—

Sodiaal International SA vārdā – F. Plottin un J.‑C. Cavaillé, avocats,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un S. Ghiandoni, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias un A. Vasilopoulou, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un D. Triantafyllou, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums radās strīdā starp Établissement national des produits de l’agriculture et de la mer (FranceAgriMer) un Sodiaal International SA (turpmāk tekstā – “Sodiaal International”) saistībā ar nepamatoti saņemtu Kopienas atbalstu, ko otrā minētā saņēmusi par kazeinātu ražošanu.

3

Regulas Nr. 2988/95 preambulas trešajā apsvērumā ir paredzēts:

“tā kā sīki izstrādātie noteikumi par šo decentralizēto vadību un līdzekļu izmantošanas uzraudzību izklāstīti atšķirīgos katrai attiecīgai Kopienas politikai izstrādātos noteikumos; tā kā tomēr visās jomās jāapkaro darbības, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm”.

4

Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:

“1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.   “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

5

Regulas Nr. 2988/95 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

[..]

3.   Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par attiecīgi 1. un 2. punktā paredzētajiem.”

6

Šīs pašas regulas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Pārkāpuma gadījumā nelikumīgi iegūtais labums atgūstams:

2.   Piemērojot 1. punktā minētos pasākumus, atgūst tikai iegūtos labumus, un, ja tā paredzēts, procentus, ko var noteikt pēc vienotas likmes.

[..]

4.   Šajā pantā paredzētie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem.”

7

Regulas Nr. 2988/95 5. panta 1. punkta formulējums ir šāds:

“1.   Par tīšu pārkāpumu vai pārkāpumu nolaidības dēļ var uzlikt šādus administratīvus sodus:

8

Civilkodeksa 2262. pantā ir noteikts:

“Visām prasībām – gan mantiskām, gan personiskām – noilguma termiņš ir 30 gadi.”

9

Sodiaal Industrie SA 1998. gadā saņēma valsts atbalstu, kas paredzēts Komisijas 1990. gada 10. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2921/90 par atbalstu kazeīna un kazeinātu ražošanai no vājpiena (OV L 279, 22. lpp.) noteikumos.

10

2001. gadā Agence centrale des organismes d’intervention dans le secteur agricole [Lauksaimniecības nozares Centrālās intervences aģentūras] (ACOFA) pārstāvji veica pārbaudi. Šīs pārbaudes laikā tika konstatēts, ka to kazeinātu apmērs, ko 1998. gada laikā bija saražojusi Sodiaal Industrie SA, ir mazāks nekā apmērs, par ko tai bija piešķirts atbalsts.

11

Ar 2007. gada 11. jūlija lēmumu Office national interprofessionnel de l’élevage et de ses productions [Valsts starpnozaru lopkopības un tās produkcijas birojs] pieprasīja sabiedrībai Sodiaal Industrie SA atmaksāt summu EUR 288051,14 apmērā, kas atbilst nelikumīgi saņemtā atbalsta apmēram.

12

2008. gada 30. jūnijā notika Sodiaal Industrie SA un Sodiaal International apvienošana, otrai minētajai pilnībā iekļaujot pirmo minēto.

13

Ar 2010. gada 11. februāra spriedumu Parīzes administratīvā tiesa apmierināja sabiedrības Sodiaal International, kas ir sabiedrības Sodiaal Industrie SA tiesību un saistību pārņēmēja, prasību atcelt minēto lēmumu.

14

FranceAgriMer, kas ir Office national interprofessionnel de l’élevage et de ses productions tiesību pārņēmēja, iesniegto apelācijas sūdzību par minēto spriedumu Parīzes apelācijas tiesa noraidīja ar 2012. gada 29. maija spriedumu.

15

FranceAgriMer pret šo spriedumu vērsās ar kasācijas sūdzību Conseil d’État.

16

Savas sūdzības atbalstam FranceAgriMer tostarp norādīja, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētais noilguma termiņš strīdīgajā lēmumā nav piemērojams, jo tas neattiecoties vis uz administratīva soda piemērošanu, bet gan uz administratīvu pasākumu.

17

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtās daļas noteikumi ir piemērojami tikai tādā gadījumā, ja kompetentā iestāde nav noteikusi nevienu administratīvu sodu šīs regulas 5. panta izpratnē, beidzoties termiņam, kurš ir vienāds vai divreiz ilgāks par noilguma termiņu. Ja administratīvo pasākumu minētās regulas 4. panta izpratnē nav bijis, šie noteikumi nav piemērojami. Tādēļ FranceAgriMer skatījumā esot jāpiemēro Civilkodeksa 2262. pantā paredzētais 30 gadu termiņš, kas saīsināts uz judikatūras balstītu tiesību tālākveidošanas ceļā.

18

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtās daļas noteikumi, saskaņā ar kuriem noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā tiesvedība ir apturēta saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu, ir piemērojami tikai tādā gadījumā, ja kompetentā iestāde nav noteikusi nekādu sodu šīs regulas 5. panta izpratnē, beidzoties termiņam, kurš ir vienāds vai divreiz ilgāks par noilguma termiņu, vai arī tie ir piemērojami arī tad, ja nav minētajā termiņā pieņemta administratīva pasākuma šīs pašas regulas 4. panta izpratnē?”

19

Uzdodama savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams ne tikai lietās par pārkāpumiem, par kuriem ir piemērojams administratīvais sods šīs regulas 5. panta izpratnē, bet arī lietās, kur piemēro administratīvu pasākumu šīs regulas 4. panta izpratnē.

20

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. spriedumus Yaesu Europe, C‑433/08, EU:C:2009:750, 13. punkts; ebookers.com Deutschland, C‑112/11, EU:C:2012:487, 12. punkts; Brain Products, C‑219/11, EU:C:2012:742, 13. punkts, un Utopia, C‑40/14, EU:C:2014:2389, 27. punkts).

21

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2988/95 1. panta 1. punktā ir ieviesti “vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pārkāpumiem un sodiem, kas saistīti ar [Savienības] tiesību pārkāpumiem” un, kā tas izriet no šīs regulas preambulas trešā apsvēruma, lai “visās jomās apkarotu darbības, kas kaitē [Savienības] finansiālajām interesēm”.

22

Turklāt Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā prasījumu īstenošanas jomā ir noteikts noilguma termiņš, ko sāk skaitīt no tāda pārkāpuma izdarīšanas brīža, kurš saskaņā ar šīs regulas 1. panta 2. punktu nozīmē “[Savienības] tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt [Savienības] budžetam”.

23

Šai sakarā ir jāsecina, ka atbilstoši minētā 3. panta 1. punkta ceturtās daļas formulējumam uzsvars ir likts uz “sodu”, kas varētu norādīt uz to, ka šo daļu piemēro tikai lietās par pārkāpumiem, kurās tiek noteikts administratīvs sods šīs regulas 5. panta izpratnē.

24

Tomēr šāda tekstuālā analīze nav pārliecinoša. Faktiski ir vajadzīga minētās regulas 3. panta 1. punkta sistēmiska analīze.

25

Tādējādi ir jākonstatē, ka šāda sistēmiska pieeja Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktam mudina secināt, ka daļas, kas tajā ietilpst, veido kopumu, kura noteikumus nevar uztvert nošķirti. Šīs tiesību normas ceturtajā daļā ir noteikts noilguma “beigu” termiņš četru gadu noilguma termiņam, kas sākas no pārkāpuma izdarīšanas brīža un kas ir paredzēts minētās tiesību normas pirmajā daļā. Dažādu tvērumu piešķiršana šīm daļām būtu pretrunā šajā pantā iedibinātā noilguma sistēmai un jēgai. Šāda pieeja arī būtu pretrunā mērķim, kam kalpo Regula Nr. 2988/95 – proti, padarīt šo sistēmu vienotu.

26

Minētās regulas 3. panta 1. punkta sistēmiska un teleoloģiska interpretācija tādējādi prasa, lai šīs pašas regulas 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā paredzētais “beigu” termiņš tiktu uzskatīts par piemērojamu administratīviem pasākumiem.

27

Tālāk jānorāda, ka šāda pieeja atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas apstiprināta ar tās spriedumu lietā Pfeifer & Langen (C‑52/14, EU:C:2015:381). Saskaņā ar šo judikatūru, piemērojot Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktu, nav jānošķir administratīvais sods un administratīvais pasākums. Tiesa šai sakarā skaidri ir noteikusi, ka šo tiesību normu piemēro gan lietās par pārkāpumiem, par kuriem ir piemērojams administratīvais sods šīs regulas 5. panta izpratnē, gan arī lietās, kur piemēro administratīvu pasākumu šīs regulas 4. panta izpratnē; šāda pasākuma mērķis ir nelikumīgi iegūta labuma atgūšana, bet tas tomēr nav uzskatāms par sodu (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Handlbauer, C‑278/02, EU:C:2004:388, 33. un 34. punkts; Josef Vosding Schlacht-, Kühl- und Zerlegebetrieb u.c., no C‑278/07 līdz C‑280/07, EU:C:2009:38, 22. punkts, kā arī Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 45. punkts, kā arī Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 23. punkts).

28

Tiesa jau ir uzsvērusi, ka uz tādiem pārkāpumiem kā pamatlietā izskatāmie, saistībā ar kuriem ir jāpieņem administratīvi pasākumi Regulas Nr. 2988/95 4. panta izpratnē, būtu jāattiecina četru gadu noilguma termiņš, skaitot no to izdarīšanas dienas, ņemot vērā minētās regulas 3. panta 1. punkta trešajā daļā paredzētos noilguma termiņa pārtraukumus un ievērojot maksimālo termiņu, kas noteikts minētā 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā (spriedums Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 64. punkts).

29

No nesenas Tiesas judikatūras arī skaidri izriet, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta trešās daļas interpretācija attiecas gan uz soda iespējamību, gan arī uz administratīvu pasākumu (spriedums Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 40., 43. un 47. punkts).

30

Visbeidzot, ir jānorāda uz mērķiem, kam kalpo Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts. Šai sakarā ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā minētā termiņa mērķis ir nodrošināt tiesisko noteiktību ekonomikas dalībnieku starpā (šajā ziņā skat. spriedumus Handlbauer, C‑278/02, EU:C:2004:388, 40. punkts, kā arīSGS Belgium u.c., C‑367/09, EU:C:2010:648, 68. punkts). Faktiski ir jānosaka tas, kuras no viņu darbībām ir galīgas un par kurām joprojām var tikt izskatītas lietas (spriedums Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 24. un 64. punkts).

31

Ņemot vērā iepriekš minēto, šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto judikatūru nevar saprast ne tā, ka tajā ir tikai interpretēta Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmā daļa, ne arī tā, ka šī 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir atsauce tikai un vienīgi uz administratīviem sodiem, kas paredzēti šīs regulas 5. pantā.

32

Visaptverošos nolūkos ir jāuzsver, ka šī interpretācija nekādi neskar Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir garāki par minētā 3. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem (šajā ziņā skat. spriedumus Cruz & Companhia, C‑341/13, EU:C:2014:2230, 54. punkts, kā arī Ze Fu Fleischhandel un Vion Trading, C‑201/10 un C‑202/10, EU:C:2011:282, 25. punkts).

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams ne tikai lietās par pārkāpumiem, par kuriem ir piemērojams administratīvais sods šīs regulas 5. panta izpratnē, bet arī lietās, kur piemēro administratīvu pasākumu minētās regulas 4. panta izpratnē.

34

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams ne tikai lietās par pārkāpumiem, par kuriem ir piemērojams administratīvais sods šīs regulas 5. panta izpratnē, bet arī lietās, kur piemēro administratīvu pasākumu minētās regulas 4. panta izpratnē.