1. 

Atbilstoši populāram, Mahatmam Gandijam neautoritatīvi piedēvētam teicienam par nācijas diženumu un tās tikumisko attīstību var spriest pēc tā, kā tā izturas pret dzīvniekiem. Ja tā ir, tad izskatāmais jautājums attaisno īpašu uzmanību.

2. 

Prasība pamatlietā vērsta pret tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru dots rīkojums atmaksāt eksporta kompensācijas par dzīvu liellopu pārvešanu no Vācijas uz Maroku (turpmāk tekstā – “attiecīgā pārvadāšana”). Eiropas Savienībā eksporta kompensāciju maksājumu par dzīvu dzīvnieku eksportu uz trešajām valstīm priekšnoteikums principā ir dzīvnieku labturības noteikumu ievērošana pārvadāšanas laikā. Radušās domstarpības par to, vai attiecīgajā pārvadāšanā ir ievēroti šie noteikumi.

3. 

Izskatāmajā lietā tiek uzdoti divi atšķirīgi jautājumi: pirmkārt, kā interpretēt un piemērot Regulas Nr. 1/2005 ( 2 ) I pielikuma V nodaļas 1.4. punkta d) apakšpunktā minēto noteikumu (turpmāk tekstā – “14+1+14 noteikums”). Otrkārt, kā vienas dalībvalsts pilnvarota veterinārārsta izsniegts apliecinājums ietekmē citas dalībvalsts kompetento iestādi.

4. 

Par otro jautājumu, manuprāt, šādam apliecinājumam ir vienīgi informatīvs, nevis saistošs spēks. Runājot par pirmo jautājumu, lai gan 14+1+14 noteikuma izmantošanā vajadzīga noteikta praktiskuma pakāpe, tā rezultātā nedrīkst tikt pazeminātas Regulā Nr. 1/2005 paredzētās labturības prasības.

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 817/2010 1. panta (“Darbības joma”) pirmo teikumu eksporta kompensāciju maksājumu, “pārvedot dzīvniekus uz pirmo izkraušanas vietu galamērķa trešā valstī”, priekšnoteikums ir Regulas (EK) Nr. 1/2005 3.–9. panta, kā arī tajos minētajos pielikumos un pašā Regulā Nr. 817/2010 ietverto noteikumu ievērošana.

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 817/2010 2. panta (“Pārbaudes Kopienas muitas teritorijā”) 3. punktu, ja valsts pilnvarots veterinārārsts izvešanas punktā uzskata inter alia, ka Regulā Nr. 1/2005 noteiktās prasības Savienības muitas teritorijā ir ievērotas, “viņš to apliecina ar vienu no II pielikumā minētajām norādēm, apzīmogojot un parakstot dokumentu, kurš ir pierādījums izvešanai no [Savienības] muitas teritorijas, vai nu T5 kontroleksemplāra J iedaļā, vai [atbilstošā] vietā valsts dokumentā”.

7.

Regulas Nr. 817/2010 4. panta (“Procedūra eksporta kompensāciju maksājumiem”) 2. punktā inter alia paredzēts, ka pieteikumiem par eksporta kompensāciju maksājumiem jāpievieno “pienācīgi aizpildīts” dokuments, kas noteikts šīs regulas 2. panta 3. punktā.

8.

Regulas Nr. 817/2010 5. panta (“Eksporta kompensāciju nemaksāšana”) 1. punkta c) apakšpunktā inter alia noteikts, ka eksporta kompensācijas netiek izmaksāta par dzīvniekiem, par kuriem kompetentā iestāde uzskata, ka, “ņemot vērā 4. panta 2. punktā minētos dokumentus un/vai visus citus tās rīcībā esošos elementus par atbilstību šai regulai”, Regulā Nr. 1/2005 3.–9. pantā, kā arī tajos minētajos pielikumos ietvertie noteikumi nav ievēroti.

9.

Regulas Nr. 1/2005 3. panta (“Vispārīgi dzīvnieku pārvadāšanas nosacījumi”) pirmajā teikumā ir noteikts, ka “dzīvniekus nedz pārvadā, nedz organizē dzīvnieku pārvadāšanu tādā veidā, kas varētu tiem radīt ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas”. Turklāt saskaņā ar šīs tiesību normas otro teikumu, ir jāievēro astoņi noteikti vispārīgi nosacījumi, tai skaitā: i) iepriekš ir veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu pārvadājuma ilgumu un apmierinātu dzīvnieku vajadzības pārvadājuma laikā; ii) pārvadāšana uz galamērķa vietu tiek veikta bez kavēšanās un dzīvnieku labturības apstākļi tiek regulāri pārbaudīti un pienācīgi uzturēti; iii) dzīvnieki tiek padzirdināti, pabaroti un atpūtināti piemērotos intervālos un kvalitātes un daudzuma ziņā atbilstīgi to sugai un izmēram.

10.

Regulas Nr. 1/2005 6. panta (“Pārvadātāji”) 3. punktā noteikts, ka “pārvadātāji pārvadā dzīvniekus saskaņā ar I pielikumā ietvertajiem tehniskajiem noteikumiem”. Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļā (“Dzirdināšanas un barošanas intervāls, pārvadājuma laiks un atpūtas laiks”) paredzēti šādi noteikumi inter alia mājas liellopu sugai:

[..]

[..]”

11.

Ar 2011. gada 16. jūnija eksporta deklarāciju Masterrind GmbH (turpmāk tekstā – “Masterrind”) deklarēja sešus vaislas liellopus un iesniedza pieteikumu par atbilstošo eksporta kompensāciju avansa maksājumu. Šim pieteikumam piekrita Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas‑Jonas Galvenā muitas pārvalde; turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) ar 2011. gada 13. jūlija lēmumu.

12.

2011. gada 16. jūnijā plkst. 10.30 Northeimā [Northeim] (Vācija) dzīvnieki tika iekrauti kravas automašīnā. Kravas automašīna no iekraušanas vietas izbrauca ap plkst. 11.30. Vēl tajā pašā dienā šī automašīna plkst. 19.00 sasniedza Vaserbilligu [Wasserbillig] (Luksemburga), kur pārvadājums tika pārtraukts uz vienu stundu, lai dzīvniekus pabarotu un padzirdītu. Pēc vēl divu stundu pārvadāšanas laika, lai ievērotu likumā paredzēto transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu un atpūtas laikposmu sauszemes ceļu transportā, pamatojoties uz Regulu Nr. 561/2006 ( 4 ), Epinālā [Epinal] (Francija) kravas automašīna ieturēja otru 10 stundu pārtraukumu, kad dzīvnieki tika pabaroti un padzirdīti. Kravas automašīna turpināja pārvadājumu nākamās dienas rītā ap plkst. 8.00, bet Setas [Sète] (Francija) ostā nokļuva tajā pašā dienā plkst. 17.00. Pārvadājums no Northeimas līdz Setai ilga 30 stundas un 30 minūtes. Pēc tam dzīvnieki tika iekrauti kuģī, lai pārvadātu tos tālāk uz Maroku.

13.

Ar 2012. gada 17. janvāra vēstuli Hauptzollamt informēja prasītāju par to, ka izvešanas muitas iestādes valsts pilnvarotais veterinārārsts Setā kontroleksemplāra otrajā pusē ir izdarījis norādi “Non conforme au contrôle officiel vise a l’article 2 du reglement (CE) no 817/2010” [Neatbilst oficiālajai pārbaudei saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 817/2010 2. pantu] attiecībā uz visiem dzīvniekiem. Hauptzollamt bez tam informēja prasītāju, ka tā var lūgt kompetento Francijas veterināriestādi pārbaudīt veterinārārsta norādes tiesiskumu. Pēc tikšanās ar Francijas veterināriestādi atklājās, ka iepriekš minētais ieraksts tiek veikts, kad pārvadājums, ieskaitot likumā paredzēto transportlīdzekļa vadīšanas laikposmu un atpūtas laikposmu, pārsniedz 31 stundu.

14.

Ņemot vērā valsts pilnvarotā veterinārārsta nelabvēlīgo norādi attiecībā uz visiem dzīvniekiem, Hauptzollamt uzskatīja, ka prasītāja nav ievērojusi Regulas Nr. 817/2010 2. panta 2. punktā minētos nosacījumus un līdz ar to avansā piešķirtās kompensācijas bija jāatmaksā. Tādējādi ar 2012. gada 5. jūlija lēmumu, grozot savu 2011. gada 13. jūlija lēmumu, Hauptzollamt lūdza piedzīt prasītājai avansā izmaksāto eksporta kompensāciju, pieskaitot 10 %.

15.

Prasītāja apstrīdēja 2012. gada 5. jūnija lēmumu un pēc tam lūdza Komisijas skaidrojumu par Regulā Nr. 1/2005 minētajiem pārvadājuma laikiem un atpūtas laikiem. 2013. gada 7. marta un 2013. gada 27. jūlija vēstulēs Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts (turpmāk tekstā – “DG SANCO”) atbildēja, ka liellopiem atļautais maksimālais pārvadājuma laiks ir 29 stundas, sākot no iekraušanas un ieskaitot vienas stundas pārtraukumu atpūtai transportlīdzeklī. Dzīvnieku interesēs, it īpaši, ņemot vērā galamērķa vietas tuvumu, šis laikposms var tikt pagarināts par divām stundām. Tādējādi, DG SANCO uzskatīja, ka šajos noteikumos paredzētais liellopu pārvadājuma ilgums nedrīkst pārsniegt 31 stundu.

16.

Ar 2013. gada 19. jūlija lēmumu Hauptzollamt noraidīja prasītājas sūdzību. Hauptzollamt uzskatīja, ka tai un prasītājai ir saistošs Francijas valsts pilnvarotā veterinārārsta lēmums, kura nelabvēlīgā norāde pēc Komisijas sniegtajām atbildēm netika grozīta. Tas mudināja prasītāju 2013. gada 21. augustā iesniegt prasību iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt 2012. gada 5. jūnija un 2013. gada 19. jūlija lēmumus.

17.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka attiecīgajai pārvadāšanai raksturīgs ir sadalījums trijos faktiskas fiziskas pārvadāšanas (braucienu) posmos, no kuriem katrs nepārsniedz 14 stundas. Iesniedzējtiesa piebilst, ka, skaitot kopā, pirmais un otrais posms nepārsniedz 14 stundas, un tā ir arī otrajam un trešajam posmam, tos apskatot kopā. Tā norāda arī uz to, ka trīs pārvadāšanas posmi kopā nepārsniedz 28 stundas. Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības tiesību aktos netiek liegta attiecīgās pārvadāšanas veikšana trijos posmos. Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka attiecīgā pārvadāšana tika pārtraukta ar diviem kopumā 11 stundu atpūtas laikposmiem.

18.

Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa uzskata, ka strīda pamatlietā risinājums ir atkarīgs, pirmkārt, no tā, vai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir pieļaujams atpūtas laiks, kas pārsniedz vienu stundu. Otrkārt, ja atbilde ir apstiprinoša, tiek uzdots jautājums, vai Hauptzollamt ir saistošs ieraksts, ko veicis valsts pilnvarots veterinārārsts izvešanas vietā, vai arī tā var izmantot savas pilnvaras izlemt, ka attiecīgā pārvadāšana ir veikta saskaņā ar Regulu Nr. 1/2005. Tā kā Finanzgericht Hamburg radās šaubas par Regulas Nr. 1/2005 un Regulas Nr. 817/2010 interpretāciju, tā 2014. gada 14. oktobrī nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Hauptzollamt, Francijas valdība un Komisija. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu tiesas sēde nav notikusi.

20.

Lai gan dzīvnieku pārvadāšanas noteikumi ir detalizētu tehnisko specifikāciju priekšmets, tie ir īpaši neskaidri. Nav brīnums, ka tie ir bijuši vairāku tiesvedību priekšmets Tiesā, tostarp par tiem vairākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegusi pati iesniedzējtiesa. ( 5 ) Šajā ziņā izskatāmais jautājums nav nekāds izņēmums, kurā uzmanība galvenokārt pievērsta vārdu salikuma “vismaz vienu stundu” interpretācijai, kas ietverts 14+1+14 noteikumā.

21.

Šķiet, ka pamatlietā attiecīgās pārvadāšanas ilgums bija 30,5 stundas. Kopējais faktiskais pārvadāšanas laiks, kura laikā kravas automašīna fiziski pārvietojās, bija 19,5 stundas. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka kravas automašīnas šoferis ieturēja 10 stundu pārtraukumu, lai ievērotu Regulā Nr. 561/2006 minētās prasības. Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tas nav skaidri norādīts, jāuzsver, ka šo secinājumu darba pieņēmums ir tāds, ka šajā atpūtas laikposmā dzīvnieki netika izkrauti.

22.

Tāpēc, uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, pareizi interpretējot 14+1+14 noteikumu, atpūtas laikposmu maksimālais ilgums ir ierobežots un vai tos var izmantot citiem nolūkiem, kas nav pārvadājamo dzīvnieku labturība. Citiem vārdiem sakot: vai tas, ka saskaņā ar šo noteikumu atpūtas laikam jābūt “vismaz vienu stundu” ilgam, var atļaut dzīvniekus ļoti ilgi turēt ievietotus stāvošā transportlīdzeklī?

23.

Iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumu par mijiedarbību starp noteikumiem par dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā un autotransporta vadītāju maksimālajiem transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem un minimālajiem atpūtas laikposmiem. Tāpēc šajos secinājumos šim jautājumam nepievēršos.

24.

Hauptzollamt pievienojas iesniedzējtiesas viedoklim, saskaņā ar kuru no 14+1+14 noteikumā ietverta vārdu salikuma “it īpaši” izriet, ka DG SANCO interpretācija par šo tiesību normu (kas minēta iepriekš 15. punktā) ne vienmēr ir pareiza. Finanzgericht Hamburg atbalsta tādu interpretāciju, ka maksimālo 28 stundas ilgo pārvadājuma laiku var pārtraukt ar vairākiem atpūtas laikposmiem, no kuriem vienam jābūt vismaz vienu stundu ilgam, un šie atpūtas laikposmi kopā nedrīkst pārsniegt 14 stundas, kas ir vienas pārvadāšanas maksimālais ierobežojums saskaņā ar 14+1+14 noteikumu.

25.

Francijas valdība norāda, ka 14+1+14 noteikumu nevar interpretēt tā, ka tajā atļauts pārmērīgi ilgs atpūtas laiks, kas nelabvēlīgi ietekmētu dzīvnieku labturību. Pēc šīs valdības domām, vārdu salikums “it īpaši” attiecas ne tikai uz dzīvnieku barošanu un padzirdināšanu, bet aptver arī darbības, kuru mērķis ir aizsargāt dzīvnieku labturību. Turklāt Francijas valdība neuzskata, ka iespējams 10 stundas turēt dzīvniekus ievietotus transportlīdzeklī, nekaitējot Regulas Nr. 1/2005 mērķim.

26.

Komisija uzskata, ka saskaņā ar 14+1+14 noteikumu maksimālais iespējamais pārvadājuma laiks ir 29 stundas, izņemot turpmāk 32. punktā minēto ārkārtas situāciju. Turklāt Komisija uzskata, ka atpūtas laiku nevar izmantot nolūkos, kas neattiecas uz dzīvnieku labturību. Komisija apgalvo, ka apstākļa vārds “it īpaši” nepamato atšķirīgu viedokli, jo šiem vārdiem seko vārdi “padzirdināt un, ja vajadzīgs, pabarot”.

27.

Kā redzēsim turpmāk, ne 14+1+14 noteikuma formulējums, ne konteksts arī nesniedz atbildi uz iepriekš 22. punktā uzdoto jautājumu. Jo īpaši jēdzieni, kuri, no vienas puses, ir raksturīgi Regulas Nr. 1/2005 pamattekstam un, no otras puses, tā I pielikumā norādītajām definīcijām, tiek lietoti nekonsekventi un nevienveidīgi gan iekšēji katrā dokumentā, gan it īpaši to savstarpējā saistībā. Tādēļ visos šajos secinājumos diemžēl ir jānorāda precīzs noteikumu kopums, attiecībā uz kuru šie jēdzieni tiek lietoti.

28.

Iepriekšējā punktā minētās nekonsekvences dēļ pilnīga prioritāte ir jāpiešķir Regulas Nr. 1/2005 mērķim, kas ir pilnīgi skaidrs. Tas ir saistīts ar 14+1+14 noteikuma interpretāciju tā, ka tiek noteikts skaidrs ierobežojums nekustīgā transportlīdzeklī pavadītiem atpūtas laikposmiem.

29.

Nav strīda par Regulas Nr. 1/2005 mērķi: nepārvadāt dzīvniekus tādā veidā, kas varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas ( 6 ). Tas atbilst LESD 13. pantam, saskaņā ar kuru dzīvnieki ir jutīgas būtnes. Tādējādi šajā noteikumā tiek pieprasīts, lai Savienība un tās dalībvalstis, veidojot un īstenojot Savienības lauksaimniecības politiku, pilnībā ievēro dzīvnieku labturības prasības ( 7 ).

30.

Tomēr, pirms turpināt, ir nepieciešams, pirmkārt, pilnībā iepazīties ar 14+1+14 noteikumu.

31.

14+1+14 noteikums ir daļa no Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma noteikumu kopuma par “dzirdināšanas un barošanas intervālu, pārvadājuma laiku un atpūtas laiku”. Tas attiecas uz dzīvnieku fizisko pārvadāšanu, izmantojot autotransporta līdzekļus, kuri atbilst noteiktām minimālajām dzīvnieku labturības prasībām (attiecībā uz transportlīdzekļa jumtu un grīdu, dzīvnieku pakaišiem, barošanu, starpsienām, vecuma normām, ūdensapgādi, ventilācijas un navigācijas sistēmām). Ja šīs prasības ir ievērotas, tad ar transportlīdzekli liellopus drīkst pārvadāt 14 stundas, pēc tam tiem ir “jādod vismaz vienu stundu ilgs atpūtas laiks, [it īpaši,] lai tos varētu padzirdināt un, ja vajadzīgs, pabarot”, pirms (iespējams) tos pārvadāt vēl ne vairāk par 14 stundām. Pēc tam saskaņā ar šī pielikuma V nodaļas 1.5. punktu liellopi ir jāizkrauj, jāpabaro un jāpadzirdina, kā arī tiem jādod atpūta vismaz 24 stundas.

32.

Izņēmuma kārtā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļas 1.8. punktu (turpmāk tekstā – “+2 noteikums”) kopējo “pārvadājuma laiku”, kā šis jēdziens izmantots pielikumā, var pagarināt par divām stundām, bet tikai tad, ja tas būtu dzīvnieku interesēs. Atrašanās tuvu galamērķim ir tipisks piemērs situācijai, kad izturēt vēl divas stundas pārvadājuma dzīvniekiem varētu radīt mazākas ciešanas nekā to izkraušana un iekraušana, kas ir vispārzināmi saspringta pieredze ( 8 ).

33.

Kā redzams no iepriekš minētā, 14+1+14 noteikumā tieši nav paredzēts ne tas, cik ilgi var būt maksimālie atpūtas laikposmi, ne tas, kādas darbības var veikt šādos laikposmos.

34.

Arī atsauce uz judikatūru neatrisina šo jautājumu: Tiesa ir vienīgi nospriedusi, ka 14+1+14 noteikums “maksimālais pārvadāšanas ilgums ir 28 stundas, kam pa vidu pēc pirmajām 14 stundām ir vismaz vienu stundu ilgs atpūtas posms. [..] Tātad [šis noteikums] ir jāsaprot tādējādi, ka ar to ir atļauts maksimālais pārvadāšanas ilgums 28 stundas, kam pa vidu ir vismaz vienu stundu ilgs atpūtas posms” ( 9 ).

35.

Tā kā 14+1+14 noteikums nesniedz skaidru atbildi uz izskatāmo jautājumu, ir jāizpēta daži citi Regulas Nr. 1/2005 aspekti.

36.

Regulas Nr. 1/2005 2. pantā ir definēti vairāki pamatjēdzieni tās piemērošanai. Šīs definīcijas ir, tai skaitā, pārvadājums (“viss pārvadāšanas process no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai, ietverot izkraušanu, ievietošanu un iekraušanu pārvadājuma starpposma punktos”) un pārvadāšana (“dzīvnieku pārvietošana ar vienu vai vairākiem transportlīdzekļiem un ar to saistītās darbības, tostarp iekraušana, izkraušana, pārkraušana un atpūta, līdz brīdim, kad tiek pabeigta dzīvnieku izkraušana galamērķa vietā”). ( 10 )

37.

Vispārīgi runājot, no Regulas Nr. 1/2005 2. panta definīcijām izriet, ka pirms un pēc pārvadājuma dzīvniekiem vienmēr ir vismaz 48 stundu atpūtas rezerve ārpus transportlīdzekļa ( 11 ). Attiecīgi pārvadājums nebeidzas, līdz dzīvnieki uz 48 stundām tiek izmitināti izkraušanas vietā.

38.

Tagad Regulas Nr. 1/2005 2. pantā mēģināts saglabāt dihotomiju starp “pārvadājumu” un “pārvadāšanu” tādā nozīmē, ka pirmais no minētajiem aptver visu loģistikas darbību, bet pēdējais – tikai faktisko fizisko pārvietošanu. Tomēr atšķirībā no iepriekšējās redakcijas ( 12 ) tagad ir savādi, ka “pārvadāšanas” jēdziens ietver atpūtu. Jo, ja saskaņā ar šo noteikumu “pārvadājums” ir visu pārvadāšanas un atpūtas laiku kopsumma, atpūtu pievienojot “pārvadāšanas” jēdzienam, tad vajag jautāt, kāda atšķirība faktiski paliek starp pārvadājumu un pārvadāšanu. Šo acīmredzamo konsekvences trūkumu ietekmē šīs regulas I pielikumā lietoto terminu interpretācija, pie kuras atgriezīšos turpmāk 46. punktā.

39.

Regulas Nr. 1/2005 2. pantā definēta arī atpūtas vieta, proti, “jebkura apstāšanās vieta pārvadājuma laikā, kas nav galamērķa vieta”, dzīvniekus izkraujot vai neizkraujot. Tomēr nav definēts pats atpūtas laika jēdziens, kas ir izskatāmā jautājuma uzmanības centrā. Par šo punktu Regulas Nr. 1/2005 priekšgājējā tiesību aktā ( 13 ) bija iekļauta definīcija, proti, “nepārtraukts laiks braucienā, kurā dzīvnieki netiek pārvietoti ar transportlīdzekļiem”. Tomēr šajā definīcijā netiek norādīts, vai atpūtas laiku var pavadīt transportlīdzeklī, ne kādam jābūt tā nolūkam (ja tāds ir). Tādēļ arī tā netiek atrisināts izskatāmais strīds.

40.

Pēc tam vēlos vērst uzmanību uz kādu Regulas Nr. 1/2005 centrālo tiesību normu, ko minējušas daudzas no personām, kuras ir iesniegušas apsvērumus, proti, 3. pantu. Tā pirmajā teikumā ietverts tas, uz ko atsaukšos kā “vispārējo klauzulu” par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas laikā. Vispārējā klauzula ir formulēta ar obligātiem izteicieniem un tiek piemērota vienmēr, kad tiek piemērota regula. Turklāt vispārējā klauzula ir formulēta negatīvā, nevis pozitīvā izteiksmē. Neatkarīgi no prasības aizliegt uzvedību, kas varētu nodarīt kaitējumu vai radīt nevajadzīgas ciešanas dzīvniekiem, pienākums atturēties no tās nav atkarīgs no citiem faktoriem, piemēram, zināma laikposma beigām vai minimālā ģeogrāfiskā attāluma.

41.

Regulas Nr. 1/2005 3. panta otrajā teikumā ir norādītas noteiktas pamatprasības, kas jāievēro ikvienam, kurš vēlas pārvadāt dzīvniekus. Šīs prasības ir formulētas pozitīvā izteiksmē un konsekventi jāievēro visā “pārvadāšanas” laikā (kā noteikts 2. pantā). Lai gan vārdu izvēle (“turklāt”) norāda, ka šīs prasības tiek piemērotas neatkarīgi un papildus vispārējai klauzulai, 3. panta virsrakstā tomēr norādīts, ka vispārīgie nosacījumi par dzīvnieku pārvadāšanu ir kumulatīvi.

42.

Aprobežošos ar piebildi, ka, lai konstatētu, vai ir pārkāpts 3. pants – pārkāpums, kura rezultātā principā var piemērot sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 25. pantu, – man šķiet, ka tiek prasīts visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus.

43.

Visbeidzot, bet tas ir ne mazāk svarīgi, turpmāk 51. un 52. punktā atgriezīšos pie likumdošanas konteksta, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1/2005.

44.

Iepriekš izteikto piezīmju rezultātā nonācu pie šāda viedokļa:

45.

Pirmkārt, ievadam vēlos norādīt, ka piekrītu iesniedzējtiesai, ka 14+1+14 noteikums pieļauj izmantot atpūtas laiku vairākas reizes, ne tikai vienu, ja vien vismaz viena atpūtas stunda tiek izmantota pēc ne vairāk kā 14 fiziskas pārvietošanās stundām (piemēram, 7+1+7+1½+12½). Pretējā gadījumā šis noteikums man šķistu pilnīgi nekontrolējams: autovadītāji tiktu mudināti nogaidīt 14 stundas, pirms apstāties savu personīgo darīšanu kārtošanai. Turklāt tas varētu radīt jautājumu, vai jebkura piespiedu apstāšanās, piemēram, ceļu remontdarbu, satiksmes sastrēguma dēļ vai pie vilciena pārbrauktuves ietilpst jēdzienā “atpūta”.

46.

Tālāk, runājot par “vismaz vienu stundu ilga atpūtas laika” neskaidro nozīmi, Regulas Nr. 1/2005 I pielikumā nav iekļautas nekādas definīcijas. Tāpēc iespējams piemērot vispārējās definīcijas, kas minētas šīs regulas 2. pantā.

47.

Diemžēl, šīs definīcijas gluži vienkārši nav izmantojamas, interpretējot Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļu: pirmkārt, vispārējā “pārvadājuma” definīcijā šīs regulas 2. pantā ietverti pa ceļam izmantotie atpūtas laiki. Turpretī šīs nodaļas virsrakstā ir atsauce uz “pārvadājuma laikiem” un “atpūtas laikiem”, it kā tos savstarpēji pretnostatot. Otrkārt, izpratne par “pārvadājumu” regulas 2. pantā kā kaut ko tādu, kas parasti robežojas ar diviem 48 stundu laikposmiem (skat. iepriekš 37. punktu), šķiet, ir pretrunā ar termina “pārvadājuma laiks” izmantošanu minētās nodaļas 1.5. punktā, saskaņā ar kuru 24 stundu atpūtas laiks “neitralizē” līdz tam veiktos pārvadāšanas laikposmus. Treškārt, kā minēts iepriekš 38. punktā, jēdziens “pārvadāšana” tagad ietver “atpūtu”. Tas ir pretstatā 14+1+14 noteikumam, kas atšķir “atpūtas laikus”, no vienas puses, un “braucienu” vai “pārvadāšanu”, no otras puses ( 14 ).

48.

Šis acīmredzamais konsekvences trūkums liek interpretēt 14+1+14 noteikumu saskaņā ar tā tekstu, ņemot vērā pašas Regulas Nr. 1/2005 pamatmērķi; šis mērķis ir noteikts iepriekš 29. punktā.

49.

Nav strīda par to, ka pārvadājumi (kas izmantoti Regulas Nr. 1/2005 2. pantā), it īpaši, ilgstošie pārvadājumi, var radīt neērtības pārvadātajiem dzīvniekiem. Protams, šķiet, ka regulas pamatā ir priekšnoteikums, ka ikviens pārvadājums, kas saistīts ar dzīvnieku ieslodzīšanu, iekraušanu un izkraušanu, kā arī to, ka tiem, iespējams, nav pieejama pārtika un ūdens, rada tiem zināmas ciešanas. Šajā nozīmē šīs regulas mērķis ir vienkārši novērst pārvadāšanu, kas dzīvniekus ievaino un rada tiem nevajadzīgas ciešanas, vai varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas. Tātad šajā regulā kā nepieciešamais ļaunums akceptētas zināmas neērtības dzīvniekiem pārvadāšanas laikā, bet mēģināts tās samazināt līdz minimumam. Tomēr šīs neērtības var sasniegt tādu līmeni, ka tās vairs nav attaisnotas un kļūst par nevajadzīgām ciešanām. Bet kad tā notiek?

50.

Šeit jāpiekrīt Komisijai, ka, ja kopējie “pārvadājuma laiki un atpūtas laiki”, kas noteikti Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļas 1.4. punkta d) apakšpunktā, pārsniedz 29 stundas – proti, pievienojot 14+1+14 noteikuma trīs sastāvdaļas – kas pats par sevi būtu Regulas Nr. 1/2005 pārkāpums, jo tas varētu radīt nevajadzīgas ciešanas dzīvniekiem. Protams, tas neietekmē +2 noteikuma piemērošanu.

51.

Pamatojot savu viedokli, vēlos norādīt, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1/2005 mērķis nepārprotami ir pēc iespējas samazināt līdz minimumam tālus pārvadājumus (šīs regulas 2. panta izpratnē), kas saistīti ar dzīvnieku pārvadāšanu ( 15 ). Pretrunā ar šo mērķi būtu ļaut beztermiņa atpūtas laiku pavadīt transportlīdzekļa iekšpusē, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļas 1.5. punktu nedarbojas kā līdz tam veiktā faktiskā pārvadāšanas laika “neitralizēšana”. Manu viedokli nemaina tas, ka Padome, pieņemot regulu, neievēroja ne ekspertu padomu ierobežot liellopu pārvadājumu laiku līdz 24 stundām ( 16 ), ne Komisijas priekšlikumu par 9 stundu pārvadāšanas laika ierobežojumu, kam seko 12 stundu atpūtas laiks (kas varēja tikt atkārtots) ( 17 ). Patiešām, lai gan Padome būtībā izvēlējās nemainīt Direktīvas 91/628 VII nodaļas pielikumā norādītos noteikumus par pārvadājuma laikiem un atpūtas laikiem, nevaru iedomāties, ka Padome, lai “pilnībā ievērotu dzīvnieku labturības prasības” likumdošanas procesā saskaņā ar Dzīvnieku labturības protokolu, bija domājusi par nenoteiktiem atpūtas laikiem transportlīdzeklī.

52.

Tā ir taisnība, ka spriedumā Interboves (C‑277/06, EU:C:2008:548), uz kuru atsaucās puses šajā tiesvedībā, Tiesa paredzēja, ka “pārvadājuma laiki” saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļu varētu pārsniegt 28 stundas. Tomēr tā rezultātā mans viedoklis nemainās. Spriedumā Interboves Tiesa interpretēja Direktīvas 91/628 noteikumus par pārvadājuma laikiem un atpūtas laikiem. Šie noteikumi sākumā tika pieņemti, lai novērstu tehniskus šķēršļus dzīvu dzīvnieku tirdzniecībā un ļautu tirgus organizācijām vienmērīgi darboties, vienlaikus kā sekundāro mērķi nodrošinot apmierinošu aizsardzības līmeni attiecīgajiem dzīvniekiem ( 18 ). Saskaņā ar Regulu Nr. 1/2005 šī mērķu līdzsvarošana, šķiet, ir mainījusies: tagad tās primārais mērķis ir dzīvnieku aizsardzība, likumdošanas saskaņošanai ir pakārtots raksturs ( 19 ). Katrā ziņā spriedums Interboves jālasa piesardzīgi, jo pretējā gadījumā negodīgi pārvadātāji varētu izmantot priekšrocības, kas raksturīgas atšķirībām starp noteikumiem par autopārvadājumiem un pārvadājumiem pa jūru ( 20 ).

53.

Attiecīgi iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] norādītajam, ka “ceļojuma ilgums varētu būt, piemēram, 50 stundas, kas sastāvētu no diviem (maksimālajiem) pārvadāšanas periodiem, kas katrs ir 14 stundu ilgs, starp kuriem būtu 22 stundu ilgs atpūtas laiks” ( 21 ), nav nozīmes, izskatot šo lietu. Katrā ziņā nav minēts, vai 22 stundu ilgu atpūtas laiku varētu likumīgi pavadīt nekustīgā transportlīdzeklī.

54.

Otrkārt, +2 noteikumā paredzēts, ka “pārvadājuma laikus” (nevis “pārvadājumu” saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 2. pantu) – proti, kopējos fiziskās pārvietošanās laikus starp katru “neitralizējošo” 24 stundu atpūtas laiku, nevis atsevišķus tās posmus – dzīvnieku interesēs var pagarināt par divām stundām, it īpaši, ņemot vērā galamērķa vietas tuvumu. Šķiet, ka +2 noteikums tādējādi liecina, ka standarta situācijā “pārvadājuma laikiem” (vēlreiz: nevis “pārvadājumam” saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 2. pantu) ir noteikts maksimālais ierobežojums, kas, cik saprotu, uz labu vai uz sliktu ir 28 stundas 14+1+14 noteikuma gadījumā.

55.

Tāpēc, manuprāt, “vismaz vienu stundu ilgam atpūtas laikam”, iespējams, nekad nebūs tādas sekas kā “pārvadājuma laikiem un atpūtas laikiem”, kas saskaņā ar 14+1+1 noteikumu pārsniedz 29 stundas (vai attiecīgā gadījumā 31 stundu saskaņā ar +2 noteikumu). No otras puses, “pārvadājums” Regulas Nr. 1/2005 2. panta izpratnē var sastāvēt no vairākiem 29 stundu “pārvadājuma laikiem un atpūtas laikiem” saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļu, ar noteikumu, ka katrs 29 stundu laikposms tiek atdalīts ar 24 stundu laikposmiem, kad dzīvnieki ir jāizkrauj, jāpabaro, jāpadzirdina un jāatpūtina.

56.

Tomēr neatkarīgi no tā, vai tiek prasīts arī, lai atpūtas laikam būtu konkrēts mērķis?

57.

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka minimālo vienas stundas atpūtas laiku var pagarināt tikai tādu iemeslu dēļ, kas attiecas uz dzīvnieku labturību. Francijas valdības nostāja ir mazāk stingra: atpūtas laiki nedrīkst pārsniegt samērīgu laikposmu, pēc kura dzīvnieku traumu vai nevajadzīgu ciešanu novēršanas pamatprincips vairs netiktu ievērots.

58.

Manuprāt, ir skaidrs, ka visai pārvadāšanas darbībai vai, ja vēlaties, “pārvadājumam” (tai skaitā atpūtai) jāatbilst visām Regulas Nr. 1/2005 prasībām. Patiešām, atbilstoši Tiesas nospriestajam, šķiet, ka Savienības likumdevējs, pamatojoties uz zinātniskiem un ar veterinārijas jomu saistītiem pētījumiem, kā arī vērtējumu, kas veikts par Savienības tiesību aktu piemērošanu dzīvnieku aizsardzības jomā, ir uzskatījis, ka, ja šīs regulas noteikumi par dzīvnieku veselību vairs netiek ievēroti, tad dzīvnieku labturība var tikt apdraudēta un to vairs nevar garantēt ( 22 ). Tam ir vismaz divas nozīmes.

59.

No vienas puses, atpūtas laikiem jāatbilst vispārējai klauzulai. Tas ietver pienākumu atturēties no (iespējamas) ievainojumu vai nevajadzīgu ciešanu radīšanas dzīvniekiem, nevis pienākumu rīkoties vienīgi to interesēs. Protams, parasti laikā, kad transportlīdzeklis ir apstājies, dzīvniekiem tiks radītas mazākas ciešanas nekā laikā, kad tas atrodas kustībā: piemēram, pārvadājamiem dzīvniekiem ir mazāks risks zaudēt līdzsvaru vai ciest no kinetozes ( 23 ). Tomēr nevaru izslēgt iespēju, ka atpūtas laiks, ar ko kopējie “pārvadājuma laiki un atpūtas laiki” saskaņā ar 14+1+14 noteikumu nepārsniedz 29 stundas, tomēr varētu radīt ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas dzīvniekiem. Izmantojot piemēru, nedomāju, ka vispārējā klauzula ļauj dzīvniekus fiziski pārvietot vienu stundu, kam seko transportlīdzekļa iekšpusē pavadīts 27 stundu atpūtas laiks, pirms pārvietot tos vēl stundu.

60.

Pēc tam atpūtas laikā noteikti un konsekventi jāievēro vairāki Regulā Nr. 1/2005 noteiktie pienākumi. Šeit, pirmkārt un galvenokārt, domāju par tiem, kas izriet no Regulas Nr. 1/2005 3. panta otrā teikuma, kā arī tās I pielikumā, it īpaši VI nodaļā, minētajām prasībām, kas piemērojamas “tāliem pārvadājumiem”, kā noteikts šīs regulas 2. pantā.

61.

Man personīgi 14+1+14 noteikumā minētajā ir pārāk grūti saskatīt, ka dzīvniekiem ir jādod “atpūtas laiks, it īpaši, lai tos varētu padzirdināt un, ja vajadzīgs, pabarot”. Lai gan šāda rīcība nepārprotami ir dzīvnieku interesēs, ar šo izteicienu, šķiet, nekas vairāk netiek piebilsts pie pozitīvajām prasībām, kas jau izriet no Regulas Nr. 1/2005 ( 24 ). Turklāt pretarguments ir skaidrs: termins “it īpaši” nepārprotami neizslēdz atpūtas laika iespēju, kas nav tikai dzīvnieku interesēs. Atbilstoši iepriekš 45. punktā norādītajam kā politiska kompromisa izteiksmi 14+1+14 noteikumu vajadzētu izprast ar noteiktu pragmatismu.

62.

Vai atpūtas laikā netiek ievērotas Regulā Nr. 1/2005 minētās prasības noteikšana, ir faktu vērtējums, kas ir valsts iestāžu un galu galā valstu tiesu kompetences jautājums. Tomēr jāatceras, ka saistībā ar eksporta kompensācijām eksportētājam ir jāpierāda, ka ir ievēroti kompensāciju piešķiršanas nosacījumi ( 25 ). Pieņemot, ka visi pārējie apstākļi ir vienādi, man šķiet, ka jo ilgāks ir atpūtas laiks, jo eksportētājam būs grūtāk to darīt.

63.

Turklāt Regulas Nr. 1/2005 22. panta (“Aizkavēšanās pārvadāšanas laikā”) 2. punktā tiek pieprasīts, “ja dzīvnieku sūtījums pārvadāšanas laikā ir jāaiztur ilgāk nekā divas stundas, kompetenta iestāde nodrošina, lai tiktu veikti pienācīgi pasākumi dzīvnieku aprūpei un, vajadzības gadījumā, to pabarošanai, dzirdināšanai, izkraušanai un izmitināšanai”. Nesaskatu nekādu pamatotu iemeslu, kāpēc šis divu stundu noteikums mutatis mutandis nevarētu būt kā kritērijs attiecībā uz pārvadātājiem, ja apstāšanos var attiecināt uz tiem. Turklāt ar to tiek atbalstīts viedoklis, ka vienkārši nav iespējama doma, ka liellopus varētu turēt ievietotus stāvošā transportlīdzeklī uz 14 stundām neizkraujot, kā to ierosina iesniedzējtiesa.

64.

Pievēršoties pamatlietai, esmu ņēmis vērā to, ka attiecīgās pārvadāšanas ilgums pārsniedz 29 stundas un saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju Masterrind nav atsaukusies uz +2 noteikumu. Tomēr, tā kā attiecīgās pārvadāšanas galamērķa vieta bija Maroka, ļoti šaubos, vai Masterrind varētu būt iespējams atsaukties uz +2 noteikumu. Tādēļ sliecos domāt, ka attiecīgā pārvadāšana neatbilst 14+1+14 noteikumam un prasība būtu jānoraida kā nepamatota.

65.

Katrā ziņā uzskatu, ka, izņemot ārkārtējus apstākļus, 10 stundu “atpūtas laiks”, kas pavadīts nekustīgā transportlīdzeklī, nevar būt attaisnojams un tādējādi var radīt dzīvniekiem nevajadzīgas ciešanas. Iesniedzējtiesas ziņā ir konstatēt apstākļus, kādos notika 10 stundu atpūta.

66.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka, pareizi interpretējot Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļas 1.4. punktā minēto noteikumu, šajā punktā minētie “pārvadājuma laiki un atpūtas laiki” var ietvert vairāk nekā 1 stundas atpūtas laiku vai vairākus atpūtas laikposmus, ar noteikumu, ka vismaz 1 stundu ilgs atpūtas laiks sadala katru apvienotu maksimāli 14 stundu fiziskas pārvietošanas laiku, turklāt ar to netiktu pārkāptas citas šajā regulā noteiktās prasības. Šis jautājums ir jāpārbauda valsts tiesai. Tomēr, kamēr dzīvnieki sasniedz galamērķa vietu, kas definēta šīs regulas 2. pantā, šīs regulas I pielikuma V nodaļas 1.5. punktā paredzēts, ka tie ir jāizkrauj, jāpabaro, jāpadzirdina un jāatpūtina vismaz 24 stundas katru 29 stundu laikā pēc to pirmās iekraušanas nosūtīšanas vietā, kas definēta šajā pašā tiesību normā. Tas tā ir, neietekmējot iespēju saskaņā ar šīs nodaļas 1.8. punktu dzīvnieku interesēs pagarināt pārvadājuma laiku par divām stundām, it īpaši, ņemot vērā galamērķa vietas tuvumu.

67.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalsts administratīvajai iestādei, kas atbild par eksporta kompensācijas maksājumiem, ir saistošs atzinums, ko sniedzis citas dalībvalsts pilnvarotais veterinārārsts, saskaņā ar kuru pārvadājums (Regulas Nr. 1/2005 2. panta izpratnē), kam piemērotas eksporta kompensācijas, neatbilda dzīvnieku labturības noteikumiem.

68.

Kā norādījušas puses šajā tiesvedībā, Tiesas judikatūrā šis jautājums ir plaši izskatīts.

69.

Spriedumā Viamex Agrar Handel Tiesai bija jāinterpretē Regulas Nr. 817/2010 iepriekšējais īstenošanas mēģinājums ( 26 ). Atšķirībā no ģenerāladvokāta ( 27 ) šajā lietā izmantotās pieejas Tiesa nosprieda, ka tas, ka eksportētājs iesniedz Regulā Nr. 615/98 (tagad – Regula Nr. 817/2010) minētos dokumentus, nav uzskatāms par neapstrīdamu pierādījumu, ka ir ievēroti piemērojamie eksporta kompensācijas noteikumi vai ievēroti noteikumi par dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā. Šo dokumentu nodrošinātie pierādījumi ir pietiekoši tikai, ciktāl kompetentās maksājumu iestādes rīcībā nav informācijas, kura tai ļautu secināt, ka nav ievēroti dzīvnieku labturības noteikumi pārvadāšanas laikā. Šai iestādei ir pienākums izanalizēt šos pierādījumus un jebkādus citus tās rīcībā esošus pierādījumus, lai tā varētu atzīt, vai šie noteikumi ir vai nav ievēroti, un nolemt piešķirt vai nepiešķirt eksporta kompensāciju ( 28 ).

70.

Tomēr Tiesa ir arī nospriedusi, ka ar to kompetentā maksājumu iestāde netiek pilnvarota patvaļīgi apšaubīt pierādījumus, kurus eksportētājs ir pievienojis savam eksporta kompensācijas pieteikumam. Kompetentā maksājumu iestāde atzinumu par neatbilstību var izdarīt tikai, pamatojoties uz Regulā Nr. 615/98 (tagad – Regula Nr. 817/2010) minētajiem dokumentiem un/vai jebkādu citu objektīvu apstākli, kas ietekmē dzīvnieku labturību. Tā nevar norādīt tikai uz pieņēmumiem vai šaubām par izpildi, bet tai ir jāpamatojas uz objektīviem un konkrētiem apstākļiem saistībā ar dzīvnieku labturību un katrā ziņā jānorāda uz iemesliem, kuru dēļ tā uzskata, ka eksportētāja iesniegtie pierādījumi neļauj tai secināt, ka ir ievēroti dzīvnieku labturības noteikumi ( 29 ).

71.

Šo nolēmumu Tiesa vēlāk apstiprināja spriedumā Heemskerk un Schaap, kas izskatīts virspalātā ( 30 ).

72.

Abās iepriekš minētajās lietās eksportētāja rīcībā bija valsts pilnvarotā veterinārārsta apliecinājums, kas apstiprina attiecīgā jūras kuģa un tādējādi transporta atbilstību dzīvnieku labturības noteikumiem. Pamatlieta attiecas uz pretēju situāciju: valsts pilnvarotais veterinārārsts ir apliecinājis, ka pārvadājums nav noticis atbilstoši dzīvnieku labturības prasībām pārvadāšanas laikā. Eksportētājs apstrīd šo viedokli.

73.

Tagad, pretēji Hauptzollamt apgalvotajam, tas, ka Regulas Nr. 817/2010 5. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas vienīgi uz situācijām, kurās nav ievērotas dzīvnieku labturības prasības, nevis situācijām, kurās tās ir ievērotas, loģiski nenozīmē, ka kompetentā maksājumu iestāde var atteikt samaksāt par pārvadāšanu, kas faktiski atbilst šīm prasībām. Patiešām, saskaņā ar Regulas Nr. 817/2010 1. pantu eksporta kompensāciju maksājumu par dzīviem liellopiem piešķir tikai tad, ja dzīvnieku pārvadāšanas laikā uz pirmo izkraušanas vietu galamērķa trešā valstī ir ievērots Regulas Nr. 1/2005 3.–9. pants un tajos minētie pielikumi, kā arī pati Regula Nr. 817/2010. Ne vairāk, ne mazāk. Patiesībā eksporta kompensāciju procedūras (procedūras, kas piemērojamas eksporta kompensācijām, kas tiek pieprasītas par dzīvu liellopu eksportu) mērķis ir vienkārši nodrošināt, ka attiecīgais produkts atbilst visiem nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai saņemtu kompensāciju ( 31 ).

74.

Tāpēc nav būtiski tas, ka eksportētājam, lai tiktu apmierināts lūgums par eksporta kompensācijām, ir jāpierāda, ka ievēroti visi nosacījumi, jo runa ir vienīgi par pierādīšanas pienākumu sadalījumu. Tas nekādā gadījumā nemaina faktu, ka eksporta kompensāciju shēmas mērķis ir veicināt lēmumus, kas būtībā ir pareizi, neatkarīgi no tā, vai ar tiem tiek apmierināti vai noraidīti šādi lūgumi, saskaņā ar vispārējo principu, ka administratīvajām iestādēm jārīkojas atbilstoši tiesību aktiem.

75.

Vēl jo vairāk man jāatzīst, ka grūti piekrist viedoklim, ka valsts pilnvarota veterinārārsta izsniegtu apliecinājumu tās tiesiskās sistēmas izpratnē, kuras daļa ir Regula Nr. 817/2010, spēkā esamība un ietekme attiecas vienkārši uz izbraukšanas vietas dalībvalsts tiesībām, nevis Savienības tiesībām ( 32 ).

76.

Tādējādi iepriekš 69.–71. punktā minētā judikatūra pretēji attiecas uz izskatāmo situāciju. No tā izriet, ka valsts pilnvarota veterinārārsta izsniegts apliecinājums, kurā apliecināts, ka pārvadājumā, par kuru ir pieprasītas eksporta kompensācijas, netiek ievēroti dzīvnieku labturības noteikumi, nav uzskatāms par neapstrīdamu pierādījumu.

77.

Mani nepārliecina daži argumenti, kas tika izteikti, lai pamatotu pretēju viedokli.

78.

Pirmkārt, jānoraida Hauptzollamt iesniegtais arguments, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 817/2010 2. panta 3. punktā minētais dokuments ir “pienācīgi aizpildīts” un tādēļ var tikt pārskatīts saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu vienīgi tad, ja valsts pilnvarots veterinārārsts izvešanas punktā apliecina, ka saskaņā ar šīs regulas 2. pantu veikto pārbaužu rezultāti ir apmierinoši. Pirmām kārtām terminu “pienācīgi aizpildīts” nevar interpretēt tā, ka ar to noteikts konkrēts pārbaužu rezultāts. Otrām kārtām šīs regulas 2. panta 4. punktā noteikts, ka 2. panta 3. punktā minētajā dokumentā ir jānorāda uz kopējo dzīvnieku skaitu, par kuriem ir pieņemta eksporta deklarācija, izņemot tādu dzīvnieku skaitu, kas pārvedot atnesušies vai kam bijis aborts, vai kas nobeigušies, vai attiecībā uz kuriem netika ievērotas Regulas (EK) Nr. 1/2005 prasības.

79.

Otrkārt, nepiekrītu argumentam, saskaņā ar kuru dzīvnieku labturības interesēs nevajadzētu būt iespējai pārskatīt apliecinājumus, ar kuriem konstatēts dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpums pārvadāšanas laikā. Mērķis aizsargāt dzīvnieku labturību, lai cik slavējams tas varētu būt, nevar pamatot atteikumu izmaksāt eksporta kompensācijas, ja, pretēji citas dalībvalsts pilnvarotā veterinārārsta izsniegtam apliecinājumam par neatbilstību, šie noteikumi faktiski nav pārkāpti.

80.

Acīmredzami nepamatots man šķiet pēdējais Hauptzollamt izteiktais arguments, kas pamatots ar Savienības finanšu interešu aizsardzību. Šīs intereses netiek pamatoti apdraudētas, ja dzīvnieku labturības noteikumi faktiski ir ievēroti. Turklāt, izskatot šādu argumentu kontekstā, hipotētiskā gadījumā, ja Komisija pārkāpj tiesiskuma principu, tad Tiesa līdzīgi neapstiprina naudas soda summu, kas piemērots par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumu, baidoties no finansiāliem zaudējumiem Savienībai ( 33 ).

81.

Lai būtu kā būdams, kā norādīja Hauptzollamt, Francijas valdība un iesniedzējtiesa, dzīvnieku fiziskā stāvokļa un veselības stāvokļa novērtēšanai vajadzīgas īpašas zināšanas un pieredze, tādēļ pārbaudes jāveic veterinārārstam ( 34 ). Šādu pārbaužu rezultāts ir faktiska vērtēšana uz vietas, kas ietver dzīvnieku veselības un labklājības sarežģītu un tehnisku novērtējumu. No tā izriet, ka kompetentai maksājumu iestādei piešķirtā rīcības brīvība, pārbaudot šādu apliecinājumu, kurā apstiprināts, ka nav ievēroti noteikumi par dzīvnieku labturību pārvadāšanas laikā, nav neierobežota ( 35 ) – drīzāk tā ir ierobežota tādā pašā veidā mutatis mutandis, kā norādīts iepriekš 70. punktā.

82.

Apstrīdot apliecinājumu par neatbilstību, eksportētājam pārliecinoši, izmantojot objektīvus pierādījumus, jāpierāda, ka uz valsts pilnvarotā veterinārārsta veikto novērtējumu nevar paļauties. Tomēr pats fakts, ka eksportētāja viedoklis atšķiras no valsts pilnvarotā veterinārārsta viedokļa par dzīvnieku stāvokli, par kuriem ir pieprasītas eksporta kompensācijas, nenozīmē, ka veterinārārsta vērtējums ir acīmredzami kļūdains vai pamatots ar kļūdainiem faktiem.

83.

Attiecībā uz valsts pilnvarotā veterinārārsta atzinumu juridiskajām sekām, kā norāda iesniedzējtiesa, veterinārārstu zināšanas neattaisno tādas pašas piesardzības ievērošanu no kompetentās maksājumu iestādes puses. Tādēļ jebkuri juridiskie secinājumi ir pilnībā pārskatāmi.

84.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka, izskatot pieteikumu par eksporta kompensāciju saskaņā ar Regulas Nr. 817/2010 4. panta 2. punktu, iestādei, kas ir atbildīga par eksporta kompensāciju maksājumiem, nav saistošs ieraksts, ko saskaņā ar minētās regulas 2. panta 3. punktu ir veicis valsts pilnvarotais veterinārārsts. Tomēr, ja šī iestāde nolemj atkāpties no šī veterinārārsta veiktā faktu vērtējuma par dzīvnieku veselību un labturību, ar ko ir pamatots minētais ieraksts, tai ir jāatsaucas uz objektīviem un konkrētiem pierādījumiem, kas attiecas uz dzīvnieku veselību un labturību. Ja šis pieteikums daļēji vai pilnībā tiek noraidīts, tad šīs iestādes pienākums ir katrā ziņā sniegt tā pamatojumu, bet eksportētājam šādā gadījumā ir jāpierāda, ka šīs iestādes izmantotie pierādījumi ir nenozīmīgi.

85.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai lietā C‑469/14 uz Finanzgericht Hamburg uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: