—

M vārdā – B. Burns un S. Man, solicitors, kā arī I. Whelan un P. O’Shea, BL,

—

Īrijas vārdā – E. Creedon, kā arī J. Davis un J. Stanley, pārstāvji, kam palīdz N. Butler, SC, un K. Mooney, BL,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčíl, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un F.‑X. Bréchot, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un M. Condou-Durande, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt tiesības tikt uzklausītam tādas alternatīvās aizsardzības piešķiršanas procedūrā, kas paredzēta Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M, Ruandas valstspiederīgo, un Minister for Justice and Equality (tieslietu un vienlīdzības ministrs, Īrija) (turpmāk tekstā – “ministrs”), Īriju un Attorney General [ģenerālprokuroru] par M Īrijas valsts iestādēm iesniegtā alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras likumību.

3

Direktīvas 2004/83 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

4

Minētās direktīvas 4. pants “Faktu un apstākļu novērtēšana” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, iepriekšējo darbību, ieskaitot attiecīgo radinieku datus, personību, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, personību apliecinošiem un ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai smagam kaitējumam, vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risku ciest smagu kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai smags kaitējums netiks atkārtoti.

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

5

Šīs direktīvas 15. pantā “Smags kaitējums” ir noteikts:

“Smagu kaitējumu veido:

Direktīva 2005/85/EK

6

Atbilstoši Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), 3. pantā “Piemērošanas joma” ir noteikts:

“1.   Šī direktīva tiek piemērota attiecībā uz visiem patvēruma pieteikumiem, kas iesniegti konkrētajā teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonas, kā arī attiecībā uz bēgļa statusa atņemšanu.

[..]

3.   Ja dalībvalstis izmanto vai ievieš procedūru, kurā patvēruma pieteikumi tiek izvērtēti gan kā pieteikumi uz Ženēvas konvencijas pamata, gan kā pieteikumi uz cita veida starptautisko aizsardzību, ko sniedz saskaņā ar apstākļiem, kuri noteikti Direktīvas 2004/83 [..] 15. pantā, tās piemēro šo direktīvu, izmantojot savu procedūru.

[..]”

7

Īrijas tiesībās, lai saņemtu starptautisko aizsardzību, tiek nošķirti divu veidu pieteikumi, proti:

8

Par katru no šiem diviem pieteikumiem notiek īpaša procedūra, alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūra, kas tiek uzsākta tikai tad, ja ir noraidīts patvēruma pieteikums, notiek pēc procedūras, kurā ticis izskatīts patvēruma pieteikums.

9

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka valsts tiesību normas, kurās regulēta patvēruma pieteikumu izskatīšana, galvenokārt ir ietvertas Refugee Act 1996 (1996. gada Likums par bēgļiem), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā. Patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūra tostarp ietver individuālu interviju ar pieteikuma iesniedzēju.

10

Normas par alternatīvās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūru ir noteiktas ministra 2006. gada 9. oktobraEuropean Communities (Eligibility for Protection) Regulations 2006 [2006. gada Noteikumi Eiropas Kopienām (par nosacījumiem, saskaņā ar kādiem var saņemt aizsardzību)], kuru mērķis tostarp ir transponēt valsts tiesībās Direktīvu 2004/83.

11

Alternatīvās aizsardzības pieteikumu iesniedz, aizpildot formulāru, kura paraugs ir šo noteikumu pielikumā.

12

Minētie noteikumi neietver normas, kurās būtu paredzēts, ka alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, veicot tā pieteikuma izskatīšanu, ir jāuzklausa mutiski.

13

M tika uzņemts Īrijā 2006. gada septembrī uz studenta vīzas pamata. Savu studiju laikā viņš iesniedza patvēruma pieteikumu, kuru Refugee Applications Commissioner (bēgļu pieteikumu komisārs, Īrija) noraidīja 2008. gada 30. augustā. Pret šo lēmumu iesniegto pārsūdzību Refugee Appeals Tribunal (Pārsūdzības tiesa bēgļu jautājumos, Īrija) noraidīja 2008. gada 28. oktobrī.

14

Pēc tam M iesniedza alternatīvās aizsardzības pieteikumu. Šis pieteikums tika noraidīts 2010. gada 30. septembrī, un ministrs attiecībā pret viņu 2010. gada 5. oktobrī izdeva lēmumu par izraidīšanu. Savā 2010. gada 30. septembra lēmumā ministrs lielākoties pamatojās uz iepriekšējiem lēmumiem, kas pieņemti saistībā ar M iesniegto patvēruma pieteikumu, secinot, ka viņš nav pierādījis būtisku iemeslu pastāvēšanu, lai varētu tikt uzskatīts, ka pastāv risks, ka viņš cietīs smagu kaitējumu, it īpaši, ņemot vērā nopietnas šaubas par viņa pieteikumā formulēto apgalvojumu ticamību.

15

2011. gada 6. janvārīM iesniedza prasību High Court (Augstā tiesa, Īrija) pret lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa alternatīvās aizsardzības pieteikums.

16

Izskatot minēto prasību, High Court (Augstā tiesa, Īrija) uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs pēc tam, kad ir noraidīts viņa pieteikums par bēgļa statusu, pieprasa alternatīvās aizsardzības statusu un šo pieteikumu tiek ierosināts noraidīt, attiecīgās dalībvalsts valsts iestādēm saskaņā ar [..] Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkta otrajā teikumā dalībvalstīm paredzēto pienākumu sadarboties ar pieteikuma iesniedzēju pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ir jāpaziņo pieteikuma iesniedzējam par šī novērtējuma rezultātiem tā, lai pieteikuma iesniedzējs varētu paust savu viedokli par tiem ierosinātā lēmuma aspektiem, no kuriem izriet noraidoša atbilde?”

17

Savā 2012. gada 22. novembra spriedumā M. (C‑277/11, EU:C:2012:744) Tiesa it īpaši uzskatīja, ka tādā sistēmā, kāda ir ieviesta ar pamatlietā, kurā tika taisīts šis spriedums, aplūkojamo valsts tiesisko regulējumu, kuru raksturo divas dažādas un secīgas procedūras, lai izvērtētu attiecīgi pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu, iesniedzējtiesai ir jārūpējas par to, lai katrā no šīm procedūrām tiktu ievērotas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības un it īpaši tiesības tikt uzklausītam tā, ka tas var atbilstoši izteikt savus apsvērumus pirms ikviena tāda lēmuma pieņemšanas, ar kuru viņam netiek piešķirta lūgtā aizsardzība. Šādā sistēmā fakts, ka attiecīgā persona jau ir tikusi likumīgi uzklausīta viņa pieteikuma par bēgļa statusa piešķiršanu izskatīšanas laikā, nenozīmē, ka šī prasība var netikt ņemta vērā pieteikuma par alternatīvo aizsardzību izskatīšanas procedūrā.

18

Pēc 2012. gada 22. novembra sprieduma M. (C‑277/11, EU:C:2012:744) High Court (Augstā tiesa) 2013. gada 23. jūnijā nosprieda, ka ministrs kļūdaini nav organizējis faktisku interviju ar M, izskatot viņa pieteikumu par alternatīvo aizsardzību.

19

Ministrs cēla prasību pret šo nolēmumu Supreme Court (Augstākā tiesa, Īrija). Savukārt M cēla pretprasību pret šo lēmumu.

20

Šādos apstākļos Supreme Court (Augstākā tiesa) ar 2014. gada 24. novembra lēmumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Eiropas Savienības tiesībās paredzētās tiesības tikt uzklausītam nozīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/83 noteikumiem sagatavota alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jānodrošina uzklausīšana par šo pieteikumu, ieskaitot arī tiesības izsaukt vai uzdot jautājumus lieciniekiem, ja pieteikums ir iesniegts dalībvalstī, kurā pastāv divas atšķirīgas un secīgas procedūras, lai izvērtētu attiecīgi pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu?”

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tiesības tikt uzklausītam pieprasa, lai, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā ir paredzētas divas atšķirīgas un secīgas procedūras, lai attiecīgi izskatītu pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu, alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam būtu tiesības tikt uzklausītam intervijā pēc viņa pieprasījuma un tiesības uzaicināt vai uzdot jautājumus lieciniekiem šajā intervijā.

22

Direktīvā 2005/85 ir ietverti minimālie standarti saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūrām un ir precizētas patvēruma pieteikuma iesniedzēju tiesības. Šīs direktīvas 3. panta 1. un 3. punktā ir precizēts, ka tā ir piemērojama patvēruma pieteikumiem, kurus izskata kā pieteikumus atbilstoši Konvencijai par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un kā cita veida starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kas tiek piešķirta konkrētos apstākļos, kuri precizēti Direktīvas 2004/83 15. pantā (spriedums, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 26. punkts).

23

Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2005/85 alternatīvās aizsardzības pieteikumiem ir piemērojama tikai tad, ja dalībvalsts ir ieviesusi vienotu procedūru, kurā tā pieteikumu izvērtē, ņemot vērā abus starptautiskās aizsardzības veidus, proti, aizsardzību, kas ir saistīta ar bēgļa statusu, un alternatīvo aizsardzību (spriedums, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 27. punkts).

24

Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka šāds nebija gadījums Īrijā pamatlietas faktisko apstākļu laikā, tādējādi Direktīva 2005/85, izskatot alternatīvās aizsardzības pieteikumus šajā dalībvalstī, nav piemērojama.

25

Tādējādi tiktāl, ciktāl tiesības tikt uzklausītam ir neatņemama tiesību uz aizstāvību, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, sastāvdaļa, pienākums ievērot to lēmumu adresātu tiesības tikt uzklausītiem, kuri būtiski skar viņu intereses, principā gulstas arī uz dalībvalstu iestādēm, kad tās veic pasākumus, kuri ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šāda prasība nav skaidri paredzēta (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 49. un 50. punkts, kā arī 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 39. un 40. punkts).

26

Tādējādi, kā Tiesa konstatēja 2012. gada 22. novembra sprieduma M. (C‑277/11, EU:C:2012:744) 91. punktā, gadījumā, ja valsts tiesiskajā regulējumā – kāds ir pamatlietā – ir paredzētas divas atsevišķas un secīgas procedūras, lai attiecīgi izvērtētu pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu, attiecīgās personas tiesības tikt uzklausītam pilnībā ir jānodrošina abās no šīm procedūrām.

27

Tomēr no iepriekš minētā neizriet, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, šīs tiesības pieprasa, lai alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrā noteikti tiktu organizēta intervija.

28

Pirmkārt, no 2012. gada 22. novembra spriedumā M. (C‑277/11, EU:C:2012:744) esošajiem konstatējumiem neizriet, ka procedūrā par alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu noteikti būtu jāorganizē intervija.

29

Kā norādīja ģenerāladvokāts savu secinājumu 52.–55. punktā, 2012. gada 22. novembra sprieduma M. (C‑277/11, EU:C:2012:744) 90. punktā ir tikai precizēts, ka nav pieņemama iesniedzējtiesas un Īrijas aizstāvētā tēze, saskaņā ar kuru tas, ka pieteikuma iesniedzējs jau ir ticis uzklausīts, izskatot patvēruma pieteikumu, padara par nevajadzīgu organizēt viņa uzklausīšanu, izskatot vēlāku alternatīvās aizsardzības pieteikumu. Tādējādi Tiesa ir tikai atgādinājusi nepieciešamību nodrošināt alternatīvās aizsardzības pieprasītāja tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, pat ja viņš jau ir ticis uzklausīts, izskatot viņa patvēruma pieteikumu, tomēr nav konstatējusi pienākumu jebkuros apstākļos organizēt interviju saistībā ar alternatīvās aizsardzības pieteikumu.

30

Otrkārt, ir svarīgi norādīt, ka, tā kā attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, kurš būtu piemērojams Īrijā, šīs dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālās normas attiecībā uz alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, jo šī dalībvalsts ir atbildīga par to, lai tiktu nodrošināta efektīva to tiesību aizsardzība, kas tiek piešķirtas Savienības tiesību sistēmā, un it īpaši tai ir jānodrošina alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesību tikt uzklausītam ievērošana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 65. punkts).

31

Šajā sakarā jāuzsver, ka tiesības tikt uzklausītam garantē šim pieteikuma iesniedzējam iespēju lietderīgi un efektīvi administratīvajā procesā norādīt savu viedokli jautājumā par alternatīvās aizsardzības pieteikumu un iemesliem, kas var pamatot, ka kompetentā iestāde atturas pieņemt nelabvēlīgu lēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 54. punkts, un 2016. gada 17. marts, Bensada Benallal, C‑161/15, EU:C:2016:175, 33. punkts).

32

Turklāt tiesībām tikt uzklausītam ir jāļauj šai iestādei izskatīt lietu, lai pieņemtu lēmumu, pilnībā pārzinot lietu un ņemot vērā atbilstošos apstākļus, un to pienācīgi pamatot, lai attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzējs varētu pilnībā izmantot savas pārsūdzības tiesības (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 18. decembris, Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 49. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 59. punkts).

33

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību, ir jāizvērtē it īpaši atkarībā no tiesību normām, kurās regulēta attiecīgā joma (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 10. septembris, G. un R., C‑383/13 PPU, EU:C:2013:533, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

No tā izriet, ka kārtība, kādā alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jāizmanto savas tiesības tikt uzklausītam pirms galīgā lēmuma par viņa pieteikumu pieņemšanas, ir jānovērtē atbilstoši Direktīvas 2004/83 normām, kuru mērķis tostarp ir noteikt minimālās normas par nosacījumiem, kuriem jāatbilst trešo valstu valstspiederīgajiem, lai tiem varētu tikt piešķirta alternatīvā aizsardzība (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 55. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 45. punkts).

35

Lai pieņemtu lēmumu par alternatīvās aizsardzības pieteikumu, kompetentajai iestādei ir jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs direktīvas 2. panta e) punktā, un tas nozīmē tostarp noteikt, vai ir sniegts pietiekams pamatojums, lai varētu tikt uzskatīts, ka attiecīgajai personai, ja tā atgrieztos savā izcelsmes valstī, draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kādēļ šis pieteikuma iesniedzējs nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

36

Šādā nolūkā no šīs pašas direktīvas 4. panta izriet, ka starp tiem atbilstošajiem elementiem, kuri ir jāņem vērā kompetentajai iestādei, ir šīs personas pagātne, identitāte, viņa pilsonība vai pilsonības, valstis, kurās tā ir dzīvojusi pirms tam, viņas iepriekšējie patvēruma pieteikumi, ceļojumu maršruti, iemesli, kādēļ tiek iesniegts šis pieteikums, un, vispārīgāk, informācija par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir bijis vai var tikt pakļauts smagam kaitējumam. Attiecīgajā gadījumā kompetentajai iestādei ir jāņem vērā arī sniegtie paskaidrojumi par pierādījumu neesamību un vispārējo pieteikuma iesniedzēja ticamību.

37

Tātad tiesībām tikt uzklausītam pirms lēmuma par alternatīvās aizsardzības pieteikumu pieņemšanas ir jāļauj pieteikuma iesniedzējam izklāstīt savu viedokli par šiem visiem elementiem, lai pamatotu savu pieteikumu un ļautu administrācijai, pilnībā pārzinot lietu, veikt individuālu faktu un apstākļu, kas paredzēti Direktīvas 2004/83 4. pantā, novērtējumu, lai noteiktu, vai pastāv reāls risks, ka šis pieteikuma iesniedzējs, ja viņš tiks nosūtīts atpakaļ uz savas izcelsmes valsti, cietīs smagu kaitējumu šīs direktīvas izpratnē.

38

Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka tas, ka alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir varējis norādīt savu viedokli tikai rakstveidā, vispārīgi nav ļāvis efektīvi izmantot viņa tiesības tikt uzklausītam pirms lēmuma attiecībā uz viņa pieteikumu pieņemšanas.

39

Faktiski, ņemot vērā šī sprieduma 36. punktā minētos elementus, principā nevar tikt izslēgts, ka tie varētu tikt lietderīgi norādīti kompetentās iestādes zināšanai, izmantojot alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rakstveida paziņojumus vai atbilstošu, šim nolūkam paredzētu formulāru, kas atbilstošā gadījumā tiek pievienoti dokumentārajiem pierādījumiem, kurus šis iesniedzējs vēlas pievienot savam pieteikumam.

40

Šāds procesuālais mehānisms, ar nosacījumu, ka tas atstāj pietiekamu rīcības brīvību pieteikuma iesniedzējam izteikt savu viedokli un ka tas pēc vajadzības var izmantot atbilstošu atbalstu, ļauj pieteikuma iesniedzējam detalizēti izteikties par elementiem, kuri kompetentajai iestādei ir jāņem vērā, un, ja tas to uzskata par lietderīgu, izklāstīt informāciju vai novērtējumus, kuri atšķiras no kompetentajai iestādei jau iesniegtās informācijas un novērtējumiem brīdī, kad tā izskata viņa patvēruma pieteikumu.

41

Tāpat šis mehānisms var sniegt kompetentajai iestādei tos elementus par starptautiskās aizsardzības pieprasītāju, kuri minēti Direktīvas 2004/83 4. panta 2.–5. punktā, pamatojoties uz kuriem šai iestādei ir jāveic individuāls atbilstošo faktu un apstākļu novērtējums, un tādēļ tai ļauj pieņemt savu lēmumu, pilnībā pārzinot lietu, un to atbilstoši pamatot.

42

Turklāt ir jāatgādina, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšana notiek pēc patvēruma procedūras, kuras laikā starptautiskās aizsardzības pieprasītājs ir piedalījies intervijā saistībā ar viņa patvēruma pieteikumu.

43

Taču konkrēta informācija vai elementi, kas iegūti šīs intervijas laikā, var arī izrādīties lietderīgi, lai izvērtētu alternatīvās aizsardzības pieteikuma pamatotību. It īpaši elementi par pieteikuma iesniedzēja individuālo statusu vai viņa personīgo situāciju varētu būt atbilstoši gan viņa patvēruma pieteikuma, gan viņa alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanā.

44

Līdz ar to, lai gan patvēruma procedūrā veiktā intervija nav pietiekama pati par sevi, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam jautājumā par viņa alternatīvās aizsardzības pieteikumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 90. punkts), tomēr nevar tikt izslēgts, ka kompetentā iestāde, pārbaudot alternatīvās aizsardzības pieteikumu, ņem vērā konkrētu informāciju vai elementus, kas iegūti šādā intervijā, un ka tie var palīdzēt tai pieņemt lēmumu par šo pieteikumu, pilnībā pārzinot lietu.

45

Turklāt šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības izteikties rakstveidā par iemesliem, kas var pamatot viņa pieteikumu, tam sniedz iespēju izklāstīt savu viedokli par novērtējumu, ko veikusi kompetentā iestāde, lai pieņemtu lēmumu par viņa patvēruma pieteikumu, šo informāciju vai šiem elementiem.

46

Turklāt jāuzsver, ka, lai gan jaunas intervijas sarīkošana alternatīvās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā var sniegt pieteikuma iesniedzējam iespēju pievienot jaunus elementus tiem, kuri jau ir izklāstīti rakstveidā, tiesības tikt uzklausītam nenozīmē, ka šāda iespēja viņam tiks piedāvāta (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mukarubega, C‑166/13, EU:C:2014:2336, 71. punkts).

47

Tā atliek vien tas, ka konkrētos gadījumos īpaši apstākļi var likt organizēt interviju, lai efektīvi tiktu ievērotas alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības tikt uzklausītam.

48

Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka, ja kāda iemesla dēļ starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja iesniegtie fakti nav pilnīgi, aktuāli vai atbilstoši, no Direktīvas 2004/83 4. panta 1. punkta izriet, ka attiecīgajai dalībvalstij ir aktīvi jāsadarbojas ar pieteikuma iesniedzēju, lai ļautu viņam izpildīt visus nosacījumus šī pieteikuma izvērtēšanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 66. punkts).

49

Intervija tomēr ir jāorganizē, ja kompetentā iestāde objektīvi, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem elementiem pēc rakstveida procedūras un pēc intervijas ar pieteikuma iesniedzēju, kas notikusi patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā, pilnībā pārzinot šo lietu, nevar noteikt, vai pastāv svarīgi iemesli, kas liek šim pieteikuma iesniedzējam ticēt, ka gadījumā, ja viņš tiktu atgriezts savā izcelsmes valstī, viņam draudētu reāls risks ciest būtisku kaitējumu, kā dēļ šis pieteikuma iesniedzējs nevar vai šāda riska dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

50

Šādā situācijā intervija faktiski varētu ļaut kompetentajai iestādei iztaujāt pieteikuma iesniedzēju par elementiem, kuru trūkst, lai tā varētu pieņemt lēmumu par viņa pieteikumu, un vajadzības gadījumā pārbaudīt, vai ir izpildīti Direktīvas 2004/83 4. panta 5. punktā noteiktie nosacījumi.

51

Intervija ir jāorganizē arī tad, ja, ņemot vērā alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aprakstīto personīgo vai vispārīgo situāciju, it īpaši iespējamā pieteikuma iesniedzēja īpašo ievainojamību, ievērojot, piemēram, viņa vecumu, veselības stāvokli vai to, ka viņš ir cietis no smagas vardarbības, šķiet, ka šāda intervija ļautu viņam pilnībā un saskanīgi izteikties par elementiem, kas var pamatot šo pieteikumu.

52

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā pastāv tādi īpaši apstākļi, kuri nosaka, ka alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja intervija ir nepieciešama, lai efektīvi tiktu ievērotas viņa tiesības tikt uzklausītam.

53

Gadījumā, kad šāda intervija būtu jāorganizē tādā procedūrā, kāda ir pamatlietā, iesniedzējtiesa jautā, vai alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uzaicināt un iztaujāt lieciniekus šādas intervijas laikā.

54

Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka šādas tiesības pārsniedz prasības, kas parasti izriet no tām tiesībām tikt uzklausītam administratīvā procesā, kādas tās ir secināmas no Tiesas judikatūras (šajā ziņā skat. spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 200. punkts), un, otrkārt, ka normās, kas ir piemērojamas alternatīvās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai, it īpaši Direktīvas 2004/83 4. pantā noteiktajās, atbilstošo faktu un apstākļu izvērtēšanā lieciniekiem īpaša nozīme nav piešķirta.

55

No tā izriet, ka tiesības tikt uzklausītam nenozīmē, ka alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs viņa pieteikuma izskatīšanā var izmantot tiesības uzaicināt vai iztaujāt lieciniekus iespējamās intervijas laikā.

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tiesības tikt uzklausītam, kā tās tiek piemērotas atbilstoši Direktīvai 2004/83, principā nepieprasa, lai, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā ir paredzētas divas atšķirīgas un secīgas procedūras, lai attiecīgi izskatītu pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu, alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam būtu tiesības tikt uzklausītam intervijā pēc viņa pieprasījuma un tiesības uzaicināt vai uzdot jautājumus lieciniekiem šajā intervijā.

57

Tomēr intervija ir jāorganizē tad, ja īpaši apstākļi, kas ir saistīti ar kompetentās iestādes rīcībā esošo informāciju vai ar personīgo vai vispārīgo situāciju, kādā tiek iesniegts alternatīvās aizsardzības pieteikums, nosaka, ka pieteikums ir jāizskata, pilnībā pārzinot lietu par šo pieteikumu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Tiesības tikt uzklausītam, kā tās tiek piemērotas atbilstoši Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvai 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu, principā nepieprasa, lai, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā ir paredzētas divas atšķirīgas un secīgas procedūras, lai attiecīgi izskatītu pieteikumu bēgļa statusa piešķiršanai un alternatīvās aizsardzības pieteikumu, alternatīvās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam būtu tiesības tikt uzklausītam intervijā pēc viņa pieprasījuma un tiesības uzaicināt vai uzdot jautājumus lieciniekiem šajā intervijā.

Tomēr intervija ir jāorganizē tad, ja īpaši apstākļi, kas ir saistīti ar kompetentās iestādes rīcībā esošo informāciju vai ar personīgo vai vispārīgo situāciju, kādā tiek iesniegts alternatīvās aizsardzības pieteikums, nosaka, ka pieteikums ir jāizskata, pilnībā pārzinot lietu par šo pieteikumu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.