—

Lisboagás GDL – Sociedade Distribuidora de Gás Natural de Lisboa SA vārdā – N. Pena un L. Scolari, advogados,

—

Grieķijas valdības vārdā – M. Germani un K. Karavasili, pārstāves,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un R. Campos Laires, kā arī A. Cunha, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – P. Guerra e Andrade un L. Lozano Palacios, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Lisboagás GDL – Sociedade Distribuidora de Gás Natural de Lisboa SA (turpmāk tekstā – “Lisboagás”) un Autoridade Tributária e Aduaneira (Nodokļu un muitas iestāde) par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) apgriezto iekasēšanu attiecībā uz 2012. gada maiju, jūniju un jūliju.

3

PVN direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

4

Atbilstoši šīs direktīvas 13. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā iekasē nodokļus, nodevas, ziedojumus vai maksājumus.”

5

PVN direktīvas 73. pantā ir paredzēts:

“Preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, uz ko neattiecas 74. līdz 77. pants, summa, kurai uzliek nodokli [nodokļa bāze], ir visa summa, kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs par šiem darījumiem ir saņēmis vai saņems no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas, tostarp subsīdijas, kas tieši saistītas ar šo darījumu cenām.”

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 78. panta pirmās daļas a) punktu nodokļus, nodevas un citus maksājumus, izņemot pašu PVN, ietver nodokļa bāzē.

7

Savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktu no nodokļa bāzes ir jāizslēdz summas, ko nodokļa maksātājs ir saņēmis no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja kā tādu izmaksu atlīdzināšanu, kuras radušās pircēja vai pakalpojumu saņēmēja vārdā un interesēs un kuras iegrāmatotas šā nodokļu maksātāja pagaidu kontos.

8

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa kodeksa (Código do Imposto sobre o Valor Acrescentado, turpmāk tekstā – “CIVA”) 2. pantu:

“1.   “Nodokļa maksātāji ir:

[..]

2.   Tomēr valsts un citas publisko tiesību juridiskās personas nemaksā nodokli, ja tās veic darījumus, īstenojot savas valstiskās pilnvaras, pat ja tās par to saņem samaksu vai jebkādu citu atlīdzību, ciktāl to neaplikšana ar nodokli nerada konkurences izkropļojumus.

[..]”

9

CIVA 16. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot 2. un 10. punktā noteikto, nodokļa bāze par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas ir apliekamas ar nodokli, atbilst atlīdzībai, kura ir saņemta vai kura ir jāsaņem no pircēja, pakalpojumu saņēmēja vai trešās personas.

[..]

5.   Preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas, kas ir apliekama ar nodokli, nodokļa bāzē ietilpst šādi elementi:

[..].

6.   Iepriekšējā punktā minētajā nodokļa bāzē neietilpst šādi elementi:

[..]

[..].”

10

Saskaņā ar 2006. gada 29. decembra Likuma Nr. 53‑E/2006, ar ko apstiprina vispārējo pašvaldību nodokļu režīmu (Lei no 53‑E/2006, Aprova o regime geral das taxas das autarquias locais) (Diário da República, 2006. gada 29. decembris, sērija Nr. 1, Nr. 249), 3. pantu:

“Pašvaldību nodokļi ir maksājumi, kas ir jāmaksā par konkrētu pašvaldības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, par publiska un privāta pašvaldības īpašuma privātu izmantošanu vai par juridiska šķēršļa, kas ierobežo privātpersonu rīcību, likvidēšanu, ja saskaņā ar likumu tas ir vietējo pašvaldību kompetencē.”

11

Šī likuma 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā pašvaldībām ir atļauts piemērot šādu nodokli “gadījumā, ja tiek izmantots vai apsaimniekots publisks vai privāts pašvaldības īpašums”.

12

Lisboagás ir ekskluzīva Lisabonas reģiona pašvaldību (Portugāle) gāzes piegādes tīkla sabiedrisko pakalpojumu koncesionāre, kas ir atbildīga par šī tīkla attīstību, ekspluatāciju un uzturēšanu. Tā kā šo tīklu veido caurules, kas ir uzstādītas dažu koncesijas zonā esošu pašvaldību publiskā īpašuma zemes dzīlēs, Lisboagás ir jāmaksā nodokļi par zemes dzīļu izmantošanu (turpmāk tekstā – “TOS”), ko uzliek šīs pašvaldības.

