—

T. Kotnik u.c. vārdā – M. Kunič un J. Sladič, odvetniki,

—

J Sedonja u.c. vārdā – T. Kek, odvetnica,

—

Fondazione cassa di risparmio di Imola vārdā – U. Ilić, M. Jan, B. Ilić, A. Arko, odvetniki, P. Trifoni, C. G. Sinatra un G. Altomare, avvocati,

—

A. Pipuš u.c. vārdā – viņš pats, advokāts,

—

L. Jukič vārdā – viņš pats,

—

F. Marušič u.c. vārdā – B. Rejc, odvetnik,

—

S. Skrbinšek vārdā – T. Bromše, odvetnik,

—

J. Forte u.c. vārdā – Z. Fritz,

—

Državni svet Republike Slovenije vārdā – M. Bervar, kam palīdz H. Butolen, odvetnica, kā arī B. Kekec, J. Slivšek un D. Štrus,

—

I. Karlovšek un M. Karlovšek vārdā – I. Karlovšek, odvetnik,

—

J. Gosar vārdā – viņš pats,

—

Državni zbor Republike Slovenije vārdā – M. Brglez,

—

Banka Slovenije vārdā – B. Jazbec, kam palīdz R. Grilc, odvetnik, un T. Lübbig, Rechtsanwalt,

—

Slovēnijas valdības vārdā – V. Klemenc un T. Mihelič Žitko, pārstāvji,

—

[Ar labojumu, kas izdarīts ar 2016. gada 30. septembra rīkojumu] Īrijas vārdā – E. Creedon un L. Williams, kā arī A. Joyce, pārstāvji, kuriem palīdz E. McCullough, SC, un A. O’Neill, BL,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Flynn, P. J. Loewenthal, K.‑Ph. Wojcik un M. Žebre, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu no 2013. gada 1. augusta atbalsta pasākumiem banku labā saistībā ar finanšu krīzi (“Banku darbības paziņojums”) (OV 2013, C 216, 1. lpp.) 40.–46. punkta spēkā esamību un interpretāciju, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvas 2012/30/ES par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV 2012, L 315, 74. lpp.), 29., 34., 35. un 40.–42. panta un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvas 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (OV 2001, L 125, 15. lpp.) 2. panta septītā ievilkuma interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar atsevišķu 2006. gada 23. novembraZakon o bančništvu (Banku nozares likums; Uradni list RS, Nr. 99/10) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Banku nozares likums”), noteikumu, kuros ir paredzēti ārkārtas pasākumi banku sistēmas atveseļošanai, atbilstības konstitūcijai pārbaudes procedūru.

3

Direktīvas 2001/24 preambulas 5. un 6. apsvērums ir formulēti šādi:

4

Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 2. panta septīto ievilkumu reorganizācijas pasākumi ir “pasākumi, kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas finanšu iestādes finanšu stāvokli, un kas varētu ietekmēt trešo personu iepriekš pastāvējušas tiesības, tostarp pasākumi, kuros pastāv iespējamība pārtraukt maksājumus, pārtraukt piespiedu izpildes pasākumus vai samazināt atlīdzību [prasījumus]”.

5

Direktīvas 2012/30 preambulas 3. un 5. apsvērumā ir noteikts šādi:

[..]

6

Šīs direktīvas 29. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Par jebkuru kapitāla palielināšanu jālemj kopsapulcei. [..]”

7

Šīs direktīvas 34. panta pirmajā daļā ir norādīts:

“Bez tiesas nolēmuma parakstīto kapitālu var samazināt ar kopsapulces lēmumu [..].”

8

Saskaņā ar Direktīvas 2012/30 35. pantu, “ja sabiedrībai ir dažādu veidu akcijas, par kopsapulces lēmumu samazināt kapitālu ir jānobalso atsevišķi vismaz to katra akciju veida īpašniekiem, kuru tiesības skar šāds darījums”.

9

Šīs direktīvas 40. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja dalībvalstu tiesību akti atļauj sabiedrībām samazināt to parakstīto kapitālu, izmantojot akciju obligātu dzēšanu, tie pieprasa vismaz šādu nosacījumu ievērošanu:

[..]

10

Minētās direktīvas 41. panta 1. punktā ir norādīts:

“Ja parakstīto kapitālu samazina, dzēšot akcijas, ko sabiedrība ieguvusi pati vai caur personu, kas darbojas savā vārdā, bet sabiedrības interesēs, par dzēšanu vienmēr lemj kopsapulce.”

11

Šīs pašas direktīvas 42. pantā ir paredzēts:

“Ja sabiedrībā ir dažādu veidu akcijas gadījumos, uz kuriem attiecas [..] 40. panta 1. punkts [..], kopsapulces lēmumu par parakstītā kapitāla izpirkšanu vai tā samazināšanu, dzēšot akcijas, nobalso atsevišķi vismaz katra veida akciju īpašnieki, kuru tiesības tiek skartas saistībā ar šo darījumu.”

12

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva 2014/59/ES, ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.), tika pieņemta 2014. gada 15. maijā.

13

Ar Direktīvas 2014/59 117. pantu tostarp tika grozīta Direktīvas 2001/24 2. panta septītajā ievilkumā ietverto “reorganizācijas pasākumu” definīcija. Pēc šiem grozījumiem ar reorganizācijas pasākumiem ir jāsaprot “pasākumi, kas ir paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 2) apakšpunkta b) punktā definētas kredītiestādes vai ieguldījumu pārvaldes sabiedrības finansiālo situāciju, un kas varētu ietekmēt trešo personu iepriekš pastāvējušas tiesības, tostarp pasākumi, kas var radīt iespējamību, ka tiek pārtraukti maksājumi, pārtraukti piespiedu izpildes pasākumi vai samazināti prasījumi; minētie pasākumi ietver noregulējuma instrumentu piemērošanu un noregulējuma pilnvaru īstenošanu, kā to paredz Direktīva 2014/59/ES.”

14

Direktīvas 2014/59 130. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis vēlākais līdz 2014. gada 31. decembrim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu atbilstību šai direktīvai. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstu.

Dalībvalstis šos noteikumus piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

Tomēr noteikumus, kas pieņemti, lai izpildītu IV sadaļas IV nodaļas 5. iedaļu, dalībvalstis piemēro ne vēlāk kā no 2016. gada 1. janvāra.”

15

Banku darbības paziņojuma 2. un 3. punktā ir noteikts:

16

Šī paziņojuma 15. punkta redakcija ir šāda:

“Krīzes paziņojumos ir skaidri pausta nostāja, ka arī krīzes apstākļos ir jāpiemēro valsts atbalsta kontroles vispārējie principi. Proti, lai vienotajā tirgū samazinātu banku un dalībvalstu konkurences traucējumus un novērstu bezrūpīgas rīcības risku, atbalsts būtu jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam un atbalsta saņēmējam pašam būtu jāsedz atbilstīga pārstrukturēšanas izmaksu daļa. Bankai un tās kapitāla turētājiem jāiegulda pārstrukturēšanas pasākumos pēc iespējas vairāk pašu līdzekļu. Valsts atbalsts ir jāpiešķir, ievērojot noteikumus par atbilstīgu sloga sadalījumu starp bankas ieguldītājiem.”

17

Minētā paziņojuma 17. punktā ir noteikts:

“Pirmajos krīzes posmos dalībvalstis kopumā ievēroja valsts atbalsta noteikumu obligātās prasības attiecībā uz sloga sadalījumu ex ante, un, lai nodrošinātu finansiālo stabilitāti, kreditoriem ar saviem līdzekļiem nebija jāpiedalās kredītiestāžu glābšanā.”

18

Banku darbības paziņojuma 3. daļa attiecas uz rekapitalizācijas pasākumiem un samazinātās vērtības aktīvu glābšanas pasākumiem. Tās 3.1.2. sadaļā “Akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums” ir iekļauts šī paziņojuma 40.–46. punkts.

19

Šī paziņojuma 40.–46. punktā ir noteikts:

20

Banku nozares likuma 253. panta 3. punktā ir noteikts, ka “ārkārtas pasākumi ietilpst Direktīvā 2001/24/EK paredzēto reorganizācijas pasākumu lokā”.

21

Šī likuma 261.a pantā ir noteikts:

“(1)   Lēmumā par ārkārtas pasākumiem Slovēnijas Banka nosaka, ka:

[..]

(5)   Slovēnijas Banka, norakstot vai pārvēršot bankas atbilstīgās saistības, pārliecinās, ka individuālie kreditori bankas atbilstīgo saistību norakstīšanas vai pārvēršanas dēļ necieš lielākus zaudējumus par tiem, kurus tie ciestu bankas maksātnespējas gadījumā.

(6)   Bankas atbilstīgās saistības ir:

22

Saskaņā ar Banku nozares likuma 261.c pantu:

“(1)   Slovēnijas Banka savā lēmumā par [..] atbilstīgo saistību norakstīšanu nolemj norakstīt bankas atbilstīgās saistības tādā apmērā, kas nepieciešams, lai segtu bankas zaudējumus, ņemot vērā iepriekšējā pantā minēto aktīvu vērtējumu. [..]”

23

Pēc pasaules finanšu krīzes, kas sākās 2007. gadā un pastiprinājās nākamajos gados, Banka Slovenije (Slovēnijas Banka, Slovēnija) 2013. gada septembrī konstatēja, ka piecām Slovēnijas bankām, proti, Nova Ljubljanska banka d.d., Nova Kreditna banka Maribor d.d., Abanka Vipa d.d., Probanka d.d. un Factor banka d.d. bija pašu kapitāla iztrūkums. Ņemot vērā šī iztrūkuma apmēru, šīm bankām nebija pietiekamu līdzekļu, lai apmierinātu kreditoru prasījumus un segtu noguldījumu vērtību.

24

2013. gada 17. decembrī Slovēnijas Banka pieņēma lēmumus, nosakot ārkārtas pasākumus pirmo divu banku rekapitalizācijai, trešās bankas glābšanai, kā arī pēdējo divu minēto banku likvidācijai (turpmāk tekstā – “aplūkotie pasākumi”).

25

2013. gada 18. decembrī Komisija atļāva sniegt valsts atbalstu piecām attiecīgajām bankām, kuru Slovēnijas valsts iestādes pirms tam tai bija paziņojušas.

26

Attiecīgie pasākumi, kas tika veikti, pamatojoties uz Banku nozares likumu, it īpaši tā 261.a–261.c un 261.e pantu, ietver akcionāru pašu kapitāla likviditāti, kā arī hibrīdkapitālu un pakārtotos parādu vērtspapīrus (turpmāk tekstā – “pakārtotie vērtspapīri”).

27

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pakārtotie vērtspapīri ir finanšu instrumenti, kuriem atsevišķas īpašības ir tādas pašas kā parādiem un pašu kapitāla vērtspapīriem. Emitenta maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā pakārtoto vērtspapīru turētāju (turpmāk tekstā – “pakārtotie kreditori”) prasījumi tiek apmierināti pēc parasto obligāciju turētājiem, bet pirms akcionāriem. Atlīdzībā par finanšu risku, ko šādi uzņemas to turētāji, šiem finanšu instrumentiem ir augstāks ienesīgums.

28

Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija) saņēma vairākus atbilstības konstitūcijai pārbaudes lūgumus, kurus iesniedza, pirmkārt, privātpersonas, kā arī, otrkārt, Državni svet Republike Slovenije (Valsts Padome, Slovēnija) un Varuh človekovih pravic Republike Slovenije (Cilvēktiesību aizstāvis, Slovēnija). Šie lūgumi attiecas uz Banku nozares likuma noteikumu, uz kuru pamata tika veikti aplūkotie pasākumi, atbilstību Slovēnijas Konstitūcijai, it īpaši atpakaļejoša spēka neesamības principam, tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma principiem, kā arī tiesībām uz īpašumu.

