1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 101. panta interpretāciju. Cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] it īpaši vaicā, vai šis pants nav pretrunā patenta licences līguma ņēmējam uzliktajam pienākumam samaksāt maksājumus visā līguma darbības laikā līdz tā izbeigšanai, lai gan nav licencētā(‑o) patenta(‑u) atcelšanas vai pārkāpuma.

2.

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā par šķīrējtiesas spriedumu atcelšanu lietās starp Genentech Inc. (turpmāk tekstā – “Genentech”), saskaņā ar Delavēras (Amerikas Savienotās Valstis) tiesībām dibinātu sabiedrību, un Hoechst GmbH, bijušo Hoechst AG (turpmāk tekstā – “Hoechst”), un Sanofi-Aventis Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “Sanofi-Aventis”) – saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātām sabiedrībām.

3.

LESD 101. pantā ir noteikts:

“1.   Turpmāk norādītais ir aizliegts kā nesaderīgs ar iekšējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, un jo īpaši darbības, ar kurām:

2.   Visi nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.

3.   Šā panta 1. punktu tomēr var atzīt par nepiemērojamu:

kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas:

4.

Civilprocesa kodeksa 1518. pantā ir noteikts:

“Par Francijā pasludinātu starptautiskas šķīrējtiesas nolēmumu var celt tikai prasību par atcelšanu.”

5.

Civilprocesa kodeksa 1520. pantā ir noteikts:

“Prasību par atcelšanu var celt tikai tad, ja:

6.

1992. gada 6. augustā saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība Behringwerke AG (turpmāk tekstā – “Behringwerke”) ( 2 ) piešķīra Genentech pasaules neekskluzīvu licenci (turpmāk tekstā – “licences līgums”) izmantot cilvēka citomegalovīrusa (CMV) aktivatoru, kas paredzēts, lai paaugstinātu proteīnu ražošanā izmantotā šūnu procesa efektivitāti (turpmāk tekstā – “aktivators”). Šai tehnoloģijai tika piešķirts 1992. gada 22. aprīlī izsniegts Eiropas patents Nr. EP 0173 177 53 (turpmāk tekstā – “patents EP 177”), kā arī divi 1998. gada 15. decembrī un 2001. gada 17. aprīlī Amerikas Savienotajās Valstīs izsniegti patenti (turpmāk tekstā – “patents US 522” un “patents US 140”). 1999. gada 12. janvārī Eiropas Patentu iestāde (EPI) atcēla patentu EP 177.

7.

Licences līgumu regulēja Vācijas tiesības.

8.

No licences līguma 3.1. panta izriet, ka Genentech par tiesībām izmantot aktivatoru apņēmās samaksāt:

9.

Genentech samaksāja vienreizējo maksājumu un ikgadējo maksājumu, bet tā arī nekad nesamaksāja parasto maksājumu.

10.

2008. gada 30. jūnijāHoechst un Sanofi-Aventis lūdza Genentech sniegt informāciju par gala produktiem, [kurus tā ražoja,] izmantojot patentētos materiālus un procesus, par kuru izmantošanu ir jāmaksā parastie maksājumi.

11.

Ar 2008. gada 27. augusta vēstuli Genentech paziņoja Hoechst un Sanofi-Aventis par savu lēmumu izbeigt licences līgumu, kam bija jānotiek pēc diviem mēnešiem ( 4 ).

12.

Hoechst un Sanofi-Aventis, uzskatot, ka Genentech rekombinēto proteīnu sintēzē bija izmantojusi licencētu CMV aktivatoru, lai ražotu Rituxan® ( 5 ) un citus medikamentus, un, neveikdama parastos maksājumus par visu šo medikamentu pārdošanu, bija tādējādi pārkāpusi licences līgumu, saskaņā ar licences līguma 11. pantā paredzēto šķīrējklauzulu 2008. gada 24. oktobrī cēla prasību pret Genentech Starptautiskās Tirdzniecības palātas (turpmāk tekstā – “STP”) Starptautiskajā šķīrējtiesā, kas to iereģistrēja ar lietas numuru 15900/JHN/GFG.

13.

2008. gada 27. oktobrīHoechst un Sanofi-Aventis vērsās United States District Court for the Eastern District of Texas (Amerikas Savienoto Valstu Teksasas Austrumu rajona [Federālajā] tiesā, ASV) ar sūdzību par patentu US 522 un US 140 pārkāpumu pret Genentech un Biogen (agrāk – Biogen Idec). Pēdējās tajā pašā dienā cēla prasību par šo patentu atzīšanu par spēkā neesošiem United States District Court for the Northern District of California (Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa, ASV).

14.

Šīs abas tiesvedības tika apvienotas United States District Court for the Northern District of California (Amerikas Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa).

15.

2011. gada 11. martāUnited States District Court for the Northern District of California (Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa) pēc būtības nosprieda, ka attiecīgie patenti nav pārkāpti, un noraidīja prasību atzīt patentu spēkā neesamību, uzskatot, ka Genentech nav iesniegusi pietiekami daudz vajadzīgo pierādījumu. Šo lēmumu 2012. gada 22. martā apstiprināja United States Court of Appeals for the Federal Circuit (Amerikas Savienoto Valstu Federālā apgabala Apelācijas tiesa, ASV), un tas kļuva galīgs.

16.

Ar 2012. gada 5. septembra trešo daļējo nolēmumu (turpmāk tekstā – “trešais daļējais nolēmumu”) ( 6 ), lietas dalībnieku izvēlētais vienīgais šķīrējtiesnesis atzina ( 7 ), ka Genentech ražoja Rituxan®, izmantojot aktivatoru “, kas pamatoti vai nepamatoti patentēts uz kādu laiku [patentā EP 177] un vēlāk [patentos US 522 un 140] [..]” ( 8 ), un, pamatojoties uz to, viņš atzina Genentech pienākumu samaksāt Hoechst un Sanofi-Aventis parastos maksājumus par Rituxan® un produktu, kuriem ir tādas pašas īpašības, tirdzniecību ( 9 ).

17.

Vienīgais šķīrējtiesnesis nosprieda, ka sākotnēji Genentech vēlējās izmantot aktivatoru, netiekot uzskatīts par pārkāpēju ( 10 ), tāpēc tika noslēgts licences līgums. Vienīgais šķīrējtiesnesis uzskata, ka no tā izriet, ka licences komerclīguma priekšmets ( 11 ) bija izvairīties no jebkādas tiesvedības par US 522 un US 140 patenta spēkā esamību līguma spēkā esamības laikā ( 12 ). Šis šķīrējtiesnesis uzskata, ka “šāds pamiers [nevarēja] ilgt mūžīgi, jo bija paredzēts, ka [licences līgumu] jebkura puse var izbeigt samērā negaidīti [..]” ( 13 ).

18.

Viņš uzskata, ka, kolīdz patents ir reģistrēts, tāds licences turētājs kā Genentech varētu būt drošs, saņemot licenci šā patenta izmantošanai, pretēji trešajai personai, kuru tas varētu atturēt konkurēt ar licences turētāju. Tāpēc vienīgais šķīrējtiesnesis uzskatīja, ka saskaņā ar licences līgumu patentu reģistrēšana bija būtisks apsvērums, lai konstatētu komerciāla iemesla noslēgt attiecīgo licences līgumu esamību, pat tad, ja jautājums par to spēkā esamību tāds nebija. Šajā ziņā viņš norādīja, ka tiesvedība attiecībā uz patentiem varētu ilgt gadiem ilgi, par ko liecina paralēlas tiesvedības Savienotajās Valstīs, un radīt ievērojamas izmaksas ( 14 ). Tādēļ tāda sabiedrība kā Genentech bija ieinteresēta noslēgt šādu līgumu.

19.

Tādēļ vienīgais šķīrējtiesnesis nosprieda, ka veiktie vai vēl atlikušie maksājumi atbilstoši licences līgumam nevar tikt pieprasīti vai būtu jāmaksā, ja patents tiktu atcelts vai nebūtu pārkāpts ar licences līguma saņēmēja darbībām ( 15 ). Ņemot vērā, ka licences līguma komerciālais mērķis bija izvairīties no jebkādas tiesvedības saistībā ar patentu, viņš uzskatīja, ka galīgais patentu tiesvedības rezultāts neuzliek piešķīrējam pienākumu, pieņemot, ka patents tiek atzīts par nederīgu, atlīdzināt saņemtos maksājumus, nedz arī atbrīvo licences turētāju no pienākuma samaksāt šos maksājumus, ja, kā tas bija Genentech gadījumā, licences turētājs tos nebija samaksājis.

20.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, šis šķīrējtiesnesis nosprieda, ka saskaņā ar licences līgumu Genentech bija jāsamaksā Hoechst un Sanofi-Aventis parastie maksājumi par tāda Rituxan® tirdzniecību, kas saražots laikā no 1998. gada 15. decembra (patenta US 522 izsniegšanas datums) līdz 2008. gada 28. oktobrim (licences līguma darbības beigu termiņš) ( 16 ).

21.

Viņš arī piesprieda Genentech samaksāt Hoechst un Sanofi-Aventis EUR 391420,36, pieskaitot 293565,27 ASV dolāru (USD) par to reprezentācijas izdevumiem laikā no 2011. gada 9. jūnija līdz 2012. gada 5. septembrim.

22.

Visbeidzot viņš arī līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai atlika lēmuma pieņemšanu attiecībā uz atlikušo maksājumu summas aprēķinu, par šķīrējtiesas izdevumiem un citiem reprezentācijas izdevumiem.

23.

2013. gada 25. februārī vienīgais šķīrējtiesnesis pasludināja galīgo nolēmumu, piespriežot Genentech samaksāt Hoechst EUR 108322850, kā arī vienkāršus procentus par zaudējumu atlīdzību, EUR 211250 par šķīrējtiesas izdevumiem, EUR 634649,88 un USD 555907,23 (aptuveni EUR 490778) par reprezentācijas izdevumiem ( 17 ).

24.

Galīgā nolēmuma 219. punktā vienīgais šķīrējtiesnesis norāda, ka tiesvedības beigu posmā Genentech apgalvoja, ka “Hoechst centieni interpretēt [licences līgumu], lai ļautu tai atgūt parastos maksājumus, neatkarīgi no tā, vai uz attiecīgajiem licencētajiem produktiem [attiecas] vai neattiecas licencētie patenti, pārkāpa Eiropas Savienības pretmonopola tiesisko regulējumu”.

25.

Šajā ziņā vienīgais šķīrējtiesnesis nosprieda, ka “Genentech [nebija] norādīju[si], kā [Savienības konkurences tiesības tiktu] pārkāptas[..], ja tā zaudē[tu] šo lietu šķīrējtiesā. Vācijas likums par licencēm atļauj licences līgumus, lai izmantotu nelicencētu ekspertīzi, un par to var paredzēt maksājumus. To nevar mainīt, apgalvojot – bez papildu argumentiem –, ka šī licence pārkāpj [Savienības konkurences tiesības]” ( 18 ).

26.

Genentech, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 1518. un 1520. pantu, cēla cour d’appel de Paris prasību atcelt trešo daļējo nolēmumu, galīgo nolēmumu un addendum.

27.

Ar 2013. gada 3. oktobra rīkojumu cour d’appel de Paris noraidīja Genentech lūgumu apvienot prasības par trešā daļējā nolēmuma, galīgā nolēmuma un addendum atcelšanu.

28.

Tiesvedībā par trešā daļējā nolēmuma atcelšanu cour d’appel de Paris vēlas noskaidrot jautājumu licences līguma saderību ar LESD 101. pantu. Tā norāda, ka vienīgais šķīrējtiesnesis uzskatīja, ka tā derīguma termiņa laikā licences turētājam bija pienākums samaksāt līgumā noteiktos maksājumus, pat ja patenta(‑u) atcelšana notika ar atpakaļejošu spēku. Tā jautā, vai šāds līgums nav pretrunā LESD 101. panta noteikumiem, jo tas uzliek pienākumu licences turētājam samaksāt maksājumus, kuriem tagad zudis mērķis, tāpēc, ka ir atcelts(‑i) patents(‑i), kas saistīts(‑i) ar piešķirtajām tiesībām, un tādējādi “tiek mazināta tā konkurētspēja”.

29.

Šādos apstākļos cour d’appel de Paris nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 101. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka patentu atcelšanas gadījumā tie nepieļauj tāda licences līguma piemērošanu, kas licences turētājam uzliek pienākumu veikt maksājumus tikai par to vien, ka tiek izmantotas ar licencēto patentu saistītās tiesības?”

30.

Ar 2015. gada 18. novembra rīkojumu Cour de cassation (Francija) atzina par nepieņemamu Hoechst un Sanofi-Aventis iesniegto apelācijas sūdzību par cour d’appel de Paris2014. gada 23. septembra lēmumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

31.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 9. decembrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Genentech, Hoechst un Sanofi-Aventis, Francijas, Spānijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

32.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktam lietas dalībniekiem lūdza uz Tiesas jautājumiem atbildēt rakstveidā, ko tie arī izdarīja 2015. gada 18. decembrī.

33.

Tiesas sēde notika 2016. gada 20. janvārī, un tajā Genentech, Hoechst un Sanofi-Aventis, Francijas valdība un Spānijas valdība, kā arī Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus.

34.

Hoechst un Sanofi-Aventis, kā arī Francijas valdība uzskata, ka prejudiciālais jautājums pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu par faktiem, lai gan tas attiecas uz licences līguma saderību ar LESD 101. pantu, “patentu atcelšanas gadījumā” ( 19 ), tomēr 1999. gada 12. janvārī tika atcelts tikai patents EP 177, nevis patenti US 522 un US 140 ( 20 ). Tādējādi prejudiciālajam jautājumam neesot priekšmeta un tas būtu atzīstams par nepieņemamu.

35.

Manuprāt, tas, ka iesniedzējtiesa uzdotajā jautājumā atsaucas uz “patentu” (daudzskaitlī) atcelšanu, lai gan atcelts tika tikai viens patents, nenozīmē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojas uz kļūdainu pieņēmumu par faktiem.

36.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa pilnībā apzinās, ka patenti US 522 un US 140 nav atcelti.

37.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2. lappusē norāda, ka attiecībā uz licences līgumā minēto tehnoloģiju “ir izsniegti vairāki patenti, pirmkārt, 1992. gada 22. aprīlī ir izsniegts Eiropas patents [EP 177], ko EPI vēlāk atcēla1999. gada 12. janvārī novitātes neesamības dēļ, otrkārt, 1998. gada 15. decembrī – patents [US 520], visbeidzot, 2001. gada 17. aprīlī – patents [US 140]” ( 21 ). Iesniedzējtiesa nesniedz nekādas atsauces uz patentu US 522 un US 140 atcelšanu.

38.

Turklāt sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3. lappusē iesniedzējtiesa atsaucas uz United States District Court for the Northern District of California (Amerikas Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa) 2011. gada 11. marta spriedumu, kurā tā “lēma, ka Rituxan® nav uzskatāms par attiecīgo patentu pārkāpumu”. No iepriekš minētā izriet, ka iesniedzējtiesai ir zināms šā sprieduma saturs, ar kuru tika arī noraidīta prasība atcelt patentus US 522 un US 140 ( 22 ).

39.

Visbeidzot, lai arī trešā daļējā nolēmuma 193. un 194. punktā vienīgais šķīrējtiesnesis atsaucās uz United States District Court for the Northern District of California (Amerikas Savienoto Valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa) veikto patentu US 522 un US 140 atcelšanu, šāda kļūda vairs neatkārtojas galīgajā nolēmumā. Gluži pretēji, vienīgais šķīrējtiesnesis galīgā nolēmuma 50. punktā skaidri norāda, ka Genentech prasība par patentu US 522 un US 140 atcelšanu tika noraidīta.

40.

Lai gan ir taisnība, ka trīs prasības, kas cour d’appel de Paris celtas par trešā daļējā nolēmuma, galīgā nolēmuma un addendum atcelšanu, nav apvienotas ( 23 ), no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka tās ir saistītas. Pati iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šos trīs nolēmumus aplūko kā vienotu veselumu ( 24 ). Tātad ir skaidrs, ka nepastāv kļūdains pieņēmums par faktiem.

41.

Jebkurā gadījumā apgalvotā kļūdaina pieņēmuma par faktiem esamība vai neesamība nekādā veidā neietekmēs manu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, kas vienādi attiecas uz patenta atcelšanas gadījumu (proti, patents EP 177) un patenta nepārkāpšanas gadījumu (proti, patenti US 522 un US 140)..

42.

Kā Komisija to norādīja savās atbildēs uz Tiesas rakstveida jautājumiem, “vienīgais šķīrējtiesnesis trešajā daļējā nolēmumā secināja, ka [licences] līguma mērķis nebija paredzēt maksājumu atlīdzināšanu vai nepieprasīšanu gadījumā, ja konkrēti patenti vēlāk var izrādīties nederīgi vai nav pārkāpti. Līguma mērķis, kas interpretēts, ņemot vērā Vācijas tiesības un sarunu vēsturi starp lietas dalībniekiem, bija aizsargāt patenta(‑u) izmantotāju(‑us) – proti, Genentech – pret tiesvedību saistībā ar patentu(‑iem), kas varētu būt ilgstoša un dārga. No iepriekšminētā izriet, ka fakts, ka ASV patentus varētu uzskatīt par nederīgiem vai nepārkāptiem, negroza Genentech pienākumu apjomu samaksāt maksājumus”.

43.

Hoechst un Sanofi-Aventis, kā arī Francijas valdība uzskata, ka Tiesa nevar sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.

44.

Šajā ziņā Francijas valdība norāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav precizēti faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai piemērotu LESD 101. pantu un Komisijas 2004. gada 27. aprīļa Regulu (EK) Nr. 772/2004 par [LESD 101.] panta piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām ( 25 ), piemēram, attiecīgā tirgus struktūra un faktiskie darbības apstākļi, licences līguma raksturs, piemēram, līgums starp konkurentiem vai savstarpēja vienošanās, un Vācijas tiesību elementi, kuri piemērojami šim līgumam.

45.

Es uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida, jo jāsecina, ka atbilstoši spriedumam Ottung (320/87, EU:C:1989:195) LESD 101. panta 1. un 2. punkts neliek atcelt trešo daļējo nolēmumu ( 26 ). Tomēr Francijas valdības pieminētās atbrīvojuma regulas ( 27 ) piemēro LESD 101. panta 3. punktu tehnoloģiju nodošanas līgumu un saskaņotu darbību kategorijām, kuras ietilpst LESD 101. panta 1. punkta darbības jomā, kas, manuprāt, šajā gadījumā tā nav.

46.

Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka Tiesai nav pietiekamas informācijas, lai veiktu šādu analīzi, ja tā nepiekristu maniem secinājumiem.

47.

Tikai gadījumā, ja Tiesa nepiekristu maniem secinājumiem, varētu tikt pieņemta iebilde par nepieņemamību attiecībā uz iepriekš minēto atbrīvojuma regulu piemērošanu.

48.

Hoechst un Sanofi-Aventis apgalvo, ka nav iespējams atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, vienlaikus nepārkāpjot Francijas tiesības, kas aizliedz pārskatīt pēc būtības starptautisko šķīrējtiesu nolēmumus, ja vien nav acīmredzami pārkāpta starptautiskā sabiedriskā kārtība ( 28 ).

49.

Ja šāds acīmredzams pārkāpums nav konstatēts (kā karteļa gadījumā), Hoechst un Sanofi-Aventis nošķir gadījumu, kad jautājums par līguma starp uzņēmumiem saderību ar LESD 101. pantu ir ticis atstāts bez ievērības starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumā – un šādā gadījumā varētu tikt apdraudēta konkurences tiesību efektivitāte, no gadījuma, kad šis jautājums tajā ticis apspriests. Viņuprāt, pēdējā pieņēmumā, kas atbilst arī šai lietai, atbilde uz šo prejudiciālo jautājumu liktu iesniedzējtiesai pēc būtības pārskatīt trešo daļējo nolēmumu, jo pamatojums atcelšanai, par ko ir šis jautājums, tika izvirzīts un izdiskutēts vienīgā šķīrējtiesneša priekšā.

50.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties, kā tas ir paredzēts LESD 267. pantā, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī tās Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību.

51.

Ja valsts tiesu uzdotie jautājumi ir saistīti ar kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi uz hipotētisku tiesību strīdu vai sniegtu atzinumu par vispārīgu vai hipotētisku jautājumu, ja pieprasītajai Savienību tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai tiesību strīda priekšmetu vai arī ja Tiesas rīcībā nav informācijas par faktiskiem vai tiesiskiem apstākļiem, kas ir nepieciešama, lai uz uzdotajiem jautājumiem sniegtu lietderīgu atbildi ( 29 ).

52.

Manuprāt, nekas neliecina par to, ka uzdotais jautājums būtu hipotētisks vai ka pieprasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai iesniedzējtiesā izskatāmā strīda priekšmetu, kas attiecas uz LESD 101. pantu. Turklāt es uzskatu, ka Tiesai ir faktu vai tiesību elementi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu.

53.

Es arī norādu tīri informatīvā nolūkā, ka Cour de cassation [Kasācijas tiesa] atzina par nepieņemamu Hoechst un Sanofi-Aventis celto apelācijas sūdzību par cour d’appel de Paris2014. gada 23. septembra spriedumu, kas nolēma uzdot Tiesai šo prejudiciālo jautājumu.

54.

Tādējādi prejudiciālais jautājums man šķiet pieņemams un uz to ir jāsniedz atbilde.

55.

Francijas valdība savos rakstveida apsvērumos atgādina, ka sprieduma Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269) 32. punktā Tiesa nosprieda, ka dalībvalstu tiesu īstenotā kontrole par starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumiem saistībā ar Savienības tiesību jautājumiem var būt “vairāk vai mazāk apjomīga atkarībā no situācijas” saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņēmušas, īstenojot savu procesuālo autonomiju. Pamatojoties uz to, Francijas valdība apgalvo, ka Francijas tiesību normas, saskaņā ar kurām Francijas tiesas nevar pēc būtības pārskatīt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumus un saistībā ar prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu, par kuru ir runa šajā lietā, var tikai meklēt “acīmredzamu” starptautiskās sabiedriskās kārtības pārkāpumu ( 30 ), ir atbilstošas Savienības tiesībās noteiktajam efektivitātes principam.

56.

Hoechst un Sanofi-Aventis apgalvo ( 31 ), ka, lai gan spriedumā Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269) Tiesa atzina, ka valsts tiesai, kurā celta prasība par starptautiskās šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, saskaņā ar tās iekšējo reglamentu vajadzēja apmierināt prasību par atcelšanu, kas pamatota ar LESD 101. panta pārkāpumu, attiecīgās Francijas procesuālo tiesību normas aizliedz pēc būtības pārskatīt starptautiskās šķīrējtiesas spriedu nolēmumus un ierobežo šīs kontroles apmēru ar “acīmredzamu” pārkāpumu ( 32 ).

57.

Hoechst un Sanofi-Aventis uzskata, ka, ņemot vērā, ka jautājums par iespējamu licences līguma nesaderību ar LESD 101. pantu tika izvirzīts un izspriests vienīgā šķīrējtiesneša priekšā un ka tas to noraidīja, nav iespējams atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, nepārskatot trešo daļējo nolēmumu pēc būtības, ciktāl tāds licences līgums kā šajā lietā nevarētu radīt ierobežojumu mērķa dēļ atbilstoši LESD 101. pantam un tādēļ nevarētu radīt acīmredzamu LESD 101. panta pārkāpumu.

58.

Manuprāt, ierobežojumi ( 33 ) starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu kontroles apjomam, tādi kā paredzēti Francijas tiesībās, uz ko atsaucas Hoechst un Sanofi-Aventis, kā arī Francijas valdība, proti, acīmredzams starptautiskās sabiedriskās kārtības pārkāpums un neiespējamība kontrolēt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu par šādu pārkāpumu, ja jautājums par sabiedrisko kārtību ticis izvirzīts un apspriests šķīrējtiesā, ir pretrunā Savienības tiesību efektivitātes principam.

59.

Atsaucoties uz starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu saderības ar Savienības tiesībām kontroles sistēmu saistībā ar sabiedrisko kārtību, ko Tiesa noteikusi savā spriedumā Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269) par (tāpat kā šajā gadījumā) prasību atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu, kas pamatota uz pretrunu sabiedriskajai kārtībai, un apstiprinājusi savā spriedumā Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316) par lūgumu atzīt un izpildīt sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ apstrīdēto starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesu tā dēvētās “parastās” šķīrējtiesas ( 34 ) nav dalībvalstu tiesas LESD 267. panta izpratnē. Līdz ar tās nevar uzdot prejudiciālus jautājumus. Tādēļ dalībvalstu tiesām saskaņā ar LESD 267. pantu, vajadzības gadījumā izmantojot arī prejudiciālā nolēmuma tiesvedību ( 35 ), ir jāizvērtē šķīrējtiesas (starptautisko vai nestarptautisko) nolēmumu saderība ar Savienības tiesībām, ja iesniegta prasība par atcelšanu ( 36 ), eksekvatūru ( 37 ) vai jebkuru citu prasību vai kontroles veidu, ko paredz piemērojamie valsts tiesību akti.

60.

Citiem vārdiem, starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu saderības ar Savienības materiālajām tiesībām kontroles sistēma, izmantojot sabiedrisko kārtību, saistībā vai nu ar prasību par atzīšanu un izpildi, vai arī prasību par atcelšanu, uzliek kontroles īstenošanu sākotnēji, proti, dalībvalstu tiesām, nevis vēlāk, proti, šķīrējtiesām ( 38 ).

61.

Šķīrējtiesnešu uzdevums starptautiskajā komercšķīrējtiesā ir interpretēt un pareizi piemērot lietas dalībniekus saistošu līgumu. Pildot šo uzdevumu, šķīrējtiesnešiem, protams, var būt nepieciešams piemērot Savienības tiesības, ja tās ir daļa no līgumam piemērojamām tiesībām (lex contractus) vai tiesībām, ko piemēro šķīrējtiesām (lex arbitri). Tomēr kontrole par Eiropas sabiedriskās kārtības normu ievērošanu gulstas uz dalībvalstu tiesām, nevis šķīrējtiesnešiem, vai nu saistībā ar prasību par atcelšanu, vai saistībā ar tiesvedību par atzīšanu un izpildi ( 39 ).

62.

Šī sistēma darbojas pretēji savstarpējas uzticēšanās sistēmai, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 40 ), kas uztic atbildību par Savienības tiesību, tostarp Eiropas sabiedriskās kārtības normu, ko piemēro strīda būtībai, ievērošanu tiesai, kas izskata lietu pēc būtības (iepriekšējā posmā), nevis vēlāk tiesai, kas lemj par atzīšanu un izpildi ( 41 ).

63.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, es analizēšu divus Francijas tiesībās noteiktos ierobežojumus.

64.

Ja starptautiskās šķīrējtiesas nolēmuma kontrole attiecībā uz Eiropas sabiedriskās kārtības normām (kas attiecas tikai uz vienu jau ļoti ierobežotu Savienības tiesību sistēmas normu kategoriju) būtu jāierobežo ar LESD 101. panta acīmredzamiem vai klajiem pārkāpumiem, šī kontrole būtu iluzora, ņemot vērā to, ka līgumi vai darbības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, ir “bieži slēpti” ( 42 ), kas daudzos gadījumos lietas dalībniekiem radītu neiespējamību (vai pārmērīgas grūtības) izmantot tiesības, ko tiem piešķir Savienības konkurences tiesības.

65.

Kā to atzīst Hoechst un Sanofi-Aventis savu rakstveida apsvērumu 21. punktā, kā arī to juridiskais eksperts sava viedokļa 5. punktā ( 43 ), šī ļoti ierobežotā kontrole varētu attiekties tikai uz “[LESD 101. panta] pašiem acīmredzamākajiem pārkāpumiem, piemēram, līgumiem par cenu noteikšanu vai tirgus sadali”. Tādējādi ierobežojumi pilnībā izvairītos no atcelšanas tiesas kontroles, jo to konstatēšana prasītu vairāk nekā minimālu šķīrējtiesas nolēmuma izskatīšanu pēc būtības, ko Francijas tiesas nevarētu izdarīt.

66.

Tomēr, pat ja atkarībā no to acīmredzamības un bīstamības pastāv LESD 101. panta pārkāpumu gradācija starp konkrētiem ierobežojumiem mērķa un seku dēļ ( 44 ), nekas LESD 101. pantā neļauj secināt, ka daži no šiem ierobežojumiem būtu paciešami. LESD 101. pants skaidri aizliedz līgumus starp uzņēmumiem, “kuru mērķis vai iedarbība ir” ( 45 ) ierobežot konkurenci. Tādējādi vai nu ir bijis LESD 101. panta pārkāpums – un tādā gadījumā attiecīgais līgums starp uzņēmumiem automātiski nav spēkā, vai arī pārkāpuma nav.

67.

Šajā ziņā tādējādi ir mazsvarīgi tas, vai sabiedriskās kārtības normas pārkāpums ir vai nav acīmredzams. Neviena sistēma nevar akceptēt tās svarīgāko normu, kas ir daļa no tās sabiedriskās kārtības, pārkāpumus neatkarīgi no tā, vai šie pārkāpumi ir vai nav acīmredzami un skaidri.

68.

Sprieduma Eco Swiss (C‑126/97, EU:C:1999:269) 36. punktā Tiesa nosprieda, ka LESD 101. pants (bijušais EKL 81. pants) ir “obligāta pamatnorma, lai izpildītu [Savienībai] noteiktos pienākumus un, it īpaši, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību” ( 46 ).

69.

Turklāt sprieduma Gazprom (C‑536/13, EU:C:2015:316) 37. punktā Tiesa nosprieda, ka savstarpējas uzticēšanās princips nav saistošs šķīrējtiesām ( 47 ). Tas nozīmē, ka dalībvalstu tiesām nav jāņem vērā atbildes uz jautājumiem par Savienības tiesību jautājumiem, ko sniegušas šķīrējtiesas, kas LESD 267. panta izpratnē nav dalībvalstu tiesas.

70.

Tādējādi, ja LESD 101. pants ir tik būtiska Savienība tiesību sistēmas norma, tas, ka lietas dalībnieki ir izvirzījuši un apsprieduši šķīrējtiesā jautājumu par starptautiskās šķīrējtiesas nolēmuma nesaderību ar šo tiesību normu, nevar būt izšķirošs, tāpēc ka šķīrējtiesas tiesvedības laikā lietas dalībnieku rīcība varētu apdraudēt šī panta efektivitāti, jo šķīrējtiesa nevar principā ( 48 ) uzdot prejudiciālo jautājumu Tiesai un tai nav katrā ziņā pienākums interpretēt un piemērot Savienības tiesības.

71.

Šo iemeslu dēļ dalībvalsts tiesas kontrole par starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu neatbilstību Eiropas sabiedriskās kārtības normām nevar tikt saistīta ar to, vai šis jautājums ir vai nav ticis izvirzīts un apspriests tiesvedībā šķīrējtiesā, nedz arī ierobežots ar valsts tiesībās noteikto aizliegumu pārskatīt attiecīgo nolēmumu pēc būtības.

72.

Citiem vārdiem, viena vai vairākas līgumslēdzējas puses, kas varētu vēlēties iestāties pret konkurenci, nevar, vēršoties šķīrējtiesā, izslēgt šos līgumus no kontroles atbilstoši LESD 101. un 102. pantam.

73.

No trešā daļējā nolēmuma lasījuma un vienīgā šķīrējtiesneša sniegtās licences līguma interpretācijas izriet, ka Genentech pienākums maksāt parastos maksājumus Hoechst un Sanofi-Aventis, kas aprēķināti, pamatojoties uz to saražotajiem medikamentiem, izmantojot aktivatora tehnoloģiju, nebija pakārtoti nosacījumam, ka šī tehnoloģija ir vai paliek aizsargāta ar patentu ( 49 ).

74.

Saskaņā ar trešo daļējo nolēmumu vienkārša attiecīgās tehnoloģijas izmantošana licences līguma darbības laikā bija pietiekama, lai tiktu izpildīts pienākums samaksāt parastos maksājumus ( 50 ).

75.

Šajā ziņā Tiesai nav jāpārskata vai jāapšauba vienīgā šķīrējtiesneša konstatētie fakti, kā arī licences līguma interpretācija, kas veikta, pamatojoties uz Vācijas tiesībām, saskaņā ar kurām licences līgums uzliek pienākumu veikt maksājumus, lai gan nav patenta(‑u) atcelšanas vai pārkāpuma.

76.

Pēc tam iesniedzējtiesa lūdz Tiesai tikai LESD 101. panta interpretāciju, kas padara veltīgas Genentech atsauces uz spriedumu Huawei Technologies (C‑170/13, EU:C:2014:2391) un dažām manis sniegto secinājumu vietām minētajā lietā ( 51 ), kuras skāra tikai LESD 102. panta interpretāciju.

77.

Genentech uzskata, ka ar trešo daļējo nolēmumu uzliktais pienākums samaksāt attiecīgos parastos maksājumus gadījumā, ja patents ir atcelts vai licencētais patents nav pārkāpts, ne vien būtiski ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir arī konkurences ierobežojums gan mērķa, gan seku dēļ.

78.

Attiecībā uz ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm Genentech norāda, ka Komisija 1998. gada 2. jūnijā piešķīra atļauju tirgot MabThera®, piemērojot Padomes 1993. gada 22. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2309/93, ar ko nosaka kārtību, kā Kopienā apstiprina un pārrauga cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, kā arī izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru ( 52 ), kas ir derīga, veicot tirdzniecību visā Savienībā. Genentech apgalvo, ka attiecīgajā laikposmā (no 1998. līdz 2008. gadam) tā ražoja “rituximab”, lai to tirgotu dažādās dalībvalstīs, galvenokārt Vācijas Federatīvajā republikā, Spānijas Karalistē, Francijas Republikā, Itālijas Republikā un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē. Tā norāda, ka vienīgā šķīrējtiesneša noteiktie maksājumi tika aprēķināti, pamatojoties uz gala produktu pasaules neto pārdošanas apjomu par laikposmu no 1998. līdz 2008. gadam, un ka, ņemot vērā ievērojamo pārdošanas apjomu attiecīgajā laikposmā Eiropas Savienībā, konkurences ierobežojums, ko rada vienīgā šķīrējtiesneša noteiktais maksājums, tieši ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

79.

Genentech arī paskaidro, ka tā cieš no nelabvēlīgākiem konkurences apstākļiem, jo ir spiesta maksāt par tehnoloģiju izmantošanu, kuras citi konkurenti var izmantot brīvi un bez maksas.

80.

Turklāt Genentech uzskata, ka Hoechst un Sanofi-Aventis saņēma atlīdzību un nepamatoti iedzīvojās, iekasējot ( 53 ) tādus parastos maksājumus par zinātnes un tehnoloģijas atklājumiem, kuriem tās nav sniegušas nekādu ieguldījumu. Tā uzskata, ka attiecīgie starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumi pamatlietā ļāva Hoechst un Sanofi-Aventis“aplikt ar nodokli” to konkurentus un uzlikt finansiālu slogu farmācijas nozarei kopumā un konkrēti Genentech un tās meitasuzņēmumiem, kas darbojas Eiropā un visā pasaulē, tādējādi pārkāpjot Eiropas konkurences tiesības.

81.

Attiecībā uz konkurenci šī vārda tiešā izpratnē Genentech norāda, ka Sanofi-Aventis ir otra lielākā Eiropas farmācijas grupa, ņemot vērā ienākumus no recepšu medikamentiem, un ir iesaistīta pētniecībā un attīstībā, kā arī medikamentu ražošanā vairākās medicīnas nozarēs. Tā piebilst, ka Sanofi-Aventis ir viens no galvenajiem Roche (kam tagad pilnībā pieder Genentech) konkurentiem farmācijas nozarē, kas vērsta uz pētniecību.

82.

Savukārt Hoechst un Sanofi-Aventis uzskata, ka Genentech apstrīdētajiem šķīrējtiesas nolēmumiem ir ļoti ierobežota saistība ar Eiropas Savienību.

83.

Tās arī norāda, ka maksājumu, kas jāveic Genentech, avots nav atrodams nevienā Eiropas patentā, ka apstrīdētajiem starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumiem nav bijis nekādas ietekmes uz Genentech pārdošanas apjomu. Tās arī piebilst, ka vienīgais šķīrējtiesnesis lēma tikai par to, vai Genentech bija līgumisks pienākums samaksāt licences līgumā paredzētos maksājumus un ka ar galīgo nolēmumu Hoechst un Sanofi-Aventis piešķirtie maksājumi tika aprēķināti, par pamatu ņemot Rituxan® pārdošanas apjomu visā pasaulē, no kura tikai 17 % attiecas uz Eiropas Savienību, kas atbilst aptuveni EUR 18 miljoniem par attiecīgo laikposmu no 1998. līdz 2008. gadam.

84.

Novērtējot ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, es pievienojos Komisijas izteiktajiem apsvērumiem atbildēs uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, ka iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai, ņemot vērā attiecīgā tirgus īpatnības, pastāv pietiekama iespējamība, ka pienākumam samaksāt maksājumus pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas un saskaņā ar licences līgumu ir tieša vai netieša, faktiska vai iespējama ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka šāda ietekme nav nebūtiska ( 54 ).

85.

Attiecībā uz konkurences ierobežojumu jautājums nav par to, vai vienīgā šķīrējtiesneša sniegtā licences līguma interpretācija radīja Genentech komerciāli nelabvēlīgāku situāciju, vai to, vai ar (neapstrīdamu) atpakaļejoša skata priekšrocību šis uzņēmums nebūtu noslēdzis šādu līgumu ( 55 ). LESD 101. pants mērķis nav vispārējā veidā regulēt komerciālās attiecības starp uzņēmumiem, bet aprobežojas ar to, ka aizliedz dažu veidu līgumus starp uzņēmumiem, kuri varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

86.

Turklāt savā spriedumā Ottung (320/87, EU:C:1989:195) Tiesa no konkurences tiesību viedokļa apskatīja līgumsaistības, ar kurām patentētā izgudrojuma licences turētājam maksājums bija jāmaksā bez laika ierobežojuma, un tātad pat pēc patenta termiņa beigām.

87.

Tiesa minētā sprieduma 11. un 12. punktā nosprieda:

“Nevar izslēgt, ka licences līguma klauzulai, kas nosaka pienākumu samaksāt maksājumu, var būt no patenta atšķirīga izcelsme. Šāda klauzula patiešām var drīzāk tikt noteikta komerciāla rakstura spriedumā par licences līgumā noteikto izmantošanas iespēju pievienoto vērtību. [..]

Gadījumā, ja pienākums samaksāt maksājumus tika noteikts uz nenoteiktu laiku un līdz ar to tiek apgalvots, ka tas turpina saistīt parādnieku arī pēc attiecīgā patenta derīguma termiņa beigām, rodas jautājums, vai, ņemot vērā licences līguma ekonomisko un juridisko kontekstu, pienākums turpināt maksāt maksājumus varētu būt konkurences ierobežojums [101.] panta 1. punkta izpratnē” ( 56 ).

88.

Tiesa uzskata, ka attiecīgais pienākums var pārkāpt LESD 101. panta 1. punktu, ja tas vai nu nedod licences turētājam tiesības ar saprātīgu uzteikuma termiņu izbeigt līgumu, vai arī pēc izbeigšanas mēģina ierobežot licences turētāja rīcības brīvību ( 57 ).

89.

Lai gan ir taisnība, ka šis spriedums attiecās uz tādiem ekonomiskiem un juridiskiem apstākļiem, kas nedaudz atšķiras no apstākļiem pamatlietā ( 58 ), es uzskatu, ka minēto judikatūru pēc analoģijas var piemērot šajā lietā.

90.

Trešais daļējais nolēmums apstiprina, ka Genentech pienākums samaksāt maksājumus izrietēja nevis no ar derīgiem patentiem aizsargātas tehnoloģijas izmantošanas, bet tikai no attiecīgā licences līguma ( 59 ). No vienīgā šķīrējtiesneša, piemērojot Vācijas tiesības, atzītās licences līguma interpretācijas skaidri izriet, ka šā līguma komerciālais mērķis bija ļaut Genentech izmantot attiecīgo aktivatoru, izvairoties no tiesvedības saistībā ar patentu. Tā kā Genentech, pretēji citiem aktivatora lietotājiem, kas nebija noslēguši šādu licences līgumu ar Hoechst un Sanofi-Aventis, licences līguma darbības laikā faktiski guva labumu no šī “pagaidu pamiera” ( 60 ), maksājumi par aktivatora izmantošanu, kas saskaņā ar līgumu attiecīgi bija jāveic Genentech, nebija atlīdzināmi, lai gan nebija attiecīgo patentu atcelšanas vai pārkāpuma.

91.

Turklāt pienākums veikt maksājumus bija paredzēts tikai šā licences līguma derīguma laikā, un Genentech varēja viegli izbeigt līgumu, to uzsakot divus mēnešus iepriekš ( 61 ). Pēc licences līguma izbeigšanas Genentech tātad atradās tieši tādā pašā situācijā kā visi citi attiecīgā aktivatora izmantotāji ( 62 ).

92.

Jānorāda arī, ka Genentech rīcības brīvība nekādi nebija ierobežota attiecībā uz laikposmu pēc izbeigšanas un tai nebija saistoša klauzula, kas tai liegtu apstrīdēt attiecīgo patentu derīgumu vai pārkāpumu. Turklāt pēc licences līguma izbeigšanas tā United States District Court for the Northern District of California (Amerikas Savienoto valstu Kalifornijas Ziemeļu rajona [Federālā] tiesa) cēla prasību par patentu atcelšanu.

93.

Genentech tomēr uzskata, ka no sprieduma Windsurfing International/Komisija (193/83, EU:C:1986:75) izriet, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums pastāv, ja patenta licences īpašniekam ir jāmaksā maksājumi, kas aprēķināti, pamatojoties uz produkta, uz kuru neattiecas patents, neto pārdošanas cenu.

94.

Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka principā šā maksājumu aprēķināšanas sistēma, kas pamatota uz kopējo vindsērfinga dēļa neto pārdošanas cenu, varēja ierobežot konkurenci attiecībā uz pludiņiem, uz kuriem patents neattiecās ( 63 ). Šajā ziņā Tiesa minētā sprieduma 65. punktā norādīja, ka ir atsevišķi pieprasījums gan pēc takelāžas, gan pludiņiem.

95.

Tomēr šajā spriedumā patenta īpašnieks, izmantojot attiecīgo klauzulu un pārkāpjot LESD 101. panta 1. punkta e) apakšpunktu, pakārtoja līguma noslēgšanu tam, ka tā partneris uzņemas papildu saistības ( 64 ), kurām pēc būtības vai saskaņā ar nozares praksi nav nekādas saistības ar līguma priekšmetu. Tomēr pamatlietā nav nevienas norādes, kas ļautu secināt, ka trešā daļējā nolēmuma izpilde uzlika Genentech tādas saistības, kurām pēc to būtības vai saskaņā ar komerciālu izmantošanu nebūtu nekāda sakara ar licences līguma priekšmetu.

96.

Vienīgais šķīrējtiesnesis uzskata, ka licences līguma komerciālais mērķis bija izvairīties no tiesvedībām saistībā ar patentiem, un tādējādi maksājumu aprēķins bija pilnīgi neatkarīgs no derīga patenta par galīgo produktu esamības.

97.

Tādēļ es uzskatu, ka LESD 101. pants nav šķērslis tam, lai tādu patentu atcelšanas vai pārkāpuma neesamības gadījumā, kuri aizsargā attiecīgo tehnoloģiju, spēkā būtu licences līgums, kas uzliek licences turētājam veikt maksājumus tikai par ar licencēto patentu saistīto tiesību izmantošanu vien, ja, pirmkārt, šā līguma komerciālais mērķis ir ļaut licences turētājam izmantot attiecīgo tehnoloģiju, vienlaikus izvairoties no tiesvedībām saistībā ar patentiem, un, otrkārt, licences turētājs ar saprātīgu uzteikumu var izbeigt licences līgumu pat atcelšanas vai pārkāpuma neesamības gadījumā.

98.

Genentech, Hoechst, Sanofi-Aventis, Nīderlandes valdība un Komisija ir iesniegušas apsvērumus par Komisijas 2014. gada 21. marta Regulas (ES) Nr. 316/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 3. punkta noteikumu piemērošanu tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām ( 65 ) tiesību normu piemērošanu.

99.

Savukārt Francijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā, ka uzdotais jautājums attiecas uz licences līguma īstenošanu laikposmā no 1998. gada 15. decembra līdz 2008. gada 27. oktobrim, attiecīgajā laikposmā jāpiemēro Komisijas 1996. gada 31. janvāra Regula (EK) Nr. 240/96 par [LESD 101.] panta 3. punkta piemērošanu dažām tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām ( 66 ) un Regula Nr. 772/2004..

100.

Manuprāt, nav lietderīgi pārbaudīt šo trīs “atbrīvojuma” regulu piemērojamību šajā lietā.

101.

Papildus tam, ka Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai veiktu šādu analīzi, tā būtu lieka, jo es uzskatu, ka atbilstoši spriedumam Ottung (320/87, EU:C:1989:195) LESD 101. panta 1. un 2. punkts neprasa atcelt trešo daļējo nolēmumu. Jānorāda, ka šīs atbrīvojuma regulas piemēro LESD 101. panta 3. punktu ( 67 ) tehnoloģijas nodošanas nolīgumu kategorijām, kurās piedalās tikai divi uzņēmumi, un ar tiem saistītām saskaņotām darbībām, kas ietilpst LESD 101. panta 1. punkta darbības jomā.

102.

Ad abundantiam es uzskatu, ka Genentech apsvērumi, saskaņā ar kuriem pienākums, kas tai uzlikts atbilstoši trešajam daļējam nolēmumam, samaksāt maksājumus, pamatojoties uz visu MabThera® pārdošanas apjomu, ir skaidri definēts ierobežojums saskaņā ar Regulas Nr. 316/2014 4. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu, nav pieņemami.

103.

No Tiesai iesniegtajiem materiāliem neizriet, ka licences līguma un trešā daļējā nolēmuma mērķis vai sekas, pirmkārt, ir ierobežot Genentech spēju noteikt cenas, pārdodot produktus trešajām personām ( 68 ), vai, otrkārt, ierobežot tā iespējas “izmantot savu tehnoloģiju” vai “nodarboties ar pētniecību un izstrādi” ( 69 ).

104.

Tādējādi es iesaku Tiesai uz cour d’appel de Paris uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

LESD 101. pants neuzliek pienākumu, ja ir atcelti patenti, kas aizsargā tehnoloģiju, vai to pārkāpuma neesamības gadījumā atcelt starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu, ar kuru tiek īstenots licences līgums, kurš licences turētājam liek maksāt maksājumus tikai par ar licencēto patentu saistīto tiesību izmantošanu vien, ja šā līguma komerciālais mērķis ir ļaut licences turētājam izmantot attiecīgo tehnoloģiju, vienlaikus izvairoties no tiesvedībām saistībā ar patentu, ar nosacījumu, ka licences turētājs var izbeigt licences līgumu ar saprātīgu uzteikuma termiņu, var apstrīdēt patentu derīgumu vai pārkāpumu un pēc izbeigšanas saglabā savu rīcības brīvību.