1. 

Pēc pirmā ģenerāladvokāta ierosinājuma Tiesas pārskatīšanas palāta, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 193. panta 4. punktu, nolēma pārskatīt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625) ( 2 ).

2. 

Minētā lēmumā rezolutīvās daļas 2) punktā Tiesa precizēja:

“Pārskatīšana attiecas uz jautājumu, vai [šis Vispārējās tiesas spriedums] apdraud Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci, ciktāl Vispārēja tiesa kā apelācijas tiesa ir atzinusi savu kompetenci lemt kā pirmās instances tiesai par prasību par [Eiropas] Savienības ārpuslīgumisko atbildību,

3.

Atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam “Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt pirmajā instancē lietas, kas minētas 263., 265., 268., 270. un 272. pantā, izņemot lietas, kas nodotas kādai specializētai tiesai, kuru izveido saskaņā ar 257. pantu, un lietas, kuras saskaņā ar [Eiropas Savienības Tiesas] Statūtiem ir vienīgi Tiesas jurisdikcijā. [Tiesas] Statūtos var paredzēt, ka Vispārējās tiesas jurisdikcijā ir arī citu kategoriju lietas”.

4.

Dažādo LESD 256. pantā uzskaitīto pantu vidū ir LESD 268. pants, kurā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir “izskatīt lietas par kaitējuma novēršanu, ko paredz [LESD] 340. panta otrā un trešā daļa”, un LESD 270. pants, kurā ir paredzēts, ka, “ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz [Eiropas Savienības] Civildienesta noteikumi un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), [tās] jurisdikcijā ir visas domstarpības starp Savienību un tās darbiniekiem”.

5.

Atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 1. pantam “Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kompetencē ir pirmajā instancē izskatīt domstarpības starp Savienību un tās darbiniekiem, kas minētas [LESD] 270. pantā, tostarp domstarpības starp visām struktūrām vai aģentūrām un to darbiniekiem, attiecībā uz kuriem Eiropas Savienības Tiesai piešķirta jurisdikcija”.

6.

Iespējamie kompetences konflikti, kas var rasties starp dažādām Eiropas Savienības tiesām civildienesta jomā, ir regulēti Tiesas statūtu I pielikuma 8. pantā šādi:

“1.   Ja pieteikumu vai citu Civildienesta tiesai adresētu lietas dokumentu kļūdas dēļ iesniedz Tiesas vai Vispārējās tiesas sekretāram, šis sekretārs to tūlīt pārsūta Civildienesta tiesas sekretāram. Tāpat, ja pieteikumu vai citu Tiesai vai Vispārējai tiesai adresētu lietas dokumentu kļūdas dēļ iesniedz Civildienesta tiesas sekretāram, šis sekretārs to tūlīt pārsūta Tiesas vai Vispārējās tiesas sekretāram.

2.   Ja Civildienesta tiesa konstatē, ka tās kompetencē nav izskatīt un izlemt lietu, kas ir Tiesas vai Vispārējās tiesas jurisdikcijā, tā nodod šo lietu Tiesai vai Vispārējai tiesai. Tāpat, ja Tiesa vai Vispārējā tiesa konstatē, ka lieta ir Civildienesta tiesas jurisdikcijā, tiesa, kurai sākotnēji nodota šī lieta, nodod to Civildienesta tiesai, un tā nedrīkst atteikties lietu izskatīt.

3.   Ja Civildienesta tiesā un Vispārējā tiesā nodotas lietas, kurās jāizskata viens un tas pats interpretācijas jautājums vai kurās apstrīdēta viena un tā paša akta spēkā esamība, Civildienesta tiesa pēc pušu uzklausīšanas var atlikt lietas izskatīšanu, līdz Vispārējā tiesa pieņem spriedumu.

Ja Civildienesta tiesā un Vispārējā tiesā ir nodotas lietas, kurās ir viens un tas pats prasījums, Civildienesta tiesa atsakās izskatīt lietu, lai Vispārējā tiesa varētu lemt šajās lietās.”

7.

Civildienesta noteikumu 73. pantā ir noteikts:

“1.   [Ierēdņa risks saslimt ar profesionālajām slimībām un negadījumu risks ir apdrošināts no dienesta uzsākšanas datuma [..]. Tas iemaksā ar profesionālo darbību nesaistītu risku apdrošināšanas izmaksas līdz 0,1 % apmērā no pamatalgas.

Noteikumos paredz, kādi riski nav apdrošināmi.

2.   Maksājamie pabalsti ir šādi:

[..]”

8.

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam “Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu 90. panta 2. punkta izpratnē. Strīdos, kas saistīti ar finansēm, Tiesai ir neierobežota jurisdikcija”.

9.

2008. gada 18. septembrīAlessandro Missir Mamachi di Lusignano, Eiropas Savienības ierēdnis, gāja bojā traģiskos apstākļos, kad viņš bija nosūtīts darbā Eiropas Komisijas delegācijā Rabatā (Maroka).

10.

Pēc šīs slepkavības viņa tēvs Livio Missir Mamachi di Lusignano savā vārdā un kā viņa dēla mantinieku likumiskais pārstāvis cēla prasību Civildienesta tiesā, prasot, pirmkārt, atcelt Komisijas 2009. gada 3. februāra lēmumu, ar kuru tā ir noraidījusi viņa lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts ar viņa dēla slepkavību, un, otrkārt, piespriest Komisijai viņam, kā arī viņa dēla bērniem samaksāt dažādas summas, atlīdzinot materiālo un morālo kaitējumu, ko radījusi minētā slepkavība ( 3 ).

11.

Šis prasības pieteikums ir balstīts uz to, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt savu ierēdņu aizsardzību, un ar to tiek prasīts atlīdzināt gan paša mirušajam ierēdnim nodarīto morālo kaitējumu, ko prasītājs prasa mirušā ierēdņa bērnu kā viņa mantinieku vārdā, gan prasītājam un mirušā ierēdņa bērniem kā viņa ģimenes locekļiem nodarītos materiālos zaudējumus un morālo kaitējumu.

12.

Attiecībā uz prasību atlīdzināt pašam prasītājam un mirušā ierēdņa bērniem nodarīto kaitējumu Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā ietilpst tās kompetencē. Tā nolēma, ka Civildienesta tiesai bija jākonstatē, ka tai nav kompetences to izskatīt. Līdz ar to tai tā bija jānodod atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 2. punktam.

13.

Attiecībā uz prasību atlīdzināt zaudējumus, kas ierēdnim nodarīti pirms viņa nāves, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, kaut arī Civildienesta tiesai ir kompetence to izskatīt, tā to ir nepamatoti noraidījusi kā nepieņemamu, ievērojot prasības un administratīvās sūdzības “savstarpējas atbilstības” prasību. Tā kā attiecībā uz šo prasību tiesvedības stadija neatļāva pieņemt nolēmu par prasību, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Civildienesta tiesai, kurai bija jānodod šī prasības daļa, obligāti bija jākonstatē, ka tajā un Vispārējā tiesā ir iesniegtas lietas ar to pašu priekšmetu.

14.

Alessandro Missir Mamachi di Lusignano vecāki, viņa bērni, kā arī viņa brālis un māsa pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, par kuru ir taisīts spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), cēla prasību Vispārējā tiesā piespriest Komisijai atlīdzināt nemateriālo kaitējumu, kas viņiem, pēc viņu apgalvotā, ir nodarīts ar Alessandro Missir Mamachi di Lusignano slepkavību ( 4 ).

15.

Vispārējā tiesa uzskata, ka līdz ar to Civildienesta tiesai bija jānoraida sava kompetence, lai Vispārējā tiesa varētu lemt par šīm lietām, piemērojot Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 3. punkta otro daļu.

16.

Šādos apstākļos, uzskatot, ka tai ir kompetence lemt par visām prasībām, Vispārējā tiesa nolēma nodot lietu kopumā pati sev kā pirmās instances tiesai.

17.

Atbilstoši robežām, ko pārskatīšanas palāta ir noteikusi tās lēmumā par procedūras uzsākšanu, šī analīze būtībā attieksies uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa ir apdraudējusi Savienības tiesību vienotību vai konsekvenci, nolemjot, ka tai ir kompetence lemt kā pirmās instances tiesai par prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz to, ka iestāde nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt tās ierēdņu aizsardzību, ko cēlušas trešās personas kā mirušā ierēdņa mantinieki, kā arī kā šāda ierēdņa ģimenes locekļi un ar ko tiek prasīta pašam ierēdnim nodarītā morālā kaitējuma, kā arī materiālā un morālā kaitējuma, kas ir nodarīts prasītājiem personīgi, atlīdzināšana.

18.

Saskaņā ar pārskatīšanas procedūru vispirms ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā ( 5 ). Tikai tad, ja tiek izdarīts šāds konstatējums, ir jāķeras, otrkārt, pie jautājuma, vai Vispārējās tiesas izdarīta kļūdaina interpretācija apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci ( 6 ).

19.

Ievadā, pirmkārt, ir jānosaka dažādi kaitējuma veidi, kuru atlīdzināšana tiek prasīta, kā arī, kādā statusā prasītājs darbojas attiecībā uz katru no tiem, un, otrkārt, piemērojamās tiesību normas.

20.

Pirmkārt, attiecībā uz kaitējumu klasifikāciju es piekrītu Vispārējās tiesas izdarītajai klasifikācijai, pamatojoties uz dalībvalstu tiesībām kopējiem vispārējiem principiem ārpuslīgumiskās atbildības jomā ( 7 ). Atbilstoši šai klasifikācijai atbildīgā persona vispārīgi var atlīdzināt trīs kaitējuma veidus, tas ir:

21.

Prasītāja formulētie prasījumi ietilpst šajā klasifikācijā, un pieņēmumi, uz kuriem Vispārējā tiesa ir izlēmusi pamatoties sava sprieduma 42. punktā, tādējādi arī šķiet pamatoti:

22.

Otrkārt, attiecībā uz piemērojamo tiesību normu noteikšanu es atgādināšu, ka Tiesa un Vispārējā tiesa abas īstenoja kompetenci, kas LESD 270. pantā tika paredzēta brīdī, kad tika veidota Eiropas veidošanas vēsture.

23.

Tomēr kopš Padomes 2004. gada 2. novembra Lēmuma 2004/752/EK, Euratom, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu ( 8 ), I pielikuma 1. punktā tā turpmāk tiek piešķirta Civildienesta tiesai.

24.

Šim LESD 270. pantam ir galvenā nozīme, jo tajā ir precizēts, ka kompetence attiecībā uz strīdiem starp Savienību un tās darbiniekiem tiek īstenota, ievērojot “ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi”.

25.

Atbilstoši minēto noteikumu 91. panta 1. punktam Civildienesta tiesas kompetencē ir “jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu 90. panta 2. punkta izpratnē”.

26.

No šiem ievada apsvērumiem izriet, ka atbilde uz to, kā ir jāsadala zaudējumu atlīdzināšanas kompetence, noteikti ir atrodama šo abu tiesību normu – LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta – interpretācijā, ciktāl Savienības tiesu sistēma paredz, ka “vienas tiesas kompetence lemt par prasību obligāti izslēdz pārēj[o] ties[u] kompetenci” [neoficiāls tulkojums] ( 9 ).

27.

Tātad Civildienesta tiesas kompetencē ir “jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu [Civildienesta noteikumu] 90. panta 2. punkta izpratnē” ( 10 ).

28.

Ierēdņa nāves gadījumā Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punktā ir garantēts maksājums, kas vienāds ar pieckārtīgu viņa gada pamatalgu (ko aprēķina, ņemot vērā ikmēneša saņemtās algas lielumu 12 mēnešus pirms nelaimes gadījuma).

29.

Atbilstoši šai tiesību normai minētais maksājums tiek piešķirts mirušā ierēdņa laulātajam un bērniem vai, ja to nav, “pārējiem pēctečiem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu”. Ja nav “pēcteču”, tiesību normā ir precizēts vēl, ka maksājums tad ir jāizmaksā “augšupejošās līnijas radiniekiem saskaņā ar mantojuma tiesībām, kas attiecas uz ierēdņa īpašumu” ( 11 ).

30.

Kā Tiesa jau ir konstatējusi, Civildienesta noteikumu mērķis ir “regulēt Eiropas iestāžu un tās ierēdņu tiesiskās attiecības, nosakot virkni savstarpēju tiesību un pienākumu un atzīstot noteiktiem ierēdņa ģimenes locekļiem tiesības, uz kurām viņi var atsaukties [Savienībā]” ( 12 ).

31.

Tātad neapstrīdami no Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punkta teksta izriet, ka gan ierēdņa lejupejošie, gan augšupejošie mantinieki ir norādīti Civildienesta noteikumos, tas ir, izmantojot izteikumu, ko Komisija ir izmantojusi savos apsvērumos, ir tajos “tieši ņemti vērā” ( 13 ).

32.

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktam tātad Civildienesta tiesai ir kompetence lemt par “jebkur[u] strīd[u] starp Savienību un [vienu no šīm] person[ām]” un par iecēlējinstitūcijas tai nelabvēlīgo aktu (kā, piemēram, lēmumu par zaudējumu atlīdzību pēc ierēdņa nāves).

33.

Vispārējā tiesa tomēr noraidīja šo apgalvojumu, ko tajā aizstāvēja Komisija, šādu divu iemeslu dēļ:

34.

Šādi lemjot, manuprāt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot piemērojamās tiesību normas.

35.

Pirmkārt, otrais arguments nav atbilstošs, nosakot kompetento tiesu. Šajā lietā uzskaitījums Civildienesta noteikumu 73. panta 2. punktā nevis palīdz noteikt, kam ir šajā tiesību normā paredzētās tiesības, bet ir tikai piesaistes faktors Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā definētajam kompetences kritērijam. Šajos precīzajos ietvaros tas, ka mirušajam ierēdnim ir bērni, neizslēdz to, ka augšupējie un lejupējie mantinieki ir arī “Civildienesta noteikumos norādītās personas” atbilstoši izteikumam minēto noteikumu 91. panta 1. punktā.

36.

Otrkārt, runa nav par to, ka “Savienības līgumiskās atbildības kopējo tiesību procesuāl[ā] īstenošan[a] [tiktu pakārtota] ierēdņu sociālā nodrošinājuma [īpašajām] tiesībām, kas ir paredzētas [minētajos] noteikumos”, bet vienīgi par kompetentās tiesas noteikšanu, lai lemtu par prasību, kas saistībā ar Savienības atbildību nav neatkarīga no Civildienesta noteikumos paredzētās atlīdzības.

37.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ierēdnim ir jābūt iespējai saņemt pilnīgu atlīdzību ( 17 ). Tādējādi viņam ir tiesības “pieprasīt papildu atlīdzību, ja iestāde atbilstoši kopējām tiesībām ir atbildīga par negadījumu, un [ja] Civildienesta noteikumos noteiktās sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu radītā kaitējuma pilnīgu atlīdzību” ( 18 ).

38.

Atsaukšanās uz “kopējām tiesībām” šajā spriedumā norāda tikai uz ārpuslīgumiskās atbildības noteikumiem. [Šis] izteikums norāda uz to, kas ir “parasti piemērojams visos gadījumos, kas nav izņēmumi”, tas ir, “vispārīgu normu, kas tad, ja nav īpaša teksta vai īpašas atkāpes regulē noteikta veida gadījumus” ( 19 ). Šajā gadījumā ārpuslīgumiskās atbildības tiesības tātad ir kaitējuma atlīdzināšanas kopējās tiesības pretēji Civildienesta noteikumiem, kas ir “īpaši noteikumi”, kuros ir paredzēts specifisks zaudējumu atlīdzināšanas režīms.

39.

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi sava sprieduma 54.–58. punktā, Tiesa spriedumā Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:371) vienīgi atzina tiesības uz papildu kompensāciju, no kā nevar secināt nekādus argumentus par Savienības tiesu kompetenci. Šajā lietā šis jautājums neradās, jo spriedums tika taisīts laikā, kad Tiesa bija vienīgā eksistējošā tiesa.

40.

Savukārt, kaut arī Civildienesta tiesa vēl nepastāvēja sprieduma Lucaccioni/Komisija (C‑257/98 P, EU:C:1999:402) pasludināšanas dienā, jurisdikcijas noteikumi var tikt secināti no iztirzājuma, ko Tiesa velta attiecībām starp sadali Civildienesta noteikumos, no vienas puses, un papildu atlīdzību, kas jāmaksā, pamatojoties uz “kopējām tiesībām” par ārpuslīgumisko atbildību, no otras puses.

41.

Šajā spriedumā Tiesa vispirms ir nospriedusi, ka vienotas atlīdzināšanas sistēma, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 73. pantā, un tā, kas ir regulēta LESD 340. pantā, nav neatkarīgas ( 20 ). Turpinājumā no šī pieņēmuma un no vajadzības ierēdnim saņemt pilnīgu atlīdzību tā secināja, ka maksājumi, kas saņemti atbilstoši Civildienesta noteikumu 73. pantam, ir jāņem vērā kompetentajai tiesai, lai novērtētu atlīdzināmo kaitējumu ierēdņa celtas prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, pamatojoties uz kļūdu, kas rada iestādes, kura to nodarbina, atbildību ( 21 ).

42.

Citiem vārdiem sakot, atbilstoši šai Tiesas judikatūrai, kas var tikt uzskatīta par pastāvīgu, nevar izslēgt “ierēdņa un viņa [mantinieku] tiesības pieprasīt papildu atlīdzību, ja [iestāde] saskaņā ar [kopējām] tiesībām [par ārpuslīgumisko atbildību] [..] tiek atzīta par atbildīgu par attiecīgā ierēdņa nelaimes gadījumu [..] un ja Civildienesta noteikumu sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu pilnīgu nodarītā kaitējuma atlīdzību” ( 22 ).

43.

Tā kā ir runa par “papildu” maksājumu un divas atlīdzības sistēmas nav neatkarīgas, un maksājumi, kas tiek saņemti atbilstoši Civildienesta noteikumiem, ir jāņem vērā, lai noteiktu kaitējumu, kas ir jāatlīdzina, pamatojoties uz LESD 340. pantu, par papildu atlīdzību noteikti lemj tā tiesa, kurai ir kompetence attiecībā uz prioritāro atlīdzību ( 23 ).

44.

Šajā ziņā es norādu, ka ģenerāladvokāts sers G. Slinns [G. Slynn] savos secinājumos apvienotajās lietās Leussink/Komisija (169/83 un 136/84, EU:C:1986:265) jau ir runājis par “atlikušo kompetenci, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu papildu summu samaksu, atlīdzinot nodarīto kaitējumu” ( 24 ).

45.

Tā kā papildu atlīdzība atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiek regulēta kopējās tiesībās par ārpuslīgumisko atbildību, prioritāra atlīdzība noteikti ir tā, kas ir paredzēta Civildienesta noteikumos.

46.

Šāds secinājums šodien ir jāizdara vēl jo vairāk tādēļ, ka Savienības likumdevējs piešķīra tiesības uz prioritāru atlīdzību specializētai tiesai LES 19. panta izpratnē, kuras kompetence ir atkarīga no prasītāja statusa (kuram ir jābūt norādītam Civildienesta noteikumos).

47.

Turklāt kompetences noteikumi, ko es atbalstu, atbilst ne tikai loģikai, bet arī tiesvedības ekonomijas interesēm, ko Tiesa ir atzinusi rīkojumā Komisija/IAMA Consulting ( 25 ).

48.

Tāpat kā “Savienības tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā kompetence pieņemt nolēmumu par [pamatprasību] ietver arī kompetences pastāvēšanu attiecībā uz jebkuru pretprasību, kas ir iesniegta tajā pašā tiesvedībā, kura izriet no tā paša tiesību akta vai faktiem, kuri veido prasības priekšmetu” ( 26 ), kompetence lemt par prioritāru prasību ietver kompetenci lemt par jebkuru papildu prasību, kas izriet no tā paša tiesību aktu vai tiem pašiem faktiem.

49.

Tas, ka šajā strīdā izteiktās prasības attiecas tikai uz papildu maksājumiem, neko nemaina pamatojumā. Kompetentā tiesa nevar būt atšķirīga atkarībā no tā, vai prasība ietver tikai vienotu prasību (ko es kvalificēju kā prioritāru) vai, tieši otrādi, tikai vienu vai arī divas papildu prasības. Vispārējā tiesa turklāt to ir netieši atzinusi, jo tā atzīst, ka mirušā ierēdņa vārdā izteiktā prasība, kas tomēr attiecas tikai uz personīgo morālo kaitējumu, kas nav minēts Civildienesta noteikumos un kas tātad tiek regulēts tiesībās par ārpuslīgumisko atbildību, tomēr ietilpst Civildienesta tiesas kompetencē ( 27 ).

50.

Nospriežot, ka “tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, vienīgais juridiskais pamats, kas noteikts LESD 268. un 270. pantā, Tiesas statūtu I pielikuma 1. pantā un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā, liek secināt, ka miruša ierēdņa tuviniekiem ir noteikti jāceļ divas prasības, viena – Civildienesta tiesā, bet otra – Vispārējā tiesā, ar kuru viņi pārņem attiecīgā ierēdņa tiesības vai prasa kompensēt materiālu vai morālu kaitējumu, kas viņiem ir personīgs” ( 28 ), Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot minētās tiesību normas.

51.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav jāpārbauda papildu iztirzājumi, ko Vispārējā tiesa velta jautājumam par procesuālās pārklāšanās atrisināšanu, kas tai šķita, ka tā ir konstatējusi.

52.

Tā kā šie Vispārējās tiesas iztirzājumi bija balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, ka Civildienesta tiesa ir kompetenta attiecībā uz visām prasītāja celtajām prasībām, tajos ipso facto ir pieļauta šī kļūda tiesību piemērošanā.

53.

Atbilstoši LESD 256. panta 2. punktam vēl ir jānosaka, vai šī kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz LESD 268. un 270. panta, Tiesas statūtu I pielikuma 1. panta un Civildienesta noteikumu 91. panta interpretāciju un piemērošanu apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.

54.

Trīs pārskatīšanas spriedumi, ko Tiesa šobrīd ir taisījusi, ļauj identificēt četrus vērtējuma kritērijus, kas ir noderīgi, lai noteiktu iespējamo Savienības tiesību vienotības un konsekvences apdraudēšanu:

55.

Šie kritēriji, kas var tikt aplūkoti “kopumā” ( 33 ), nav kumulatīvi, un tātad tie visi obligāti nav jāizpilda, lai tiktu konstatēta Savienības tiesību vienotības un konsekvences apdraudēšana ( 34 ). Pati Tiesa pārskatīšanas spriedumā Komisija/Strack ( 35 ) uzskatīja, ka iepriekš uzskaitīto otrā un ceturtā kritērija izpilde ir pietiekama, lai būtu Savienības tiesību vienotības un konsekvences apdraudēšana.

56.

Piemērojot un interpretējot līguma normas, Tiesas statūtu I pielikumu un Civildienesta noteikumus, ko tā ir izmantojusi, Vispārējā tiesa atkāpās no ierēdņa un tā ģimenes locekļu tiesību sekām pieprasīt papildu atlīdzību, ja iestāde atbilstoši kopējām tiesībām par ārpuslīgumisko atbildību ir atbildīga par negadījumu un ja Civildienesta noteikumos noteiktās sistēmas pabalsti nav pietiekami, lai nodrošinātu radītā kaitējuma pilnīgu atlīdzību.

57.

Precīzāk, Vispārējā tiesa nav pareizi novērtējusi šīs sekas, nospriežot, ka miruša ierēdņa tuviniekiem ir noteikti jāceļ divas prasības, viena – Civildienesta tiesā, bet otra – Vispārējā tiesā, ar kuru viņi pārņem attiecīgā ierēdņa tiesības vai prasa kompensēt materiālu vai morālu kaitējumu, kas viņiem ir personīgs. Šādi lemjot, manuprāt, Vispārējā tiesa ir apdraudējusi Savienības tiesību vienotību un konsekvenci šādu triju iemeslu dēļ.

58.

Aplūkojamās tiesību normas ir īpaši svarīgas Savienības tiesībām.

59.

Kā Tiesa jau ir norādījusi pārskatīšanas spriedumā M/EMA, “it īpaši Tiesas statūti un to pielikums ir daļa no primārajām tiesībām” ( 36 ).

60.

Šajā lietā Vispārējās tiesas kļūda tiesību piemērošanā attiecas uz LESD 268. un 270. panta, Tiesas statūtu I pielikuma 1. panta un Civildienesta noteikumu 91. panta interpretāciju un piemērošanu.

61.

Šie noteikumi ir ne tikai primāro tiesību daļa (izņemot Civildienesta noteikumu 91. pantu), bet kopumā tie turklāt piedalās Savienības tiesību sistēmas struktūras definīcijā, ierobežojot Civildienesta tiesas un attiecīgi citu tiesu kompetenci.

62.

Tiesību normas, kurās ir definēta šī tiesu sistēmas struktūra, palīdz izveidot “tiesu aparātu, kas ir piemērots Eiropas Savienības raksturam, kas ir konsekvents, efektīvs un pieejams visām tiesīgajām personām” ( 37 ), kas noteikti ir viena no “tiesiskas valsts” sastāvdaļām, pamatvērtība, uz kuru balstās Savienība saskaņā ar LES 2. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu ( 38 ).

63.

Šajā ziņā, kaut arī es uzskatīju, pārbaudot Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, ka nav jāpārbauda papildu iztirzājumi, ko Vispārējā tiesa velta jautājumam par procesuālās pārklāšanās atrisināšanu, ko tai šķita, ka tā ir konstatējusi, tomēr es uzskatu, ka noteikums par savas kompetences paplašināšanu, tāpat kā tā piemērošanu apelācijas tiesvedībā, kas tajā ir ierosināta, arī apdraud Savienības tiesību vienotību, kas padara smagāku Savienības tiesību sistēmas struktūras, kas ir paredzēta līgumos, neievērošanu.

64.

Šie iztirzājumi, vienošanās par kompetenci, kas no tiem izriet, kā arī sekas, ko Vispārējā tiesa no tā secina apelācijas tiesvedības rezultātā, veido tādu tiesību normu pārkāpumu, kam ir īpaša nozīme Savienības tiesību sistēmā, jo tās definē kompetences sadali starp Savienības tiesām un īpašo apelācijas mehānismu.

65.

Apstiprinot procesuālas pārklāšanās principu, Vispārējā tiesa apdraud Savienības tiesību vienotību, atkāpjoties no Tiesas pastāvīgas judikatūras.

66.

Kā tas izriet no manā analīzē atgādinātās judikatūras attiecībā uz Civildienesta tiesas kompetences apjomu, ja prasība par papildu atlīdzību, neietilpst administratīvajā jomā un kļūst strīdīga, ne tikai vienotas atlīdzināšanas sistēma, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 73. pantā, un tā, kas ir regulēta LESD 340. pantā, nav neatkarīgas ( 39 ), bet turklāt vienas no tiesām kompetence lemt par prasību obligāti izslēdz otras kompetenci ( 40 ).

67.

Pakārtoti Vispārējās tiesas spriedums var būt precedents turpmākajām lietām, jo ar to tiek ieviests vispārīgas kompetences noteikums tai par labu uz Civildienesta tiesas kompetences rēķina.

68.

Visu šo iemeslu dēļ, es apgalvoju, ka ar savu spriedumu Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625) Vispārējā tiesa apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci.

69.

Tiesas statūtu 62.b panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja Tiesa konstatē, ka Vispārējas tiesas lēmums apdraud Savienības tiesību vienotību un konsekvenci, tā lietu nodod atkārtotai izskatīšanai Vispārējai tiesai, kam ir saistoši Tiesas konstatētie tiesību jautājumi. Turklāt, nododot lietu, Tiesa var norādīt tās Vispārējās tiesas nolēmuma sekas, kuras attiecībā uz tiesvedībā iesaistītajām pusēm jāuzskata par galīgām. Izņēmuma gadījumā Tiesa, ja, ņemot vērā pārskatīšanas rezultātu, lietas iznākuma pamatā ir konstatētie fakti, uz kuriem pamatojas Vispārējās tiesas nolēmums, var pieņemt galīgo lēmumu.

70.

Jautājums par pārskatīšanas sekām nekad nav vienkāršs. Tas ir vēl sarežģītāks šajā gadījumā, jo pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, par kuru ir taisīts spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), ir ierosināta otra lieta par to pašu strīdīgo faktu sekām, daļēji piedaloties tiem pašiem prasītajiem (lieta T‑494/11, Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija). Kaut arī šī otrā lieta neattiecas uz pārskatīšanu tiešā nozīmē, pilnības dēļ es apsvēršu šo divu lietu iespējamās procesuālās sekas.

71.

Pēc Tiesas domām no Tiesas statūtu 62.b panta izriet, ka “[tā] nevar tikai konstatēt apdraudējumu Kopienu tiesību vienotībai un/vai konsekvencei, nenosakot sekas, kādas izriet no šīs konstatācijas attiecībā uz konkrēto strīdu” ( 41 ).

72.

Tādējādi, pirmkārt, ir jāatceļ spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), jo Vispārējā tiesa pēc savas iniciatīvas ir konstatējusi, ka Civildienesta tiesai nav kompetences izskatīt prasību par paša prasītāja un Alessandro Missir Mamachi di Lusignano bērnu personīgā kaitējuma, gan materiāla, gan morāla, atlīdzināšanu un nodot šo prasības daļu Vispārējai tiesai, lai tā kā pirmās instances tiesa to izskatītu.

73.

Ir jāatceļ arī spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), jo Vispārējā tiesa ir nolēmusi, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, kad miruša ierēdņa vai darbinieka bērni, gan kā tiesību pārņēmēji, gan savā pašu vārdā un jure proprio, prasa atlīdzināt dažādus kaitējumus, ko izraisījis viens akts, viņi var likumīgi šīs prasības apvienot, ceļot vienu vienīgu prasību Vispārējā tiesa.

74.

Otrkārt, ir svarīgi pārbaudīt, kas ir jādara ar prasītāja apelācijas sūdzību.

75.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītājs ir pamatojis savu apelācijas sūdzību uz trim pamatiem. Pirmais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko ir pieļāvusi Civildienesta tiesa, akceptējot Komisijas iebildi par nepieņemamību un nospriežot, ka prasība par Alessandro Missir Mamachi di Lusignano un viņa bērniem nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību ir nepieņemama. Ar otro pamatu prasītāja pārmet Civildienesta tiesai, ka par kaitējumu radošo notikumu tā ir ierobežojusi Komisijas atbildību līdz 40 %. Ar trešo pamatu prasītājs visbeidzot apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir kļūdaini pieļāvusi, ka, ņemot vērā civildienesta pabalstus, kas ir atzīti par labu Alessandro Missir Mamachi di Lusignano bērniem, Komisija ir pilnībā atlīdzinājusi nodarīto kaitējumu. Sekojot šai loģikai, Vispārējā tiesa ierobežoja minētās apelācijas sūdzības pārbaudi tikai attiecībā uz kompetences jomu, ko tā iepriekš ir atzinusi Civildienesta tiesai (tas ir, prasība atlīdzināt morālo kaitējumu ex haerede, kas Alessandro Missir Mamachi di Lusignano nodarīts pirms viņa nāves), uzskatot, ka citas prasības ietilpst tās pašas kompetencē ( 42 ).

76.

Šajos stingri ierobežotajos ietvaros pirmais pamats tika pieņemts. Tas nozīmē, ka Civildienesta tiesas spriedums tika atcelts, ciktāl ar to ir apmierināts Komisijas pirmais iebildums par nepieņemamību ( 43 ).

77.

Uzskatot, ka jautājums ir gatavs iztiesāšanai, Vispārējā tiesa, kā tas ir atļauts Tiesas statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktā, pati veica šī pirmā iebilduma par nepieņemamību analīzi un atzina to par nepamatotu.

78.

Tā kā šis jautājums netika pārskatīts, es uzskatu, ka tas, kā Vispārējā tiesa atcēla un analizēja Komisijas Civildienesta tiesā iesniegto iebildumu par nepieņemamību, ir jāuzskata par galīgu.

79.

Pēc tam Vispārējā tiesa uzskatīja, ka attiecībā uz citiem iebildumiem par nepieņemamību, ko ir izvirzījusi Komisija, lieta nav gatava iztiesāšanai ( 44 ).

80.

Tomēr tiek uzskatīts, ka tas, ka lietas nodošana Civildienesta tiesai nav pamatota, jo tai nebija citas izvēles, kā no tās atteikties par labu Vispārējai tiesai, piemērojot Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 3. punkta otro daļu (lieta F‑50/09 Missir Mamachi di Lusignano/Komisija un lieta T‑494/11 Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija, kam, pēc tās domām, ir tāds pats priekšmets) ( 45 ).

81.

Ja Tiesa piekrīt manai piemērojamo tiesību normu analīzei, tā apstiprinās Civildienesta tiesas ekskluzīvo kompetenci lemt par prasītāja, tāpat kā mirušā ierēdņa bērnu, ko viņš pārstāv, pamatlietā iesniegto prasību, kas ir “Civildienesta noteikumos norādītās personas” atbilstoši izteikumam minēto noteikumu 91. panta 1. punktā.

82.

Šādos apstākļos tātad ir jāatceļ arī spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), jo Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tai kā pirmās instances tiesai ir jāizskata citi Komisijas iesniegtie iebildumi par nepieņemamību tā vietā, lai nodotu šo strīdus daļu Civildienesta tiesai.

83.

Visbeidzot man ir jāpievēršas jautājumam par prasītāja izvirzītā otrā un trešā pamata tā apelācijas sūdzībai Vispārējā tiesā atbalstam likteni.

84.

Spriedumā Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625) ir nospriests atcelt Civildienesta tiesas spriedumu pilnībā, pamatojoties tikai uz kompetences jautājumiem, kas ir izvirzīti pēc savas iniciatīvas un uz pirmo izvirzīto pamatu būtībā par to, ka Civildienesta tiesa ir nepareizi piemērojusi procesuālo noteikumu par administratīvās sūdzības un prasības tiesā atbilstību. Līdz ar to citi pamati netika aplūkoti.

85.

Pretēji tam, ko norāda ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] saistībā ar lietu C‑579/12 RX‑II, diemžēl es nevaru apstiprināt, ka “nav vajadzības nedz konstatēt faktus, nedz noturēt papildu juridiskas debates, kas attaisnotu lietas nosūtīšanu Vispārējai tiesai” ( 46 ).

86.

Pretēji tam, kas ir paredzēts Tiesas statūtu 62.b panta pirmās daļas pēdējā teikumā, ņemot vērā pārskatīšanas rezultātu, lietas iznākuma pamatā nav konstatētie fakti, uz kuriem pamatojas Vispārējās tiesas nolēmums.

87.

Kaut arī šīs lietas pamatā ir īpaši sāpīgi apstākļi un kopš lietas uzsākšanas ir pagājis laiks, esmu spiests piedāvāt Tiesai nodot lietu jaunai izskatīšanai Vispārējai tiesai. Tai ir kompetence lemt kā apelācijas tiesai par prasītāja izvirzīto otro un trešo pamatu, pirms lieta tiek pārsūtīta savukārt Civildienesta tiesai.

88.

Atbilstoši piedāvātajai procesuālo noteikumu interpretācijai tai ir jālemj katrā ziņā par pārējiem iebildumiem par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija ab initio un ko pati Vispārējā tiesa uzskatīja par tādiem, kas nav gatavi izskatīšanai ( 47 ). Turklāt vajadzības gadījumā [gadījumā, ja ir kļūdas tiesību piemērošanā, ko ir konstatējusi Vispārējā tiesa, pārbaudot otro un trešo pamatu,] tai ir jāpārskata savs spriedums, ievērojot šos divus spriedumus, ko Vispārēja tiesa ir taisījusi lietā T‑401/11 P.

89.

Tomēr es nevaru nepievērsties lietai Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑494/11).

90.

Kā jau man bija iespēja norādīt, pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas lieta, par kuru ir taisīts spriedums Missir Mamachi di Lusignano/Komisija (T‑401/11 P, EU:T:2014:625), mirušā ierēdņa tēvs un viņa bērni – tas ir, prasītāji lietā F‑50/09 – kopā ar mirušā ierēdņa māti, kā arī viņa brāli un māsu cēla citu prasību Vispārējā tiesā, lai saņemtu morālā kaitējuma atlīdzību, kas ir nodarīts ar Alessandro Missir Mamachi di Lusignano zaudēšanu.

91.

Atbilstoši kompetences noteikumiem es secinu, ka Vispārējai tiesai nav kompetences lemt par mirušā ierēdņa bērnu un vecāku prasībām, kas ir norādītas Civildienesta noteikumos, minēto noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.

92.

Tomēr, ņemot vērā lietā T‑494/11 iesniegtā prasības pieteikuma padziļinātu pārbaudi, mirušā ierēdņa tēva un bērnu celtās prasības šķiet līdzīgas prasībām atlīdzināt morālo kaitējumu lietā F‑50/09, gan pamatojoties uz prasības priekšmetu, gan attiecībā uz to un tā pamatā esošo aktu. Tātad katrā ziņā tās ir jāatzīst par nepieņemamām litis pendens dēļ ( 48 ). Vispārējai tiesai tādējādi bija jāatzīst savas kompetences neesamība izskatīt mirušā ierēdņa mātes prasību, jo viņa “ir norādīta [Civildienesta] noteikumos”.

93.

Savukārt situācija ir atšķirīga attiecībā uz mirušā ierēdņa brāļa un māsas prasībām. Tā kā viņi nav “norādīti Civildienesta noteikumos” minēto noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē, Vispārējai tiesai ir kompetence izskatīt viņu prasības.

94.

Kaut arī šī kompetences nodalīšana atkarībā no prasītāja var būt neveiksmīga, tāda ir sastopama Savienības strīdos ( 49 ).

95.

Tomēr aplūkojamos īpašajos apstākļos, ja lieta F‑50/09 atkal nonāk Civildienesta tiesā pēc tam, kad Vispārējā tiesa lemj par apelācijas lietā T‑401/11 otro un trešo pamatu, lieta ir jānodod atbilstoši Tiesas statūtu I pielikuma 8. panta 3. punkta otrajai daļai.

96.

Šajā tiesību normā ir noteikts, ka, ja Civildienesta tiesā un Vispārējā tiesā ir nodotas lietas, kurās ir viens un tas pats prasījums, Civildienesta tiesa atsakās izskatīt lietu un nodod to Vispārējai tiesai. Kaut arī prasītāji atšķiras – mirušā ierēdņa tēvs (un māte) un bērni, no vienas puses, un māsa, no otras puses – es sliecos uzskatīt, ka lietās ir viens un tas pats prasījums, jo tās abas ir vērstas uz morālā kaitējuma atlīdzības saņemšanu, kas ir nodarīts viena un tā paša tuvinieka zaudēšanas dēļ tās pašas upura “darba devējas” iestādes rīcības dēļ.

97.

Tiesas ironija ir tāda, ka šīs dubultās prasības dēļ Vispārējai tiesai in fine ir jāizskata visas prasības gan lietā F‑50/09, gan lietā T‑494/11.

98.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 195. panta 6. punktu, ja pārskatāmais Vispārējās tiesas nolēmums ir pieņemts saskaņā ar LESD 256. panta 2. punktu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

99.

Tā kā nav īpašu noteikumu par tiesāšanās izdevumu sadali pārskatīšanas procedūrā, ņemot vērā pārskatīšanas procedūras objektīvo raksturu – kas tiek uzsākta pēc pirmā ģenerāladvokāta, nevis pēc lietas dalībnieku iniciatīvas – es piedāvāju, ka lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus Tiesā par jautājumiem, kuri ir pārskatīšanas priekšmets, sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo procedūru paši.

100.

Turklāt šāds risinājums atbilst tam, kā Tiesa ir nolēmusi savos pirmajos divos pārskatīšanas spriedumos, un atšķirība no trešā pārskatīšanas sprieduma ir izskaidrojama ar secinājumu, kādu Tiesa ir izdarījusi pēdējā minētajā lietā ( 50 ).

101.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai nolemt šādi: