sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

—

Dimos Kropias Attikis vārdā – A. Papakonstantinou, dikigoros,

—

Grieķijas valdības vārdā – A. Alefanti, V. Pelekou un S. Lekkou, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wilms un M. Patakia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 30. lpp.) 3. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību, ko Dimos Kropias Attikis (Kropijas–Atikas pašvaldība) ir iesniegusi pret Ypourgos Perivallontos, Energeias kai Klimatikis Allagis (vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministrs), lai atceltu Prezidenta 2011. gada 14. jūnija Dekrētu Nr. 187/2011, ar ko nosaka aizsardzības pasākumus attiecībā uz Himetus kalnu masīva apgabalu un Goudi–Ilisijas lielpilsētas parkiem (FEK D’ 187/16.06.2011., turpmāk tekstā – “apstrīdētais dekrēts”).

3

Direktīvas 2001/42 preambulas 10. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Saskaņā ar Direktīvas 2001/42 1. panta noteikumiem tās mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu tiktu veikts vides novērtējums tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

5

Direktīvas 2001/42 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

6

Atbilstoši minētās direktīvas 3. pantam “Piemērošanas joma”:

“1.   Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būtiska ietekme uz vidi.

2.   Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

7

Direktīvas 2001/42 11. panta “Saistība ar citiem Kopienas tiesību aktiem” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Vides novērtējums, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, neskar ne Direktīvā 85/337/EEK, ne citos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības.

2.   Tādiem plāniem un programmām, attiecībā uz kuriem pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu izriet gan no šīs direktīvas, gan no citiem Kopienas tiesību aktiem, dalībvalstis drīkst paredzēt saskaņotu vai kopīgu procedūru izmantošanu, kurās ievērotas attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības, lai inter alia novērstu novērtējuma dublēšanos.”

8

Direktīvas 92/43 6. panta 3. punktā ir noteikts:

“Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.”

9

Šīs direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“No šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no Direktīvas 79/409/EEK 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz teritorijām, kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar Direktīvu 79/409/EEK, ja pēdējais ir vēlāks datums.”

10

Ministriju 2006. gada 28. augusta kopīgā lēmuma 107017/2006 (FEK B’ 1225/5.9.2006.) 1. pantā ir paredzēts:

“Ar šo dekrētu īsteno Direktīvas [2001/42] noteikumus, lai tādā veidā saistībā ar līdzsvarotu attīstību plānu un programmu pieņemšanas procesā iekļautu vides apsvērumus, paredzot pasākumus, nosacījumus un procedūras, kas ir vajadzīgi, lai novērtētu to iespējamo ietekmi uz vidi un šādi veicinātu ilgtspējīgu attīstību un augstu vides aizsardzības līmeni.”

11

Minētā ministriju kopīgā lēmuma 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Ievērojot 2. punktā paredzētos noteikumus, vides stratēģisko novērtējumu veic pirms plāna vai programmas pieņemšanas vai iesniegšanas atbilstošai likumdošanas procedūrai valsts, reģionāla, provinču vai vietēja līmeņa plāniem vai programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, un, it īpaši:

[..]

Lai noteiktu, vai iepriekšējā punktā minētie plāni un programmas [..] var būtiski ietekmēt Eiropas ekoloģiskā tīkla Natura 2000 valsts sadaļas teritorijas [KNT un ĪAT], un tādējādi, lai noteiktu, vai tiem ir jāpiemēro vides stratēģiskā novērtējuma procedūra, veic 5. panta 2. punktā paredzēto vides kontroles procedūru.”

12

Ministriju kopīgā lēmuma 107017/2006 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Visiem 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punktā minētajiem plāniem vai programmām veic vides kontroles procedūru, lai 3. punktā minētā kompetentā iestāde varētu šī panta izpratnē novērtēt, vai konkrētais plāns vai programma var būtiski ietekmēt vidi un tādēļ tam ir jāveic vides stratēģiskais novērtējums [..].”

13

Ar Likumu Nr. 1515/1985 par Atēnu lielreģiona ģenerālplānu un vides aizsardzības programmu, kura tiesību normas tikušas kodificētas ar Prezidenta 1999. gada 14. jūlija dekrētu par vispārējo pilsētvides plānošanas tiesību aktu kodeksu, tika noteikts Atēnu lielreģiona plānošanas ģenerālplāns (turpmāk tekstā – “PĢ”) un vides aizsardzības programma.

14

Saskaņā ar Likuma Nr. 1515/1985 1. panta 1. punktu PĢ veido visi mērķi, vadlīnijas, programmas un pasākumi, kas šajā likumā ir paredzēti kā elementi, kuri ir vajadzīgi Atēnu un tās priekšpilsētu teritoriālās plānošanas un pilsētvides plānošanas organizēšanai ekonomiskās un sociālās attīstības piecgades plānu ietvaros.

15

Pamatojoties uz 4. pantu pieņemto prezidenta dekrētu mērķis saskaņā ar minētā likuma 4. panta 3. punktu ir papildināt, precizēt, paskaidrot un daļēji grozīt PĢ un vides aizsardzības programmu, tomēr nepastāv iespēja grozīt to mērķus un vadlīnijas.

16

Himetus kalnu masīva aizsardzība tiek reglamentēta ar dažādiem valsts tiesībās paredzētiem aizsardzības režīmiem. Pirmoreiz pilnīgs šī masīva aizsardzības režīms tika izveidots ar Prezidenta 1978. gada 31. augusta dekrētu, kurā bija paredzētas divas aizsardzības zonas (A un B) un bija noteikti katrā zonā atļautie izmantošanas veidi.

17

Turklāt, ņemot vērā Himetus kalnu masīva ievērojamo bioloģisko daudzveidību, it īpaši tā floras un putnu faunas ziņā, tā teritorija saskaņā ar Direktīvu 92/43 tika ierakstīta KNT sarakstā ar nosaukumu “Ymittos – Aisthitiko Dasos Kaisarianis – Limni Vouliagmenis” (GR 3000006) un saskaņā ar Direktīvu 2009/147 tika noteikta kā ĪAT ar nosaukumu “Oros Ymittos” (kods GR 3000015). Minētais kalnu masīvs tika noteikts arī par īpaši aizsargājamu dabas teritoriju Direktīvas 92/43 izpratnē.

18

Lai uzlabotu Himetus kalnu masīva aizsardzību un lai attiecīgo agrāko tiesisko regulējumu saskaņotu ar PĢ noteikumiem, ar Likuma Nr. 1515/1985 5. pantu izveidotā Atēnu lielreģiona ģenerālplāna un vides aizsardzības iestāde uzsāka procedūru Prezidenta 1978. gada 31. augusta dekrēta grozīšanai.

19

Šīs procedūras ietvaros tika veikts pētījums, pamatojoties uz kuru Atēnu lielreģiona ģenerālplāna un vides aizsardzības iestādes izpildkomiteja izstrādāja projektu, par kuru apspriedes notika ar attiecīgajām pašvaldībām, vairākām ministrijām, kā arī ar plašu sabiedrību. Ņemot vērā šīs apspriedes, projekts tika pabeigts, un tā rezultātā tika pieņemts apstrīdētais dekrēts.

20

Saskaņā ar šī dekrēta 1. pantu:

“Šī dekrēta priekšmets ir efektīva Himetus kalnu masīva un tā perifēro teritoriju aizsardzība, īstenojot dzīvotņu, floras un faunas pārvaldību un ekoloģisku saglabāšanu, Atikas līcim nozīmīgo ekoloģisko darbību nostiprināšanu, ainavas aizsardzību un būvniecības kontroli.”

21

Apstrīdētā dekrēta 3. pantā ir noteiktas piecas aizsardzības zonas, proti, A zona, kuras platība ir lielāka nekā iepriekš pastāvējušās A zonas platība, kas ir deklarēta kā “dabas un pieminekļu absolūtas aizsardzības zona” nolūkā pilnībā aizsargāt dzīvotnes, floru un faunu un saskanīgi ar vides prasībām nostiprināt Himetus kalnu masīvam raksturīgās dabiskās, ģeoloģiskās un vēsturiskās īpašības, B zona, kura ir kvalificēta kā “perifērā aizsardzības zona” un kura veido lauksaimniecībai, izglītībai, atpūtai brīvā dabā, kultūrai un sportam paredzētu zonu, C zona, kas veido arheoloģisko objektu aizsardzības zonu, D zona, kura ir kvalificēta kā Goudi–Ilisijas lielpilsētas parku zona, kas kalna ekosistēmu savieno ar pilsētu, kā arī E zona, kura ir paredzēta īpašai zemesgabalu izmantošanai un kurā ir atļauts ierīkot, piemēram, kapsētas, kas atbilst atbilstošajiem spēkā esošajiem tiesību aktiem.

22

Apstrīdētā dekrēta 7. pantā “Pārejas noteikumi” īpaši ir paredzēts, ka karjeri ir jāatjauno trīs gadu laikā un atsevišķas iekārtas, tostarp esošās rūpnieciskās un amatniecības iekārtas, piecu gadu laikā ir jāpārvieto uz citu vietu.

23

Minētā dekrēta 8. pantā ir paredzēts, ka likumīgi pastāvošas būves, kā arī iekārtas, ko ir paredzēts izmantot saistībā ar dzīvojamām ēkām, izglītībai, slimnīcām, sanatorijām, bērnunamiem, patversmēm, atpūtai, sportam, kultūras pasākumiem, klosteriem, telefonijas antenām, lūgšanu vietām un kapsētām, kuru izmantošana ar šo pašu dekrētu nav atļauta, var palikt uz zemesgabaliem, uz kuriem tās atrodas, un tikt atjaunotas, taču tās nekādā ziņā nevar tikt paplašinātas.

24

Symvoulio tis Epikrateias (Valsts Padome) norāda, ka, ņemot vērā Dimos Kropias pausto argumentāciju, tai ir jānoskaidro, vai apstrīdētais dekrēts ir jāatceļ, tāpēc ka runa ir par plānu vai programmu, uz kuru attiecas Direktīva 2001/42 un kuram būtu bijis jāpiemēro “iepriekšējas vides kontroles” procedūra un/vai “stratēģiskā vides novērtējuma” procedūra saskaņā ar ministriju kopīgo lēmumu 107017/2006, kura mērķis ir transponēt šo direktīvu.

25

Šī tiesa uzskata, ka minētās procedūras neattiecas uz plāniem un programmām, ar kurām ir precizēts vai īstenots jau pastāvošs augstāka ranga plāns, ar ko ir veikta visaptveroša plānošana, šajā gadījumā ģenerālplāns, kurš ir PĢ, kas kopš ministriju kopīgā lēmuma 107017/2006 stāšanās spēkā pats ir pakļauts minētajai stratēģiskā vides novērtējuma procedūrai. Neesot nozīmes tam, ka attiecībā uz PĢ nav ticis veikts šāds stratēģisks vides novērtējums, jo tā pieņemšanas laikā šis ministriju lēmums vēl nebija stājies spēkā.

26

Iesniedzējtiesa uzskata, ka no sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punkta izriet, ka “ietekmes uz vidi novērtējums” Direktīvas 2001/42 3. panta izpratnē nav vajadzīgs, ja akts iekļaujas teritorijas labiekārtošanas aktu hierarhijā, ciktāl šajos aktos paredzēti pietiekami precīzi zemes izmantošanas noteikumi, tie paši par sevi ir to ietekmes uz vidi novērtējuma priekšmets un var tikt pamatoti uzskatīts, ka intereses, kuru aizsardzība ir Direktīvas 2001/42 mērķis, šajā aspektā ir tikušas pietiekami ņemtas vērā.

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši tās locekļu vairākuma nostājai ar PĢ, kas ieviests ar Likumu 1515/1985 un kas ir iepriekš jau pastāvējis augstāka ranga plāns salīdzinājumā ar apstrīdēto dekrētu, ir paredzēti pietiekami precīzi zemes izmantošanas noteikumi un līdz ar to pirms minētā dekrēta pieņemšanas, ar kuru ir precizēts un īstenots minētais ģenerālplāns, “ietekmes uz vidi novērtējums” Direktīvas 2001/42 izpratnē nebija vajadzīgs.

28

Šis viedoklis varētu būt pamatots ar to, ka Likuma 1515/1985 4. panta 3. punktā ir paredzēts, ka ar dekrētiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz šo pantu, piemēram, apstrīdēto dekrētu, var tikai tikt papildināti, precizēti, paskaidroti un grozīti PĢ un vides aizsardzības programma, bet ar tiem nevar tikt grozīti to mērķi un vadlīnijas un nevar tikt paredzēti jauni darbi vai jaunas darbības, kas neiekļaujas PĢ plānošanā vai kam ir kaut vai tikai neliela negatīva ietekme uz vidi. Apstrīdētā dekrēta mērķis esot vēl stingrāk reglamentēt pašreizējo Himetus kalnu masīva aizsardzības režīmu saistībā ar zemes izmantošanu un kontroli par to, vai ir ievērots PĢ.

29

Iesniedzējtiesa piebilst, ka saskaņā ar tajā pausto mazākuma viedokli apstrīdētais dekrēts nevarēja tikt pieņemts bez “ietekmes uz vidi novērtējuma” Direktīvas 2001/42 3. panta izpratnē. Likumā 1515/1985 vispār neesot paredzēti nekādi noteikumi par zemes izmantošanu un tādējādi noteikti neesot paredzēti nekādi precīzi šāda veida noteikumi, jo šajā likumā esot ietverti tikai vispārīgi noteikumi, kuros ir noteikti mērķi un vadlīnijas.

30

Saskaņā ar šo mazākuma viedokli tāds plāns kā tas, kas ir paredzēts apstrīdētajā dekrētā, pat ja tajā ir tikai precizēts PĢ, noteikti esot pakļauts ietekmes uz vidi novērtējumam saskaņā ar Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumiem.

31

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Tiesa, tāpat kā iesniedzējtiesas locekļu vairākums, uzskatītu, ka ar apstrīdēto dekrētu ieviestajam plānam nebija jāveic “ietekmes uz vidi novērtējums” Direktīvas 2001/42 izpratnē, ciktāl ar to ir precizēts PĢ, kas ir hierarhiski augstāka ranga norma, rodas otrs jautājums, vai minētais novērtējums tāpat bija vajadzīgs, ciktāl pats PĢ bija pieņemts, neveicot šādu novērtējumu.

32

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tās locekļu vairākuma viedokli uz šo jautājumu ir jāsniedz noraidoša atbilde galvenokārt tāpēc, ka, ņemot vērā Likuma 1515/1985 pieņemšanas datumu, šis likums, kurā ir ietverts PĢ, neietilpa ne Direktīvas 2001/42, ne tiesiskā regulējuma, ar ko to bija paredzēts transponēt Grieķijas tiesību sistēmā, ratione temporis piemērošanas jomā.

33

Tomēr mazākums minētās tiesas locekļu uzskata, ka šim vairākuma viedoklim nevar piekrist, jo tas nepamatoti ierobežojot Direktīvas 2001/42 lietderīgo iedarbību un esot pretrunā sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punktam. Turklāt jautājums par Direktīvas 2001/42 piemērošanu ar atpakaļejošu spēku nerodoties, jo šajā gadījuma rodoties nevis jautājums par to, vai sākotnējam plānam bija jāveic “ietekmes uz vidi novērtējums” šīs direktīvas izpratnē, bet tikai jautājums, vai tiesiskajam regulējumam, ar ko šajā plānā ir izdarīti precizējumi, ir jāveic šāds novērtējums saistībā ar tā no jauna pieņemtajiem noteikumiem.

34

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Tiesa uz šo jautājumu atbildētu noliedzoši, rastos trešais jautājums, vai apstrīdētā dekrēta pieņemšana katrā ziņā bija pakļauta ietekmes uz vidi novērtējumam saskaņā ar Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo A zona, kas ir noteikta ar šo pašu dekrētu, aptver gandrīz visu Himetus kalnu masīva teritoriju, kas ir aizsargāta kā KNT un ĪAT.

35

Konkrētāk, rodoties jautājums, vai, ņemot vērā Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus kopā ar Direktīvas 92/43 6. panta 3. punkta noteikumiem, apstrīdētais dekrēts ir pārvaldības plāns, kas ir cieši saistīts ar attiecīgās teritorijas aizsardzību un tai ir vajadzīgs, un šādā gadījumā ietekmes uz vidi novērtējums nebija jāveic.

36

Saskaņā ar iesniedzējtiesā pausto vairākuma viedokli uz šo jautājumu būtu jāsniedz noliedzoša atbilde, jo, lai gan apstrīdētā dekrēta mērķis ir Himetus kalnu masīva aizsardzība un tajā ir paredzēti videi labvēlīgāki noteikumi, ar to tomēr visās zonās tiek saglabātas iepriekš pastāvējušās darbības un zemes izmantošanas veidi, kuru ietekme uz vidi nekad nav tikusi novērtēta, un turklāt ir ļauts saglabāt tādas iekārtas kā radio un televīzijas antenas, skolas, veco ļaužu pansionāti un kapsētas, kas likumīgi pastāvēja agrāk.

37

Daži iesniedzējtiesas locekļi tomēr apstrīd šo viedokli, jo uzskata, ka apstrīdētais dekrēts ir pārvaldības plāns, kas ir cieši saistīts ar attiecīgās teritorijas aizsardzību un tai ir vajadzīgs, ciktāl Himetus kalnu masīva teritorijas klasifikācija A zonā nozīmē absolūtu aizsardzību, kura nepieļauj nekādus zemes izmantošanas veidus, izņemot iekārtas, kas ir saderīgas vai atzītas par vajadzīgām zonas aizsardzībai, piemēram, būves, kuras ir paredzētas aizsardzībai pret ugunsgrēkiem, ugunsdzēsības hidrantus, mežu apsaimniekošanas darbus, pārgājienu taku un velosipēdu celiņu ierīkošanu, kā arī nelielus darbus ūdens plūsmas aizturēšanai gultnēs.

38

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja Tiesa secinātu, ka attiecībā uz A zonu apstrīdētais dekrēts ir pārvaldības plāns, kas ir cieši saistīts ar Himetus kalnu masīva teritorijas aizsardzību un tai ir vajadzīgs, rastos jautājums, vai ir paredzams, ka šis dekrēts tiks atcelts tikai daļēji, proti, ciktāl atsevišķas minētās teritorijas, kas ir aizsargāta kā KNT vai ĪAT, daļas ir ietvertas B, D un E zonās šī dekrēta izpratnē, attiecībā uz kurām ietekmes uz vidi novērtējums bija jāveic, bet tas netika veikts.

39

Vairākums iesniedzējtiesas locekļu uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

40

Šim viedoklim nepiekrīt mazākums minētās tiesas locekļu, kas uzskata, ka, ja ir nodoms reglamentēt zemes izmantošanas veidus vai darbības, kas ir atļautas ļoti plašā teritorijā, kura tiek uzskatīta par tādu, kas veido vienu veselumu, piemēram, Himetus kalnu masīva teritorija, dati ir jāvērtē vienoti un ietekmes uz vidi novērtējums nevar būt fragmentārs.

41

Šādos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42

Uzdodot pirmos divus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka tāda akta pieņemšana, kurā ir ietverts plāns vai programma, kas attiecas uz teritoriālo plānošanu un zemes izmantošanu, uz kuru attiecas Direktīva 2001/42, un ar kuru tiek grozīts iepriekš pastāvējis plāns vai programma, var tikt atbrīvota no pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu, tāpēc ka šī akta mērķis ir precizēt un īstenot ģenerālplānu, kas ir izveidots ar hierarhiski augstāka ranga aktu, kuram pašam nav ticis veikts šāds ietekmes uz vidi novērtējums.

43

Šajā ziņā no sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punkta izriet, ka Direktīvas 2001/42 mērķi un vajadzība saglabāt tās lietderīgo iedarbību principā neliedz uzskatīt, ka akts, ar ko pilnībā vai daļēji tiek atcelts plāns vai programma, uz kuru attiecas šī direktīva, ir izslēgts no tās piemērošanas jomas, ja atceltais akts iekļaujas teritoriālās plānošanas aktu hierarhijā, ciktāl šajos aktos paredzēti pietiekami precīzi noteikumi par zemes izmantošanu, attiecībā uz tiem ir ticis veikts to ietekmes uz vidi novērtējums un ir pamats uzskatīt, ka intereses, ko ir paredzēts aizsargāt ar Direktīvu 2001/42, šajā ziņā ir tikušas pietiekami ņemtas vērā.

44

Tomēr pretēji atceļošajiem aktiem Direktīvā 2001/42, it īpaši tās 2. panta a) punktā, tās piemērošanas jomā skaidri ir ietverti akti, ar ko tiek grozīti plāni un programmas, piemēram, konkrēti apstrīdētais dekrēts, kā to turklāt ir atgādinājusi Tiesa sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 36. punktā.

45

Pamatlietā, runājot par aktu, ar ko tiek grozīti plāni un programmas, kuri ir skaidri ietverti Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomā, nevar tikt apgalvots, ka, ņemot vērā Direktīvas 2001/42 mērķus un vajadzību saglabāt tās lietderīgo iedarbību, šis akts tomēr varētu tikt izslēgts no minētās direktīvas piemērošanas jomas.

46

Turklāt ir skaidrs, ka uz plāniem un programmām, kas ir ietvertas apstrīdētajā dekrētā, principā attiecas Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ciktāl tie galvenokārt ir saistīti ar pilsētas un lauku teritoriālo plānošanu, kā arī ar zemes izmantošanu.

47

Turklāt no šīs tiesību normas, aplūkojot to kopā ar Direktīvas 2001/42 3. panta 1. punktu, izriet, ka tā ir interpretējama tādējādi, ka pienākumam konkrētam plānam vai programmai veikt ietekmes uz vidi novērtējumu tajā ir izvirzīts nosacījums, ka plānam vai projektam var būt būtiska ietekme uz vidi vai, citiem vārdiem sakot, tas var būtiski ietekmēt attiecīgo teritoriju. Pārbaude, kas ir jāveic, lai noskaidrotu, vai šis nosacījums ir izpildīts, katrā ziņā ir ierobežota ar jautājumu par to, vai objektīvu iemeslu dēļ nevar tikt izslēgts, ka šis plāns vai projekts būtiski ietekmēs attiecīgo teritoriju (pēc analoģijas skat. spriedumu Syllogos Ellinon Poleodomon kai chorotakton, C‑177/11, EU:C:2012:378).

48

Katrā ziņā Direktīvas 2001/42 piemērošanas jomas ierobežojums, uz ko Tiesa atsaucās sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punktā, attiecas uz situāciju, kura būtiski atšķiras no tās, kāda tiek aplūkota pamatlietā.

49

Faktiski šis ierobežojums attiecās uz atceļošiem aktiem un tā piemērojamība nevarēja tikt paplašināta, lai to attiecinātu arī uz aktiem, ar ko tiek grozīti plāni un programmas, piemēram, tiem, kuri tiek aplūkoti pamatlietā.

50

Tomēr, ņemot vērā Direktīvas 2001/42 mērķi nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni, noteikumi, kuros ir noteikta šīs direktīvas piemērošanas joma, tostarp tie, kuros ir izklāstītas direktīvā paredzēto aktu definīcijas, ir jāinterpretē plaši (spriedums Inter-Environnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 37. punkts). Līdz ar to jebkurš izņēmums no minētajiem noteikumiem vai to ierobežojums ir interpretējams strikti.

51

Turklāt akti, ar kuriem tiek grozīti plāni un programmas, noteikti ietver attiecīgā normatīvā konteksta grozīšanu, un līdz ar to tiem var būt zināma ietekme uz vidi, kas attiecīgā gadījumā var būt būtiska un saistībā ar kuru vēl nav ticis veikts “ietekmes uz vidi novērtējums” Direktīvas 2001/42 izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Inter-Environnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 39. punkts).

52

Tas vien, ka ar apstrīdēto dekrētu veikto grozījumu mērķis ir precizēt un īstenot ģenerālplānu, kas ir ietverts aktā, kuram ir hierarhiski augstāka normatīvā akta spēks, nevar pamatot, ka šādu aktu pieņemšana nav pakļauta šādam novērtējumam.

53

Šāda veida interpretācija nebūtu saderīga ar Direktīvas 2001/42 mērķiem un apdraudētu tās lietderīgo iedarbību, jo tā nozīmētu, ka iespējami plaša to aktu kategorija, ar kuriem tiek grozīti plāni un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, principā tiktu izslēgta no šīs direktīvas piemērošanas jomas, lai gan tie ir skaidri paredzēti minētās direktīvas 2. panta a) punkta un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta noteikumos.

54

Attiecībā uz tādu aktu kā apstrīdētais dekrēts tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka ir skaidrs, ka grozījumi, kas ir izdarīti ar pēdējo minēto, ir būtiski un attiecībā uz pašu pamatlietā aplūkoto ģenerālplānu, proti, PĢ, kurš attiecas uz Atēnu lielreģionu, pat ja tiek pieņemts, ka varētu uzskatīt, ka tajā ir paredzēti pietiekami precīzi noteikumi par zemes izmantošanu, katrā ziņā nav ticis veikts ietekmes uz vidi novērtējums Direktīvas 2001/42 izpratnē.

55

Iemesls tam, ka Direktīvas 2001/42 piemērošanas joma ir ierobežota, uz ko Tiesa ir atsaukusies sprieduma Inter-Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punktā, ir mērķis izvairīties no tā, ka viens un tas pats plāns tiek pakļauts vairākiem ietekmes uz vidi novērtējumiem, kuri atbilst visām šīs direktīvas prasībām.

56

Tam, ka šī direktīva vēl nebija stājusies spēkā, kad tika pieņemts šis ģenerālplāns, šajā ziņā nav nozīmes, jo tā bez izņēmumiem ir piemērojama visiem aktiem, ar ko tiek izdarīti grozījumi un kas pieņemti, kad minētā direktīva bija spēkā.

57

Turklāt tas, kam pamatlietā, šķiet, ir lielāka nozīme, ir fakts, ka plānam, ko konkrēti ir paredzēts grozīt ar apstrīdēto dekrētu, proti, tam, kurš tika ieviests ar Prezidenta 1978. gada 31. augusta dekrētu, acīmredzami nebija veikts ietekmes uz vidi novērtējums, kas būtu analogs tam, kāds ir prasīts Direktīvā 2001/42.

58

Visbeidzot, ja tiek pieņemts, ka plāniem un programmām, ar ko tiek grozīts apstrīdētais dekrēts, jau ir ticis veikts ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Direktīvu 85/337 vai kādu “citu Kopienas tiesību aktu” Direktīvas 2001/42 11. panta 1. punkta izpratnē, ko nav iespējams konstatēt no Tiesai nodotajiem lietas materiāliem, iesniedzējtiesai katrā ziņā ir jāpārbauda, vai šāds novērtējums var tikt uzskatīts par saskaņotas vai kopīgas procedūras izpausmi šīs direktīvas 11. panta 2. punkta izpratnē un vai tas jau atbilst visām Direktīvas 2001/42 prasībām, un šādā gadījumā vairs nebūtu pienākuma veikt jaunu novērtējumu šīs direktīvas izpratnē (spriedums Valčiukienė u.c., C‑295/10, EU:C:2011:608, 62. punkts).

59

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz diviem pirmajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/42 2. panta a) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka tāda akta pieņemšana, kurā ir ietverts plāns vai programma, kas attiecas uz teritoriālo plānošanu un zemes izmantošanu, uz kuru attiecas Direktīva 2001/42, un ar kuru tiek grozīts iepriekš pastāvējis plāns vai programma, nevar tikt atbrīvota no pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar šo direktīvu tāpēc, ka šī akta mērķis ir precizēt un īstenot ģenerālplānu, kas ir izveidots ar hierarhiski augstāka ranga aktu, kuram pašam nav ticis veikts šāds ietekmes uz vidi novērtējums.

60

Ņemot vērā atbildi uz pirmajiem diviem jautājumiem, ir jānorāda, ka attiecībā uz to, vai Direktīvas 2001/42 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts arī apstrīdētajā dekrētā paredzēto plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums, trešais un ceturtais jautājums ir uzdoti tikai gadījumā, ja Tiesa atbildētu, ka attiecībā uz šiem plāniem un šīm programmām nav jāveic šāds novērtējums saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

61

Šajos apstākļos uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvas 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta a) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējami tādējādi, ka tāda akta pieņemšana, kurā ir ietverts plāns vai programma, kas attiecas uz teritoriālo plānošanu un zemes izmantošanu, uz kuru attiecas Direktīva 2001/42, un ar kuru tiek grozīts iepriekš pastāvējis plāns vai programma, nevar tikt atbrīvota no pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar šo direktīvu tāpēc, ka šī akta mērķis ir precizēt un īstenot ģenerālplānu, kas ir izveidots ar hierarhiski augstāka ranga aktu, kuram pašam nav ticis veikts šāds ietekmes uz vidi novērtējums.