1.

Šī lieta attiecas uz nodokļa prasījuma piespiedu piedziņu Rumānijā no sabiedrības, kura ir reģistrēta Ungārijā un attiecībā uz kuru ir sākta maksātnespējas procedūra šajā valstī. Nodokļa prasījums netika reģistrēts šajā maksātnespējas procedūrā, un šobrīd atbilstoši Ungārijas tiesiskajam regulējumam tiesības to atgūt ir izbeigušās.

2.

Tiesai tiek lūgts izlemt, vai ar Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām ( 2 ) ir atļauta valsts tiesību norma, kurā ir paredzēta tiesību piedzīt šādu nereģistrētu prasījumu izbeigšanās vai tā piespiedu izpildes apturēšana. Tiesai tiek arī lūgts noteikt, vai, veicot šo izvērtējumu, nozīme ir tam, ka prasījums ir nodokļu prasījums. Šie jautājumi ir saistīti ar papildjautājumu par to, vai valsts tiesību aktiem, kuri ir piemērojami vienā dalībvalstī sāktām maksātnespējas procedūrām, ir jāreglamentē arī ietekme, kas šo maksātnespējas procedūru uzsākšanai ir attiecībā uz piespiedu izpildes darbībām saistībā ar šo pašu parādnieku citā dalībvalstī.

3.

Atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktam “tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam”.

4.

Regulas Nr. 1346/2000 4. pantā ir paredzēti noteikumi par piemērojamajiem tiesību aktiem. Kā vispārējs noteikums 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “ja vien [..] regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta. [Šī dalībvalsts] tiek saukta par “procedūras sākšanas valsti””.

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punktu procedūras sākšanas valsts tiesību aktos, kuri regulas preambulas 23. apsvērumā tiek saukti par lex concursus, “paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai”. Šajā tiesību normā ir dots neizsmeļošs to jautājumu uzskaitījums, kurus regulē lex concursus, tostarp f) apakšpunktā paredzēto “maksātnespējas procedūru ietekmi uz procedūrām, ko uzsākuši individuāli kreditori, izņemot tiesvedībā esošas lietas”, un k) apakšpunktā paredzētās “kreditoru tiesības pēc maksātnespējas procedūru izbeigšanas”.

6.

Regulas Nr. 1346/2000 15. pantā ir paredzēts, ka “maksātnespējas procedūru sekas attiecībā uz tiesvedībā esošām lietām, kas attiecas uz parādniekam atsavinātiem aktīviem vai tiesībām, regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā lieta ir nodota tiesā”.

7.

Principā saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 20. panta 1. punktu “kreditors, kurš pēc [..] procedūras sākšanas ar jebkādiem līdzekļiem, cita starpā, piespiedu līdzekļiem, saņem pilnīgu vai daļēju prasības apmierinājumu no aktīviem, kas pieder parādniekam un kuri atrodas citas dalībvalsts teritorijā, saņemto nosūta atpakaļ likvidatoram [..]”.

8.

Visbeidzot, Regulas Nr. 1346/2000 39. pantā ir atzītas tiesības “visiem kreditoriem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta, domicils vai juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, izņemot procedūras sākšanas valsti, tajā skaitā nodokļu iestādēm un sociālā nodrošinājuma iestādēm [..] rakstiski iesniegt prasījumus maksātnespējas procedūrā”.

9.

Ungārijas Likuma par maksātnespēju, proti, 1991. gada Likuma XLIX 20. panta 3. punktā ir paredzēts, ka uz kreditoru, kurš nav ievērojis minētā likuma 10. panta 2. punktā paredzēto termiņu prasījumu reģistrēšanai, nav attiecināma vienošanās, kas tiek noslēgta starp parādnieku un kreditoriem maksātnespējas procedūras noslēgumā. Būtībā tas nozīmē, ka kreditors, kurš nav reģistrējis savu prasījumu, zaudē tiesības izvirzīt šo prasījumu pret parādnieku.

10.

ENEFI Energiahatekonysagi Nyrt (turpmāk tekstā – “prasītāja”) ir sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir reģistrēta Ungārijā un kurai ir uzņēmums Rumānijā.

11.

2012. gada 13. decembrī prasītājai Ungārijā tika sākta maksātnespējas procedūra.

12.

2013. gada 7. janvārīDirecția Generală Regională a Finanțelor Publice Brașov (Brašovas Reģionālā valsts finanšu ģenerāldirekcija, turpmāk tekstā – “atbildētāja”) tika paziņots par maksātnespējas procedūras sākšanu Ungārijā, kā arī par iespēju reģistrēt kreditora prasījumus pret prasītāju šajā procedūrā.

13.

2013. gada janvārī atbildētāja mēģināja reģistrēt divus prasījumus maksātnespējas procedūrā (turpmāk tekstā – “sākotnējie prasījumi”). Tomēr tā neievēroja noteikto termiņu un nesamaksāja attiecīgo reģistrācijas nodevu. Tāpēc šie prasījumi nevarēja tikt reģistrēti un izvērtēti maksātnespējas procedūrā, kā to 2013. gada 2. maijā atzīmēja likvidators.

14.

Laikā no 2013. gada 5. līdz 25. jūnijam, kamēr vēl norisinājās maksātnespējas procedūra, atbildētāja veica nodokļu revīziju prasītājas uzņēmuma telpās Rumānijā. 2013. gada 25. jūnijā atbildētāja izdeva paziņojumu par nodokli, ar kuru prasītājai tika uzlikti papildu pienākumi PVN jomā (turpmāk tekstā – “paziņojums par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas”). Maksātnespējas procedūrā atbildētāja nereģistrēja nevienu prasījumu saistībā ar paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas. Taču saistībā ar šo paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas tā uzsāka piespiedu izpildes procedūru Rumānijā.

15.

Sākotnēji prasītāja neapstrīdēja paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas. Līdz ar to 2013. gada 7. augustā Rumānijas iestādes izdeva pret prasītāju vērstu piespiedu izpildes rīkojumu.

16.

2013. gada 7. septembrī tika izbeigta maksātnespējas procedūra Ungārijā.

17.

2013. gada 3. septembrī prasītāja Rumānijā ierosināja iebildumu procedūru pret piespiedu izpildes rīkojumu. Prasītāja uzskata, ka tai nav jāmaksā tajā norādītā summa un ka piespiedu izpildes process ir prettiesisks. Tā norāda, ka nodokļu revīzija, kuras rezultātā tika izdots paziņojums par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas, tika veikta laikā, kad attiecībā uz prasītāju jau bija sākta maksātnespējas procedūra Ungārijā. Lai panāktu, ka prasītāja izpilda no paziņojuma par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas izrietošo maksāšanas pienākumu, atbildētājai bija jāreģistrē savs pieteikums par piespiedu izpildi maksātnespējas procedūrā. Prasītāja apgalvo, ka Ungārijas tiesību akts ir tas, ar kuru tiek regulēta maksātnespējas procedūra atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 noteikumiem, un šajā tiesību aktā ir paredzēts, ka tiesības izvirzīt prasījumus, kuri nav reģistrēti maksātnespējas procedūrā, tiek zaudētas. Tādējādi, kā to apgalvo prasītāja, šobrīd atbildētājai vairs nav tiesību saņemt maksājumu saskaņā ar paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas.

18.

Šajos apstākļos Tribunalul Mureș, Secția civilă (Murešas tiesa, Civillietu palāta) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Ungārijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. Ungārijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2016. gada 14. aprīļa tiesas sēdē.

20.

Būtībā ar otro iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tiek lūgts noteikt Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas jomu. Pirmais jautājums attiecas uz tās ietekmi, ja tiek apstiprināts, ka Regula Nr. 1346/2000 ir piemērojama nodokļu prasījumiem.

21.

Pirms tiek diskutēts par Regulas Nr. 1346/2000 sekām, būtu loģiski atbildēt uz jautājumu par tās piemērojamību. Tādēļ savu analīzi sākšu, vispirms atbildot uz otro jautājumu, proti, vai Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamībā ir kāda nozīme tam, ka paziņojums par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas attiecas uz nodokļa prasījumu (A daļa). Pēc tam es pārbaudīšu, vai Regula Nr. 1346/2000 pieļauj tādu valsts tiesību aktu, kurā ir paredzēta tiesību izvirzīt prasījumus, kuri nav reģistrēti maksātnespējas procedūrā, izbeigšanās vai šādu prasījumu piespiedu izpildes citā dalībvalstī apturēšana (B daļa).

22.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, vērtējot Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamību, nozīme ir prasījuma īpašajam raksturam, kas izriet no paziņojuma par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas.

23.

Lai apzīmētu prasītājas pienākumu maksāt nodokli, kas izriet no Rumānijas tiesībām, iesniedzējtiesa izmanto jēdzienu “fiskāls prasījums”. Tādējādi šķiet, ka šajā kontekstā “fiskāls” būtībā nozīmē “nodokļu”. Šķiet, ka iesniedzējtiesa pieņem, ka nodokļu prasījums būtu jāaplūko atšķirīgi, jo atbildētāja ir nodokļu iestāde.

24.

Līdzīgi Ungārijas un Nīderlandes valdību, kā arī Komisijas paustajai nostājai es nepiekrītu šim viedoklim.

25.

Regulas Nr. 1346/2000 tekstā ir samērā skaidri paredzēts, ka tā ir piemērojama gan privāto, gan publisko tiesību kreditoriem bez atšķirības. 39. pantā ir atzītas tiesības “visiem kreditoriem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta, domicils vai juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, izņemot procedūras sākšanas valsti, tajā skaitā nodokļu iestādēm un sociālā nodrošinājuma iestādēm [..] rakstiski iesniegt prasījumus maksātnespējas procedūrā” ( 3 ). Regulas preambulas 21. apsvērumā ir paredzēti identiski noteikumi ( 4 ).

26.

Turklāt faktiski no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka atbildētāja mēģināja rīkoties (saistībā ar sākotnējiem prasījumiem) un būtu varējusi rīkoties (saistībā ar paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas) kā kreditors šī jēdziena parastajā izpratnē maksātnespējas procedūrā, proti, iesniegt savu prasījumu pret maksātnespējīgu parādnieku ( 5 ).

27.

Līdz ar to es ierosinu, ka Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamībā piespiedu izpildes nodrošināšanas darbībām nav nozīmes tam, ka prasījums, kas tiek piespiedu kārtā piedzīts citā dalībvalstī, nevis procedūras sākšanas valstī, ir nodokļu prasījums.

28.

Skaidrības labad ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 1346/2000 neitralitāte attiecībā uz tās piemērošanu publisko un privāto tiesību kreditoru prasījumiem neietekmē atsevišķām kreditoru grupām piemītošas iespējamās prioritātes tiesības maksātnespējas procedūrā saskaņā ar atbilstošajiem valsts tiesību aktiem. Regulas Nr. 1346/2000 piemērojamība, no vienas puses, un materiālās tiesības, kas izriet no dažādām valsts tiesību normām, no otras puses, ir divi atsevišķi jautājumi. Šī lieta attiecas uz pirmo, nevis pēdējo no tiem.

29.

Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regula Nr. 1346/2000 pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta tiesību izvirzīt kreditora prasījumu, kuri nav pienācīgi reģistrēti maksātnespējas procedūrā, izbeigšanās vai šādu prasījumu piespiedu izpildes citā dalībvalstī apturēšana. Vispirms es izvērtēšu jautājumu par tiesību izbeigšanos un apturēšanu (i sadaļa). Pēc tam es pārbaudīšu, vai Ungārijas tiesību aktam kā lex concursus būtu jāregulē arī maksātnespējas procedūras ietekme uz piespiedu izpildes darbībām Rumānijā (ii sadaļa).

30.

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka Ungārijas tiesību aktā kā lex concursus nav jāparedz tiesību izvirzīt kreditora prasījumu citā dalībvalstī izbeigšanās. Tiek apgalvots, ka tas būtu nesaderīgi ar sekundārās procedūras sākšanas iespēju ( 6 ). Tas arī ļautu parādniekam izvairīties no pienākuma maksāt valsts nodokļus.

31.

Ir jāatzīmē, ka Regulas Nr. 1346/2000 piemērošanas joma galvenokārt attiecas tikai uz kolīziju normām ( 7 ). Tajā ir paredzēti tikai daži vienoti tiesību noteikumi. Turklāt šie daži tajā paredzētie vienotie tiesību noteikumi neattiecas uz sekām, kas ir saistītas ar prasījuma nereģistrēšanu maksātnespējas procedūrā.

32.

Šajā tiesiskajā kontekstā dalībvalstīm ir jānodrošina piemērojamie noteikumi, kuri regulē sekas, kas ir saistītas ar prasījuma nereģistrēšanu maksātnespējas procedūrā, ievērojot divus nosacījumus – par līdzvērtību un efektivitāti ( 8 ). Tagad šie abi nosacījumi tiks secīgi izvērtēti.

33.

Nosacījums par līdzvērtību nozīmē, ka valsts tiesību akta noteikumi par pārrobežu kreditoru piedalīšanos Ungārijā sāktā maksātnespējas procedūrā nav mazāk labvēlīgi kā nosacījumi, kuri tiek piemēroti iekšzemes kreditoru dalībai.

34.

Atbilstoši 1991. gada Likuma XLIX 20. panta 3. punktam tiesības izvirzīt nereģistrētu prasījumu izbeidzas, ja prasījums netiek reģistrēts noteiktā termiņā. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai prasījumu iesniedzis iekšzemes vai pārrobežu kreditors.

35.

Turklāt lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nekas nav minēts par to, ka kreditoriem, kuri ir reģistrēti dalībvalstī, kas nav Ungārija, tiktu piemērots mazāk labvēlīgs režīms salīdzinājumā ar iekšzemes kreditoriem attiecībā uz viņu prasījumu reģistrēšanu maksātnespējas procedūrās, kas sāktas Ungārijā, vai piedalīšanos šādās procedūrās.

36.

Ir tiesa, ka praksē pārrobežu kreditoriem parasti var būt jāpārvar šķēršļi, kas ir saistīti ar attālumu ģeogrāfiskā ziņā, kā arī valodas un tiesiskajām atšķirībām starp dalībvalsti, kurā maksātnespējas procedūra ir sākta, un dalībvalsti, kurā šādi kreditori ir reģistrēti. Tomēr tā ir pārrobežu maksātnespējas procedūras neatņemama sastāvdaļa, kas ir līdzīga tām grūtībām, ar kurām lietas dalībnieki var saskarties pārrobežu tiesvedībā.

37.

Faktiski Regulā Nr. 1346/2000 šis jautājums tiek risināts, paredzot, ka pārrobežu kreditoriem ir jāpaziņo un viņi ir jāinformē par maksātnespējas procedūras sākšanu citā dalībvalstī (kā noteikts 40. pantā), šādi palielinot maksātnespējas procedūras vispārējo efektivitāti.

38.

Visbeidzot, šīs lietas apstākļi apstiprina, ka atbildētāja tika pienācīgi informēta par maksātnespējas procedūru un attiecīgo termiņu jebkādu prasījumu reģistrēšanai. To apstiprina atbildētājas mēģinājumi reģistrēt sākotnējos prasījumus.

39.

Saskaņā ar nosacījumu par efektivitāti dalībvalstīm tiek liegts Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

40.

Ja nosacījums par efektivitāti ir jāvērtē neatkarīgi no nosacījuma par līdzvērtību un tas ir jāpiemēro, ievērojot pamatnosacījumu par dalībvalstu procesuālo autonomiju, tas ir pamatoti jāattiecina tikai uz diviem gadījumiem, – pirmkārt, patiesu neiespējamību un, otrkārt, tādu neefektivitātes pakāpi attiecībā uz Savienības tiesībās pamatotu tiesību izpildi, ka tiek pārkāptas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Attiecībā uz pēdējo minēto kategoriju robežvērtība ir samērā augsta.

41.

Tiesa jau ir noteikusi, ka termiņa prasījumu reģistrēšanai maksātnespējas procedūrā esamība pati par sevi nav nesaderīga ar efektivitātes principu. Saprātīga termiņa noteikšana atbilst efektivitātes principam, kā arī ir praktiska tiesiskās noteiktības principa piemērošana ( 9 ).

42.

Kā jau minēts, atbildētāja tika informēta par maksātnespējas procedūras sākšanu Ungārijā. Tā tika arī informēta par termiņu, kurā tai ir jāreģistrē tādi iespējamie prasījumi kā prasījums, kas izriet no paziņojuma par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas.

43.

Lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav ietverta arī nekāda informācija, kas norādītu, ka atbildētājai bija konkrēti šķēršļi, kuri prasījuma, kas izriet no paziņojuma par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas, reģistrēšanu un piedalīšanos Ungārijā sāktajā maksātnespējas procedūrā būtu padarījuši vai nu praktiski neiespējamu, vai pārmērīgi grūtu (iepriekš minētajā nozīmē).

44.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, mans pirmais starpsecinājums ir tāds, ka Regula Nr. 1346/2000 pieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir 1991. gada Likuma XLIX 20. panta 3. punkts, kurā ir paredzēta tiesību izvirzīt prasījumus, kas nav pienācīgi reģistrēti maksātnespējas procedūrā, izbeigšanās.

45.

Turklāt pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums attiecas ne tikai uz tiesību izvirzīt nereģistrētus prasījumus izbeigšanos, bet arī uz šādu nereģistrētu prasījumu izpildes citā dalībvalstī apturēšanu. Tomēr lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētajā Ungārijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēta tikai tiesību izvirzīt nereģistrētus prasījumus izbeigšanās. Iesniedzējtiesa nav sniegusi informāciju par konkrētām Ungārijas tiesību normām, kas ir saistītas ar prasījumu, kuri nav reģistrēti maksātnespējas procedūrā, piespiedu izpildes apturēšanu.

46.

Tomēr, ņemot vērā sadarbības garu, kādam jāvalda prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, un lai sniegtu pilnīgu un lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, es sniegšu šādus precizējumus. Jau minēju, ka, manuprāt, Regula Nr. 1346/2000 pieļauj lex concursus normu, kurai ir samērā būtiska ietekme, – nereģistrētu prasījumu izbeigšanos. Ja šāda būtiska ietekme ir pieļaujama, tad a fortifori minētajai regulai ir arī jāpieļauj lex concursus norma, ar kuru tiek tikai apturēta saistītā piespiedu izpildes procedūra un kurai varētu būt mazāk būtiska ietekme uz lietas dalībnieku tiesībām par pilnīgu tiesību izbeigšanos.

47.

Tādēļ mans otrais starpsecinājums ir, ka Regula Nr. 1346/2000 neliedz tādu lex concursus tiesību normu, kurā ir paredzēta prasījumu, kuri nav reģistrēti maksātnespējas procedūrā, piespiedu izpildes apturēšana, ja dalībvalsts, kurā ir paredzēts veikt piespiedu izpildi, nav dalībvalsts, kurā ir uzsākta maksātnespējas procedūra.

48.

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punkta, 4. panta 2. punkta f) apakšpunkta un 4. panta 2. punkta k) apakšpunkta interpretācija nozīmē, ka Ungārijas tiesībām kā lex concursus ir jāregulē Ungārijā sāktas maksātnespējas procedūras ietekme uz prasību par piespiedu izpildi, kas tiek izskatīta tajā, vai arī šāda ietekme ir jāregulē Rumānijas tiesībām.

49.

Lai precizētu šo jautājumu, es izvērtēšu elementus, kuri nosaka tiesību aktus, kuri ir piemērojami šajā lietā.

50.

Pirmkārt, nav strīda par to, ka maksātnespējas procedūra Ungārijā ir galvenā maksātnespējas procedūra Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkta izpratnē. Kā tas ir paredzēts šīs regulas 16. panta 1. punktā un apstiprināts tās preambulas 22. apsvērumā, principā šādu procedūru sekas ir jāatzīst visās pārējās dalībvalstīs ( 10 ).

51.

Otrkārt, no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir saprotams, ka sekundārā procedūra Rumānijā nav tikusi uzsākta.

52.

Tādēļ atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 1. punktam Ungārijas tiesības ir lex concursus. No šīs tiesību normas, kā arī šīs regulas preambulas 22. apsvēruma izriet, ka Ungārijas tiesības tādējādi regulē maksātnespējas procedūras sākšanas, izpildes un slēgšanas nosacījumus, tostarp kreditoru tiesības pēc maksātnespējas procedūru izbeigšanas saskaņā ar 4. panta 2. punktu k) apakšpunktu. Tā ir galvenās maksātnespējas procedūras vispārējo seku principa izpausme ( 11 ).

53.

Tomēr ir daži izņēmumi no šī principa. Saistībā ar šiem izņēmumiem iesniedzējtiesa atsaucas uz Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka procedūras sākšanas valsts tiesību aktos paredz “maksātnespējas procedūru ietekmi uz procedūrām, ko uzsākuši individuāli kreditori, izņemot tiesvedībā esošas lietas”.

54.

4. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir jālasa kopsakarā ar Regulas Nr. 1346/2000 15. pantu, atbilstoši kuram “maksātnespējas procedūru sekas attiecībā uz tiesvedībā esošām lietām, kas attiecas uz parādniekam atsavinātiem aktīviem vai tiesībām, regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā lieta ir nodota tiesā”.

55.

Līdz ar to, kā to ierosina iesniedzējtiesa, ja Rumānijā celta piespiedu izpildes prasība ir “nodota tiesā” šīs tiesību normas izpratnē, šajā lietā drīzāk būtu jāpiemēro Rumānijas, nevis Ungārijas tiesību akti. Tādējādi Rumānijas tiesību akti regulētu maksātnespējas procedūras Ungārijā sekas attiecībā uz piespiedu izpildes prasību.

56.

Regulas Nr. 1346/2000 15. pants var tikt piemērots tikai tad, ja ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, – pirmkārt, ir jābūt “tiesvedībai”. Otrkārt, maksātnespējas procedūras sākšanas brīdī šai tiesvedībai ir jābūt “esošai”.

57.

Apstākļi šajā lietā liecina, ka piespiedu izpildes prasība Rumānijā noteikti nebija tiesvedībā esoša, kad tika sākta maksātnespējas procedūra Ungārijā, – piespiedu izpildes procedūra Rumānijā tika sākta 2013. gada 7. augustā, balstoties uz 2013. gada 25. jūnijā izdoto paziņojumu par nodokli pēc maksātnespējas procedūras sākšanas. Šis paziņojums tika izdots, pamatojoties uz nodokļu revīziju, kas tika veikta laikā no 2013. gada 5. līdz 25. jūnijam. Maksātnespējas procedūra Ungārijā tika sākta 2012. gada decembrī, proti, vairākus mēnešus pirms šo iepriekš minēto pasākumu norisināšanās.

58.

Tas vien pamato secinājumu, ka šajā lietā piespiedu izpilde neietilpst izņēmuma gadījumā, kas paredzēts Regulas Nr. 1346/2000 15. pantā un 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā.

59.

Lai sniegtu pilnīgu izvērtējumu, kā arī ņemot vērā šī jautājuma relatīvo nozīmi, noslēgumā sniegšu dažas piezīmes par pirmo nosacījumu, proti, par Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā un 15. pantā izmantoto jēdzienu “tiesvedība”. It īpaši, vai jēdziens “tiesvedība” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas tikai uz “lietu izskatīšanu pēc būtības” un/vai arī “piespiedu izpildes procedūru” ( 12 ).

60.

Šī interpretācijas jautājuma nozīmīgums ir skaidrs: ja tiek secināts, ka jēdziens “tiesvedība” attiecas tikai uz tiesvedībām pēc būtības, tad piespiedu izpildes procedūra neietilpst Regulas Nr. 1346/2000 15. pantā (un 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā) paredzētajā izņēmuma gadījumā.

61.

No teksta viedokļa Regulas Nr. 1346/2000 15. pants nav labākais paraugs skaidri formulētai tiesību normai. Proti, 15. panta formulējums ir plašs un pirmšķietami aptver visa veida tiesvedības. Jēdziens “tiesvedība” var tikt saprasts kā vispārīgs jēdziens ( 13 ), kas attiecas uz jebkuru tiesvedību, tādējādi aptverot gan lietu izskatīšanu pēc būtības, gan piespiedu izpildes procedūru.

62.

Tomēr es uzskatu, ka ir vairāki iemesli, kāpēc Regulas Nr. 1346/2000 15. panta piemērošanas jomas izvērtējumam nebūtu jāaprobežojas ar tā pārprotamo tekstu. Ierosinu 15. pantā minēto jēdzienu “tiesvedība” interpretēt tādējādi, ka tas attiecas tikai uz lietu izskatīšanu pēc būtības, nevis uz piespiedu izpildes procedūru.

63.

Pirmkārt, ir sistēmisks arguments. 15. pants nav pilnībā patstāvīga tiesību norma. Sistēmiski tas ir saistīts ar 4. panta 2. punkta f) apakšpunktu. Tādēļ jēdziens “tiesvedība” ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecības, kas pastāv šo divu tiesību normu starpā.

64.

4. panta 2. punkta f) apakšpunktā tiek nošķirtas “procedūras, ko uzsākuši individuāli kreditori”, no vienas puses, un “tiesvedībā esošas lietas”, no otras puses ( 14 ). Šai atšķirībai ir arī nozīme, interpretējot 15. pantu, – ja jēdziens “tiesvedība” saskaņā ar 4. panta 2. punkta f) apakšpunktu neietver “atsevišķas izpildes nodrošināšanas darbības”, arī 15. pantā izmantotais jēdziens “tiesvedība” ir jāinterpretē identiski.

65.

Otrkārt, no Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta izriet, ka kā vispārējs noteikums tikai viens piemērojamais likums (proti, lex concursus) regulē maksātnespējas procedūras. Ievērojot 4. panta 2. punkta f) apakšpunkta pirmo daļu, tas ietver “procedūras, ko uzsākuši individuāli kreditori”.

66.

No Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunkta formulējuma (“izņemot tiesvedībā esošas lietas”) skaidri iziet, ka 15. pants ir izņēmums no 4. panta 2. punkta f) apakšpunkta pirmajā daļā paredzētā noteikuma. Līdz ar to 15. pants kā izņēmuma gadījums ir jāinterpretē šauri un stingri ( 15 ).

67.

Treškārt, Regulas Nr. 1346/2000 mērķis ir apvienot visu parādnieka aktīvu kopumu vienā maksātnespējīga parādnieka mantā, tādējādi saglabājot kolektīvo strīdu izšķiršanas sistēmu maksātnespējas procedūrā un vienlīdzīgu attieksmi pret visiem kreditoriem, kas ir jebkuras maksātnespējas procedūras pamatā. Ievērojot Regulā Nr. 1346/2000 skaidri paredzētos izņēmuma gadījumus, šis mērķis nav saderīgs ar individuāliem kreditoru mēģinājumiem panākt savu prasījumu apmierinājumu, izmantojot procesuālos paņēmienus ārpus maksātnespējas procedūras.

68.

Maksātnespējīga parādnieka mantas vienotības saglabāšanas līdz maksātnespējas procedūras beigām mērķis ir atspoguļots arī Regulas Nr. 1346/2000 20. panta 1. punktā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka kreditoram, kurš saņem savas prasības apmierinājumu no aktīviem, kas pieder parādniekam un kuri atrodas dalībvalsts teritorijā, kas nav dalībvalsts, kurā ir sākta maksātnespējas procedūra, saņemtais ir jānosūta atpakaļ likvidatoram.

69.

Prasība par piespiedu izpildi ietver viena vai vairāku kreditoru tiesību īstenošanu un līdz ar to var kaitēt maksātnespējas procedūras universalitātei un kolektīvai strīdu risināšanai. Prasība izskatīt lietu pēc būtības neietver šādu risku. Tā tikai nosaka tiesības un pienākumus saistībā ar parādnieka aktīviem, neietverot to atsavināšanu ( 16 ).

70.

Ceturtkārt, ierosinājumu, ka 15. pantā ietvertais jēdziens “tiesvedība” ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas tikai uz lietas izskatīšanu pēc būtības, nevis uz piespiedu izpildes procedūru, atbalsta likumdevēja griba, kas apstiprināta Virgos-Schmit Ziņojuma par Konvenciju par maksātnespējas procedūrām (turpmāk tekstā – “Konvencija”) ( 17 ) 142. punktā. Šajā dokumentā (kas tiek uzskatīts par Regulas Nr. 1346/2000 interpretācijas neoficiālām vadlīnijām) ir paredzēts, ka Konvencijas 4. panta 2. punkta f) apakšpunktā (kas atbilst tādai pašai Regulas Nr. 1346/2000 tiesību normai) ir nošķirta maksātnespējas procedūras ietekme uz individuālām piespiedu izpildes darbībām un esošām tiesvedībām. Tajā ir norādīts, ka maksātnespējas procedūras sekas attiecībā uz individuālām piespiedu izpildes darbībām regulē lex concursus tā, lai galvenajā maksātnespējas procedūrā atsevišķi kreditori neveiktu piespiedu izpildes darbības attiecībā uz parādnieka aktīviem. Savukārt maksātnespējas procedūras sekas attiecībā uz citām celtajām prasībām pret parādnieka mantu regulē tās valsts tiesību akti, kurā šādas prasības ir celtas.

71.

Piektkārt, šķiet, identisks likumdevēja nodoms ir apstiprināts Regulas (ES) 2015/848 ( 18 ), kas ir Regulas Nr. 1346/2000 pārstrādātā versija, 18. pantā. Būtībā šajā tiesību normā ir pārņemts Regulas Nr. 1346/2000 15. pants. 15. panta (tagad 18. pants) jaunais formulējums paplašina tā piemērojamību arī uz šķīrējtiesas procedūrām ( 19 ).

72.

Līdzīgi kā Ungārijas valdība to atzīmēja tiesas sēdē, es uzskatu, ka ar šiem grozījumiem no jauna tiek apstiprināts likumdevēja nodoms jēdzienu “esošas tiesvedības” attiecināt tikai uz lietu izskatīšanu pēc būtības.

73.

Visbeidzot, lai atbalstītu šādu 15. panta interpretāciju, plašāka analoģija var tikt saistīta ar citu Savienības regulējumu maksātnespējas jomā. Lietā LBI Tiesa Direktīvas 2001/24/EK ( 20 ) 10. panta 2. punkta e) apakšpunktā minēto jēdzienu “nepabeigta tiesas prāva” interpretēja kā tādu, kas attiecas tikai uz lietu izskatīšanu pēc būtības, nevis uz piespiedu izpildes procedūru. Tiesa noteica, ka, uzskatot, ka uz pēdējo minēto attiecas jēdziens “nepabeigta tiesvedība”, nozīmētu apšaubīt ar Direktīvu 2001/24 noteiktā universalitātes principa lietderīgo iedarbību, jo piespiedu izpildes pasākumi mazinātu attiecīgo kredītiestāžu aktīvu pieejamību ( 21 ).

74.

Tas pats attiecas uz Regulas Nr. 1346/2000 15. panta interpretāciju. Direktīvas 2001/24 10. panta 2. punkta e) apakšpunkts ( 22 ) atbilst Regulas Nr. 1346/2000 4. panta 2. punkta f) apakšpunktam, savukārt Direktīvas 2001/24 32. pants ( 23 ) ir līdzīgs Regulas Nr. 1346/2000 15. pantam.

75.

Tomēr ir jāatzīst, ka Tiesas piemērotā interpretācija spriedumā LBI pamatojās uz Direktīvas 2001/24 preambulas 30. apsvērumu, kurā ir skaidra atsauce uz to, ka “nepabeigtas tiesas prāvas” ir nošķiramas no “atsevišķām izpildes nodrošināšanas darbībām” ( 24 ).

76.

Lai arī Regulā Nr. 1346/2000 šāds nodalījums nav tik konkrēts, es nedomāju, ka identiska preambulas apsvēruma neesamībai būtu jānoved pie atšķirīgas interpretācijas. Gan Regulā Nr. 1346/2000, gan Direktīvā 2001/24 jēdziens “nepabeigta tiesvedība” tiek izmantots līdzīgos maksātnespējas apstākļos, no vienas puses, un attiecībā uz kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju, no otras puses.

77.

Ņemot vērā šos argumentus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1346/2000 15. pantā minētais jēdziens “tiesvedība” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas tikai uz lietu izskatīšanu pēc būtības, nevis uz piespiedu izpildes procedūru.

78.

Šajā lietā tas nozīmē, ka Ungārijas likumam kā lex concursus būtu jāregulē maksātnespējas procedūras sākšanas sekas attiecībā uz piespiedu izpildes prasību, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā.

79.

Pēcvārda vietā es piebildīšu, ka, ja saskaņā ar lex concursus, kas ir piemērojams šajā lietā, tiešām būtu jāaptur iesniedzējtiesā celtā piespiedu izpildes prasība, kas ir apstāklis, kurš ir jāpārbauda šai tiesai, šādas sekas nav īpaši pārsteidzošas, ņemot vērā, ka daudzu dalībvalstu piemērojamajos tiesību aktos ir paredzēta noteikta veida piespiedu izpildes darbību apturēšana attiecībā uz parādnieka mantu pēc maksātnespējas procedūras sākšanas ( 25 ).

80.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Regulai Nr. 1346/2000 nav pretrunā lex concursus tiesību norma, kurā ir paredzēta tiesību izvirzīt prasījumu, kuru kreditors nav reģistrējis vienā dalībvalstī sāktas maksātnespējas procedūras ietvaros, izbeigšanās vai šī prasījuma piespiedu izpildes citā dalībvalstī apturēšana.

81.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Tribunalul Mureș, Secția civilă (Murešas tiesa, Civillietu palāta) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: