1

2001. gada 28. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome pieņēma Rezolūciju 1373 (2001), ar kuru noteica vispusīgas stratēģijas cīņā pret terorismu un jo īpaši cīņā pret terorisma finansēšanu.

2

2001. gada 27. decembrī, uzskatot, ka šajā sakarā ir nepieciešama Eiropas Savienības rīcība, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1373 (2001), Eiropas Savienības Padome pieņēma Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV 2001, L 344, 93. lpp.). Kopējās nostājas 2001/931 2. pantā tostarp bija paredzēts iesaldēt līdzekļus, finanšu aktīvus vai ekonomiskos resursus, kas pieder šīs kopējās nostājas pielikumā uzskaitītajām personām, grupām un organizācijām.

3

Šajā pašā dienā, lai īstenotu Savienības līmenī Kopējā nostājā 2001/931 aprakstītos pasākumus, Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV 2001, L 344, 70. lpp.), kā arī Lēmumu 2001/927/EK, ar kuru nosaka Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzēto sarakstu (OV 2001, L 344, 83. lpp.). Prasītājas nosaukums nebija iekļauts šajā sākotnējā sarakstā.

4

2002. gada 2. maijā Padome pieņēma Kopējo nostāju 2002/340/KĀDP, ar ko atjaunina Kopējo nostāju 2001/931 (OV 2002, L 116, 75. lpp.). Kopējās nostājas 2002/340 pielikumā tiek atjaunināts to personu, grupu un organizāciju saraksts, kurām piemēro Kopējā nostājā 2001/931 paredzētos ierobežojošos pasākumus, un tajā iekļauj tostarp prasītāju, Kurdistan Workers’ Party (PKK), to identificējot šādi: “Kurdistan Workers' Party (PKK)”.

5

Šajā pašā dienā Padome pieņēma arī Lēmumu 2002/334/EK, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un atceļ Lēmumu 2001/927 (OV 2002, L 116, 33. lpp.). Ar šo lēmumu PKK nosaukums tika ierakstīts Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktā paredzētajā sarakstā tādā pašā veidā, kā tas ir izdarīts Kopējā nostājas 2002/340 pielikumā.

6

Kopš tā brīža šie instrumenti tika regulāri atjaunināti, piemērojot Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu un Regulas Nr. 2580/2001 2. panta 3. punktu. PKK nosaukums vienmēr tika saglabāts to grupu un organizāciju sarakstā, kurām piemēro iepriekš minētajos instrumentos un šo instrumentu pielikumos norādītos ierobežojošos pasākumus (turpmāk tekstā – “strīdīgie saraksti”). Kopš 2004. gada 2. aprīļa strīdīgajos sarakstos ir ierakstīta “Kurdistan Workers' Party (PKK)” (kas ir zināma arī ar nosaukumu “KADEK” un ar nosaukumu “KONGRA‑GEL”).

7

Tādējādi Padome tostarp 2014. gada 10. februārī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 125/2014, ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar ko atceļ Īstenošanas regulu (ES) Nr. 714/2013 (OV 2014, L 40, 9. lpp.), un ar ko prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika saglabāti. Regulai Nr. 125/2004 pievienotais pamatojuma izklāsts tostarp tika balstīts uz Home Secretary (iekšlietu ministrs, Apvienotā Karaliste) 2001. gada 29. marta rīkojumu, ar kuru PKK atbilstoši UK Terrorism Act 2000 (Apvienotās Karalistes 2000. gada Likums par terorisma apkarošanu) tika aizliegta (turpmāk tekstā – “Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums”) un kurš tika papildināts ar 2006. gada 14. jūlija rīkojumu, kas stājās spēkā 2006. gada 14. augustā, uzskatot, ka “KADEK” un “Kongra Gel Kurdistan” ir citi PKK nosaukumi (turpmāk tekstā – “2006. gada 14. jūlija rīkojums”), uz Amerikas Savienoto Valstu valdības lēmumu, kurā PKK tika atzīta par “ārvalstu teroristu organizāciju” (foreign terrorist organisation) atbilstoši US Immigration and Nationality Act (ASV Imigrācijas un pilsonības likums) 219. pantam ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “atzīšana par FTO”), un uz Amerikas Savienoto Valstu valdības lēmumu, ar kuru PKK ir atzīta par “īpašas uzskaites starptautisku teroristu organizāciju” (specially designated global terrorist) atbilstoši Executive Order Nr. 13224 (Prezidenta dekrēts Nr. 13224) (turpmāk tekstā – “atzīšana par SDGT”). Šajā pamatojuma izklāstā ir pieminēts arī vairāku incidentu saraksts, kas izdarīti laikā no 2003. gada novembra līdz 2011. gada oktobrim, atzīti par terora aktiem un kuri esot inkriminējami PKK, kā arī konkrēts Turcijas Republikas drošības tiesu spriedumu skaits. Regula Nr. 125/2014 bija šīs prasības sākotnējais priekšmets.

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 1. maijā, prasītāja cēla šo prasību, ar kuru tā lūdza atcelt Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 daļā, kas attiecās uz viņu, un Regulu Nr. 2580/2001 atzīt par viņai nepiemērojamu.

9

Padome iesniedza savu iebildumu rakstu ar 2014. gada 15. septembra procesuālu dokumentu tiesvedības rakstveida daļā, kuram tā tostarp pievienoja Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu, 2006. gada 14. jūlija rīkojumu, dokumentus par atzīšanu par FTO un par SDGT, noteiktu skaitu US Coordinator for counterterrorism of the US Department of State (Savienoto Valstu Ārlietu ministrijas Pretterorisma koordinēšanas birojs, ASV) ikgadējo ziņojumu, kā arī vairākus preses rakstus. Ar 2015. gada 31. marta procesuālo dokumentu Padome iesniedza atbildi uz repliku, kurai tā tostarp pievienoja izvilkumus no cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesas] (Francija) 2013. gada 23. aprīļa sprieduma un Cour de cassation [Kasācijas tiesas] (Francija) 2014. gada 21. maija sprieduma.

10

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 8. septembrī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam šajā tiesvedībā. Ar 2015. gada 7. janvāra rīkojumu, kas pieņemts atbilstoši Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 1. punktam, Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 19. martā, Komisija iesniedza savu iestāšanās rakstu. Gan prasītāja, gan Padome noteiktajos termiņos sniedza par tiem savus apsvērumus.

11

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2015. gada 12. augusta lēmumu, kas pieņemts atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 4. punktam, Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu, tomēr ierobežojot Apvienotās Karalistes tiesības tikai līdz tām, kas noteiktas 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 6. punktā.

12

Ar 2016. gada 16. maija lēmumu, kas pieņemts atbilstoši Reglamenta 70. panta 1. punktam, Vispārējās tiesas trešās palātas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību līdz brīdim, ka tiks pasludināts spriedums lietās A u.c. (C‑158/14), Padome/LTTE (C‑599/14 P) un Padome/Hamas (C‑79/15 P). Pēc 2017. gada 14. marta sprieduma A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584) pasludināšanas tiesvedība atsākās ipso jure.

13

Ar 2017. gada 5. septembra lēmumu, kurš pieņemts kā procesa organizatoriskais pasākums saskaņā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus par 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584).

14

Ar aktu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 29. septembrī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584). No vienas puses, tā apgalvo, ka ar 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202) nav galīgā veidā noregulēti tiesību jautājumi, kas tika izvirzīti viņas pirmajā un otrajā pamatā. No otras puses, viņa uzskata, ka no 2017. gada 26. jūlija spriedumiem Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584) izriet, ka to incidentu saraksts, kas atzīti par terora aktiem, tāds kā šajā lietā izmantotais, nav uzskatāms par valsts kompetentās iestādes lēmumu, ka Padomei ir pienākums tās pamatojuma izklāstā attiecībā uz trešo valstu iestāžu lēmumiem sniegt norādes, kas ļautu uzskatīt, ka tā ir pārbaudījusi prasītājas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, kas neesot izdarīts šajā lietā, un ka pagājušais būtiskais laiks kopš valsts lēmumu pieņemšanas, kuri bija pamatā sākotnējai prasītājas iekļaušanai strīdīgajos sarakstos, var likt Padomei iesniegt papildu argumentus, lai attaisnotu prasītājas saglabāšanu strīdīgajos sarakstos. Prasītāja arī iesniedza cour d’appel de Bruxelles [Briseles apelācijas tiesas] (Beļģija) 2017. gada 14. septembra spriedumu (turpmāk tekstā – “Briseles apelācijas tiesas spriedums”), kurā ir secināts, ka prasītāju nevar kvalificēt par teroristu organizāciju un ka PKK nav vainojama Faucons de la liberté du Kurdistan (TAK) izdarītajos aktos.

15

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2017. gada 5. oktobrī, Padome un Komisija iesniedza savus apsvērumus par 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584). Tās apgalvo, ka, ņemot vērā 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), prasītājas izvirzītais pirmais un otrais pamats ir jānoraida. Turklāt 2017. gada 26. jūlija spriedums Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) apstiprinot, ka, iespējams, Padome ir pamatojusies uz trešo valstu iestāžu lēmumiem un uz elementiem, kas nav kompetento valsts iestāžu lēmumi, lai saglabātu prasītāju strīdīgajos sarakstos.

16

Ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 790/2014 (2014. gada 22. jūlijs), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar ko atceļ Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 (OV 2014, L 217, 1. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika saglabāti, negrozot tās atstāšanas sarakstos pamatā esošos iemeslus.

17

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 20. augustā, prasītāja lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus tādā veidā, lai tās pamati un prasījumi tiktu mutatis mutandis piemēroti Regulai Nr. 790/2014, un izklāstīja to pamatojošos iemeslus. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2014. gada 15. septembrī, Padome neiebilda pret prasītājas lūgumu un mutatis mutandis atsaucās uz savu atbildes rakstu.

18

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/513 (2015. gada 26. marts), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar ko atceļ Īstenošanas regulu Nr. 790/2014 (OV 2015, L 82, 1. lpp.), kā arī ar šīs pašas dienas Lēmumu (KĀDP) 2015/521, ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2014/483/KĀDP (OV 2015, L 82, 107. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā.

19

Ar 2015. gada 27. marta vēstuli, kura prasītājai tika paziņota 2015. gada 1. aprīlī, Padome pēdējai minētajai nosūtīja pamatojuma izklāstu par tās atstāšanu strīdīgajos sarakstos. Savā 2015. gada 27. marta vēstulē Padome, atbildot uz prasītājas norādītajiem argumentiem, paziņoja, ka apstāklis, ka to grupu vidū, kas karo pret “Islāma valsti”, ir kurdu grupas, neietekmē tās novērtējumu, ka PKK atbilst Kopējā nostājā 2001/931 paredzētiem kritērijiem personu iekļaušanai sarakstā. Šai vēstulei pievienotajā pamatojuma izklāstā Padome balstījās uz trim valsts nolēmumu sērijām, proti, pirmkārt, Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu, kas ir papildināts ar 2006. gada 14. jūlija rīkojumu, otrkārt, dokumentiem par atzīšanu par FTO un par SDGT, un, treškārt, tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējās pirmās instances tiesas] (Francija) 2011. gada 2. novembra spriedumu, ar kuru centre culturel kurde Ahmet Kaya ir notiesāts par dalību noziedzīgā grupā nolūkā sagatavot terora aktu un finansēt teroristu grupējumu un kurš ir apstiprināts apelācijas kārtībā ar cour d’appel de Paris (Francija) 2013. gada 23. aprīļa spriedumu un kasācijas kārtībā – ar Cour de cassation (Francija) 2014. gada 21. maija spriedumu (turpmāk tekstā visi kopā – “Francijas tiesu nolēmumi”). Padome konstatēja, ka katrs no šiem valsts nolēmumiem bija kompetentās iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē un ka tie joprojām ir spēkā. Tālāk tā norāda, ka tika pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir tāda informācija, kas liecinātu par labu PKK izslēgšanai no strīdīgajiem sarakstiem, bet šādu informāciju nav atradusi. Tā arī norādīja, ka ir jāuzskata, ka iemesli, kas ir attaisnojuši PKK iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, joprojām ir spēkā, un secināja, ka PKK ir jāatstāj strīdīgajos sarakstos.

20

Turklāt pamatojuma izklāstam bija pielikums ar katra valsts nolēmuma aprakstu, kas ietvēra terorisma jēdziena definīcijas prezentāciju valsts tiesībās, piemērojamo administratīvo un tiesas procedūru aprakstu, procesuālās vēstures kopsavilkumu un konkrētā valsts nolēmuma tālāku attīstību, kompetento iestāžu panākto secinājumu attiecībā uz prasītāju kopsavilkumu, faktu aprakstu, uz kuriem šīs kompetentās iestādes balstījušās, un konstatējumu, ka šie fakti ir terora akti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē. Savukārt šis pamatojuma izklāsts vairs neietvēra atsauci uz Turcijas Republikas drošības tiesu spriedumiem, nedz arī uz to incidentu sarakstu, kas ir atzīti par prasītājai iespējami inkriminētajiem terora aktiem, kā tie, kas ir minēti iepriekš minētajos pamatojuma izklāstos.

21

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2015. gada 26. maijā, prasītāja lūdza atļauju pielāgot savus prasījumus tādā veidā, ka tās pamati un prasījumi tiktu mutatis mutandis piemēroti Īstenošanas regulai 2015/513 un Lēmumam 2015/521 un izklāstīja to pamatojošos iemeslus. Savā prasījumu grozījumu rakstā prasītāja it īpaši norāda, ka Padome neesot ņēmusi vērā notikumu gaitu attiecībā uz PKK iesaistīšanos cīņā pret “Islāma valsts” grupējumu. Attiecībā uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu viņa apstrīd to, ka jebkāda nozīme būtu faktam, ka šis rīkojums 2014. gada decembrī ticis apstiprināts pēc tā pārskatīšanas, jo pārskatīšanas lūgumu tā nebija iesniegusi. Tā arī apgalvo, ka pamatojuma izklāstā sniegtais 2014. gada incidentu apraksts, uz kuriem balstījies Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs, ir pārāk neskaidrs, lai ļautu secināt, ka šie incidenti ir PKK inkriminējami terora akti. Tā arī noliedz atbildību par šiem notikumiem, kurus esot izdarījis no PKK atšķirīgs grupējums, un apstrīd, ka tos varētu kvalificēt par terora aktiem. Tāpat, runājot par atzīšanu par FTO un par SDGT, prasītāja apgalvo, ka viņai inkriminēto incidentu apraksts arī esot pārāk vispārīgs, lai varētu secināt, ka runa ir par PKK inkriminējamiem terora aktiem. Attiecībā uz Francijas tiesu nolēmumiem prasītāja apgalvo, ka tie esot jānoraida, jo tie attiecas uz citu grupējumu, nevis PKK, un balstīti uz nepārbaudītas informācijas elementiem.

22

Ar vēstuli, kas 2015. gada 12. jūnijā iesniegta Vispārējās tiesas kancelejā, Padome iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz prasītājas pieteikumu par prasītājas prasījumu pielāgošanu. Tādējādi Padome ir īpaši ir apšaubījusi to, ka prasītāja izpilda 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punktu, un ir atsaukusies uz to mutatis mutandis savā iebildumu rakstā. Tomēr Padome nav izvirzījusi nevienu iebildumu par prasītājas lūgto prasības materiāltiesisko paplašināšanu.

23

Līdz ar to prasītājas nosaukums tika atstāts strīdīgajos sarakstos pēc katra ceturkšņa pārskatīšanas. Tādēļ prasītāja lūdza atļauju grozīt savus prasījumus tādējādi, lai šie pamati un prasījumi mutatis mutandis attiektos uz jaunajiem Padomes pieņemtajiem aktiem.

24

Tādējādi ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/1325 (2015. gada 31. jūlijs), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar ko atceļ Īstenošanas regulu 2015/513 (OV 2015, L 206, 12. lpp.), kā arī ar šīs pašas dienas Padomes Lēmumu (KĀDP) 2015/1334, ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931 par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu, un ar ko atceļ Lēmumu 2015/521 (OV 2015, L 206, 61. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā, negrozot tās atstāšanas sarakstos pamatojumu.

25

Ar prasījumu grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 15. septembrī atbilstoši Reglamenta 86. panta 2.–4. punktam, prasītāja grozīja savu prasību tādējādi, lai tā būtu arī par [Īstenošanas regulas] 2015/1325 un Lēmuma 2015/1334 atcelšanu tiktāl, ciktāl šie akti uz viņu attiecas. Vispārējās tiesas kancelejā 2015. gada 8. oktobrī iesniegtajos apsvērumos Padome ņēma vērā šos grozījumus.

26

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2015/2425 (2015. gada 21. decembris), ar ko īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar ko atceļ Īstenošanas regulu 2015/1325 (OV 2015, L 334, 1. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā, negrozot šīs nosaukuma atstāšanas sarakstos pamatojumu.

27

Ar prasījumu grozījumu rakstu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 18. februārī, prasītāja grozīja savu prasību tādējādi, lai tā būtu arī par [Īstenošanas regulas] 2015/2425 atcelšanu tiktāl, ciktāl tā uz viņu attiecas. Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 15. martā iesniegtajos apsvērumos Padome ņēma vērā šos pielāgojumus.

28

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2016/1127 (2016. gada 12. jūlijs), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2015/2425 (OV 2016, L 188, 1. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā, negrozot tās atstāšanas sarakstos pamatojumu.

29

Ar prasījumu grozījumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 9. septembrī, prasītāja grozīja savu prasību tādējādi, lai tā būtu arī par [Īstenošanas regulas] 2016/1127 atcelšanu tiktāl, ciktāl tā uz viņu attiecas.

30

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/150 (2017. gada 27. janvāris), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2016/1127 (OV 2017, L 23, 3. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā, negrozot tās atstāšanas sarakstos pamatojumu.

31

Ar prasījumu pielāgojumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 23. martā, prasītāja pielāgoja savu prasību tādējādi lai tā būtu arī par [Īstenošanas regulas] 2017/150 atcelšanu tiktāl, ciktāl tā uz viņu attiecas. Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 17. augustā iesniegtajos apsvērumos Padome ņēma vērā šos grozījumus. Turklāt tā atsaucās uz 2017. gada 14. marta spriedumu A u.c. (C‑158/14, EU:C:2017:202), 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un 2017. gada 26. jūlija spriedumu Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584), lai apgalvotu, ka prasība ir jānoraida.

32

Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2017/1420 (2017. gada 4. augusts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/150 (OV 2017, L 204, 3. lpp.), kā arī ar šīs pašas dienas Padomes Lēmumu (KĀDP) 2017/1426, ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931 un ar ko atceļ Lēmumu (KĀDP) 2017/154 (OV 2017, L 204, 95. lpp.), prasītājai piemērotie ierobežojošie pasākumi tika atstāti spēkā, negrozot tās atstāšanas sarakstos pamatojumu.

33

Ar prasījumu pielāgojumu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 29. septembrī, prasītāja pielāgoja savus prasījumus, lūdzot atcelt arī [Īstenošanas regulu] 2017/1420 un Lēmumu 2017/1426, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 27. oktobrī iesniegtajos apsvērumos Padome ņēma vērā šos pielāgojumus. Turklāt, runājot par prasītājas iesniegto cour d’appel de Bruxelles spriedumu, Padome apgalvo, ka ar to netiek apšaubīts jautājums par prasītājas atzīšanu par teroristu organizāciju. Pirmkārt, minētajā spriedumā ir atzīts, ka PKK netika kvalificēta par teroristu organizāciju vairāku Beļģijas krimināltiesībām raksturīgu īpašību dēļ. Otrkārt, cour d’appel de Bruxelles spriedumā ir uzsvērts, ka konflikta starp prasītāju un Turcijas iestādēm ietvaros kopš 2015. gada pamiera ir izdarīti vardarbīgi akti. Treškārt, savā spriedumā cour d’appel de Bruxelles esot uzskatījusi, ka nav iespējams ar pārliecību secināt, ka TAK darbības var inkriminēt PKK, pamatojoties uz lietu, bet spriedumā ir pieminēts Vācijas tiesas nolēmums, kurā ir secināts pretējais.

34

Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

35

Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.

36

Vispārējā tiesa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem mutvārdu jautājumiem uzklausīja 2018. gada 16. aprīļa tiesas sēdē. Šajā brīdī, atgādinot savu nostāju attiecībā uz starptautisko humanitāro tiesību atbilstību terora akta interpretācijā, prasītāja informēja Vispārējo tiesu par savu lēmumu atteikties no pirmā pamata, un tas tika ierakstīts tiesas protokolā. Pēc šīs tiesas sēdes tika pabeigts mutvārdu process un tika sākta šīs lietas apspriede.

37

Pēc prasījumu pielāgošanas prasītāja lūdz Vispārējai tiesai:

38

Padomes, kuru atbalsta Komisija un Apvienotā Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

39

Prasītāja sava prasījuma atcelt apstrīdētos aktus atbalstam būtībā izvirza astoņus pamatus. Pirmais pamats, no kura prasītāja atteicās tiesas sēdē, ir par starptautisko bruņoto konfliktu tiesību pārkāpumu. It īpaši prasītāja apgalvoja, ka Kopējā nostāja 2001/931 esot pretrunā starptautiskajām humanitārajām tiesībām attiecībā uz aktiem, kuri bruņota konflikta ietvaros nav starptautiski, neveido kara noziegumus un ir tiesiski atbilstoši bruņoto konfliktu tiesībām. Otrais pamats ir par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pārkāpumu, atzīstot PKK par teroristu grupējumu. Trešais pamats ir par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta pārkāpumu, jo apstrīdētie akti neesot pamatoti ar kompetentās valsts iestādes lēmumu. Apstrīdētos aktus esot jāatceļ tostarp tāpēc, ka tie ir daļēji pamatoti ar trešo valstu nolēmumiem. Ceturtais pamats ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta pārkāpumu, jo apstrīdētie akti esot daļēji pamatoti ar spīdzināšanas vai sliktas izturēšanās rezultātā iegūto informāciju. Piektais pamats ir par Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punkta pārkāpumu, jo Padome neesot adekvāti pārskatījusi PKK nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos. Sestais pamats ir par samērīguma un subsidiaritātes principu pārkāpumu. Septītais pamats ir par LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Astotais pamats ir par prasītājas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.

40

Vispārējā tiesa uzskata, ka ir lietderīgi sākt ar septītā pamata izvērtēšanu.

41

Ar savu septīto pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka Padome esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, nesniedzot efektīvu un precīzu pamatojumu tam, kādēļ tā ir nolēmusi pēc pārskatīšanas atstāt PKK nosaukumu strīdīgajos sarakstos. It īpaši prasītāja apgalvo, ka Padome neesot paskaidrojusi, kādā veidā valsts nolēmumi, uz kuru pamata tā nolēma atstāt PKK nosaukumu strīdīgajos sarakstos, ir kompetentās iestādes lēmumi Kopējas nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē; ka tā neesot paskaidrojusi šo nolēmumu pamatojumu; neesot pārbaudījusi, vai incidenti, uz kuriem balstījās valsts iestādes, var tikt kvalificēti par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē, un ka tā neesot norādījusi iemeslus, kādēļ šie nolēmumi ir pietiekams attaisnojums ierobežojošo pasākumu pret PKK atstāšanai spēkā. Turklāt, kas attiecas uz atzīšanu par FTO un par SDGT, Padome neesot pārbaudījusi, vai pastāvēja ASV spēkā esošas procesuālās garantijas.

42

Padome apstrīd šos argumentus un uzskata, ka apstrīdēto aktu pamatojuma izklāsts, to lasot kopā ar šiem aktiem, atbilst tās pienākumam norādīt pamatojumu. It īpaši pamati, kas likuši pašā sākumā iekļaut prasītāju strīdīgajos sarakstos, joprojām esot spēkā. Runājot par Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu, Padome balstās uz 2008. gada 23. oktobra spriedumu People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (T‑256/07, EU:T:2008:461), kurš ir par šo pašu rīkojumu un kurā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Padome ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, atsaucoties uz šo rīkojumu, kā arī virkni par terora aktiem klasificētiem incidentiem. Attiecībā uz atzīšanu par FTO un par SDGT Padome tostarp apgalvo, ka pamatojuma izklāstā ietvertie elementi ir bijuši pietiekami precīzi, lai prasītājai ļautu veikt pārsūdzības kompetentajās valsts iestādēs, un ka sniegtās norādes atbilstot tās pienākumam norādīt pamatojumu, kā noteikts 2017. gada 26. jūlija spriedumos Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) un Padome/Hamas (C‑79/15 P, EU:C:2017:584).

43

Šajā ziņā jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā un Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētais pienākums norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, un tā mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta tiesiskuma pārbaudi (skat. spriedumus, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 29. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2013. gada 28. maijs, Trabelsi u.c./Padome, T‑187/11, EU:T:2013:273, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tādējādi šāda tiesību akta pamatojumā katrā ziņā ir jābūt izklāstītiem faktiem un juridiskajiem apsvērumiem, kuriem ir būtiska nozīme šī akta struktūrā (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tādējādi saskaņā ar iedibinātu judikatūru gan sākotnējā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumam, gan turpmāk pieņemto lēmumu pamatojumam ir jāiekļauj ne tikai tiesiskie Kopējās nostājas 2001/931 un Regulas Nr. 2580/2001 piemērošanas nosacījumi, bet arī īpašie un konkrētie iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, īstenojot savu novērtējuma brīvību, uzskata, ka uz ieinteresēto personu ir jāattiecina pasākums par līdzekļu iesaldēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 52. punkts; 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 162. punkts, un 2015. gada 25. marts, Central Bank of Iran/Padome, T‑563/12, EU:T:2015:187, 55. punkts).

46

Tādējādi, ja vien noteiktu apstākļu paziņošana nav pretrunā imperatīviem apsvērumiem, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos to pieņemšanas iemeslus. Tādējādi tai jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs šo konkrēto pasākumu juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šos pasākumus noteikusi (spriedums, 2009. gada 9. jūlijs, Melli Bank/Padome, T‑246/08 un T‑332/08, EU:T:2009:266, 144. punkts).

47

Turklāt pamatojumam jāatbilst attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (spriedums, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 141. punkts; skat. arī spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, LTTE/Padome, T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885, 159. punkts un tajā minētā judikatūra). Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (spriedums, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, EU:C:2011:735, 82. punkts).

48

Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums principā attiecīgajai personai ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka attiecīgā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības laikā Savienības tiesā (spriedums, 2011. gada 7. decembris, HTTS/Padome, T‑562/10, EU:T:2011:716, 32. punkts).

49

Līdz ar to, runājot par lēmumiem atstāt spēkā ierobežojošos pasākumus pret personu vai organizāciju, Savienības tiesai ir it īpaši jāpārbauda, pirmkārt, vai ir izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu un vai līdz ar to norādītie iemesli ir pietiekami precīzi un konkrēti, kā arī, otrkārt, vai šie iemesli ir pamatoti (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā kontekstā ir jāprecizē, ka attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajā sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Savienības tiesai ir jāpārbauda to saturiskā pareizība (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Jāatgādina, ka Kopējās nostājas 2001/931 1. pantā ir veikta nošķiršana starp tā 4. punktā minēto personas vārda vai organizācijas nosaukuma sākotnējo iekļaušanu strīdīgajā sarakstā, no vienas puses, un tā 6. punktā minēto sarakstā jau iekļautas personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu šajā sarakstā, no otras puses (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 58. punkts).

52

Turklāt saskaņā ar judikatūru būtiskais jautājums, pārskatot personas vārda vai organizācijas nosaukuma turpmāku atstāšanu sarakstā, ir tas, vai kopš šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanas minētajā sarakstā vai kopš agrākas pārskatīšanas situācija no faktu viedokļa ir mainījusies tādējādi, ka no tās vairs nevar izdarīt to pašu secinājumu par aplūkojamās personas vai organizācijas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 46. punkts). No šīs judikatūras izriet, ka Padome, veicot pārskatīšanu saskaņā ar Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktu, var atstāt attiecīgās personas vārdu vai organizācijas nosaukumu strīdīgajā sarakstā, ja tā secina, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, kas bija kalpojis par pamatu, lai to sākotnēji iekļautu šajā sarakstā. Personas vai organizācijas atstāšana strīdīgajā sarakstā tādējādi būtībā ir sākotnējās iekļaušanas sarakstā pagarināšana (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 51. punkts).

53

Turklāt, ja, ņemot vērā pagājušo laiku un atbilstoši lietas apstākļu attīstībai, tas vien, ka valsts lēmums, kurš ir izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā, joprojām ir spēkā, vairs neļauj izdarīt secinājumu, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, Padomei ir pienākums šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu šajā sarakstā balstīt uz atjauninātu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda minētā riska saglabāšanos (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 54. punkts).

54

Tieši ņemot vērā šos principus ir jāizvērtē apstrīdēto aktu pamatojuma pietiekamība.

55

Šajā lietā jākonstatē, ka Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāsts atšķiras pēc struktūras un satura no [Īstenošanas regulu] 2015/513, 2015/1325, 2015/2425, 2016/1127, 2017/150 un 2017/1420, kā arī Lēmumu 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 pamatojuma izklāsta. Ņemot vērā šīs atšķirības, šīs divas apstrīdēto tiesību aktu grupas ir jāaplūko atsevišķi.

56

Vispirms ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulām Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 ir pievienots šāds pēc struktūras vienāds izklāsts.

57

Pirmām kārtām, Padome sniedz vēsturisku kopsavilkumu par PKK darbību kopš tās izveides 1978. gadā. It īpaši, Padomes skatījumā, PKK esot izdarījusi vairākus terora aktus kopš 1984. gada un šie uzbrukumi esot turpinājušies, neskatoties uz PKK vienpusēji deklarēto pamieru no 2009. gada. Pēc tam Padome sniedz 69 incidentu sarakstu, kuri izdarīti laikā starp 2003. gada 14. novembri un 2011. gada 19. oktobri, kuros tiek vainota PKK un kuri tiek kvalificēti par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

58

Otrām kārtām, Padome norāda, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs 2001. gada 29. martā ir izdevis rīkojumu par PKK, aizliedzot PKK atbilstoši Apvienotās Karalistes 2000. gada Likumam pret terorismu, un kvalificē šo rīkojumu kā kompetentās iestādes lēmumu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Tā arī norāda, ka šo rīkojumu administratīvā komiteja regulāri pārskatīja un ka tas ir palicis spēkā.

59

Trešām kārtām, Padome norāda, ka ASV iestādes PKK ir atzinušas par FTO atbilstoši ASV Imigrācijas un pilsonības likuma 219. pantam un par SDGT atbilstoši Prezidenta dekrētam Nr. 13224, un kvalificē šo atzīšanu par kompetento iestāžu lēmumiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Tā arī norāda, ka šī atzīšana ir pārsūdzama tiesā ASV un ka tā ir palikusi spēkā.

60

Visbeidzot, Padome norāda, ka par PKK ir pasludināts konkrēts skaits spriedumu Turcijas Republikas drošības tiesās.

61

No iepriekš minētā izriet, ka Padome prasītājas atstāšanu strīdīgajos sarakstos ir balstījusi uz, pirmkārt, to lēmumu spēkā esamību, kas ir kvalificēti kā kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, un, otrkārt, uz Padomes pašas novērtējumiem attiecībā uz virkni PKK inkriminēto incidentu, kas ir kvalificēti par terora aktiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

62

Jāsāk ar to lēmumu novērtējumu, uz kuriem Padome ir balstījusi pamatojuma pietiekamības pārbaudi, pirms tiek izskatīts tas, vai Padome ir pietiekami norādījusi īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskatījusi, ka prasītāja ir jāatstāj strīdīgajos sarakstos.

63

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Padome iebildumu rakstā skaidri piekrīt tam, ka nedz par terora aktiem kvalificēto incidentu saraksts, nedz Turcijas Republikas drošības tiesu spriedumi nav kompetentās iestādes lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē (iebildumu raksta 56. un 119. punkts).

64

Otrkārt, attiecībā uz atzīšanu par FTO un par SDGT, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no judikatūras izriet, ka jēdziens “kompetentā iestāde” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē attiecas ne tikai uz dalībvalstu iestādēm, bet ka tajā principā var būt ietvertas arī trešo valstu iestādes (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 22. punkts).

65

Tomēr no judikatūras izriet arī tas, ka Padomei, pirms tā par pamatojumu izvēlas trešās valsts iestādes lēmumu, ir pienākums pārbaudīt, vai šis lēmums ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 24. punkts). Tādējādi Padomei, pamatojot lēmumus par līdzekļu iesaldēšanu, ir jāsniedz norādes, kas ļauj uzskatīt, ka tā ir pārbaudījusi šo tiesību ievērošanu (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 31. punkts). Šajā nolūkā pietiktu ar to, ka Padome lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu pamatojumā kodolīgi norādītu iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, kuru tā plāno izmantot par pamatu, ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 33. punkts).

66

Taču ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā nav neviena elementa, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir faktiski pārbaudījusi, vai lēmumi par atzīšanu par FTO un SDGT tika pieņemti, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi Padome – kā šajā lietā – nevar tikai teorētiski konstatēt, neprecizējot norises gaitu notiekošajās procedūrās, ka uz atzīšanu par FTO attiecas ASV tiesībās noteiktie tiesas ceļā īstenojamie tiesību aizsardzības līdzekļi, bet uz atzīšanu par SDGT attiecas ASV tiesībās noteiktie administratīvie un tiesas ceļā īstenojamie tiesību aizsardzības līdzekļi. Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojums tātad neļauj noskaidrot, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā pastāvošo pārbaudes pienākumu.

67

Turklāt Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā nav arī norāžu par iemesliem, kādēļ Padome ir uzskatījusi, ka atzīšana par FTO un par SDGT ir kompetentās iestādes lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. Pamatojuma izklāstā nav izskaidrots, kāpēc atzīšana par FTO un SDGT varētu tikt uzskatīta “par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai versijām, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem” Kopējās nostājas 2001/931 izpratnē. Pamatojuma izklāstā nav arī ne mazākās norādes uz to, ka Padome faktiski ir pārbaudījusi, vai šie konkrētie fakti, uz kuriem ir balstījušās ASV iestādes, pieder pie terora akta jēdziena Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē. Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojums tātad neļauj noskaidrot, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā noteikto pārbaudes pienākumu.

68

Treškārt, attiecībā uz Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu jākonstatē, ka Padome nekādā veidā nav pamatojusi iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka šis rīkojums ir kompetentās iestādes lēmums Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē. It īpaši Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojumu izklāstā nav ietverts nekāds to iemeslu apraksts, kas ir bijuši pamatā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumam, nedz arī norādes par to, ka Padome ir faktiski pārbaudījusi, vai konkrētie fakti, uz kuriem balstās Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs, ir iekļaujami terora akta jēdzienā Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē. Šajā ziņā Padomes iebildumu rakstā pieminētajam 2008. gada 23. oktobra spriedumam People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome (T‑256/07, EU:T:2008:461) nav nozīmes, jo šajā lietā prasītāja nav apstrīdējusi Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojuma kvalifikāciju par kompetentās iestādes lēmumu Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

69

Katrā ziņā, pat ja tiktu uzskatīts, ka Padome bija izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz vismaz viena valsts kompetentās iestādes lēmuma Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē pastāvēšanu, jāatgādina, ka, lai gan, ņemot vērā pagājušo laiku un atbilstoši lietas apstākļu attīstībai, tas vien, ka valsts lēmums, kurš ir izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā, joprojām ir spēkā, vairs neļauj izdarīt secinājumu, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, Padomei ir pienākums šīs personas vai organizācijas atstāšanu šajā sarakstā balstīt uz atjauninātu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda šī riska saglabāšanos (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Šajā lietā jākonstatē, ka pagāja ievērojams laiks no lēmuma, kas bija pamats, lai prasītāju sākotnēji iekļautu sarakstā, pieņemšanas līdz Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pieņemšanai, kā arī no prasītāja sākotnējās iekļaušanas sarakstā līdz šo aktu pieņemšanai. Faktiski Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums ir no 2001. gada, PKK atzīšana par FTO notika 1997. gadā, PKK atzīšana par SDGT – 2001. gadā, PKK sākotnējā iekļaušana sarakstā – 2002. gadā, bet Īstenošanas regulas Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 tika pieņemtas 2014. gadā. Šāds vairāk nekā desmit gadus ilgs laikposms kā tāds ir attaisnojošs elements, lai uzskatītu, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumā un lēmumos par atzīšanu par FTO un SDGT ietvertie novērtējumi vairs nebija pietiekami, lai novērtētu riska pastāvēšanu par to, ka prasītāja varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās šo aktu pieņemšanas dienā.

71

Turklāt, kā Padome minēja Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā – prasītāja vienpusēji noteica vairākus pamierus no 2009. gada. Turklāt, pat ja Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā tas nav pieminēts, prasītāja pareizi norāda, ka 2012. un 2013. gadā ir notikušas pamiera sarunas starp PKK un Turcijas valdību. It īpaši, 2013. gada 21. martāAbdullah Öcalan aicināja noslēgt pamieru. 2013. gada 21. marta paziņojumā presei Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un Komisijas amatpersona, kas ir atbildīga par Eiropas kaimiņattiecību politiku un paplašināšanās sarunām, Štefan Füle, izdeva kopīgu paziņojumu, pievienojoties A. Öcalan aicinājumam PKK atbruņoties un atkāpties no Turcijas robežām, iedrošinot abas puses nemitīgi strādāt pie miera un labklājības nodrošināšanas visiem Turcijas pilsoņiem, un sniedzot pilnīgu atbalstu miera procesam.

72

Padomei tādējādi bija pienākums pamatot PKK atstāšanu apstrīdētajos sarakstos ar jaunākiem apstākļiem, kas pierāda riska, ka prasītāja varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, saglabāšanos. Līdz ar to ir jāsecina, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums un atzīšana par FTO un SDGT, pat ja tie ir spēkā, kā tādi nav pietiekams pamats, uz ko balstīt Īstenošanas regulas Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 attiecībā uz prasītāju.

73

Protams, Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā Padome balstījās arī, pirmkārt, uz to, ka ar PKK saistītie grupējumi ir pastrādājuši terora aktus, neskatoties uz iepriekš 71. punktā minēto vienpusējo pamieru, un, otrkārt, uz 69 incidentu sarakstu, kuri atzīti par terora aktiem un inkriminēti PKK un kuri ir notikuši pēc Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojuma pieņemšanas un pēc atzīšanas par FTO un SDGT. No lietas materiāliem neizriet, ka šie incidenti būtu secināti no dalībvalstu kompetento iestāžu lēmumiem.

74

Šajā ziņā, pirmkārt, no judikatūras izriet, ka, lai gan Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 6. punktā ir prasīts, lai Padome vismaz reizi sešos mēnešos [sarakstu] “atjaunina [pārskata]”, lai nodrošinātu pamatojumu šajā sarakstā jau iekļautas personas vārda vai organizācijas nosaukuma “atstāšanai” minētajā sarakstā, balstoties uz valsts lēmumu, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, tomēr šajā tiesību normā nav prasīts, lai uz katru jaunu apstākli, uz kuru Padome atsaucas nolūkā pamatot attiecīgās personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu strīdīgajā sarakstā, attiektos valsts lēmums, ko kompetentā iestāde būtu pieņēmusi pēc lēmuma, kurš ir ticis izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 62. punkts).

75

Otrkārt, no judikatūras arī izriet, ka attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir vērsta pret tās atstāšanu strīdīgajā sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Savienības tiesai jāpārbauda to saturiskā pareizība (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Šajā lietā pretēji prasītājas apgalvotajam Padomei nekas neliedz balstīties uz informāciju, kas nav ņemta no kompetentās iestādes lēmumiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, lai vainotu prasītāju par incidentiem un tos kvalificētu par terora aktiem, nolūkā pamatot tās atstāšanu strīdīgajos sarakstos.

77

Tomēr, ciktāl prasītāja šajā prasībā apstrīd dažu šo incidentu saturisko realitāti un PKK vainojamību tajos un citos incidentos vai apstākļos, kādos tie ir izdarīti, Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Vispārējai tiesai jāpārbauda to saturiskā precizitāte atbilstoši iepriekš 75. punktā minētajai judikatūrai.

78

Taču pamatojuma izklāstā iekļautās informācijas kodolīgums neļauj Vispārējai tiesai īstenot savu pārbaudi tiesā par incidentiem, kurus prasītāja apstrīdējusi. Faktiski – tāpat kā to darījusi prasītāja – ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā nav ietvertas nekādas norādes par elementiem, uz kuriem Padome balstās, lai secinātu, ka konkrētie incidenti ir pierādīti, ir inkriminējami prasītājai un atbilst visiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punktā noteiktajiem kritērijiem.

79

Attiecībā uz incidentiem, kuru saturisko patiesumu un inkriminēšanu prasītāja neapstrīd, ir jākonstatē, ka tie ir notikuši pirms šī sprieduma 71. punktā minētajām pamiera sarunām un tātad neatspēko 72. punktā norādīto pamatojuma trūkumu.

80

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Padome Īstenošanas regulu Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 pamatojuma izklāstā nav pietiekami pamatojusi savu novērtējumu par to, ka pastāv viens vai vairāki kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, un nav arī norādījusi pietiekamus specifiskus un konkrētus iemeslus, lai paturētu prasītāju strīdīgajos sarakstos. Tātad ir jāsecina, ka Īstenošanas regulas Nr. 125/2014 un Nr. 790/2014 nav pietiekami pamatotas.

81

Vispirms ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulu 2015/513, 2015/1325, 2015/2425, 2016/1127, 2017/150 un 2017/1420, kā arī Lēmumu 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 pielikumā ir sniegts vienāds šādi strukturēts pamatojums.

82

Pamatojuma izklāstā Padome vispirms norāda, ka tā ir balstījusies uz tādu lēmumu esamību, kurus tā ir kvalificējusi par kompetentās iestādes lēmumiem Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, proti, Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu, kurš papildināts ar 2006. gada 14. jūlija rīkojumu, dokumentiem par atzīšanu par FTO un par SDGT un uz Francijas tiesu nolēmumiem. Šajā ziņā Padome norāda, ka ir pārbaudījusi faktu elementus, uz kuriem ir balstīti šie lēmumi, un uzskatījusi, ka tie ietilpst jēdzienos “terora akti” un “terora aktos iesaistītas grupas un organizācijas” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. un 3. punkta izpratnē (pamatojuma izklāsts, 1.–7. punkts).

83

Pēc tam Padome konstatē, ka iepriekš minētie kompetento iestāžu lēmumi joprojām ir spēkā. Turklāt Padome norāda, ka ir pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir tāda informācija, kas liecinātu par labu PKK nosaukuma izslēgšanai no strīdīgajiem sarakstiem, un ir atzinusi, ka šādas informācijas nav. Tā arī uzskata, ka iemesli, kas bijuši pamatā PKK nosaukuma ierakstīšanai strīdīgajos sarakstos, joprojām ir spēkā (pamatojuma izklāsts, 8.–10. punkts).

84

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Padome secina, ka PKK nosaukums ir jāatstāj strīdīgajos sarakstos (pamatojuma izklāsts, 11. punkts).

85

Turklāt pamatojuma izklāstam bija pielikums ar katra iepriekš 82. punktā minētā valsts nolēmuma detalizētu aprakstu, kas ietvēra terorisma jēdziena definīcijas valsts tiesībās izklāstu, piemērojamo administratīvo un tiesas procedūru aprakstu, procesuālās vēstures kopsavilkumu un konkrētā valsts nolēmuma tālāku attīstību, kompetento iestāžu izdarīto secinājumu attiecībā uz prasītāju kopsavilkumu, faktu aprakstu, uz kuriem šīs kompetentās iestādes balstījušās, un konstatējumu, ka šie fakti ir terora akti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta izpratnē.

86

Tādējādi, pirmkārt, Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojuma pamatojuma izklāsta A pielikumā Padome it īpaši norāda, ka šis rīkojums tika pieņemts 2001. gadā tādēļ, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministram tajā laikā bija iemesls domāt, ka PKK ir izdarījusi terora aktus un piedalījusies tajos Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. punkta izpratnē (3., 4. un 16. punkts). Šajā ziņā Padome norādīja, ka šie terora akti ietver PKK inkriminētos terora aktus kopš 1984. gada un ka PKK ir veikusi terora kampaņu, vēršoties pret rietumvalstu interesēm un ieguldījumiem 1990. gadu sākumā, lai pastiprinātu spiedienu uz Turcijas valdību. Tā norāda – pat ja PKK, šķiet, bija atteikusies no šīs kampaņas laikā no 1995. līdz 1999. gadam, tā turpināja apdraudēt Turcijas tūristu apmeklētās vietas. Padome norāda, ka tā uzskata, ka uz šiem faktiem attiecas mērķi, kas uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i) un ii) apakšpunktā, un vardarbīgi akti, kuri ir uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a), c), d), f), g) un i) punktā (16. punkts).

87

Padome arī norāda, ka 2014. gada 3. decembrī Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs nolēma noraidīt lūgumu par PKK aizlieguma atcelšanu un paturēt to spēkā. Šajā ziņā Padome norāda, ka, pamatojoties uz pieejamiem pierādījumu elementiem, Apvienotās Karalistes iekšlietu ministram bija iemesli ticēt, ka PKK turpina iesaistīšanos terora aktos, tos izdarot un piedaloties tajos Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 2. punkta izpratnē. Tādējādi Padome norāda, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs tostarp ir balstījies uz faktu, ka PKK ir pastrādājusi trīs atšķirīgus terora aktus 2014. gada maijā, no kuriem viens notika 2014. gada 13. maijā un kurā advancēta militārā posteņa Tunceli (Turcijā) būvlaukumā tika ievainoti divi karavīri, kā arī uz to, ka PKK 2014. gada augustā uzbruka spēkstacijai un nolaupīja trīs ķīniešu inženierus (17. punkts). Tāpat Padome norāda, ka 2014. gada oktobrī PKK brīdināja, ka tad, ja Turcijas Republika neiestāsies pret “Islāma valsts” grupējumu, izjuks trauslais miera process, kurā tā ir iesaistīta (18. punkts).

88

Visbeidzot, Padome secina, ka iepriekš 86. un 87. punktā aprakstītie elementi atbilst mērķiem, kas uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i) un ii) apakšpunktā, un terora aktiem, kuri ir uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a), c), d) un f)–i) punktā (19. punkts).

89

Otrkārt, Francijas nolēmumu pamatojuma izklāsta B pielikumā Padome tostarp norāda, ka tribunal de grande instance de Paris savā 2011. gada 2. novembra spriedumā notiesāja asociāciju CCK Ahmet Kaya apsūdzības daļā par dalību noziedzīgā grupā nolūkā sagatavot terora aktu un apsūdzības daļā par teroristu grupējuma finansēšanu. Taču Padome norāda, pirmkārt, ka šo notiesāšanu apelācijā apstiprināja cour d’appel de Paris ar 2013. gada 23. aprīļa spriedumu un kasācijā – Cour de cassation ar 2014. gada 21. maija spriedumu un, otrkārt, ka šīs trīs tiesas savos attiecīgajos spriedumos ir uzskatījušas, ka asociācija CCK Ahmet Kaya ir PKK“likumiskā izkārtne” Francijā (11.–14., 20. un 21. punkts). Turklāt Padome norāda, ka tribunal de grande instance de Paris un cour d’appel de Paris ir uzskatījušas, ka PKK var kvalificēt par “teroristu organizāciju”. Šajā ziņā Padome norāda, ka cour d’appel de Paris ir balstījusies tostarp uz Turcijā pastrādāto terora aktu virkni 2005. un 2006. gadā, kas ir inkriminēti PKK vai TAK, kura ir jāuzskata par PKK bruņoto vienību, kā arī uz vairākiem dedzināšanas gadījumiem un uzbrukumiem ar Molotova kokteiļiem Francijā un Vācijā 2007. gadā (15.–19. punkts). Padome secina, ka Francijas tiesu PKK inkriminētie terora akti ir ietverami Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i) apakšpunktā, 1. panta 3. punkta pirmās daļas ii) apakšpunktā un 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a) un b) punktā (22. punkts).

90

Treškārt, dokumentu par atzīšanu par FTO un SDGT pamatojuma izklāsta C pielikumā Padome tostarp norāda, ka atzīšana par FTO tika veikta 1997. gada 8. oktobrī un atzīšana par SDGT – 2001. gada 31. oktobrī (3. un 4. punkts).

91

Tālāk tā norāda, ka United States Secretary of State (Savienoto Valstu valsts sekretārs, ASV) pēc savas ierosmes piecus gadus vēlāk pārskatīja, vai atzīšana par FTO starplaikā nav tikusi atsaukta. Skartā vienība pati var ik pēc diviem gadiem lūgt, lai tās atzīšana tiek atsaukta, sniedzot pierādījumu elementus par to, ka apstākļi, uz kuriem šī atzīšana par FTO bija balstīta, ir faktiski mainījušies. Savienoto Valstu valsts sekretārs un United States Congress (Savienoto Valstu Kongress, ASV) var arī pēc savas iniciatīvas atsaukt atzīšanu par FTO. Turklāt skartā vienība var celt prasību par lēmumu, ar kuru tā atzīta par FTO, Circuit Court of Appeals for the District of Columbia (Kolumbijas reģiona Federālā apelācijas tiesa, ASV). Kas attiecas uz lēmumu par atzīšanu par SDGT, Padome norāda, ka tie netiek periodiski pārskatīti, bet ka tos var apstrīdēt federālajās tiesās (8.–11. punkts). Turklāt Padome konstatē, ka prasītāja atzīšana par FTO un SDGT netika apstrīdēta Amerikas tiesās un tribunālos un par to nav ierosināts nekāds izskatīšanā esošs tiesas process (11. un 12. punkts). Attiecībā uz pārskatīšanas procedūrām un uz pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Padome uzskata, ka piemērojamie Amerikas tiesību akti nodrošina tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā aizsardzību (13. punkts).

92

Padome arī norāda, ka Amerikas iestādes tostarp ir balstījušās uz PKK pastrādātajiem terora aktiem, lai pieņemtu lēmumus par tās atzīšanu par FTO un SDGT. Šajā ziņā tā norāda, ka 2013. gada ziņojumā par terorismu, ko sagatavojusi Savienoto Valstu Ārlietu ministrija, ir konkrēti iemesli, uz kuru pamata tika pieņemts un atstāts spēkā lēmums par PKK atzīšanu par FTO, proti, uzbrukums Turcijas militārajam konvojam 2012. gada 22. augustā, kurā tika nogalināti pieci karavīri un ievainoti septiņi, trīs Turcijas politiķu nolaupīšana 2012. gada vasarā, sprādziens 2012. gada 4. novembrī, kurš izdarīts kāzu svinību vietā un kurā gāja bojā divi bērni, 26 personas tika ievainotas un vairākas komerciālas ēkas tika sabojātas, un bruņota kauja 2012. gada 18. novembrī, kurā tika nogalināti pieci karavīri un vēl viens ievainots. Padome secina, ka šie incidenti atbilst mērķiem, kas uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i), ii) vai iii) apakšpunktā, un terora aktiem, kuri uzskaitīti Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a)–c) un f) punktā (14.–17. punkts).

93

No iepriekš minētā izriet, ka Padome ir balstījusi prasītājas atstāšanu strīdīgajos sarakstos, pirmkārt, uz to, ka lēmumi, kas ir kvalificēti kā kompetento iestāžu lēmumi Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē, joprojām ir spēkā, un, otrkārt, uz Padomes pašas novērtējumiem par tādu elementu neesamību, kas liktu izslēgt PKK nosaukumu no strīdīgajiem sarakstiem, un uz to, ka joprojām ir atbilstoši tie iemesli, kas ir pamatojuši PKK nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos.

94

Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāsāk ar analīzi par to, vai pamatojums par īpašiem un konkrētiem iemesliem, kas likuši Padomei uzskatīt, ka prasītājas nosaukums ir jāsaglabā strīdīgajos sarakstos, ir pietiekams.

95

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan, ņemot vērā pagājušo laiku un atbilstoši lietas apstākļu attīstībai, tas vien, ka valsts lēmums, kurš ir izmantots par pamatu sākotnējai iekļaušanai sarakstā, joprojām ir spēkā, vairs neļauj izdarīt secinājumu, ka turpina pastāvēt risks, ka attiecīgā persona vai organizācija varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, Padomei ir pienākums šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma atstāšanu minētajā sarakstā balstīt uz aktualizētu situācijas vērtējumu, ņemot vērā jaunākus faktiskos apstākļus, kas pierāda šī riska saglabāšanos (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

96

Šajā lietā jākonstatē, ka ir pagājis krietns laiks no lēmumu, kas bija pamatā prasītājas sākotnējai iekļaušanai sarakstā, pieņemšanas līdz iepriekš 81. punktā minēto apstrīdēto aktu pieņemšanai, kā arī no prasītājas vārda sākotnējās iekļaušanas sarakstā līdz šo apstrīdēto aktu pieņemšanai. Faktiski Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums ir no 2001. gada. PKK atzīšana par FTO notika 1997. gadā un PKK atzīšana par SDGT – 2001. gadā. Visbeidzot, PKK nosaukuma ierakstīšana strīdīgajos sarakstos notika 2002. gadā. Savukārt apstrīdētie akti, kas uzskaitīti iepriekš 81. punktā, tika pieņemti laikā no 2015. gada 26. marta līdz 2017. gada 4. augustam.

97

Taču tik ilgs laiks, kas ir vairāk nekā desmit gadi, pats par sevi ir attaisnojošs elements, lai uzskatītu, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumā un dokumentos par atzīšanu par FTO un SDGT ietvertie novērtējumi vairs nebija pietiekami, lai novērtētu riska pastāvēšanu par to, ka prasītāja iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās šo aktu pieņemšanas dienā. Padomei tādējādi bija pienākums pamatot PKK atstāšanu strīdīgajos sarakstos ar jaunākiem apstākļiem, kas pierāda joprojām pastāvošo risku, ka prasītāja varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās. Līdz ar to ir jāsecina, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums un lēmumi par atzīšanu par FTO un SDGT, pat ja tie joprojām ir spēkā, kā tādi nav pietiekams pamats, uz ko balstīt 81. punktā minētos apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.

98

Protams, 81. punktā minēto apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā ir jākonstatē, ka Padome piemin citus nesenākus elementus. Proti, tā min Francijas tiesu nolēmumu pieņemšanu. Tā arī atsaucas uz vairākiem PKK inkriminētiem incidentiem, uz kuriem kompetentās iestādes ir pamatojušās, lai pieņemtu vai atstātu spēkā Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojumu, atzīšanu par FTO un SDGT un Francijas tiesu nolēmumus. Padome kvalificē šos incidentus par terora aktiem. Turklāt Padome atzīst arī to, ka tā nav konstatējusi elementus, kas tai liktu svītrot prasītāju no strīdīgajiem sarakstiem.

99

Tomēr jākonstatē, ka Padome nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šie elementi ļauj juridiski pietiekami secināt, ka turpina pastāvēt risks, ka prasītāja iesaistīsies terora aktos.

100

Pirmkārt, runājot par Francijas tiesu nolēmumiem, jākonstatē, ka, lai gan tie tiešām ir pieņemti laikā no 2011. gada 2. novembra līdz 2014. gada 21. maijam, tie ir balstīti uz daudz vecākiem faktu elementiem, no kuriem visnesenākie ir norisinājušies apmēram astoņus līdz desmit gadus pirms 81. punktā uzskaitīto apstrīdēto aktu pieņemšanas. Taču tik ilgs – vairāk nekā desmit gadus – pagājušais laiks kā tāds ir attaisnojošs elements, lai uzskatītu, ka Francijas tiesu nolēmumos ietvertie novērtējumi vairs nav bijuši pietiekami, lai novērtētu riska pastāvēšanu par to, ka prasītāja iesaistīsies ar terorismu saistītās darbībās šo aktu pieņemšanas dienā.

101

Turklāt prasītāja nebija lietas dalībniece procesos, kuros ir taisīti tribunal de grande instance de Paris, cour d’appel de Paris un Cour de cassation spriedumi. Protams, Padome pamatojuma izklāsta B pielikuma 13., 14. un 21. punktā norādīja, ka asociācija CCK Ahmet Kaya atbilstoši šiem tiesu nolēmumiem esot PKK“likumiskā izkārtne” Francijā. Tomēr šāds formulējums ir neskaidrs, ir īpaši saistībā ar asociācijas CCK Ahmet Kaya notiesāšanu daļā par teroristu grupējuma finansēšanu tās lomas dēļ PKK atbalstā. Secinot, ka asociācija CCK Ahmet Kaya“zinot lietu, ir sniegusi caur tās vienībām vai pārstāvjiem – šajā lietā, caur faktiskajiem vadītājiem, kas ir norādīti tālāk un kas rīkojās tās vārdā – loģistikas un faktisko finanšu atbalstu organizācijai, kura ir klasificēta par teroristu organizāciju”, Cour de cassation ir netieši apstiprinājusi, ka asociācija CCK Ahmet Kaya un PKK ir jāuzskata par divām atšķirīgām vienībām. Līdz ar to Padome nav pietiekami pamatojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka šie Francijas tiesu nolēmumi ir kompetentās iestādes nolēmumi “attiecībā uz personām, grupām un organizācijām” Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 4. punkta izpratnē.

102

Tātad jāsecina, ka Francijas tiesu nolēmumi, pat ja tie ir palikuši spēkā, kā tādi nav pietiekams pamats, lai uz tiem balstītu iepriekš 81. punktā minētos apstrīdētos lēmumus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, un arī neatspēko pamatojuma trūkumu, uz ko norādīts iepriekš 97. punktā.

103

Otrkārt, runājot par incidentiem, uz kuriem Apvienotās Karalistes iekšlietu ministrs ir balstījis savu 2014. gada 3. decembra lēmumu noraidīt lūgumu atsaukt PKK izslēgšanu, jākonstatē, ka savā 2015. gada 26. maija prasījumu grozījumu rakstā prasītāja skaidri apstrīd PKK vainojamību šajos incidentos, kā arī to, ka sniegtā informācija, kas kalpojusi secinājumam, ka šie incidenti pieder pie Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmā daļas i)–iii) apakšpunktā uzskaitītajiem mērķiem un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a)–k) punktā minētajiem terora aktiem, būtu pietiekama.

104

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka attiecīgā persona vai organizācija prasībā, kas ir celta par tās nosaukuma atstāšanu strīdīgajā sarakstā, var apstrīdēt visus apstākļus, uz kuriem Padome balstās, lai pierādītu, ka turpina pastāvēt risks, ka tā varētu iesaistīties ar terorismu saistītās darbībās, neatkarīgi no jautājuma par to, vai informācija par šiem apstākļiem ir gūta no valsts lēmuma, ko ir pieņēmusi kompetentā iestāde, vai arī no citiem avotiem. Apstrīdēšanas gadījumā Padomei ir jāpierāda apgalvoto faktu pamatotība un Savienības tiesai jāpārbauda to saturiskā pareizība (skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Šajā lietā jākonstatē, ka iepriekš 81. punktā minēto apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā nav nekādā veidā norādīta informācija, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir efektīvi pārbaudījusi un centusies konstatēt apgalvoto faktu pamatotību. Turklāt Padome šajā instancē nav arī iesniegusi informācijas elementus, kas pierādītu šo faktu pamatotību. Ņemot vērā iepriekš 104. punktā minēto judikatūru, Padome – kā šajā lietā – nevar tikai atkārtot kompetentās iestādes lēmuma pamatojumu, pati neizskatot tā pamatotību. Šo iepriekš 81. punktā uzskaitīto apstrīdēto aktu pamatojums tātad neļauj ne uzzināt, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā noteikto pārbaudīšanas pienākumu, ne Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi par apgalvoto faktu saturisko pareizību.

106

Līdz ar to jāsecina, ka tas, ka Apvienotās Karalistes iekšlietu ministra rīkojums tika apstiprināts 2014. gada decembrī, pamatojoties uz incidentiem, kurus esot izdarījusi PKK 2014. gada maijā un augustā, neatspēko iepriekš 97. punktā norādīto pamatojuma neesamību.

107

Treškārt, runājot par incidentiem, uz kuriem Amerikas valsts iestādes ir balstījušās, lai pieņemtu vai atstātu spēkā dokumentus par atzīšanu par FTO un SDGT, jākonstatē, ka savā 2015. gada 26. maija prasījumu grozījumu rakstā prasītāja skaidri apstrīd sniegtās informācijas, kas kalpojusi secinājumam, ka šie incidenti pieder pie Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas i)–iii) apakšpunktā norādītajiem mērķiem un Kopējās nostājas 2001/931 1. panta 3. punkta pirmās daļas iii) apakšpunkta a)–k) punktā minētajiem terora aktiem, pietiekamību.

108

Tāpat ir jākonstatē, ka iepriekš 81. punktā minēto apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā nav nekādā veidā norādīta informācija, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir efektīvi pārbaudījusi un centusies konstatēt apgalvoto faktu pamatotību. Turklāt Padome šajā instancē nav arī sniegusi informācijas elementus, kas pierādītu šo faktu pamatotību. Tieši pretēji, Padome nav spējīga skaidri precizēt īpašos un konkrētos iemeslus, ar kuriem tikuši pamatoti lēmumi par atzīšanu par FTO un SDGT. It īpaši, runājot par gada ziņojumiem par terorismu, kurus sagatavo Savienoto Valstu Ārlietu ministrija, Padome atbildē uz repliku skaidri piekrīt, ka, “lai gan šie ziņojumi faktiski var atspoguļot informāciju, uz kuras pamata Savienotās Valstis veic atzīšanu par FTO vai nolemj saglabāt spēkā šo atzīšanu”, “tomēr tas ne vienmēr tā ir” (atbilde uz repliku, 115. punkts).

109

Taču, ņemot vērā iepriekš 104. punktā minēto judikatūru, Padome – kā šajā lietā – nevar tikai atkārtot kompetentās iestādes lēmuma pamatojumu, pati neizskatot tā pamatotību. Tas vēl jo vairāk tā ir tādēļ, ka aplūkojamo lēmumu nav pieņēmusi dalībvalsts kompetentā iestāde. Iepriekš 81. punktā uzskaitīto apstrīdēto aktu pamatojums tātad neļauj ne uzzināt, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā noteikto pārbaudīšanas pienākumu, ne Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi par apgalvoto faktu saturisko pareizību.

110

Ceturtkārt, runājot par tādu elementu neesamību, kuri liecinātu par labu prasītāja nosaukuma izslēgšanai no strīdīgajiem sarakstiem, ir jākonstatē, ka prasītāja iesniedza Padomei konkrētus elementus, kuri, tās skatījumā, varētu liecināt par labu PKK nosaukuma izslēgšanai no strīdīgajiem sarakstiem, tostarp tās 2015. gada 6. marta atbildes vēstuli uz Padomes vēstuli, ar kuru tā informēja prasītāju par savu nodomu atstāt tās nosaukumu strīdīgajos sarakstos.

111

Saskaņā ar judikatūru, ja attiecīgā persona iesniedz apsvērumus par pamatojuma izklāstu, kompetentajai Savienības iestādei ir pienākums, ņemot vērā šos apsvērumus un tiem pievienotos iespējamos attaisnojošos pierādījumus, rūpīgi un objektīvi izvērtēt izvirzīto apsvērumu pamatotību (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 114. punkts).

112

Lai arī, izpildot LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, nav detalizēti jāatbild uz attiecīgās personas iesniegtajiem apsvērumiem, tas jebkādos apstākļos nozīmē, ka šajā pamatojumā tiek norādīti individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 116. punkts).

113

Jākonstatē, ka iepriekš 81. punktā minēto apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā nav norādīts neviens elements, kas ļautu uzskatīt, ka Padome ir efektīvi pārbaudījusi prasītājas iesniegto informāciju. Protams, apstrīdēto aktu pamatojuma izklāstā ir ietverts paziņojums, saskaņā ar kuru Padome ir pārbaudījusi, vai tās rīcībā ir elementi, kuri liecina par labu PKK nosaukuma izslēgšanai no strīdīgajiem sarakstiem, un nevienu tādu nav atradusi (9. punkts). Lai gan šādā visaptverošā formulējumā, iespējams, nav personu, grupu vai vienību, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, iesniegtu apsvērumu, šādi tas nav gadījumā, kad – kā šajā lietā – prasītāja iesniedz elementus, kuri, viņaprāt, var attaisnot viņas nosaukuma izslēgšanu no strīdīgajiem sarakstiem, neatkarīgi no jautājuma par šo elementu pamatotību. Šādā gadījumā Padomei pamatojuma izklāstā ir uz tiem jāatbild, kaut vai kodolīgi.

114

Šo pamatojuma trūkumu nevar atspēkot ar norādi Padomes 2015. gada 27. marta vēstulē, kas minēta iepriekš 19. punktā, ka apstāklis, ka to grupējumu vidū, kuri cīnās pret “Islāma valsti”, ir kurdu grupējumi, neietekmē Padomes novērtējumu, saskaņā ar kuru PKK atbilst atzīšanas kritērijiem, kas paredzēti Kopējā nostājā 2001/931. Faktiski ir jākonstatē, ka, pirmkārt, šī vēstule tika pieņemta vēlāk nekā [Īstenošanas regula] 2015/513 un Lēmums 2015/521 un, otrkārt, Padome neprecizē konkrētos elementus, kas likuši secināt, ka turpina pastāvēt risks par prasītājas iesaistīšanos ar terorismu saistītās darbībās.

115

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka Padome pamatojuma izklāstā, kurš pievienots iepriekš 81. punktā minētajiem apstrīdētajiem aktiem, nav pietiekami pamatojusi īpašos un konkrētos iemeslus prasītājas nosaukuma saglabāšanai strīdīgajos sarakstos. Tādējādi ir jāsecina, ka Īstenošanas regulām 2015/513, 2015/1325, 2015/2425, 2016/1127, 2017/150 un 2017/1420, kā arī Lēmumiem 2015/521, 2015/1334 un 2017/1426 nav norādīts pietiekams pamatojums.

116

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome ir pārkāpusi LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu. No tā izriet, ka septītais pamats ir jāapmierina un ka šis konstatējums vien attaisno apstrīdēto aktu atcelšanu attiecībā uz prasītāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 7. decembris, HTTS/Padome, T‑562/10, EU:T:2011:716, 40. punkts).

117

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, apstrīdētie akti ir jāatceļ, nevērtējot citus argumentus un pamatus, kas ir izvirzīti šīs prasības pamatojumam. Attiecībā uz prasītājas lūgumu, lai Vispārējā tiesa atzītu Regulu Nr. 2580/2001 par tai nepiemērojamu, tas ir jānoraida pēc atteikšanās no pirmā pamata, uz kuru šis līgums bija balstīts.

118

Jākonstatē, ka apstrīdētie akti ir grozīti ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/468 (2018. gada 21. marts), ar kuru īsteno 2. panta 3. punktu Regulā Nr. 2580/2001 un ar kuru atceļ Īstenošanas regulu 2017/1420 (OV 2018, L 79, 7. lpp.), un ar šīs pašas dienas Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/475, ar ko atjaunina un groza to personu, grupu un vienību sarakstu, kurām piemēro 2., 3. un 4. pantu Kopējā nostājā 2001/931 un ar ko atceļ Lēmumu 2017/1426 (OV 2018, L 79, 26. lpp.), ar ko no 2018. gada 23. marta aizstāj strīdīgos sarakstus un pagarina prasītājai piemērojamos ierobežojošos pasākumus.

119

Tātad pašlaik pret prasītāju ir noteikti jauni ierobežojoši pasākumi. No tā izriet, ka apstrīdēto aktu atcelšanas rezultātā, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, prasītāja netiek svītrota no strīdīgajiem sarakstiem.

120

Līdz ar to nav vajadzīgs saglabāt apstrīdēto aktu iedarbību, ciktāl tie attiecas prasītāju.

121

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

122

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. No tā izriet, ka Komisija un Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: