1.

Vai licences maksa par preču zīmi var tikt iekļauta importēto preču muitas vērtībā, ja tās apmērs nav bijis zināms muitas parāda rašanās brīdī? Ja atbilde ir apstiprinoša – vai šī licences maksa par preču zīmi ir jāmaksā un ar kādiem noteikumiem tā jāmaksā, ja tā neattiecas vienīgi uz importētajām precēm un ja gan pircējs, gan pārdevējs ietilpst tajā pašā sabiedrību grupā, kurā ietilpst uzņēmums, kam šī licences maksa ir maksājama?

2.

Tādi būtībā ir prejudiciālie jautājumi, ko ir uzdevusi Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) un kas attiecas uz Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi ( 2 ), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2006. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1791/2006 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”) ( 4 ), kā arī uz Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Regulai Nr. 2913/92 ( 5 ), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2006. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1792/2006 ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”) ( 7 ), normu interpretāciju.

3.

Šie jautājumi ir saistīti ar lietu starp sabiedrību GE Healthcare un Hauptzollamt Düsseldorf (Diseldorfas Galvenā muitas pārvalde) par prasību atmaksāt ievedmuitas nodokli, ko cēlusi GE Healthcare, pamatojoties uz to, ka licences maksas par preču zīmi summu, kura samaksāta sabiedrībai M., nedrīkst pieskaitīt preču, ko GE Healthcare ievedusi Kopienā no trešo valstu pārdevējiem, kuri ietilpst tajā pašā sabiedrību grupā – proti, grupā General Electric (turpmāk tekstā –“grupa GE”), – muitas vērtībai.

4.

Precīzāk, no lietas materiāliem izriet, ka sabiedrība, kuras vienīgā tiesību pārņēmēja ir GE Healthcare, 2003. gada 1. janvārī ir noslēgusi licences līgumu (trademark agreement) ar sabiedrību M. – uzņēmumu, kas arī ietilpst grupā GE. Saskaņā ar šī līguma II Α punktu sabiedrība M. piešķīra GE Healthcare vienkāršu licenci, par kuru iekasē licences maksu, kas ļauj tai izmantot sabiedrību grupas GE preču zīmi saistībā ar ražotajām un trešajām personām pārdotajām precēm, kā arī trešajām personām sniegtajiem pakalpojumiem, nodrošinot stingru atbilstību kvalitātes standartam ( 8 ). Katra gada 31. decembrī licences maksa par norādīto preču zīmes izmantošanu bija 0,95 % no GE Healthcare apgrozījuma un 0,05 % no tās apgrozījuma par komercnosaukuma “GE” izmantošanu. Attiecībā uz licences maksas aprēķiniem līgumā tostarp bija paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem GE Healthcare bija jāsniedz sabiedrībai M. ziņas par cenām, kā arī noteikumi, saskaņā ar kuriem pēdējā minētā sabiedrība pārbauda šos aprēķinus.

5.

Turklāt sabiedrība M. izsniedza GE Healthcare no licences maksas atbrīvotu vienkāršu licenci, kas ļāva tai pēc saviem ieskatiem preču zīmi, kura izmantota uz tās precēm, izstādīt regulārajā testēšanā, uz produkta paraugiem, metāllūžņiem vai atkritumiem. GE Healthcare arī bija atļauts bez licences maksas izmantot preces, kam ir šī preču zīme, komerciālajās attiecībās ar (sabiedrību grupā ietilpstošām) sabiedrībām, kurām ir tiesības izmantot licenci ar nosacījumiem, kas līdzīgi licences līgumā noteiktajiem.

6.

Kā norāda iesniedzējtiesa, atbilstoši licences līgumam sabiedrībai M. bija plašas uzraudzības pilnvaras, un kvalitātes standarta pārkāpuma gadījumā tā varēja īsā termiņā uzteikt līgumu.

7.

Muitas pārbaudē par laikposmu no 2007. līdz 2009. gadam Hauptzollamt Düsseldorf tostarp konstatēja, ka GE Healthcare ir saņēmusi no sabiedrību grupā GE ietilpstošām sabiedrībām trešo valstu izcelsmes preces, bet ka tā nepamatoti nebija deklarējusi licences maksu šo preču muitas vērtības deklarācijās. Tādēļ Hauptzollamt Düsseldorf izdeva paziņojumu par neiekasēto ievedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu.

8.

Pēc šo nodokļu nomaksas GE Healthcare lūdza tos kompensēt saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantā paredzēto procedūru. Šis lūgums bija pamatots ar to, ka licences maksa, kas ir saņemta atbilstoši licences līgumam, nav licences maksa, kura jāpieskaita importēto preču muitas vērtībai saskaņā ar Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Kā norāda GE Healthcare, šī maksa neattiecās uz importētajām precēm un katrā ziņā nebija “preču pārdošanas nosacījums” minētā panta izpratnē.

9.

Tā kā Hauptzollamt Düsseldorf šo lūgumu noraidīja, GE Healthcare iesniedza prasību iesniedzējtiesā.

10.

Uzskatīdama, ka pamatlietas iznākums ir atkarīgs no Muitas kodeksa un Īstenošanas regulas normu interpretācijas, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

11.

Par šiem jautājumiem rakstveida apsvērumus ir iesniegušas pamatlietas puses, Vācijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šīs tiesvedības rakstveida stadijas beigās Tiesa atbilstoši tās Reglamenta 76. panta 2. punktam ir paudusi uzskatu, ka ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu, nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

12.

Savienības tiesiskais regulējums par importētas preces muitas novērtējumu ir vērsts uz to, lai izveidotu taisnīgu, vienveidīgu un neitrālu sistēmu, kas izslēdz brīvi noteiktu vai fiktīvu muitas vērtību izmantošanu ( 9 ).

13.

Tādējādi muitas vērtībai ir jāatspoguļo importētās preces reālā ekonomiskā vērtība, un līdz ar to jāņem vērā visi šīs preces elementi, kam ir ekonomiskā vērtība ( 10 ).

14.

Tādējādi atbilstoši Muitas kodeksa 29. pantam importēto preču muitas vērtību principā veido to darījuma vērtība, proti, cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama par precēm, pārdodot tās izvešanai uz Kopienas muitas teritoriju, attiecīgā gadījumā pēc precizējuma, kas veikts saskaņā ar tā paša kodeksa 32. pantu ( 11 ).

15.

Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir precizēts, ka, nosakot muitas vērtību “saskaņā ar 29. pantu”, cenai, kura faktiski samaksāta vai maksājama par importētajām precēm, ir jāpieskaita “honorāri un licences maksas, kas attiecas uz novērtējamajām precēm un ir tieši vai netieši jāmaksā pircējam kā novērtējamo preču pārdošanas nosacījums, ciktāl šādi honorāri un maksas nav iekļautas cenā, kas faktiski samaksāta vai maksājama”.

16.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 157. panta 1. punktu, konkrēti, piemērojot Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ar “honorāriem un licences maksu” ir jāsaprot maksājums par tādu tiesību izmantošanu, kas attiecas uz “ievestu preču pārdošanu izvešanai (jo īpaši ar preču zīmēm, modeļiem)”, vai “ievestu preču izmantošanu vai atkalpārdošanu (jo īpaši ar autortiesībām, ievestās precēs nenodalāmi iekļautiem ražošanas procesiem)”.

17.

Īstenošanas regulas 157. panta 2. punktā ir precizēti Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta īstenošanas nosacījumi, tādējādi, ka honorāri vai licences maksa faktiski maksātai vai maksājamai cenai ir jāpieskaita tad, ja šis maksājums ir, pirmkārt, “saistīts ar vērtējamām precēm” un, otrkārt, “ir paredzēts attiecīgo preču pārdošanas nosacījumos”.

18.

No tā izriet, ka precizējumam, kas prasīts Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā, kurš attiecas uz licences maksas samaksu, ir jāatbilst šādiem trim kumulatīviem nosacījumiem: licences maksa nedrīkst būt iekļauta cenā, kas faktiski samaksāta vai maksājama, tai jābūt saistītai ar importētajām precēm un pircējam ir jābūt pienākumam samaksāt šo licences maksu, kas ir importēto preču pārdošanas nosacījums.

19.

Pamatlietā pirmais no šiem nosacījumiem iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos nav aplūkots. Nav strīda par to, ka GE Healthcare nav iekļāvusi licences maksu par preču zīmes – kura ir priekšmets licences līgumam, kas to saista ar sabiedrību M., – izmantošanu preču, ko tā ieveda no trešajām valstīm, muitas vērtībā ( 12 ).

20.

Savukārt abi pārējie nosacījumi par, pirmkārt, “saistību” jeb saikni, kādai jāpastāv starp licences maksu par preču zīmi un importētajām precēm, un, otrkārt, par pienākumu to samaksāt kā šo preču “pārdošanas nosacījumu” ir pirmo triju iesniedzējtiesas iesniegto jautājumu centrā.

21.

Pirmajos divos iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos būtībā ir jānosaka, vai licences maksa “attiecas” uz importētajām precēm, pat ja licences līguma noslēgšanas brīdī vai muitas parāda rašanās brīdī nav iespējams noteikt, vai licences maksa būs jāmaksā, un ja tā tiek maksāta arī par pakalpojumiem, ko GE Healthcare sniegusi citiem uzņēmumiem, un par grupas GE komercnosaukuma izmantošanu. Ar trešo jautājumu un ar nosacījumu, ka atbilde uz diviem pirmajiem jautājumiem ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai licences maksa par preču zīmi ir importēto preču“pārdošanas nosacījums”, ja pamatlietā to pieprasa uzņēmums, kurš saistīts gan ar šo preču pircēju, gan pārdevēju, un tā tiek maksāta par labu šim pašam uzņēmumam. Kā tiks izskaidrots turpmāk, šī jautājuma izskatīšanai, konkrēti, ir jāinterpretē Īstenošanas regulas 160. pants, kurā būtībā ir precizēts, ka tad, ja importēto preču pircējs samaksā licences maksu trešajai personai, šī licences maksa tiek uzskatīta par šo preču pārdošanas nosacījumu tikai tad, ja pārdevējs vai ar to saistīta persona pieprasa, lai pircējs veiktu šo maksājumu.

22.

Tikai tad, ja arī atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa ar savu ceturto jautājumu vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais precizējums, kas saskaņā ar Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktu izpaužoties kā pienācīga sadalīšana starp, pirmkārt, licences maksu, kas attiecas uz importētajam precēm, un, otrkārt, licences maksu, kas saistīta ar GE Healthcare sniegtajiem pakalpojumiem, varētu tikt veikts tikai tad, ja muitas vērtību varētu noteikt, pamatojoties uz darījuma vērtību, kas norādīta Muitas kodeksa 29. pantā, un nevis pamatojoties uz pakārtoto metodi, kas paredzēta minētā kodeksa 31. pantā, uz kuru nav tieši norādīts tā paša kodeksa 32. pantā.

23.

Pēc šiem precizējumiem tagad ir pēc kārtas jāaplūko šie jautājumi.

24.

Iesniedzējtiesa būtībā vispirms vēlas noskaidrot, vai licences maksa “attiecas” uz importētajām precēm Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, pat ja licences līguma noslēgšanas brīdī vai muitas parāda rašanās brīdī nav droši zināms, vai šī licences maksa būs jāmaksā. Pēc tam tai ir šaubas par to, vai šī licences maksa var atbilst arī šim pašam nosacījumam, ja tā tiek maksāta nevis tikai par importēto preču tirdzniecību, bet arī par pakalpojumiem, ko GE Healthcare sniegusi citiem uzņēmumiem, un par grupas GE komercnosaukuma izmantošanu.

25.

Pēc GE Healthcare domām, šie apstākļi neļauj uzskatīt, ka licences maksa attiektos uz importētajām precēm, jo Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais precizējums neesot jāveic, turpretim visām pārējām ieinteresētajām personām ir pretējs viedoklis.

26.

Es savukārt vispirms vēlos atgādināt, ka saistībā ar prejudiciālu nolēmumu vienīgi iesniedzējtiesai, nevis [Eiropas Savienības] Tiesai ir jāizvērtē pamatlietas fakti, it īpaši starp GE Healthcare un sabiedrību M. noslēgtā licences līguma noteikumi.

27.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka saskaņā ar šo līgumu, ja importētās preces, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, grupā GE tiek pārdotas trešajām personām, izmantojot GE Healthcare veiktu licences maksas pārskaitījumu, pēdējā minētā sabiedrība var arī importēt preces, uz kurām ir aizsargātā preču zīme, bez licences maksas, proti, preces, kas tiek izmantotas testēšanas nolūkos, kā demonstrāciju ierīces vai kā metāllūžņi vai atkritumi un preces, kas tiek pārdotas tālāk citām grupas GE sabiedrībām, kurām, tāpat kā GE Healthcare, ir jāmaksā licences maksa. Turklāt saskaņā ar iesniedzējtiesas norādēm licences maksas apmērs tiek noteikts pēc GE Healthcare gada apgrozījuma – apgrozījuma, kas ietver arī pakalpojumus, kurus šī sabiedrība sniegusi, izmantojot importētās preces.

28.

Tādējādi šie elementi rada iesniedzējtiesai šaubas par to, vai licences maksa attiecas uz preču importēšanu. Pirmkārt, licences maksas samaksa, šķiet, ir atkarīga no importēto preču izmantošanas, proti, no apstrādes pēc to importēšanas brīdī, kad muitas parāds jau ir radies un kad šīs preces ir laistas brīvā apgrozībā. Otrkārt, maksājamā licences maksas summa netiek noteikta, pamatojoties uz katras importētās preces cenu.

29.

Attiecībā uz pirmo punktu no lietas materiāliem izriet, ka pienākums maksāt licences maksu, kas atbilst uz GE Healthcare importētajām precēm esošās preču zīmes izmantošanai, ir paredzēts licences līgumā, izņemot īpašus gadījumus, kas minēti šo secinājumu 27. punktā, kas rada atbrīvojumu. Tādējādi šī licences maksa tiešām attiecas uz importētajām precēm, pat ja tās precīzā summa netiek noteikta licences līguma noslēgšanas brīdī vai vēlāk, pieņemot muitas deklarāciju jeb muitas parāda rašanās brīdī.

30.

Kā pamatoti norādījušas Vācijas valdība un Komisija, Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā tā īstenošanas nosacījumu vidū nav prasīts, ka licences maksas summai, kas jāmaksā importēto preču pircējam, jābūt noteiktai jau muitas parāda rašanās brīdī.

31.

Īstenošanas regulas normās ir apstiprināts, ka vēlāks maksājamās cenas precizējums pēc muitas parāda rašanās ir pilnībā iespējams. Tādējādi atbilstoši Īstenošanas regulas 156.a panta 1. punktam muitas dienesti drīkst pēc attiecīgās personas lūguma atļaut konkrētus elementus, kas ir pievienojami faktiski samaksātajai vai maksājamai cenai – lai gan tie nav nosakāmi muitas parāda rašanās brīdī –, tos nosakot, pamatojoties uz pienācīgiem un īpašiem kritērijiem. Turklāt šīs regulas 254. pantā muitas dienestiem ir atļauts, ja deklarētājs to pieprasa, pieņemt nepilnīgu deklarāciju par laišanu brīvā apgrozībā, kurā saskaņā ar minētās regulas 257. pantu var būt minēta provizoriska muitas vērtība. Šī deklarācija vēlāk var tikt papildināta vai pat aizstāta, ar nosacījumiem, kas paredzēti šīs pašas regulas 256., 257. un 259. pantā.

32.

Turklāt, ja nekādi nevarētu tikt atzīts, ka licences maksa attiecas uz importētajām precēm, jo tās apmērs netika noteikts muitas parāda rašanās brīdī, tad šāda situācija kaitētu Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta lietderīgajai iedarbībai. Kā izriet no Muitas kodeksa komitejas (Muitas vērtējumu nodaļa) 3. komentāra par licences maksas ietekmi uz muitas vērtību 14. punkta, šī licences maksa parasti tiek aprēķināta pēc vērtējamo preču importēšanas ( 13 ). Šim apstāklim tieši ir vai nu jāatliek muitas vērtības galīgā noteikšana, konkrēti, saskaņā ar Īstenošanas regulas 257. pantu, vai arī jāsāk precizēšana, kas paredzēta šīs regulas 156.a pantā.

33.

Manuprāt, no tā izriet, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav prasīts, lai licences maksas par preču zīmi apmērs tiktu noteikts, vēlākais, muitas parāda rašanās brīdī, lai šajā pantā paredzētais importēto preču muitas vērtības precizējums varētu būt piemērojams.

34.

Attiecībā uz otro punktu, kas attiecas uz apstākli, saskaņā ar kuru atbilstoši licences līgumam maksājamā licences maksas summa tiek noteikta neatkarīgi no katras importētās preces cenas, – tas, manuprāt, neļauj izslēgt to, ka licences maksa par preču zīmi ir saistīta ar vai attiecas uz importētajām precēm.

35.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 161. panta otro daļu patiešām tiek prezumēts, ka licences maksas maksājums ir saistīts ar vērtējamo preci, ja šīs licences maksas apmēra aprēķināšanas metode ir saistīta ar ievesto preču cenu.

36.

Šī tiesību norma tomēr nenozīmē, ka gadījumā, ja – kā pamatlietā – licences maksa netiek noteikta atkarībā no katras importētās preces cenas, būtu izslēgta jebkāda saikne starp šo licences maksu un importēto preci.

37.

No Īstenošanas regulas 161. panta otrās daļas izriet, ka licences maksas maksājums “var būt saistīts ar vērtējamām precēm” pat tad, ja šīs licences maksas summu “aprēķina neatkarīgi no ievesto preču cenas”.

38.

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka maksājamā licences maksas summa atbilst procentuālajai daļai no apgrozījuma, kas radies, pārdodot importētās preces, uz kurām ir preču zīme, kas ir licences līguma priekšmets. Tādējādi šī maksa tiek maksāta kā atlīdzība par preču zīmes, kas ir uz importētajām precēm, izmantošanu.

39.

Šī situācija atbilst diviem kritērijiem, kas uzskaitīti Īstenošanas regulas 159. pantā, kuru mērķis ir īpaši saistībā ar preču zīmēm precizēt nosacījumu par “saistību”, kādai jāpastāv starp licences maksas par preču zīmi samaksu un importētajām precēm. Tieši tādā veidā šajā pantā ir precizēts, ka licences maksa, kas saistīta ar tiesībām izmantot preču zīmi, ir jāpievieno par importēto preci faktiski samaksātajai vai maksājamai cenai, “ja honorārs vai licences maksa attiecas uz precēm, kuras tālāk pārdod tādā pašā stāvoklī vai kuras pēc ievešanas tikai nedaudz apstrādā”, un ja šīs “preces tirgū piedāvā ar preču zīmi, ko pievieno vai nu pirms, vai pēc ievešanas un par ko ir samaksāts honorārs vai licences maksa”.

40.

Tātad, kā tas ir noticis pamatlietā, licences maksas maksājumam tiešām ir “saistība” ar importētajām precēm, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, un, konkrētāk, ar gada peļņu, ko rada šo preču pārdošana ( 14 ).

41.

Kā apgalvojusi Vācijas valdība, tas, ka licences maksa daļēji var attiekties arī uz pakalpojumu sniegšanu pēc minēto preču importēšanas vai niecīgā procentuālajā daļā – uz komercnosaukuma “GE” izmantošanu, nenozīmē, ka licences maksai nebūtu nekādas saistības ar importētajām precēm Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

42.

Patiesībā, kā pamatoti norādījušas Vācijas valdība un Komisija, Īstenošanas regulā ir paredzēts gadījums, kad licences maksas sadalījums izrādās nepieciešams, jo tā tikai daļēji attiecas uz importētajām precēm. Saskaņā ar šīs regulas 158. panta 3. punktu, “ja honorāri vai licences maksas attiecas daļēji uz ievestām precēm un daļēji uz citām sastāvdaļām vai elementiem, ko precēm pievieno pēc to ievešanas, vai arī uz darbībām vai pakalpojumiem, ko izdara pēc ievešanas, tad pienācīgu sadalīšanu veic, vienīgi pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem saskaņā ar [Īstenošanas regulas] 23. pielikumā doto [Muitas] kodeksa 32. panta 2. punkta skaidrojošo piezīmi”.

43.

Tātad Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktā ir iepriekš pieņemts, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, pat ja licences maksa tikai daļēji attiecas uz importētajām precēm. Šajā gadījumā precizējums, kurš jāveic attiecībā uz šo preču muitas vērtību, būs balstīts uz objektīviem un izmērāmiem datiem, kas ļauj noteikt apmēru licences maksai, kura attiecas vienīgi uz importētajām precēm, izslēdzot pārējos elementus vai apstrādi pēc tam, tostarp tādu pakalpojumu sniegšanu, kas nav saistīti ar preču importēšanu.

44.

No tā izriet, ka nosacījums, saskaņā ar kuru atbilstoši Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktam licences maksai ir jābūt saistītai ar vērtējamām importētajām precēm, ir izpildīts, pat ja šī licences maksa tikai daļēji attiecas uz importētajām precēm.

45.

Tādējādi ierosinu Tiesai uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi. Pirmkārt, Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav prasīts, ka licences maksas par preču zīmi summai jābūt noteiktai jau muitas parāda rašanās brīdī, lai varētu būt piemērojams šis importēto preču, uz kurām norādīta šī preču zīme, muitas vērtības precizējums, kas paredzēts minētajā pantā. Otrkārt, Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir pieļauts, ka licences maksa par preču zīmi “attiecas” uz importētajām precēm, uz kurām norādīta šī pati preču zīme, šī panta un Īstenošanas regulas 157. panta 2. punkta izpratnē, pat ja šī licences maksa tikai daļēji attiecas uz minētajām precēm.

46.

Ar trešo jautājumu un ar nosacījumu, ka atbilde uz diviem pirmajiem jautājumiem ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai licences maksa par preču zīmi ir importēto preču “pārdošanas nosacījums” Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja pamatlietā to pieprasa uzņēmums, kurš saistīts gan ar šo preču pircēju, gan pārdevēju, un tā tiek maksāta par labu šim pašam uzņēmumam.

47.

Atgādinu, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu licences maksa tiek iekļauta importēto preču muitas vērtībā, ja pircējam tā tieši vai netieši ir “jāmaksā” kā novērtējamo preču “pārdošanas nosacījums”. Īstenošanas regulas 157. panta 2. punktā šis nosacījums ir atkārtots.

48.

Nedz Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā, nedz Īstenošanas regulas 157. panta 2. punktā tomēr nav precizēts, kas ir jāsaprot ar importēto preču “pārdošanas nosacījumu”.

49.

Muitas kodeksa komitejas (Muitas vērtējumu nodaļa) 3. komentāra par licences maksas ietekmi uz muitas vērtību 12. punktā ir norādīts, ka jautājums ir par to, vai pārdevējs var pārdot preces, nemaksājot licences maksu. Šis nosacījums var būt tiešs vai netiešs; tas ne vienmēr izriet no licences līguma noteikumiem.

50.

Kā jau pieminēts, lai gan tie nav saistoši, Muitas kodeksa komitejas atzinumi vai secinājumi ir būtiski līdzekļi, ar kuriem nodrošināt Muitas kodeksa vienveidīgu piemērošanu no dalībvalstu muitas iestāžu puses, un tie paši var tikt uzskatīti par pienācīgiem minētā kodeksa interpretācijas līdzekļiem ( 15 ).

51.

Manuprāt, ir pilnīgi pareizi uzskatīt, ka licences maksas samaksa ir importēto preču “pārdošanas nosacījums”, ja pārdevējs (vai ar to saistīta persona) nav varējis pārdot vai nevar pārdot preces, ja netiek samaksāta licences maksa, vai, citiem vārdiem sakot, ja pircējs nespēj importētās preces saņemt, nesamaksājot licences maksu ( 16 ).

52.

Šī nosacījuma izpilde ir jāvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus dokumentus, tostarp it īpaši licences līgumu un preču pirkuma līgumus, un pamatlietas apstākļus.

53.

Šajā ziņā vēlos norādīt, ka trešais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums, šķiet, ir balstīts uz postulātu, ka šis nosacījums, kas paredzēts Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Īstenošanas regulas 157. panta 2. punktā, a priori varētu būt izpildīts.

54.

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pamatlieta, kurai raksturīgas trīspusējas attiecības (pircējs‑licences saņēmējs, pārdevējs un licences izsniedzējs) vienā un tajā pašā sabiedrību grupā, atbilst situācijai, kas minēta Īstenošanas regulas 160. pantā. Atbilstoši šai tiesību normai, “kad pircējs maksā honorārus vai licences maksas trešai personai, tad [Īstenošanas regulas] 157. panta 2. punkta nosacījumus neuzskata par izpildītiem, ja vien pircējs vai ar to saistīta persona nelūdz pircējam tādu maksājumu izdarīt” ( 17 ).

55.

Pamatlietā ir zināms, ka licences maksas maksājuma labuma guvējs ir tas pats uzņēmums, kurš pieprasa GE Healthcare to samaksāt.

56.

No Īstenošanas regulas 160. panta interpretācijas viedokļa jautājums ir par to, vai labuma guvēja “trešā persona” un ar pārdevēju “saistīta persona” var likumīgi būt viena un tā pati persona. Praksē tādā gadījumā nosacījumu, kas paredzēts Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Īstenošanas regulas 157. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru licences maksas samaksai ir jābūt importēto preču “pārdošanas nosacījumam”, varēs uzskatīt par izpildītu.

57.

Izņemot prasītāju pamatlietā – kura galvenokārt pamatojas uz Īstenošanas regulas 160. panta vācu valodas versiju un beigās uzskata, ka šis pants ir piemērojams vienīgi četrpusējās attiecībās, kurās “trešā persona” ir persona, kas ir nošķirta no pircēja, pārdevēja un ar pēdējo minēto “saistītās personas” –, lietas dalībnieki, kuri iesnieguši rakstveida apsvērumus, uzskata, ka nedz Muitas kodeksā, nedz Īstenošanas regulā nav izslēgts, ka labuma guvējs no licences maksas samaksas un ar importēto preču pārdevēju saistītā persona ir viens un tas pats uzņēmums vai persona.

58.

Arī es piekrītu šim viedoklim.

59.

Vispirms vēlos precizēt, ka iesniedzējtiesa neiztaujā Tiesu par attiecību raksturu vai saikņu spēcīgumu, kādas jāuztur pārdevējam un personai, “kura ar to saistīta”. Tā iepriekš pieņem, ka sabiedrība M. ir saistīta ar importēto preču pārdevēju(-iem) ar GE Healthcare starpniecību tādēļ, ka visi šie uzņēmumi ir sabiedrības, kas ietilpst grupā GE un ko tieši vai netieši kontrolē pēdējās minētās mātesuzņēmums.

60.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās ziņas, šis postulāts man šķiet pareizs. No Īstenošanas regulas 143. panta 1. punkta f) apakšpunkta, kam ir nozīme, interpretējot Muitas kodeksa un Īstenošanas regulas normas par preču muitas vērtību, izriet, ka personas tiek uzskatītas par saistītām, ja “abas personas tieši vai netieši kontrolē kāda trešā persona”.

61.

Tāpat, kā piekritusi Vācijas valdība, Īstenošanas regulas 160. panta versija vācu valodā – tiktāl, ciktāl tās šī panta otrajā daļā, šķiet, ir norādīts uz trešo personu gan attiecībā pret pārdevēju, gan ar to saistīto personu ( 18 ), – varētu pieļaut tādu interpretāciju, kādu atbalstījusi prasītāja pamatlietā.

62.

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējām valodu versijām. Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību teksts dažādās valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst ( 19 ).

63.

Nevienā no pārējām Īstenošanas regulas 160. panta valodu versijām nav ietverta otra norāde uz “trešo personu”, kurai tiek veikts licences maksas maksājums ( 20 ).

64.

Tomēr šis punkts nav izšķirošs. Pircējam noteiktais pienākums izdarīt “tādu maksājumu” (angļu valodā “that payment”) acīmredzami attiecas uz licences maksas maksājumu, kas šim pircējam ir jāveic par labu “trešajai personai”.

65.

Tas, ka ar pārdevēju saistīta persona netiek kvalificēta kā “trešā persona” Īstenošanas regulas 160. panta izpratnē, nenozīmē, ka licences maksas samaksa nebūtu importēto preču “pārdošanas nosacījums” Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

66.

Manuprāt, svarīga nav tik daudz persona, kuras labā tiek maksāta licences maksa, bet gan, kā jau norādīts, jautājums par to, vai importēto preču pircējs spēj vai nespēj pēdējās minētās preces saņemt no pārdevēja, nesamaksājot licences maksu. Citiem vārdiem sakot, tas, vai jautājums ir par trīspusējām vai četrpusējām attiecībām, nav noteicošais, ja pārdevējs vai ar to saistītā persona tā vai citādi pieprasa, lai importēto preču pircējs samaksātu licences maksu. Beigās jautājums ir par to, vai ar pārdevēju saistītajai personai ir tādas piespiešanas vai kontroles pilnvaras pār pircēju un/vai pārdevēju, kas var nodrošināt to, ka preces, uz kurām norādīta preču zīme, kas ir licences līguma priekšmets, tiek importētas, tikai samaksājot licences maksu par preču zīmi.

67.

Protams, ja pircējs ir spiests samaksāt licences maksu importēto preču pārdevējam, “pārdošanas nosacījuma” kritērijs Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir izpildīts un jautājums par to, vai Īstenošanas regulas 160. pants ir piemērojams, nerodas. Tāpat, ja licences maksas maksājums ir veicams ar pārdevēju saistītai personai, lai pārdevējs piekristu piegādāt pircējam preces, tad var prezumēt, ka šis maksājums ir šo preču “pārdošanas nosacījums”.

68.

Situācijā, kāda ir pamatlietā – kurā ir redzams, ka daudznacionālā savstarpēji saistītu sabiedrību grupā pienākumu samaksāt licences maksu par preču zīmi pieprasa ar pārdevēju saistītā persona par labu šai pašai saistītajai personai –, var arī prezumēt, ka pārdevējs preces, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, piegādā pircējam tikai tādēļ, ka tam ir jāmaksā licences maksa ar šo pārdevēju saistītajai personai.

69.

Šī interpretācija ir apstiprināta ar Muitas kodeksa komitejas (Muitas vērtējumu nodaļa) 3. komentāra par licences maksas ietekmi uz muitas vērtību 13. punktu, saskaņā ar kuru var tikt uzskatīts, ka preču pārdevējs vai ar to saistīta persona prasa, lai pircējs samaksā licences maksas summu, ja daudznacionālā grupā preces tiek pirktas no grupas uzņēmuma, bet šī maksa ir jāsamaksā citam tās pašas grupas uzņēmumam.

70.

Kā būtībā ir norādījušas Vācijas un Itālijas valdības, tikai šāda interpretācija ļauj nodrošināt, ka attiecības starp daudznacionālas sabiedrību grupas meitasuzņēmumiem, kurā uz tām attiecas šīs grupas saskaņā ar tirdzniecības stratēģijas modeli galvenās sabiedrības iekšējie noteikumi, nav izslēdzamas no Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomas.

71.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir apstiprinājusi, ka sabiedrībai M. – licences izsniedzējai –, kas ir saistīta ar pārdevējiem, kuri ietilpst grupā GE, ir plašas uzraudzības pilnvaras pār GE Healthcare.

72.

Tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, pircējs tiešām spēj radīt zināmu konkurenci starp pārdevējiem, kuri ietilpst šajā grupā, jo pircējs preču, uz kurām ir aizsargātā preču zīme, importēšanai var vērsties pie vairākiem piegādātājiem.

73.

Saskaņā ar Īstenošanas regulas 159. panta trešo ievilkumu licences maksa par tiesībām izmantot preču zīmi tiek pieskaitīta cenai, kura ir faktiski samaksāta vai maksājama par importētajām precēm, ja “pircējam nav brīvas izvēles attiecīgās preces iegādāties no citiem piegādātājiem, kas nav saistīti ar pārdevēju”.

74.

Šis nosacījums, manuprāt, ir izpildīts, un precizējums, kas paredzēts Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir jāveic, ja šķiet – par ko esmu pārliecināts un kas var tikt prezumēts, bet par ko iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās, ņemot vērā visus lietas materiālus –, ka šiem piegādātājiem pašiem ir saistoši šīs sabiedrību grupas iekšējie noteikumi un tie varēs pārdot preces pircējam tikai tad, ja pircējs samaksās licences maksu par preču zīmi. Tā kā licences līgums ir noslēgts ar citu šīs grupas sabiedrību pirms preču, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, pārdošanas, tad vispār var tikt prezumēts, ka šo preču piegādātāji piekrīt tās pārdot pircējam tikai tādēļ, ka tam jau ir saistošs licences līgums.

75.

Prasītājas pamatlietā minētais fakts, ka licences maksas summa preču importēšanas un muitas parāda rašanās brīdī nav zināma, jo šī summa ir atkarīga no apgrozījuma, kāds GE Healthcare bijis, pateicoties importēto preču, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, tirdzniecībai trešajām personām, nemaina apstākli, ka licences maksa par šīm precēm tiešām ir jāmaksā atbilstoši licences līgumam. Tātad var prezumēt, ka, ja nebūtu samaksāta minētā licences maksa, vienā un tajā pašā sabiedrību grupā preču pārdevējs nepiekristu piegādāt preces GE Healthcare.

76.

Visbeidzot, ja vajadzētu apstiprināt formālo interpretāciju, kas balstīta uz Īstenošanas regulas 160. panta formulējumu, kuru atbalstījusi prasītāja pamatlietā, tad vienīgi licences maksa, ko importēto preču pircējs samaksājis trešajam uzņēmumam attiecībā pret šo sabiedrību grupu, varētu tikt uzskatīta par preču “pārdošanas nosacījumu” Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Pūlos saprast, kāpēc šis nosacījums nebūtu izpildīts identiskos apstākļos tikai tādēļ, ka licences maksas par preču zīmi maksājums būtu veikts vienā un tajā pašā sabiedrību grupā.

77.

Manā skatījumā šāda formāla Īstenošanas regulas 160. panta interpretācija atņemtu Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktam daļu no tā lietderīgās iedarbības. Šī interpretācija bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma ietekmētu pēdējā minētajā pantā izvirzīto mērķi, un pat vispārīgāk – Muitas kodeksa normās par preču muitas vērtību izvirzīto mērķi, kas, atgādinu, ir nodrošināt, ka par importētajām precēm samaksātās vai maksājamās cenas precizējumi ļauj atspoguļot šo preču reālo vērtību, ņemot vērā visu elementu, no kuriem tā sastāv, ekonomisko vērtību.

78.

Tādējādi ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kā arī Īstenošanas regulas 159. un 160. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka licences maksas samaksa var būt importēto preču “pārdošanas nosacījums”, ja vienā un tajā pašā sabiedrību grupā uzņēmums, kuram par labu šī licences maksa tiek maksāta, ir saistīts gan ar minēto preču pārdevēju, gan pircēju un ja pircējs ir spiests samaksāt licences maksu par preču zīmi pēc pārdevēja vai ar to saistītā uzņēmuma pieprasījuma bez iespējas saņemt piegādes no cita, ar pārdevēju nesaistīta piegādātāja. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi ir izpildīti pamatlietā.

79.

Ar ceturto jautājumu, kas uzdots vienīgi gadījumam, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša,– iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais precizējums – kas izpaužas kā pienācīga sadalīšana, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem, saskaņā ar Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktu, starp, pirmkārt, licences maksu par preču zīmi, kura attiecas uz importētajam precēm, un, otrkārt, licences maksu, kas saistīta ar GE Healthcare sniegtajiem pakalpojumiem, – var tikt izdarīts tikai tad, ja muitas vērtību var noteikt, pamatojoties uz darījuma vērtību, kas norādīta Muitas kodeksa 29. pantā, un nevis pamatojoties uz pakārtoto metodi, kas paredzēta šī kodeksa 31. pantā, uz kuru nav tieši norādīts minētā kodeksa 32. pantā.

80.

Vienkārši pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav viegli saprast šī jautājuma izcelsmi, tāpat arī to, kā varētu būt noderīga Tiesas atbilde.

81.

Informācija, kas Tiesai būtu noderīga atbildes sniegšanai, tomēr izriet no lietas materiāliem un ieinteresēto personu apsvērumiem. Tādējādi no šīm ziņām izriet, ka, tā kā par 2009. taksācijas gadu Hauptzollamt Düsseldorf bija informēta par GE Healthcare apgrozījuma sadalījumu starp daļu, kas attiecas uz importētajām precēm, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, un daļu, kas attiecas uz šī uzņēmuma sniegtajiem pakalpojumiem, tā varēja piemērot precizējumu, kas pamatots ar Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu (un tātad palielināt darījuma vērtību, kura balstīta uz šī kodeksa 29. panta piemērošanu), kas atbilst vienīgi procentuālai daļai no apgrozījuma, kas radies, pārdodot importētās preces.

82.

Savukārt šķiet, ka par vairākiem agrākajiem taksācijas gadiem Hauptzollamt Düsseldorf nav saņēmusi pietiekamu informāciju, kas būtu ļāvusi tai izdarīt šādu darījuma vērtības precizējumu. Tādējādi, tā kā Hauptzollamt Düsseldorf nevarēja balstīties nedz uz Muitas kodeksa 29. pantu, nedz, kā liekas, uz tā paša kodeksa 30. pantā minēto metodi, tad tā, šķiet, ir piemērojusi pakārtoto muitas vērtības noteikšanas metodi, kura paredzēta šī kodeksa 31. pantā.

83.

Tā kā Muitas kodeksa 32. panta par izdarāmajiem precizējumiem ievaddaļā ir tieši norādīts tikai uz “muitas vērtību saskaņā ar [minētā kodeksa] 29. pantu” noteikšanu un nevis uz vērtību, kas noteikta, saskaņā ar tā 31. pantu, iesniedzējtiesa beigās vēlas noskaidrot, vai nespēja noteikt darījuma vērtību tādēļ, ka GE Healthcare ir atteikusies sniegt visu informāciju par tās apgrozījuma attiecīgajos taksācijas gados sadalījumu, liedz Hauptzollamt Düsseldorf palielināt importēto preču, uz kurām ir norādīta aizsargātā preču zīme, muitas vērtību, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem datiem par 2009. taksācijas gadu.

84.

Kad sniegti šie precizējumi, vēlos atgādināt, ka importēto preču muitas vērtība vienmēr ir vispirms jānosaka, pamatojoties uz Muitas kodeksa 29. pantā paredzēto darījuma vērtību. Ja to nevar noteikt atbilstoši šim pantam, muitas novērtējums tiek veikts saskaņā ar šī kodeksa 30. panta normām. Gadījumā, ja importēto preču muitas vērtību nav iespējams noteikt, arī pamatojoties uz pēdējo minēto pantu, muitas novērtējums tiek veikts saskaņā ar Muitas kodeksa 31. panta normām. Tādējādi starp šīm trim tiesību normām pastāv subsidiaritātes saikne ( 21 ).

85.

Kā pakārtota metode Muitas kodeksa 31. panta 1. punkts ļauj noteikt importēto preču muitas vērtību, “pamatojoties uz Kopienā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kas ietverti” konkrēti “[šīs kodeksa 3.] nodaļas [par preču muitas vērtību] noteikumos”.

86.

Šī norāde uz Muitas kodeksa 3. nodaļas normām nozīmē, ka šīs nodaļas, kurā ietilpst šī kodeksa 32. pants, principi un vispārīgās normas tiek piemēroti pat gadījumā, ja muitas vērtība tiek noteikta saskaņā ar Muitas kodeksa 31. panta 1. punktu.

87.

Tātad jautājums saistībā ar šo normu ir par muitas vērtības novērtēšanas metožu piemērošanu ar “samērīgu elastību”, ievērojot konkrēti principus, kas reglamentē šīs vērtības noteikšanu ( 22 ).

88.

Šis atgādinājums par Muitas kodeksa 3. nodaļas principiem nozīmē, pirmkārt, ka muitas novērtējums liedz izmantot brīvi noteiktas vai fiktīvas muitas vērtības ( 23 ) – kas turklāt ir atgādināts Muitas kodeksa 31. panta 2. punkta f) apakšpunktā.

89.

Tādējādi šajā aspektā, manuprāt, ir iespējams – kā iecerējusi iesniedzējtiesa – pēc analoģijas veikt sadalīšanu, kas paredzēta Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktā, saskaņā ar kuru, ja “honorāri vai licences maksas attiecas daļēji uz ievestām precēm un daļēji [..] uz darbībām vai pakalpojumiem, ko izdara pēc ievešanas, tad pienācīgu sadalīšanu veic vienīgi, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem”. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, tai ir jāpārbauda, vai pastāv “objektīvi un izmērāmi dati”, pamatojoties uz kuriem ir iespējams veikt sadalīšanu, kas būtu analoga Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktā paredzētajai sadalīšanai.

90.

Otrkārt un korelatīvi, muitas vērtības noteikšanai saskaņā ar Muitas kodeksa 31. panta 1. punktu ir jāatbilst arī principam, saskaņā ar kuru šai vērtībai ir jāatspoguļo importēto preču reālā vērtība, ņemot vērā visus elementus, no kuriem tās sastāv un kuriem ir ekonomiska vērtība.

91.

Gadījumā, ja uzņēmums nesniedz vai nepilnīgi nosūta dalībvalsts muitas iestādēm informāciju par vienu vai vairākiem taksācijas gadiem – kas nepieciešama importēto preču, uz kurām ir norādīta aizsargāta preču zīme, darījuma vērtības noteikšanai –, tad šīs iestādes ir tiesīgas, valstu tiesām to kontrolējot, izmantot Muitas kodeksa 31. panta 1. punktā paredzēto metodi un ņemt vērā Kopienā pieejamos datus, kas ir to rīcībā, it īpaši datus par citiem šī uzņēmuma taksācijas gadiem. Pēdējie minētie dati principā var tikt uzskatīti par “objektīviem un izmērāmiem” Īstenošanas regulas 158. panta 3. punkta izpratnē, un tātad var uzskatīt, ka tie ļauj veikt pienācīgu sadalīšanu, kas paredzēta šajā pantā. Kā Komisija un Vācijas valdība ir pamatoti norādījušas, citāds nolēmums ļautu saimnieciskās darbības subjektam saņemt nepamatotu priekšrocību, gūstot labumu no atteikuma nosūtīt visas prasītās ziņas, kuras ļautu pareizi novērtēt importēto preču muitas vērtību.

92.

Tādējādi ierosinu Tiesai nospriest, ka Muitas kodeksa 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais precizējums un Īstenošanas regulas 158. panta 3. punktā paredzētā pienācīgā sadalīšana, pamatojoties uz objektīviem un izmērāmiem datiem, starp, pirmkārt, licences maksu par preču zīmi, kura attiecas uz importētajam precēm, un, otrkārt, licences maksu, kas saistīta ar pakalpojumiem, kuri sniegti pēc importēšanas, var tikt veikta gadījumā, ja preču muitas vērtību nevar noteikt, pamatojoties uz darījuma vērtību, kas norādīta Muitas kodeksa 29. pantā, bet ja šo vērtību var noteikt, vienīgi pamatojoties uz pakārtoto metodi, kas paredzēta šī kodeksa 31. panta 1. punktā.

93.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: