1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, paturot spēkā atkāpes attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) pielikumā ietvertā, 1999. gada 18. martā noslēgtā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”) 5. klauzulā paredzētos pienākumus.

2

Saskaņā ar Direktīvas 1999/70 1. pantu tās mērķis ir “ieviest pielikumā pievienoto Pamatnolīgumu [..], ko [..] savā starpā noslēdza vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK)”.

3

Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6.–8. un 10. punktā ir noteikts:

[..]

4

Saskaņā ar Pamatnolīguma 1. klauzulu viens no tā mērķiem ir radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības.

5

Pamatnolīguma 5. klauzulā “Pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” ir noteikts:

6

Code du travail [Darba kodeksa] II daļas I sadaļas 1. iedaļā ietvertajā L. 121‑2. pantā “Vispārīgie noteikumi” ir paredzēts:

“Darba līgums tiek noslēgts uz nenoteiktu laiku.

Tomēr šīs daļas 3. iedaļā minētajos gadījumos, pastāvot tajā minētajiem nosacījumiem, tajā var būt ietverts noteikts termiņš, kurš ir ticis precizēts jau tā noslēgšanas brīdī vai izriet no mērķa, kura dēļ tas ir ticis noslēgts, sasniegšanas.”

7

Code du travail II daļas II sadaļas 1. iedaļā ietvertajā L. 122‑1. pantā “Līguma uz noteiktu laiku izmantošana” ir noteikts:

“(1)   Darba līgums uz noteiktu laiku var tikt slēgts, lai veiktu konkrētu un īslaicīgu darbu; tā mērķis nevar būt ilgstoši nodrošināt tāda darba veikšanu, kas ir saistīts ar uzņēmuma parasto un pastāvīgo darbību.

(2)   Par konkrētu un īslaicīgu darbu 1. punkta noteikumu izpratnē tiek uzskatīts jo īpaši:

[..]

(3)   Atkāpjoties no iepriekš minētā 1. un 2. panta, uz noteiktu laiku noslēgti līgumi var būt:

[..]

[..]”

8

Minētā Code du travail II daļas II sadaļas 3. iedaļā ietvertajā L. 122‑3. pantā “Uz noteiktu laiku noslēgta līguma termiņš” ir paredzēts:

“(1)   Uz noteiktu laiku noslēgtā līgumā ir jābūt ietvertam noteiktam termiņam, kurš ir ticis precizēts jau tā noslēgšanas brīdī.

Tam tomēr var nebūt precīzi noteikts termiņš, ja tas ir noslēgts šādos gadījumos:

Ja šajos gadījumos līgumā nav ietverts precīzs termiņš, tas ir jāslēdz uz minimālu termiņu, un tas izbeidzas brīdī, kad pārstāj pastāvēt promesošā darbinieka prombūtnes iemesls vai ir ticis īstenots mērķis, kura dēļ tas ir ticis noslēgts.

[..]”

9

Code du travail 3. iedaļā ietvertais L. 122‑4. pants ir izteikts šādi:

“(1)   Izņemot sezonālu līgumu, saskaņā ar L. 122‑1. pantu uz noteiktu laiku noslēgta līguma termiņš attiecībā uz to pašu darbinieku nedrīkst pārsniegt 24 mēnešus, ieskaitot atjaunojumus.

[..]”

10

Code du travail II daļas II sadaļas 4. iedaļā ietvertajā L. 122‑5. pantā “Uz noteiktu laiku noslēgta līguma atjaunošana” ir paredzēts:

“(1)   Uz noteiktu laiku noslēgts līgums var tikt atjaunots divas reizes uz noteiktu laiku.

Attiecībā uz atjaunošanas principu un/vai nosacījumiem sākotnējā darba līgumā ir jāietver attiecīgs noteikums vai arī šis līgums ir vēlāk jāpapildina.

Ja šīs tiesību normas prasības nav izpildītas rakstveidā, tiek prezumēts, ka atjaunotais darba līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku, un pierādījums par pretējo nav pieņemams.

[..]

(3)   Atkāpjoties no šī panta normām un neuzskatot tos par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku, vairāk nekā divas reizes uz kopējo termiņu, kas pārsniedz pat 24 mēnešus, var tikt atjaunoti uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi:

[..]

[..].”

11

Saskaņā ar Code du travail II daļas II sadaļas 5. iedaļā ietverto L. 122‑6. pantu “Secīgi līgumi”:

“Ja darba attiecības turpinās pēc līguma uz noteiktu laiku termiņa beigām, tas kļūst par līgumu uz nenoteiktu laiku.”

12

Grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 3. pantā “Neatkarīga profesionāla mākslinieka statusa piešķiršana” ir paredzēts:

“Neatkarīga profesionāla mākslinieka statuss var tikt piešķirts, pamatojoties uz rakstveida pieteikumu, kas ir adresēts [m]inistram, kura kompetencē ir kultūras joma (turpmāk tekstā saukts par “ministru”). Šim pieteikumam tiek pievienoti dokumenti, kuru saturs tiek noteikts Lielhercogistes noteikumos.

Ministrs, uzklausījis ar šo likumu izveidotas Konsultatīvās komisijas atzinumu, piešķir statusu personām, kuras šajā likumā noteiktajiem kritērijiem atbilst jau nepārtraukti vismaz trīs gadus pirms to pieteikumu iesniegšanas.

Minimālais laikposms trīs gadi tieši pirms pieteikuma iesniegšanas tiek samazināts līdz 12 mēnešiem attiecībā uz personām, kuras var uzrādīt oficiālu diplomu, kas tiek izsniegts, pabeidzot specializētas studijas vienā no šajā likumā minētajām disciplīnām.

Šis piešķirtais statuss ir spēkā [24] mēnešus. Pēc katra termiņa beigām tas var tikt atjaunots, pamatojoties uz ministram adresētu rakstveida pieteikumu. Uzklausījis Konsultatīvās komisijas atzinumu, ministrs pagarina piešķirto statusu personām, kuras šajā likumā noteiktajiem kritērijiem atbilst kopš neatkarīga profesionāla mākslinieka statusa piešķiršanas vai attiecīgi šī piešķirtā statusa atjaunojuma brīža. Pirms šī lēmuma pieņemšanas ministrs, uzklausījis Konsultatīvās komisijas atzinumu, var lemt, ka pieteikuma iesniedzējam visi šī panta pirmajā daļā minētie dokumenti vai daļa no tiem ir jāiesniedz no jauna.

Par [m]inistra lēmumiem var tikt celta prasība tos atcelt.”

13

Grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 4. pants “Epizodiski nodarbinātā izpildītājmākslas nozares darbinieka definīcija” ir izteikts šādi:

“Epizodiski nodarbinātais izpildītājmākslas nozares darbinieks ir mākslinieks vai skatuves vai studijas tehniķis, kas savu profesionālo darbību galvenokārt veic vai nu uzņēmuma, kas nodarbojas ar kultūras pasākumu rīkošanu, uzdevumā, vai saistībā it īpaši ar kinematogrāfiska, audiovizuāla, dramatiska vai muzikāla darba veidošanu, un savus pakalpojumus sniedz par atalgojumu vai honorāru, pamatojoties uz darba līgumu uz noteiktu laiku vai uzņēmuma līgumu.”

14

2009. gada 12. maijā Komisija nosūtīja Luksemburgas Lielhercogistei vēstuli, kurā aicināja šo dalībvalsti, ņemot vērā Pamatnolīgumu, izskaidrot dažus Luksemburgas tiesību jautājumus attiecībā uz Code du travail saistībā ar, pirmkārt, jēdziena “salīdzināmā pastāvīgā darba ņēmēja” definīcijas neesamību, otrkārt, atkāpju esamību no pasākumiem secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai un, treškārt, pienākuma neesamību darba devējiem sniegt uz noteiktu laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem informāciju par nodarbinātības iespējām.

15

Tā kā uz šo vēstuli atbilde netika saņemta, 2010. gada 1. oktobrī Komisija Luksemburgas Lielhercogistei nosūtīja brīdinājuma vēstuli. Ar 2010. gada 20. decembra vēstuli šī dalībvalsts uz minēto vēstuli atbildēja.

16

Tā kā Komisiju Luksemburgas Lielhercogistes atbilde apmierināja tikai daļēji, tā pēdējai minētajai nosūtīja 2012. gada 1. oktobrī datētu papildu brīdinājuma vēstuli, kurā šī iestāde norādīja, ka uzskata, ka no pirmā iebilduma ir jāatsakās. Turpretim attiecībā uz otro iebildumu minētā iestāde pauda uzskatu, ka Luksemburgas iestāžu atbildē nav ticis minēts, kā līgumiem, kas attiecas uz divām darba ņēmēju kategorijām, proti, Luksemburgas universitātē nodarbinātajiem pasniedzējiem un pētniekiem un epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, tiek piemēroti ierobežojumi līgumu atjaunošanas jomā, lai novērstu secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Komisija arī atkārtoja trešo iebildumu attiecībā uz pienākuma neesamību darba devējiem sniegt uz noteiktu laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem informāciju par nodarbinātības iespējām.

17

Tā kā uz šo papildu brīdinājuma vēstuli atbilde netika saņemta, Komisija 2013. gada 26. aprīlī Luksemburgas Lielhercogistei nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā uzturēja spēkā otro un trešo iebildumu. Luksemburgas Lielhercogiste uz šo argumentēto atzinumu atbildēja 2013. gada 10. jūlijā.

18

Tā kā šīs dalībvalsts atbilde Komisiju neapmierināja, tā nolēma celt šo prasību.

19

Vispirms Komisija vērš Tiesas uzmanību uz to, ka tās prasības priekšmets ir ticis sašaurināts salīdzinājumā ar argumentētā atzinuma saturu, atsakoties no iebildumiem attiecībā uz, pirmkārt, Luksemburgas universitātē nodarbinātajiem pasniedzējiem un pētniekiem un, otrkārt, pienākuma neesamību darba devējiem sniegt uz noteiktu laiku nodarbinātajiem darba ņēmējiem informāciju par nodarbinātības iespējām to uzņēmumā, jo Luksemburgas iestādes ir nodrošinājušas, ka minētie darbinieki ir aizsargāti pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un ir paziņojušas Komisijai par likumdošanas pasākumiem, ar kuriem pārmestā pienākumu neizpilde attiecībā uz minēto pienākumu sniegt informāciju tiek izbeigta.

20

Līdz ar to šī prasība ir vienīgi par to, ka Luksemburgas Lielhercogiste, paturot spēkā atkāpes attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, nav izpildījusi Pamatnolīguma 5. klauzulā paredzētos pienākumus.

21

Komisija apgalvo, ka Pamatnolīguma 5. klauzula, kurā dalībvalstīm ir paredzēts pienākums noteikt pasākumus ar mērķi novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, Luksemburgas tiesībās ir tikusi transponēta ar Code du travail L. 122‑4. pantu, kura 1. punktā ir noteikts, ka, “izņemot sezonālu līgumu, saskaņā ar L. 122‑1. pantu uz noteiktu laiku noslēgta līguma termiņš attiecībā uz to pašu darbinieku nedrīkst pārsniegt 24 mēnešus, ieskaitot atjaunojumus”. Taču Code du travail L. 122‑5. panta 3. punktā esot paredzēts, ka, “atkāpjoties no šī panta normām un neuzskatot tos par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku, vairāk nekā divas reizes pat uz kopējo termiņu, kas pārsniedz 24 mēnešus, var tikt atjaunoti uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi: [..] 2. ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, kuru definīcija ir ietverta [grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma] 4. pantā”.

22

Komisija uzsver, ka tādējādi attiecībā uz epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem Luksemburgas tiesībās nav paredzēts neviens objektīvs iemesls, kas ļautu novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Atbildē uz brīdinājuma vēstuli Luksemburgas Lielhercogiste esot vienīgi apgalvojusi, ka, piemērojot Code du travail L. 122‑5. pantu, uz līgumiem, kas ir noslēgti ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, “katrā ziņā attiecas L. 122‑1. panta 1. un 2. punktā noteiktie ierobežojumi”. Taču Komisija turpretim uzsver, ka ar šīm tiesību normām epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem tiek pilnībā atņemta aizsardzība. Proti, runājot par šiem darba ņēmējiem, atbilstoši pašam iepriekš minēto tiesību normu formulējumam netiekot ne izvirzīta prasība par objektīvu iemeslu viņu uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu atjaunošanai, ne noteikts šo līgumu skaita ierobežojums, ne arī ierobežojums attiecībā uz minēto līgumu kopējo maksimālo ilgumu.

23

Atbildot uz argumentēto atzinumu, Luksemburgas Lielhercogiste turklāt esot izmainījusi savas argumentācijas raksturu, uzsverot, ka “attiecībā uz epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem ir jākonstatē, ka tā ir darbības nozare, kurā parasti netiek slēgti līgumi uz nenoteiktu laiku veicamās darbības rakstura vai šo darbu īslaicīguma dēļ”. Taču Komisija apstrīd šo analīzi, ņemot vērā pašu Luksemburgas tiesību aktu formulējumu.

24

Pirmkārt, Komisija norāda, ka Code du travail II daļas II sadaļas, kas attiecas uz darba līgumu uz noteiktu laiku, formulējumā ir uzsvērts, ka tiek atzīts, ka epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku veiktais darbs nav noteikti saistīts ar konkrētiem un īslaicīgiem darbiem. Proti, Code du travail L. 122‑1. panta 1. punktā esot paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru līgumi uz noteiktu laiku izņēmuma kārtā var tikt noslēgti konkrētu un īslaicīgu darbu veikšanai, savukārt šī panta 2. punktā esot minēti vairāki šī noteikuma piemērošanas piemēri. Turpretim šī panta 3. punktā esot noteikts, ka līgumi uz noteiktu laiku var tikt noslēgti arī ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, “atkāpjoties no iepriekš minētā 1. un 2. panta”. Komisija uzskata, ka no tā loģiski izriet, ka ar Code du travail L. 122‑1. panta 3. punktu tiekot pieļauta līgumu uz noteiktu laiku slēgšana ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem vispārīgāku un/vai ilgstošu vai pastāvīgu darbu veikšanai.

25

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka vienīgais grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 4. pantā ietvertais definīcijas kritērijs ir [apzīmējums] “epizodiski nodarbinātais izpildītājmākslas nozares darbinieks”, kas ir atsauce uz līgumisko attiecību veidu, neņemot vērā veikto darbību faktisko raksturu. Šī definīcija tādējādi pieļaujot epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku pieņemšanu darbā situācijās, kurām nav īslaicīga rakstura.

26

Šajā ziņā Komisija uzskata, ka, pat ja attiecībā uz lielu daļu epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku to pieņemšana darbā saskaņā ar secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem līgumiem var tikt attaisnota ar objektīviem iemesliem, proti, faktu, ka šie līgumi tiek slēgti saistībā ar noteiktu projektu, skatuves mākslas nozarē daudzus darba ņēmējus, piemēram, pastāvīgos orķestra locekļus un teātra trupas vai televīzijas kanāla pamatsastāva locekļus, darba devējs darbā pieņem pastāvīga darbinieka statusā. Šie pēdējie minētie darba ņēmēji saskaņā ar Luksemburgas tiesībās noteikto definīciju arī esot “epizodiski nodarbinātie izpildītājmākslas nozares darbinieki”, ciktāl viņu līgumiskās attiecības ar darba devēju atbilst grozītajā 1999. gada 30. jūlija likumā paredzētajiem kritērijiem.

27

Līdz ar to Komisija uzskata, ka saskaņā ar Luksemburgas tiesībās noteikto epizodiski nodarbinātā izpildītājmākslas nozares darbinieka definīciju netiek prasīts, lai pastāvētu objektīvi iemesli, kas attaisno uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu atjaunošanu, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un ka līdz ar to turklāt nepastāv neviens apstāklis, kas ļautu nošķirt epizodiski nodarbinātos izpildītājmākslas nozares darbiniekus, kuri ir pieņemti darbā pastāvīga darbinieka statusā, no darba ņēmējiem, kas strādā citās saimniecības nozarēs, kurās arī pastāv lielas darba slodzes svārstības.

28

Luksemburgas Lielhercogiste pārmestās pienākumu neizpildes faktu noliedz.

29

Vispirms attiecībā uz Code du travail L. 122‑5. panta 3. punkta piemērošanas jomu šī dalībvalsts apstrīd Komisijas argumentu, ka darba ņēmējiem, kas skatuves mākslas nozarē ir pieņemti darbā pastāvīgu darbinieku statusā, ir “epizodiski nodarbināta izpildītājmākslas nozares darbinieka” statuss Luksemburgas tiesību izpratnē, ja viņu līgumiskās attiecības ar darba devēju atbilst grozītajā 1999. gada 30. jūlija likumā paredzētajiem kritērijiem. Luksemburgas Lielhercogiste uzsver, ka, lai darba ņēmējam būtu šis statuss, viņam sava darbība skatuves mākslas nozarē noteikti ir jāveic epizodiski. Pats apzīmējums “epizodiski nodarbinātais izpildītājmākslas nozares darbinieks” norādot uz to, ka darba laikposmus pārtrauc bezdarbības posmi. Tādējādi šī dalībvalsts uzskata, ka praksē epizodiski nodarbinātie izpildītājmākslas nozares darbinieki piedalās individuālos un laika ziņā ierobežotos projektos, tādos kā kinematogrāfiska darba vai teātra izrādes veidošana.

30

Šo vērtējumu apstiprinot fakts, ka epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem nelabprātīgas bezdarbības gadījumā piešķirtā palīdzība, pamatojoties uz šī likuma 7. pantu, tiek aprēķināta pa dienām, atkarībā no bezdarbības dienu, kas paiet starp diviem projektiem, skaita, kā arī fakts, ka minētā likuma 8. pantā paredzētās epizodiski nodarbinātā izpildītājmākslas nozares darbinieka kartes mērķis ir fiksēt darba ņēmēja veiktās darbības pa dienām. Šajos apstākļos tādai šī likuma 4. panta interpretācijai, saskaņā ar kuru arī pastāvīgam skatuves mākslas nozares darbiniekam ir “epizodiski nodarbināta izpildītājmākslas nozares darbinieka” statuss, neesot jēgas.

31

Turklāt 1989. gada 11. jūlija Lielhercogistes noteikumu par Code du travail L. 122‑1., L. 122‑4, L. 121‑5. un L. 125‑8. panta piemērošanu [Règlement grand‑ducal du 11 juillet 1989 portant application des articles L. 122‑1, L. 122‑4, L. 121‑5 et L.125‑8 du Code du travail] 2. pantā esot tieši uzskaitītas darbības nozares – tostarp tā, kurā darbojas skatuves mākslinieki, – kurās darba līgumi uz noteiktu laiku var tikt slēgti par darbiem, kuru veikšanai parasti netiek slēgti darba līgumi uz nenoteiktu laiku veicamās darbības rakstura un šo darbu īslaicīguma dēļ.

32

Turpinājumā Luksemburgas Lielhercogiste uzsver, ka uz Code du travail L. 122‑5. panta 3. punkta pieņemšanu ir pamudinājuši sociāli apsvērumi. Proti, no 1999. gada 30. jūlija Likuma par a) neatkarīgā profesionālā mākslinieka un epizodiski nodarbinātā izpildītājmākslas nozares darbinieka statusu un b) mākslinieciskās jaunrades veicināšanu, kurā grozījumi izdarīti ar 2004. gada 26. maija likumu, sagatavošanas darbiem izrietot, ka, tā kā epizodiski nodarbinātiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem var izrādīties grūti noslēgt darba līgumu uz noteiktu laiku un neatkarīga ārštata darbinieka statuss bieži vien izraisa nestabilas un juridiski diezgan neskaidras situācijas, minētā Code du travail tiesību norma esot radīta, lai sniegtu iespēju šajā specifiskajā nozarē atkārtoti slēgt darba līgumus uz noteiktu laiku, piešķirot darbiniekam tādas garantijas un priekšrocības, jo īpaši sociālā nodrošinājuma jomā, kuru neesot neatkarīgam ārštata darbiniekam.

33

Visbeidzot Luksemburgas Lielhercogiste atzīst, ka Luksemburgas tiesībās nav noteikts ne secīgu uz noteiktu laiku ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 4. panta izpratnē noslēgtu darba līgumu kopējais maksimālais ilgums Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ne arī šo līgumu atjaunojumu skaita ierobežojums Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Toties šo darba ņēmēju situāciju, kā norāda šī dalībvalsts, kas atsaucas uz spriedumu Márquez Somohano (C‑190/13, EU:C:2014:146, 45. punkts), raksturojot “objektīvu iemeslu” Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta un Tiesas judikatūras izpratnē esamība. Konkrēti, minētie darba ņēmēji piedaloties individuālos un laika ziņā ierobežotos projektos, un no darba devējam sniegtās iespējas atjaunot uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus ar šiem pašiem darba ņēmējiem izrietot zināms elastīgums, kā arī sociālās priekšrocības. Komisija turklāt atzīstot, ka strādāšana uz individuālu projektu bāzes ir objektīvs iemesls, kas attaisno secīgu līgumu uz noteiktu laiku slēgšanu. Šajā ziņā Luksemburgas Lielhercogiste atgādina, ka Tiesa spriedumā Kücük (C‑586/10, EU:C:2012:39, 56. punkts) ir atzinusi, ka, ja objektīvs iemesls izriet no veicamo darbu īpašā rakstura, tad tas, ka darba devējs ir spiests atkārtoti slēgt ar darbiniekiem līgumus uz noteiktu laiku, nenozīmē ne to, ka nepastāv šāds objektīvs iemesls Pamatnolīguma 5. klauzulas izpratnē, ne arī to, ka notiek ļaunprātīga izmantošana šīs klauzulas izpratnē.

34

Komisija Luksemburgas Lielhercogistei pārmet, ka tā nav izpildījusi Pamatnolīguma 5. klauzulā paredzētos pienākumus, jo Luksemburgas tiesībās nepastāv neviens pasākums ar mērķi novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem.

35

Ir jāatgādina, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir, paredzot zināmu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu darbinieku situācijas nedrošības novēršanai, īstenot vienu no šī pamatnolīguma mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kas ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli, kas kaitē darba ņēmējiem (skat. spriedumu Mascolo u.c., no C‑22/13, C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13, EU:C:2014:2401, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Faktiski, kā izriet no Pamatnolīguma preambulas otrās daļas, kā arī no minētā pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. un 8. punkta, darba stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā, toties uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām var atbilst tikai noteiktos apstākļos (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tādējādi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, lai novērstu secīgu darba līgumu vai darba attiecību uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstīm ir paredzēts pienākums faktiski un saistoši noteikt vismaz vienu no tajā uzskaitītajiem pasākumiem, ja šo valstu tiesībās nav paredzēti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi. Minētās klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā šādi uzskaitītie pasākumi, kas pēc skaita ir trīs, attiecas respektīvi uz objektīviem iemesliem, kas attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunojumu (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Dalībvalstīm šajā ziņā ir liela rīcības brīvība, jo tām ir izvēle izmantot vienu vai vairākus no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā uzskaitītajiem pasākumiem vai arī jau pastāvošus līdzvērtīgus tiesiskus pasākumus, vienlaikus ņemot vērā konkrētu nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju vajadzības (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šādi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir paredzēts vispārējs mērķis novērst ļaunprātīgu izmantošanu, atstājot to ziņā izvēli attiecībā uz šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem, ja vien tie neietekmē Pamatnolīguma lietderīgo iedarbību vai mērķus (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Turklāt, kā izriet no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta un atbilstoši tā preambulas trešajai daļai, kā arī tā vispārīgo apsvērumu 8. un 10. punktam Pamatnolīguma ieviešanas kontekstā dalībvalstīm ir iespēja – ciktāl tas ir objektīvi attaisnojams – ņemt vērā attiecīgo darbības nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju īpašās vajadzības (šajā ziņā skat. spriedumu Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Šajā lietā netiek apstrīdēts, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums pieļauj epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku pieņemšanu darbā, slēdzot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, un nav paredzēts neviens pasākums, kas atbilstoši Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) un c) apakšpunktam ierobežotu šo līgumu kopējo maksimālo ilgumu vai to atjaunojumu skaitu. Konkrēti, kā izriet no paša Code du travail L. 122‑5. panta 3. punkta formulējuma, darba līgumi uz noteiktu laiku ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, kuru definīcija ir ietverta grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 4. pantā, var tikt atjaunoti vairāk nekā divas reizes uz kopējo termiņu, kas pārsniedz pat 24 mēnešus, neuzskatot tos par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku. Netiek apstrīdēts arī, ka šajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem nav ietverti pasākumi, kuri būtu pielīdzināmi tiem, kas ir aprakstīti Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā.

42

Šajos apstākļos ir svarīgi, lai secīgu uz noteiktu laiku ar šiem darba ņēmējiem noslēgtu līgumu atjaunošanu attaisnotu “objektīvs iemels” Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

43

Kā ir norādīts Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punktā un kā izriet no šī sprieduma 37. punkta, tā parakstītājas puses faktiski ir uzskatījušas, ka ar objektīviem iemesliem pamatotu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana ir veids, kā novērst ļaunprātīgu izmantošanu (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Runājot par šo jēdzienu “objektīvi iemesli”, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas ir jāsaprot kā tāds, kas ir saistīts ar precīziem un konkrētiem apstākļiem, kuri raksturo noteiktu darbību un kuri līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanu. Šos apstākļus it īpaši var izraisīt darbu, kuru izpildei šādi līgumi ir noslēgti, īpašais raksturs un to raksturīgās pazīmes vai attiecīgos gadījumos dalībvalsts sociālās politikas jomā sasniedzamais likumīgais mērķis (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Savukārt valsts tiesību noteikums, kurā ar likuma vai reglamentējošu tiesību normu tikai vispārīgi un abstrakti tiek atļauta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, neatbilst šī sprieduma iepriekšējā punktā precizētajām prasībām. Proti, šāda tīri formāla rakstura norma neļauj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, kas ļautu pārbaudīt, vai tiešām šādu līgumu atjaunošana atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērota un vajadzīga attiecīgā mērķa sasniegšanai. Šāda norma tādējādi ietver reālu risku izraisīt šāda veida līgumu ļaunprātīgu izmantošanu un līdz ar to nav saderīga ar Pamatnolīguma mērķi un lietderīgo iedarbību (spriedums Mascolo u.c., EU:C:2014:2401, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Šajā gadījumā, runājot par Luksemburgas Lielhercogistes argumentu, saskaņā ar kuru epizodiski nodarbinātie izpildītājmākslas nozares darbinieki Luksemburgas tiesību izpratnē faktiski piedalās individuālos un laika ziņā ierobežotos projektos, ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka šādi projekti no darba devēja viedokļa ir saistīti ar pagaidu vajadzību darbā pieņemšanas jomā un ka šādas vajadzības var būt “objektīvs iemesls”, kas attaisno uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu atjaunošanu šī pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, šī dalībvalsts nepaskaidro, kā valsts tiesiskajā regulējumā izpaužas prasība, ka epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem Luksemburgas tiesību izpratnē sava darbība ir jāveic šādos projektos. Gluži pretēji, kā uzsver Komisija, no pašas grozītā 1999. gada 30. jūlija likuma 4. pantā ietvertās jēdziena “epizodiski nodarbinātais izpildītājmākslas nozares darbinieks” definīcijas formulējuma izriet, ka šī definīcija neattiecas uz šo darba ņēmēju darbības īslaicīgumu vai neīslaicīgumu.

47

Turklāt, kā apgalvo Komisija, apgalvojumam, saskaņā ar kuru visi epizodiski nodarbinātie izpildītājmākslas nozares darbinieki Luksemburgas tiesību izpratnē tiek pieņemti darbā īslaicīgu projektu īstenošanai, pretrunā ir pats Code du travail L. 122‑1. panta formulējums. Proti, kā izriet no šī sprieduma 7. un 24. punkta, šī panta 1. punktā ir paredzēts noteikums, saskaņā ar kuru līgumi uz noteiktu laiku izņēmuma kārtā var tikt noslēgti konkrētu un īslaicīgu darbu veikšanai. Šī panta 2. punktā ir minēti vairāki šī noteikuma piemērošanas piemēri, tostarp “darbi, kuru veikšanai noteiktās darbības nozarēs parasti netiek slēgti līgumi uz nenoteiktu laiku veicamās darbības rakstura vai šo darbu īslaicīguma dēļ; šo nozaru un darbu saraksts tiek noteikts Lielhercogistes noteikumos”. Savukārt tā paša panta 3. punktā ir noteikts, ka līgumi uz noteiktu laiku epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku gadījumā var tikt slēgti arī, “atkāpjoties no iepriekš minētā 1. un 2. panta”.

48

No tā izriet, ka darbiem, kuru veikšana tiek uzticēta epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem, noteikti nav jāatbilst Code du travail L. 122‑1. pantā izvirzītajiem konkrētuma un īslaicīguma kritērijiem un ka šo darba ņēmēju veiktajai darbībai līdz ar to noteikti nav jābūt pagaidu rakstura. Tātad ir jākonstatē, ka attiecīgais Luksemburgas tiesiskais regulējums neliedz darba devējiem slēgt ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības personāla jomā.

49

Šo secinājumu nevar ietekmēt šī sprieduma 31. punktā ietvertais arguments, kas ir aizgūts no 1989. gada 11. jūlija Lielhercogistes noteikumiem. Ar šo argumentu Luksemburgas Lielhercogiste faktiski vienīgi uzsver, ka šajos noteikumos ir atļauta darba līgumu uz noteiktu laiku slēgšana nozarē, kurā darbojas skatuves mākslinieki, lai aizpildītu vakances darbu veikšanai, kam parasti netiek slēgti darba līgumi uz nenoteiktu laiku veicamās darbības rakstura un šo darbu īslaicīguma dēļ. Taču šī dalībvalsts nepaskaidro, kā šie noteikumi ietekmē Code du travail L. 122‑1. panta 3. punktā noteiktās atkāpes – kura, kā izriet no šī sprieduma 7., 47. un 48. punkta, ļauj darba devējiem epizodiski nodarbinātos izpildītājmākslas nozares darbiniekus pieņemt darbā, piemērojot darba līgumus uz noteiktu laiku, arī tādu darbu veikšanai, kas nav īslaicīgi, – piemērošanas jomu vai paredzēto interpretācijas veidu. Epizodiski nodarbināto izpildītājmākslas nozares darbinieku tiesiskā situācija, kas izriet no attiecīgajām valsts tiesību normām, ar kādām ir tikusi iepazīstināta Tiesa, tādējādi neatbilst skaidrības un precizitātes prasībām, kādām ir jāatbilst valsts transponēšanas pasākumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Somija, C‑151/12, EU:C:2013:690, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajos apstākļos, pat pieņemot, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir vērsts uz Luksemburgas Lielhercogistes minēto mērķi, proti, nodrošināt epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem zināmu elastīgumu, kā arī sociālās priekšrocības, sniedzot šo pēdējo minēto darba devējiem iespēju atkārtoti pieņemt šos darba ņēmējus darbā, slēdzot darba līgumus uz noteiktu laiku, šāds mērķis nevar padarīt šo tiesisko regulējumu atbilstošu Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktam, jo saskaņā ar šī sprieduma 44. punktā atgādināto judikatūru tas neļauj pierādīt, ka pastāv precīzi un konkrēti apstākļi, kuri raksturo attiecīgo darbību un kuri līdz ar to konkrētajā kontekstā attaisno secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanu.

51

Kaut gan, protams, kā jau tika norādīts šī sprieduma 40. punktā, dalībvalstij ir tiesības, īstenojot Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu ņemt vērā konkrētas darbības nozares īpašās vajadzības, šīs tiesības tomēr nevar tikt izprastas tā, ka tās ļauj attiecībā uz šo nozari atbrīvoties no pienākuma paredzēt piemērotu pasākumu, lai novērstu un vajadzības gadījumā sodītu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Faktiski pieļaut, ka dalībvalsts, lai atbrīvotos no šī pienākuma, atsaucas uz tādu mērķi kā no darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanas izrietošais elastīgums, būtu pretrunā vienam no Pamatnolīgumā izvirzītajiem mērķiem, kurš tika atgādināts šī sprieduma 35. un 36. punktā, proti, darba stabilitātei, kas tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzībā, un varētu arī ievērojami samazināt to personu kategorijas, kuras varētu savā labā izmantot Pamatnolīguma 5. klauzulā paredzētos aizsardzības pasākumus.

52

Līdz ar to ir jākonstatē, ka no šajā tiesvedībā Tiesai norādītajiem faktiem izriet, ka attiecīgajā Luksemburgas tiesiskajā regulējumā, neievērojot šī sprieduma 37. punktā atgādināto judikatūru, nav ietverts pasākums ar mērķi novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta izpratnē attiecībā uz epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem. Tādējādi Komisijas celtā prasība ir uzskatāma par pamatotu.

53

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, paturot spēkā atkāpes attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku ar epizodiski nodarbinātajiem izpildītājmākslas nozares darbiniekiem noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi Pamatnolīguma 5. klauzulā paredzētos pienākumus.

54

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā ir atzīta pienākumu neizpilde, jāpiespriež Luksemburgas Lielhercogistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: