1

Ar savu apelācijas sūdzību AC‑Treuhand AG (turpmāk tekstā – “AC‑Treuhand”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 6. februāra spriedumu AC‑Treuhand/Komisija (T‑27/10, EU:T:2014:59; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa noraidīja AC‑Treuhand prasību atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Termiskie stabilizatori) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), vai pakārtoti – samazināt tai šajā lēmumā uzliktos naudas sodus.

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta “Soda naudas” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

[..]

3.   Nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Šīs regulas 31. pants “Pārskatīšana Eiropas Kopienu Tiesā” ir izteikts šādi:

“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu vai periodiska soda naudu. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu vai periodiska soda naudu.”

4

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), 4.–6., 13., 36. un 37. punktā ir noteikts:

“4.   [..] Naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī ne tikai tādēļ, lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība), bet arī tādēļ, lai kavētu citus uzņēmumus rīkoties pretēji [EKL] 81. un 82. pantam vai turpināt šādu rīcību (vispārēji preventīvā iedarbība).

5.   Lai sasniegtu šos mērķus, Komisijai vajadzētu atsaukties uz pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu, pieņemot to par pamatu naudas soda noteikšanā. Nosakot atbilstošo naudas soda summu, svarīgam vajadzētu būt arī pārkāpuma izdarīšanas ilgumam. [..]

6.   Tāpēc pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. [..]

[..]

13.   Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [piemēram, ja ir noslēgta horizontāla vienošanās, kurā nosaka cenas konkrētam produktam, un minētā produkta cenu vēlāk izmanto tam, lai noteiktu augstākas vai zemākas kvalitātes produkta cenas] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] teritorijā. [..]

[..]

36.   Komisija dažos gadījumos var uzlikt simbolisku naudas sodu. Šāds naudas sods ir jāpamato lēmuma tekstā.

37.   Lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas [..].”

5

Apstrīdētajā lēmumā Komisija secināja, ka noteikts skaits uzņēmumu ir pārkāpuši EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, piedaloties pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotu darbību kopumā, kas aptvēra EEZ teritoriju un attiecās, pirmkārt, uz alvas savienojumu nozari un, otrkārt, uz epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru nozari (turpmāk tekstā – “ESBO/esteru nozare”).

6

Apstrīdētajā lēmumā ir precizēts, ka attiecīgie uzņēmumi ir piedalījušies šajos divos pārkāpumos dažādos laikposmos no 1987. gada 24. februāra līdz 2000. gada 21. martam attiecībā uz alvas savienojumu nozari un no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 26. septembrim attiecībā uz ESBO/esteru nozari.

7

AC‑Treuhand, kuras galvenā juridiskā adrese ir Cīrihē, ir konsultāciju sabiedrība, kura piedāvā dažādus pakalpojumus valsts un starptautiskām apvienībām un interešu grupām, tostarp Šveices un starptautisko profesionālo apvienību, kā arī federāciju un bezpeļņas organizāciju pārvaldīšanu un administrēšanu, tirgus datu ieguvi, apstrādi un izmantošanu, tirgus statistikas prezentāciju un dalībnieku iesniegto skaitļu pārbaudi.

8

Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir atzīta AC‑Treuhand atbildība par dalību ar alvas savienojumu nozari saistītajā pārkāpumā no 1993. gada 1. decembra līdz 2000. gada 21. martam un ar ESBO/esteru nozari saistītajā pārkāpumā – no 1993. gada 1. decembra līdz 2000. gada 26. septembrim, piedaloties nolīgumu un saskaņotu darbību kopumā, kas aptvēra EEZ teritoriju un ietvēra cenu noteikšanu, tirgu sadalīšanu ar pārdošanas kvotu palīdzību, klientu sadali un apmaiņu ar sensitīvu komercinformāciju, it īpaši par klientiem, ražošanu un pārdošanu.

9

Komisija ir atzinusi AC‑Treuhand par atbildīgu, ciktāl tai ir bijusi būtiska un līdzīga loma divos attiecīgajos pārkāpumos, organizējot vairākas sanāksmes, kurās tā piedalījās un aktīvi līdzdarbojās, ievācot un sniedzot attiecīgajiem ražotājiem informāciju par attiecīgajos tirgos veikto pārdošanu, piedāvājot rīkoties kā starpniekam nesaskaņu starp attiecīgajiem ražotājiem gadījumā un iedrošinot tos panākt kompromisus, par to saņemot atlīdzību.

10

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu AC‑Treuhand tika uzlikti divi naudas sodi katrs EUR 174000 apmērā.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 27. janvārī, AC‑Treuhand lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, samazināt tai uzliktos naudas sodus.

12

Prasības pamatojumam AC‑Treuhand izvirzīja deviņus prasības pamatus, no kuriem tikai trešajam, ceturtajam un piektajam ir nozīme šajā apelācijas tiesvedībā. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. un 268. punktā tos ir izklāstījusi šādi:

[..]

13

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja visu prasību kopumā.

14

AC‑Treuhand lūdz Tiesu:

15

Komisija lūdz Tiesu:

16

Apelācijas sūdzības pamatojumam AC‑Treuhand ir izvirzījusi četrus pamatus.

17

Savā pirmajā pamatā AC‑Treuhand apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu, kā arī likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma (nullum crimen, nulla poena sine lege) principu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 1. punktā, pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā, atsaukdamās uz tās spriedumu AC‑Treuhand/Komisija (T‑99/04, EU:T:2008:256; turpmāk tekstā – “spriedums AC‑Treuhand I”), nospriežot, pirmkārt, ka tāda konsultantu uzņēmuma rīcība, kurš, sniedzot pakalpojumus, sniedz atbalstu aizliegtas vienošanās īstenošanā, ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā un, otrkārt, ka pārkāpumu izdarīšanas brīdī bija saprātīgi paredzēt šādu interpretāciju.

18

Šajā ziņā AC‑Treuhand norāda, ka precizitātes prasības, kas izriet no likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa, liedz secināt, ka tā ir piedalījusies konkurenci ierobežojošā “nolīgumā uzņēmumu starpā” vai “saskaņotā darbībā” EKL 81. panta 1. punkta izpratnē. No šī noteikuma formulējuma izrietot, ka tajā paredzētais aizliegums attiecas tikai uz pašiem šādu nolīgumu vai saskaņoto darbību dalībniekiem, nevis uz rīcību, kas ir kvalificējama vienīgi kā līdzdalība.

19

AC‑Treuhand rīcība nevarot tikt kvalificēta kā dalība attiecīgajās aizliegtajās vienošanās, kurās esot bijuši iesaistīti tikai termisko stabilizatoru ražotāji. Tā šajā ziņā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru jēdziens “nolīgums uzņēmumu starpā” paredz, ka vismaz divām pusēm ir jābūt paudušām savu saskaņoto gribu rīkoties tirgū kādā noteiktā veidā.

20

Minētais jēdziens tādējādi nozīmējot, ka starp dalībniekiem pastāv zināma saikne tirgos, kurus ir skāruši konkurences ierobežojumi. AC‑Treuhand gadījumā šāda saikne nepastāvot, ciktāl tās vēlme esot bijusi saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ar mērķi veicināt aizliegtās vienošanās, pamatojoties uz līgumiem, kuriem nav tiešas saistības ar Komisijas identificētajiem konkurences ierobežojumiem. Tāpat AC‑Treuhand apgalvo, ka tā nav darbojusies tirgu, uz kuriem attiecās aizliegtās vienošanās, augšupējos, lejupējos vai blakus tirgos un nav ierobežojusi savu rīcību tirgū, kas ir aspekts, kurš ir saistīts ar pašu aizliegto vienošanos būtību.

21

Tā kā AC‑Treuhand nebija zaudējusi savu autonomiju attiecībā uz tās komerciālo rīcību, dodot priekšroku koordinēšanas veikšanai ar citiem uzņēmumiem, tai pārmestā rīcība neatbilstot arī jēdzienu “saskaņota darbība” veidojošajiem kritērijiem Tiesas judikatūras izpratnē.

22

Turklāt AC‑Treuhand norāda, ka tās rīcība būtu varējusi tikt sodīta atbilstoši precizitātes prasībām, kas izriet no likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa, ja brīdī, kad tika izdarīti pārkāpumi, būtu pastāvējusi pastāvīgā judikatūra, no kuras varētu pietiekami skaidri secināt, ka šāda darbība ir sodāma. Tomēr pirms sprieduma AC‑Treuhand I nepastāvēja judikatūra, kurā būtu nosodīta šajā lietā aplūkojamā rīcība.

23

Turklāt pirms Komisijas 2003. gada 10. decembra Lēmuma 2005/349/EK par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑2/37.857 – Organiskie peroksīdi) (OV 2005, L 110, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par organiskajiem peroksīdiem”), saistībā ar kuru tika taisīts spriedums AC‑Treuhand I, neviens konsultāciju uzņēmums, kurš ir sniedzis pakalpojumus saistībā ar aizliegtu vienošanos, nebija ticis atzīts par atbildīgu saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu. Komisija minētajā lēmumā arī esot atzinusi, ka lēmuma adresēšana uzņēmumam, kuram ir bijusi tik specifiska loma, zināmā mērā ir jauninājums.

24

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa neesot varējusi pamatoties uz lietderīguma apsvērumiem saistībā ar konkurences politiku, lai pamatotu pārsūdzētajā spriedumā izmantoto interpretāciju.

25

Komisija apstrīd AC‑Treuhand argumentāciju.

26

Šajā lietā ir jānosaka, vai konsultāciju uzņēmums var tikt atzīts par atbildīgu par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ja tas aktīvi un, pilnībā pārzinot konkrētos apstākļus, ir devis ieguldījumu aizliegtas vienošanās starp tiem ražotājiem īstenošanā, kuri darbojas citā tirgū, nevis tajā, kurā darbojas šis [konsultantu] uzņēmums.

27

Saistībā ar, pirmkārt, EKL 81. panta 1. punktu, atbilstoši kuram kā nesaderīgi ar kopējo tirgu ir aizliegti visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kurām ir noteiktas iezīmes, vispirms ir jākonstatē, ka nekas šīs tiesību normas formulējumā neliecina par to, ka tajā paredzētais aizliegums attiecas tikai uz tiem šādu nolīgumu vai saskaņoto darbību dalībniekiem, kuri darbojas tirgos, kurus ir skārušas šīs iepriekš minētās darbības.

28

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “nolīguma” pastāvēšanas pamatā ir vismaz divu nolīguma dalībnieku saskaņotas gribas izpausme, jo šādas saskaņotības izpausmes veidam pašam par sevi nav noteicošas nozīmes (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Volkswagen, C‑74/04 P, EU:C:2006:460, 37. punkts).

29

Saistībā ar jēdzienu “saskaņota darbība” no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 81. panta 1. punktā šis jēdziens ir nošķirts tostarp no jēdziena “nolīgums” un “uzņēmumu apvienības lēmums” ar vienīgo mērķi aptvert dažādas kolīziju formas starp uzņēmumiem, kurām no subjektīvā viedokļa ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 112. punkts, un T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 23. punkts).

30

Saistībā ar nolīgumiem un saskaņotām darbībām, kurām ir pret konkurenci vērsts mērķis, kā tas ir šajā lietā, no Tiesas judikatūras izriet, ka Komisijai, lai varētu izdarīt secinājumu par kāda uzņēmuma dalību pārkāpumā un tā atbildību par visiem dažādajiem elementiem, ko tas ietver, ir jāpierāda, ka minētais uzņēmums ar savu rīcību ir paredzējis dot ieguldījumu visu dalībnieku kopējo mērķu sasniegšanā un ka tas ir zinājis par citu uzņēmumu paredzēto vai īstenoto prettiesisko rīcību, lai sasniegtu šos mērķus, vai ka tas varēja to loģiski paredzēt un bija gatavs uzņemties risku (šajā ziņā skat. spriedumus, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 86. un 87. punkts, kā arī Aalborg Portland u.c./Komisija,C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 83. punkts).

31

Šajā ziņā Tiesa tostarp ir nospriedusi, ka pasīvie dalības pārkāpumā veidi, tādi kā uzņēmuma klātbūtne apspriedēs, kurās noslēgti nolīgumi, kuriem ir pret konkurenci vērsts mērķis, atklāti pret to neiebilstot, ir līdzdalība, kas uzņēmumam var radīt atbildību atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam, jo pretlikumīga pasākuma netieša apstiprināšana, publiski nepaziņojot par norobežošanos no apspriedēs nolemtā vai to neizpaužot administratīvām iestādēm, veicina pārkāpuma turpināšanos un kavē tā atklāšanu (šajā ziņā skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 142. un 143. punkts un tajos minētā judikatūra).

32

Nenoliedzami, Tiesa, novērtējot “nolīguma” pastāvēšanu EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, ir jau norādījusi, ka runa ir par pušu saskaņotās gribas rīkoties tirgū kādā noteiktā veidā paušanu (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu ACF Chemiefarma/Komisija, 41/69, EU:C:1970:71, 112. punkts). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka “saskaņotu darbību” veidojošie koordinācijas un sadarbības kritēriji iepriekš minētās tiesību normas izpratnē ir jāizprot, ņemot vērā Līguma normās attiecībā uz konkurenci ietverto koncepciju, saskaņā ar kuru katram saimnieciskās darbības subjektam ir patstāvīgi jānosaka, kādu politiku kopējā tirgū tas plāno īstenot (skat. it īpaši spriedumu Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 116. punkts).

33

Tomēr no šiem apsvērumiem neizriet, ka jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” nozīmē savstarpēju rīcības brīvības ierobežojumu vienā un tajā pašā tirgū, kurā darbojas visi dalībnieki.

34

Turklāt no Tiesas judikatūras nevar tikt secināts, ka EKL 81. panta 1. punkts ir attiecināms tikai uz uzņēmumiem, kuri darbojas tirgū, ko ir skāruši konkurences ierobežojumi, vai minētā tirgus augšupējos, lejupējos vai blakus tirgos, vai arī uz uzņēmumiem, kuri ir ierobežojoši savu rīcības autonomiju attiecīgajā tirgū atbilstoši nolīgumam vai saskaņotai darbībai.

35

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka EKL 81. panta 1. punkta formulējums vispārīgi attiecas uz visiem nolīgumiem un saskaņotām darbībām, kas vai nu horizontālās, vai vertikālās attiecībās izkropļo konkurenci kopējā tirgū, neatkarīgi no tirgus, kurā dalībnieki darbojas, un no tā, ka tikai uz viena no šiem dalībniekiem komerciālo rīcību ir attiecināmi konkrēto vienošanos noteikumi (šajā ziņā skat. spriedumus, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 358. lpp.; Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, EU:C:1966:41, 492. un 493. lpp.; Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 72.–80. punkts; Binon, 243/83, EU:C:1985:284, 39.–47. punkts, kā arī Javico, C‑306/96, EU:C:1998:173, 10.–14. punkts).

36

Tāpat ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta pamatmērķis ir nodrošināt, lai kopējā iekšējā tirgū netiktu izkropļota konkurence. Tomēr interpretācija, kādu šai tiesību normai ir sniegusi AC‑Treuhand, var mazināt minētajā tiesību normā paredzētā aizlieguma pilnīgu efektivitāti, ciktāl šāda interpretācija neliegtu uzņēmumam aktīvi piedalīties konkurences ierobežojumā, pamatojoties tikai uz to, ka šī dalība neskar saimniecisko darbību, kas ir saistīta ar konkrēto tirgu, kurā šis ierobežojums īstenojas vai kurā tam ir paredzēts īstenoties.

37

Šajā lietā saskaņā ar faktu konstatējumiem, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi pārsūdzētā sprieduma 10. punktā, AC‑Treuhand ir bijusi būtiska un līdzīga loma divos attiecīgajos pārkāpumos, organizējot vairākas sanāksmes, kurās tā piedalījās un aktīvi līdzdarbojās, ievācot un sniedzot attiecīgajiem termisko stabilizatoru ražotājiem informāciju par attiecīgajos tirgos veikto pārdošanu, piedāvājot rīkoties kā starpniekam nesaskaņu starp attiecīgajiem ražotājiem gadījumā un iedrošinot tos panākt kompromisus, par to saņemot atlīdzību.

38

No tā izriet, ka AC‑Treuhand rīcība ir tieši saistīta ar termisko stabilizatoru ražotāju centieniem gan attiecībā uz saistību, ko tie ir uzņēmušies aizliegto vienošanos ietvaros, apspriešanu, gan to piemērošanas kontroli, ciktāl pašu to pakalpojumu mērķis, kurus AC‑Treuhand sniedza, pamatojoties uz pakalpojumu līgumiem, kas noslēgti ar minētajiem ražotājiem, bija attiecīgo pret konkurenci vērsto mērķu īstenošana, proti, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 4. punkta, cenu noteikšana, tirgu un klientu sadale un apmaiņa ar sensitīvu komercinformāciju, pilnībā pārzinot visus lietas apstākļus.

39

Šādos apstākļos, pretēji AC‑Treuhand apgalvotajam, lai arī minētie pakalpojumu līgumi formāli ir tikuši noslēgti neatkarīgi no saistībām, kuras bija uzņēmušies paši termisko stabilizatoru ražotāji, un neraugoties uz to, ka AC‑Treuhand ir konsultāciju uzņēmums, nevar tikt uzskatīts, ka AC‑Treuhand iesaistīšanās iepriekš minētajā statusā ir vienkārši blakuspakalpojumi, kuriem nav nekāda sakara ar saistībām, kuras ir uzņēmušies ražotāji, un ar no tā izrietošajiem konkurences ierobežojumiem.

40

Otrkārt, attiecībā uz iespējamo Vispārējās tiesas pieļauto likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principa pārkāpumu ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šis princips nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma un, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība (spriedums Evonik Degussa/Komisija, C‑266/06 P, EU:C:2008:295, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma princips līdz ar to nav interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz tiesas interpretācijas ceļā pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, ar nosacījumu, ka iznākumu bija iespējams saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts pārkāpums, it īpaši ņemot vērā interpretāciju, kas tajā laikā par attiecīgo tiesību normu pastāvēja judikatūrā (šajā ziņā skat. spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 217. un 218. punkts).

42

Paredzamības jēdziena piemērojamība lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa. Likuma paredzamība nav pretrunā tam, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus padomus, lai lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgais akts varētu radīt. To it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savus pienākumus, viņiem jārīkojas ar lielu piesardzību. Tādējādi var tikt sagaidīts, ka viņi būs īpaši uzmanīgi, novērtējot riskus, kas saistīti ar šādu darbību (spriedums Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdzC‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 219. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Šajā ziņā, pat ja to pārkāpumu izdarīšanas brīdī, saistībā ar kuriem ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, Savienības tiesām vēl nebija bijusi iespēja lemt par tādu konsultāciju uzņēmuma rīcību kā rīcība, kas pastāvēja AC‑Treuhand gadījumā, tai, vajadzības gadījumā saņemot speciālista konsultāciju, bija jāparedz iespēja, ka tās rīcība var tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības konkurences tiesību normām, tostarp ņemot vērā jēdzienu “nolīgums” un “saskaņota darbība” plašo piemērojamību, kas izriet no Tiesas judikatūras.

44

Šo secinājumu apstiprina arī Komisijas administratīvā prakse. Jau Komisijas 1980. gada 17. decembra Lēmumā 80/1334/EEK par EEK līguma 85. panta piemērošanas procedūru (Lieta IV/29.869 – Itālijā liets stikls) (OV L 383, 19. lpp.) šī iestāde bija atzinusi, ka konsultāciju uzņēmums, kurš ir piedalījies aizliegtas vienošanās īstenošanā, ir pārkāpis EKL 81. panta 1. punktu. Neviens vēlāk pieņemts lēmums neļauj apstiprināt, ka Komisija šajā ziņā būtu grozījusi savu interpretāciju attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanas jomu.

45

Tādējādi šajā lietā ir izpildīti nosacījumi AC‑Treuhand atzīšanai par atbildīgu tās dalības attiecīgajos nolīgumos un saskaņotajās darbības dēļ.

46

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā pamatoti varēja secināt, ka uz AC‑Treuhand rīcību ir attiecināms EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums un ka šādu interpretāciju bija iespējams saprātīgi paredzēt pārkāpumu izdarīšanas brīdī.

47

Līdz ar to ir jāsecina, ka pirmais pamats nav pamatots.

48

Savā otrajā pamatā AC‑Treuhand apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi likumpārkāpumu un sodu tiesiskuma principu, kas ir paredzēts Hartas 49. panta 1. punktā, ciktāl tā ir noraidījusi ceturto prasības atcelt apstrīdēto lēmumu pamatu, kurš attiecās uz naudas sodu apmēru, atsaukdamās vienīgi uz apsvērumiem, kas pārsūdzētajā spriedumā ir ietverti attiecībā uz EKL 81. panta piemērošanas iespējamību AC‑Treuhand īstenotajai rīcībai. Tās ieskatā, minētais tiesiskuma princips paredz, ka gan kādas noteiktas rīcības aizliegumam, gan ar to saistītajam sankciju riskam ir jābūt saprātīgi paredzamiem attiecīgo darbību veikšanas laikā. Tādējādi Vispārējai tiesai esot bijuši jānošķir šie divi aspekti un jāizvērtē tie atsevišķi.

49

Turklāt AC‑Treuhand apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, ciktāl tā, ņemot vērā Komisijas pilnvaras atkāpties no tās iepriekšējās lēmumpieņemšanas prakses attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, ir nospriedusi, ka šai iestādei šobrīd izskatāmajā lietā pastāvošajos apstākļos nebija pienākuma piemērot simboliskus naudas sodus. AC‑Treuhand šajā ziņā apgalvo, ka rīcība, kas tai ir inkriminēta šajā lietā, būtiski neatšķiras no rīcības, kas bija lēmuma par organiskajiem peroksīdiem priekšmets, kurā Komisija sodīja AC‑Treuhand ar simbolisku naudas sodu.

50

Tāpat AC‑Treuhand norāda, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā nav norādīti objektīvi iemesli, kas ļautu attaisnot atšķirīgo attieksmi starp abām iepriekš minētajām lietām.

51

Komisija apstrīd AC‑Treuhand argumentāciju.

52

Tiesai iesniegto lietas materiālu pārbaude ļauj konstatēt, ka AC‑Treuhand Vispārējā tiesā pirmajā instancē izvirzītā ceturtā prasības pamata ietvaros bija tikai apgalvojusi, ka Komisijai bija jāpiemēro tai simboliska apmēra naudas sods, jo EKL 81. panta piemērošana tās rīcībai nebija paredzama attiecīgo pārkāpumu izdarīšanas brīdī. Šajā ziņā, pirmkārt, AC‑Treuhand ir tikai norādījusi uz saviem argumentiem attiecībā uz tās interpretācijas nepieļaujamību, saskaņā ar kuru konsultāciju uzņēmuma rīcība ietilpst minētā panta piemērošanas jomā. Otrkārt, AC‑Treuhand ir apgalvojusi, ka Komisijas lēmums piemērot naudas sodu, kurš nav simbolisks, ir pretrunā tiesiskuma principam, jo šajā lēmumā minētie pārkāpumi bija izbeigušies brīdī, kad tika pieņemts lēmums par organiskajiem peroksīdiem, ar kuru minētā iestāde bija piemērojusi AC‑Treuhand tikai simbolisku naudas sodu. Savukārt AC‑Treuhand nav norādījusi, ka šī pieeja būtu pretrunā arī vienlīdzīgas attieksmes principam.

53

No tā izriet, ka šī AC‑Treuhand apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītā pamata ietvaros tā ir izvirzījusi jaunus iebildumus, kas attiecas uz tai šajā lietā piemēroto lielā apmēra naudas sodu neparedzamo raksturu, neatkarīgi no tā, vai EKL 81. panta piemērošanai attiecībā uz tās rīcību ir šāds raksturs, kā arī neatkarīgi no vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma.

54

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nebija izvirzījis Vispārējā tiesā, tas varētu Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir pārbaudīt tikai, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pamatus, kas tajā ir apspriesti. Līdz ar to šie iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami.

55

Attiecībā uz AC‑Treuhand iebildumu par pamatojuma neesamību saistībā ar prasībām, ko paredz vienlīdzīgas attieksmes princips, pietiek norādīt, ka Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav izvērtējusi pamatu, kurš tajā nebija ticis izvirzīts (šajā ziņā skat. tostarp spriedumu Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 70. punkts). Līdz ar to šis iebildums ir jāatzīst par nepamatotu.

56

Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.

57

Savā trešajā pamatā AC‑Treuhand norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu, kā arī 2006. gada pamatnostādnes, izvērtēdama tās prasības pamatojumam izvirzīto piekto pamatu, uzskatot, pirmkārt, ka AC‑Treuhand nevar atsaukties uz minēto pamatnostādņu pārkāpumu, un, otrkārt, ka Komisija bija tiesīga noteikt naudas sodus vienotas likmes veidā, pamatojoties uz minēto pamatnostādņu 37. punktu, tā vietā, lai šajā ziņā pamatotos uz honorāru, ko tā bija saņēmusi par ražotājiem sniegtajiem pakalpojumiem, vērtību. AC‑Treuhand uzskata, ka, tā kā tā bija atzīta par atbildīgu tās dalības inkriminētajās aizliegtajās vienošanās dēļ, šie honorāri ir uzskatāmi par tās apgrozījumu, kas ir tieši vai netieši saistīts ar pārkāpumiem, un tādējādi atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam tie varēja būt naudas sodu aprēķināšanas pamats. Tā šajā ziņā arī norāda, ka ar naudas sodu noteikšanu vienotas likmes veidā tiek pārkāpti tiesiskās noteiktības, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi.

58

Tāpat AC‑Treuhand apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka Komisija bija juridiski pietiekami pamatojusi savu lēmumu saistībā ar kritērijiem, kas bija izmantoti uzlikto naudas sodu aprēķināšanai.

59

Komisija apstrīd AC‑Treuhand argumentāciju.

60

Vispirms ir jākonstatē, ka AC‑Treuhand iebildumi saistībā ar tiesiskās noteiktības, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu ir jāatzīst par nepieņemamiem šī sprieduma 54. punktā minētā iemesla dēļ. Būtībā no Tiesai iesniegto lietas materiālu pārbaudes izriet, ka šie iebildumi pirmoreiz ir tikuši izvirzīti šajā apelācijas tiesvedībā, ciktāl AC‑Treuhand savā pirmajā instancē izvirzītajā piektajā prasības pamatā bija tikai norādījusi, ka šajā lietā nav nekādu īpašu apstākļu, kas varētu pamatot naudas sodu aprēķināšanu vienotas likmes veidā.

61

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka AC‑Treuhand nevarēja izvirzīt 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu, pietiek norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 298. un 299. punktā Vispārējā tiesa atbilstoši Tiesas judikatūrai par tiesiskajām sekām, ko rada Komisijas pieņemtās pamatnostādnes naudas sodu aprēķināšanai (skat. it īpaši spriedumu Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 209.–213. punkts), ņemot vērā AC‑Treuhand šajā ziņā izvirzītos iebildumus, ir izvērtējusi, vai Komisija šajā lietā varēja atkāpties no 2006. gada pamatnostādnēm.

62

Ciktāl AC‑Treuhand ir norādījusi, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisijai nebija pienākuma noteikt uzliktos naudas sodus, pamatojoties uz tās saņemtajiem honorāriem, ir jāatgādina, ka naudas soda noteikšanai ir pieļaujams ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas sniedz norādes, kaut arī aptuvenas un nepilnīgas, par uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu, gan apgrozījuma daļu, kas rodas no precēm, kuras skar pārkāpums, un kas sniedz norādes par pārkāpuma mērogu (skat. it īpaši spriedumu LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 50. punkts).

63

2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ir noteikts, ka, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā”. Šo pašu pamatnostādņu 6. punktā ir precizēts, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

64

No tā izriet, ka minēto pamatnostādņu 13. punkta mērķis ir uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra aprēķinā kā sākumpunktu izmantot apmēru, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu un šī uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpumā (spriedums LG Display un LG Display Taiwan/Komisija, C‑227/14 P, EU:C:2015:258, 53. punkts).

65

Tomēr 2006. gada pamatnostādņu 37. punktā ir paredzēts, ka, “lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas”.

66

Šajā lietā ir vispārzināms, ka vienīgie tirgi, kurus ir skāruši konstatētie pārkāpumi, ir alvas savienojumu un ESBO/esteru termisko stabilizatoru tirgi, kuros AC‑Treuhand, būdams konsultāciju uzņēmums, nedarbojās. Līdz ar to neviena daļa no šī uzņēmuma apgrozījuma nevarēja rasties no produktiem, kas bija minēto pārkāpumu priekšmets. Šādos apstākļos naudas sodu noteikšana, pamatojoties uz AC‑Treuhand saņemtajiem honorāriem par ražotājiem sniegtajiem pakalpojumiem, nozīmētu tādas vērtības ņemšanu vērā, kas, lai arī sniedz norādes par tās peļņas apmēru, ko tā ir saņēmusi šo pārkāpumu rezultātā, atbilstoši neatspoguļo nedz attiecīgo pārkāpumu ekonomisko nozīmīgumu, nedz AC‑Treuhand individuālās dalības šajos pārkāpumos vainas īpatsvaru, pretēji mērķim, ko ir paredzēts sasniegt ar 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu.

67

Līdz ar to, pārsūdzētā sprieduma 302.–305. punktā konstatējot, ka Komisija ir pamatoti atkāpusies no 2006. gada pamatnostādnēs ietvertās naudas sodu aprēķināšanas metodoloģijas, pamatojoties uz šo pamatnostādņu 37. punktu, nosakot naudas sodu pamatsummu vienotas likmes veidā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi AC‑Treuhand iebildums par 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu šajā ziņā ir jāatzīst par nepamatotu.

68

Ciktāl AC‑Treuhand ir kritizējusi Vispārējo tiesu par to, ka tā ir kļūdaini atzinusi, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu attiecībā uz uzlikto naudas sodu noteikšanai izmantotajiem kritērijiem, ir jānorāda, ka, nosakot naudas soda apmēru par konkurences tiesību pārkāpumiem, Komisijas pienākums norādīt pamatojumu ir izpildīts, ja tā savā lēmumā norāda vērtēšanas elementus, kas tai ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav pienākuma savā lēmumā norādīt skaitliskus datus, kas attiecas uz naudas soda aprēķināšanas veidu (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 181. punkts).

69

Šajā lietā it īpaši ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 747.–750. apsvērumā ir norādīti faktori saistībā ar AC‑Treuhand izdarīto pārkāpumu smagumu un ilgumu, kurus Komisija ir ņēmusi vērā, aprēķinot šim uzņēmumam uzlikto naudas sodu apmēru. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā pārsūdzētā sprieduma 306. un 307. punktā ir nospriedusi, ka Komisija bija izpildījusi prasības, kas izriet no tai pastāvošā pienākuma norādīt pamatojumu. Šis iebildums tādējādi nav pamatots.

70

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.

71

Savā ceturtajā pamatā AC‑Treuhand norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa nav īstenojusi savu neierobežoto kompetenci, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību Hartas 47. panta 1. punkta izpratnē.

72

Šajā ziņā AC‑Treuhand apgalvo, ka no minētā sprieduma 308. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir tikai ņēmusi vērā konstatēto pārkāpumu smagumu, lai izvērtētu, vai naudas sodu apmērs ir bijis atbilstošs. Tomēr Vispārējai tiesai esot bijuši jāņem vērā arī tiesiskuma, samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi, ciktāl šie principi šajā gadījumā liedz noteikt cita apmēra kā vien simboliskus naudas sodus vai naudas sodus, kas ir aprēķināti, pamatojoties uz kādu citu pamatu kā vien honorāri, ko tā bija saņēmusi par ražotājiem sniegtajiem pakalpojumiem. Katrā ziņā Vispārējai tiesai esot bijuši jānorāda iemesli, kas pamatoja atšķirīgo attieksmi starp šo lietu un lietu, kurā tika pieņemts lēmums par organiskajiem peroksīdiem, kā arī spriedums AC‑Treuhand I. Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā arī attiecīgo pārkāpumu ilgums.

73

Komisija apstrīd AC‑Treuhand argumentāciju.

74

Saistībā ar Komisijas lēmumu pārbaudi tiesā, kad tā izlemj uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, papildus LESD 263. pantā paredzētajai tiesiskuma pārbaudei Savienības tiesai ir neierobežota kompetence, kas tai atbilstoši LESD 261. pantam ir atzīta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu un kas pilnvaro to aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai noteikto kavējuma naudu (šajā ziņā skat. spriedumu Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

75

Tomēr ir jāatgādina, ka LESD 261. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā paredzētās neierobežotās kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principu balstīta tiesvedība. Izņemot absolūtus pamatus, kas tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes, prasītājs ir tas, kuram ir jāizvirza pamati pret apstrīdēto lēmumu un jāiesniedz pierādījumi, lai pamatotu šos pamatus (skat. spriedumu Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 213. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Savukārt, lai izpildītu Hartas 47. panta 1. punktā paredzētā efektīvas tiesību aizsardzības principa prasības un ņemot vērā, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir noteikts, ka, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, Savienības tiesai ir pienākums, īstenojot LESD 261. un 263. pantā paredzētās pilnvaras, pārbaudīt visus iebildumus attiecībā uz tiesību jautājumiem vai faktiem, kuri vērsti uz to, lai pierādītu, ka naudas soda apmērs neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Parker Hannifin Manufacturing un Parker-Hannifin, C‑434/13 P, EU:C:2014:2456, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

77

Šajā lietā no šī sprieduma 52., 53. un 60. punkta izriet, ka AC‑Treuhand iebildumi par tiesiskuma, samērīguma, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu pirmajā instancē nebija tikuši izvirzīti. Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 75. punktā atgādināto judikatūru Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav pati pēc savas ierosmes izvērtējusi minētos iebildumus, īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

78

Turklāt ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 268.–314. punktā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi visus AC‑Treuhand izvirzītos iebildumus saistībā ar uzlikto naudas sodu apmēra noteikšanu, tostarp iebildumu par kļūdu vērtējumā saistībā ar attiecīgo pārkāpumu ilgumu, un ir juridiski pietiekami atbildējusi uz izvirzītajiem argumentiem. Tādējādi Vispārējā tiesa ir veikusi tiesas pārbaudi attiecībā uz apstrīdēto lēmumu atbilstoši Hartas 47. panta 1. punktā paredzētā efektīvas tiesību aizsardzības principa prasībām.

79

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ceturtais pamats nav pamatots.

80

Tā kā pamati, ko AC‑Treuhand ir izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, ir daļēji nepieņemami un daļēji nepamatoti, šī apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

81

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

82

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest AC‑Treuhand atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar šo apelācijas tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: