1.

Šīs lietas galvenais jautājums ir noskaidrot, vai trešās valsts valstspiederīgais, kas uzturējās dalībvalstī kopā ar Eiropas Savienības pilsoni kā pēdējā minētā laulātais, var arī turpmāk uzturēties šajā valstī, ja Savienības pilsonis ir galīgi izceļojis no attiecīgās valsts un ja laulības šķiršanas process tika uzsākts pēc viņa izceļošanas.

2.

Tiesai jau ir bijusi iespēja izskatīt šo jautājumu lietā, kurā tika pasludināts spriedums Singh u.c. (C‑218/14, EU:C:2015:476). Tomēr atšķirībā no šīs pirmās lietas [šajā lietā] laulātā izceļošana un tai sekojošā šķiršanās ir notikusi ģimenē notikušas vardarbības kontekstā. Taču to, vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK ( 2 ), 13. panta 2. punktā ir ietverts šāds gadījums, Tiesai vēl nav bijis iespējas interpretēt.

3.

Tāpat arī Savienības pilsoņa un trešās valsts valstpiederīgā savienībā dzimušu divu bērnu atrašanās uzņemošajā valstī dos Tiesai iespēju precizēt “faktisko tiesību izmantošanas liegšanas” testa novērtēšanas kritērijus, kas izriet no spriedumā Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124) iedibinātās judikatūras.

4.

LESD 20. pantā ir precizēts, ka ar to ir izveidota Savienības pilsonība un ka ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Saskaņā ar šī panta 2. punktu Savienības pilsoņiem it īpaši ir “tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā”. Atbilstoši LESD 20. panta 2. punkta otrajai daļai šīs tiesības tiek īstenotas “saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem”.

5.

Tomēr LESD 21. pantā ir precizēts, ka, lai gan ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, šīs tiesības tiek īstenotas, “ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus”.

6.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas 15. apsvērumu “ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja Savienības pilsonis nomirst, notiek šķiršanās, laulība tiek atzīta par spēkā neesošu vai reģistrētas partnerattiecības tiek izbeigtas. Tādēļ, lai pienācīgi ievērotu ģimenes dzīvi un cilvēka cieņu un dažos gadījumos novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka šādos apstākļos ģimenes locekļi, kas jau uzturas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ”.

7.

Direktīvas 2004/38 7. pantā šādi ir reglamentētas tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..]

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

[..]”

8.

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktam:

“Neskarot šā punkta otro daļu, Savienības pilsoņa šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto reģistrēto attiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības:

Pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī. Jēdziens “pietiekami līdzekļi” ir definēts 8. panta 4. punktā.

Šādi ģimenes locekļi saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ.”

9.

Visbeidzot Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņemošajā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Atbilstoši šī paša panta 2. punktam šis noteikums “attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus”.

10.

Saskaņā ar Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā ( 3 ) 12. panta pirmo daļu, “ja dalībvalsts pilsoņa, kas ir vai ir bijis nodarbināts citā dalībvalstī, bērni uzturas tās teritorijā, viņus uzņem vispārējās izglītības, mācekļa un profesionālās izglītības programmās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā minētās valsts pilsoņus”.

11.

NA ir Pakistānas pilsone. 2003. gada septembrī Karači (Pakistāna) viņa noslēdza laulību ar KA. Pēc ierašanās Vācijā un apmešanās tajā viņš ieguva Vācijas pilsonību.

12.

2004. gada martā laulātais pāris pārcēlās uz Apvienoto Karalisti un 2005. gada 7. novembrīNA ieguva uzturēšanās atļauju, kas bija spēkā līdz 2009. gada 21. septembrim.

13.

Tomēr viņu attiecības pasliktinājās tiktāl, ka NA kļuva par vairāku vardarbības ģimenē gadījumu upuri. Pēc agresijas pret NA (kad viņa bija sestajā grūtniecības mēnesī) KA 2006. gada oktobrī pameta laulāto kopīgo dzīvesvietu. 2006. gada decembrī viņš galīgi izceļoja no Apvienotās Karalistes, lai atgrieztos Pakistānā.

14.

Kamēr KA uzturējās Apvienotajā Karalistē, viņš bija darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona. 2006. gada 5. decembrī viņš lūdza Apvienotās Karalistes iestādes atcelt NA uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz to, ka viņš bija pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Pakistānā. Viņš lūdza viņu [KA] informēt, kad viņas [NA] uzturēšanās atļauja tiks atcelta.

15.

Viņš apgalvoja, ka ir šķīries no NA ar “talaq” ( 4 ), kas tika pasludināts Karači 2007. gada 13. martā. Savukārt NA 2008. gada septembrī uzsāka laulības šķiršanas procesu Apvienotajā Karalistē. Galīgais spriedums par laulības šķiršanu tika pasludināts 2009. gada 4. augustā, un NA tika piešķirtas aizgādības tiesības pār abām [šķirtā] pāra meitām.

16.

MA ir dzimusi 2005. gada 14. novembrī, un IA – 2007. gada 3. februārī. Viņām abām ir Vācijas pilsonība, un viņas mācās skolā Apvienotajā Karalistē attiecīgi no 2009. gada janvāra un 2010. septembra.

17.

NA iesniedza lūgumu ar mērķi saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Apvienotajā Karalistē, kas viņai tika atteikts.

18.

NA cēla prasību par šo atteikumu. Pirmās instances tiesa noraidīja celto prasību. Tomēr 2013. gada 22. februārī otrās instances tiesa – Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) (Augstākā tiesa (Imigrācijas un patvēruma palāta)) – grozīja pirmo spriedumu.

19.

Vispirms šī tiesa apstiprināja, ka NA nevarēja saglabāt savas uzturēšanās tiesības uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pamata, jo KA šķiršanās brīdī šajā dalībvalstī vairs neīstenoja savas Līgumos noteiktās tiesības.

20.

Savukārt pēc tam tā atzina, ka viņai bija uzturēšanās tiesības saskaņā ar, pirmkārt, LESD 20. pantu, piemērojot spriedumā Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124) iedibinātos principus, un, otrkārt, Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.

21.

Visbeidzot, ņemot vērā to, ka netika apšaubīts tas, ka ar uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē atteikumu NA viņas bērniem MA un IA tiek uzliktas saistības pamest šo dalībvalsti kopā ar viņu, jo viņai ir pār tiem pilnīgas aizgādības tiesības, Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) (Augstākā tiesa (Imigrācijas un patvēruma palāta)), uzskatot, ka paredzētā MA un IA izraidīšana no Apvienotās Karalistes pārkāptu viņu tiesības, kas nostiprinātas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā, apmierināja NA saskaņā ar šo tiesību normu celto prasību.

22.

NA iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu saistībā ar uzturēšanās tiesību atteikumu, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu. Arī Apvienotās Karalistes iestādes iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu saistībā ar NA uzturēšanās tiesībām, kas balstītas, pirmkārt, uz LESD 20. pantu un, otrkārt, Regulas Nr. 1612/68 12. pantu. Savukārt sprieduma pamatojums attiecībā uz ECPAK 8. pantu nekādi netika apstrīdēts.

23.

Šajā divu attiecīgi 2014. gada 17. jūlijā un 2015. gada 25. februārī pasludināto spriedumu kontekstā Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu nodaļa)) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus.

24.

Ar 2015. gada 25. februāra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2015. gada 6. martā, Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu nodaļa)) tādējādi uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza NA, Aire Centre, Apvienotās Karalistes, Dānijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Turklāt NA, Aire Centre, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija pauda savu viedokli tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 18. februārī.

26.

Pēc Apvienotās Karalistes valdības domām, iesniedzējtiesas uzdotais otrais un trešais jautājums esot hipotētiski un nav atbilstoši lietai, jo NA un viņas bērniem jau ir tikušas atzītas uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, pamatojoties uz ECPAK 8. pantu. Pēc Nīderlandes valdības domām, šis konstatējums padara hipotētiskus visus uzdotos jautājumus.

27.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, sadarbojoties Tiesai un valstu tiesām, kā tas paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību ( 5 ).

28.

Atbilstoši šai judikatūrai “uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums” ( 6 ).

29.

Taču šajā lietā nav skaidri redzams, ka uzdoto jautājumu pamatā esošā problemātika ir tīri hipotētiska.

30.

Nevar izslēgt, ka atbildes, ko Tiesa sniegs uz dažādiem tai uzdotajiem jautājumiem, noteiks, vai NA ir tiesības izmantot konkrētus sociālā nodrošinājuma pabalstus un no iemaksām neatkarīgus pabalstus, kas viņai pašlaik tiek atteikti, pamatojoties uz tiesību, kas piešķirtas ar ECPAK 8. pantā balstītajām uzturēšanās tiesībām, ierobežojumu ( 7 ). Katrā ziņā uzturēšanās tiesības, kas balstītas tieši Savienības tiesībās, var sniegt NA augstāku tiesiskās noteiktības līmeni ( 8 ).

31.

Šādos apstākļos es aicinu Tiesu atzīt iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus par pieņemamiem.

32.

Iesniedzējtiesa savos jautājumos ir lūgusi interpretēt tikai LESD 20. un 21. pantu, Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1612/68 12. pantu.

33.

Tomēr Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt – it īpaši lietā par trešās valsts valstspiederīgā, kas ir nepilngadīgu Savienības pilsoņu tiešs augšupējs radinieks, uzturēšanās tiesībām –, ka šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai Savienības tiesību interpretāciju, kas tai var būt noderīga, izspriežot tai iesniegto lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savos jautājumos uz to ir atsaukusies ( 9 ).

34.

Šajā lietā Komisija savos rakstveida apsvērumos ir uzdevusi jautājumu par iespējamību atzīt NA pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kas balstītas uz Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktu, turklāt kopš 2009. gada marta.

35.

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktam uzturēšanās tiesības vismaz uz trim mēnešiem tiek attiecinātas arī uz Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada minēto Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai dzīvo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem ( 10 ).

36.

Turklāt atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktam, ja ģimenes locekļi, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un “kopā ar Savienības pilsoni” ir likumīgi un “nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus”, minētā Savienības pilsoņa, kurš nav uzņemošās dalībvalsts pilsonis, ģimenes locekļi iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības šajā pašā teritorijā.

37.

Taču šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka NA Apvienotās Karalistes teritorijā ieceļoja kopā ar KA, savu laulāto, Savienības pilsoni, 2004. gada martā. Nav ticis apstrīdēts arī tas, ka KA līdz savai izceļošanai 2006. gada decembrī ir bijis darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona. Tātad līdz tam brīdim NA varēja saņemt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktu.

38.

Turklāt ir pierādīts, ka abi bērni (no kuriem viens ir dzimis, pirms KA vēl nebija pametis laulāto kopīgo dzīvesvietu), kam ir Savienības pilsonība, jo viņi ir Vācijas pilsoņi, bija pilnīgā NA aizgādībā.

39.

Tātad saskaņā ar Tiesas spriedumā Zhu un Chen (C‑200/02, EU:C:2004:639) noteiktajiem principiem NA atvasinātās uzturēšanās tiesības ir bijušas nepārtrauktas viņas bērnu dēļ ( 11 ). Pēc Tiesas domām, Direktīvā 2004/38 paredzētie nosacījumi tam, lai bērns, Savienības pilsonis, izmantotu uzturēšanās tiesības dalībvalsts, kuras pilsonis viņš nav, teritorijā, ir izpildītas tad, ja kāds (tam nav obligāti jābūt pašam bērnam, bet šajā gadījumā vienam no viņa vecākiem) var garantēt, ka viņš atbilst finansiālā nodrošinājuma prasībām un citiem nosacījumiem, kas ir izvirzīti, lai nestrādājošs Savienības pilsonis varētu izmantot uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī ( 12 ).

40.

Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka LESD 20. pants un Direktīva 2004/38 “piešķir uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā uz nenoteiktu laiku mazgadīgam nepilngadīgajam, kas ir dalībvalsts pilsonis, kurš ir attiecīgi apdrošināts pret slimības gadījumiem un kurš atrodas konkrētā no vecākiem apgādībā, kurš pats ir trešās valsts pilsonis un kam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai bērns nekļūtu par apgrūtinājumu uzņēmējas dalībvalsts finansēm. Tādā gadījumā šīs pašas tiesību normas ļauj konkrētajam no vecākiem, kas ir šī pilsoņa patiesais aizbildnis, uzturēties ar viņu uzņēmējā dalībvalstī” ( 13 ).

41.

No NA pārstāvja 2016. gada 18. februāra tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem, šķiet, izriet, ka “pietiekamu līdzekļu” nosacījumi šajā lietā neesot izpildīti. Tomēr valsts tiesas ziņā ir pārbaudīt, vai šie nosacījumi bija izpildīti laikā no brīža, kad vīrs izceļoja no Apvienotās Karalistes un 2009. gada marta – datuma, kad NA piecus gadus bija Apvienotās Karalistes pastāvīgā iedzīvotāja. Ja iesniedzējtiesai būtu jākonstatē piecus gadus ilgs nepārtraukts NA“likumīgas uzturēšanās” laikposms, tad šobrīd viņa jau būtu ieguvusi pastāvīgās uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. pantu.

42.

Protams, atšķirībā no faktiskajām situācijām, kādās tika pasludināti spriedumi Zhu un Chen (C‑200/02, EU:C:2004:639) un Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645), NA atvasinātās uzturēšanās tiesības, iespējams, nebija saistītas ar viena un tā paša Savienības pilsoņa (viņas bērna) uzturēšanās tiesībām. Tās bija sākušās ar viņas laulātā uzturēšanās tiesību palīdzību, lai pēc tam turpinātos ar viņas bērnu uzturēšanās tiesību palīdzību.

43.

Šajā ziņā ir pareizi, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts ir piemērojams “ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi [..] uzturējušies” ( 14 ), kas var ietvert to, ka minētajām atvasinātajām tiesībām ir jāizriet no tās pašas personas.

44.

Tomēr dažādu piesaistes Savienības pilsonībai faktoru pēctecība laikā – kas turklāt paliek tajā pašā ģimenes vienībā – pati par sevi neliek apšaubīt piecus gadus ilga nepārtraukta likumīgas uzturēšanās laikposma pastāvēšanu. Taču šajā gadījumā runa ir par 16. pantā noteikto būtisko nosacījumu tam, lai varētu iegūt pastāvīgās uzturēšanās tiesības.

45.

Vai nebūtu paradoksāli neprasīt no trešās valsts valstspiederīgā, lai viņš saglabā dzīvošanu kopā ( 15 ), pat “reālu laulības kopdzīvi” ( 16 ) ar Savienības pilsoni, bet noraidīt to, ka saikne ar Savienības pilsonību – galvenais elements uzturēšanās tiesību atvēršanā – nepārtrauktā veidā turpinās ar citas personas, šajā gadījumā viņas bērna vai bērnu, starpniecību?

46.

Tādējādi Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkta gramatiska interpretācija man šķistu pārāk stingra pat tad, ja, Tiesas ieskatā, ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un izvirzītos mērķus, tās normas nevar interpretēt šauri ( 17 ).

47.

Turklāt pakārtoti piebildīšu, ka pamatlietā ar nosacījumu, ka NA rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai viņas vecākā meita nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts finansēm, piecu gadu laikposms, manuprāt, arī ir izpildīts no 2010. gada novembra, jo MA piedzima 2005. gada 14. novembrī.

48.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai trešās valsts valstspiederīgajai, kas ir Savienības pilsoņa bijusī laulātā, lai viņa varētu saglabāt uzturēšanās tiesības atbilstoši Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punktam, ir jāspēj pierādīt, ka viņas bijušais laulātais ir izmantojis savas ar Līgumiem piešķirtās tiesības uzņemošajā dalībvalstī viņu šķiršanās laikā?

49.

Direktīvas 2004/38 13. pantā ir reglamentēta ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā (turpmāk tekstā – “šķiršanās gadījumā”).

50.

Līdz šim brīdim šī tiesību norma ir bijusi tikai viena lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets ( 18 ). Situācija minētajā lietā attiecās uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā norādīto gadījumu. Tajā bija jānosaka, vai trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir šķīries no Savienības pilsoņa un kura laulība bija ilgusi vismaz trīs gadus pirms laulības šķiršanas procesa sākuma, tostarp vismaz vienu gadu uzņemošajā dalībvalstī, var saglabāt uzturēšanās tiesības šajā dalībvalstī, ja laulības šķiršana ir notikusi pirms laulātā – Savienības pilsoņa – izceļošanas no šīs dalībvalsts.

51.

Tiesa savā spriedumā ir uzskatījusi, ka “Savienības pilsoņa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesības var tikt saglabātas, pamatojoties tikai uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ja dalībvalsts, kurā dzīvo šis valstspiederīgais, ir uzņēmēja dalībvalsts Direktīvas 2004/38 2. panta 3. punkta izpratnē šķiršanās pieteikuma iesniegšanas brīdī” ( 19 ).

52.

Pamatlietā Tiesai šoreiz ir jāatrisina Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā norādītā situācija, tātad iespējamība saglabāt Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuriem nav kādas dalībvalsts pilsonība, uzturēšanās tiesības šķiršanās gadījumā, “ja tas ir pamatots ar īpaši grūtiem apstākļiem, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris”.

53.

Vai šādos apstākļos trešās valsts valstspiederīgā laulātajam, Savienības pilsonim, ir jāuzturas uzņemošajā dalībvalstī līdz datumam, kad sākas laulības šķiršanas process, lai trešās valsts valstspiederīgais varētu atsaukties uz savu tiesību uzturēties uzņemošajā dalībvalstī saglabāšanu?

54.

Spriedumā Singh u.c. (C‑218/14, EU:C:2015:476) Tiesa ir nospriedusi, ka ar laulības šķiršanas pieteikumu, kas iesniegts pēc laulātā, Savienības pilsoņa, izceļošanas, nevar atjaunot trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās tiesības, “jo Direktīvas 2004/38 13. pantā ir runa tikai par pastāvošu uzturēšanās tiesību “saglabāšanu”” ( 20 ).

55.

Aplūkojot Direktīvas 2004/38 12. un 13. pantu kopsakarā, tā ir atzinusi, ka trešās valsts valstspiederīgā atvasinātās uzturēšanās tiesības ir zaudētas brīdī, kad tā laulātais, Savienības pilsonis, izceļo no dalībvalsts, kurā viņi dzīvo, lai apmestos uz dzīvi citā dalībvalstī vai trešajā valstī ( 21 ).

56.

Tomēr tā ir uzskatījusi, ka Savienības pilsoņa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesības var tikt saglabātas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ja dalībvalsts, kurā dzīvo šis valstspiederīgais, ir “uzņēmēja dalībvalsts” Direktīvas 2004/38 2. panta 3. punkta izpratnē šķiršanās pieteikuma iesniegšanas brīdī ( 22 ).

57.

Šie trīs sprieduma Singh u.c. (C‑218/14, EU:C:2015:476) punkti ļauj saprast Direktīvas 2004/38 13. panta interpretācijā valdošo loģiku.

58.

Princips ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, uzturēšanās tiesību zudums, kad Savienības pilsonis, ar kuru ir saistītas viņu uzturēšanās tiesības, izceļo no uzņemošās dalībvalsts teritorijas. Tomēr daži notikumi, kas var rasties šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas procesa ietvaros, ļauj saglabāt ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības.

59.

Kā to pierāda spriedums Singh u.c. (C‑218/14, EU:C:2015:476), ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības tiek saglabātas nevis šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas pašām par sevi dēļ, bet Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā sīki izklāstītajos īpašajos gadījumos.

60.

Šajā ziņā norādīšu, ka Komisija savos komentāros par priekšlikuma, kā rezultātā tika pieņemta Direktīva 2004/38, 13. pantu jau iepazīstināja ar dažādiem gadījumiem, kas minēti kā “alternatīvi nosacījumi” [neoficiāls tulkojums] ( 23 ), proti, ar vienu ir pietiekoši, lai izraisītu uzturēšanās tiesību saglabāšanu.

61.

Tādējādi Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmajā daļā minētie gadījumi ir jāuztver kā trešās valsts valstspiederīgā, kas ir Savienības pilsoņa laulātais, uzturēšanās tiesību saglabāšanu izraisošo apstākļu uzskaitījums.

62.

Ja minētais laulātais izceļo no uzņemošās dalībvalsts, pirms ir radies kāds no šiem apstākļiem, 13. panta sekas nav uzturēšanās tiesību “saglabāšana”, jo faktiski tās jau ir zudušas. Turpretī gadījumā, kad 12. panta 3. punktā minētā izceļošana notiek pēc kāda no šiem notikumiem – un nevis pēc laulības šķiršanas pasludināšanas stricto sensu –, kas saskaņā ar 13. panta 2. punkta pirmo daļu izraisa uzturēšanās tiesību saglabāšanu, Savienības pilsoņa vēlākai izceļošanai vairs nav nekādas ietekmes.

63.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi ( 24 ).

64.

Ņemot vērā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta formulējumu pašu par sevi, nevar sniegt lietderīgu atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

65.

Tomēr norādīšu, ka, pretēji citiem pirmajā daļā minētajiem gadījumiem, faktiskās situācijas, ar kuru tiek izraisīta uzturēšanās tiesību saglabāšana, noteikšanai ir izmantota pabeigtā pagātne.

66.

Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts tiek piemērots ģimenē notikušai vardarbībai, ja tā notikusi “laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā”. Tātad obligāti pastāv nobīde laikā starp ģimenē notikušas vardarbības gadījumu, kas ir tiesību normas piemērošanu izraisošais apstāklis, un šķiršanos.

67.

Turklāt vairāki elementi ļauj definēt Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi.

68.

Pirmkārt, Direktīvas 2004/38 preambulas 15. apsvērumā ir skaidra atsauce uz to, ka “ģimenes locekļiem vajadzētu būt juridiski aizsargātiem, ja [..] notiek šķiršanās, laulība tiek atzīta par spēkā neesošu vai reģistrētas partnerattiecības tiek izbeigtas”.

69.

Otrkārt, Komisijas skaidrojumos par priekšlikumu, kā rezultātā pieņemts Direktīvas 2004/38 13. pants, ir precizēts, ka “šīs normas mērķis ir sniegt noteiktu tiesisko aizsardzību šīm personām, kuru uzturēšanās tiesības ir saistītas ar ģimenes saitēm, kas ir laulība, un kuras šī iemesla dēļ var tikt pakļautas šantāžai ar šķiršanos” [neoficiāls tulkojums] ( 25 ).

70.

Taču tāds “šantāža[s] ar šķiršanos” vai šķiršanās atteikuma risks, manuprāt, it īpaši ir sastopams ģimenē notikušas vardarbības kontekstā. Laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, atvasināto uzturēšanās tiesību zaudēšana Savienības pilsoņa izceļošanas gadījumā varētu tikt izmantota kā līdzeklis spiediena izdarīšanai, lai pretotos šķiršanai, lai gan šādu apstākļu būtība jau ir panākt upura psiholoģisku pakļaušanos un katrā ziņā izraisīt bailes no vardarbības īstenotāja.

71.

Prasībai, ka laulātajam, Savienības pilsonim, faktiski ir jāuzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā līdz šķiršanās brīdim vai katrā ziņā līdz laulības šķiršanas procesa uzsākšanai, arī būtu nelabvēlīga ietekme uz iepriekš minētā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta piemērošanu, ņemot vērā krimināltiesisku sankciju risku, kas ir saistīts ar ģimenē notikušas vardarbības rīcību.

72.

Nevar izslēgt, ka šādu nodarījumu veicējs vēlas izceļot no teritorijas, kurā viņš šos nodarījumus ir veicis, lai izvairītos no iespējamas notiesāšanas, ar ko trešās valsts valstspiederīgajam de facto tiek atņemtas tiesības uz viņa atvasinātajām uzturēšanās tiesībām. Taču laulības šķiršanas procesa uzsākšana, pamatojoties uz ģimenē notikušas vardarbības gadījumiem, vienlaikus varētu būt par iemeslu ziņošanai par šīm darbībām tiesu iestādēs.

73.

Tāpēc Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta interpretācija, ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam tiktu uzlikts pienākums pierādīt, ka viņa bijušais laulātais īstenoja savas Līgumos noteiktās tiesības uzņemošajā dalībvalstī šķiršanās brīdī, lai varētu saglabāt uzturēšanās tiesības, nepārprotami būtu pretrunā šajā tiesību normā izvirzītajam tiesiskās aizsardzības mērķim.

74.

Visbeidzot, kā jau to esmu iepriekš atgādinājis, “ņemot vērā Direktīvas 2004/38 kontekstu un izvirzītos mērķus, šīs direktīvas normas nevar interpretēt ierobežotā veidā un katrā gadījumā tām nedrīkst liegt to lietderīgo iedarbību” ( 26 ).

75.

Taču interpretācija, ar kuru tiktu uzlikts laulātā, Savienības pilsoņa, atrašanās uzņemošās dalībvalsts teritorijā pienākums līdz laulības šķiršanas procesa uzsākšanai, būtu ne tikai ierobežojoša, bet arī atņemtu šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību, kuras būtība ir pārveidot Savienības pilsoņa ģimenes locekļa atvasinātās uzturēšanās tiesības par personīgām uzturēšanās tiesībām īpašos apstākļos, kuriem pienākas aizsardzība.

76.

Lai arī Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka būt ģimenē notikušas vardarbības upurim fakts ir attaisnojošs iemesls atvasināto tiesību pārveidošanai individuālajās tiesībās, šādu tiesību atzīšana nevar tikt atstāta vienīgi nodarījumu veicēja gribas palikt uzņemošās dalībvalsts teritorijā ziņā.

77.

Pat skatot kopsakarā Direktīvas 2004/38 12. un 13. pantu, šķiršanos, laulības atzīšanu par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanu pašas par sevi nav ļauts uztvert kā apstākļus, kas izraisa uzturēšanās tiesību saglabāšanu.

78.

Šīs Direktīvas 2004/38 13. panta nosaukumā minētās konkrētās situācijas ir tikai ietvars, kurā var rasties šī panta 2. punktā minētie notikumi un tādējādi izraisīt laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību saglabāšanu tad, un tikai tad, ja tajā brīdī Savienības pilsonis vēl arvien uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā.

79.

Konkrētāk, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā minētajiem ģimenē notikušajiem vardarbības gadījumiem, interpretējot šo tiesību normu teleoloģiski, ģimenē notikušas vardarbības gadījumi ir jāuzskata par apstākli, kas izraisa Savienības pilsoņa laulātā, trešās valsts valstspiederīgā, uzturēšanās tiesību saglabāšanu.

80.

Jebkāda cita interpretācija Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam liegtu tā lietderīgo iedarbību, proti, nodrošināt no vardarbības cietušajam tiesisko aizsardzību, kaut gan piedāvātajā interpretācijā arī tiek ņemts vērā strīdīgās tiesību normas formulējums.

81.

Visbeidzot Direktīvas 2004/38 preambulas 15. apsvērumā minētais ļaunprātīgas izmantošanas risks ir pietiekami novērsts ar pienākumu, kas uzlikts 13. panta 2. punkta otrajā daļā, saskaņā ar kuru pirmajā daļā minēto personu uzturēšanās tiesības ir atkarīgas no tā, ka “ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī”.

82.

Tātad atbilstoši šai analīzei uz pirmo uzdoto prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka gadījumā, kurā šķiršanās seko ģimenē notikušas vardarbības gadījumiem, Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā nav noteikta prasība, ka Savienības pilsonim, trešās valsts valstspiederīgā laulātajam, šķiršanās brīdī pašam ir jādzīvo uzņemošās dalībvalsts teritorijā atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 1. punktam, lai trešās valsts valstspiederīgais saskaņā ar šo tiesību normu varētu saglabāt personīgās uzturēšanās tiesības.

83.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai LESD 20. un/vai 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka dalībvalsts Savienības pilsonim atsaka uzturēšanās tiesības savā teritorijā, ja kompetentā tiesa ir konstatējusi, ka viņa izraidīšana uz dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, radītu ECPAK 8. panta un Hartas 7. panta pārkāpumu.

84.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa aplūko to pašu situāciju, tikai attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas ir vecāks ar pilnīgas aizgādības tiesībām pār bērnu, Savienības pilsoni.

85.

Šos jautājumus kopā izskatīja visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši rakstveida apsvērumus, atskaitot Apvienotās Karalistes valdību. Tāpat arī es uzskatu, ka šos divus jautājumus var analizēt kopā, ņemot vērā spriedumu Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645).

86.

Lietā, kurā tika taisīts šis iepriekš minētais spriedums, tika aplūkota salīdzināma situācija, jo tā attiecās uz bērniem, Savienības pilsoņiem, kas dzimuši dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi nav, tēva, Savienības pilsoņa, un mātes, trešās valsts valstspiederīgās, savienībā. Taču šajā spriedumā Tiesa galvenokārt izvēlējās aplūkot jautājumu attiecībā uz LESD 21. pantu, lai arī iesniedzējtiesa bija norādījusi vienīgi uz LESD 20. pantu ( 27 ).

87.

Spriedumā Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645) Tiesa ir atgādinājusi, ka situācijā, kurā Savienības pilsonis ir piedzimis uzņemošajā dalībvalstī un nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais jēdziens “ir nepieciešamie līdzekļi”, kas ir nosacījums ilgākas par trim mēnešiem uzturēšanās tiesiskumam, “ir jāinterpretē tādējādi, ka pietiek ar to, ka Savienības pilsoņiem ir šādi līdzekļi, un šajā normā nav prasības par šo līdzekļu izcelsmi, tos var nodrošināt tostarp trešās valsts pilsonis, kas ir attiecīgo pilsoņu, mazu bērnu, vecāks” ( 28 ).

88.

No šī konstatējuma izriet pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, “ja LESD 21. pantā un Direktīvā 2004/38 ir piešķirtas uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī citas dalībvalsts mazgadīgam pilsonim, kurš atbilst šīs direktīvas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem, tad šīs pašas tiesību normas ļauj vecākam, kurš ir šī pilsoņa faktiskais aprūpētājs, uzturēties ar viņu uzņēmējā dalībvalstī” ( 29 ).

89.

Faktiski, “neļaujot vecākam, kurš ir kādas dalībvalsts vai trešās valsts valstspiederīgais un kura aizgādībā ir nepilngadīgs Savienības pilsonis, uzturēties kopā ar šo valstspiederīgo uzņemošajā dalībvalstī, tiktu pilnībā laupīta šī Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesību lietderīgā iedarbība, jo mazgadīga bērna uzturēšanās tiesību izmantošana obligāti nozīmē, ka šim bērnam ir tiesības būt kopā ar personu, kuras aizgādībā bērns atrodas, un ka tāpēc šai personai ir jābūt iespējai dzīvot kopā ar bērnu uzņemošajā dalībvalstī šīs uzturēšanās laikā” ( 30 ).

90.

Tā kā faktiskā situācija pamatlietā ir līdzīga, es neredzu iemeslu atkāpties no šīs pastāvīgās judikatūras un tās iedarbības, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai NA bērni atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un vai tādēļ tiem ir uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz LESD 21. pantu ( 31 ).

91.

Tātad runa ir par to, ka “it īpaši [..] ir jāpārbauda, vai minētajiem bērniem pašiem vai ar mātes starpniecību ir pietiekami līdzekļi un visaptverošs veselības apdrošināšanas segums Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē” ( 32 ).

92.

Tiesa sprieda, ka pretējā gadījumā ar LESD 21. pantu tiek pieļauts tas, ka trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības tiek liegtas, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas mazi bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo dalībvalstī, kuras pilsonības viņiem nav ( 33 ).

93.

Iespējamai Hartas 7. panta (un/vai ECPAK 8. panta) piemērošanai, manuprāt, nav ietekmes uz šo argumentāciju, ciktāl tā attiecas it īpaši uz tiesībām brīvi pārvietoties, kas ir garantētas LESD 21. pantā, “ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus”, kā, piemēram, Direktīvas 2004/38 7. pants ( 34 ).

94.

Lai arī LESD 21. pantā bez nosacījumiem nav atzītas trešās valsts valstspiederīgā, kuram ir pilnīgas aizgādnības tiesības pār mazgadīgiem bērniem, Savienības pilsoņiem, uzturēšanās tiesības, Tiesa ir atzinusi, ka LESD 20. pants ir piemērojams autonomi.

95.

Spriedumā Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645) Tiesa ir skaidri norādījusi, ka valsts tiesai, balstoties uz LESD 20. pantu, “vēl ir jāpārbauda, vai izņēmuma kārtā viņai nevarētu tikt piešķirtas šādas tiesības, jo citādi netiktu ievērota [trešās valsts valstspiederīgās personas, kurai pār tiem ir pilnīgas aizgādnības tiesības,] bērnu Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība tādēļ, ka šāda atteikuma dēļ šie bērni faktiski būtu spiesti pamest Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņiem iespēju efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas ar minēto statusu” ( 35 ).

96.

Faktiski ir runa par spriedumā Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124) aizsāktās judikatūras pamatu, kāda tā ir apstiprināta un precizēta daudzos vēlākos spriedumos ( 36 ).

97.

No šīs judikatūras izriet, ka uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, Savienības pilsoņa vecākam, uz LESD 20. panta pamata ir jāpiešķir ar nosacījumu, ka ar šādu uzturēšanās tiesību atteikumu šim pilsonim tiek liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu, liekot viņam pamest Savienības teritoriju kopumā.

98.

Kopš sprieduma Dereci u.c. (C‑256/11, EU:C:2011:734) pasludināšanas “tiesību [..] izmantošanas liegšanas” novērtēšanas kritērijs ir skaidri noteikts ( 37 ). Rodas jautājums par tā novērtēšanu: vai pienākums pamest Savienības teritoriju ir jāsaprot juridiski vai in concreto, ņemot vērā faktus?

99.

Abiem NA bērniem kā Vācijas valstspiederīgajiem acīmredzami ir tiesības dzīvot Vācijā. Tādējādi, ja viņām būtu jāpamet Apvienotās Karalistes teritorija, lai dotos uz Vāciju, viņu mātei būtu atvasinātas uzturēšanās tiesības šajā pēdējā minētajā valstī atbilstoši spriedumā Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124) ( 38 ) noteiktajiem principiem.

100.

Ja tā nebūtu, tad MA un IA būtu jāpamet Savienības teritorija, lai sekotu savai mātei, visticamākais, uz Pakistānu, ar ko viņām tiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu kā Savienības pilsoņu statusu.

101.

Salīdzināma situācija bija lietā, kurā tika pasludināts spriedums Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645).

102.

Šajā lietā A. D. Alokpa apgalvoja, ka, ja Luksemburgas iestādes viņai atteiktu uzturēšanās tiesības, kaut gan viņa dzīvoja šīs dalībvalsts teritorijā ar saviem bērniem, Francijas pilsoņiem, viņai nebūtu iespējas doties kopā ar viņiem uz Franciju un tur dzīvot, un tādējādi viņai būs pienākums atgriezties Togo.

103.

Pēc ģenerāladvokāta P. Mengoci domām, “tādējādi ir jāpārbauda, vai šāda lēmuma izpildes sekas iepriekš minētās judikatūras lietā Ruiz Zambrano, kā arī lietā Dereci u.c. izpratnē būtu faktisks pienākums Savienības pilsoņiem pamest Savienības teritoriju kopumā, atņemot viņiem iespēju efektīvi izmantot ar Savienības pilsoņa statusu saistīto tiesību kodolu” ( 39 ).

104.

Taču savā nākamajā spriedumā Tiesa, piekrītot ģenerāladvokāta P. Mengoci novērtējumam, konstatēja, ka “A. D. Alokpa, kā Jarel un Eja Moudoulou māte un persona, kas vienīgā īsteno aizgādnības tiesības pār viņiem kopš viņu dzimšanas, var baudīt atvasinātas pavadīšanas un uzturēšanās tiesības Francijas teritorijā” ( 40 ).

105.

Tiesa no tā secināja, ka “līdz ar to principā Luksemburgas iestāžu atteikuma piešķirt A. D. Alokpa uzturēšanās tiesības dēļ viņas bērniem nebūtu jāpamet Savienības teritorija kopumā” ( 41 ). Tomēr tajā pašā punktā tā precizēja, ka iesniedzējtiesai ir “tomēr [..] jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, tā tas faktiski ir pamatlietā” ( 42 ).

106.

Šis pēdējais precizējums, manuprāt, ir būtisks. Tam ir jēga tikai tad, ja “faktisko tiesību izmantošanas liegšanas” kritērija novērtēšana ir vienīgi juridisks jautājums.

107.

Tiesa ir atzinusi juridisku – tātad teorētisku – iespēju bērniem, Savienības pilsoņiem, un vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, kuram pār viņiem ir pilnīgas aizgādnības tiesības, dzīvot dalībvalsts, kuras valstspiederīgie ir bērni, teritorijā.

108.

Taču Tiesa nepārprotami uztic valsts tiesai rūpes izvērtēt, vai, “ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus” ( 43 ), uzņemošās dalībvalsts atteikuma piešķirt uzturēšanās tiesības vecākam, trešās valsts valstpiederīgajam, sekas nevarētu būt viņa bērnu pienākums pamest teritoriju kopumā.

109.

No šī precizējuma izriet, ka, pirmkārt, apstākļi, kas ir jāņem vērā, noteikti ir faktiski ( 44 ) un ka, otrkārt, tie var apdraudēt teorētisko iespēju nebūt spiestam pamest Savienības teritoriju kopumā. Citiem vārdiem sakot, šis spriedumā Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124) atzītais princips varētu tikt “no jauna aktivizēts” attiecībā uz valsti, kuras pilsonība ir bērniem ( 45 ).

110.

Šī “faktisko tiesību izmantošanas liegšanas” kritērija faktiskā izvērtēšana ir saderīga ar loģiku, kurai ir jādod priekšroka, izvērtējot Savienības pilsonību.

111.

Savienības pilsoņa statusa mērķis saskaņā ar Tiesas pastāvīgu apgalvojumu ir būt par dalībvalstu pilsoņu fundamentālo statusu ( 46 ). Tātad nevar būt runa par tukšu čaulu. Kā nesen ir uzsvēris ģenerāladvokāts M. Špunars, “apstiprinot dalībvalstu pilsoņiem, ka viņi ir Savienības pilsoņi, tiek radīta paļāvība, vienlaikus definējot tiesības un pienākumus” ( 47 ).

112.

Taču, lai arī tiesības uz pārvietošanos un apmešanos uz dzīvi ir skaidri minētas kā Savienības pilsoņa tiesības LESD 20. un 21. pantā, kā arī Hartas 45. pantā, nevar noliegt, ka minētais pilsonis, iespējams, citā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, ir izveidojis reālu un ilglaicīgu piesaisti, kas ir nozīmīgāka un būtiskāka par to, kāda ir dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir.

113.

Savienības pilsonības koncepcija Savienības tiesībās var tikt iemiesota tikai ar nosacījumu, ka tās aizsardzība tiek saistīta ar piesaisti vietai – tam, ka persona ir iesakņojusies teritorijā un iekļāvusies ne tikai uzņemošās valsts administratīvajā un saimnieciskajā, bet arī sociālajā un kultūras dzīvē ( 48 ).

114.

Citiem vārdiem sakot, iespēja, ka trešās valsts valstspiederīgais un viņa bērni, Savienības pilsoņi, varētu apmesties uz dzīvi viņu pilsonības dalībvalstī, nevar tikt atbalstīta tikai abstrakti ( 49 ).

115.

Taču šajā lietā, manuprāt, nav šaubu, ka NA bērniem, lai gan viņiem ir Vācijas pilsonība, nav nekādas saiknes ar šo dalībvalsti, kuras teritorijā viņas nekad nav dzīvojušas un kuras valodu viņas neprot. Tā kā viņas ir dzimušas un skolojušās Apvienotajā Karalistē, tad tā ir dalībvalsts, kurā viņas ir izveidojušas savu pilsonību.

116.

Pati Komisija savos rakstveida apsvērumos ir konstatējusi, ka, lai arī NA meitas “kā Vācijas valstspiederīgās” izmanto “beznosacījumu uzturēšanās tiesības Vācijā, nevar pamatoti sagaidīt no viņ[ām], nedz no viņu mātes, lai viņas dzīvotu šajā valstī, un uz šī pamata valsts tiesas ir uzskatījušas, kas viņas nevar tikt izraidītas no Apvienotās Karalistes uz Vāciju, neizdarot ECPAK pārkāpumu” ( 50 ).

117.

Tāpēc es uzskatu, ka, ja iesniedzējtiesai šī informācija būtu jāapstiprina, tad tai būtu jāatzīst MA un IA uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, balstoties uz LESD 20. pantu, turklāt NA pašai saistības dēļ saņemot atvasinātās uzturēšanās tiesības. Šo tiesību atteikums NA bērniem liegtu viņām iespēju efektīvi izmantot tiesības, kas viņām ir piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu. Taču saskaņā ar spriedumu Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645) ar LESD 20. pantu šāda iedarbība tiek izslēgta ( 51 ).

118.

Savā otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa atgādina, ka ir ticis juridiski konstatēts, ka Savienības pilsoņu, šajā gadījumā bērnu, izraidīšana no uzņemošās dalībvalsts uz dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi ir, radītu ECPAK 8. panta un Hartas 7. pantā garantēto tiesību pārkāpumu.

119.

Vai šāds secinājums var ietekmēt atbildi, kas sniedzama uz šo jautājumu?

120.

Par Hartas 7. panta un ECPAK 8. panta ietekmi uz LESD 20. panta piemērošanu Tiesai jau ir ticis jautāts. Spriedumā Dereci u.c. (C‑256/11, EU:C:2011:734) tā ir atbildējusi, ka, “ja iesniedzējtiesa, ņemot vērā pamata tiesvedību apstākļus, uzskata, ka prasītāju pamata lietās situācijai ir piemērojamas Savienības tiesības, tai ir jāizvērtē, vai uzturēšanās tiesību atteikums viņiem var apdraudēt Hartas 7. pantā paredzētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Turpretī, ja tā uzskata, ka minētā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tai šis izvērtējums ir jāveic, ņemot vērā ECPAK 8. panta 1. punktu” ( 52 ).

121.

Šis secinājums, manuprāt, ir pareizs. Spriedumā Alokpa un Moudoulou (C‑86/12, EU:C:2013:645) Tiesa nevilcinājās nospriest, ka “LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem atbilst situācija, kad dalībvalsts liedz trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības savā teritorijā, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas mazi bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo šajā dalībvalstī kopš dzimšanas, lai arī viņiem nav minētās dalībvalsts pilsonības un viņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja šie Savienības pilsoņi neatbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem vai ja šāda atteikuma dēļ minētajiem pilsoņiem netiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kuras piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu” ( 53 ).

122.

Ja dalībvalstij ar Līguma noteikumu netiek liegts atteikt uzturēšanās tiesības, ievērojot konkrētus nosacījumus, tad tas pēc definīcijas ir tikai tāpēc, ka runa ir par šī noteikuma piemērošanas jomu ( 54 ). Pretējā gadījumā Tiesai būtu jāatzīst, ka tai nav kompetences atbildēt uz uzdoto jautājumu.

123.

Manuprāt, no tā skaidri izriet, ka jautājumi saistībā ar LESD 20. panta piemērošanu un Savienības pilsonības ietekmi uz uzturēšanās tiesībām iekļaujas Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 55 ).

124.

Tādējādi, ja iesniedzējtiesa uzskatīja, ka Savienības pilsoņa izraidīšana izraisītu Hartas 7. panta (vai ECPAK 8. panta 1. punkta, jo to saturs ir līdzvērtīgs) pārkāpumu, šis novērtējums ir jāņem vērā LESD 20. panta piemērošanā un “faktisko tiesību izmantošanas liegšanas” kritērija novērtēšanā.

125.

Turklāt Hartas 7. panta iekļaušanu valsts tiesas apsvērumos par LESD 20. panta piemērošanu es neuzskatu par tādu, kas izraisa Savienības tiesību piemērošanas jomas paplašināšanu, kas būtu pretrunā Hartas 51. panta 2. punktam.

126.

Faktiski tā ir LESD 20. pantā nostiprinātā Eiropas Savienības pilsonība, kas izraisa pamattiesību aizsardzību – un šajā lietā it īpaši Hartas 7. panta piemērošanu –, nevis otrādi ( 56 ).

127.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas uzdoto otro un trešo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka “LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst situācija, kad dalībvalsts liedz trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības savā teritorijā, lai arī tikai šī valstspiederīgā apgādībā atrodas bērni, Savienības pilsoņi, kuri kopā ar viņu dzīvo šajā dalībvalstī kopš dzimšanas, lai arī viņiem nav minētās dalībvalsts pilsonības un viņi nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja šie Savienības pilsoņi atbilst Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem vai, ja tā nebūtu, ja šāda atteikuma dēļ minētajiem pilsoņiem tiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kuras piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Ja ir ticis juridiski atzīts, ka attiecīgo Savienības pilsoņu izraidīšana izraisītu Hartas 7. panta vai ECPAK 8. panta 1. punkta pārkāpumu, valsts tiesai tas ir jāņem vērā.

128.

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1612/68 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka bērns, un tādējādi arī vecāks, kura aizgādībā bērns ir, saņem uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, ja vecāks, kurš ir Savienības pilsonis un kurš ir strādājis šajā dalībvalstī, beidza tajā uzturēties, pirms bērns tajā sāka iet skolā.

129.

Tiesas judikatūra ļauj uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši.

130.

Pēc Tiesas domām, “migrējoša darba ņēmēja bērna tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 12. pantu ar pēc iespējas labākiem nosacījumiem turpināt mācīties uzņemošajā dalībvalstī noteikti ietver to, ka bērnam ir jābūt tiesībām būt kopā ar personu, kas par viņu galvenokārt rūpējas, un tāpēc šai personai ir jābūt tiesībām dzīvot kopā ar viņu minētajā dalībvalstī, kamēr viņš mācās. Atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju vienam no vecākiem, kurš galvenokārt rūpējas par bērnu, kas izmanto tiesības turpināt mācības uzņemošajā dalībvalstī, pārkāptu šīs tiesības” ( 57 ).

131.

Dalībvalsts pilsoņa, kurš strādā vai strādāja uzņemošajā dalībvalstī, bērni, kā arī vecāks, kura faktiskajā aizgādībā ir bērni, var šajā pēdējā minētajā valstī atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties tikai uz Regulas Nr. 1612/68 12. panta pirmo daļu ( 58 ).

132.

Spriedumā Teixeira (C‑480/08, EU:C:2010:83) Tiesa ir atgādinājusi, ka “Regulas Nr. 1612/68 12. panta mērķis ir nodrošināt, lai darba ņēmēja, kurš ir vienas dalībvalsts pilsonis, bērni, pat ja viņš vairs neveic algotu darbu uzņemošajā dalībvalstī, varētu uzsākt un vajadzības gadījumā – pabeigt savu izglītību šajā dalībvalstī” ( 59 ).

133.

Tāpat arī tā ir precizējusi, ka “saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 1612/68 12. pantā ir tikai prasīts, lai bērns būtu dzīvojis ar vecākiem vai vienu no viņiem dalībvalstī laikā, kad vismaz viens no vecākiem tajā dzīvoja darba ņēmēja statusā (spriedumi [Brown (197/86, EU:C:1988:323)], 30. punkts, un Gaal [(C‑7/94, EU:C:1995:118)], 27. punkts)” ( 60 ).

134.

Tiesa vēl skaidrāk ir nospriedusi, ka “bērna tiesības uzturēties šajā valstī, lai tajā mācītos, atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 12. pantam un līdz ar to arī vecāka, kura faktiskā aizgādībā tas ir, uzturēšanās tiesības nevar būt atkarīgas no tā, vai laikā, kad bērns uzsāka mācības, viens no bērna vecākiem uzņemošajā dalībvalstī veica profesionālu darbību kā migrējošs darba ņēmējs” ( 61 ).

135.

Spriedumā Ibrahim un Secretary of State for the Home Department Tiesa arī ir norādījusi, ka gadījumā, kad viens no attiecīgajiem bērniem ir sācis iet skolā pēc tam, kad vecāks, bijušais migrējošais darba ņēmējs, ir izceļojis no uzņemošās dalībvalsts, “tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pieejā izglītībai neattiecas tikai uz migrējošo darba ņēmēju bērniem. Tās ir piemērojamas arī bijušo migrējošo darba ņēmēju bērniem” ( 62 ).

136.

Tātad no šīs judikatūras neapšaubāmi izriet, ka Regulas Nr. 1612/68 12. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka bērnam, un tādējādi arī vecākam, kura aizgādībā bērns ir, ir uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī, ja vecāks, kurš ir Savienības pilsonis un kurš ir strādājis šajā dalībvalstī, beidza tajā uzturēties, pirms bērns tajā sāka iet skolā.

137.

Šī Regulas Nr. 1612/68 12. panta interpretācija arī ir saderīga ar principu, saskaņā ar kuru šo tiesību normu “nevar interpretēt šauri [..] un tai nekādā ziņā nedrīkst liegt tās lietderīgo iedarbību” ( 63 ).

138.

Katram gadījumam piebildīšu, ka no faktiem, kas ir sprieduma Alarape un Tijani (C‑529/11, EU:C:2013:290) pamatā, izriet, ka iepriekš atgādinātie principi ir piemērojami arī trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņu radiniekiem augšupējā līnijā.

139.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu nodaļa)) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: