautājumos, kurus piedāvāju analizēt visus kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai aizliegumam, kas saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 102. panta 1. punktu ir pasludināts saistībā ar prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, var tikt noteikts teritoriāls ierobežojums, pamatojoties uz to, ka sajaukšanas iespējas esamības konstatējums šīs regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nav attiecināms uz vienu vai vairākām dalībvalstīm ar valodu saistītu iemeslu dēļ.

17.

Attiecīgajā gadījumā tā vēlas noskaidrot arī precīzus apstākļus, kādos šāds ierobežojums būtu jāparedz.

18.

Tiesības saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm ir balstītas uz šīs preču zīmes vienotības principu, kas noteikts Regulas Nr. 207/2009 ( 5 ) 1. panta 2. punktā.

19.

Šis princips ir pamatots ar Savienības kā vienotas teritorijas, kas veido vienotu tirgu, jēdzienu ( 6 ). Eiropas Savienības preču zīmes sistēmas mērķis ir piedāvāt iekšējā tirgū tādus pašus apstākļus, kādi pastāv valsts tirgū. Tādās vienotās tiesībās kā Eiropas Savienības preču zīmju tiesības tādējādi tiek garantēts, ka ir viens vienīgs īpašnieks visā teritorijā, kurā tās tiek piemērotas un kurā ir nodrošināta preces brīva aprite. Tāpēc, ja vien nav skaidri paredzēts citādi ( 7 ), Eiropas Savienības preču zīmei ir vienāda iedarbība visā Savienībā ( 8 ).

20.

Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 preambulas 3. un 16. apsvērumu aplūkotais princips izpaužas kā prasība nodrošināt vienveidīgu Eiropas Savienības preču zīmju aizsardzību visā Savienības teritorijā tādējādi, ka ir nepieciešams, lai lēmumi par Eiropas Savienības preču zīmju spēkā esamību un to pārkāpumiem radītu sekas un būtu piemērojami visā Savienības teritorijā.

21.

Tomēr Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktā nav tiešas atsauces uz to sankciju sekām, kas noteiktas pēc Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka lūguma saskaņā ar minētās regulas 102. pantu.

22.

Tādējādi problemātika pamatlietā attiecas uz vienotības principa plašāku sistēmisku piemērojamību un rada jautājumu – par ko notiek aktīvas debates doktrīnā ( 9 ) – par šī principa izraisītajām sekām situācijās, kas nav īpaši norādītas Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktā.

23.

No Eiropas Savienības preču zīmju vienotā rakstura var tikt secināts, ka aizliegums turpināt pārkāpumu vai pārkāpuma draudus, ko Eiropas Savienības preču zīmju tiesa ir pasludinājusi saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 102. panta 1. punktu, principā attiecas uz visu Savienības teritoriju.

24.

Pirmkārt, Eiropas Savienības preču zīmju tiesas jurisdikcija, tiklīdz tajā ir celta prasība, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktu par starptautisko jurisdikciju, aptver visu Savienības teritoriju. Otrkārt, īpašnieka ekskluzīvās tiesības, kas viņam piešķirtas saskaņā ar šo regulu, principā aptver visu minēto teritoriju, kurā Eiropas Savienības preču zīmēm ir vienāda aizsardzība ( 10 ).

25.

Tomēr šī principa vērā ņemšana ir jāsaskaņo ar prasību, atbilstoši kurai īpašnieks, atsaucoties uz savām ekskluzīvajām tiesībām, nevar aizliegt izmantot apzīmējumus, ar kuriem nevar tikt nodarīts kaitējums preču zīmes funkcijām.

26.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ar Regulu Nr. 207/2009 ekskluzīvās tiesības tiek piešķirtas, lai ļautu Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam aizsargāt savas īpašās intereses, proti, nodrošināt, lai šī preču zīme varētu pildīt tās īpašās funkcijas. Tādējādi šīs tiesības ir jāīsteno tikai gadījumos, kad trešo personu veikta apzīmējuma izmantošana kaitē vai var kaitēt preču zīmes funkcijām ( 11 ).

27.

Kā Tiesa ir konstatējusi spriedumā DHL Express France, ņemot vērā šos apsvērumus, zināmos gadījumos aizlieguma teritoriālā piemērojamība var būt ierobežota ( 12 ).

28.

Tādējādi es uzskatu, ka uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem sniedzamā atbilde zināmā mērā var tikt izsecināta no minētā sprieduma.

29.

Tiesa ir nospriedusi, ka, ja Eiropas Savienības preču zīmju tiesa konstatē, ka preču zīmes pārkāpumi vai pārkāpuma draudi skar tikai vienu dalībvalsti vai Savienības teritorijas daļu, tostarp tādēļ, ka atbildētājs iesniedz pierādījumu, ka attiecīgā apzīmējuma izmantošana nerada kaitējumu vai nevar radīt kaitējumu preču zīmes funkcijām, tostarp ar valodu saistītu iemeslu dēļ, šai tiesai ir jāierobežo tās noteiktā aizlieguma teritoriālā piemērojamība ( 13 ).

30.

Attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajām ekskluzīvajām tiesībām, uz kurām attiecas šī lieta, potenciāli apstrīdētas preču zīmes būtiskā funkcija ir norādīt konkrētās preces vai pakalpojuma komerciālo izcelsmi. Taču, ja tiek izmantots līdzīgs apzīmējums, kaitējums šai būtiskajai funkcijai var tikt izslēgts sajaukšanas iespējas neesamības gadījumā.

31.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ciktāl vienā Savienības teritorijas daļā sajaukšanas iespēja var tikt izslēgta, piemēram, tādu ar valodu saistītu iemeslu dēļ kā pamatlietā, tādējādi, ka apstrīdētās zīmes izmantošana šajā Savienības daļā nevar radīt kaitējumu preču zīmes funkcijām, šis apstāklis pamato saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 102. panta 1. punktu pasludinātā aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojumu.

32.

Veicot pārbaudi par aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojuma atbilstību, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata lietu, ir jāņem vērā, ka šis ierobežojums ir izņēmums no Eiropas Savienības preču zīmju vienotības principa.

33.

Šis apsvērums it īpaši pamato pierādīšanas pienākuma apvēršanu par labu tam, kurš lūdz noteikt aizliegumu.

34.

Kā izriet no sprieduma DHL Express France ( 14 ), atbildētājam ir jāiesniedz pierādījums, ka attiecīgā apzīmējuma izmantošana vienā Savienības teritorijas daļā nerada kaitējumu vai nevar radīt kaitējumu preču zīmes funkcijām.

35.

Šādi noteikumi par pierādīšanas pienākumu ietekmē analīzi, kas ir jāveic Savienības preču zīmju tiesai.

36.

Pirmkārt, tā kā aizlieguma ierobežojums ir jālūdz atbildētājam un tas ir jāpamato attiecībā uz konkrētu Savienības teritorijas daļu, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata lietu, nav jāpārbauda, vai sajaukšanas iespēja pastāv katrā dalībvalstī atsevišķi.

37.

Šajā ziņā es nepiekrītu nostājai, kas, šķiet, izriet no dažu valsts tiesu judikatūras.

38.

Tādējādi savā spriedumā par preču zīmēm, kurās ir iekļauts priedēklis “Volks-”, kas galvenokārt attiecās uz Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu, Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) nav izslēgusi, ka, izskatot prasību, kas balstīta uz šīs tiesību normas b) apakšpunktu, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai sajaukšanas iespējas konstatējums attiecas uz visu Savienības teritoriju ( 15 ).

39.

Savā salīdzinoši nesen pasludinātajā spriedumā High Court of Justice (England and Wales) Chancery Division [Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kancelejas nodaļa, Apvienotā Karaliste], šķiet, uzskatīja, ka, ja ir iesniegts lūgums noteikt aizliegumu visā Eiropas teritorijā, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, prasītājam, kuram ir jāpilda pierādīšanas pienākums attiecībā uz pārkāpumu, ir jāpierāda, ka pastāv sajaukšanas iespēja katrā dalībvalstī atsevišķi, un šajā ziņā viņš nedrīkst balstīties tikai uz “pieņēmumiem” ( 16 ).

40.

Šāda nostāja, manuprāt, nevar tikt savienota ar Tiesas sniegto risinājumu spriedumā DHL Express France, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 207/2009 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais aizliegums ir jāpiemēro visā Eiropas teritorijā, izņemot gadījumu, ja atbildētājs pret to iebilst un pierāda, ka konstatējums par sajaukšanas iespēju nav attiecināms uz dažām konkrētām dalībvalstīm ( 17 ).

41.

Manuprāt, Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks, kas lūdz noteikt aizliegumu, izpilda savu pierādīšanas pienākumu, ja viņš pierāda pārkāpuma esamību vai pārkāpuma draudus. Turpretī procesuālais pienākums, kas saistīts ar iespējamo aizlieguma ierobežojumu, pilnībā ir uzlikts atbildētājam.

42.

Šis procesuālais pienākums ietver argumentēšanas pienākumu (onus proferendi) un pierādīšanas pienākumu šaurā nozīmē (onus probandi) ( 18 ). Tādējādi, izņemot gadījumus, kad atbildētājs norāda uz šo aspektu, izvirzot īpašus argumentus, tiesai, kas izskata lietu, pēc savas ierosmes nebūtu jāpārbauda, vai viņa analīze saistībā ar sajaukšanas iespēju ir attiecināma uz visu Savienības teritoriju.

43.

Šādu pierādīšanas pienākuma sadali, kas ietver atbildētāja argumentēšanas pienākumu un pienākumu pierādīt nepieciešamību noteikt teritoriālo ierobežojumu, ir paredzējušas vairākas valsts tiesas ( 19 ). Doktrīnā ir norādīts, ka šāda pierādīšanas pienākuma pāreju pilnībā pamato fakts, ka tas ir izņēmums no Eiropas Savienības preču zīmes vienotības principa. Tādējādi atbildētājam ir jāpierāda, ka konstatējums attiecībā uz īpašnieka tiesību aizskārumu nav piemērojams dažās konkrētās dalībvalstīs ( 20 ).

44.

Otrkārt, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata lietu, ir jāņem vērā, ka aizlieguma teritoriālais ierobežojums ir izņēmuma rakstura, arī tad, ja jānosaka, kāds pierādījumu apjoms ir jāsniedz prasītājam.

45.

Šajā ziņā, manuprāt, ir skaidri jānošķir divi gadījumi.

46.

Pirmkārt, argumentēšanas pienākums un pierādīšanas pienākums šaurā nozīmē ir aspekti, ko reglamentē tikai vienveidīgās tiesības attiecībā uz Eiropas Savienības preču zīmēm, jo tie ir tieši saistīti ar materiālo tiesību piemērošanu. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pierādīšanas pienākuma sadale Eiropas Savienības preču zīmes jomā nevar tikt noteikta dalībvalstu tiesībās, bet gan ietilpst Savienības tiesībās. Ja tas būtu ar valsts tiesībām saistīts jautājums, Eiropas Savienības preču zīmes vienveidīgas aizsardzības mērķis varētu tikt apdraudēts ( 21 ).

47.

Otrkārt, prasīto pierādīšanas apjomu un pierādījuma veidus autonomi reglamentē dalībvalsts tiesības, kas ir jāievēro tiesai, kura izskata lietu. Runa ir par procesuālo tiesību aspektiem, ko saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 101. panta 3. punktu, izņemot aspektus, uz kuriem tieši attiecas šī regula, reglamentē valsts tiesības.

48.

Piemērojot valsts tiesību normas par pierādīšanas apjomu un pierādījuma veidiem, tiesai, kas izskata lietu, ir jānodrošina, lai netiktu apdraudēts Eiropas Savienības preču zīmes vienveidīgas aizsardzības mērķis.

49.

Norādīšu, ka pierādījumu sniegšana, lai pierādītu, ka sajaukšanas iespēja ir ģeogrāfiski ierobežota, var prasīt lielu piepūli, it īpaši tad, ja šī pierādīšana skar valsti, kas nav valsts, kurā tiek izskatīta lieta. Ņemot vērā iepriekšminēto, lai saņemtu aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojumu, atbildētājam ir jāatsaucas uz šo aspektu, izvirzot šajā ziņā īpašus argumentus. Turklāt, ar nosacījumu, ka valsts procesuālajās tiesībās tas ir paredzēts, Eiropas Savienības preču zīmju tiesa var prasīt atbildētājam sniegt konkrētus pierādījumus, kas ļauj izslēgt pārkāpuma draudus vienā vai vairākās valstīs.

50.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojums ir jānosaka tad, ja atbildētājs izvirza īpašus argumentus, kas ļauj izslēgt sajaukšanas iespējas esamību vienā vai vairākās dalībvalstīs, un vajadzības gadījumā sniedz atbilstošus pierādījumus. Tātad Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punktu balstītu prasību, pēc savas ierosmes nav jāpārbauda, vai sajaukšanas iespēja pastāv katrā dalībvalstī atsevišķi.

51.

Jāatgādina, ka Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, nosakot aizliegumu, it īpaši ir jānodrošina, ka tās pieņemtais pasākums būs efektīvs, samērīgs un preventīvs un ka tas tiks piemērots tā, lai novērstu šķēršļu radīšanu likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka to neizmanto ļaunprātīgi ( 22 ).

52.

Šajā ziņā šai tiesai ir jārūpējas par to, lai aizliegums turpināt pārkāpumu vai pārkāpuma draudus – gadījumā, ja šim aizliegumam tiktu noteikts teritoriāls ierobežojums, – saglabātu savu efektivitāti konkrētajos tirgus apstākļos.

53.

Norādīšu, ka Tiesa, sprieduma DHL Express France ( 23 ) 48. punktā paredzot aizlieguma teritoriālā ierobežojuma iespēju, ir atsaukusies uz apstākļiem pamatlietā. No tā var tikt secināts, ka atsevišķos gadījumos, kuriem ir raksturīgi citi apstākļi, rīkojums par teritoriālās piemērojamības ierobežojumu būs pretrunā Eiropas Savienības preču zīmes vienveidīgas aizsardzības mērķim.

54.

Tas, manuprāt, varētu notikt tad, ja, ņemot vērā apstākļus tirgū, kurā rodas aizskārums – kā pamatlietā aplūkotajā tirgū, kurā lietojumprogrammas tiek pārdotas tiešsaistē –, ir jābalstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru aizskārums attiecas uz visu Savienības teritoriju.

55.

Tādējādi, nosakot aizliegumu, Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata lietu, vienlaikus ir jāņem vērā attiecīgo preču tirdzniecības noteikumi, lai izlemtu, vai aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojums var mazināt tā efektivitāti.

56.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Augstākā tiesa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Tas, ka sajaukšanas iespēja var tikt izslēgta vienā vai vairākās dalībvalstīs ar valodu saistītu iemeslu dēļ, var pamatot aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojumu, ko ir pasludinājusi Eiropas Savienības preču zīmju tiesa saskaņā ar 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 102. panta 1. punktu.

Šāds ierobežojums ir jānosaka tad, ja atbildētājs izvirza īpašus argumentus, kas ļauj izslēgt sajaukšanas iespējas esamību vienā vai vairākās dalībvalstīs, un vajadzības gadījumā sniedz atbilstošus pierādījumus. Eiropas Savienības preču zīmju tiesai, kas izskata uz Regulas Nr. 207/2009 97. panta 1.–4. punkta pamata celtu prasību, pēc savas ierosmes nav jāpārbauda, vai sajaukšanas iespēja pastāv katrā dalībvalstī atsevišķi. Turklāt šai tiesai nav jānosaka aizlieguma teritoriālās piemērojamības ierobežojums, ja šāda ierobežojuma dēļ aizliegums varētu kļūt neefektīvs.