—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wasmeier un R. Lyal, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1992. gada 14. decembra Direktīvu 92/108/EEK (OV L 390, 124. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 92/12”), 7. panta 1. un 2. punkta, kā arī 9. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp kravas automašīnas vadītāju R. Prankl un Zollamt Wien (Vīnes muitas pārvalde) par šīs iestādes lēmumu likt viņam samaksāt akcīzes nodokli par tabakas izstrādājumiem.

3

Direktīvas 92/12 preambulas no piektā līdz septītajam apsvērumam ir noteikts:

“tā kā jebkura preču piegāde, glabāšana nolūkā tās piegādāt vai nodot tirgotājam, kas veic patstāvīgu saimniecisku darbību, vai publisko tiesību subjektam, kura notiek dalībvalstī, kas nav tā, kurā šīs preces laistas apgrozībā, ir pamats akcīzes nodokļa iekasēšanai šajā otrā dalībvalstī;

tā kā nodoklis par akcīzes precēm, kuras savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, jāiekasē tajā valstī, kurā tās iegādājas;

tā kā, lai konstatētu, ka akcīzes preces tiek glabātas nevis privātām, bet gan komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm jāņem vērā vairāki kritēriji.”

4

Šīs direktīvas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Akcīzes nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad preces laiž apgrozībā vai kad konstatē iztrūkumus, kam saskaņā ar 14. panta 3. punktu ir uzliekams akcīzes nodoklis.

Akcīzes preču laišana apgrozībā nozīmē:

2.   Ir jāpieņem tādi akcīzes nodokļa iekasējamības nosacījumi un likme, kādi dienā, kad nodoklis kļūst iekasējams vai kad konstatē iztrūkumus, ir spēkā dalībvalstī, kurā preces laiž apgrozībā. Akcīzes nodokli uzliek un iekasē saskaņā ar katras dalībvalsts noteikto kārtību, ņemot vērā, ka dalībvalstis piemēro vienu un to pašu uzlikšanas un iekasēšanas procedūru gan savā valstī ražotām, gan no citām dalībvalstīm ievestām precēm.”

5

Minētās direktīvas 7. panta 1.–6. punktā ir noteikts:

“1.   Ja akcīzes preces, kas jau laistas apgrozībā vienā dalībvalstī, komerciāliem nolūkiem tiek glabātas citā dalībvalstī, akcīzes nodokli uzliek tajā dalībvalstī, kur šīs preces glabā.

2.   Tādēļ, neskarot 6. pantu, gadījumos, ja preces, kas vienā dalībvalstī jau ir laistas apgrozībā, kā definēts 6. pantā, tiek otrā dalībvalstī piegādātas, glabātas piegādei vai izmantotas tirgotāja, kas veic patstāvīgu saimniecisku darbību, vai publisko tiesību subjekta vajadzībām, akcīzes nodoklis kļūst iekasējams šajā otrā dalībvalstī.

3.   Atkarībā no visiem apstākļiem nodoklis jāmaksā personai, kas veic piegādi vai glabā piegādei paredzētās preces, vai personai, kas saņem preces lietošanai dalībvalstī, kas nav tā, kurā preces jau laistas apgrozībā, vai attiecīgajam tirgotājam vai publisko tiesību subjektam.

4.   Vedot 1. punktā minētās preces no vienas dalībvalsts teritorijas uz otras dalībvalsts teritoriju, tām jābūt pievienotam pavaddokumentam, kurā sniegti visi galvenie dati no 18. panta 1. punktā norādītā dokumenta. Šā dokumenta formu un saturu nosaka saskaņā ar šīs direktīvas 24. pantā minēto procedūru.

5.   Personai, tirgotājam vai subjektam, kas minēti 3. punktā, jāizpilda šādas prasības:

6.   Akcīzes nodokli, kas samaksāts pirmajā dalībvalstī, kas norādīta 1. punktā, atmaksā saskaņā ar 22. panta 3. punktu.”

6

Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir paredzēts:

“Par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, saskaņā ar iekšējā tirgus principu akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kur preces iegādājas.”

7

Direktīvas 92/12 9. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot 6., 7. un 8. pantu, akcīzes nodoklis kļūst iekasējams, ja preces, kas paredzētas patēriņam vienā dalībvalstī, komerciālām vajadzībām glabā citā dalībvalstī.

Šādā gadījumā nodoklis jāmaksā šo preču glabātājam dalībvalstī, kuras teritorijā šīs preces atrodas.

2.   Lai konstatētu, ka 8. pantā minētās preces ir paredzētas komerciālām vajadzībām, dalībvalstīm, cita starpā, jāpievērš uzmanība:

[..]”

8

Saskaņā ar šīs direktīvas 10. pantu:

“1.   Galamērķa dalībvalstī akcīzes nodokli maksā par akcīzes precēm, ko iegādājas personas, kuras nav ne apstiprināti noliktavas saimnieki, ne reģistrēti vai nereģistrēti tirgotāji, un ko tieši vai netieši nosūta vai ved pārdevējs vai kāds viņa uzdevumā. Šajā pantā “galamērķa dalībvalsts” nozīmē dalībvalsti, kurā sūtījumu vai kravu nogādā.

2.   Šim nolūkam tādu akcīzes preču piegāde, kas jau laistas apgrozībā kādā dalībvalstī, kurai seko to nosūtīšana vai vešana kādai 1. punktā minētai citā dalībvalstī reģistrētai personai, un kuras tieši vai netieši nosūta vai ved pārdevējs vai kāds viņa uzdevumā, ir pamats akcīzes nodokli par šīm precēm iekasēt galamērķa dalībvalstī.

3.   Galamērķa dalībvalsts iekasē no pārdevēja nodokli preču piegādes brīdī. Dalībvalstis tomēr var pieņemt noteikumus, paredzot, ka akcīzes nodokli maksā nodokļu pārstāvis, kas nav preču saņēmējs. Šādam nodokļu pārstāvim jābūt galamērķa dalībvalstī reģistrētam un šīs dalībvalsts nodokļu iestāžu apstiprinātam.

Dalībvalstij, kurā pārdevējs reģistrēts, jānodrošina, ka viņš izpilda šādas prasības:

4.   Šā panta 2. punktā minētajā gadījumā akcīzes nodokli, kas samaksāts pirmajā dalībvalstī, atmaksā saskaņā ar 22. panta 4. punktu.

5.   Saskaņā ar Kopienas tiesībām dalībvalstis var pieņemt īpašas normas, lai piemērotu šo noteikumu tādām akcīzes precēm, kuru izplatīšanai valstis ir noteikušas kārtību, kas ir saderīga ar Līgumu.”

9

Minētās direktīvas III sadaļas “Preču aprite” 20. pantā ir noteikts:

“1.   Ja, vedot preces, notikusi nelikumība vai pārkāpums, kas attiecas uz akcīzes nodokļa piedziņu, tad akcīzes nodokli tajā dalībvalstī, kurā nelikumība vai pārkāpums izdarīts, maksā fiziskā vai juridiskā persona, kura saskaņā ar 15. panta 3. punktu garantējusi akcīzes nodokļa samaksu, neizslēdzot krimināllietas ierosināšanu.

Ja akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kas nav sākumpunkta dalībvalsts, tad dalībvalsts, kura iekasē nodokli, par to informē sākumpunkta dalībvalsts kompetentās iestādes.

2.   Ja, vedot preces, tiek atklāta nelikumība vai pārkāpums, bet nav iespējams konstatēt, kur tas izdarīts, uzskata, ka tas noticis tajā dalībvalstī, kur tas atklāts.

3.   Neskarot 6. panta 2. punktu, ja akcīzes preces nenonāk paredzētajā galamērķa vietā un nav iespējams konstatēt, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts, uzskata, ka tas noticis sākumpunkta dalībvalstī, un šī valsts iekasē akcīzes nodokli atbilstīgi likmei, kura bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā, ja vien četru mēnešu laikā pēc preču nosūtīšanas kompetentām iestādēm nav sniegti pierādījumi par darījuma likumību vai vietu, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts.

4.   Ja dalībvalsti, kur izdarīta nelikumība vai pārkāpums, noskaidro trīs gadu laikā pēc pavaddokumenta sagatavošanas, šī dalībvalsts iekasē akcīzes nodokli saskaņā ar likmi, kas bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā. Šādā gadījumā, tiklīdz ir sniegti pierādījumi, ka nodoklis ir iekasēts, atmaksā iepriekš iekasēto akcīzes nodokli.”

10

Direktīvas 92/12 IV sadaļas “Atmaksāšana” 22. pantā ir paredzēts:

“1.   Attiecīgos gadījumos par akcīzes precēm, kas laistas apgrozībā, pēc tirgotāja pieprasījuma akcīzes nodokli var atmaksāt tās dalībvalsts nodokļu iestādes, kurā preces laistas apgrozībā, ja vien šīs preces nav paredzētas patēriņam šajā dalībvalstī.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

2.   Piemērojot 1. punktu, jāievēro šādi noteikumi:

3.   Gadījumos, kas minēti 7. pantā, sākumpunkta dalībvalstij ir jāatmaksā samaksātais akcīzes nodoklis tikai tad, ja akcīzes nodoklis jau iepriekš samaksāts galamērķa dalībvalstī saskaņā ar 7. panta 5. punktā noteikto procedūru.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

4.   Gadījumos, kas minēti 8.b [10.] pantā, sākumpunkta dalībvalstij pēc pārdevēja pieprasījuma ir jāatmaksā samaksātais akcīzes nodoklis, ja pārdevējs ir ievērojis 10. panta 3. punktā noteikto procedūru.

Dalībvalstis tomēr var noraidīt atmaksāšanas pieprasījumu, ja tas neatbilst to pieņemtiem pareizības kritērijiem.

Ja pārdevējs ir noliktavas saimnieks, dalībvalstis var paredzēt vienkāršotu atmaksāšanas procedūru.

5.   Katras dalībvalsts nodokļu iestādes nosaka procedūru un pārraudzības kārtību, kas piemērojama tās teritorijā veiktai atmaksāšanai. Dalībvalstis rūpējas, lai akcīzes nodokļa atmaksāšana nepārsniegtu faktiski samaksāto summu.”

11

1995. gada Likuma par tabakas nodokli (Tabaksteuergesetz 1995, BGBl. 704/1994; turpmāk tekstā – “TabStG”) 27. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ja kādā dalībvalstī apgrozībā laisti tabakas izstrādājumi ir iepirkti komerciālos nolūkos, nodoklis kļūst iekasējams tādēļ, ka saņēmējs

1.   tabakas izstrādājumus saņem nodokļu teritorijā vai

2.   ārpus nodokļu teritorijas saņemtos tabakas izstrādājumus ieved vai liek ievest nodokļu teritorijā.

Persona, kurai ir jāmaksā nodoklis, ir pircējs. Iegāde, ko veic publisko tiesību subjekts, ir pielīdzināma iegādei komerciālos nolūkos.

2.   Ja gadījumos, kas atšķiras no 1. punktā minētajiem, kādā dalībvalstī apgrozībā laisti tabakas izstrādājumi tiek ievesti nodokļu teritorijā, nodoklis kļūst iekasējams tādēļ, ka tie nodokļu teritorijā pirmo reizi tiek glabāti vai izmantoti komerciālos nolūkos. Persona, kurai ir jāmaksā nodoklis, ir persona, kura tos glabā vai izmanto.”

12

R. Prankl, kravas automašīnas vadītājs, laikposmā no 2005. gada aprīļa līdz 2005. gada oktobrim pēc Austrijā dzīvojošas personas iniciatīvas pārvadāja 12650000 cigarešu paku no Ungārijas uz Apvienoto Karalisti. Šīs cigaretes, kuras nezināma persona kontrabandas ceļā bija ievedusi Eiropas Savienības muitas teritorijā, tika pārvestas piecos secīgos braucienos tranzītā tostarp caur Austriju. Tās tika vestas kā visa pavadzīmēs norādītā krava. Apvienotajā Karalistē četros gadījumos nezināma persona izkrāva minētās cigaretes no kravas automašīnas, un vienā gadījumā tās konfiscēja britu iestādes.

13

Ar 2011. gada 11. aprīļa lēmumu Zollamt Wien [Vīnes Muitas pārvalde] R. Prankl noteica nodokli tabakas izstrādājumiem EUR 1 249 820 apmērā, jo viņš esot saņēmis attiecīgās cigaretes un ievedis tās Austrijā.

14

R. Prankl šo lēmumu pārsūdzēja. Savas prasības pamatošanai viņš skaidroja, ka viņu esot nolīgusi trešā persona, lai viņš nelikumīgi transportētu minētās cigaretes no Ungārijas uz Apvienoto Karalisti. Atbilstoši viņa apgalvotajam vērienīgajā cigarešu kontrabandas organizācijas, kuras ietvaros viņš veicis pārvadāšanu, hierarhijā viņš atrodas zemākā pozīcijā. Turklāt viņam neesot bijis zināms ne viņa kravas automašīnā esošo cigarešu daudzums, ne to izplatīšanas plāni. Tāpat viņš kā vienkāršs kravas automašīnas vadītājs no ekonomiskā viedokļa neesot bijis tiesīgs rīkoties ar šīm cigaretēm, un tāpēc viņš neesot bijis šo cigarešu pircējs TabStG 27. panta izpratnē. Viņš neesot arī attiecīgās cigaretes laidis tirgū Austrijā, un šis pants neattiecoties uz tabakas izstrādājumu “tranzītu” caur Austriju vien.

15

Unabhängiger Finanzsenat [Neatkarīgā finanšu palāta] ir apstiprinājusi nodokļa tabakas izstrādājumiem noteikšanu norādītajā apmērā, pamatojoties uz TabStG 27. panta 2. punktu. Atbilstoši šai tiesai, lai arī R. Prankl nav bijis attiecīgo cigarešu pircējs, viņš esot zinājis par to, ka pārvadājumi ir nelikumīgi, un par tiem arī esot saņēmis atlīdzību. Kā attiecīgās kravas automašīnas, ar kuru minētās cigaretes transportētas komerciālos nolūkos, vadītājam R. Prankl šie tabakas izstrādājumi pirmo reizi glabāšanā ir tikuši nodoti Austrijas nodokļu teritorijā, un līdz ar to viņš ir persona, kurai Austrijā ir jāmaksā tabakas nodoklis.

16

Verwaltungsgerichtshof [Augstākajai Administratīvajai tiesai], kurā R. Prankl ir cēlis prasību atcelt minētās tiesas lēmumu, ir radies jautājums, vai secinājums, kuru, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, bija izdarījusi Unabhängiger Finanzsenat, nav pretrunā Direktīvas 92/12/EK noteikumiem, it īpaši tās 7. pantam. Proti, secinājums, ka tādu pārvadājumu gadījumā kā pamatlietā akcīzes nodoklis tiek iekasēts katrā tranzīta dalībvalstī, esot pretrunā šīs direktīvas acīmredzami pastāvošajai iekšējai sistēmai, proti, ka par akcīzes precēm, kas tiek glabātas komerciālos nolūkos, nodoklis ir jāmaksā galamērķa dalībvalstī.

17

Protams, Tiesa jau ir atzinusi, ka Savienības likumdevējs nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu nav noteicis kā absolūtu principu (spriedums BATIG, C‑374/06, EU:C:2007:788). Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka šis atzinums būtu jāaizstāj tādos faktiskajos apstākļos, kuri ir šīs lietas pamatā un kuros akcīzes preces nelikumīgi tikušas laistas apgrozībā citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras nodokļu markas tām bija piestiprinātas.

18

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 92/12 7. panta 1. un 2. punkts un 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām par akcīzes precēm [..], kuras ir tikušas laistas apgrozībā (pirmajā) dalībvalstī un, nepievienojot pavaddokumentu atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 4. punktam, pa sauszemi caur vienu vai vairākām dalībvalstīm (tranzīta dalībvalstīm) ir tikušas vestas uz citu dalībvalsti (galamērķa dalībvalsti), lai galamērķa dalībvalstī tiktu pārdotas, akcīzes nodoklis [..] tiek iekasēts arī tranzīta dalībvalstī?”

19

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 92/12 7. panta 1. un 2. punkts, kā arī 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja akcīzes preces, kas slepeni ievestas dalībvalsts teritorijā, bez šīs direktīvas 7. panta 4. punktā paredzētā pavaddokumenta ir vestas uz citu dalībvalsti, kuras teritorijā kompetentās iestādes šīs preces ir atklājušas, tranzīta dalībvalstis tāpat drīkst uzlikt akcīzes nodokli smagās automašīnas vadītājam, kurš ir veicis minēto pārvadājumu, tādēļ, ka viņš viņu teritorijā minētās preces bija glabājis komerciālos nolūkos.

20

Ievadam jānorāda, ka Direktīvas 92/12 mērķis ir paredzēt zināmus noteikumus, kas attiecas uz akcīzes preču glabāšanu, apgrozību un uzraudzību, it īpaši, lai nodrošinātu, ka pienākums maksāt akcīzes nodokli visās dalībvalstīs ir vienāds. Šī saskaņošana principā ļauj novērst nodokļu dubultu uzlikšanu attiecībās starp dalībvalstīm (spriedumi Scandic Distilleries, C‑663/11, EU:C:2013:347, 22. un 23. punkts, kā arī Gross, C‑165/13, EU:C:2014:2042, 17. punkts).

21

Tāpat ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 92/12 7. panta 1. un 2. punktu ir ieviests vispārīgs noteikums, saskaņā ar kuru akcīzes prece, kas laista apgrozībā vienā dalībvalstī un komerciālos nolūkos glabāta citā dalībvalstī, ir apliekama ar nodokli šajā pēdējā minētajā dalībvalstī. Tādējādi nodokļa uzlikšanas vieta ir preces galamērķa dalībvalsts, nevis tā dalībvalsts, kurā prece laista apgrozībā (spriedums Meiland Azewijn, C‑292/02, EU:C:2004:499, 35. punkts).

22

Turklāt interpretācija, atbilstoši kurai akcīzes nodoklis parasti tiek maksāts tikai vienā dalībvalstī, proti, tajā, kurai attiecīgā prece ir paredzēta un kurā tā tiks patērēta, ir apstiprināta Direktīvas 92/12 22. pantā, kurā ir paredzēta citā dalībvalstī samaksātā akcīzes nodokļa atmaksa, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi (spriedums Scandic Distilleries, EU:C:2013:347, 24. punkts).

23

Protams, nedz Direktīvas 92/12 7. panta 1. un 2. punktā, nedz tās 9. panta 1. punktā nav skaidri izslēgta iespēja dalībvalstī, caur kuru tranzītā tika vestas kontrabandas preces, par tām iekasēt akcīzes nodokli, pat ja tās vairs neatrodas šīs valsts teritorijā un ja tās ir nogādātas galamērķa dalībvalstī.

24

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka, ja Savienības teritorijā nelikumīgi ievestās preces tiek glabātas – tāpat kā preces pamatlietā – komerciālos nolūkos, no minētās direktīvas 6. panta 1. punkta, lasot to kopā ar tās 7. panta 1. punktu, izriet, ka uzlikt akcīzes nodokli ir tās dalībvalsts iestāžu kompetencē, kurā šīs preces ir tikušas atklātas (spriedums Dansk Transport og Logistik, C‑230/08, EU:C:2010:231, 114. punkts, un rīkojums Febetra, C‑333/11, EU:C:2012:134, 41. punkts). Pamatlietā runa ir par Apvienotās Karalistes iestādēm.

25

Turpretī tikai gadījumā, ja attiecīgās preces netiek glabātas komerciālos nolūkos, saskaņā ar Direktīvas 92/12 6. pantu uzlikt akcīzes nodokli joprojām ir sākumpunkta dalībvalsts kompetencē, pat ja nelikumīgi ievestās preces vēlāk ir atklājušas citas dalībvalsts iestādes (šajā ziņā skat. spriedumu Dansk Transport og Logistik, EU:C:2010:231, 115. punkts, un rīkojumu Febetra, EU:C:2012:134, 42. punkts).

26

Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka – tāpat kā sākumpunkta dalībvalsts – arī tranzīta dalībvalstu kompetencē nav akcīzes nodokļa iekasēšana, ja šādas preces ir atklājušas citas dalībvalsts, kuras teritorijā tās tiek glabātas komerciālos nolūkos, iestādes.

27

Proti, nav pamatoti apgalvot, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies dot priekšroku ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas novēršanai, nelikumīgas akcīzes preču pārvadāšanas gadījumā vispārīgi ļaujot visām tranzīta dalībvalstīm uzlikt akcīzes nodokli.

28

Šo interpretāciju neliek apšaubīt tas, ka sprieduma BATIG (EU:C:2007:788) 57. punktā Tiesa uzskatīja, ka Savienības likumdevējs ir devis priekšroku ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas novēršanai, ziedojot principu, ka nodokli uzliek tikai vienā dalībvalstī. Proti, šī pieeja ietilpst – kā izriet no minētā punkta pirmā teikuma – tās lietas īpašajos faktiskajos apstākļos, kurā pasludināts šis spriedums un kura attiecās uz nelikumīgas novirzes no atlikšanas režīma gadījumu to preču zādzības dēļ, kurām tika piestiprinātas nodokļu markas sākumpunkta dalībvalstī, un to raksturoja apstāklis, ka dalībvalsts, kura bija piešķīrusi šīs nodokļu markas, nevarēja konstatēt to iznīcināšanu. Tādējādi par šīm precēm tika samaksāts akcīzes nodoklis gan dalībvalstī, kurā tās tika laistas apgrozībā, gan dalībvalstī, kurā bija paredzēts tās patērēt un kuru nodokļu markas tām jau bija piestiprinātas.

29

Atšķirībā no situācijas, kas bija tās lietas pamata, kurā tika pasludināts spriedums BATIG (EU:C:2007:788), attiecīgajām precēm pamatlietā nebija piestiprinātas nodokļu markas un tās nebija pazudušas ceļā no pārvadāšanas sākumpunkta līdz galamērķa dalībvalstij. Šādos apstākļos, kā to norādīja Eiropas Komisija, šāda akcīzes nodokļa iekasēšana tranzīta dalībvalstīs, kā rezultātā tas varētu tikt iekasēts vairākkārt, nav vajadzīga, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu, jo ir zināma gan importa dalībvalsts, gan galamērķa dalībvalsts un netiek apstrīdēts, ka preces ir tikušas piegādātas šajā pēdējā minētajā valstī.

30

Vēl ir jāpiebilst, ka šo interpretāciju neliek apšaubīt arī arguments, ka nelikumīga pārvadājuma gadījumā akcīzes nodokļa iekasējamība tiek noteikta atbilstoši Direktīvas 92/12 9. panta 1. punktā paredzētajai kārtībai.

31

Proti, neatkarīgi no tā, vai, kā apgalvo Vācijas valdība, Direktīvas 92/12 9. panta 1. punktu var uzskatīt par pārējos gadījumus reglamentējošu noteikumu, kas būtu piemērojams, ja nelikumīga tranzīta gadījumā akcīzes preces būtu glabātas komerciālos nolūkos un šī glabāšana nebūtu pamatota ar pasūtījumu vai piegādi, pietiek atgādināt, ka tādā situācijā kā pamatlietā akcīzes nodoklis ir kļuvis iekasējams galamērķa dalībvalstī, kurā attiecīgās preces faktiski ir tikušas laistas apritē, un ka akcīzes nodokļa – kā izriet no šā sprieduma 29. punkta – iekasēšana citā vai pat vairākās citās dalībvalstīs nav vajadzīga ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas novēršanai.

32

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/12 7. panta 1. un 2. punkts, kā arī 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja akcīzes preces, kas slepeni ievestas dalībvalsts teritorijā, bez šīs direktīvas 7. panta 4. punktā paredzētā pavaddokumenta ir vestas uz citu dalībvalsti, kuras teritorijā kompetentās iestādes šīs preces ir atklājušas, tranzīta dalībvalstis nedrīkst tāpat uzlikt akcīzes nodokli smagās automašīnas vadītājam, kurš ir veicis minēto pārvadājumu, tādēļ, ka viņš to teritorijā bija glabājis minētās preces komerciālos nolūkos.

33

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīvas 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1992. gada 14. decembra Direktīvu 92/108/EEK, 7. panta 1. un 2. punkts, kā arī 9. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja akcīzes preces, kas slepeni ievestas dalībvalsts teritorijā, bez šīs direktīvas 7. panta 4. punktā paredzētā pavaddokumenta ir vestas uz citu dalībvalsti, kuras teritorijā kompetentās iestādes šīs preces ir atklājušas, tranzīta dalībvalstis nedrīkst tāpat uzlikt akcīzes nodokli smagās automašīnas vadītājam, kurš ir veicis minēto pārvadājumu, tādēļ, ka viņš to teritorijā bija glabājis minētās preces komerciālos nolūkos.