29

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Banku nozares likuma noteikumu priekšmets ir transponēt valsts tiesībās Banku darbības paziņojumu, lai valsts iestādes varētu piešķirt šīs nozares sabiedrībām ar iekšējo tirgu saderīgu valsts atbalstu. Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka, pat ja prasītāju pamatlietā iebildumi ir vērsti pret šiem noteikumiem, patiesībā tie attiecas uz Banku darbības paziņojumu. Šie prasītāji uzskata, ka šajā paziņojumā nav ievērota ne tikai Slovēnijas Konstitūcija, bet arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pants, kā arī Direktīvas 2012/30 un 2001/24. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tā ir kompetenta izvērtēt valsts tiesību normu, ar kurām tiek īstenota direktīva, atbilstību konstitūcijai. Turpretī tā uzskata, ka tas tā nav tad, ja pastāv šaubas par kādas Savienības tiesību normas, kas tiek izmantota par juridisko pamatu valsts tiesību normai, kuras atbilstība konstitūcijai tiek apstrīdēta, interpretāciju vai spēkā esamību. Šādā situācijā tā norāda, ka Tiesai ir ekskluzīva kompetence atbildēt uz jautājumiem par šīs tiesību normas spēkā esamību un interpretāciju, lai tā vēlāk lietā, kuru tā izskata, varētu novērtēt aplūkoto valsts tiesību akta noteikumu atbilstību konstitūcijai.

30

Šādos apstākļos Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Slovēnijas valdība un Komisija pauž šaubas par otrā līdz piektā prejudiciālā jautājuma saistībā ar Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktu pieņemamību, jo šim paziņojumam neesot tiešas juridiskas ietekmes uz trešajām personām.

32

Jānorāda, ka šīs lietas pamatā būtībā ir valsts atbalsts, kuru Slovēnijas valdība ir piešķīrusi, lai nodrošinātu valsts banku sistēmas atveseļošanos.

33

Konkrētāk, tā attiecas uz vairāku Savienības tiesību normu atbilstību akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma nosacījumam, kuru Komisija ir noteikusi, lai, piemērojot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, varētu uzskatīt, ka banku nozarē piešķirtais valsts atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tiesai ir jābūt iespējai pārbaudīt šāda nosacījuma spēkā esamību saistībā ar LESD 267. pantā paredzēto procedūru, kas tieši ir otrā līdz piektā prejudiciālā jautājuma priekšmets.

34

Tādējādi šie jautājumi ir pieņemami.

35

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Banku darbības paziņojums ir jāinterpretē tādējādi, ka tam attiecībā pret dalībvalstīm ir saistošs spēks.

36

LESD 108. panta 3. punktā ir ieviesta preventīva esošā atbalsta un jauno atbalsta projektu pārbaude. Šādi noteikta preventīva kārtība paredz, ka tiek īstenots tikai ar iekšējo tirgu saderīgs atbalsts (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 25. un 26. punkts).

37

Atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 28. punkts).

38

Šajā ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, kuras īstenošanai ir jāveic sarežģīti ekonomiska un sociāla rakstura vērtējumi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance, C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 59. punkts, kā arī 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 68. punkts).

39

Īstenojot šo rīcības brīvību, Komisija var pieņemt pamatnostādnes, lai noteiktu kritērijus, uz kuru pamata tā paredz izvērtēt dalībvalstu paredzēto atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu.

40

Saskaņā ar iedibinātu judikatūru, pieņemot šādus uzvedības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un parasti nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to varētu sodīt par tādu tiesību vispārējo principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu (spriedums, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 69. un 70. punkts, kā arī minētā judikatūra).

41

Līdz ar to Komisija, pieņemot uzvedības noteikumus, nevar atteikties no rīcības brīvības, kas tai piešķirta ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, īstenošanas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 71. punkts). Tāda paziņojuma kā Banku darbības paziņojuma pieņemšana tādējādi Komisiju neatbrīvo no pienākuma pārbaudīt konkrētus ārkārtējus apstākļus, kurus konkrētā gadījumā norāda dalībvalsts, lai lūgtu tieši piemērot LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, un pamatot savu atteikumu šo lūgumu apmierināt (spriedums, 2016. gada 8. marts, Grieķija/Komisija, C‑431/14 P, EU:C:2016:145, 72. punkts).

42

Šajā gadījumā no Banku darbības paziņojuma 41., 43. un 44. punkta izriet, ka taisnīgs sloga sadalījums, kas minētajā paziņojumā ir noteikts kā priekšnosacījums valsts atbalsta piešķiršanai, pirmām kārtām nozīmē, ka zaudējumi tiek iekļauti pašu kapitālā, un to, ka parasti pakārtotie kreditori veic ieguldījumu. Izņēmumu no šī paziņojuma 43. un 44. punktā minētajām prasībām saskaņā ar tā 45. punktu var pieļaut, ja šāda ieguldījuma veikšana varētu “apdraudēt finansiālo stabilitāti vai izraisīt nesamērīgas sekas”.

43

No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, minētajā paziņojumā iekļauto uzvedības noteikumu pieņemšanas iedarbība ir ierobežota ar Komisijas pašai sev noteiktajiem ierobežojumiem, īstenojot savu rīcības brīvību, tādējādi, ka, ja dalībvalsts paziņo Komisijai valsts atbalsta projektu, kas atbilst šiem noteikumiem, tai principā šis projekts ir jāapstiprina. Otrkārt, dalībvalstis saglabā tiesības paziņot Komisijai valsts atbalsta projektus, kas neatbilst šajā paziņojumā paredzētajiem kritērijiem, un Komisija ārkārtas apstākļos var apstiprināt šādus projektus.

44

No tā izriet, ka Banku darbības paziņojums nevar radīt dalībvalstīm autonomas saistības, bet ar to tikai tiek izvirzīti nosacījumi, lai nodrošinātu valsts atbalsta, kas tiek piešķirts bankām finanšu krīzes apstākļos, saderību ar iekšējo tirgu, un tas Komisijai ir jāņem vērā, īstenojot plašo rīcības brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

45

Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Banku darbības paziņojums ir jāinterpretē tādējādi, ka tam attiecībā pret dalībvalstīm nav saistoša spēka.

46

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 107.–109. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums.

47

Banku darbības paziņojums tika pieņemts, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

48

No šīs tiesību normas izriet, ka Komisija par saderīgu ar iekšējo tirgu var uzskatīt atbalstu, kura mērķis ir novērst nopietnus traucējumus dalībvalsts tautsaimniecībā.

49

Īstenojot rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta minētajā tiesību normā, Komisija ir tiesīga atteikt piešķirt atbalstu, ja tas neveicina tādu atbalsta saņēmēju uzņēmumu uzvedību, kura palīdz sasniegt kādu no šajā pašā tiesību normā minētajiem mērķiem. Šādam atbalstam tātad ir jābūt nepieciešamam, lai sasniegtu šajā tiesību normā paredzētos mērķus tādējādi, ka bez tā ar tirgus likumu darbību vien nevarētu panākt no saņēmējiem uzņēmumiem, ka tie rīkotos tā, lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu. Atbalsts, kas uzlabo atbalstu saņemošā uzņēmuma finansiālo situāciju un nav nepieciešams LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto mērķu sasniegšanai, nevar tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu (spriedums, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 104. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Attiecībā uz Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkta pieņemšanu, pamatojoties uz šo tiesību normu, jānorāda, ka finanšu pakalpojumiem ir būtiska loma Savienības ekonomikā. Bankas un kredītiestādes ir būtisks finansējuma avots uzņēmumiem, kas darbojas dažādos tirgos. Turklāt bankas bieži ir savstarpēji saistītas un daudzas no tām darbojas starptautiskā līmenī. Šī iemesla dēļ vienas vai vairāku banku krīze rada risku, ka tā ātri izplatīsies uz citām bankām – gan attiecīgajā dalībvalstī, gan citās dalībvalstīs. Tas savukārt rada negatīvas ietekmes risku citās tautsaimniecības nozarēs.

51

Kā ģenerāladvokāts norāda savu secinājumu 56. punktā, atsauci uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu kā juridisko pamatu vēl jo vairāk attaisno apstāklis, ka pasaules finanšu krīzē, kuras dēļ tika pieņemts šis paziņojums, daudzu valstu tautsaimniecību skāra nopietni traucējumi.

52

Šajā gadījumā no Banku darbības paziņojuma 2. punkta izriet, ka Komisija, to pieņemot, vēlējās paredzēt nosacījumus piekļuvei valsts atbalstam, kas ļautu atbalstīt dalībvalstu finanšu nozari un precizēt prasības, kam ir jāatbilst šim atbalstam, lai to varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

53

Šo prasību, kas norādītas Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā, vidū ir prasība, kurā ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums, sedzot grūtībās nonākušu banku restrukturizācijas izmaksas, lai kompensētu pašu kapitāla iztrūkumu. Tas nozīmē, ka pēc tam, kad pakārtotie kreditori ir novērsuši zaudējumus ar pašu kapitālu, tiem ir arī jāpalīdz īstenot šo mērķi, vai nu pārvēršot savus prasījumus pašu kapitālā, vai samazinot savu prasījumu vērtību.

54

Pārbaudot valsts atbalsta pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, Komisija, kā tika norādīts Banku darbības paziņojuma 15. punktā, varēja secināt, ka sloga sadalījuma pasākumi bija noteikti, lai līdz minimumam ierobežotu valsts atbalstu banku nozarē un samazinātu konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū.

55

Pirmkārt, var uzskatīt, ka šādu sloga sadalījuma pasākumu mērķis ir neļaut izmantot valsts atbalstu kā vienkāršu instrumentu, kas ļauj novērst attiecīgo banku finansiālās grūtības.

56

Otrkārt, sloga sadalījuma pasākumu mērķis ir nodrošināt, ka, pirms tām tiek piešķirts jebkāds valsts atbalsts, bankas, kurām ir pašu kapitāla iztrūkums, kopā ar saviem investoriem rīkojas, lai samazinātu šo iztrūkumu, it īpaši, mobilizējot pašu kapitālu, kā arī iesaistot pakārtoto kreditoru ieguldījumu, jo šādi pasākumi var ierobežot piešķirtā valsts atbalsta apmēru.

57

Pretējs risinājums radītu risku, ka tiek izraisīti konkurences izkropļojumi, ciktāl bankas, kuru akcionāri un pakārtotie kreditori nav veikuši ieguldījumu, lai samazinātu pašu kapitāla iztrūkumu, saņemtu lielāku valsts atbalstu, nekā tas ir nepieciešams, lai novērstu atlikušo pašu kapitāla iztrūkumu. Šādos apstākļos šāds atbalsts principā neatbilstu Savienības tiesībām.

58

Turklāt, lai novērstu “bezrūpīgas rīcības” problēmu, kas ir saistīta ar to, ka indivīdi sliecas pieņemt riskantus lēmumus, ja to iespējamās negatīvās sekas uzņemas sabiedrības kopums, jāizvairās no tā, lai iespējamība saņemt valsts atbalstu iedrošinātu bankas izmantot riskantākus finanšu instrumentus, kas var izraisīt būtiskus zaudējumus, kuri var radīt ievērojamus konkurences izkropļojumus un apdraudēt iekšējā tirgus integritāti.

59

Visbeidzot ir jānorāda, ka, pieņemot Banku darbības paziņojumu, Komisija nav uzurpējusi kompetences, kas piešķirtas Eiropas Savienības Padomei ar LESD 108. un 109. pantu. Ciktāl šajā paziņojumā ir vienīgi noteikti uzvedības noteikumi, kuru ietekmē Komisija tiek ierobežota, īstenojot rīcības brīvību, kuru tai piešķir LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, tas neietekmē LESD 108. panta 2. punkta trešajā daļā Padomei atzītās pilnvaras pēc dalībvalsts lūguma ārkārtas apstākļos atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu un tas nav uzskatāms par LESD 109. pantā norādīto regulu, kam saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu ir erga omnes saistošā iedarbība.

60

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 107.–109. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums.

61

Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesības uz īpašumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums.

62

Vispirms, runājot par tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, no iedibinātās judikatūras izriet, ka tiesības atsaukties uz šo principu nozīmē, ka Savienības kompetentās iestādes ieinteresētajai personai ir devušas konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Šādas tiesības ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde vai struktūra, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības (spriedumi, 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 63. punkts, kā arī 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387, 132. punkts).

63

Banku akcionāri un pakārtotie kreditori, kuriem ir paredzēti Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā noteiktie sloga sadalījuma pasākumi, kas ir aplūkoti pamatlietā, nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai iebilstu pret attiecīgo pasākumu īstenošanu.

64

Pirmkārt, attiecīgo banku akcionāriem un pakārtotajiem kreditoriem nav nekādu Komisijas sniegtu garantiju, ka tā apstiprinātu valsts atbalstu, lai novērstu šo banku pašu kapitāla iztrūkumu. Otrkārt, šiem investoriem netika solīts, ka kāds no pasākumiem, kuru mērķis ir novērst banku, kurām tiek piešķirts Komisijas apstiprinātais valsts atbalsts, pašu kapitāla iztrūkumu, neietekmēs to investīcijas.

65

Turklāt apstāklis, ka starptautiskās finanšu krīzes pirmajos posmos pakārtotie kreditori netika aicināti ieguldīt kredītiestāžu glābšanā, kā to atgādina Komisija Banku darbības paziņojuma 17. punktā, neļauj pamatlietā aplūkotajiem kreditoriem atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

66

Šādu apstākli nevar uzskatīt par konkrētu, beznosacījuma un saskanīgu solījumu, kas akcionāriem un pakārtotajiem kreditoriem radītu tiesisku paļāvību, ka attiecībā pret tiem nākotnē netiks veikti sloga sadalījuma pasākumi. Kā Tiesa jau ir nospriedusi, lai arī tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem, saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz pašreizējās situācijas saglabāšanu, kas var tikt grozīta Savienības iestāžu rīcības brīvības robežās, un jo īpaši attiecībā uz tādu jomu kā valsts atbalsts banku nozarē, kuras priekšmets tiek pastāvīgi pielāgots ekonomisko apstākļu maiņai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 26. jūnijs, Polija/Komisija, C‑335/09 P, EU:C:2012:385, 180. punkts).

67

Iesniedzējtiesa turklāt uzdod jautājumu saistībā ar nepieciešamību dalībvalstij katrā ziņā noteikt pārejas laikposmu, lai pielāgotos jaunajām Komisijas prasībām saistībā ar akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījumu.

68

Šajā ziņā Tiesa jau nosprieda, ka, pat pieņemot, ka Savienība iepriekš būtu izveidojusi tādu situāciju, kas varētu radīt tiesisko paļāvību, kā tas šajā gadījumā nav, svarīgas sabiedriskās intereses var liegt pārejas pasākumu noteikšanu situācijās, kas radušās pirms jaunā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās, bet vēl var mainīties (skat. spriedumus, 1997. gada 17. jūlijs, Affish, C‑183/95, EU:C:1997:373, 57. punkts, un 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 85. punkts).

69

Kā ģenerāladvokāts norāda savu secinājumu 70. punktā, mērķis nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti, tikmēr izvairoties no lieliem valsts izdevumiem un samazinot konkurences izkropļojumus, pieder pie šāda veida primārām sabiedrības interesēm.

70

Otrkārt, runājot par Hartas 17. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām uz īpašumu, jāatgādina, kā tas tika konstatēts šī sprieduma 44. punktā, ka Banku darbības paziņojums nav uzskatāms par tādu, kas rada pienākumu dalībvalstīm veikt šī paziņojuma 40.–46. punktā paredzētos sloga sadalījuma pasākumus.

71

No Banku darbības paziņojuma 15. punkta izriet, ka akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums ir tikai viens no kritērijiem, lai Komisija atļautu valsts atbalstu, kas tiek sniegts bankām, kurām ir būtisks pašu kapitāla iztrūkums, tādējādi ļaujot līdz minimumam samazināt šo atbalstu un uzraudzīt, lai to saņēmējs veiktu ieguldījumu, kas atbilst restrukturizācijas izmaksām.

72

Kā ģenerāladvokāts norāda savu secinājumu 71. punktā, Banku darbības paziņojumā nav pieprasīts, lai šī paziņojuma 40.–46. punktā minētie sloga sadalījuma pasākumi tiktu veikti kādā īpašā veidā vai kārtībā. Tādējādi šos pasākumus var veikt akcionāri brīvprātīgi un tie var tikt veikti, noslēdzot vienošanos starp attiecīgo kredītiestādi un tās pakārtotajiem kreditoriem, kas nav uzskatāma par iejaukšanos viņu tiesībās uz īpašumu.

73

Turklāt attiecībā uz banku akcionāriem ir jāatgādina, ka saskaņā ar akciju sabiedrību akcionāru statusam piemērojamo vispārējo sistēmu tie pilnībā uzņemas savu ieguldījumu risku. No Direktīvas 2012/30 preambulas 5. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir saglabāt pamatkapitālu, kas veido kreditoru nodrošinājumu.

74

Tā kā akcionāri atbild par bankas parādiem tās pamatkapitāla apmērā, nevar uzskatīt, ka tas, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā, lai novērstu bankas pašu kapitāla iztrūkumu, tiek pieprasīts, lai pirms valsts atbalsta piešķiršanas šie akcionāri veiktu ieguldījumu bankas zaudējumu izlīdzināšanai tikpat lielā mērā, kā tas tiktu darīts, ja šāda valsts atbalsta nebūtu, ietekmētu to tiesības uz īpašumu.

75

Banku, kas nonākušas grūtībās, akcionāriem katrā ziņā būs tāda paša mēroga grūtības neatkarīgi no tā, vai to iemesls ir spriedums, ar kuru atzīta maksātnespēja valsts atbalsta nesaņemšanas dēļ, vai šāda atbalsta piešķiršanas procedūra, kurš ir pakārtots nosacījumam par iepriekšēju sloga sadalījumu.

76

Attiecībā uz pakārtotajiem kreditoriem, kā Tiesa norāda šī sprieduma 27. punktā, pakārtotie vērtspapīri ir finanšu instrumenti, kuriem atsevišķas īpašības ir tādas pašas kā parādiem un pašu kapitāla vērtspapīriem, kas nozīmē, ka gadījumā, ja šo vērtspapīru emitents pārtrauc maksājumu, to īpašnieku prasījumi tiek apmierināti pēc parasto obligāciju turētājiem, bet pirms akcionāriem.

77

No Banku darbības paziņojuma 41., 43. un 44. punkta izriet, ka šiem kreditoriem ieguldījums pašu kapitāla iztrūkuma samazināšanā ir jāveic, pirmkārt, tikai pēc tam, kad zaudējumi prioritāri ir segti no pašu kapitāla un, otrkārt, “ja nav citu iespēju” novērst iespējamu attiecīgās bankas pašu kapitāla iztrūkumu vai šī banka vairs neatbilst obligātajām regulējumā noteiktajām pašu kapitāla prasībām. Turklāt šī paziņojuma 46. punktā ir paredzēts, ka “ir jāievēro princips “neviens kreditors nav sliktāks par citiem”. Tādējādi pakārtotajiem kreditoriem ekonomiskā ziņā nebūtu jāsaņem mazāka summa par to, kādu tie būtu saņēmuši, ja valsts atbalsts nebūtu piešķirts”.

78

No šī punkta izriet, ka sloga sadalījuma pasākumi, kas ir noteikti kā priekšnosacījums valsts atbalsta piešķiršanai bankai, kurā konstatēts iztrūkums, nevar apdraudēt pakārtoto kreditoru tiesības uz īpašumu tādā apmērā, kādā tās tiktu apdraudētas maksātnespējas procedūras laikā, ja šāds atbalsts netiktu piešķirts.

79

Šādos apstākļos nav pamata apgalvot, ka Banku darbības paziņojumā paredzētie sloga sadalījuma pasākumi būtu uzskatāmi par iejaukšanos akcionāru un pakārtoto kreditoru tiesībās uz īpašumu.

80

Tādējādi uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesības uz īpašumu ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums.

81

Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2012/30 29., 34., 35. un 40.–42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma nosacījums.

82

Direktīvas 2012/30 29., 34., 35. un 40.–42. pantā būtībā ir paredzēts, ka jebkāda veida akciju sabiedrību kapitāla palielināšana vai samazināšana ir atkarīga no sabiedrības akcionāru kopsapulces lēmuma.

83

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ciktāl Banku darbības paziņojumā ir paredzēts, ka par atsevišķiem banku pamatkapitāla grozījumiem nelemj vai tos neapstiprina kopsapulce, šis paziņojums neatbilst šai direktīvai.

84

Tomēr, kā tika norādīts šī sprieduma 72. punktā, Banku darbības paziņojumā nav ietverta neviena konkrēta norma par juridiskajām procedūrām, ar kurām būtu jāīsteno tā 40.–46. punktā iekļautie sloga sadalījuma pasākumi.

85

Tādējādi, pat ja dalībvalstīm konkrētajā situācijā var nākties veikt šādus sloga sadalījuma pasākumus bez sabiedrības kopsapulces piekrišanas, šāds apstāklis tomēr nevar likt apšaubīt Banku darbības paziņojuma spēkā esamību, ņemot vērā Direktīvas 2012/30 noteikumus.

86

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar tās preambulas 3. apsvērumu Direktīvas 2012/30 mērķis ir nodrošināt līdzvērtīgu obligātās aizsardzības līmeni gan akciju sabiedrību akcionāriem, gan to kreditoriem. Šim nolūkam šajā direktīvā ir saskaņotas valsts tiesību normas, kas saistītas ar minēto sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu vai samazināšanu.

87

Direktīva 2012/30 iekļaujas uzņēmējdarbības brīvības īstenošanā iekšējā tirgū un tās galvenais mērķis ir akcionāru un trešo personu interešu aizsardzība. Tās mērķis ir pārliecināt ieguldītājus, ka sabiedrību, kurās tie iegulda, it īpaši sabiedrības veidošanas laikā un tās pamatkapitāla palielināšanas un samazināšanas laikā, struktūrvienības ievēros to tiesības visā iekšējā tirgū. Tādējādi pasākumi, kas ir paredzēti Direktīvā 2012/30, lai nodrošinātu šo aizsardzību, attiecas uz parastu akciju sabiedrību darbību.

88

Turpretī akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma pasākumi, ciktāl tos nosaka valsts iestādes, ir uzskatāmi par ārkārtas pasākumiem. Tos var veikt tikai saistībā ar nopietniem traucējumiem dalībvalsts tautsaimniecībā, kā arī lai izvairītos no sistēmiskiem riskiem un nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti.

89

Pretēji tam, ko norāda prasītāji pamatlietā, Direktīvai 2012/30 nav pretrunā tas, ka atsevišķos konkrētos apstākļos ar pamatkapitālu saistītie pasākumi, tādi, kādi norādīti Banku darbības paziņojumā, tiek veikti bez sabiedrības akcionāru kopsapulces apstiprinājuma. Turklāt šādu interpretāciju neliek apšaubīt 1993. gada 12. marta spriedums Pafitis u.c. (C‑441/93, EU:C:1996:92).

90

Šajā spriedumā Tiesa interpretē Padomes 1976. gada 13. decembra Direktīvu 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV 1977, L 26, 1. lpp.), saistībā ar strīdu, ko radījusi vienas bankas maksātnespēja, savukārt pamatlietā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā norādītie sloga sadalījuma pasākumi ir paredzēti kā nosacījums, lai bankām, kurām ir radies pašu kapitāla iztrūkums, piešķirtu valsts atbalstu, kas ārkārtējā nopietnu traucējumu valsts tautsaimniecībā kontekstā ir paredzēts, lai novērstu sistēmisku finanšu krīzi, kas var ietekmēt visu valsts finanšu sistēmu un Savienības finansiālo stabilitāti.

91

Šajā ziņā ir jānorāda – kā ģenerāladvokāts min savu secinājumu 105. un 107. punktā –, ka lietā Pafitis u.c. (C‑441/93, EU:C:1996:92) apstrīdētie valsts pasākumi tika veikti laikā no 1986. līdz 1990. gadam, un Tiesa pasludināja savu spriedumu 1996. gadā, tātad labu laiku pirms Savienības ekonomikas un monetārās politikas īstenošanas trešā posma uzsākšanas, kura laikā tika ieviests euro, izveidota Eurosistēma un izdarīti attiecīgi grozījumi ar to saistītajos Savienības Līgumos. Lai gan pastāv skaidras sabiedrības intereses visā Savienībā nodrošināt stingru un konsekventu ieguldītāju aizsardzību, nevar tikt uzskatīts, ka šīs intereses visos gadījumos dominē pār sabiedrības interesēm nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti.

92

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2014/59 noteikumi var būt pamats secinājumam, ka Banku darbības paziņojums nav saderīgs ar Direktīvu 2012/30.

93

Tomēr, izņemot to, kas tika norādīts šī sprieduma 72. un 84. punktā, apstāklis, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/59 123. pantu kopš 2016. gada 1. janvāra Direktīvas 2012/30 29., 34. un 35. pants, kā arī 40.–42. pants nav piemērojami gadījumā, kad tiek izmantoti Direktīvā 2014/59 paredzētie noregulējuma mehānismi, neļauj secināt, ka līdz šim datumam būtu bijušas aizliegtas šāda rakstura atkāpes.

94

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2012/30 29., 34., 35. un 40.–42. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā Banku darbības paziņojuma 40.–46. punkts, ciktāl minētajos punktos kā nosacījums valsts atbalsta atļaušanai ir paredzēts akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījums.

95

Uzdodot sesto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Banku darbības paziņojums ir jāinterpretē tādējādi, ka šī paziņojuma 44. punktā norādītie pakārtoto vērtspapīru konvertācijas vai vērtības samazināšanas pasākumi ir uzskatāmi par nepieciešamu un pietiekamu apstākli, lai ar šo paziņojumu saistīto valsts atbalstu varētu atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, vai arī minētā atbalsta atļaušanai ir pietiekami, ka pakārtotie vērtspapīri tiek konvertēti vai to vērtība tiek samazināta samērīgā veidā.

96

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka, uzdodot šo jautājumu, Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) vēlas uzzināt, vai gadījumā, ja banka neizpilda obligātās regulējumā noteiktās pašu kapitāla prasības Banku darbības paziņojuma 44. punkta izpratnē, ir jāveic pakārtoto vērtspapīru vērtības samazināšanas pasākumi, lai tie pilnībā kompensētu visus iespējamos bankas zaudējumus, vai arī šos pasākumus var veikt daļēji un samērīgā veidā.

97

Saskaņā ar šī paziņojuma 44. punktu gadījumā, ja banka neievēro obligātās prasības pašu kapitāla jomā, kas nozīmē, ka šis kapitāls pats par sevi pat nevar izlīdzināt bankas zaudējumus, pakārtotie vērtspapīri ir jākonvertē vai arī to vērtība principā ir jāsamazina pirms valsts atbalsta piešķiršanas šai bankai. Turklāt saskaņā ar šo pašu 44. punktu valsts atbalstu var piešķirt tikai pēc tam, kad iespējamo bankas zaudējumu kompensēšanai pilnībā ir ieguldīts pašu kapitāls un pakārtotie vērtspapīri.

98

Kā tika atgādināts šī sprieduma 40. un 41. punktā, pirmkārt, Komisija, pieņemot uzvedības noteikumus un ar to publikāciju paziņojot, ka tā tos piemēros gadījumos, uz kuriem tie attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atkāpties no šiem noteikumiem, citādi to vajadzības gadījumā varētu sodīt par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes principa vai tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Otrkārt, šādu noteikumu pieņemšana neatbrīvo Komisiju no pienākuma izvērtēt dalībvalsts norādītos īpašos ārkārtas apstākļus.

99

No tā izriet, ka apstāklis, ka valsts atbalsta pasākums atbilst Banku darbības paziņojuma 44. punktam, principā ir uzskatāms par pietiekamu nosacījumu, lai Komisija to atzītu par saderīgu ar iekšējo tirgu, bet nav obligāti nepieciešams šajā nolūkā.

100

Tādējādi dalībvalstij nav pienākuma noteikt, ka grūtībās nokļuvušām bankām, pirms tām tiek sniegts jebkāds valsts atbalsts, pakārtotie vērtspapīri ir jākonvertē pašu kapitālā vai jāveic to vērtības samazināšana, nedz arī jānosaka, ka šiem vērtspapīriem ir jāpalīdz izlīdzināt zaudējumus. Līdzīgā gadījumā paredzēto valsts atbalstu tomēr nevarētu uzskatīt par tādu, kas ir līdz minimumam ierobežots, kā to nosaka Banku darbības paziņojuma 15. punkts. Dalībvalsts, kā arī bankas, kas saņem paredzēto valsts atbalstu, uzņemas risku, ka attiecībā pret tām tiks izdots Komisijas lēmums, ar kuru šis atbalsts tiks atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

101

Turklāt Banku darbības paziņojuma 45. punktā ir noteikts, ka var piemērot izņēmumu no šī paziņojuma 44. punktā noteiktajām prasībām, ja vērtspapīru konversijas vai vērtības samazināšanas pasākumu īstenošana “varētu apdraudēt finansiālo stabilitāti vai izraisīt nesamērīgas sekas”. Tādējādi bankai nevar likt konvertēt vai samazināt visu pakārtoto vērtspapīru vērtību pirms valsts atbalsta piešķiršanas, ja attiecīgās bankas pašu kapitāla iztrūkuma novēršanai būtu pieticis ar pakārtoto vērtspapīru daļas konversiju vai vērtības samazināšanu.

102

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Banku darbības paziņojums ir jāinterpretē tādējādi, ka šī paziņojuma 44. punktā paredzētie pakārtoto vērtspapīru konversijas vai vērtības samazināšanas pasākumi nevar pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai novērstu attiecīgās bankas pašu kapitāla iztrūkumu.

103

Uzdodot septīto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/24 2. panta septītais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “reorganizācijas pasākumi” šīs tiesību normas izpratnē ietilpst Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā paredzētie akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma pasākumi.

104

Jānorāda, ka Direktīvas 2001/24 mērķis, kā tas izriet no tās preambulas 6. apsvēruma, ir izveidot reorganizācijas pasākumu savstarpējās atzīšanas sistēmu, necenšoties saskaņot valstu tiesisko regulējumu šajā jomā (skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, LBI, C‑85/12, EU:C:2013:697, 39. punkts).

105

Šis mērķis nosaka, ka izcelsmes dalībvalsts, proti, dalībvalsts, kurā kredītiestādei ir piešķirta atļauja, administratīvo vai tiesu iestāžu veikti reorganizācijas pasākumi visās dalībvalstīs rada tādas pašas sekas, kādas tiem ir noteiktas šīs dalībvalsts tiesību aktos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, LBI, C‑85/12, EU:C:2013:697, 22. punkts).

106

Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 2. panta septīto ievilkumu ““reorganizācijas pasākumi” ir pasākumi, kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas finanšu iestādes finanšu stāvokli, un kas varētu ietekmēt trešo personu iepriekš pastāvējušas tiesības, tostarp pasākumi, kuros pastāv iespējamība pārtraukt maksājumus, pārtraukt piespiedu izpildes pasākumus vai samazināt atlīdzību [prasījumus]”.

107

Kā norāda visi pamatlietas dalībnieki, kas izteicās par šo jautājumu, no paša šīs tiesību normas formulējuma un tajā paredzētās plašās jēdziena “reorganizācijas pasākumi” definīcijas izriet, ka tajā ir paredzēts, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā paredzētos sloga sadalījuma pasākumus var iekļaut jēdzienā “reorganizācijas pasākumi” Direktīvas 2001/24 izpratnē.

108

Pirmkārt, ņemot vērā, ka sloga sadalījumu pasākumu mērķis ir uzlabot kredītiestāžu finansiālo situāciju un novērst iztrūkumu, kā tas ir norādīts Banku darbības paziņojuma 43. punktā, šo pasākumu mērķis ir saglabāt vai atjaunot kredītiestādes finansiālo situāciju.

109

Otrkārt, sloga sadalījuma pasākumi, it īpaši pakārtoto vērtspapīru vērtības konversija pašu kapitālā vai šo vērtspapīru vērtības samazināšana, sava rakstura dēļ var ietekmēt jau pastāvošas trešo personu tiesības un šī iemesla dēļ samazināt prasījumus.

110

Lai sloga sadalījuma pasākumi ietilptu “reorganizācijas pasākumu” jēdzienā Direktīvas 2001/24 izpratnē, kā tas it īpaši izriet no šīs direktīvas preambulas 6. apsvēruma un 3. panta 1. punkta, vēl ir nepieciešams, lai tos veiktu administratīvā vai tiesu iestāde. Turpretī, ja sloga sadalījuma pasākumus nolemj veikt un tos īsteno akcionāri vai pakārtotie kreditori, neiejaucoties administratīvajām vai tiesu iestādēm, šie pasākumi nevar tikt uzskatīti par reorganizācijas pasākumiem Direktīvas 2001/24 izpratnē.

111

Turklāt iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai tas, ka Direktīvas 2001/24 2. panta septītais ievilkums tika grozīts ar Direktīvas 2014/59 117. pantu, lai jēdzienā “reorganizācijas pasākumi” tiktu tieši iekļauti šajā pēdējā direktīvā paredzētie noregulējuma pasākumi, kas ir analogi akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma pasākumiem, ļauj uzskatīt, ka pamatlietas faktu rašanās brīdī šie pēdējie minētie pasākumi nebija iekļauti “reorganizācijas pasākumu” jēdzienā Direktīvas 2001/24 izpratnē.

112

Šādu interpretāciju nevar atbalstīt.

113

Kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 143. punktā, šie grozījumi ir jāuztver, ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/24 mērķis nebija saskaņot dalībvalstu attiecīgo tiesisko regulējumu, bet gan tikai izveidot savstarpējas atzīšanas sistēmu. Tomēr Direktīvā 2014/59 šobrīd dalībvalstīm ir paredzēts pienākums paredzēt atsevišķus pasākumus banku reorganizācijai, kas nosaka, ka šiem pasākumiem ir jābūt skaidri noteiktiem, lai garantētu šīs pēdējās minētās direktīvas vienotu piemērošanu Savienībā. Tas tomēr nenozīmē, ka līdzīgi valstu pasākumi nebija iepriekš iekļauti reorganizācijas pasākumu definīcijā.

114

Tādējādi uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/24 2. panta septītais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka Banku darbības paziņojuma 40.–46. punktā paredzētie akcionāru un pakārtoto kreditoru sloga sadalījuma pasākumi ietilpst “reorganizācijas pasākumu” jēdzienā šīs tiesību normas izpratnē.

115

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: