1.

Nav šaubu, ka uz patērētāju, kurš pērk patēriņa preci no citas privātpersonas, neattiecas aizsardzība, kas paredzēta Eiropas Padomes un Parlamenta 1999. gada 25. maija Direktīvā 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām ( 2 ). Tomēr vai tas ir tāpat, ja tirgotājs, darbodamies privātpersonas vārdā un uzdevumā, iesaistās pirkuma procesā, patērētāja priekšā sevi dēvēdams par pārdevēju? Tāds ir jautājums, kas rodas šajā lietā.

2.

Cour d’appel de Liège [Ljēžas Apelācijas tiesa] (Beļģija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar strīdu starp patērētāju un tirgotāju par lietotas automašīnas pirkumu. Galvenais uzdevums ir noskaidrot, vai tirgotājs, kurš darbojas tikai kā starpnieks automašīnas īpašniekam, kurš nav tirgotājs, ir atbildīgs patērētājam par automašīnas neatbilstību.

3.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētais jēdziens “pārdevējs” attiecas uz tādu tirgotāju kā atbildētājs pamatlietā, kurš piedalās pirkumā kā privātpersonas starpnieks, pat ja tiesību normā nav minēta šāda situācija.

4.

Līdz ar to Tiesa tiek aicināta izskaidrot jēdziena “pārdevējs” Direktīvas 1999/44 izpratnē apjomu un tādējādi arī šīs direktīvas piemērošanas jomu.

5.

Turpinājumā ietvertajā analīzē es vispirms izklāstīšu vispārīgos apsvērumus, kas attiecas uz jēdzienu “starpnieks” un kārtību, kādā interpretējams Direktīvā 1999/44 ietvertais jēdziens “pārdevējs”. Pēc tam, pamatojoties uz šīs direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējuma un tā mērķa analīzi, es izvērtēšu jēdziena “pārdevējs” šīs direktīvas izpratnē piemērošanas jomu, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu. Visbeidzot, es aplūkošu jautājumu par iesniedzējtiesas vērtējumu, kā arī jautājumu par atlīdzību starpniekam.

6.

Direktīvas 1999/44 preambulas 1. apsvērumā ir atsauce uz EK līguma 153. pantu (šobrīd LESD 169. pants), kurā tostarp ir noteikts:

“Lai atbalstītu patērētāju intereses un nodrošinātu augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā, [Savienība] veicina patērētāju [..] ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī atbalsta viņu tiesības gūt informāciju [..], lai aizstāvētu savas intereses” ( 3 ).

7.

Direktīvas 1999/44 preambulas 5. un 6. apsvērumā ir precizēts:

8.

Attiecībā uz pārdevēja atbildību šīs direktīvas preambulas 9. apsvērumā ir noteikts:

9.

Saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 1. punktu tās mērķis ir:

“[..] tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām, lai nodrošinātu vienādu patērētāju tiesību aizsardzības minimālo līmeni iekšējā tirgū”.

10.

Šajā nolūkā ar Direktīvu 1999/44 pārdevējiem ir uzlikti atsevišķi pienākumi pret patērētājiem, tostarp pienākums atbilstoši 2. panta 1. punktam piegādāt patērētājam tādas preces, kas atbilst pārdošanas līgumam un saskaņā ar 3. panta 1. punktu pienākums būt atbildīgam patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību.

11.

Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā direktīvas piemērošanas nolūkā jēdziens “pārdevējs” ir definēts šādi:

““pārdevējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar līgumu pārdod patēriņa preces saistībā ar tās veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tās profesiju”.

12.

Šīs direktīvas 4. pantā “Tiesības uz atlīdzinājumu” ir noteikts:

“Ja pēdējais pārdevējs ir atbildīgs patērētājam ražotāja, šīs pašas līgumu ķēdes iepriekšējā pārdevēja vai jebkura cita starpnieka darbības vai bezdarbības rezultātā radušās neatbilstības dēļ, pēdējais pārdevējs ir tiesīgs izvirzīt pret atbildīgo personu vai personām šajā līgumu ķēdē prasību par atlīdzinājumu; atbildīgo personu vai personas, pret kurām pēdējais pārdevējs var izvirzīt prasību par atlīdzinājumu, kopā ar attiecīgajām darbībām un izpildes nosacījumiem nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.”

13.

Saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu Direktīvā 1999/44 ir paredzēta tikai minimāla valsts tiesību aktu par patērētāju tiesību aizsardzību saskaņošana ( 4 ). Šajā ziņā 8. panta “Valsts tiesību akti un minimālā aizsardzība” 1. punktā ir precizēts:

“Tiesības, kas izriet no šīs direktīvas, izmanto, neierobežojot citas tiesības, ko patērētājs var izmantot saskaņā ar valsts noteikumiem, kas reglamentē līgumsaistības un saistības, kas nav līgumsaistības.”

14.

Jēdziens “pārdevējs”, kā tas ir definēts Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir transponēts Beļģijas tiesībās burtiski tās code civil [Civilkodekss] 1649.a panta 2. punkta 2. apakšpunktā.

15.

S. Wathelet2012. gada 24. aprīlī par EUR 4000 iegādājās lietotu automašīnu no autoservisa, proti, sabiedrības ar ierobežotu atbildību Garage Bietheres & Fils SPRL (turpmāk tekstā – “autoserviss Bietheres”).

16.

S. Wathelet nodeva EUR 4000 autoservisam Bietheres. Viņa tomēr nesaņēma nedz maksājumu apliecinošu dokumentu, nedz rēķinu par pirkumu.

17.

Autoserviss Bietheres uz sava rēķina izgāja transportlīdzekļa tehnisko apskati un iesniedza pieteikumu par reģistrāciju kompetentajai Beļģijas iestādei. Ar šo reģistrāciju saistītos izdevumus sedza S. Wathelet.

18.

Dažus mēnešus vēlāk, 2012. gada jūlijā, transportlīdzeklis sabojājās. Tas tika nogādāts autoservisa Bietheres darbnīcā, lai to salabotu. Autoserviss konstatēja, ka ir salūzis dzinējs.

19.

S. Wathelet autoservisam Bietheres adresētajā 2012. gada 13. novembra vēstulē pieprasīja transportlīdzekļa atgriešanu, tostarp pieprasot rēķinu par pirkumu.

20.

S. Wathelet2012. gada 17. novembrī ieradās autoservisā Bietheres, lai atgūtu savu transportlīdzekli. Uz šo lūgumu viņai tika atteikts, jo viņa nepiekrita parakstīt 2012. gada 17. novembra rēķinu par remontdarbiem EUR 2000 apmērā. S. Wathelet norāda, ka šis bija brīdis, kurā viņa tika informēta par to, ka autoserviss Bietheres nav bijis transportlīdzekļa pārdevējs, bet faktiski ir bijis tikai kādas privātpersonas starpnieka lomā ( 5 ).

21.

2012. gada 17. novembra vēstulē, kas adresēta S. Wathelet, autoserviss Bietheres norāda, ka transportlīdzeklis, ko iegādājās S. Wathelet, bija novietots autoservisā pārdošanai un ka viņa jau no sākuma bija tikusi informēta, ka transportlīdzeklis nepieder autoservisam Bietheres, bet gan kādai privātpersonai. Autoservisa Bietheres ieskatā motora salūšana esot tipisks risks lietotas transportlīdzekļa pirkšanas starp privātpersonām gadījumā. Tādējādi autoserviss Bietheres uzstāja uz savu atteikumu atdot transportlīdzekli S. Wathelet, kamēr rēķins par remontdarbiem EUR 2000 apmērā netiks pilnībā samaksāts. Autoserviss Bietheres pievienoja savas vēstules pielikumā kvīti par EUR 4000 summu, kas aizpildīta rokrakstā, norādot īpašnieka, kas nav tirgotājs, un pircējas S. Wathelet vārdu un uzvārdu. Šajā dokumentā ir tikai īpašnieka, kas nav tirgotājs, paraksts.

22.

2012. gada 13. decembrī autoserviss Bietheres nosūtīja pavēsti S. Wathelet par ierašanos tribunal de première instance de Verviers [Vervjē Pirmās instances tiesa], pieprasot tostarp samaksāt 2012. gada 17. novembra rēķinu EUR 2000 apmērā par remontdarbiem, pieskaitot procentus. Autoserviss Bietheres apgalvoja, ka transportlīdzeklis, ko iegādājusies S. Wathelet, piederēja kādai no tā klientēm un ka pirkums bija privātpersonu starpā noticis pirkums.

23.

S. Wathelet apstrīdēja autoservisa Bietheres prasības pieteikumu un iesniedza pretprasību, lūdzot, pamatojoties uz Beļģijas code civil, atcelt pirkuma līgumu un viņai atmaksāt EUR 4000, kam pieskaitīti procenti. Turklāt S. Wathelet lūdza viņai izmaksāt zaudējumu atlīdzību EUR 2147,46 apmērā. Viņa norāda, ka transportlīdzekļa pirkums ir noticis starp viņu pašu un autoservisu Bietheres un ka viņa nevarēja zināt, ka pēdējais nav pārdevējs.

24.

Tribunal de première instance atzina autoservisa Bietheres prasību par daļēju pamatotu un piesprieda S. Wathelet samaksāt tam EUR 2000 summu ar procentiem. Turklāt šī tiesa atzina par nepamatotu S. Wathelet pretprasību.

25.

S. Wathelet iesniedza apelāciju iesniedzējtiesā, cour d’appel de Liège, uzturot pirmajā instancē izteiktos prasījumus un pakārtoti lūdzot nekavējoties atdot transportlīdzekli.

26.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv būtiski, skaidri un saskanīgi pieņēmumi par to, ka pirkuma līguma noslēgšanas laikā S. Wathelet nebija informēta par to, ka runa ir par pirkuma līgumu starp privātpersonām. Šajā ziņā valsts tiesa uzskata par pierādītu, ka S. Wathelet nekad nav satikusi transportlīdzekļa īpašnieku un ka autoserviss ir bijis pirkuma starpnieks, par to nesaņemot atlīdzību no īpašnieka.

27.

Iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai jēdziens “pārdevējs”, kas minēts Beļģijas Civilkodeksa 1649.a pantā, kurš pievienots ar [1994. gada 1. septembra] likumu “Par patērētāju aizsardzību patēriņa preču pārdošanas gadījumā”, ar kuru Beļģijas tiesībās ir transponēta [Direktīva 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām], ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domāts ne vien tirgotājs, kurš kā pārdevējs nodod īpašuma tiesības uz patēriņa preci patērētājam, bet arī tāds tirgotājs, kurš darbojas kā starpnieks pārdevēja, kurš nav tirgotājs, vārdā, neatkarīgi no tā, vai viņam par šo starpniecību tiek vai netiek maksāta atlīdzība, un neatkarīgi no tā, vai viņš potenciālo pircēju ir vai nav informējis par to, ka šis pārdevējs ir privātpersona?”

28.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Beļģijas, Vācijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nav notikusi.

29.

Ievadam man šķiet lietderīgi sniegt dažas norādes par starpnieka jēdzienu, kas attiecas uz vairākām situācijām, kuru tiesiskās sekas var būt atšķirīgas un mainīgas atkarībā no valsts regulējuma ( 6 ), ievērojot, ka attiecībā uz valstu līgumsaistību tiesībām Eiropas līmenī ir veikta tikai ļoti ierobežota saskaņošana ( 7 ).

30.

Iesniedzējtiesa nav precizējusi, kādā izpratnē lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tā lieto starpnieka jēdzienu.

31.

Kas attiecas uz Direktīvu 1999/44, tajā vispār nav ietverta definīcija jēdzienam “starpnieks”, kas sastopams tās preambulas 9. apsvērumā un tās 4. pantā, un nedz direktīvas normās, nedz tās sagatavošanas dokumentos nav norādīts, kādā izpratnē šis jēdziens ir lietots šajā direktīvā. Arī Tiesai nav bijis izdevības pētīt šo jautājumu, vai plašāk – pētīt starpnieka lomu un atbildību patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

32.

Tomēr jēdziens “starpnieks” ir ietverts citās direktīvās, kas attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību. Vairākās no tām ir ietvertas skaidras jēdziena definīcijas, kas attiecas uz personu, kura darbojas citas personas vārdā un uzdevumā ( 8 ). Šī definīcija vienlaicīgi attiecas gan uz tādu tirgotāju, kas darbojas pats savā vārdā, kuram saskaņā ar valsts saistību tiesībām ( 9 ) parasti līgums tiek uzskatīts par saistošu, gan uz tādu, kurš darbojas citas personas vārdā un kurš savukārt parasti netiek uzskatīts par līgumslēdzēju pusi ( 10 ).

33.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgais transportlīdzekļa īpašnieks ir apstiprinājis, ka transportlīdzeklis viņam piederēja, ka runa bija par “pirkumu starp divām privātpersonām un ka autoserviss [esot] bijis tikai starpnieks”. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka pirkuma cenas maksājums tika nodots transportlīdzekļa īpašniekam ( 11 ).

34.

Es atļaujos no tā secināt, ka starpnieks – šajā gadījumā autoserviss Bietheres – ir piedalījies pirkumā transportlīdzekļa īpašnieka vārdā un uzdevumā.

35.

Līdz ar to, turpinot analīzi, es balstīšos uz jēdziena “starpnieks” definīciju, kas ietver jebkuru tirgotāju, kurš patēriņa preces pirkumā stājas patērētāja priekšā tāda pārdotās preces īpašnieka, kurš nav tirgotājs, vārdā un uzdevumā ( 12 ).

36.

Turklāt, tā kā nav norāžu par pretējo, es atļaušos prezumēt, ka autoservisam Bietheres bija transportlīdzekļa īpašnieka atļauja to pārdot. Tādējādi mana analīze attieksies tikai uz situāciju, kurā starpnieks darbojas uz atļaujas pamata.

37.

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par jēdziena “pārdevējs”, kas minēts Beļģijas code civil 1649.a pantā, kurš pievienots ar 1994. gada 1. septembra likumu, lai Beļģijas tiesībās transponētu Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu, interpretāciju.

38.

Vispirms ir jānorāda, ka Tiesa, ja tajā vēršas, pamatojoties uz LESD 267. pantu, ir kompetenta lemt par līgumu interpretāciju, kā arī par Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju. Tiesas kompetences robežās ir vienīgi Savienības tiesību normu pārbaude. Valsts tiesai ir jāvērtē valsts tiesību normu piemērojamība un veids, kādā tās ir jāpiemēro ( 13 ).

39.

Līdz ar to prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar ko vēlas noskaidrot, vai jēdziens “pārdevējs” Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver tirgotāju, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā, neatkarīgi no tā, vai viņam par šo starpniecību tiek vai netiek maksāta atlīdzība, un neatkarīgi no tā, vai viņš patērētāju ir vai nav informējis par to, ka šis pārdevējs ir privātpersona.

40.

Pirms jēdziena “pārdevējs” Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē interpretācijas es izklāstīšu vispārīgus apsvērumus, kas man šķiet ilustratīvi saistībā ar šo uzdevumu.

41.

Pirmkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no prasības nodrošināt vienveidīgu Savienības tiesību piemērošanu, gan no prasības ievērot vienlīdzības principu izriet, ka Savienības tiesību normu jēdzieni, kuros nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, kas ļautu noskaidrot to nozīmi un piemērojamību, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē neatkarīgi un vienveidīgi, ņemot vērā noteikuma kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 14 ).

42.

Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētajā pārdevēja definīcijā nav nevienas norādes uz dalībvalstu tiesībām, tādējādi tas ir jāuzskata par neatkarīgu Savienības tiesību jēdzienu, kura satura avoti ir tikai Savienības tiesības.

43.

Otrkārt, lai gan pārdevēja jēdziens ir ietverts citos Savienības tiesību aktos ( 15 ), konkrētā definīcija, kas ieviesta Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir vienīgi šajā direktīvā. Tādējādi runa ir par unikālu jēdzienu, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus, kā arī īpašo pārdevēja uzdevumu minētajā direktīvā ( 16 ).

44.

Treškārt, jēdzienam “pārdevējs” Direktīvas 1999/44 izpratnē ir jābūt objektīva rakstura, kas balstās uz atsevišķiem pārbaudāmiem elementiem, kuri izriet no direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta (“līgums”, “patēriņa preču” pārdošana, “tirdzniecība, uzņēmējdarbība vai [..] profesija”).

45.

Šis jēdziens ir arī funkcionāls un attiecību noteikts, ciktāl tas ir atvasināts no personas uzdevuma noteiktā saimnieciskā darījumā ( 17 ). Tādējādi pārdevējs “pārdod” patēriņa preci patērētājam pirkuma līguma kontekstā. Līdz ar to personu, uz kurām attiecas Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkts, noteikšana nav statiska, bet ir atkarīga no viņu pozīcijas noteiktās līgumiskās attiecībās. Pārdevēja loma galvenokārt ir jāaplūko, raugoties no patērētāja, kurš tiek aizsargāts ar šo direktīvu, viedokļa.

46.

Saskaņā ar Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumu jēdzienā “pārdevējs” ietilpst:

“jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar līgumu pārdod patēriņa preces saistībā ar tās veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tās profesiju”.

47.

Tātad jēdziena “pārdevējs” definīcijā Direktīvas 1999/44 izpratnē nav norādes uz jēdzienu “starpnieks” un, vispārīgākā skatījumā, direktīvā netiek tieši aplūkota starpnieka atbildība pret patērētāju ( 18 ). Nav arī redzams, ka par starpnieka atbildības jautājumu būtu bijušas diskusijas likumdošanas procesā, pirms tika pieņemta ( 19 ) šī direktīva, kuras galvenā tēma ir attiecības starp pārdevēju un patērētāju, no kuriem pēdējais ir galvenais direktīvas tiesību subjekts.

48.

Fakts, ka Direktīvā 1999/44 nav minēta starpnieka atbildība pret patērētāju, ir vēl jo pamanāmāks, jo Eiropas likumdevējs vairākās citās direktīvās par patērētāju tiesību aizsardzību ir nolēmis ietvert starpnieku to komersantu skaitā, kas ir atbildīgi pret patērētājiem ( 20 ).

49.

Turklāt jēdziens “starpnieks” Direktīvā 1999/44 ir minēts tikai saistībā ar tā atbildību pret pēdējo pārdevēju. Tādējādi saskaņā ar direktīvas 4. pantu, ja šis pēdējais pārdevējs ir atbildīgs patērētājam ražotāja, šīs pašas līgumu ķēdes iepriekšējā pārdevēja vai “jebkura cita starpnieka” darbības vai bezdarbības rezultātā radušās neatbilstības dēļ, pēdējais pārdevējs ir tiesīgs izvirzīt pret atbildīgo personu vai personām šajā līgumu ķēdē prasību par atlīdzinājumu. Šajā ziņā šī panta otrajā daļā ir precizēts, ka atbildīgo personu noskaidrošana, kā arī prasību un izpildes nosacījumi ir nosakāmi saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ( 21 ).

50.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es, tāpat kā Beļģijas, Vācijas un Austrijas valdības, uzskatu, ka ir saprotams, ka jēdziens “pārdevējs”, kas minēts Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, neattiecas uz tirgotāju, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā un kas acīmredzami šajā statusā piedalās pirkumā ar patērētāju. Līdz ar to šāds tirgotājs “nepārdod” patēriņa preces “saskaņā ar līgumu”, bet piedalās vienīgi pirkumos starp privātpersonām, kuriem nav paredzēts piemērot šo direktīvu.

51.

Tomēr manā izpratnē šī konstatācija pati par sevi neizslēdz, ka tirgotājs, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā, atkarībā no situācijas var tikt uzskatīts par pārdevēju Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja patērētājam viņš par sevi rada iespaidu, ka viņš darbojas kā pārdevējs. Šādā gadījumā tirgotājs, raugoties no patērētāja skatu punkta, izskatās kā patēriņa preces “pārdodošs”“saskaņā ar līgumu”“saistībā ar [tā] veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai [tā] profesiju”. Turpinot, šī situācija šķiet līdzīga tai, kurā starpnieks darbojas pats savā vārdā ( 22 ). Šim pēdējam parasti līgums ir saistošs ( 23 ), un tas līdz ar to ir jāuzskata par pārdevēju Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

52.

Salīdzinoši plašā jēdziena “pārdevējs” definīcija, kas ietverta Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, liecina par labu tam, lai tās piemērošanas jomā tiktu ietverts tirgotājs, kurš patērētāja priekšā rada iespaidu, ka tas darbojas kā pārdevējs.

53.

Rodas jautājums, vai konkrētais Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējums liedz šādu interpretāciju.

54.

Saistībā ar pamatlietu galvenais formulējuma izaicinājums manā ieskatā vispirms attiecas uz jēdzieniem “saskaņā ar līgumu” un “pārdod patēriņa preces”, jo iesniedzējtiesa par pierādītu faktu uzskata, ka autoserviss Bietheres pārdod patēriņa preces saistībā ar tā veikto tirdzniecību vai uzņēmējdarbību ( 24 ).

55.

Nedz Direktīvas 1999/44 ( 25 ) formulējums, nedz tās sagatavošanas darbi nesniedz priekšstatu par jēdziena “saskaņā ar līgumu” precīzu piemērojamību. Līdz ar to, lai noskaidrotu minētā jēdziena nozīmi, ir jāvēršas pie tā ierastās izpratnes sarunvalodā, vienlaicīgi ņemot vērā kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tiesiskā regulējuma, kurā tas ietverts, mērķus ( 26 ).

56.

Es pievienojos Komisijas analīzei, saskaņā ar kuru jēdziens “saskaņā ar līgumu” paredz līguma esamību, vai tas būtu rakstisks vai mutisks.

57.

Attiecībā uz šo jēdzienu Komisija norāda, ka valsts tiesai ir jānoskaidro, vai ir bijis pirkuma līgums un, vajadzības gadījumā, starp kurām pusēm tas ir ticis noslēgts, it īpaši, vai tas ir ticis noslēgts starp patērētāju un pārdevēju Direktīvas 1999/44 izpratnē.

58.

Beļģijas, Vācijas un Austrijas valdības norāda, ka tikai persona, kas ir līgumslēdzēja puse, kā pārdevējs ir tieši atbildīga patērētājam saskaņā ar pirkuma līgumu. Tādējādi vienīgais jautājums, kas rodas attiecībā uz pārdevēja jēdzienu Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir – kas ir līgumu ar patērētāju noslēgusī līgumslēdzēja puse ( 27 ).

59.

Es nevaru pilnībā piekrist šai pieejai, saskaņā ar kuru pārdevēja jēdziens ir saistīts ar līgumslēdzēju pušu identificēšanu.

60.

Protams, pārdevējs, kas ir definēts Direktīvas 1999/44 izpratnē, vairumā gadījumu ir persona, kas ar līgumu uzņemas pienākumu piegādāt pārdoto preci. Tomēr Direktīvas 1999/44 piemērošanas nolūkā, manuprāt, ir jānošķir, pirmkārt, līgumslēdzēju pušu identificēšana un, otrkārt, pārdevēja Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē identificēšana.

61.

Šajā brīdī ir jāatgādina par saskaņošanas, kas ieviesta ar šo direktīvu, minimālo raksturu. Uz līgumslēdzēju pušu identificēšanu attiecas dalībvalstu vispārīgie noteikumi, kas piemērojami pirkuma līgumiem un kas nav saskaņoti šajā direktīvā ( 28 ).

62.

No tā, manā izpratnē, izriet, ka līgumslēdzēju pušu identificēšana saskaņā ar valsts tiesībām nevar būt noteicošā attiecībā uz direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasīto vērtējumu. Tādējādi jēdziena “pārdevējs” kā neatkarīga Savienības tiesību jēdziena satura avots nebūtu tikai Savienības tiesības. Šo secinājumu vēl jo vairāk pamato arī direktīvas mērķis, proti, nodrošināt vienādu patērētāju tiesību aizsardzības minimālo līmeni Savienībā neatkarīgi no preču pārdošanas vietas ( 29 ).

63.

Līdz ar to jēdziens “saskaņā ar līgumu” kā tāds paredz tikai līguma esamību un attiecīgi neliedz izvirzīto interpretāciju, saskaņā ar kuru tirgotājs, kurš darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā, ir jāuzskata par pārdevēju Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja patērētāja priekšā viņš par savu statusu rada šādu iespaidu.

64.

Ierastajā sarunvalodas izpratnē vārds “pārdot” nozīmē, ka persona, kas ir pārdevējs, nodod preci otrai personai, pircējam, pret summas, kas ir preces cena, samaksu.

65.

Kā uzsver Beļģijas valdība, Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā nav paredzēts, ka pārdevējam ir jābūt pārdotās preces īpašniekam ( 30 ).

66.

Tā kā Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumā un tās sagatavošanas darbos nav nekādu norāžu par šādu izpratni, šaura tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru pārdevējs varētu būt tikai pārdotās preces īpašnieks, man šķiet neloģiska, jo starpniekam, kas darbojas pats savā vārdā, parasti līgums ir saistošs ( 31 ), pat ja viņš nav pārdotās mantas īpašnieks.

67.

Es atgādinu arī, ka direktīva attiecas tikai uz ļoti ierobežotu daļu no dalībvalstu vispārīgajiem noteikumiem, kas attiecas uz pirkuma līgumiem, un neietekmē valstu tiesiskos regulējumus attiecībā uz īpašumu.

68.

Turklāt Direktīva 1999/44 galvenokārt attiecas uz patēriņa preču garantijām un atbildību par neatbilstībām. Šajā kontekstā no patērētāja, kurš ir šīs direktīvas aizsardzības priekšmets, viedokļa nešķiet atbilstoši, ka mantas īpašniekam un pārdevējam būtu noteikti jābūt vienai un tai pašai personai.

69.

Citiem vārdiem sakot, saistībā ar Direktīvu 1999/44, lai uzņemtos pārdevēja lomu, attiecīgajam komersantam nav noteikti jābūt preces īpašniekam ( 32 ). Tādējādi nepastāv neviens iemesls jēdziena “pārdevējs” piemērojamību sašaurināt, to attiecinot tikai uz pārdotās preces īpašnieku.

70.

Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta teleoloģiskā interpretācija atbalsta šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju, saskaņā ar ko tirgotājs, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā, var tikt uzskatīts par pārdevēju šīs tiesību normas izpratnē, ja tas, stādoties priekšā patērētājam, rada iespaidu, ka tas darbojas kā pārdevējs.

71.

Pārdevēja galvenais uzdevums saistībā ar Direktīvu 1999/44 ir piegādāt patērētājam tādas preces, kas atbilst pārdošanas līgumam, un neatbilstības gadījumā tās salabot vai nomainīt ( 33 ). Šajā nolūkā ar jēdzienu “pārdevējs” 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē tiek noteikts to personu loks, pret kurām patērētājs var vērsties gadījumā, ja prece nav atbilstoša līgumam.

72.

Līdz ar to neatbilstības gadījumā patērētājam acīmredzami ir noteikti jāzina pārdevēja identitāte. Turklāt tas, ka patērētājam ir zināma pārdevēja identitāte, varētu arī būt izšķiroši patērētājam, kuram ir jāizvēlas starp vairākiem pārdevējiem, jo tad patērētājs vērtē pārdevēja kompetenci, profesionalitāti un maksātspēju, kā arī tā spēju pildīt savus pienākumus neatbilstības gadījumā.

73.

Gadījumā, kad tirgotājs piedalās kā privātpersonas starpnieks, kā šajā lietā, tam, ka patērētājam nav zināma pārdevēja identitāte, faktiski ir vēl nelabvēlīgākas sekas, jo patērētājam nav zināma nedz sava juridiskā situācija, nedz tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir viņa rīcībā. Tādējādi, ja izrādās, ka pārdevējs ir privātpersona, Direktīvas 1999/44 7. panta 1. punktā patērētāju tiesībām piešķirtais saistošais raksturs nav piemērojams un patērētājam nav minētās direktīvas aizsardzības. Līdz ar to pārdevējs, kas nav tirgotājs, tostarp varētu izvairīties no jebkādas atbildības par pārdotās preces slēptajiem trūkumiem. Šis piemērs ir vēl jo vairāk atbilstošs lietota transportlīdzekļa pārdošanas kontekstā.

74.

No tā izriet, ka efektīva patērētāja tiesību aizsardzība paredz, ka patērētājs zina, ka pārdevējs ir privātpersona. Kā apgalvo Beļģijas valdība, šī informācija ir pielīdzināma “būtiskai informācijai, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu”, kuru pārdevējam saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK ( 34 ) 7. panta 1. punktu ir pienākums sniegt patērētājam.

75.

Līdz ar to, lai apveltītu Direktīvu 1999/44 ar lietderīgu iedarbību, manuprāt, ir jāievēro izvirzītā interpretācija un tās 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā jāiekļauj tirgotājs, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā un kas, stādoties priekšā patērētājam, rada iespaidu, ka tas darbojas kā pārdevējs. Šajā gadījumā starpnieks manā ieskatā ir izdarījis “neatgriezenisku izvēli”, un viņam nebūtu jāizvairās no savas atbildības uzņemšanās preču neatbilstības gadījumā, aicinot patērētāju vērsties pie privātpersonas, kas varētu nebūt atrodama vai pat būt maksātnespējīga ( 35 ).

76.

Piedāvātā interpretācija man šķiet atbilstoša Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru patērētāju tiesību aizsardzības sistēma, kas ir ieviesta ar Savienības direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ir balstīta uz nostāju, ka patērētājs ir nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar tirgotāju, gan attiecībā uz ietekmi sarunās, gan informētības līmeni ( 36 ).

77.

Ja patērētājs nav informēts, ka pārdevējs ir privātpersona, pastāv būtiska informētības asimetrija starp patērētāju un starpnieku ( 37 ). Šo asimetriju ir iespējams labot tikai ar starpnieka iniciatīvu, kuram turklāt parasti ir vieglāk glābt situāciju ( 38 ). Turklāt informētības asimetriju bieži vien ir radījis vai vismaz to uztur starpnieks. Tas apstiprina tēzi, saskaņā ar kuru ir jābūt iespējai pārdevēja atbildību saskaņā ar Direktīvu 1999/44 paredzēt starpniekam, kurš patērētāja priekšā rada iespaidu, ka viņš darbojas kā pārdevējs.

78.

Pretēja interpretācija, ar kuru tirgotājs, kas darbojas kā starpnieks, katrā ziņā tiktu izslēgts no Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomas, radītu kaitējumu vispārējam Eiropas tiesiskā regulējuma patērētāju tiesību aizsardzības jomā mērķim, kas noteikts LESD 169. pantā (agrāk – EKL 153. pants), proti, nodrošināt augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un līdz ar to patērētāju uzticēšanos, kas ir iekšējā tirgus pamats.

79.

Valsts tiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus un pierādījumu elementus, ir jāpārbauda ( 39 ), vai tirgotājs var tikt uzskatīts par pārdevēju Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, proti, vai viņš patērētājam ir radījis iespaidu, ka viņš darbojas kā attiecīgās preces pārdevējs.

80.

Tomēr, manuprāt, ir lietderīgi izklāstīt dažus vispārīgus apsvērumus attiecībā uz vērtējumu valsts tiesā.

81.

Pirmkārt, ir jāatgādina premisa, saskaņā ar kuru Direktīva 1999/44 neattiecas uz starpnieka atbildību pret patērētāju ( 40 ). No tās manā ieskat, izriet, ka pārdevēja atbildības attiecināšanai uz starpnieku saskaņā ar šo direktīvu ir jāpaliek izņēmumam.

82.

Līdz ar to starpnieks, kas tikai ļauj nonākt savstarpējās attiecībās patērētājam ar īpašnieku, kurš nav tirgotājs, nekādā gadījumā nebūtu uzskatāms par pārdevēju minētās direktīvas izpratnē. Lai šī atbildība tiktu uzlikta starpniekam, būtu vismaz vajadzīgs, lai tas būtu aktīvi piedalījies pārdošanā.

83.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa var ņemt vērā visus apstākļus, kas saistīti ar tirgotāja lomu attiecīgajā pirkumā, un galvenokārt faktu, ka prece tika izstādīta tirgotāja uzņēmumā.

84.

Parasti šāda konstatācija, manuprāt, ir iemesls pamatotam pieņēmumam, ka patērētājam ir bijis iespaids, ka tirgotājs darbojas kā pārdevējs. Šādā situācijā manā ieskatā tirgotājam, kurš vēlas sevi atbrīvot no atbildības saskaņā ar Direktīvu 1999/44, ir jāpierāda, ka patērētājs pirkuma līguma noslēgšanas brīdī zināja vai viņam bija jāzina, ka pārdevējs ir privātpersona. Es uzsveru, ka parasti tirgotājam ir viegli pierādīt, ka patērētājs zina pārdevēja, kas nav tirgotājs, identitāti. Tam ir tikai jāiesniedz pierādījums par to, ka tas ir informējis patērētāju, un visvieglāk to pierādīt, neapšaubāmi, ir starpniekam.

85.

Turklāt, lai noskaidrotu, vai tirgotājs, iepazīstinot patērētāju ar sevi, ir radījis iespaidu, ka viņš darbojas kā pārdevējs, iesniedzējtiesa var arī ņemt vērā šādus apstākļus:

86.

Iesniedzējtiesa var arī noskaidrot, vai tirgotājs parasti pārdod tāda konkrēta veida patēriņa preces, kas ir attiecīgā pirkuma priekšmets, un ņemt vērā šo apstākli.

87.

Otrkārt, manuprāt, ir skaidrs, ka patērētāju tiesību aizsardzības efektivitātes principa ievērošanai nav jānoved pie attiecīgā patērētāja pasivitātes pilnīgas kompensēšanas ( 41 ). Tādējādi, ja valsts tiesa uzskatītu, ka vidējais patērētājs, proti, patērētājs, kurš ir samērīgi informēts un saprātīgi uzmanīgs un domājošs ( 42 ), pirkuma līguma noslēgšanas brīdī nevarēja attaisnoti nezināt, ka tirgotājs darbojas kā privātpersonas starpnieks, starpnieks nebūtu uzskatāms par pārdevēju Direktīvas 1999/44 izpratnē ( 43 ). Šajā ziņā rakstisks pirkuma līgums, kurā ir norādīts pārdevēja, kas nav tirgotājs, vārds, būtu ļoti būtiska norāde, ka patērētājam šis elements ir zināms, ja šis dokuments ir ticis nodots patērētājam pirms pirkuma līguma noslēgšanas.

88.

Jautājums par starpnieka atlīdzību par viņa pakalpojumu ir saistīts ar tādām līgumiskajām attiecībām starp īpašnieku, kurš nav tirgotājs, un starpnieku, uz kurām parasti neattiecas Direktīvas 1999/44 piemērošanas joma, izņemot attiecībā uz pēdējā pārdevēja tiesībām saskaņā ar tās 4. pantu izvirzīt prasību par atlīdzinājumu pret starpnieku tā darbības vai bezdarbības rezultātā radušās neatbilstības dēļ ( 44 ).

89.

Turklāt tas, vai starpnieks par savu iesaistīšanos saņem vai nesaņem atlīdzību, man nešķiet būtiski no patērētāja viedokļa. Parasti patērētājs pat nezina, vai starpnieks saņem vai nesaņem atlīdzību.

90.

Tādējādi, tāpat kā Komisija un Austrijas valdība, es uzskatu, ka faktam, ka starpnieks saņem atlīdzību vai to nesaņem, nav nozīmes vērtējumā saskaņā ar 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu ar mērķi noskaidrot, vai tirgotājs ir uzskatāms par pārdevēju direktīvas izpratnē ( 45 ).

91.

Pirmajā mirklī var šķist nesaprātīgi uzlikt starpniekam pārdevēja pienākumus, kas izriet no Direktīvas 1999/44, lai gan tas nav saņēmis nekādu atlīdzību vai, augstākais, ir saņēmis ļoti pieticīgu atlīdzību.

92.

Tomēr ir jāatgādina, ka starpniekam katrā ziņā nav jāuzņemas galīgā saimnieciskā atbildība. Gluži pretēji, pārdotās preces neatbilstības gadījumā, kuras izmaksas jāsedz starpniekam kā pārdevējam Direktīvas 1999/44 izpratnē, starpnieks saskaņā ar Direktīvas 1999/44 4. pantu un saskaņā ar atbilstošajās valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem varētu izvirzīt prasību par atlīdzinājumu pret atbildīgo(‑ajiem), proti, parasti pret īpašnieku, kas nav tirgotājs.

93.

Faktiski manis ierosinātā Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta interpretācija paredz tikai to, ka starpnieks uzņemas risku par īpašnieka, kas nav tirgotājs, maksātnespēju, kas no patērētāja viedokļa ir būtiskākais aspekts. Šis rezultāts man nešķiet nesaprātīgs, ņemot vērā faktu, ka starpniekam ir iespēja vienkārši atbrīvoties no šī riska uzņemšanās, informējot patērētāju par pārdevēja, kurš nav tirgotājs, identitāti vai pievienojot riska prēmiju par starpniecību noteiktajai atlīdzībai.

94.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai uz cour d’appel de Liège uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Padomes un Parlamenta 1999. gada 25. maija Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 1. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz tirgotāju, kas darbojas privātpersonas vārdā un uzdevumā, neatkarīgi no tā, vai tas saņem vai nesaņem atlīdzību par savu starpniecību, ciktāl starpnieks attiecībās ar patērētāju par sevi rada iespaidu, ka tas darbojas kā pārdevējs.