13

Saskaņā ar koncesijas līgumu Lisboagás, samaksājusi TOS pašvaldībām, šo nodokļu summu pārnes uz sabiedrību, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību koncesijas zonā, kad tā pēdējai minētai izraksta rēķinu par tīkla infrastruktūru izmantošanu gāzes piegādei patērētājiem. Pēc tam šī pēdējā minētā sabiedrība TOS summu pārnes uz patērētājiem, ietverot to rēķinā par gāzes piegādi.

14

Ievērojot nodokļu pārvaldes norādījumus, Lisboagás samaksāja PVN atbilstoši parastajai likmei 23 % apmērā par TOS summām, kas vēlāk 2012. gada maijā, jūnijā un jūlijā tika pārnestas uz patērētājiem. Tā šo PVN iekļāva savās atbilstošajās periodiskajās deklarācijās un to laikus samaksāja.

15

Pēc tam, kad tika noraidīti Lisboagás lūgumi tai atmaksāt PVN, tā 2013. gada 29. aprīlī vērsās Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) ar prasību.

16

Šīs prasības pamatošanai Lisboagás apgalvo, ka TOS pārnešana nav “saimnieciska darbība” PVN direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē, jo nepastāv tieša vai netieša atlīdzība, līdz ar to runa nav par pakalpojuma sniegšanu par atlīdzību, un tā nerada pievienoto vērtību.

17

Turklāt Lisboagás uzskata, ka PVN direktīvas 78. panta pirmās daļas a) punkts, kas tika transponēts ar CIVA 16. panta 5. punkta a) apakšpunktu, nav piemērojams TOS, jo pēdējie minētie nav tieši saistīti ar tās veiktajiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem, tie nav saistīti ar tās darbības veikšanu, kas ir koncesijas līguma priekšmets, un to iekasēšana nav faktiska atlīdzība par darījumu, kurš ir apliekams ar nodokli un kuru tā ir veikusi attiecībā uz uzņēmumu, kas pārdod gāzi.

18

Tā piebilst, ka, tā kā TOS, ja pašvaldības tos iekasē saskaņā ar CIVA 2. pantu, ir izslēgti no PVN piemērošanas jomas, to vienkāršai pārnešanai, nepiemērojot nekādas papildu summas, nevajadzētu izraisīt to iekļaušanu summā, kurai uzliek PVN. PVN neitralitātes princips paredz, ka dažu izdevumu aplikšana ar PVN tiek saglabāta, ja precīza šo izdevumu summa atkārtoti tiek iekļauta rēķinā, kas ir izrakstīts trešajai personai.

19

Autoridade Tributária e Aduaneira norāda, ka, ja Lisboagás tiktu atmaksāta PVN summa, kuru tā ir samaksājusi un saņēmusi no sava klienta, tas izraisītu nepamatotu iedzīvošanos, ko valsts tiesību akti un Savienības tiesības nepieļauj.

20

Turklāt tā norāda, ka publiska nekustamā īpašuma lietošana vai izmantošana ir saistīta ar patēriņa darbību, kas saistībā ar PVN ir līdzvērtīga pakalpojumu sniegšanai, un ka nevar apgalvot, ka TOS samaksa nav tieši saistīta ar Lisboagás veiktajiem darījumiem, kuri ir apliekami ar nodokli, jo gāzes piegāde tiek īstenota, izmantojot noteikta apgabala vai pašvaldības zemes pazemes dzīles.

21

Tā uzskata, ka, ja par TOS iekasēšanu netiek uzlikts PVN, ciktāl publiska nekustamā īpašuma koncesiju pašvaldības piešķir, īstenojot savas valstiskās pilnvaras, nodokļa pārnešana, ko īsteno privāttiesību juridiska persona, ietilpst saliktā pakalpojumu sniegšanā, kura tiek pabeigta ar gāzes piegādi patērētājiem.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājs pamatlietā lūdz iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un ka lēmums, ko tā pieņems, lai atrisinātu strīdu pamatlietā, nevarēs tikt pārsūdzēts.

23

Šādos apstākļos Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Tā kā Komisija attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību norāda, ka iesniedzējtiesa neprecizē ne Savienības tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, ne arī iemeslus, kas tai ir likuši šaubīties par šo tiesību interpretāciju, ir jāatgādina, ka Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā ir paredzēts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas ir likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā ir konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamiem valsts tiesību aktiem.

