1.

Vai tiesību uz aizstāvību, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam pirms jebkura administrācijas lēmuma pieņemšanas, ievērošana ir salīdzināma ar valsts tiesību imperatīvajām normām tādā ziņā, ka atbilstoši līdzvērtības principam administratīvās tiesas pēdējai instancei ir jālemj par pamatu saistībā ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, kurš pirmo reizi ir ticis izvirzīts šajā tiesā, līdzīgi tam, kas ir atļauts valsts tiesībās saistībā ar absolūtajiem pamatiem?

2.

Pēc būtības tāds ir jautājums, kādu Beļģijas Conseil d’État [Valsts Padome] ir iesniegusi tiesvedības starp Spānijas pilsoni A. Bensada Benallal un Beļģijas ārvalstnieku dienestu kontekstā saistībā ar šīs iestādes 2013. gada 26. septembra lēmumu izbeigt prasītāja pamatlietā uzturēšanās atļauju un likt viņam pamest Beļģijas teritoriju.

3.

Precīzāk, vienu gadu pēc tam, kad viņam bija izsniegta uzturēšanās atļauja kā algotam darbiniekam, Beļģijas ārvalstnieku dienests pieņēma minēto lēmumu tādēļ, ka tika konstatēts, ka “ieinteresētā persona ir izmantojusi maldinošu informāciju, kurai bijusi noteicoša nozīme viņa uzturēšanās tiesību atzīšanai, ko veikusi Beršemas-Sentagates [Berchem-Sainte-Agathe] (Beļģija) pašvaldības administrācija. Proti, savā 2013. gada 4. septembra ziņojumā [Valsts sociālā nodrošinājuma dienests] atzina, ka uz visām sabiedrības [..] deklarētajām personām neattiecas vispārīgā darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma shēma: “Daudzi precīzi un saskaņoti dati juridiski pietiekami pierāda, ka [minētā] sabiedrība [..] neveic darbību, nodarbinot darba ņēmējus, un ka tādēļ starp deklarētajām personām [..] un šo sabiedrību nav tikuši noslēgti darba līgumi””.

4.

2014. gada 2. janvārī prasītājs pamatlietā Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] cēla prasību atcelt minēto lēmumu. Pamatojot savu prasību, prasītājs pamatlietā izvirzīja tikai vienu pamatu, kas saistīts ar tiesību normas, kas attiecas uz administratīva akta formālu pamatojumu, pārkāpumu, labas pārvaldības principa, tiesiskās noteiktības principa, samērīguma principa, piesardzības un rūpības principa, apzinīgas pārvaldības principa, principa, saskaņā ar kuru administrācijai ir jālemj, ņemot vērā visus attiecīgos pierādījumus, pārkāpumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK ( 2 ), 35. panta pārkāpumu.

5.

Savā argumentācijā, kas paredzēta, lai izskaidrotu šo vienīgo pamatu, prasītājs pamatlietā tostarp apgalvoja, ka apstrīdētajā lēmumā nebija sniegts pamatojums. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka Valsts sociālā nodrošinājuma dienesta ziņojums, uz kura pamata ir ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, netika ne pievienots minētajam lēmumam, ne pēc būtības tajā iekļauts, nedz arī pirms paziņojuma par šo lēmumu viņam uzrādīts, tādēļ prasītājs pamatlietā nevarēja saprast par viņu pieņemtā lēmuma pamatojumu.

6.

Conseil du contentieux des étrangers ar 2014. gada 30. aprīļa spriedumu šo prasību noraidīja. Šajā spriedumā pēdējā minētā tostarp norādīja:

“Katrā ziņā Padome konstatē, ka no brīža, kad prasītājs iesniedzis savu darba līgumu ar sabiedrību [..], līdz brīdim, kad [Valsts sociālā nodrošinājuma dienesta] sociālo lietu inspektors iesniedzis ziņojumu, uz kura pamata ticis pieņemts [apstrīdētais] lēmums, ir pagājis gandrīz gads, kura laikā prasītājs nav sniedzis vai paziņojis nekādas ziņas atbildētājai par problēmām, kas norādītas prasības pieteikumā un ar kurām tas būtu sastapies saistībā ar savu darba līgumu ar minēto sabiedrību.

Tomēr, ja prasītājs uzskatīja, ka varēja atsaukties uz faktoriem, kas varētu radīt šķērsli viņa uzturēšanās atļaujas atsaukšanai, viņam tas bija jāpaziņo atbildētājai, nevis atbildētājai bija jāaicina prasītāju iesniegt apsvērumus šajā saistībā. Padome šajā ziņā atgādina, ka prasītājam ir jāsniedz pierādījums par to, ka viņš atbilst tiesību, uz kurām tas pretendē, un šo tiesību saglabāšanas obligātajiem nosacījumiem. Tā kā prasītājs ir iesniedzis pieteikumu izsniegt izziņu par reģistrāciju Beļģijā “darba ņēmēja” statusā, viņš varēja vai viņam bija jāvar likumīgi sagaidīt, ka viņa darba līguma neizpildes gadījumā (pat ja tas būtu no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ) tiks ietekmētas viņa uzturēšanās tiesības, un bija jāapzinās, ka šī informācija pašam bija jānosūta atbildētājai, kas atbilstoši administratīvās lietas materiāliem netika darīts.

Attiecībā uz to, ka prasītājs, “kā ir apstiprināts izmeklēšanas dokumentos, nav saņēmis nevienu ierakstītu vēstuli un ka tādējādi viņam nav bijusi iespēja tikt uzklausītam”, šis konstatējums nav apstrīdams, jo prasītāja pārmetums attiecas uz viņa uzklausīšanu, ko veicis sociālo lietu inspektors, kurš bija atbildīgs par [Valsts sociālā nodrošinājuma dienesta] 2013. gada 4. septembra ziņojuma sagatavošanu (turklāt šī uzklausīšana bija balstīta ne tikai uz paziņojumiem, bet arī uz objektīviem konstatējumiem, nevienu no kuriem prasītājs nav apstrīdējis), nevis tieši uz [apstrīdēto] lēmumu.”

7.

2014. gada 10. maijā prasītājs pamatlietā Conseil d’État iesniedza kasācijas sūdzību, kurā tostarp iekļauts pamats, kurā prasītājs pamatlietā apgalvo, ka Beļģijas ārvalstnieku dienestam pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas viņš bija jāuzklausa. Šajā ziņā prasītājs pamatlietā apgalvo, ka ir ticis pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. un 51. pants, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips un sacīkstes princips, kā arī audi alteram partem princips.

8.

Beļģijas ārvalstnieku dienests tostarp atbild, ka pamats ir nepieņemams, jo tas pirmo reizi ir izvirzīts kasācijas posmā un tas nav absolūts pamats.

9.

Conseil d’État norāda, ka prasītājs pamatlietā ir sniedzis pamatu, kurš nav ticis izvirzīts Conseil du contentieux des étrangers. Saskaņā ar Beļģijas tiesībām Conseil d’État šāda pamata pieņemamība varētu tikt pieļauta vienīgi tad, ja tas būtu absolūts pamats. Conseil d’État precizē, ka valsts tiesībās imperatīvajām normām, piemēram, noteikumiem saistībā ar administratīvo iestāžu kompetenci, tiesu kompetenci, tiesību uz aizstāvību ievērošanu vai arī saistībā ar noteiktām pamattiesībām, ir ļoti būtiska nozīme Beļģijas tiesību sistēmā.

10.

Atsaucoties it īpaši uz spriedumiem van der Weerd u.c. (no C‑222/05 līdz C‑225/05, EU:C:2007:318) un Asturcom Telecomunicaciones (C‑40/08, EU:C:2009:615), Conseil d’État ir radies jautājums, vai Savienības tiesību vispārējam principam par tiesību uz aizstāvību, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam, ievērošanu Savienības tiesību sistēmā ir līdzīga nozīme un vai līdzvērtības princips noteic, ka pamats par tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kurš pirmo reizi izvirzīts kasācijas kārtībā, tai ir jāvērtē tā, kā tas saistībā ar absolūtajiem pamatiem ir atļauts valsts tiesībās.

11.

Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Eiropas Savienības tiesību vispārējam principam, atbilstoši kuram ir jāievēro tiesības uz aizstāvību, tostarp personas tiesības tikt uzklausītai valsts iestādē, pirms šī iestāde pieņem jebkādu lēmumu, kas var nelabvēlīgi skart attiecīgās personas intereses, piemēram, lēmumu, ar kuru tiek izbeigta personas uzturēšanās atļauja, Eiropas Savienības tiesību sistēmā ir līdzīga nozīme tai, kāda tā ir Beļģijas imperatīvajām tiesību normām valsts tiesībās, un vai atbilstoši līdzvērtības principam pamats par vispārēja Eiropas Savienības tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa pārkāpumu pirmo reizi drīkst tikt izvirzīts Conseil d’État, kas izskata kasācijas sūdzību, kā tas ir atļauts valsts tiesībās attiecībā uz absolūtajiem pamatiem?”

12.

Par šo jautājumu rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, Beļģijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki, izņemot prasītāju pamatlietā, kurš nebija pārstāvēts, tika uzklausīti arī tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 19. novembrī.

13.

Šī lieta Tiesai dod iespēju sniegt vairākus precizējumus par tiesas ierosmi administratīvajā tiesvedībā, it īpaši par iespēju šai tiesai pasludināt par pieņemamu pamatu saistībā ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, kas pirmo reizi izvirzīts kasācijas sūdzības posmā, vai pēc savas ierosmes izvirzīt šādu pamatu.

14.

Pirms iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma divu daļu vērtēšanas ir jāizklāsta četras ievada piezīmes.

15.

Pirmā no tām ir saistīta ar atbilstošo tiesību normu un faktu, kas ir pamatlietas pamatā, interpretāciju, konkrētāk, ar Conseil d’État apsvērumu, ka pamats saistībā ar to, ka ir pārkāptas tiesības tikt uzklausītam, pirmo reizi ir izvirzīts tikai kasācijas sūdzības posmā. Lasot Conseil du contentieux des étrangers2014. gada 30. aprīļa spriedumu, kura būtiskākie fragmenti ir ietverti šo secinājumu 6. punktā, šķiet, ka šī tiesa vienīgo pamatu, kas tajā iesniegts, ir interpretējusi kā tādu, kurā vismaz netieši ir norādīts, ka Beļģijas ārvalstnieku dienests nav ievērojis prasītāja pamatlietā tiesības tikt uzklausītam pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Proti, Conseil du contentieux des étrangers apstiprināja, ka, ja prasītājs pamatlietā “uzskatīja, ka varēja atsaukties uz faktoriem, kas varētu radīt šķērsli viņa uzturēšanās atļaujas atsaukšanai, viņam tas bija jāpaziņo atbildētājai, nevis atbildētājai bija jāaicina prasītāju iesniegt apsvērumus šajā saistībā”. Pirmajā brīdī šķiet, ka runa ir par nostājas ieņemšanu saistībā ar šā iebilduma pamatotību, kas pārsūdzības ietvaros varētu likt Conseil d’État vienkārši izvērtēt, cik pamatots ir pirmās tiesas veiktais vērtējums, un nepieciešamības gadījumā to kritizēt ( 3 ).

16.

Tādējādi ir skaidrs, ka, saskaņā ar LESD 267. pantu veicot pilnvaru sadalījumu starp Tiesu un valsts tiesām, Conseil d’État sniegtā interpretācija par prasītāja pamatlietā pārsūdzības apjomu ir jāvērtē vienīgi iesniedzējtiesai un Tiesai tajā nav jāiejaucas. Turklāt Tiesai par galīgi noskaidrotu ir jāuzskata konstatējums, ka pamats par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām, iesniedzējtiesā ir ticis izvirzīts vienīgi kasācijas sūdzības posmā.

17.

Tāpat ir (un tā ir mana otrā piezīme) saistībā ar šā pamata kvalificēšanu valsts tiesībās, lai gan Beļģijas valdība to savos rakstveida apsvērumos apstrīd. Proti, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā Tiesai nav jālemj par atšķirību, uz kuru norāda šī valdība, kas valsts tiesībās pastāv starp tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu disciplinārlietās un krimināllietās un kas izrietot no tādu absolūto pamatu kategorijas, kuri var tikt izvirzīti pēc savas ierosmes, no vienas puses, un tiesībām uz administratīvās iestādes veiktu personas uzklausīšanu pirms tai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas, kas neesot absolūts pamats un tādēļ tas nevarot tikt izvirzīts pēc savas ierosmes, no otras puses ( 4 ).

18.

Šajā ziņā pietiek vien konstatēt, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Conseil d’État tiesību tikt uzklausītam ievērošanu ietver tiesībās uz aizstāvību un balstās uz pieņēmumu, ka saskaņā ar valsts tiesībām šādas tiesības var tikt pārbaudītas pēc savas ierosmes, kas turklāt precīzi pamato prejudiciālā jautājuma mērķi, kas ir vērsts uz prasībām, kuras izriet no līdzvērtības principa ievērošanas.

19.

Mans trešais apsvērums ir saistīts ar Savienības tiesību piemērošanas jomu un Beļģijas ārvalstnieku dienesta vērtējumu, kuru apstiprinājusi Conseil du contentieux des étrangers un saskaņā ar kuru būtībā prasītāja pamatlietā uzturēšanās atļaujas atsaukšana esot bijusi pamatota ar to, ka ļaunprātīgi vai krāpnieciskos nolūkos ir tikušas izmantotas Savienības tiesību normas.

20.

Prasītājs pamatlietā apstrīdēja šo Beļģijas ārvalstnieku dienesta veikto kvalificēšanu, apgalvojot, ka šī iestāde nav ņēmusi vērā Direktīvas 2004/38 35. pantu “Tiesību ļaunprātīga izmantošana”, saskaņā ar kuru inter alia dalībvalstīm, ievērojot samērīguma principu, ir atļauts “[noteikt] pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana”.

21.

Šeit var jautāt, vai šādas ļaunprātīgas vai krāpnieciskas izmantošanas dēļ, gadījumā, ja tā tiktu konstatēta, dalībvalsts pilsoņa, kurš ir izmantojis LESD garantēto pārvietošanās brīvību, situācija vairs neietilptu Savienības tiesību piemērošanas jomā un līdz ar to uzdotais jautājums vairs nebūtu aktuāls.

22.

Proti, kā jau iepriekš esmu precizējis savos secinājumos lietā Fonnship un Svenska Transportarbetareförbundet (C‑83/13, EU:C:2014:201, 62. un 66. punkts), Tiesas judikatūrā nav sniegta viennozīmīga atbilde uz to, vai tiesību ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir uzskatāms par noteikumu, ar ko var tikt ierobežota Savienības tiesību piemērošanas joma, – tādā gadījumā Tiesas kompetencē nebūtu atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu –, vai arī tas tomēr ir uzskatāms par noteikumu vai principu, kurš ļauj ierobežot (subjektīvo) tiesību, kas paredzētas minētajos noteikumos, īstenošanu, kas ļautu uzskatīt, ka pamatlietā aplūkotā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā un tādēļ ir pamats atbildēt uz Tiesai uzdoto jautājumu ( 5 ).

23.

Nepastāvot vajadzībai šeit atkārtot argumentus par labu otrajai tēzei, es drīzāk sliecos domāt, ka, tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu uzskatot par principu, kas ierobežo Savienības tiesību normu piemērošanas jomu, saistībā ar brīvas pārvietošanās tiesībām tam faktiski tiktu piešķirts tāds pats statuss kā saprātīguma prasībai (“rule of reason”), kas man šķiet kļūdaini un nevietā. Proti, šāda atzīšana visos gadījumos liktu iepriekš pārbaudīt, vai attiecīgā situācija nav saistīta ar tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, lai pārliecinātos, ka šai situācijai ir piemērojamas Savienības tiesības. Šāda saikne starp ļaunprātīgu izmantošanu un tiesībām, kur priekšroka tiek dota ļaunprātīgas izmantošanas, nevis tiesību pārbaudei, manuprāt, būtiski apdraudētu LESD garantētās pārvietošanās brīvības lietderīgo iedarbību ( 6 ).

24.

Turklāt Direktīvas 2004/38 35. pantā, manuprāt, ir apstiprināts, ka tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums ir uzskatāms par principu, kurš ierobežo subjektīvās tiesības, kādas privātpersonām paredzētas Savienības tiesībās. Proti, šī tiesību norma vienīgi atļauj dalībvalstīm īstenot pasākumus, piemērojot sankcijas par tiesību, kuras tās ir paredzējušas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, ļaunprātīgu izmantošanu.

25.

Tādēļ es uzskatu, ka situācija, kāda tiek aplūkota pamatlietā, noteikti iekļaujas Savienības tiesību piemērošanas jomā. Tāpēc Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild pēc būtības.

26.

Visbeidzot, mana ceturtā ievada piezīme attiecas uz iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma robežu noteikšanu.

27.

Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par tiesību uz aizstāvību, ieskaitot ieinteresētās personas tiesības uz to, lai administrācija to uzklausītu pirms tai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas, kā Savienības tiesību vispārēja principa, nevis kā principa, kas paredzēts Hartas 41. un 47. pantā, no kuriem pirmo tiesību normu prasītājs pamatlietā ir minējis savā kasācijas sūdzībā Conseil d’État, ievērošanu.

28.

Hartas 41. panta piemērojamība dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības, proti, kad to pieņemtie valsts pasākumi ietilpst šo tiesību piemērošanas jomā ( 7 ), joprojām ir strīdīga.

29.

Lai gan “tiesības uz labu pārvaldību”, kas paredzētas šajā pantā, tā 2. punkta a) apakšpunktā ietver “ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt”, šie noteikumi saskaņā ar minētā panta 1. punktu attiecas vienīgi uz “Savienības iestādēm un struktūrām”.

30.

Virknē spriedumu Tiesa no šā formulējuma ir secinājusi, ka Hartas 41. panta 2. punkts nav piemērojams dalībvalstīm ( 8 ), tādēļ tai ir nācies vērtēt jautājumus, kas uzdoti dažos tās spriedumos par Savienības tiesību vispārējo principu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību, kuru neatņemama sastāvdaļa ir tiesības tikt uzklausītam, ievērošanu ( 9 ).

31.

Taču saskaņā ar citu judikatūras daļu Tiesa ir uzskatījusi, ka Hartas 41. punkts ir tāds, kas ir piemērojams dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesības ( 10 ), attiecībā uz kurām tā ir konstatējusi, ka tās ir “vispārpiemērojamas” ( 11 ).

32.

Kā esmu atgādinājis savos secinājumos lietā CO Sociedad de Gestion y Participación u.c. (C‑18/14, EU:C:2015:95, 48. zemsvītras piezīme), Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts pienākums dalībvalstīm piemērot Hartas noteikumus, “ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”. Šādos apstākļos dalībvalstīm ir jāņem vērā Hartas noteikumi, ieskaitot administrācijai pakļautās personas tiesības tikt uzklausītai, kas paredzētas tās 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Hartas 41. panta gramatiska interpretācija, kuras dēļ tiek izslēgta tās piemērojamība dalībvalstīm, liktu atzīt, ka tiesības tikt uzklausītam, kas paredzētas minētajā 41. pantā, ir uzskatāmas par izņēmumu no Hartas 51. panta, kurā paredzēta visu “Hartas noteikumu” piemērojamība dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesības. Kā ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] norāda savos secinājumos lietā Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2031, 56. punkts), nav “konsekventi, [..] ka ar Hartas 41. panta formulējumu varētu tikt ieviests izņēmums normai, kas noteikta ar tās 51. pantu, kurš tādējādi ļautu dalībvalstīm nepiemērot kādu Hartas pantu, pat ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”.

33.

Pamatlietā apstrīdētais lēmums, ar kuru Beļģijas ārvalstnieku birojs atsauca Savienības pilsoņa uzturēšanās atļauju un lika viņam pamest Beļģijas Karalistes teritoriju, nenoliedzami, ir pasākums, kuram ir piemērojamas Savienības tiesību normas, kuru mērķis, precīzāk, ir īstenot atļauju, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvas 2004/38 35. pantu.

34.

Tādējādi Tiesa varētu pārformulēt uzdoto jautājumu tā, lai uz to atbildētu, drīzāk ņemot vērā Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nevis tās noteikumu par Savienības tiesību vispārējā principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam, kas, manuprāt, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir piemērotākais risinājums.

35.

Kad tas ir precizēts, uzskatu, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir jāsadala divās daļās. Pirmkārt, ir svarīgi izvērtēt, vai, kā apgalvo iesniedzējtiesa, līdzvērtības principa piemērošana ir paredzēta vienīgi ar noteikumu, ka tiesībām tikt uzklausītam Savienības tiesību sistēmā ir līdzvērtīgs līmenis, kāds tam ir valsts tiesībās, lai ar to saistīts pamats varētu tikt izvirzīts pēc savas ierosmes. Otrkārt, ja tā ir, ir jāpārbauda, vai tiesības tikt uzklausītam ir imperatīva norma, kuru Savienības tiesa var vērtēt pēc savas ierosmes, un tādēļ rodas aktuālais jautājums par to, vai šo tiesību neievērošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu.

36.

Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi, ka tiesības tikt uzklausītam ikvienai personai garantē iespēju lietderīgi un efektīvi izklāstīt savu nostāju administratīvā procesa laikā un pirms jebkura lēmuma, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt personas intereses, pieņemšanas ( 12 ).

37.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru tiesību tikt uzklausītam ievērošanas pienākums ir spēkā arī tad, ja piemērojamajos tiesību aktos skaidri nav paredzēta šāda formalitāte ( 13 ), un principā attiecas uz dalībvalstu administrācijām, kad tās īsteno pasākumus, kuriem ir piemērojamas Savienības tiesības ( 14 ).

38.

Ja Savienības tiesībās nav noteikti ne nosacījumi, ar kādiem ir jānodrošina tiesību tikt uzklausītam ievērošana, ne šādu tiesību neievērošanas sekas, šie nosacījumi un šīs sekas izriet no valsts tiesībām, ciktāl, pirmkārt, attiecīgie veiktie pasākumi ir tāda paša veida pasākumi kā tie, kuri tiek attiecināti uz indivīdiem salīdzināmās valsts tiesību situācijās (līdzvērtības princips), un tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesībās noteikto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) ( 15 ).

39.

Šajā gadījumā, kā Komisija ir pareizi norādījusi, lai gan Direktīvas 2004/38 31. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai attiecīgajām personām būtu iespēja lēmumus par izraidīšanu no valsts pārsūdzēt tiesā ( 16 ), tajā tomēr nav paredzētas tiesības šīm personām tikt uzklausītām uzņēmējas dalībvalsts kompetentajā administrācijā pirms šāda lēmuma pieņemšanas.

40.

Attiecīgi, kā iesniedzējtiesa ir pareizi norādījusi, nosacījumi, ar kādiem ir jāīsteno tiesības tikt uzklausītam, ņemot vērā dalībvalstu procesuālo autonomiju, ir reglamentēti valsts tiesībās, taču ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

41.

Ir skaidrs, ka iesniedzējtiesa nevaicā Tiesai par efektivitātes principa piemērojamību.

42.

Proti, tas, ka administratīvā tiesa pēdējā instancē nevar veikt pārbaudi pēc savas ierosmes vai arī tai pamats saistībā ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, kas tajā izvirzīts pirmo reizi, ir jānoraida kā nepieņemams, nekādi nenozīmē, ka valsts procedūras noteikumu dēļ nav iespējams vai ir pārmērīgi sarežģīti atsaukties uz šādu tiesību pārkāpumu valsts tiesās. Saistībā ar efektivitātes principu būtiski ir tas, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai lietas dalībniekiem ir bijusi patiesa iespēja valsts tiesā izvirzīt pamatu, kas balstīts uz Savienības tiesībām ( 17 ). Citiem vārdiem sakot, atbilstoši šim principam valsts tiesai nav jānovērš trūkumi vai lietas dalībnieku bezdarbība, ja pēdējiem minētajiem ir bijusi patiesa iespēja saskaņā ar valsts procesuālo tiesību normām izvirzīt pamatu saistībā ar Savienības tiesību pārkāpumu. Tā kā šajā lietā neapšaubāmi tā ir, jo prasītāju pamatlietā turklāt jau kopš prasības iesniegšanas pirmajā instancē brīža ir pārstāvējis advokāts, efektivitātes principa piemērošana nenozīmē, ka iesniedzējtiesai būtu pēc savas ierosmes jāvērtē pamats par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, neatkarīgi no tā, cik nozīmīgas šīs tiesības ir Savienības tiesību sistēmā ( 18 ).

43.

Noteikti daudz sarežģītāks ir jautājums par to, vai līdzvērtības princips rada šādas sekas arī iesniedzējtiesā.

44.

Šis princips nozīmē, ka procesuālā kārtība prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu Savienības tiesībās noteiktās personas tiesības, katrā ziņā nedrīkst būt mazāk labvēlīga par kārtību, kas valsts tiesībās attiecas uz līdzīgām prasībām ( 19 ).

45.

Tāpēc var tikt loģiski secināts, ka, ja valsts procesuālo tiesību normās valsts tiesai ir paredzēta iespēja vai pienākums pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kas balstās uz valsts tiesībām, atbilstoši līdzvērtības principam ir prasīts, zināmā mērā pat automātiski, lai šī iespēja vai šis pienākums attiektos arī uz pamatiem, kas saistīti ar Savienības tiesībām.

46.

Šajā gadījumā šādu pieeju aizstāv Francijas valdība. Būtībā šī valdība norāda, ka, tiklīdz iesniedzējtiesa pamatu, kas saistīts ar tiesību tikt uzklausītam neievērošanu, identificē kā absolūtu pamatu, kurš, piemērojot valsts tiesības, tajā var tikt pirmo reizi izvirzīts kasācijas kārtībā, atbilstoši līdzvērtības principam uz pamatu, kas saistīts ar Savienības tiesību vispārējā principa par tiesību tikt uzklausītam ievērošanu pārkāpumu, šajā tiesā ir jābūt attiecināmam tādam pašam režīmam. Tiesas sēdē šī valdība precizēja, ka atbilstoši dalībvalstu procesuālajai autonomijai, pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējtiesa, nav jāpārbauda, vai tiesību tikt uzklausītam neievērošana Savienības tiesībās ir absolūts pamats.

47.

Ja varētu piekrist šim patiesi pievilcīgajam ierosinājumam, atbilde uz iesniedzējtiesas iesniegto jautājumu būtu pavisam vienkārša.

48.

Šis priekšlikums un no tā izrietošā prejudiciālā jautājuma pārformulēšana, kuru šī pati valdība ierosinājusi tiesas sēdē, tomēr nozīmētu atkāpšanos no Tiesas judikatūras ( 20 ), un tas ievērojami sarežģītu atbildi, kas jāsniedz iesniedzējtiesai.

49.

Proti, atbilstoši šai judikatūrai ir jāpārbauda, vai attiecīgajai normai Savienības tiesībās ir vairāk vai mazāk līdzvērtīga “vieta” tai, kāda ir valsts normām, saskaņā ar kurām valsts tiesa var un tai ir jāizvirza pamati pēc savas ierosmes.

50.

Tieši tā spriedumā van der Weerd u.c. (no C‑222/05 līdz C‑225/05, EU:C:2007:318, 29.–31. punkts) Tiesa ir izslēgusi iespēju, ka direktīvas, ar kuru tiek ieviesti pasākumi mutes un nagu sērgas kontrolei, noteikumi “[Savienības] tiesību sistēmā ir salīdzināmā situācijā” ar pamatiem, kas saistīti ar Nīderlandes imperatīvo normu pārkāpumu, kuri būtībā ir saprotami kā tādi, kas attiecas uz administratīvo iestāžu kompetenci un prasību pieņemamību. Tādējādi Tiesa ir lēmusi, ka šajā lietā līdzvērtības principa piemērošana nenozīmēja, ka valsts tiesai būtu bijis pienākums pēc savas ierosmes veikt tajā apstrīdēto administratīvo aktu likumības pārbaudi atbilstoši kritērijiem, kas minēti attiecīgajā direktīvā. Šā paša sprieduma 32. punktā Tiesa ir piebildusi, ka, lai gan direktīvas normas ir saistītas ar sabiedrības veselības politiku, tā uz tām ir atsaukusies būtībā, “lai ņemtu vērā attiecīgo personu privātās intereses”, uz kurām attiecās mutes un nagu sērgas kontroles pasākumi.

51.

Nesen Tiesa šo judikatūru ir apkopojusi kā tādu, kas nozīmē, ka “līdzvērtības princips [..] prasa, lai valsts tiesībās paredzētie nosacījumi kādas [Savienības] tiesību normas piemērošanai pēc savas ierosmes nebūtu mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kas attiecas uz tāda paša līmeņa valsts tiesību normu piemērošanu pēc savas ierosmes” ( 21 ).

52.

Proti, saskaņā ar šo judikatūru pamata, kas saistīts ar Savienības tiesību normas pārkāpumu, piemērojamība ir atkarīga no tā, vai šim noteikumam Savienības tiesībās ir līdzvērtīgs vai tāds pats līmenis kā pamatiem, kurus atbilstoši valsts noteikumiem valsts tiesai ir tiesības izvirzīt pēc savas ierosmes.

53.

Citiem vārdiem sakot, ja saskaņā ar valsts procesuālo tiesību normām valsts tiesa drīkst pēc savas ierosmes atsaukties uz “saistošām” iekšējām normām, kā tas ir lietās, kurās ir taisīti spriedumi van Schijndel un van Veen (C‑430/93 un C‑431/93, EU:C:1995:441, 13., 14. un 22. punkts) un Kraaijeveld u.c. (C‑72/95, EU:C:1996:404, 57., 58. un 60. punkts), šai tiesai pēc savas ierosmes ir jāatsaucas uz Savienības tiesību normām, kurām ir līdzvērtīgs saistošs raksturs, kā to būtu darījusi Tiesa.

54.

Ja valsts procesuālo tiesību normas ir stingrākas un paredz, ka pamats pēc savas ierosmes var tikt izvirzīts vienīgi gadījumā, ja tas ir absolūts pamats saskaņā ar valsts tiesību normu, kura nav tikusi ievērota, tad arī pamatam, kas saistīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, lai valsts tiesa to aplūkotu kā līdzvērtīgu, ir jābūt saistītam ar tādas normas pārkāpumu, kurai ir “līdzīga vieta” vai “tāds pats līmenis” Savienības tiesībās.

55.

Savukārt šķiet, ka ar Francijas valdības aizstāvēto tēzi dalībvalstīm tiek piešķirta pārāk plaša procesuālā autonomija, kaut arī runa ir par līdzvērtības principa, proti, principa, kurš paredzēts, lai ierobežotu šo autonomiju, un kura apjoms ir jādefinē Savienības tiesībās, interpretāciju.

56.

Tiesas judikatūras galvenais nopelns tieši ir tas, ka tajā ir noteikti pamati absolūtā pamata definēšanai Savienības tiesībās, lai izvairītos no tā, ka attiecīgās Savienības tiesību normas piemērošana varētu atšķirties atkarībā no tā, kā tā tiek kvalificēta valsts tiesībās.

57.

Lai gan Francijas valdībai tas varētu nepatikt, manuprāt, šis virziens atbilst risinājumam, kāds izmantots spriedumā Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269, 24., 31., 37. un 41. punkts). Proti, šajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka EKL 81. pantam (tagad – LESD 101. pants) ir tāda pati vērtība kā attiecīgās dalībvalsts imperatīvajām tiesību normām un tādējādi atbilstoši līdzvērtības principam valsts tiesai bija jāapmierina prasība par šķīrējtiesas nolēmuma, kurš, pēc tās domām, bija pretrunā šim pantam, atcelšanu, jo šai tiesai saskaņā ar valsts procesuālajām normām bija jāapmierina prasība par tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz to, ka nav ievērotas valsts imperatīvās normas, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām tas, ka šķīrējtiesas nolēmums ir pretrunā valsts konkurences noteikumiem, kopumā nav uzskatāms par attiecināmu uz sabiedrisko kārtību.

58.

Citiem vārdiem sakot, ja dalībvalstu procesuālā autonomija tiek atzīta, šī autonomija nevar tikt izvērsta tik tālu, lai iekļautu tajā Savienības tiesību normu, kuras ietilpst imperatīvo normu kategorijā, definēšanu vai kvalificēšanu.

59.

Tādēļ es uzskatu, ka Tiesas judikatūra – kā to savos rakstveida apsvērumos norādījuši un in concreto vērtējuši arī prasītājs pamatlietā un Beļģijas valdība – liek uzdot jautājumu, vai tiesību tikt uzklausītam ievērošanai Savienības tiesībās ir tāds pats vai līdzīgs līmenis kā valsts tiesību imperatīvajām normām.

60.

Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā Savienības tiesā nav atļauta, izņemot šādus gadījumos – ja tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā ( 22 ), ja tie faktiski ir tikai iepriekš paziņota pamata papildinājums vai ja tie ir saistīti ar imperatīvo normu pārkāpumu ( 23 ).

61.

Attiecībā uz pēdējo minēto punktu Reglamenta 150. pantā ir precizēts, ka Tiesa jebkurā brīdī pēc savas ierosmes var lemt par absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam. Turklāt saskaņā ar šobrīd konsolidēto judikatūru Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesa pēc savas ierosmes var izvirzīt absolūtos pamatus ( 24 ).

62.

Lai gan uzskaitījums nav izsmeļošs, Tiesa pēc savas ierosmes tātad vērtē, tostarp apelācijas kārtībā, prasības tiesā nepieņemamības pamatus ( 25 ) vai tās priekšmeta izzušanu ( 26 ), Savienības akta izdevēja kompetenci ( 27 ), tiesas, kas izskata lietu, kompetenci ( 28 ), Vispārējās tiesas sastāva nelikumību ( 29 ), kā arī šāda akta pamatojuma neesamību vai nepietiekamību ( 30 ). Proti, runa ir par pamatiem, kuri ir saistīti ar tiesiskumu ārpus akta.

63.

Savukārt, rīkojoties kā apelācijas tiesa, Tiesa ir atteikusies pēc savas ierosmes vērtēt pamatus, kas attiecas uz lietas būtību, saistībā ar Līguma vai Savienības aktu materiālo tiesību normu neievērošanu ( 31 ), kas tajā izvirzīti pirmo reizi. Proti, Tiesa, šķiet, nelabprāt pēc savas ierosmes vērtē pamatus, kas saistīti ar aktu iekšējo tiesiskumu ( 32 ).

64.

Tomēr Tiesa nekad nav abstrakti identificējusi kritērijus, kas ļautu noteikt, vai pamats ir vai nav absolūts.

65.

Protams, nav viegli definēt šādu pamatu, jo tas, galu galā, ir atkarīgs no aplūkotās tiesību sistēmas pamatvērtībām, lietas dalībnieku lomām, piemērojamajām procesuālajām tiesību normām, kā arī tiesas, kurā lieta iesniegta izskatīšanai, veida (it īpaši civillietu vai administratīvā) un līmeņa (tiesa, kura lietu izskata pēc būtības, vai kasācijas tiesa) ( 33 ).

66.

Taču saistībā ar Savienības tiesību un tiesu sistēmu judikatūrā noteiktie elementi ļauj diezgan precīzi apzināt šos kritērijus.

67.

Kā man jau ir bijusi iespēja uzsvērt iepriekšējos secinājumos ( 34 ), es šajā ziņā piekrītu diviem kritērijiem, kurus ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss ir atklājis savu secinājumu lietā Salzgitter/Komisija (C‑210/98 P, EU:C:2000:172) 141. un 142. punktā.

68.

Proti, ir jānovērtē, pirmkārt, vai pārkāptais noteikums ir paredzēts, lai būtu par Savienības tiesību sistēmas pamatmērķi vai vērtību, un vai tam ir nozīmīga loma šā mērķa vai šīs vērtības īstenošanā, un, otrkārt, vai šis noteikums ir noteikts trešo personu vai vispārējās sabiedrības interesēs, nevis tikai personu, uz kurām tas tieši attiecas, interesēs ( 35 ).

69.

Skaidrs, ka pirmais kritērijs ir jāuzskata par izpildītu. Proti, tiesību tikt uzklausītam ievērošana visā administratīvajā procesā ir tiesību uz aizstāvību, kas ir Savienības tiesību vispārējs (un pamata) princips, neatņemama sastāvdaļa ( 36 ). Saskaņā ar LES 2. panta noteikumiem Savienība balstās uz tiesiskuma ievērošanas un cilvēktiesību ievērošanas vērtībām, un pēdējo minēto ievērošana, pēc Tiesas domām, ir Savienības aktu likumības priekšnosacījums ( 37 ) un Līguma “konstitucionālais princips” ( 38 ). Turklāt, lai gan LES 6. panta 1. punktā ir apstiprināts, ka Savienība atzīst Hartā pasludinātās tiesības un principus, kas ietver arī to, kas minēts tās 41. pantā, šā panta 3. punktā ir piebilsts, ka pamattiesības, kādas tās garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, un kādas tās izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām.

70.

Tādējādi tiesību tikt uzklausītam ievērošana ir būtiska Savienības tiesību sistēmas vērtība, proti, – Savienības konstitucionālas dabas piesaiste indivīdiem paredzēto tiesību un brīvību, kas atzītas tostarp Hartā, ievērošanai.

71.

Savukārt noteikt, vai tiesību tikt uzklausītam ievērošana atbilst otrajam kritērijam, proti, vai tā ir noteikta drīzāk vispārējās interesēs, nevis tieši skarto personu interesēs, ir grūtāk.

72.

Ņemot vērā dalījumu, kāds pastāv Tiesas judikatūrā, starp pamatiem, kas attiecas uz ārējo tiesiskumu, kuri var tikt izvirzīti pēc savas ierosmes, un tiem, kuri attiecas uz iekšējo tiesiskumu, kuru vērtēšana pēc savas ierosmes šķiet izslēgta, ir jāpārbauda, vai tiesību tikt uzklausītam neievērošana varētu būt būtiska procedūras noteikuma pārkāpums LESD 263. panta izpratnē, proti, manuprāt, tāda būtiska procedūras nosacījuma pārkāpums, kas cieši saistīts ar iestādes, kura pieņem attiecīgo aktu, gribas veidošanos vai izpausmi tā, ka tas ipso jure maina akta būtību ( 39 ).

73.

Šādu kvalificēšanu par tiesību tikt uzklausītam neievērošanu, kuras dēļ tiek uzsākta šāda iebilduma vērtēšana pēc savas ierosmes, vairākkārt ir izmantojusi Vispārējā tiesa, kā arī Civildienesta tiesa.

74.

Tādējādi Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes ir vērtējusi to, ka Komisija nav uzaicinājusi uzņēmumu apvienības, kuras piedalījušās aizliegtas vienošanās pasākumā, administratīvā procesa laikā iesniegt savus apsvērumus par iespējamo pilnvaru uzlikt tām naudas sodu izmantošanu ( 40 ), un to, ka tā nav uzklausījusi uzņēmumus pirms lēmuma par atbrīvošanu no ievedmuitas vai tās neatgūšanu pieņemšanas ( 41 ). Savukārt Civildienesta tiesa tostarp ir izmantojusi pilnvaras vērtēt pēc savas ierosmes to, ka administrācija nav uzaicinājusi ierēdni izklāstīt savu nostāju pirms lēmuma par ieinteresētās personas pārklasificēšanu citā pakāpe pieņemšanas ( 42 ), to, ka darbiniekam nav tikusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus par novērtējuma dokumentu, pamatojoties uz kuru administrācija plānoja atteikt šim darbiniekam iespēju slēgt līgumu uz nenoteiktu laiku ( 43 ), vai to, ka darbinieks nav ticis uzklausīts, pirms administrācija atteica tam līguma uz noteiktu laiku pagarināšanu ( 44 ).

75.

Ar šo judikatūras virzienu nekādi netiek pamatots, kādēļ tiesību uz aizstāvību, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam, neievērošana tiek kvalificēta kā viens no būtiskiem procedūras noteikumu pārkāpumiem LESD 263. panta izpratnē.

76.

Gluži pretēji, šis judikatūras virziens teju sistemātiski tiek balstīts uz diviem Tiesas spriedumiem, proti, spriedumiem Interhotel/Komisija (C‑291/89, EU:C:1991:189, 14. punkts) un Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts).

77.

Taču man nešķiet, ka ar šiem abiem spriedumiem varētu tikt atbalstīta Vispārējās tiesas un Civildienesta tiesas izmantotā pieeja.

78.

Tas ir pilnīgi skaidrs attiecībā uz spriedumu Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts). Proti, šis spriedums attiecās nevis uz tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, bet gan uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, attiecībā uz kuru ir skaidrs, ka tas ietilpst būtisku procedūras noteikumu kategorijā LESD 263. panta izpratnē ( 45 ).

79.

Savukārt spriedums Interhotel/Komisija (C‑291/89, EU:C:1991:189) attiecās uz prasību atcelt Komisijas lēmumu samazināt Eiropas Sociālā fonda finanšu atbalstu Portugālē īstenotajām apmācību un profesionālās orientācijas darbībām – atbalstu, kuru bija saņēmusi sabiedrība Interhotel. Piemērojamajā Kopienu tiesiskajā regulējumā bija skaidri paredzēts, ka situācijā, kāda bija šajā lietā, Komisija finanšu atbalstu varēja samazināt vienīgi pēc tam, kad būtu devusi attiecīgajai dalībvalstij iespēju iesniegt savus apsvērumus. Atgādinot, ka Tiesa var pēc savas ierosmes vērtēt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, tā atcēla Komisijas lēmumu, jo tā pirms lēmuma pieņemšanas nebija saņēmusi Portugāles Republikas apsvērumus.

80.

Šāds secinājums pirmajā mirklī varētu šķist tāds, kas apstiprina iepriekš vērtēto Vispārējās tiesas un Civildienesta tiesas judikatūras virzienu.

81.

Taču sprieduma Interhotel/Komisija (C‑291/89, EU:C:1991:189) 15.–17. punktā ir atgādināts ne tikai tas, ka no attiecīgajām Kopienas tiesību normām skaidri izriet pienākums uzklausīt attiecīgo dalībvalsti, bet it īpaši ir uzsvērta “pienākumu, kādus [dalībvalsts] uzņemas apmācības darbību finansējuma prezentēšanas un kontroles jomā, “centrālā loma” un nozīmīgums”, kas nozīmē, ka iespēja tai iesniegt savus apsvērumus pirms galīgā lēmuma par finansējuma samazināšanu pieņemšanas ir “būtisks procedūras noteikums”, kura neievērošanas dēļ minētais lēmums ir spēkā neesošs.

82.

Es uzskatu, ka tieši dalībvalsts pienākumu noteiktā jomā centrālā loma un nozīmīgums ir tas, kādēļ Tiesa obligātas apspriešanās ar attiecīgo dalībvalsti, kas skaidri ir paredzēta Kopienas tiesiskajā regulējumā, pārkāpumu ir kvalificējusi kā būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu. Šis secinājums galu galā var tikt uzskatīts par pilnvaru starp iestādēm un dalībvalstīm vai, citiem vārdiem sakot, institucionālā līdzsvara Savienībā sadalījuma īpašu izpausmi. Tādēļ ir saprotams, ka šādas iepriekšējas apspriešanās pārkāpums var tikt uzskatīts par tādu, kas aizskar normu, kas ietver Savienības pamatmērķi vai pamatvērtību un ir ieviesta vispārējās interesēs, un ka tādēļ Tiesai tas ir jāvērtē pēc savas ierosmes.

83.

Tāpēc Tiesa atzīst, ka juridiska persona var atsaukties uz dalībvalsts tiesību pārkāpumu, kas pārsniedz pēdējās minētās subjektīvo tiesību vienkāršu pārkāpumu, un tas ipso jure Komisijas lēmumu padara par spēkā neesošu ( 46 ).

84.

Šādos apstākļos, manuprāt, ir jābūt ļoti piesardzīgiem, no sprieduma Interhotel/Komisija (C‑291/89, EU:C:1991:189) secinot vispārēju apgalvojumu, saskaņā ar kuru tiesību uz aizstāvību un, it īpaši, juridisko un fizisko personu tiesību tikt uzklausītām ikvienā administratīvā procesā ievērošanas pārkāpums Savienības tiesību sistēmā būtu uzskatāms par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kas Savienības tiesai būtu jāvērtē pēc savas ierosmes.

85.

Manuprāt, šādu piesardzību pastiprina vēl trīs izšķiroši faktori.

86.

Pirmkārt, Tiesa līdz šim judikatūru Interhotel/Komisija (C‑291/89, EU:C:1991:189) ir piemērojusi vienīgi situācijām, kas saistītas ar Savienības tiesībās dalībvalstīm atzīto procesuālo garantiju ievērošanu ( 47 ).

87.

Otrkārt, spriežot apelācijas kārtībā, Tiesa kā jaunus un tādēļ nepieņemamus ir noraidījusi pamatus, kas Vispārējā tiesā izvirzīti replikas stadijā vai tajā izvirzīti pirmo reizi, saistībā vai nu ar juridisko personu tiesību tikt uzklausītām pārkāpumu, vai arī tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu Komisijas īstenotā administratīvajā procesā par konkurences noteikumu piemērošanu ( 48 ).

88.

Tas noteikti nozīmē, ka Tiesa uzskata, ka šādi pamati, lai gan tie ir saistīti ar Savienības tiesību sistēmā aizsargāto pamattiesību pārkāpumu, nepieder absolūto pamatu, kuri Savienības tiesai ir jāceļ pēc savas ierosmes, kategorijai.

89.

Treškārt, būtiska procedūras noteikuma pārkāpuma sekas, proti, attiecīgā akta atcelšana ipso jure, īsti nesader ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ attiecīgā administratīvā procesa kārtībā pieņemtais lēmums ir jāatceļ vienīgi tad, ja tad, ja šāds tiesību pārkāpums nepastāvētu, šim procesam varētu būt bijis citāds rezultāts ( 49 ).

90.

Kā redzams spriedumā G. un R. (C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 38. punkts), šī judikatūra pilnībā ir piemērojama tad, ja tiesības tikt uzklausītam ir tikušas pārkāptas administratīvajā procesā par trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas pagarinājumu ar mērķi izraidīt viņu no valsts atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvai 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 50 ). Proti, lai gan šajā direktīvā nekas nav teikts par sekām, kādas var būt, ja šīs tiesības netiek ievērotas, un lai gan tādēļ dalībvalstīm principā šīs sekas būtu jāregulē, izmantojot savu procesuālo autonomiju un ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, Tiesa, visticamāk, ņemot vērā pēdējo minēto principu, uzskata, ka, tiesību tikt uzklausītam neievērošanas dēļ automātiski atceļot lēmumu par aizturēšanas pagarināšanu, var tikt apdraudēta direktīvas lietderīgā iedarbība ( 51 ).

91.

“Savienības tiesības”, uz kurām Tiesa ir balstījusies šajā spriedumā, šķiet, izslēdz iespēju, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ automātiski varētu tikt atcelts strīdīgā administratīvā procesa beigās pieņemtais akts, kas tomēr būtu loģiskas sekas, ja šo tiesību pārkāpums būtu kvalificējams kā būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.

92.

Arī pašreizējā Vispārējās tiesas un Civildienesta tiesas judikatūra pati par sevi šajā ziņā nav viennozīmīga. Proti, lai gan šajos spriedumos šīs divas tiesas tiesības tikt uzklausītam ir kvalificējušas par būtisku procedūras noteikumu, dažās no šīm lietām, cenšoties pielāgoties iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai, tās tomēr ir pētījušas, vai gadījumā, ja šāds pārkāpums nebūtu noticis, administratīvais process būtu varējis noslēgties ar citādu rezultātu ( 52 ). Tomēr, kā jau iepriekš ir norādīts, lai Savienības tiesa varētu konstatēt šādu (reālu) būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, nav nepieciešams šāds vērtējums, jo attiecīgais administratīvais akts automātiski nav spēkā.

93.

Pašreizējā Tiesas judikatūras situācijā man šķiet, ka tiesību tikt uzklausītam pārkāpums administratīva procesa laikā nav uzskatāms par būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē, ko Savienības tiesa varētu izvirzīt pēc savas ierosmes ( 53 ).

94.

Šāds vērtējums, manuprāt, varētu tikt apšaubīts vienīgi tad, ja Tiesa vēlētos piešķirt lielāku vērtību “caurlaidībai”, kas, šķiet, pastāv starp tiesību tikt uzklausītam ievērošanu un administrācijai noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, un tādējādi šīs tiesības skaidrāk un apņēmīgāk piesaistīt labas pārvaldības principam, kas ir saistīts ar vispārējām interesēm ( 54 ).

95.

Patiešām, šāda pieeja, kādu pēc būtības tiesas sēdē aizstāvēja Komisija, zināmā mērā ir pamatota arī Tiesas judikatūrā.

96.

Proti, spriedumos Mukarubega (C‑166/13, EU:C:2014:2336, 47. un 48. punkts) un Boudjlida (C‑249/13, EU:C:2014:2431, 37. un 38. punkts) Tiesa tiesības tikt uzklausītam saistīja ar mērķi nodrošināt, lai kompetentajai iestādei būtu iespēja lietderīgi, rūpīgi un objektīvi ņemt vērā visus attiecīgajā gadījumā būtiskos elementus, lai šī iestāde varētu detalizēti pamatot savu lēmumu. Tā rīkojoties, Tiesa uzskata, ka administratīvā akta pamatojums “izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa”.

97.

Turklāt argumentācija, kuru Komisija izklāstīja tiesas sēdē, arī šķiet pietiekami saderīga ar tiesību tikt uzklausītam līdzās administrācijas pienākumam pamatot savus lēmumus skaidru iekļaušanu to tiesību uzskaitījumā, kas attiecas uz Hartas 41. pantā paredzētajām “tiesībām uz labu pārvaldību”.

98.

Tomēr man šķiet, ka Tiesai būtu jāuzmanās no sinkrētisma, jaucot privātpersonu tiesību tikt uzklausītam būtību un apjomu ar administrācijām noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu būtību un apjomu.

99.

Precīzāk, administrācijai noteiktais pienākums norādīt pamatojumu noteikti nenozīmē tikai pienākumu ņemt vērā privātpersonu apsvērumus pirms tām nelabvēlīgu lēmumu pieņemšanas. Kā būtībā izriet no judikatūras, šis pienākums galvenokārt izriet no vispārīgāka principa īstenošanas, proti, garantē, ka Savienības tiesa var veikt tajā apstrīdētā tiesību akta likumības pārbaudi ( 55 ). Tad, ja Savienības tiesa nevar pilnvērtīgi veikt šo pārbaudi, manuprāt, ir pamatoti, ka šī tiesa pēc savas ierosmes veic šāda pienākuma pārkāpuma pārbaudi. Apstāklis, ka privātpersona nav varējusi lietderīgi izklāstīt savus apsvērumus administratīvā procesā, kurā ir pieņemts tai nelabvēlīgs lēmums, protams, var ietekmēt šā pamatojuma pietiekamību, pat tā pamatotību ( 56 ). Taču tas sistemātiski neliedz Savienības tiesai veikt šā lēmuma likumības pārbaudi ( 57 ).

100.

Tādējādi es uzskatu, ka Komisijas argumenti nav pietiekami pārliecinoši, lai varētu atkāpties no Tiesas judikatūras pašreizējā virziena, saskaņā ar kuru pamats saistībā ar tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu administratīvajā procesā nav uzskatāms par būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu LESD 263. panta izpratnē, kas pieder absolūto pamatu kategorijai, kurus Savienības tiesa var vērtēt pēc savas ierosmes. Tātad lietas dalībniekam, kuram, iespējams, ir nodarīts kaitējums, ir jāatsaucas uz šādu tiesību pārkāpumu Savienības tiesā, un šai tiesai nav jānovērš šī lietas dalībnieka bezdarbība vai nolaidība.

101.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Beļģijas Conseil d’État uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Personas tiesību tikt uzklausītai valsts iestādē, pirms šī iestāde pieņem jebkādu lēmumu, kas varētu būt šai personai nelabvēlīgs, ievērošanai Eiropas Savienības tiesību sistēmā nav līdzvērtīga līmeņa vai līdzvērtīgas vietas, kāda tā ir Beļģijas iekšējo tiesību imperatīvajām normām, kādas aprakstījusi iesniedzējtiesa.

Līdzvērtības princips neparedz, ka pamats, kas saistīts ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā iekļauto tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un kas pirmo reizi izvirzīts tādā pēdējās instances administratīvajā tiesā, kas izskata kasācijas sūdzību, kā iesniedzējtiesa, būtu pasludināms par pieņemamu un būtu jāizskata pēc būtības.