—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. D’Ascia, avvocato dello Stato

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

—

Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki, pārstāve,

—

Norvēģijas valdības vārdā – E. Widsteen un K. Moen, pārstāvji,

—

Šveices valdības vārdā – E. Bichet, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un A. Aresu, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret Albānijas pilsoni S. Celaj pēc tam, kad viņš ieceļoja Itālijas teritorijā, pārkāpjot aizliegumu uz trīs gadiem ieceļot šajā teritorijā.

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Šī konvencija tika papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā parakstīto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Ženēvas konvencijas 31. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši 1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.”

5

Direktīvas 2008/115 preambulas 1., 4., 14. un 23. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:

[..]

[..]

[..]

6

Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

7

Minētās direktīvas 8. pantā “Atgriešana” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

2.   Ja dalībvalsts saskaņā ar 7. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta 4. punktā minētie draudi.

3.   Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta izraidīšana.

4.   Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli.

5.   Īstenojot izraidīšanu pa gaisa ceļu, dalībvalstis ievēro kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam 2004/573/EK.

6.   Dalībvalstis nodrošina efektīvu piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu.”

8

Šīs pašas direktīvas 11. panta redakcija ir šāda:

“1.   Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

[..]”

9

1998. gada 25. jūlija Dekrētlikuma Nr. 286 par konsolidētajiem noteikumiem attiecībā uz imigrāciju un ārzemnieka statusu (decreto legislativo n. 286 – Testo unico delle disposizioni concernenti la disciplina dell’immigrazione e norme sulla condizione dello straniero, 1998. gada 18. augustaGURI Nr. 191 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 286/1998”) 13. panta 13. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieks, attiecībā uz kuru ir izdots lēmums par izraidīšanu, nevar ieceļot valsts teritorijā bez īpašas iekšlietu ministra [ministro dell’Interno] atļaujas. Šī noteikuma pārkāpuma gadījumā ārvalstnieks tiek sodīts ar brīvības atņemšanu no viena līdz četriem gadiem un no jauna tiek izraidīts ar tūlītēju nogādāšanu līdz robežai. [..]”

10

Dekrētlikuma Nr. 286/1998 13. panta 13.b punktā ir precizēts:

“Par 13. un 13.a punktā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tā izdarītājs ir obligāti jāaiztur, pat ja viņš nav pieķerts noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā, un kriminālprocess notiek steidzamības kārtā”.

11

S. Celaj2011. gada 26. augustā Itālijas teritorijā aizturēja kārtības sargi Pontasjevē [Pontassieve] (Itālija) par atklātas zādzības mēģinājumu. Par šo kriminālpārkāpumu šai personai ar nolēmumu, kurš 2012. gada 15. martā kļuva galīgs, tika piespriests nosacīts brīvības atņemšanas sods un naudas sods.

12

2012. gada 17. aprīlī attiecībā uz S. Celaj Florences prefekts (Prefetto di Firenze, Itālija) izdeva dekrētu par atgriešanu un Florences policijas priekšnieks (Questore di Firenze) izdeva rīkojumu par atgriešanu, kurš tika papildināts ar trīs gadus ilgu ieceļošanas aizliegumu.

13

Savā lēmumā Florences prefekts precizēja, ka ir izslēgta iespēja noteikt S. Celaj brīvprātīgas izceļošanas termiņu, jo nebija ieinteresētās personas lūguma šajā ziņā un pastāvēja bēgšanas iespējamība. Nogādāšana līdz robežai tomēr nenotika tehnisku iemeslu dēļ. Itālijas kompetentās iestādes līdz ar to ieinteresētajai personai izdeva rīkojumu nekavējoties pamest valsts teritoriju, brīdinot, ka neizpildes gadījumā viņam tiks piemērots likumā paredzētais sods. Ieinteresētā persona tomēr turpināja uzturēties Itālijas teritorijā, kur viņa klātbūtni 2012. gada 27. jūlijā, 1. un 30. augustā konstatēja Itālijas iestādes.

14

2012. gada 4. septembrīS. Celaj pats no savas gribas ieradās Brindizi (Itālija) Robežpolicijas komisariātā un pameta Itālijas teritoriju.

15

Pēc tam S. Celaj atkārtoti ieceļoja Itālijas teritorijā. 2014. gada 14. februārī viņu identificēja Sanpjeroasjeves [San Piero a Sieve] (Itālija) dzelzceļa stacijas kārtības sargi. Tie viņu aizturēja par Dekrētlikuma Nr. 286/1998 13. panta 13. punkta pārkāpumu.

16

Prokuratūra pret S. Celaj uzsāka kriminālprocesu Florences tiesā un prasīja viņam piespriest astoņus mēnešus ilgu brīvības atņemšanas sodu, pamatojoties uz Dekrētlikuma Nr. 286/1998 13. pantu.

17

Apsūdzētā advokāts lūdza viņu atbrīvot, jo šāds valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Direktīvai 2008/115 un tātad attiecīgie fakti vairs nav kvalificējami par noziedzīgu nodarījumu.

18

Šādos apstākļos Florences tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2008/115 noteikumi nepieļauj tādas dalībvalsts tiesību normas, kas paredz brīvības atņemšanas sodu līdz četriem gadiem trešās valsts valstspiederīgajam, kurš pēc viņa atgriešanas uz savu valsti, ne pamatojoties uz kriminālsodu, ne saistībā ar kriminālsoda izpildi, no jauna ir ieceļojis valsts teritorijā, pārkāpjot likumīgu atkārtotas ieceļošanas aizliegumu, un kuram iepriekš nav tikuši piemēroti piespiedu pasākumi, kas ir paredzēti Direktīvas 2008/115 8. pantā viņa drīzas un efektīvas izraidīšanas nolūkā?”

19

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredz piemērot brīvības atņemšanas sodu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kurš pēc atgriešanas savā izcelsmes valstī saistībā ar agrāku atgriešanas procedūru no jauna ieceļo minētās valsts teritorijā, pārkāpdams ieceļošanas aizliegumu.

20

Uzreiz ir jāatgādina, ka Direktīva 2008/115 attiecas tikai uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tādējādi tās mērķis nav pilnībā saskaņot valsts tiesību normas par ārzemnieka uzturēšanos. Tādējādi šai direktīvai principā nav pretrunā tas, ka noteiktas dalībvalsts tiesībās atkārtota nelikumīga ieceļošana tiek kvalificēta kā noziedzīgs nodarījums un ka tajās ir paredzēti kriminālsodi, lai atturētu un sodītu par šādu nodarījumu izdarīšanu (skat. pēc analoģijas spriedumus Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 28. punkts, kā arī Sagor, C‑430/11, EU:C:2012:777, 31. punkts).

21

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar piemērot tādu krimināltiesisko regulējumu, ar kuru var apdraudēt ar minēto direktīvu sasniedzamo mērķu īstenošanu un tādējādi atņemt tās lietderīgo iedarbību (spriedums Sagor, C‑430/11, EU:C:2012:777, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīva 2008/115 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 63. panta pirmās daļas 3. punkta b) apakšpunktu, tagad LESD 79. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kurā ir paredzēta pasākumu noteikšana nelikumīgas imigrācijas un uzturēšanās jomā.

23

Kā izriet no Direktīvas 2008/15 preambulas 1. un 4. apsvēruma, tos lasot kopsakarā ar LESD 79. pantu, politikas atgriešanas jomā ieviešana pilnībā ietilpst Eiropas Savienības īstenotajā kopējā imigrācijas politikā, kuras mērķis ir nodrošināt tostarp nelikumīgas ieceļošanas novēršanu un tās apkarošanu.

24

Direktīvas 2008/115 11. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja un atsevišķos gadījumos pienākums dalībvalstu kompetentajām iestādēm atgriešanas lēmumus papildināt ar ieceļošanas aizliegumu, jo šī pasākuma mērķis saskaņā ar šīs direktīvas preambulas 14. apsvērumu ir nodrošināt Eiropas mērogu valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei.

25

Ir jāuzskata, ka Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai principā nav pretrunā dalībvalstu iespēja pieņemt tiesisko regulējumu, ar kuru nosaka kriminālsodu par atkārtotu nelikumīgu trešās valsts valstspiederīgā ieceļošanu.

26

Taisnība, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tiktu apdraudēti šie ar Direktīvu 2008/115 paredzētie kopīgie standarti un procedūras, ja pēc trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgas uzturēšanās konstatēšanas attiecīgā dalībvalsts pirms atgriešanas lēmuma izpildes vai pat šī lēmuma pieņemšanas uzsāktu kriminālprocesu, kam varētu sekot brīvības atņemšanas sods atgriešanas procedūras laikā, ciktāl šāda rīcība varētu aizkavēt atgriešanu (šajā ziņā skat. spriedumus El Dridi, C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268, 59. punkts; Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 37.–39. un 45. punkts, kā arī Sagor, C‑430/11, EU:C:2012:777, 33. punkts).

27

Tomēr attiecīgais kriminālprocess pamatlietā attiecas uz tāda trešās valsts valstspiederīgā situāciju, kurš uzturas nelikumīgi un kuram Direktīvā 2008/115 paredzētie kopīgie standarti un procedūras jau ir tikuši piemēroti, lai izbeigtu viņa pirmo nelikumīgo uzturēšanos dalībvalsts teritorijā, un kurš no jauna ieceļo šīs valsts teritorijā, pārkāpdams ieceļošanas aizliegumu.

28

Tādēļ pamatlietas apstākļi neapšaubāmi atšķiras no tiem, par kuriem ir taisīti spriedumi El Dridi (C‑61/11 PPU, EU:C:2011:268) un Achughbabian (C‑329/11, EU:C:2011:807), kuros attiecīgo trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturējās nelikumīgi, tika piemērota pirmā atgriešanas procedūra attiecīgajā dalībvalstī.

29

Turklāt Tiesa jau ir lēmusi, ka Direktīvai 2008/115 nav pretrunā tas, ka, ievērojot valsts kriminālprocesuālo tiesību normas, kriminālsodi tiek noteikti trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem ir tikusi piemērota šajā direktīvā noteiktā atgriešanas procedūra un kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā, kaut arī nepastāv pamatots iemesls tam, lai viņi neatgrieztos (spriedums Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 48. punkts).

30

Līdz ar to ir jāuzskata a fortiori, ka Direktīvā 2008/115 nav izslēgta iespēja dalībvalstīm paredzēt kriminālsodus trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri uzturas nelikumīgi, kuri pēc šajā direktīvā paredzētās procedūras piemērošanas ir atgriezušies un kuri no jauna ieceļo dalībvalsts teritorija, pārkāpdami ieceļošanas aizliegumu.

31

Ciktāl attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācija, kuras rezultātā ir piemērota atgriešana pirms atkārtotās nelikumīgās ieceļošanas dalībvalsts teritorijā, ietilpa Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomā, tāda kriminālsoda kā pamatlietā piemērošana ir pieņemama tikai ar nosacījumu, ka pret minēto valstspiederīgo noteiktais ieceļošanas aizliegums ir atbilstošs šīs direktīvas 11. pantam, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

32

Šāda kriminālsoda piemērošanā turklāt ir pilnībā jāievēro gan pamattiesības, it īpaši tās, kuras ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (šajā ziņā skat. spriedumu Achughbabian, C‑329/11, EU:C:2011:807, 49. punkts), gan arī attiecīgā gadījumā Ženēvas konvencija, it īpaši tās 31. panta 1. punkts.

33

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredz piemērot brīvības atņemšanu sodu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kurš pēc atgriešanas savā izcelsmes valstī saistībā ar agrāku atgriešanas procedūru no jauna nelikumīgi ieceļo minētās valsts teritorijā, pārkāpdams ieceļošanas aizliegumu.

34

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ir jāinterpretē tādējādi, ka principā tai nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredz piemērot brīvības atņemšanu sodu trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kurš pēc atgriešanas savā izcelsmes valstī saistībā ar agrāku atgriešanas procedūru no jauna nelikumīgi ieceļo minētās valsts teritorijā, pārkāpdams ieceļošanas aizliegumu.