25

Tomēr, tā kā saistībā ar jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, tiek piemērota atbilstības prezumpcija, Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (it īpaši skat. spriedumus Cipolla u.c., C‑94/04 un C‑202/04, EU:C:2006:758, 25. punkts, kā arī Chartered Institute of Patent Attorneys, C‑307/10, EU:C:2012:361, 32. punkts).

26

Šajā gadījumā, lai gan iesniedzējtiesas lēmumā nav precizējumu par Savienības tiesību normām, kuras ir lūgts interpretēt, un nav norādīti iemesli, kas iesniedzējtiesai ir likuši šaubīties par šo tiesību interpretāciju, no minētajā lēmumā ietvertā pamatlietas apstākļu izklāsta, kā arī no uzdotajiem jautājumiem izriet, ka jautājumi attiecas uz PVN direktīvas interpretāciju un ka tiesību normas, kas ir jāņem vērā, lai uz tiem atbildētu, ņemot vērā Lisboagás paustos argumentus, ir šīs direktīvas 9. panta 1. punkts, 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts. Turklāt no minētā lēmuma izriet, ka atbilde uz šiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju ir vajadzīga minētā strīda atrisināšanai.

27

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

28

Ar saviem diviem jautājumiem pēc būtības, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 9. panta 1. punkts, 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir interpretējami tādējādi, ka tādu nodokļu summa kā pamatlietā aplūkotie, ko pašvaldībām maksā gāzes piegādes tīkla koncesionāre sabiedrība tāpēc, ka izmanto minēto pašvaldību publisko īpašumu, un ko šī sabiedrība pēc tam pārnes uz citu sabiedrību, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, un ko pēdējā minētā vēlāk pārnes uz gala patērētājiem, ir jāietver summā, kurai uzliek PVN, kas ir piemērojams pakalpojumam, ko pirmā sabiedrība ir sniegusi otrajai.

29

Saskaņā ar PVN direktīvas 78. panta pirmās daļas a) punktu nodokļus, izņemot pašu PVN, ietver PVN bāzē. Tiesa jau ir precizējusi, ka, lai nodokļus varētu uzskatīt par PVN bāzi, pat ja tiem nav pievienotās vērtības un tie nav uzskatāmi par atlīdzību par preces piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, tiem ir jābūt tiešai saiknei ar šo piegādi vai pakalpojumu, un ka tas, vai darbība, par kuru ir jāmaksā minētais nodoklis, atbilst darbībai, par kuru ir jāmaksā PVN, ir izšķirošais apstāklis, lai varētu noteikt šādas tiešas saiknes esamību (šajā ziņā skat. spriedumus De Danske Bilimportører, C‑98/05, EU:C:2006:363, 17. punkts; Komisija/Polija, C‑228/09, EU:C:2010:295, 30. punkts; Komisija/Austrija, C‑433/09, EU:C:2010:817, 34. punkts, kā arī TVI, C‑618/11, C‑637/11 un C‑659/11, EU:C:2013:789, 37. un 39. punkts).

30

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka TOS Lisboagás maksā pašvaldībām pirms darījuma, par ko ir jāmaksā PVN un ko kopīgi veic Lisboagás un sabiedrība, kura ir atbildīga par gāzes pārdošanu patērētājiem, un neatkarīgi no šī darījuma, kā atlīdzību par pašvaldībai piederoša publiska īpašuma izmantošanu, ņemot vērā, ka tajā atrodas Lisboagás izmantotā gāzes piegādes tīkla infrastruktūra. Pēc tam tā šo TOS summu pārnes uz sabiedrību, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, kad tā šai pēdējai minētajai izraksta rēķinu par minēto infrastruktūru izmantošanu gāzes piegādei patērētājiem.

31

No tā izriet, ka TOS nav pievienotās vērtības un tie nav atlīdzība par darījumu, par ko ir jāmaksā PVN un ko kopīgi veic gāzes piegādes tīkla koncesionāre sabiedrība un sabiedrība, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, un ka darbība, par kuru ir jāmaksā šie TOS, nesakrīt ar darbību, par ko ir jāmaksā PVN, līdz ar to tiem nav tiešas saiknes ar šo darījumu.

32

Tādējādi TOS nav nodokļi, kas saskaņā ar PVN direktīvas 78. panta pirmās daļas a) punktu ir jāietver summā, kurai uzliek PVN.

33

Turklāt, TOS summu pārnesot uz sabiedrību, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, izrakstot tai rēķinu par minēto infrastruktūru izmantošanu gāzes piegādei patērētājiem, Lisboagás pārnes nevis TOS kā tādus, bet gan cenu par pašvaldībai piederoša publiska īpašuma izmantošanu. Šī cena ietilpst izmaksu kopumā, ko ir segusi Lisboagás un kas ietilpst cenā par pakalpojumu, kura ir jāmaksā sabiedrībai, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību. Tam, ka saskaņā ar koncesijas līgumu TOS summa ir ietverta atsevišķā Lisboagás izrakstītā rēķina sadaļā un pēc tam rēķinos, ko sabiedrība, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, ir izrakstījusi patērētājiem, šajā ziņā nav nozīmes.

34

Tādējādi TOS summa ir daļa no atlīdzības, ko Lisboagás saņem no sabiedrības, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, par tās pakalpojumu, attiecībā uz kuru netiek apstrīdēts, ka tas ir “saimnieciska darbība” PVN direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē. Saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu šī summa tādējādi ir jāietver summā, kurai uzliek PVN par šo pakalpojumu.

35

Turklāt TOS summu nevar izslēgt no summas, kurai uzliek PVN par šo pēdējo minēto pakalpojumu, pamatojoties uz PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) apakšpunktu, ciktāl šī summa tiek saņemta nevis kā atlīdzība par izdevumiem, kas ir radušies sabiedrības, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, vai patērētāju vārdā un interesēs, bet kā atlīdzība par izmaksām par pašvaldības īpašuma izmantošanu, ko ir segusi Lisboagás saistībā ar savas komercdarbības veikšanu.

36

Pretēji tam, ko apgalvo pēdējā minētā, TOS summas ietveršana summā, kurai uzliek PVN, kas ir piemērojams pakalpojumam, kuru tā sniedz sabiedrībai, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, nav pretrunā nodokļu neitralitātes principam, kas nepieļauj saistībā ar PVN atšķirīgi attiekties pret līdzīgām preču piegādēm vai līdzīgiem pakalpojumiem, starp kuriem pastāv konkurence (šajā ziņā skat. spriedumu BGŻ Leasing, C‑224/11, EU:C:2013:15, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Saskaņā ar PVN direktīvas 13. panta 1. punkta pirmo daļu pašvaldības neuzskata par PVN maksātājiem, ja tās iekasē tādus nodokļus kā TOS, savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 9. pantu tādas sabiedrības kā Lisboagás uzskata par PVN maksātājiem, ja tās veic “saimniecisku darbību” šīs tiesību normas izpratnē. Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 31., 33. un 34. punktā izdarītajiem secinājumiem, tas, ka pašvaldības iekasē TOS, un tas, ka Lisboagás nodod sabiedrībai, kas ir atbildīga par gāzes tirdzniecību, tiesības izmantot gāzes tīklu, kuru tā lieto, maksājot atlīdzību, kurā ir ietverta TOS summa, neveido “līdzīgus darījumus”.

38

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz abiem uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PVN direktīvas 9. panta 1. punkts, 73. pants, 78. panta pirmās daļās a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir interpretējami tādējādi, ka tādu nodokļu summa kā pamatlietā aplūkotie, ko pašvaldībām maksā gāzes piegādes tīkla koncesionāre sabiedrība par minēto pašvaldību publiska īpašuma izmantošanu un ko pēc tam šī sabiedrība pārnes uz citu sabiedrību, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību un kura pēc tam tos pārnes uz gala patērētājiem, ir jāietver summā, kurai uzliek PVN, kas ir piemērojams pakalpojumam, kuru pirmā sabiedrība ir sniegusi otrajai saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu.

39

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 9. panta 1. punkts, 73. pants, 78. panta pirmās daļas a) punkts un 79. panta pirmās daļas c) punkts ir interpretējami tādējādi, ka tādu nodokļu summa kā pamatlietā aplūkotie, ko pašvaldībām maksā gāzes piegādes tīkla koncesionāre sabiedrība par minēto pašvaldību publiska īpašuma izmantošanu un ko pēc tam šī sabiedrība pārnes uz citu sabiedrību, kura ir atbildīga par gāzes tirdzniecību un kura pēc tam tos pārnes uz gala patērētājiem, ir jāietver summā, kurai uzliek pievienotās vērtības nodokli, kas ir piemērojams pakalpojumam, kuru pirmā sabiedrība ir sniegusi otrajai saskaņā ar šīs direktīvas 73. pantu.