1

Prasītāja – Confédération européenne des associations d’horlogers-réparateurs [Eiropas pulksteņu labotāju apvienību konfederācija] (CEAHR) – ir bezpeļņas apvienība, ko veido deviņas valsts apvienības no astoņām dalībvalstīm un kas pārstāv neatkarīgo pulksteņu remontētāju intereses.

2

2004. gada 20. jūlijā prasītāja Eiropas Komisijā iesniedza sūdzību pret The Swatch Group SA, Richemont International SA, LVMH Moët Hennessy-Louis Vuitton SA, Rolex, SA, Manufacture des montres Rolex SA, Société anonyme de la Manufacture d’horlogerie Audemars Piguet & Cie un Patek Philippe SA Manufacture d’Horlogerie (turpmāk tekstā – “Šveices pulksteņu ražotāji”), norādot, ka starp minētajiem uzņēmumiem pastāv nolīgums vai saskaņotas darbības, un norādot uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izriet no šo ražotāju atteikuma turpināt piegādāt rezerves daļas neatkarīgajiem pulksteņu remontētājiem.

3

2008. gada 10. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2008) 3600 (lieta COMP/E‑1/39.097 – Pulksteņu remonts), ar kuru tā noraidīja CEAHR sūdzību, atsaucoties uz to, ka nav pietiekamas Eiropas Savienības intereses, lai turpinātu izmeklēšanu par norādītajiem pārkāpumiem.

4

2010. gada 15. decembrī Vispārējā tiesa atcēla šo Komisijas lēmumu, ar ko bija noraidīta sūdzība. Tā atzina, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu ņemt vērā visus atbilstošos tiesiskos un faktiskos elementus un rūpīgi pārbaudīt visus šos elementus, ko tai ir darījusi zināmus prasītāja, ka tā nepietiekami ir pamatojusi savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru sūdzība attiecas tikai uz nelielu un tādējādi arī ekonomiski nenozīmīgu tirgus segmentu, un ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka pulksteņu remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu tirgus nav atsevišķs atbilstošais tirgus, bet tas ir jāaplūko kopā ar luksusa vai prestižo pulksteņu tirgu. Tādējādi tā uzskatīja, ka Komisijas pieļautie pārkāpumi varēja ietekmēt tās vērtējumu par pietiekamas Savienības intereses esamību turpināt sūdzības izskatīšanu (spriedums, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:517, 33.–43., 76.–119. un 157.–178. punkts).

5

Pēc minētā sprieduma pieņemšanas Komisija 2011. gada 1. augustā uzsāka procedūru pret Šveices pulksteņu ražotājiem atbilstoši Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 7. pantam. 2013. gada 29. jūlijā Komisija sanāksmē par lietas pašreizējo stāvokli prasītājai darīja zināmu savu pagaidu nostāju attiecībā uz sūdzību. Pēc pārbaudes veikšanas tā nolēma neturpināt izmeklēšanu.

6

Ar 2013. gada 3. septembra vēstuli tā formāli informēja prasītāju par savu nodomu noraidīt sūdzību.

7

Ar 2013. gada 27. septembra vēstuli prasītāja nosūtīja Komisijai savus apsvērumus par sūdzības noraidījumu. Tā apgalvoja, ka Šveices pulksteņu ražotāju atteikšanās piegādāt rezerves daļas ir LESD 101. un 102. panta pārkāpums.

8

Saņēmusi Richemont, Rolex un The Swatch Group apsvērumus attiecīgi 2013. gada 16. septembrī un 18. un 19. novembrī un nodevusi prasītājai šos apsvērumus un nekonfidenciālus dokumentus, ar kuriem tā pamatoja savu vērtējumu, Komisija 2014. gada 16. janvāra un 5. marta sanāksmēs par lietas pašreizējo stāvokli informēja prasītāju, ka tās apsvērumos nav jaunu būtisku elementu, kas varētu mainīt tās sākotnējo nostāju.

9

2014. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 5462 final lietā AT.39097 – Pulksteņu remonts (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko tā, ņemot vērā to līdzekļu nesamērīgo raksturu, kuri, ņemot vērā nelielo iespējamību konstatēt LESD 101. un 102. panta pārkāpuma esamību, būtu vajadzīgi sīkākas izmeklēšanas veikšanai, noraidīja prasītājas sūdzību.

10

Komisija savu izmeklēšanu veica tikai attiecībā uz pulksteņiem, kam ekonomisku un tehnisku iemeslu dēļ ir vērts veikt remontu un tehnisko apkopi, proti, attiecībā uz pulksteņiem, kuri tiek pārdoti par cenu, kas pārsniedz EUR 1000 (turpmāk tekstā – “prestižie pulksteņi”).

11

Vispirms Komisija atgādināja par prestižo pulksteņu ražošanas tirgus konkurētspēju.

12

Remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu darbība ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma preambulas 65.–73. apsvērumā. Šajā ziņā Komisija norāda, ka lielākā daļa Šveices pulksteņu ražotāju ir ieviesuši selektīva remonta sistēmas, kas ļauj neatkarīgiem remontētājiem kļūt par apstiprinātiem remontētājiem, ar nosacījumu, ka ir ievēroti kritēriji, kuri ir saistīti ar viņu apmācību, pieredzi un aprīkojumu un ar viņu telpu piemērotību remonta veikšanai. Šīs sistēmas pakāpeniski dažādos laikposmos esot izveidojuši daži ražotāji, savukārt citi ražotāji turpina piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem. Turklāt daži Šveices pulksteņu ražotāji, kas ir ieviesuši šādas sistēmas, veco pulksteņu labošanai joprojām izmanto neatkarīgu remontētāju pakalpojumus. Apstiprinātajiem remontētājiem esot piekļuve rezerves daļām un preču zīmei raksturīgajiem rīkiem, kā arī vajadzīgajai tehniskajai informācijai. Viņi rezerves daļas nevarot pārdot tālāk neapstiprinātiem remontētājiem, un bieži vien viņi ir arī šo pulksteņu izplatītāji un atbildīgi par garantijas remonta pakalpojumiem. Šveices pulksteņu ražotāji esot ieviesuši arī iekšējos remonta tīklus. Ieguldījums, kāds ir vajadzīgs, lai kļūtu par apstiprinātu remontētāju, esot atkarīgs no preču zīmes un no sniegtajiem remonta pakalpojumiem, kas var būt pamatpakalpojumi vai visaptveroši pakalpojumi, proti, tādi, kuri ir saistīti ar motora, kas griež rādītājus un nodrošina papildu funkcijas, proti, kustību, demontāžu. Dažiem Šveices pulksteņu ražotājiem remonta pakalpojumu proporcija, ko veic apstiprināti remontētāji, esot ļoti liela. Turklāt prestižajiem pulksteņiem bieži vien esot sarežģītāka mehāniskā kustība, kas prasa sarežģītāku zinātību nekā kvarca kustība.

13

Apstrīdētā lēmuma preambulas 85.–91. apsvērumā Komisija aplūkoja prestižo pulksteņu pārdošanas tirgu (primārais tirgus), šo pulksteņu tehniskās apkopes un remonta pakalpojumu sniegšanas tirgu un rezerves daļu piegādes tirgu (sekundārie tirgi), kuru ģeogrāfiskā teritorija ietver Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ). Tā uzskatīja, ka primārais tirgus un sekundārie tirgi ir atsevišķi un nodalīti tirgi.

14

Runājot par remonta un tehniskās apkopes pakalpojumiem, Komisija konstatēja, ka starp dažādu preču zīmju remonta pakalpojumiem pastāv tik neliela aizstājamība, ka var uzskatīt, ka katrai preču zīmei ir atsevišķs tirgus.

15

Runājot par rezerves daļu piegādi, tā konstatēja, ka aizstājamība ir ļoti neliela, jo dažādu preču zīmju rezerves daļas parasti nav savstarpēji aizstājamas un, ja tās tādas ir, patērētājs, lai nemazinātu pulksteņa vērtību, dod priekšroku oriģinālo rezerves daļu izmantošanai. Tādējādi saistībā ar remontu un tehnisko apkopi pastāv vairāki atsevišķi tirgi, no kuriem katrs ir saistīts ar kādu preču zīmi.

16

Komisija uzskatīja, ka nevar izslēgt, ka Šveices pulksteņu ražotāji remonta un rezerves daļu piegādes tirgos ir dominējošā stāvoklī, jo iekļūšanai šajos tirgos šo tirgu īpatnību dēļ ir vajadzīgs būtisks ieguldījums.

17

Tomēr, tā kā Šveices pulksteņu ražotāji ir ieviesuši selektīva remonta sistēmu, kas neatkarīgiem remontētājiem ļauj kļūt par apstiprinātiem remontētājiem, ar nosacījumu, ka ir izpildīti objektīvi kritēriji, Komisija nolēma, ka – pretēji prasītājas minētajiem gadījumiem – nav iespējams uzskatīt, ka tie sev ir rezervējuši sekundāros tirgus, liedzot šajos tirgos iekļūt neatkarīgiem remontētājiem. Turklāt tā precizēja, ka šāda sistēma nelikvidē faktisko konkurenci, jo starp apstiprinātiem remontētājiem konkurence pastāv un, vēl jo vairāk, viņi var labot dažādu preču zīmju pulksteņus.

18

Tādējādi, tā kā nepastāvēja īpaši apstākļi un bija ieviesta selektīva remonta sistēma, kas pamatota ar kvalitatīviem kritērijiem, atteikums turpināt piegādāt rezerves daļas, kā uzskatīja Komisija, nebija pietiekams, lai konstatētu ļaunprātības esamību. Turklāt tas varēja būt izskaidrojams ar objektīviem pamatiem un mērķi palielināt produktivitāti, konkrēti – saglabāt preču zīmes tēlu un preču kvalitāti un novērst viltojumus, kā arī ar mehānisko pulksteņu tehniskās sarežģītības palielināšanu, kas rada vajadzību pēc kvalitatīva remonta. Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija nolēma, ka iespējamība konstatēt dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību šajā lietā ir visai niecīga.

19

Runājot par nolīguma vai saskaņotu darbību esamību, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci, Komisija pēc izmeklēšanas veikšanas konstatēja, ka selektīvā remonta sistēmas visi Šveices pulksteņu ražotāji neieviesa vienā un tajā pašā laikposmā. Daži no tiem turklāt turpina piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem. Tā uzskata, ka tādējādi nevarēja secināt, ka pastāvētu nolīgums vai saskaņotas darbības. Turklāt tā uzskata, ka atsevišķu rezerves daļu tirgu esamība katrai preču zīmei tādu saskaņotu darbību īstenošanu, kuru mērķis ir pārtraukt rezerves daļu piegādi neatkarīgiem remontētājiem, padara nelietderīgu.

20

Runājot par selektīvā remonta sistēmu saderību ar Komisijas 2010. gada 20. aprīļa Regulu (ES) Nr. 330/2010 par [LESD] 101. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām (OV 2010, L 102, 1. lpp.), Komisija norādīja, ka tās izmeklēšana neļāva konstatēt, ka apstiprinātie remontētāji nevar brīvi noteikt remonta cenas, jo līgumos ir paredzētas tikai orientējošas cenas vai maksimālā cena. Tā arī precizēja, ka minēto līgumu analīze neļāva arī identificēt stigrus ierobežojumus šīs regulas izpratnē. Katrā ziņā, tā kā ražotājiem parasti pieder tirgus daļa, kura to preču zīmes sekundārajos tirgos pārsniedz 30 %, Komisija uzskatīja, ka minētā regula nebija piemērojama.

21

Pēc tam Komisija pārbaudīja, vai selektīvā remonta sistēmas atbilst judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, lai izvairītos no LESD 101. panta 1. punkta piemērošanas. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka preces raksturs selektīvā remonta sistēmu padarīja par nepieciešamu, lai saglabātu pulksteņu kvalitāti, nodrošinātu to optimālu izmantošanu, novērstu viltošanu un saglabātu preču zīmes tēlu un ekskluzivitātes un prestiža auru, kas ir saistīta ar šīm luksusa precēm no to patērētāju viedokļa. Otrkārt, tā uzskatīja, ka tās izmeklēšanā neatklājās, ka apstiprinātu remontētāju atlase netika veikta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas tiek piemēroti vienveidīgi un nediskriminējoši. Treškārt, tā uzskatīja, ka kritēriji, kas attiecas uz remontētāju apmācību un pieredzi, rīkiem, aprīkojumu un to rīcībā esošo rezerves daļu krājumiem un kas tiek izmantoti, lai novērtētu to spēju veikt remontu saprātīgā termiņā, lai gan ražotāju vidū tie atšķiras, ir kvalitatīvi kritēriji un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu sistēmas mērķi. Turklāt tās izmeklēšanā atklājās, ka apstiprinātiem remontētājiem nav līgumiska pienākuma neremontēt citu preču zīmju pulksteņus, ka lielus veicamos ieguldījumus nevar uzskatīt par mākslīgiem šķēršļiem iekļūšanai tirgū un ka tie nav nesamērīgi, jo tie ir pamatoti ar mērķi nodrošināt kvalitāti, un nereti remontētāji strādā ar vairākām preču zīmēm.

22

Tādējādi tā nolēma, ka ir visai maz iespējams, ka šīs sistēmas varētu ietilpt LESD 101. panta piemērošanas jomā.

23

Runājot par aizliegumu apstiprinātiem remontētājiem piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem, tā atgādināja, ka runa ir par selektīvām sistēmām raksturīgu elementu, kas arī ir ārpus LESD 101. panta piemērošanas jomas un kas Regulā Nr. 330/2010 nav uzskatīts par stingru ierobežojumu, pretēji tam, kāds ir paredzēts mehānisko transportlīdzekļu nozarei. Tādējādi prasītājas norādītā analoģija ar šo nozari neesot atbilstoša. Tādējādi šis tālākas pārdošanas aizliegums, kā uzskata Komisija, arī nevar veidot LESD 101. panta pārkāpumu.

24

Tādējādi Komisija nolēma, ka pat tad, ja sūdzības izskatīšanai tiktu piešķirti papildu līdzekļi, iespēja konstatēt konkurences noteikumu pārkāpumu būtu maza, līdz ar to šāda piešķiršana neesot samērīga.

25

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 7. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.

26

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 23. un 30. janvārī un 23. februārī, personas, kuras iestājušās lietā, – The Swatch Group, LVMH Moët Hennessy-Louis Vuitton un Rolex – lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas atbalstam. Ar 2015. gada 21. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs minētajām personām ļāva iestāties lietā.

27

Ar 2015. gada 31. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto dokumentu Cousins Material House Ltd lūdza atļauju iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2015. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs noraidīja Cousins Material House lūgumu par iestāšanos lietā.

28

Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus noteiktajos termiņos.

29

Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja lēmumu šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrajā palātā.

30

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

31

Komisijas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

32

Prasības pamatojumam prasītāja būtībā izvirza sešus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz kļūdu, kas pieļauta, raksturojot Šveices pulksteņu ražotāju ietekmi tirgū. Otrais pamats attiecas uz kļūdu, novērtējot, vai pastāv ļaunprātīga rīcība, kas izriet no Šveices pulksteņu ražotāju atteikuma piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem. Trešais pamats attiecas uz kļūdu, novērtējot selektīvā remonta sistēmas un atteikuma piegādāt rezerves daļas objektīvi pamatoto raksturu. Ceturtais pamats attiecas uz kļūdu, novērtējot, vai pastāv aizliegta vienošanās vai saskaņotas darbības. Piektais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Sestais pamats attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.

33

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 773/2004 7. panta 2. punktā sūdzības iesniedzējam nav piešķirtas tiesības pieprasīt, lai Komisija pieņemtu galīgu lēmumu par to, vai apgalvotais pārkāpums pastāv vai nepastāv, un nav paredzēts Komisijas pienākums katrā ziņā turpināt procedūru līdz galīgā lēmuma pieņemšanas stadijai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija, C‑56/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:575, 57. punkts; 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 75. punkts, un 2013. gada 30. maijs, Omnis Group/Komisija, T‑74/11, nav publicēts, EU:T:2013:283, 42. punkts).

34

Komisijai, kurai ar LESD 105. panta 1. punktu ir noteikts uzdevums uzraudzīt LESD 101. un 102. pantā noteikto principu piemērošanu, ir jādefinē un jāīsteno nostāja Savienības konkurences politikas jomā. Lai efektīvi izpildītu šo uzdevumu, tā ir tiesīga tai iesniegtajām sūdzībām noteikt dažādas prioritātes pakāpes un tai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 4. marts, Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, EU:C:1999:116, 88. un 89. punkts; 2001. gada 17. maijs, IECC/Komisija, C‑449/98 P, EU:C:2001:275, 36. punkts, un 2013. gada 30. maijs, Omnis Group/Komisija, T‑74/11, nav publicēts, EU:T:2013:283, 43. punkts).

35

Ja, īstenojot šo plašo rīcības brīvību, Komisija nolemj tai iesniegtajām sūdzībām noteikt dažādas prioritātes pakāpes, tā var ne vien noteikt secību, kādā sūdzības tiks izskatītas, bet arī noraidīt sūdzību tādēļ, ka nepastāv pietiekama Savienības interese turpināt lietas izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:51, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Lai novērtētu Savienības ieinteresētību pārbaudes veikšanā, Komisijai ir jāņem vērā šā konkrētā gadījuma apstākļi un, it īpaši, iesniegtajā sūdzībā norādītie faktiskie un juridiskie apstākļi. Vispirms, rūpīgi novērtējot sūdzības iesniedzēja norādītos faktiskos un tiesību apstākļus, Komisijai ir jālīdzsvaro iespējamā pārkāpuma smagums saistībā ar iekšējā tirgus darbību, pārkāpuma konstatēšanas iespējamība un to pārbaudes darbību apjoms, kādas ir nepieciešamas, lai vislabākajos iespējamajos apstākļos veiktu uzdevumu nodrošināt atbilstību LESD 101. un 102. pantam (spriedumi, 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 86. punkts, un 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:51, 158. punkts).

37

Šajā ziņā Savienības tiesas kontrole pār to, kā Komisija īsteno plašo rīcības brīvību, kas tai ir atzīta, lai izskatītu sūdzības, nedrīkst izraisīt situāciju, kad tā ar savu vērtējumu par Savienības interesi aizstāj attiecīgo Komisijas vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:51, 65. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, BVGD/Komisija, T‑104/07 un T‑339/08, nav publicēts, EU:T:2013:366, 219. punkts).

38

Turklāt, ņemot vērā, ka no sūdzības izrietošās Savienības intereses novērtējums ir atkarīgs no katras konkrētās lietas apstākļiem, nav jāierobežo to novērtējuma kritēriju skaits, ko var izmantot Komisija, un tāpat arī nav jāliek Komisijai izmantot tikai kādus noteiktus kritērijus. Tādējādi, lai novērtētu Savienības interesi, Komisija var dot priekšroku arī tikai vienam kritērijam (spriedumi, 2001. gada 17. maijs, IECC/Komisija, C‑450/98 P, EU:C:2001:276, 58. punkts, un 2013. gada 16. oktobris, Vivendi/Komisija, T‑432/10, nav publicēts, EU:T:2013:538, 25. punkts).

39

Vēl arī sūdzību izskatīšanas procedūrai ir raksturīgs tas, ka pienākums pierādīt apgalvoto pārkāpumu ir sūdzības iesniedzējam. Tāpat arī, iesniedzot prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, prasītājam Savienības tiesās ir jāsniedz argumenti un pierādījumi, lai pierādītu šī lēmuma prettiesiskumu (spriedums, 2013. gada 19. septembris, EFIM/Komisija, C‑56/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:575, 72. un 73. punkts).

40

No šīs judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa nevar kritizēt lēmuma elementus, ko prasītājs nav pienācīgi apstrīdējis, ne arī pieņemt argumentus, kurus tas izvirza, nesniedzot pierādījumus.

41

Komisijas plašā rīcības brīvība tomēr nav neierobežota. Tai ir rūpīgi jāpārbauda visi faktu un tiesību elementi, ko tai ir darījuši zināmus sūdzības iesniedzēji (spriedumi, 1999. gada 4. marts, Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, EU:C:1999:116, 86. punkts, un 2013. gada 30. maijs, OmnisGroup/Komisija, T‑74/11, nav publicēts, EU:T:2013:283, 46. punkts). Turklāt Savienības tiesas kontroles ierobežojums nenozīmē, ka tai nav jāpārbauda norādīto pierādījumu elementu saturiskā pareizība, uzticamība un saskaņotība un nav jāpārbauda, vai šie elementi veido atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, un vai tie var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (spriedumi, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 89. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, BVGD/Komisija, T‑104/07 un T‑339/08, nav publicēts, EU:T:2013:366, 220. punkts).

42

Izvirzītie pamati ir jāizskata, ņemot vērā šos apsvērumus.

43

Jāanalizē, pirmkārt, trešais pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu, kura pieļauta, novērtējot selektīvā remonta sistēmu un atteikuma piegādāt rezerves daļas objektīvi pamatoto raksturu, otrkārt, otrais pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu, kura pieļauta, novērtējot, vai pastāv ļaunprātīga rīcība, kas izriet no Šveices pulksteņu ražotāju atteikuma piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem, treškārt, pirmais pamats, kurš attiecas uz acīmredzamu kļūdu, kas pieļauta, raksturojot Šveices pulksteņu ražotāju ietekmi tirgū, ceturtkārt, ceturtais pamats, kurš attiecas uz acīmredzamu kļūdu, kas pieļauta, novērtējot, vai pastāv aizliegta vienošanās vai saskaņotas darbības, piektkārt, piektais pamats, kurš attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, un, sestkārt, sestais pamats, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.

44

Prasītājas izvirzītais trešais pamats ir sadalīts divās daļās. Ar pirmo daļu prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu judikatūras interpretācijā, uzskatot, ka selektīvas izplatīšanas sistēmai un pēc analoģijas selektīva remonta sistēmai nav piemērojams LESD 101. panta 1. punkts, ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi pamatota, nediskriminējoša un samērīga, lai gan vēl ir nepieciešams, lai šādas sistēmas sekas nebūtu jebkādas konkurences likvidēšana. Ar otro daļu tā norāda, ka Komisija, uzskatot, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir objektīvi pamatotas, nediskriminējošas un samērīgas, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

45

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

46

Prasītāja apstrīd Komisijas interpretāciju, saskaņā ar kuru attiecīgās remonta sistēmas esot saderīgas ar judikatūru, kas attiecas uz LESD 101. pantu, jo tās esot objektīvi pamatotas, nediskriminējošas un samērīgas. Tieši pretēji, šādas sistēmas esot saderīgas ar šo pantu tikai tad, ja papildus šiem nosacījumiem to sekas nav bijušas jebkādas konkurences likvidēšana, proti, ja to ieviestos ierobežojumus atsver citi konkurences faktori starp tās pašas preču zīmes precēm vai efektīvas konkurences pastāvēšana starp dažādām preču zīmēm, kā tas nav šajā gadījumā. Tā piebilst, ka jautājums par selektīvās izplatīšanas sistēmu atbilstību nav piemērots, lai novērtētu selektīvā remonta sistēmu atbilstību, ciktāl pamatproduktu tirgus atšķiras no remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu tirgus.

47

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

48

Apstrīdētā lēmuma preambulas 154. apsvērumā Komisija precizēja, ka kvalitatīva selektīvas izplatīšanas sistēma parasti tiek uzskatīta par tādu, uz kuru neattiecas LESD 101. panta 1. punkts, jo tā nerada kaitīgas sekas konkurencei, ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi pamatota, nediskriminējoša un samērīga. Līdz ar to tā šos nosacījumus piemēroja attiecīgajām selektīvā remonta sistēmām.

49

Šajā ziņā Tiesa atzina, ka dažādu izplatīšanas kanālu, kas ir pielāgoti dažādu ražotāju īpašībām un dažādu kategoriju patērētāju vajadzībām, esamība ir pamatota ilglietojamu, augstas kvalitātes un augsta tehniskā izpildījuma patēriņa preču nozarē, kurā relatīvi neliels lielu un vidēju ražotāju skaits piedāvā plašu, savstarpēji viegli aizstājamu ierīču klāstu, un ka šādām precēm faktiski var būt nepieciešams tāds pārdošanas un pēcpārdošanas pakalpojums, kas ir īpaši pielāgots to īpatnībām un saistīts ar to izplatīšanu (spriedums, 1986. gada 22. oktobris, Metro/Komisija, 75/84, EU:C:1986:399, 54. punkts).

50

No atsauces uz īpaši pielāgotu pēcpārdošanas pakalpojumu izriet, ka apstākļus, kas ļauj noteikt selektīvas izplatīšanas sistēmas saderību ar LESD 101. pantu, var izmantot arī, lai novērtētu, vai selektīva remonta sistēma, uz kuru attiecas pēcpārdošanas pakalpojums, rada kaitīgas sekas konkurencei. Tādējādi kritērijus, kas attiecas uz selektīvas izplatīšanas sistēmām, pēc analoģijas var piemērot, lai novērtētu attiecīgās selektīvā remonta sistēmas.

51

Runājot par prasītājas argumentu, ka atzīšana, ka selektīva sistēma ir objektīvi pamatota, nediskriminējoša un samērīga, esot atkarīga arī no tā, vai pastāv konkurence starp dažādu preču zīmju precēm un pakalpojumiem, kas spēj kompensēt konkurences ierobežojumus starp vienas preču zīmes precēm, kuri izriet no selektīvas sistēmas, un tas izrietot no judikatūras kļūdainas interpretācijas.

52

Runājot par nolīgumiem, kas veido selektīvas izplatīšanas sistēmu, Tiesa jau ir atzinusi, ka šādi nolīgumi noteikti ietekmē konkurenci iekšējā tirgū (spriedumi, 1983. gada 25. oktobris, AEG‑Telefunken/Komisija, 107/82, EU:C:1983:293, 33. punkts, un 2011. gada 13. oktobris, Pierre FabreDermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 39. punkts). Tomēr tā ir atzinusi, ka pastāv leģitīmas prasības, piemēram, specializētas komercdarbības saglabāšana, kuras ietvaros var sniegt īpašus pakalpojumus attiecībā uz augstas kvalitātes un augsta tehniskā izpildījuma precēm, kuri pamato cenu konkurences samazināšanu par labu konkurencei attiecībā uz citiem elementiem, kas nav cena. Tādējādi selektīvas izplatīšanas sistēmas, ciktāl tām ir leģitīms mērķis, kas var uzlabot konkurenci attiecībā uz elementiem, kuri nav tikai cena, ir uzskatāmas par konkurences elementu saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu (spriedumi, 1983. gada 25. oktobris, AEG‑Telefunken/Komisija, 107/82, EU:C:1983:293, 33. punkts, un 2011. gada 13. oktobris, Pierre Fabre Dermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 40. punkts).

53

Turklāt uz šāda izplatīšanas tīkla izveidi LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums neattiecas, ciktāl tālākpārdevēji tiek izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kas tiek paredzēti vienādi visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējoši, ciktāl attiecīgās preces īpašībām, lai saglabātu kvalitāti un nodrošinātu tās pareizu izmantošanu, ir nepieciešams šāds izplatīšanas tīkls un, visbeidzot, ciktāl definētie kritēriji nepārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai (spriedumi, 1977. gada 25. oktobris, Metro SB‑Großmärkte/Komisija, 26/76, EU:C:1977:167, 20. punkts; 1980. gada 11. decembris, L’Oréal, 31/80, EU:C:1980:289, 15. un 16. punkts, un 2011. gada 13. oktobris, Pierre FabreDermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 41. punkts).

54

Savukārt no judikatūras neizriet, ka būtu jāpārbauda, vai šo izplatīšanas tīklu sekas ir jebkādas konkurences likvidēšana. Tā kā iepriekš minētie kritēriji ir izpildīti, ar to pietiek, lai uzskatītu, ka selektīva sistēma ir konkurences elements, kas atbilst LESD 101. panta 1. punktam.

55

Tādējādi Komisija, uzskatot, ka selektīva izplatīšanas sistēma un pēc analoģijas selektīva remonta sistēma ir atbilstoša LESD 101. panta 1. punktam – ar nosacījumu, ka tā ir objektīvi pamatota, nediskriminējoša un samērīga, nav pieļāvusi kļūdu.

56

Prasītāja uzskata, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir objektīvi nepamatotas, diskriminējošas un nesamērīgas.

57

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

58

Prasītāja kritizē iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir objektīvi pamatotas. It īpaši tā apgalvo, ka pulksteņiem nepiemīt īpaša sarežģītība, kas var pamatot šo sistēmu ieviešanu, ka prestiža tēla saglabāšana nevar būt leģitīms mērķis, lai ierobežotu konkurenci, un ka minētās sistēmas nevar ļaut uzlabot aizsardzību pret viltošanu. Tā uzskata, ka tas, ka apstrīdētajā lēmumā sūdzība nav pienācīgi izskatīta, izriet arī no atbildes, kas sniegta uz tās argumentiem par analoģiju ar mehānisko transportlīdzekļu nozari, kurā ražotāji nevar traucēt neatkarīgu remontētāju piekļuvi rezerves daļām.

59

Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

60

Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 133. apsvērumā uzskatīja, ka ir iespējams, ka šīs sistēmas ir pamatotas ar mērķiem, ko ir izvirzījuši Šveices pulksteņu ražotāji, proti, vajadzību ņemt vērā prestižo pulksteņu modeļu sarežģītības attīstību, preču zīmes prestiža saglabāšanu, augstas un vienotas kvalitātes remonta pakalpojumu saglabāšanu un viltojumu novēršanu.

61

Pirmkārt, lai gan prasītāja apgalvo, ka pulksteņu mehānismi nav sarežģīti, tā šī apgalvojuma pamatojumam nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, kas varētu atspēkot Komisijas izdarīto secinājumu šajā ziņā. Runājot par pārmetumu Komisijai, ka tā nav izmantojusi ekspertu, lai pārbaudītu šo sarežģītību, pietiek atgādināt, ka, ja Komisijai nav pienākuma lemt par pārkāpuma esamību vai neesamību, tai nevar būt pienākuma veikt izmeklēšanu, jo pēdējās minētās priekšmets var būt tikai tādu pierādījumu meklēšana, kas attiecas uz pārkāpuma esamību vai neesamību, kuru tai nav pienākuma konstatēt (spriedumi, 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 76. punkts, un 2013. gada 16. oktobris, Vivendi/Komisija, T‑432/10, nav publicēts, EU:T:2013:538, 68. punkts). Tādējādi tai nevar pārmest, ka tā nav izmantojusi ekspertu.

62

Otrkārt, runājot par prasītājas apgalvojumu, ka nepastāv ticams viltošanas risks un nav vajadzības pēc selektīva remonta sistēmas, lai uzlabotu šī riska novēršanu, arī nepierādītie prasītājas apgalvojumi nevar atspēkot Komisijas izdarīto secinājumu. Tas pats attiecas uz prasītājas apgalvojumiem par neatkarīgo remontētāju uzticību un viņu iebildumiem pret viltošanas praksi.

63

No lietas materiāliem izriet, ka Šveices pulksteņu ražotāji apliecina, ka pastāv prestižo pulksteņu un to rezerves daļu viltošanas risks un ka viltošanas novēršana ir viens no selektīvā remonta sistēmu ieviešanas mērķiem. Taču prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu pierādīt, ka viltojumu risks nepastāv un ka kontrole pār rezerves daļu piegādi nav līdzeklis, kurš varētu ierobežot šo rezerves daļu viltošanu.

64

Tādējādi nepierādītie prasītājas apgalvojumi nepierāda, ka Komisija, uzskatot, ka selektīvā remonta sistēmu ieviešana un atteikums piegādāt rezerves daļas var būt pamatoti ar mērķi apkarot viltošanu, nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas.

65

Treškārt, runājot par selektīvā remonta sistēmu pamatojumu ar mērķi aizsargāt prestižo pulksteņu preču zīmes tēlu, tāpat, kā to dara prasītājs, ir jāuzsver, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka mērķis aizsargāt prestižo tēlu nevar būt leģitīms mērķis, lai ierobežotu konkurenci, un tādējādi nevar pamatot to, ka uz līguma noteikumu, kam ir šāds mērķis, neattiecas LESD 101. panta 1. punkts (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Pierre Fabre Dermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 46. punkts).

66

Tomēr no minētā sprieduma arī izriet, ka, lai gan preču zīmes tēla aizsardzība nevar pamatot konkurences ierobežošanu ar selektīva remonta sistēmas ieviešanu, mērķis aizsargāt preču kvalitāti un to pienācīgu izmantošanu pats par sevi var pamatot šādu ierobežojumu. Tiesa ir atzinusi, ka tādas specializētas komercdarbības saglabāšana, kuras ietvaros var sniegt īpašus pakalpojumus attiecībā uz augstas kvalitātes un augsta tehniskā izpildījuma precēm, ir leģitīma prasība un ka, ja tai ir šāds mērķis, uz selektīva izplatīšanas tīkla izveidi neattiecas LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, ciktāl tālākpārdevēji tiek izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kas tiek paredzēti vienādi visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un netiek piemēroti diskriminējoši, ciktāl attiecīgās preces īpašībām, lai saglabātu kvalitāti un nodrošinātu tās pareizu izmantošanu, ir nepieciešams šāds izplatīšanas tīkls un, visbeidzot, ciktāl definētie kritēriji nepārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Pierre FabreDermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 40. un 41. punkts).

67

Tā kā preču zīmes tēla aizsardzība nav vienīgais mērķis, ko Komisija uzskata par tādu, kurš var pamatot selektīva remonta sistēmu ieviešanu, un tā kā mērķis aizsargāt pulksteņu kvalitāti un pareizu izmantošanu var būt pietiekams, lai pamatotu šo ieviešanu, Komisija, nolemjot, ka ir iespējams, ka attiecīgie atteikumi veikt piegādi ir pamatoti, ciktāl tālākpārdevēji tiek izvēlēti, pamatojoties uz objektīviem kvalitātes kritērijiem, kuri netiek piemēroti diskriminējoši un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs mērķa sasniegšanai, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

68

Ceturtkārt, runājot par prasītājas kritiku, ka Komisija neuzskatīja, ka salīdzinājums ar noteikumiem, kas ir piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē, nozīmē uzskatīt, ka Šveices pulksteņu ražotāju ieviestās selektīvā remonta sistēmas nav objektīvi pamatotas, Komisijai nevar pārmest, ka tā šos noteikumus nav piemērojusi prestižo pulksteņu nozarei. Noteikumi, kas ir piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē, nav piemērojami pulksteņiem. Turklāt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 175. apsvēruma, Komisija norādīja vairākus elementus, kas prestižo pulksteņu nozari ļauj nošķirt no mehānisko transportlīdzekļu nozares.

69

Tā norādīja, ka uz transportlīdzekļu nozari attiecas īpaši nozares tiesību akti, ka rezerves daļas šajā nozarē var pārdot tieši galapatērētājiem, ka prestižo pulksteņu pēcpārdošanas pakalpojumi ir mazāk rentabls tirgus, kas neveido ļoti lielu daļu no kopējiem patērētāju izdevumiem, un ka pulksteņu nozarē ir mazāk svarīgi ieviest remonta centrus patērētāju tuvumā nekā transportlīdzekļu nozarē, jo prestižos pulksteņus ir vieglāk nosūtīt remontam. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka prestižo pulksteņu nozarē var piemērot atšķirīgu attieksmi no tās, kas ir paredzēta tiesību aktos, kuri ir piemērojami mehānisko transportlīdzekļu nozarē.

70

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, nolemjot, ka ir iespējams, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir pamatotas ar vajadzību ņemt vērā prestižo pulksteņu modeļu augsto sarežģītību, augstas un vienotas kvalitātes remonta pakalpojumu saglabāšanu un viltojumu novēršanu.

71

Runājot par selektīvā remonta sistēmu diskriminējošo raksturu, prasītāja apgalvo, ka piekļuvei šīm sistēmām esot vajadzīgi būtiski ieguldījumi, ka kvalifikācijas prasības un prasības par aprīkojumu esot pārāk augstas, jo vissarežģītākais remonts tiekot veikts tikai izņēmuma kārtā, un ka remontētājiem esot jāizpilda ieguldījumu nosacījumi, kas ir īpaši katrai preču zīmei.

72

Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

73

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, tā kā visi šie elementi ir objektīvi kritēriji, kam ir saistība ar selektīvā remonta sistēmu mērķi, Komisija, nolemjot, ka tie nevar atspēkot to nediskriminējošo raksturu, nav pārsniegusi savu rīcības brīvību. Turklāt prasītāja neapstrīd remonta sistēmu atlases kritēriju objektīvo raksturu.

74

Tādējādi ar prasītājas izvirzītajiem elementiem nevar pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka selektīvā remonta sistēmas nav diskriminējošas.

75

Runājot par selektīvā remonta sistēmu samērīgo raksturu, prasītāja pamatojas uz veco vai vienkāršo pulksteņu sarežģītības neesamību, lai pierādītu attiecīgo remonta sistēmu nesamērīgo raksturu.

76

Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

77

Prasītāja nepaskaidro, kādā veidā vienu un to pašu prasību piemērošana vecu vai vienkāršāku pulksteņu remontam un jaunāku pulksteņu remontam pārsniegtu to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka selektīva remonta sistēmām ir tādas prasību un ieguldījumu pakāpes, kas atšķiras atkarībā no pulksteņu modeļiem un remonta veidiem, līdz ar to atšķirības starp modeļiem un piedāvāto pakalpojumu līmeņiem tiek ņemtas vērā.

78

Katrā ziņā prasītāja administratīvā procesa laikā atzina, ka valsts neatkarīgo remontētāju apvienības saviem biedriem pieprasa, lai viņi veiktu ieguldījumus apmācībās, rīkos un rezerves daļu krājumos, kas ir līdzīgi tiem, kādus prasa Šveices pulksteņu ražotāji, un tas apstiprina ieguldījumu, kuri veicami, lai piedalītos selektīvā remonta sistēmās, samērīgo raksturu.

79

Turklāt Komisija pamatoti konstatēja, ka attiecīgie ieguldījumi ir kopīgi vairākām preču zīmēm, un tas palielina to rentabilitāti. Turklāt prasītājas apgalvojums administratīvā procesa laikā, ka apstiprināto remontētāju skaits noteikti esot augsts un pieaugot, apstiprina, ka šīs sistēmas neprasa pārāk lielus ieguldījumus, jo tās ir pieejamas.

80

Visbeidzot, prasītājas arguments, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir raksturīgas ļaunprātīgai praksei, kas ir minēta LESD 102. pantā, nevar atspēkot to objektīvi pamatoto raksturu, jo iepriekš aplūkotie kritēriji ir ievēroti. Tādējādi tas nevar norādīt uz acīmredzamu Komisijas kļūdu.

81

Tādējādi Komisija, uzskatot, ka nav izslēgts, ka Šveices pulksteņu ražotāju ieviestās selektīvā remonta sistēmas varētu būt pamatotas ar mērķi aizsargāt preču kvalitāti, jo tās ir balstītas uz kvalitatīviem atlases kritērijiem, kas tiek piemēroti nediskriminējoši, un tās ir samērīgas, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

82

Tādējādi trešais pamats nav pamatots.

83

Prasītājas izvirzītais otrais pamats ir sadalīts trīs daļās. Vispirms Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka atteikums piegādāt rezerves daļas, ko ir paudis uzņēmums, kurš ir dominējošā stāvoklī, var būt ļaunprātīga rīcība tikai zināmos apstākļos. Pēc tam Komisija esot pieļāvusi kļūdu, secinot, ka attiecīgās selektīvā remonta sistēmas ir likumīgas, ņemot vērā LESD 102. pantu, tāpēc, ka tās ir likumīgas, ņemot vērā LESD 101. pantu. Visbeidzot Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka atteikums turpināt piegādāt rezerves daļas neizriet no Šveices pulksteņu ražotāju vēlmes sev rezervēt tirgu un ka šie atteikumi nevar likvidēt jebkādu konkurenci.

84

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

85

Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā uzskatīja, ka atteikums piegādāt rezerves daļas var veidot ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē tikai tad, ja tas var likvidēt jebkādu konkurenci, un ka objektīva pamatojuma neesamība vien nav pietiekams iemesls, lai pierādītu ļaunprātīgu rīcību saskaņā ar LESD 102. pantu.

86

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

87

Šajā ziņā Tiesai un Vispārējā tiesai jau ir bijusi iespēja novērtēt uzņēmuma, kam ir dominējošs stāvoklis, atteikuma piegādāt rezerves daļas atbilstību LESD 102. pantam situācijā, kurai ir raksturīga preču primārā tirgus, šo preču remonta un tehniskās apkopes pakalpojumu tirgus, kā arī rezerves daļu tirgus esamība.

88

Turklāt saskaņā ar judikatūru uzņēmuma, kam ir dominējošs stāvoklis kādas konkrētas preces tirgū, atteikums izpildīt pasūtījumus, kurus ir veicis esošais klients, ir šī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē, ja bez jebkāda objektīva pamatojuma šī rīcība var likvidēt tirdzniecības partnera konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1974. gada 6. marts, Istituto ChemioterapicoItaliano un Commercial Solvents/Komisija, 6/73 un 7/73, EU:C:1974:18, 25. punkts, un 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 183. punkts).

89

1998. gada 26. novembra sprieduma Bronner (C‑7/97, EU:C:1998:569) 38. punktā Tiesa turklāt ir norādījusi, ka, lai gan 1974. gada 6. marta spriedumā Istituto Chemioterapico Italiano un CommercialSolvents/Komisija (6/73 un 7/73, EU:C:1974:18) un 1985. gada 3. oktobra spriedumā CBEM (311/84, EU:C:1985:394) tā par ļaunprātīgu atzina faktu, ka uzņēmums, kam ir dominējošs stāvoklis konkrētajā tirgū, atsakās uzņēmumam, ar kuru tas konkurē blakus esošajā tirgū, piegādāt attiecīgi izejvielas un sniegt pakalpojumus, kas noteikti ir vajadzīgi tā darbības veikšanai, tā to atzina tiktāl, ciktāl attiecīgā rīcība varēja likvidēt jebkādu šī uzņēmuma konkurenci (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 326. punkts).

90

Tādējādi, lai secinātu, ka pastāv ļaunprātīga rīcība LESD 102. panta izpratnē, attiecīgajam preču vai pakalpojumu atteikumam ir jābūt tādam, kas var likvidēt jebkādu šo preču vai pakalpojumu pieprasītāja konkurenci tirgū, šim atteikumam ir jābūt tādam, kurš nevar būt objektīvi pamatots, un šīm precēm un pakalpojumiem pašiem par sevi noteikti ir jābūt vajadzīgiem pieprasītāja darbības veikšanai (šajā ziņā skat. spriedumus, 1998. gada 26. novembris, Bronner, C‑7/97, EU:C:1998:569, 41. punkts, un 2009. gada 9. septembris, Clearstream/Komisija, T‑301/04, EU:T:2009:317, 147. punkts).

91

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma preambulas 105. un 106. apsvērumā atgādinot, ka tikai zināmos apstākļos piegādes atteikums, ko ir paudis uzņēmums, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, var būt ļaunprātīga rīcība LESD 102. panta izpratnē. Lai varētu konstatēt ļaunprātīgu rīcību, ir jābūt jebkādas efektīvas konkurences likvidēšanas riskam. Tādējādi Komisija nav arī pieļāvusi kļūdu, precizējot, ka objektīva pamatojuma neesamība vien nav pietiekams iemesls, lai pierādītu ļaunprātīgu rīcību atbilstoši LESD 102. pantam.

92

Prasītāja pārmet Komisijai, ka remonta sistēmu un attiecīgā aizlieguma piegādāt rezerves daļas ārpus sistēmas saderību ar LESD 102. pantu tā ir pamatojusi ar to saderību ar judikatūru, kas attiecas uz LESD 101. pantu.

93

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

94

No Tiesas judikatūras izriet, ka LESD 101. panta piemērojamība līgumam neizslēdz LESD 102. panta piemērojamību šī paša līguma pušu rīcībai, ja ir izpildīti katras tiesību normas piemērošanas nosacījumi, un tādējādi tas, ka uzņēmēji, kas ir pakļauti faktiskai konkurencei, īsteno atļautu praksi atbilstoši LESD 101. pantam, nenozīmē, ka šāda pati prakse, kuru īsteno uzņēmums, kas ir dominējošā stāvoklī, vispār nevarētu veidot ļaunprātīgu šī stāvokļa izmantošanu (spriedums, 2000. gada 16. marts, Compagnie maritime belgetransports u.c./Komisija, C‑395/96 P un C‑396/96 P, EU:C:2000:132, 130. un 131. punkts). Tādējādi konstatējums par rīcības likumību atbilstoši LESD 101. pantam principā nenozīmē konstatēt, ka šī rīcība ir likumīga atbilstoši LESD 102. pantam, bet šajā nolūkā ir jāpārbauda, vai ir izpildīti pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas nosacījumi.

95

Šajā gadījumā, protams, apstrīdētā lēmuma preambulas 119., 122. un 128. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz attiecīgo selektīvā remonta sistēmu saderību ar LESD 101. panta 1. punktu, kad tā uzskatīja, ka šīs sistēmas nerada pret konkurenci vērstas sekas, jo tās ir pamatotas ar kvalitatīviem kritērijiem un atbilst nosacījumiem, kas ir izvirzīti judikatūrā, kura attiecas uz LESD 101. panta 1. punktu. Tādējādi tā izmantoja judikatūru par šīs tiesību normas piemērošanu, lai pierādītu, ka attiecīgo selektīvā remonta sistēmu ieviešana nevar likvidēt jebkādu konkurenci, proti, lai novērtētu, vai šis LESD 102. panta piemērošanas nosacījums ir izpildīts.

96

Tomēr, tā kā uz selektīva remonta vai izplatīšanas sistēmām neattiecas LESD 101. panta 1. punkts, jo tās tiek uzskatītas par konkurences elementiem, ņemot vērā, ka ir izpildīti zināmi nosacījumi (šajā ziņā skat. spriedumus, 1983. gada 25. oktobris, AEG‑Telefunken/Komisija, 107/82, EU:C:1983:293, 33.–35. punkts; 2011. gada 13. oktobris, Pierre Fabre Dermo-Cosmétique, C‑439/09, EU:C:2011:649, 40. un 41. punkts, un 1992. gada 27. februāris, Vichy/Komisija, T‑19/91, EU:T:1992:28, 65. punkts), Komisija, īstenojot plašo rīcības brīvību, kāda tai ir atbilstoši šī sprieduma 34. punktā minētajai judikatūrai, varēja uzskatīt, ka šādu sistēmu saderība ar šo tiesību normu ir norāde, kas kopā ar citiem elementiem var pierādīt, ka ir visai maz iespējams, ka to sekas būs jebkādas konkurences likvidēšana tās judikatūras izpratnē, kura attiecas uz LESD 102. pantu.

97

Šajā ziņā ir jānorāda, ka papildus atsaucei uz remonta vai izplatīšanas sistēmu saderību ar LESD 101. panta 1. punktu Komisija ir pamatojusies arī uz citiem elementiem, piemēram, uz konkurences starp apstiprinātajiem remontētājiem attiecīgajā tirgū esamību (preambulas 118. apsvērums) un selektīva remonta tīklu pieejamību remontētājiem, kas vēlas tiem pievienoties (preambulas 123. apsvērums).

98

Šajos apstākļos Komisija nav pieļāvusi kļūdu, novērtējot iespējamību, vai attiecīgie piegādes atteikumi neradīs pret konkurenci vērstas sekas, kas veido ļaunprātīgu rīcību LESD 102. panta izpratnē, pamatojoties it īpaši uz nosacījumiem, kas ir izvirzīti judikatūrā, kura attiecas uz LESD 101. panta 1. punktu, un kas ir izmantojami, lai pārbaudītu, vai selektīvas izplatīšanas vai remonta sistēmas nerada konkurences ierobežojumu, kurš nav saderīgs ar šo tiesību normu, it īpaši, ciktāl tā šo vērtējumu ir balstījusi uz citiem faktiskiem elementiem, kas var pierādīt jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanas riska neesamību.

99

Prasītāja uzskata, ka Komisija, novērtējot, vai pastāv ļaunprātīga rīcība, ciktāl tā ņēma vērā Šveices pulksteņu ražotāju nodomu sev nerezervēt tirgu un uzskatīja, ka attiecīgie piegādes atteikumi nevar likvidēt jebkādu konkurenci, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu.

100

Komisija šo argumentāciju apstrīd.

101

Pārbaudot dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību un lai identificētu šāda stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, Komisijai ir jāņem vērā visi ar šo rīcību saistītie atbilstošie faktiskie apstākļi (skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, EU:C:2012:221, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Tādējādi iespējama pret konkurenci vērsa nodoma esamība ir tikai viens no vairākiem faktiskajiem apstākļiem, ko var ņemt vērā, lai noskaidrotu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (spriedums, 2012. gada 19. aprīlis, Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, EU:C:2012:221, 20. punkts).

103

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, ņemdama vērā, ka Šveices pulksteņu ražotāji paskaidroja, ka savas selektīvā remonta sistēmas tie ir ieviesuši citu iemeslu dēļ, bet ne ar nodomu sev rezervēt remonta un tehniskās apkopes tirgus, ciktāl tā, lai pamatotu savu secinājumu par nelielo iespējamību konstatēt LESD 102. panta pārkāpumu, balstījās ne tikai uz šo ar nodomu saistīto elementu.

104

Prasītāja uzskata, ka atteikumi piegādāt rezerves daļas neatkarīgiem remontētājiem var likvidēt jebkādu konkurenci attiecīgajos tirgos, jo apstiprināto remontētāju skaits ir ļoti neliels un to tirgus daļa ir ļoti niecīga.

105

Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.

106

Runājot par kritēriju par jebkādas konkurences likvidēšanu, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu, nav jāpierāda jebkādas konkurences likvidēšana tirgū, bet ir svarīgi pierādīt, ka attiecīgie atteikumi varētu vai var izraisīt jebkādas konkurences likvidēšanu tajā (spriedumi, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 563. punkts, un 2009. gada 9. septembris, Clearstream/Komisija, T‑301/04, EU:T:2009:317, 148. punkts).

107

Šajā ziņā, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 73., 110., 118. un 162. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka starp apstiprinātajiem remontētājiem, kā arī starp šiem remontētājiem un Šveices pulksteņu ražotājiem pastāv konkurence remonta tirgū, ciktāl tie tiek atlasīti, pamatojoties uz kvalitatīviem kritērijiem, un selektīvās sistēmas ir pieejamas visiem neatkarīgajiem remontētājiem, kas atbilst šiem kritērijiem un vēlas šīm sistēmām pievienoties.

108

Tā kā no attiecīgo selektīvā remonta sistēmu īpašību analīzes, kas ir veikta šī sprieduma 60.–81. punktā, izriet, ka tās var uzskatīt par konkurences elementiem, kuriem nav piemērojams LESD 101. panta 1. punkts, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, no šī konstatējuma un no citiem šī sprieduma 107. punktā minētajiem elementiem secinādama, ka ir visai maz iespējams, ka to ieviešana varētu likvidēt jebkādu faktisku konkurenci.

109

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 122. apsvērumā Komisija ir precizējusi, ka konkurences esamība izriet arī no apstiprināto remontētāju iespējas veikt vairāku preču zīmju pulksteņu remontu. Taču, tā kā pastāv iespēja panākt apjomradītus ietaupījumus, tas, ka apstiprinātie remontētāji var veikt vairāku preču zīmju pulksteņu remontu, arī ir konkurences elements remonta tirgū, kas palīdz pierādīt, ka ir visai neliela iespēja konstatēt jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanas risku.

110

Treškārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 123. apsvērumā Komisija ir arī norādījusi, ka izmeklēšanas laikā neatkarīgi remontētāji ir pievienojušies atsevišķu preču zīmju selektīvā remonta sistēmām. Prasītāja ne apgalvo, ne pierāda, ka ikvienam neatkarīgam remontētājam, kas atbilst kritērijiem, būtu liegts piedalīties vienā vai vairākās selektīvā remonta sistēmās. Turklāt tā nesniedz pierādījumus, kas apstiprinātu, ka remontētāji, kuri atbilst kritērijiem, nav tikuši atzīti par apstiprinātiem remontētājiem.

111

Tādējādi, ņemot vērā visus Komisijas norādītos faktus, ir skaidrs, ka, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, tā uzskatīja, ka jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanas risks ir visai neliels. Ņemot vērā attiecīgo selektīvā remonta sistēmu darbības kārtību, starp apstiprinātiem remontētājiem, kā arī starp šiem remontētājiem un ražotāju iekšējiem remonta centriem pastāv konkurence. Turklāt citi Komisijas analizētie elementi pierāda, ka attiecīgo selektīvā remonta sistēmu īpašības ļauj jauniem dalībniekiem iekļūt remonta tirgū, līdz ar to pastāv iespējams konkurences spiediens, kas var apstiprināt jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanas riska neesamību šajā lietā aplūkoto remonta sistēmu darbībā.

112

Ceturtkārt, neatkarīgu remontētāju, kas ir piederīgi kādai valsts neatkarīgo remontētāju apvienībai, skaita samazināšanās pati par sevi nevar pierādīt jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanu. Turklāt LESD 101. pantā – tāpat kā citos Līgumā paredzētajos konkurences noteikumos – ir paredzēts aizsargāt ne tikai konkurentu vai patērētāju tiešās intereses, bet arī tirgus struktūru un tādējādi konkurenci kā tādu (spriedums, 2015. gada 19. marts, Dole Food un DoleFresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 125. punkts). Vajadzība aizsargāt neizkropļotu konkurenci tādējādi nenozīmē vajadzību aizsargāt neatkarīgu remontētāju kā tādu esamību.

113

Piektkārt, tas, ka prasītāja atsaucas uz citātu no 2005. gada vēstules, kurā ir ietverts provizorisks Komisijas secinājums, ka Šveices pulksteņu ražotāji esot centušies sev rezervēt remonta un tehniskās apkopes tirgus, nevar pierādīt acīmredzamu kļūdu. Šo secinājumu nevar izdarīt no prasītājas izmantotā citāta, kurā Komisija tikai konstatē, ka preces vērtības saglabāšana nozīmē, ka pēcpārdošanas pakalpojumus sniedz vai nu paši pulksteņu ražotāji, vai arī apstiprināti pakalpojumu centri, proti, trešie uzņēmumi. Turklāt, kā to norāda Komisija, šajā vēstulē bija ietverta tikai provizoriska nostāja, kas pausta pirms pirmā sūdzības noraidījuma atcelšanas Vispārējā tiesā, un pēc tam tika veikta attiecīgo tirgu papildu pārbaude. Šādos apstākļos tas, ka Komisijas galīgā nostāja neatbilst tās provizoriskajai nostājai, ja pieņem, ka tas ir pierādīts, nevar radīt kļūdu Komisijas vērtējumā.

114

Sestkārt, prasītājas apgalvojumi, ka, pirmkārt, rezerves daļu tirgus un tehniskās apkopes un remonta tirgus aug un, otrkārt, ražotāju veiktā remonta un tehniskās apkopes cenas ir augstas, nevar likt apšaubīt Komisijas vērtējumu par ļaunprātīgas rīcības esamības iespējamību. Ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas attiecas uz dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kura var ietekmēt tirgus struktūru, un tas nav atkarīgs no attiecīgā tirgus apjoma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2003. gada 17. decembris, British Airways/Komisija, T‑219/99, EU:T:2003:343, 241. punkts). Tādējādi tirgus apjomam nav ietekmes uz ļaunprātīgas rīcības konstatēšanu.

115

Septītkārt, prasītājas arguments, ka Komisija nav ievērojusi kritērijus, kas ir noteikti Komisijas paziņojumā “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102.] pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” (OV 2009, C 45, 7. lpp.), arī nevar pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu. Saskaņā ar šo paziņojumu Komisija piegādes atteikumus uzskata par prioritāriem, pirmkārt, ja tie attiecas uz preci vai pakalpojumu, kas ir objektīvi nepieciešams, lai varētu īstenot faktisku konkurenci lejupējā tirgū, otrkārt, ja tie var izraisīt lejupējas konkurences likvidēšanu un, treškārt, ja tie var kaitēt patērētājiem. Tā kā Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, uzskatīja, ka iespējamība pierādīt jebkādas konkurences likvidēšanas risku ir maza, šī lieta neatbilst vienam no kumulatīvajiem kritērijiem, lai tiktu izskatīta prioritārā kārtībā. Tā kā viens no kritērijiem nav izpildīts, nav vajadzības novērtēt prasītājas argumentu pamatotību saistībā ar pārējiem diviem kritērijiem, kas attiecas uz to, vai rezerves daļas ir objektīvi nepieciešamas, lai varētu īstenot faktisku konkurenci, un uz kaitējumu, kas nodarīts patērētājiem.

116

Tādējādi Komisija, uzskatīdama, ka iespējamība pierādīt jebkādas faktiskas konkurences likvidēšanas risku ir visai niecīga, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

117

Līdz ar to Komisija, uzskatot, ka ir visai maza iespējamība konstatēt ļaunprātīgu rīcību, kas izriet no atteikuma turpināt piegādāt rezerves daļas, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

118

Tādēļ otrais pamats nav pamatots.

119

Šajā pamatā prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka, lai arī tā ir konstatējusi, ka nav izslēgts, ka Šveices pulksteņu ražotājiem ir dominējošs stāvoklis rezerves daļu piegādes tirgū, lai gan pēdējiem minētajiem varētu būt monopola stāvoklis, tā tomēr nav šo elementu ņēmusi vērā, lai novērtētu ļaunprātīgas rīcības esamības iespējamību.

120

Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

121

Apstrīdētā lēmuma preambulas 102. un 103. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka nevar izslēgt, ka Šveices pulksteņu ražotājiem pieder dominējošs stāvoklis remonta un rezerves daļu piegādes tirgos, ciktāl iekļūšanai šajos tirgos ir vajadzīgi lieli ieguldījumi to īpašību dēļ.

122

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka LESD 102. pantā paredzētais dominējošais stāvoklis attiecas uz tādu uzņēmuma ekonomiskās ietekmes situāciju, kas tam piešķir varu likt šķēršļus faktiskas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem un klientiem. Ar šo noteikumu nav paredzēts nekāds dominējošā stāvokļa jēdziena formas vai pakāpes nošķīrums. Ja uzņēmumam ir tāda ekonomiskā ietekme, kāda pieprasīta LESD 102. pantā, lai pierādītu, ka tam konkrētajā tirgū ir dominējošs stāvoklis, tā rīcība ir jāizvērtē atbilstoši šai tiesību normai. Tomēr tirgus ietekmes pakāpe principā drīzāk ietekmē attiecīgā uzņēmuma rīcības seku apmēru, nevis ļaunprātīgas rīcības kā tādas esamību (spriedumi, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 79.–81. punkts, un 2012. gada 19. aprīlis, Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, EU:C:2012:221, 38. un 39. punkts).

123

Atbilstoši šai judikatūrai tam, vai Šveices pulksteņu ražotājiem ir tāda ietekme tirgū, kas ir lielāka nekā Komisijas pieļautā, principā nav nozīmes, pārbaudot tiem pārmestās rīcības ļaunprātīgo raksturu.

124

Turklāt, tā kā no otrā pamata pārbaudes izriet, ka, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija noraidīja iespējamību, ka Šveices pulksteņu ražotājiem pārmestā rīcība būtu ļaunprātīga, no tā noteikti izriet, ka pirmais pamats, kas attiecas uz kļūdu, raksturojot Šveices pulksteņu ražotāju ietekmi tirgū, nav lietderīgs.

125

Tādējādi pirmais pamats nav lietderīgs.

126

Prasītāja apgalvo, ka Komisija, nolemdama, ka ir visai maz iespējams, ka Šveices pulksteņu ražotāju atteikumi turpināt piegādāt rezerves daļas būtu aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību rezultāts, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Šī apgalvojuma pamatojumam tā būtībā izvirza trīs argumentus. Vispirms Šveices pulksteņu ražotājiem esot bijusi interese organizēt šādas saskaņotas darbības. Vienīgais veids, kādā tie varēja sasniegt mērķi sev rezervēt remonta un tehniskās apkopes tirgus, esot bijis rīkoties kolektīvi. Visbeidzot Komisijai esot bijis sīkāk jāizpēta šis jautājums, iegūstot to divu Šveices komercapvienību sanāksmju protokolus, kuru laikā Šveices pulksteņu ražotāji esot apsprieduši rezerves daļu piegādi neatkarīgiem remontētājiem.

127

Saskaņā ar judikatūru pakāpeniska piegādes atteikuma lēmumu pieņemšana, ja tā ir notikusi ilgā laika posmā, kā tas ir šajā gadījumā, ļauj uzskatīt, ka šie lēmumi ir nevis aizliegtas vienošanās rezultāts, bet gan izriet no virknes neatkarīgu komerclēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:51, 131. un 132. punkts).

128

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka atteikumu progresija ir nevis aizliegtas vienošanās rezultāts, bet gan izriet no virknes neatkarīgu komerclēmumu, ko ir pieņēmuši Šveices pulksteņu ražotāji, ciktāl šie lēmumi nav pieņemti vienā un tajā pašā brīdī, ne arī vienā un tajā pašā laikposmā, bet pakāpeniski un salīdzinoši ilgā laikposmā. Prasītāja neapstrīd laika kontekstu, kādā tika ieviestas selektīvā remonta sistēmas un tika pausti piegādes atteikumi. Turklāt tā ir iesniegusi atteikuma vēstules, kas ir datētas ar 1996., 2000. un 2002. gadu.

129

Tādējādi, tā kā nebija elementu, kas pierādītu nolīgumu vai slepenu vienošanos, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolēma, ka ir visai maz iespējams, ka atteikumi piegādāt rezerves daļas būtu aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību rezultāts.

130

Runājot par argumentu, ka Šveices pulksteņu ražotājiem esot bijis ekonomisks iemesls rīkoties saskaņoti, ko Komisija esot atzinusi, un argumentu, ka vienīgais veids, kādā šie ražotāji varēja sasniegt mērķi sev rezervēt remonta un tehniskās apkopes tirgus, esot bijis rīkoties kolektīvi, ir jāsecina, ka tie ir balstīti uz nepamatotiem apgalvojumiem un uz iespējamiem centieniem sasniegt mērķi, ko prasītāja nav pierādījusi. Turklāt, tā kā nav elementu, kas pierādītu nolīgumu vai slepenu vienošanos, šie argumenti nav tādi, kuri varētu pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

131

Runājot par to, ka Komisijai būtu bijusi jāveic sīkāka izpēte, kā tas izriet no šī sprieduma 61. punktā minētās judikatūras, ja Komisijai nav pienākuma lemt par pārkāpuma esamību vai neesamību, tai nevar būt pienākuma veikt izmeklēšanu, jo pēdējās minētās priekšmets var būt tikai tādu pierādījumu meklēšana, kas attiecas uz pārkāpuma esamību vai neesamību, kuru tai nav pienākuma konstatēt. Tādējādi tai nevar pārmest, ka tā nav centusies iegūt divu Šveices komercapvienību sanāksmju protokolus.

132

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nolemjot, ka ir visai maz iespējams, ka Šveices pulksteņu ražotāju atteikumi turpināt piegādāt rezerves daļas ir aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību rezultāts.

133

Tādējādi ceturtais pamats nav pamatots.

134

Prasītāja apgalvo, ka Komisija savam secinājumam par atteikumu izskatīt tās sūdzību nav sniegusi atbilstošu pamatojumu.

135

Šajā ziņā Komisijai nav pienākuma norādīt pamatojumu, ja tā atsakās izskatīt sūdzību. Tā kā pamatojumam ir jābūt pietiekami precīzam un detalizētam, lai Vispārējā tiesa varētu efektīvi pārbaudīt, kā Komisija ir īstenojusi savu rīcības brīvību, lai definētu prioritātes, Komisijai ir jāizklāsta fakti, no kuriem ir atkarīgs lēmuma pamatojums, un juridiskie apsvērumi, kas tai liek pieņemt šādu lēmumu (rīkojums, 2011. gada 31. marts, EMC Development/Komisija, C‑367/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:203, 75. punkts, un spriedums, 2015. gada 21. janvāris, easyJet Airline/Komisija, T‑355/13, EU:T:2015:36, 70. punkts).

136

Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka iespējamība konstatēt LESD 102. panta pārkāpumu, ņemot vērā, ka nav riska, ka atteikumi piegādāt rezerves daļas un selektīvā remonta sistēmu ieviešana likvidē jebkādu faktisku konkurenci, ir visai neliela. Turklāt tā uzskatīja, ka iespējamība konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu ir visai neliela, jo atteikumi piegādāt rezerves daļas un selektīvā remonta sistēmu ieviešana izriet no neatkarīgiem komerclēmumiem, kas nav pieņemti vienlaikus. Turklāt tā atbildēja uz visiem sūdzībā ietvertajiem apgalvojumiem, un to prasītāja neapstrīd.

137

Šādos apstākļos Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, skaidri un nepārprotami izklāstot faktus un juridiskos apsvērumus, kas tai lika konstatēt, ka iespēja pierādīt LESD 101. un 102. panta pārkāpumu ir visai neliela. Tā kā šie precizējumi dod Vispārējai tiesai iespēju efektīvi pārbaudīt, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā īsteno savu plašo rīcības brīvību, apstrīdētais lēmums ir pietiekami pamatots.

138

Tādējādi piektais pamats nav pamatots.

139

Atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam prasības pieteikumā ir jābūt iekļautam izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam.

140

Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, jo tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta prasībām (spriedums, 1995. gada 12. janvāris, Viho/Komisija, T‑102/92, EU:T:1995:3, 68. punkts).

141

Prasības pieteikumā prasītāja tikai norāda, ka Komisijas secinājums izrietot no procedūras, kuras laikā tā neesot rūpīgi pārbaudījusi prasītājas norādītos faktiskos un juridiskos apstākļus, pārkāpjot tās tiesības uz labu pārvaldību, bet tā nesniedz nekādus paskaidrojumus, kas varētu pamatot šo apgalvojumu.

142

Atsauci uz labas pārvaldības principu vien nevar uzskatīt par pietiekamu, lai izpildītu nosacījumus par skaidrību un precizitāti, kas ir izvirzīti 1991. gada 2. maija Reglamentā.

143

Tādējādi sestais pamats nav pieņemams.

144

Tā kā neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem nepierāda, ka Komisija būtu pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas, prasība nav pamatota.

145

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež: