1.

Šī lieta attiecas uz publisko iepirkumu sakarā ar datorsistēmu piegādēm slimnīcām Polijā. Sākotnēji šīs līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas sabiedrībai Komputer Konsult Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “KK”). Esaprojekt Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “Esaprojekt”), kura arī iesniedza piedāvājumu, apstrīdēja šo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu valsts tiesā. Līguma slēgšanas tiesību piešķiršana tika atcelta, jo pieredze, uz kuru atsaucās KK, nebija pietiekama. KK tika lūgta precizēt savu pieredzes sarakstu. Grozītajā sarakstā KK atsaucās uz jaunu, trešās personas pieredzi. KK no jauna tika piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Esaprojekt no jauna tās pārsūdzēja, kā rezultātā šajā lietā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.

Valsts tiesa uzdod Tiesai virkni jautājumu, ar kuriem tā vēlas noskaidrot, pirmkārt, nosacījumus, saskaņā ar kuriem pretendenti var grozīt savu pieredzes sarakstu un atsaukties uz trešo personu pieredzi. Otrkārt, valsts tiesa lūdz izskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem pretendenta sniegtā informācija ir uzskatāma par “sagrozītu” saskaņā ar Direktīvas 2004/18/EK ( 2 ) 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu. Treškārt, valsts tiesa jautā, vai, lai izpildītu konkursa prasības, var atsaukties uz pieredzi, kura ir iegūta atsevišķu līgumu rezultātā, ja līgumslēdzēja iestāde nav tieši paredzējusi šādu iespēju.

3.

Direktīvas 2004/18 (turpmāk tekstā – “Direktīva”) 2. pantā ir paredzēts pārskatāmības un nediskriminācijas princips attiecībā uz piedāvājumiem publiskiem būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumiem.

4.

44. panta 1. punktā ir noteikts, ka līguma slēgšanas tiesības piešķir, tostarp pamatojoties uz 48. pantā paredzētajiem profesionālās un tehniskās kompetences vai iespēju kritērijiem. 44. panta 2. punktā ir paredzēts, ka minimālajiem iespēju līmeņiem “jābūt attiecinātiem uz minētā līguma priekšmetu un samērojamiem ar to”.

5.

Iedaļā “Kvalitatīvās atlases kritēriji” iekļautajā 45. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir paredzēts, ka dalība konkursā var tikt atteikta komersantam, “kas ir vainīgs nopietnā tādas sniegtās informācijas sagrozīšanā, kas prasīta saskaņā ar šo iedaļu, vai nav sniedzis šādu informāciju”, kā arī vispārīgi attiecībā uz 45. panta 2. punktu, ka “šā punkta īstenošanas nosacījumus dalībvalstis paredz saskaņā ar katras konkrētās valsts tiesību aktiem un ievērojot Kopienu tiesības”.

6.

48. panta 2. punktā ir noteikti veidi, kādos var pierādīt pieredzi, tostarp a) apakšpunktā ir paredzēts veikto būvdarbu un galveno veikto piegāžu vai sniegto pakalpojumu uzskaitījums.

7.

48. panta 3. punktā ir paredzēts, ka komersants “attiecīgā gadījumā un konkrēta līguma vajadzībām var izmantot citu juridisko personu kompetenci neatkarīgi no tā, kāds ir to starpā pastāvošo saistību tiesiskais raksturs”. Šādos gadījumos komersantam ir jāpierāda, ka “viņa rīcībā būs līguma izpildei vajadzīgie resursi, piemēram, uzrādot minēto juridisko personu apņemšanās rakstu par vajadzīgo resursu nodošanu komersanta rīcībā”.

8.

51. pantā “Papildu dokumentācija un informācija” ir noteikts, ka līgumslēdzēja iestāde “var uzaicināt komersantus papildināt vai precizēt sertifikātus un dokumentus, kas iesniegti saskaņā ar 45. līdz 50. pantu”.

9.

Ustawa Prawo zamówień publicznych (Likums par publiskajiem iepirkumiem) (turpmāk tekstā – “Ustawa PZP”) 2. panta 13. punktā ir noteikts, ka jēdziens “publiski līgumi” ir “tādi atlīdzības līgumi, kas ir noslēgti starp līgumslēdzēju iestādi un komersantu un kuru priekšmets ir pakalpojumi, piegādes vai būvdarbi”.

10.

Ustawa PZP 24. panta 2. punkta 3. apakšpunktā ir paredzēts, ka tiek izslēgti arī komersanti, kas “[..] ir snieguši nepatiesu informāciju, kura ietekmē vai var ietekmēt veiktās procedūras iznākumu [..]”.

11.

Ustawa PZP 26. pantā ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde var lūgt pretendentus iesniegt trūkstošo informāciju, izlabot kļūdas vai precizēt paziņojumus vai dokumentus.

12.

Šī lieta attiecas uz publiska iepirkuma procedūru par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu par datorsistēmu piegādi valsts slimnīcai Lodzas vojevodistē (Polija). Attiecīgā iepirkuma daļa attiecas uz integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) iegādi un piegādi administratīvās (pelēkās) daļas, kā arī medicīnas (baltās) daļas apkalpošanai Samodzielny Szpital Wojewódzki im. Mikołaja Kopernika (Vojevodistes neatkarīgā Nikolaja Kopernika vārdā nosauktā slimnīca).

13.

Saskaņā ar specifikācijām uz tiesībām slēgt līgumu varēja pieteikties komersanti, kuri tostarp var pierādīt, ka tie ir izpildījuši vismaz divus līgumus, kas ietver (attiecībā uz katru no minētajiem iepirkumiem): integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) piegādi, instalāciju, konfigurāciju un ieviešanu veselības aprūpes iestādes baltajā un pelēkajā daļā ar 200 minimālo gultu vietu skaitu par bruto vērtību vismaz PLN 450000,00 apmērā.

14.

Lai pierādītu, ka ir izpildīts minētais nosacījums, komersantiem bija jāiesniedz paziņojums un veikto integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) “galveno piegāžu” saraksts baltajā un pelēkajā daļā.

15.

Savā piedāvājumā KK norādīja divas pozīcijas attiecībā uz integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) piegādēm baltajā un pelēkajā daļā slimnīcām (i) Slupskā [Słupsk] (turpmāk tekstā – “piegāde Slupskā”) un (ii) Novi Sončā [Nowy Sącz] (turpmāk tekstā – “piegāde Novi Sončā”). Abas piegādes īstenoja sabiedrību konsorcijs Konsultant IT Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “KIT”) un KK.

16.

KK tika piešķirtas tiesības slēgt līgumu par integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) iepirkšanu un piegādi. Esaprojekt apstrīdēja šo lēmumu, galvenokārt apgalvojot, ka KK norādītie līgumi neatbilst konkursa prasībām attiecībā uz integrētās slimnīcas sistēmas (HIS) pieredzi.

17.

Sūdzība tika apmierināta. Līgumslēdzējai iestādei tika uzdots pieprasīt, lai saskaņā ar Ustawa PZP 26. panta 4. punktā paredzēto procedūru KK iesniegtu paskaidrojumus par to līgumu priekšmetu, kas norādīti apstiprinājumā par nosacījuma dalībai procedūrā attiecībā uz zināšanām un pieredzi izpildi.

18.

Atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, tā atklāja, ka piegāde Slupskā ir notikusi divās publiskā iepirkuma procedūrās un aptvērusi divus atsevišķus līgumus. Viens no šiem līgumiem neaptvēra balto daļu, savukārt otrs līgums neaptvēra pelēko daļu. Līgumslēdzēja iestāde noteica, ka piegāde Slupskā neatbilst iepriekš šo secinājumu 13. punktā minētajām specifikācijām, jo tā nav īstenota kā viens “publisks līgums”, kā tas ir noteikts Ustawa PZP 2. panta 13. punktā. Tai bija divi atsevišķi līgumi. Tādēļ līgumslēdzēja iestāde lūdza KK papildināt dokumentus, lai apliecinātu, ka tā ir izpildījusi konkursa prasības.

19.

Papildinot dokumentus, KK iesniedza jaunu piegāžu sarakstu, Šajā sarakstā, tāpat kā iepriekš, tika iekļauta piegāde Novi Sončā. Papildus tika norādītas divas jaunas piegādes, kuras abas īstenojusi trešā persona Medinet Systemy Informatyczne Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “Medinet” un “Medinet piegādes”). KK iesniedza arī Medinet apņemšanos nodot tās rīcībā vajadzīgos resursus, lai izpildītu iepirkumu, un piedalīties tā izpildē kā padomdevējai un konsultantei.

20.

Līgumslēdzēja iestāde apstiprināja KK iesniegto grozīto piedāvājumu. Esaprojekt vēlreiz to pārsūdzēja, sūdzību pret Województwo Łódzkie (turpmāk tekstā – “atbildētāja pamatlietā”) iesniedzot Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts Pārsūdzības padome, Polija). Šādos apstākļos minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Pirmais jautājums:

Vai [Direktīvas 2004/18] 51. pants, skatīts kopā ar 2. pantā noteikto vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pret komersantiem principu, kā arī pārskatāmības principu, atļauj komersantam dokumentu izskaidrošanas vai papildināšanas ietvaros norādīt citus izpildītus līgumus (tas ir, izpildītas piegādes), nekā tas bija norādījis piegāžu sarakstā, kas pievienots piedāvājumam, un, it īpaši, vai tas var norādīt uz citas juridiskās personas izpildītiem līgumiem, ja tas piedāvājumā nav norādījis, ka tā rīcībā ir tās [šīs juridiskās personas] resursi?

Otrais jautājums:

Vai Tiesas 2013. gada 10. oktobra sprieduma lietā Manova (C‑336/12, EU:C:2013:647), no kura izriet, ka “vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka līgumslēdzēja iestāde pēc pieteikuma dalībai publiskā iepirkuma procedūrā iesniegšanas termiņa beigām prasa pretendentam iesniegt tā situāciju raksturojošus dokumentus, kā, piemēram, publicētu bilanci, kuras pastāvēšana pirms pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām var tikt objektīvi pārbaudīta, ciktāl minētās procedūras dokumentos nav skaidri prasīts, ka ir jānosūta iztrūkstošie dokumenti vai informācija, citādi pieteikums netiks pieņemts izskatīšanai”, gaismā [Direktīvas 2004/18] 51. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dokumentu papildināšana ir iespējama tikai attiecībā uz dokumentiem, attiecībā uz kuriem var tikt objektīvi konstatēts, vai tie ir pastāvējuši pirms piedāvājumu vai pieteikumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām, vai arī, ka Tiesa ir noteikusi tikai vienu no iespējām un dokumentus ir iespējams papildināt arī citos gadījumos, piemēram, pievienojot dokumentus, kas nav pastāvējuši pirms šī termiņa, bet ar kuriem objektīvi var tikt pierādīta nosacījuma izpilde?

Trešais jautājums:

Ja atbildē uz otro jautājumu tiek noteikts, ka var tikt iesniegti arī citi dokumenti, nekā norādīts spriedumā lietā C‑336/12 Manova, vai komersanta, apakšuzņēmēja vai citas juridiskās personas, uz kuru resursiem atsaucas komersants, iesniegtie dokumenti var tikt papildināti gadījumā, kad tie nav iesniegti reizē ar piedāvājumu?

Ceturtais jautājums:

Vai [Direktīvas 2004/18] 44. pantā, skatītā kopā ar tās 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī ar tās 2. pantā noteikto vienlīdzīgas attieksmes pret komersantiem principu, ir atļauta šāda citu juridisko personu resursu izmantošana, kas minēta 48. panta 3. punktā, kad tiek apvienotas tādu divu juridisko personu zināšanas un pieredze, kam atsevišķi nav līgumslēdzējas iestādes prasīto zināšanu un pieredzes, gadījumā, kad šī pieredze nav dalāma (tas ir, komersantam pilnībā ir jāizpilda piedalīšanās procedūrā nosacījums), kā arī līguma izpilde nav dalāma (veido vienotu veselumu)?

Piektais jautājums:

Vai [Direktīvas 2004/18] 44. pantā, skatītā kopā ar 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī ar 2. pantā norādīto vienlīdzīgas attieksmes pret komersantiem principu, ir atļauta šāda atsaukšanās uz komersantu grupas pieredzi, proti, ka komersants, kas izpilda līgumu komersantu grupas ietvaros, var atsaukties uz šīs grupas izpildītajiem līgumiem, neatkarīgi no tā, kāda bijusi tā līdzdalība šī līguma izpildē, vai arī var atsaukties tikai uz savu paša faktiski iegūto pieredzi, ko tas ieguvis, izpildot attiecīgo līguma daļu, kas tam tikusi piešķirta grupas ietvaros?

Sestais jautājums:

Vai [Direktīvas 2004/18] 45. panta 2. punkta g) apakšpunkts, kurā ir noteikts, ka no procedūras var tikt izslēgts komersants, kas vainojams nopietnā sniegtās informācijas sagrozīšanā vai nav sniedzis šādu informāciju, var tikt interpretēts tādējādi, ka no procedūras tiek izslēgts komersants, kas ir iesniedzis nepatiesu informāciju, kura ietekmējusi vai varēja ietekmēt procedūras rezultātu, pieņemot, ka sagrozīšanā ir vainojams tieši tas, ka līgumslēdzēja iestādei ir iesniegta informācija, kas neatbilst faktiskajai situācijai, bet kas ietekmē līgumslēdzējas iestādes lēmumu attiecībā uz komersanta izslēgšanu (un viņa piedāvājuma noraidīšanu), neatkarīgi no tā, vai komersants to ir darījis ar nodomu un mērķtiecīgi vai arī bez nodoma, aiz neuzmanības, aiz nolaidības vai vajadzīgās rūpības trūkuma? Vai par “vainojamu nopietnā sniegtās informācijas sagrozīšanā vai [..] šādas informācijas [nesniegšanā]” [sic] var tikt atzīts tikai komersants, kas ir sniedzis nepatiesu informāciju (neatbilstošu faktiskajiem apstākļiem), vai arī komersants, kas ir sniedzis patiesu informāciju, bet sniedzis to tā, ka līgumslēdzējai iestādei ir radusies pārliecība, ka komersants atbilst tās noteiktajām prasībām, lai gan tas tām neatbilst?

Septītais jautājums:

Vai [Direktīvas 2004/18] 44. pantā saistībā ar 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī 2. pantā norādīto vienlīdzīgas attieksmes pret komersantiem principu ir ļauts komersantam atsaukties uz savu pieredzi tādējādi, ka komersants atsaucas tostarp uz diviem vai vairāk līgumiem kopumā kā uz vienu publisku līgumu, lai gan līgumslēdzēja iestāde ne paziņojumā par līgumu, ne iepirkuma procedūras specifikācijās nav norādījusi uz šādu iespēju?

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Polijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija. Polijas valdība, Komisija un Województwo Łódzkie, atbildētāja pamatlietā, piedalījās 2016. gada 21. Septembra tiesas sēdē.

22.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā Direktīvas 2. un 51. pantu, pēc piedāvājuma dalībai publiskā iepirkuma procedūrā iesniegšanas termiņa beigām pretendents var atsaukties uz trešās personas pieredzi, uz kuru tas nav atsaucies sākotnējā piedāvājumā.

23.

Otrā un trešā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai, ievērojot spriedumu lietā Manova ( 3 ), pretendents var iesniegt dokumentus, kas apliecina tā iespējas atsaukties uz trešās personas pieredzi pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām (šajā lietā – Medinet apņemšanās raksts).

24.

Attiecībā uz pirmo jautājumu es uzskatu, ka nav iespējams papildus iesniegt šādus dokumentus tālāk izklāstīto iemeslu dēļ. Šī atbilde ietver arī rūpīgu liekā otrā un trešā jautājuma analīzi.

25.

Direktīvas 51. pantā ir paredzēts, ka līgumslēdzēja iestāde var uzaicināt pretendentus “papildināt vai precizēt” viņu iesniegtos dokumentus. Šis formulējums “papildināt vai precizēt”, iespējams, ir samērā elastīgs. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ( 4 ) vienlīdzīgas attieksmes princips un pienākums nodrošināt pārskatāmību nepieļauj nekādas sarunas starp līgumslēdzēju iestādi un kādu no pretendentiem publiskā iepirkuma procedūras laikā. Tādēļ principā, ja līgumslēdzēja iestāde pretendenta piedāvājumu uzskata par neprecīzu vai neatbilstošu iepirkuma procedūras specifikācijās ietvertajām tehniskajām specifikācijām, tā nevar prasīt paskaidrojumus no pretendenta vai radīt iespaidu, ka tā varētu atļaut grozīt piedāvājumu ( 5 ).

26.

Tomēr ar Direktīvu “tiek pieļauts, ka ar piedāvājumu saistītie dati vietām var tikt laboti vai papildināti, cita starpā tāpēc, ka tie vienkārši acīmredzami ir jāprecizē, vai lai novērstu acīmredzamas pārrakstīšanās kļūdas”, ciktāl tie nav uzskatāmi par jaunu piedāvājumu ( 6 ). No pretendentiem var tikt gaidīta pienācīga rūpība ( 7 ), tomēr būtu jāizvairās no pārmērīga formālisma ( 8 ). Tas ir jo īpaši svarīgi, ņemot vērā vajadzību nodrošināt, ka piedāvājumi paliek atvērti un konkurētspējīgi.

27.

Tādēļ iespēja iesniegt papildu informāciju pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām ir uzskatāma par ārkārtēju, bet ne neesošu situāciju. Līdz ar to jautājums ir par to, kur tieši noteikt robežu.

28.

Manuprāt, Tiesas pieeju, iespējams, vislabāk var raksturot šāda metafora: pretendenta informācija un dokumentācija, kas ir iesniegta pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām, ir momentuzņēmums. Līgumslēdzēja iestāde var ņemt vērā tikai to informāciju un dokumentāciju, kas jau ir ietverta šajā attēlā. Tas neliedz līgumslēdzēja iestādei aplūkot tuvāk tās attēla detaļas, kas ir mazliet neskaidras, un lūgt palielināt attēla izšķirtspēju, lai šo detaļu saskatītu skaidrāk. Tomēr pamata informācijai, lai arī zemā izšķirtspējā, jau bija jābūt ietvertai sākotnējā momentuzņēmumā.

29.

Ievērojot šo loģiku, es uzskatu, ka pretendentam principā nevar tikt atļauts demonstrēt, ka viņš atbilst iepirkuma procedūras tehniskajām un profesionālajām prasībām, atsaucoties uz tādu trešo personu pieredzi, kas nav minētas līdz piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām. Šādas informācijas vienkārši nebija sākotnējā attēlā.

30.

Tādēļ šāda atsaukšanās uz trešo personu nav tikai precizējums vai formalitāte. Faktiski tā nozīmē, ka piedāvājums tiek būtiski grozīts. Tiek mainīta to juridisko personu identitāte, kas veic būvdarbus vai uz kuru pieredzi tiek norādīts, lai tos varētu veikt. Tie ir grozījumi pēc būtības, kas ietekmē iepirkumu procedūras galveno elementu ( 9 ). Turklāt, kā to norādīja Komisija, šādas izmaiņas var nozīmēt, ka ir jāsniedz papildu apstiprinājumi līgumslēdzējai iestādei, un tās varētu ietekmēt to pretendentu loku, kas tiek uzaicināti iesniegt piedāvājumu.

31.

Vispārīgāk runājot, šādu grozījumu pieļaušana noteikti var ietekmēt konkurences norisi. Pretendentam lēmums atsaukties uz sava paša vai trešās personas pieredzi ir jāpieņem konkrētā brīdī, pamatojoties uz informāciju, kas ir tā rīcībā tajā brīdī. Otras iespējas pieņemt šo komerclēmumu piesķiršana pretendentam pēc tam, kad jau ir pagājis laiks, noteikti varētu tam sniegt priekšrocības, kas būtu pretrunā nosacījumam par vienlīdzīgu attieksmi. Piemēram, tas, ka pretendentam ir zināms konkursa konkurentu skaits vai identitāte vai kritums tirgū, varētu sekmēt to, ka viņš piesaista partneri ar lielāku pieredzi, lai palielinātu savas iespējas tikt izraudzītam ( 10 ).

32.

Papildu pierādījums šim secinājumam pēc analoģijas ir rodams lietās, kas ietver konsorciju, kuri ir iesnieguši piedāvājumu, sastāva maiņu pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām. Nesen lietā Højgaard divu sabiedrību konsorcijs tika izvēlēts priekšatlasē un iesniedza piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, tomēr vēlāk, pirms vēl tika piešķirtas tiesības noslēgt līgumu, tas netika apstiprināts. Viena no sabiedrībām, Aarsleff, centās aizstāt konsorciju kā pretendentu, kas izraudzīts publiskā iepirkuma procedūras priekšatlasē. Šīs izmaiņas tika apstiprinātas, un Aarsleff tika piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Līguma slēgšanas tiesību piešķiršana tika apstrīdēta valsts tiesā, un Tiesai tika uzdots prejudiciāls jautājums par konsorcija sastāva maiņas atbilstību vienlīdzīgas attieksmes principam.

33.

Spriedumā Tiesa noteica, ka noteikumi par konsorcija sastāva maiņu iepirkuma procedūras laikā parasti ir dalībvalsts kompetences jautājums ( 11 ). Tomēr, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, Aarsleff būtu jāizpilda priekšatlases procedūras kritēriji, pamatojoties uz savu veikumu ( 12 ).

34.

Tāpat arī gadījumā, ja līgumslēdzēja iestāde lūdz pretendentu dzēst no tā pieredzes saraksta datus, tas, protams, var turpināt atsaukties uz atlikušajiem datiem. Tomēr tas nevar sarakstu papildināt ar jaunu trešās personas pieredzi ( 13 ).

35.

Tādēļ uz valsts tiesas pirmo jautājumu ierosinu atbildēt tādējādi, ka komersants nevar atsaukties uz trešās personas pieredzi, minot to pirmo reizi tikai pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām. Ņemot vērā šo atbildi, valsts tiesas otrais un trešais jautājums (attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem pierādījumi par šādas trešās personas pieredzi var tikt iesniegti) lielā mērā atkrīt. Proti, ja komersants vispār nevar atsaukties uz trešo personu, tam nav nozīmes iesniegt šīs trešās personas apņemšanās rakstu vai pierādījumus par trešās personas pieredzi.

36.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz valsts tiesas pirmajiem trim jautājumiem atbildēt šādi:

Direktīvas 2004/18 51. pantā, skatītā kopā ar 2. pantā noteikto vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pret komersantiem principu, kā arī pārskatāmības principu, nav atļauts komersantam dokumentu izskaidrošanas vai papildināšanas ietvaros norādīt uz trešās personas izpildītiem līgumiem, uz kuriem tas nav atsaucies piegāžu sarakstā, kas pievienots piedāvājumam, vai iesniegt šādas trešās personas apņemšanās rakstu nodot savus resursus pretendenta rīcībā.

37.

Ceturtais jautājums attiecas uz apstākli, ka pamatlietā iepirkuma procedūras specifikācijās ir paredzēts, ka pretendentiem ir jābūt īstenojušiem “vismaz divus līgumus”, kas aptver balto un pelēko daļu, kā tas iepriekš ir minēts šo secinājumu 13. punktā. Pēc līgumslēdzēju iestāžu lūguma iesniegt precizējumus KK iekļāva sarakstā divas Medinet piegādes un piegādi Novi Sončā.

38.

Šajos apstākļos valsts tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai atsaukšanās uz pieredzi, kas iziet no Medinet piegādēm un piegādes Novi Sončā, lai tiktu izpildīts nosacījums “par vismaz diviem līgumiem”, ir atbilstoša Direktīvas 44. pantam un 48. panta 2. punkta a) apakšpunktam, kā arī tās 2. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.

39.

No Direktīvas teksta skaidri izriet, ka publiskā iepirkuma jomā komersanti principā var atsaukties uz citu juridisko personu kompetenci ( 14 ). Šis vispārējais princips atbilst arī mērķim atvērt publiskā iepirkuma jomu konkurencei ( 15 ), un Tiesa ir to vairākkārtīgi apstiprinājusi ( 16 ). Tādēļ kompetences, uz kurām pamatojas komersants, var būt “sadrumstalotas” vai “sašķeltas” starp dažādiem dalībniekiem, protams, ar nosacījumu, ka praktiski komersanta rīcībā būs vajadzīgie šo citu juridisko personu resursi ( 17 ).

40.

Tomēr, lai nodrošinātu “minimālās kompetences prasības” vai “minimālos iespēju līmeņus” ( 18 ), izņēmuma kārtā var tikt ierobežotas iespējas atsaukties uz trešām personām. Tas tā ir attiecībā uz “būvdarbiem, kuriem piemīt īpatnības, kuras prasa noteiktas iespējas, ko nevar iegūt, apkopojot mazākas vairāku komersantu iespējas”. Šādām prasībām jābūt “saistītām un samērīgām ar attiecīgā līguma priekšmetu” ( 19 ).

41.

Šajā lietā iepirkuma procedūras specifikācijās ir paredzēta prasība par “vismaz divu līgumu” izpildi konkrētā jomā (HIS). No iepriekš apspriestajiem aspektiem izriet, ka šī prasība var tikt noteikta kā minimālais līmenis un tā neietver atsaukšanos uz trešām personām, ar nosacījumu, ka tā ir “saistīta un samērīga ar attiecīgā līguma priekšmetu”.

42.

Tas, vai tas tā ir vai nav šajā lietā, ir faktu jautājums, kas ir jāizvērtē valsts tiesai.

43.

Tomēr valsts tiesa uzskata, ka pastāv kvalitatīva atšķirība starp iepirkuma procedūras specifikācijām, kurās, pirmkārt, ir prasīta vairākkārtīgi uzkrāta pieredze vienā jomā un, otrkārt, pieredze virknē atsevišķu jomu.

44.

Es piekrītu, ka intuitīvi šāda atšķirība pastāv. Ne vienmēr ir iespējams apvienot pieredzi, kas ir iegūta dažādās nozarēs, – starpnozaru pieredze vai pilnīga integrēto sistēmu pieredze var būt neaizstājama. Tomēr, iespējams, šādas starpdisciplīnu kombinācijas nav tik problemātiskas kā tikai pieredzes gadu vai atsevisķu līgumu skaita palielināšana. Sabiedrība, kas izpilda otru līgumu tajā pašā nozarē, to darīs, ņemot vērā apstākļus, kādos tā ieguvusi iepriekšējo pieredzi, iespējams, papildinot to ar jaunu un atšķirīgu izpratni ( 20 ).

45.

Tomēr galu galā tiesību norma paliek tāda pati abos gadījumos. Tas, ciktāl viena komersanta, kurš ir izpildījis divus līgumus, pieredze ir aizstājama ar tādu divu komersantu pieredzi, katrs no kuriem ir izpildījis vienu līgumu, ir faktu jautājums, kas ir jāizvērtē valsts tiesai.

46.

Savā jautājumā valsts tiesa tieši norāda, ka atbilstošā pieredze un līguma izpilde “nav dalāmas”. Tas nozīmē, ka valsts tiesa jau ir secinājusi, ka (a) iespēja atsaukties uz apkopotu pieredzi ir izslēgta un (b) šī izslēgšana ir “saistīta un samērīga ar attiecīgā līguma priekšmetu”. Ciktāl tas tā ir, Direktīvas tiesību normas, uz kurām atsaucas valsts tiesa, ļauj līgumslēdzējai iestādei izslēgt atsaukšanos uz citas juridiskas personas resursiem, apvienojot divu juridisku personu zināšanas un pieredzi.

47.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz valsts tiesas ceturto jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2004/18 44. pantā, skatītā kopā ar tās 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī ar tās 2. pantā noteikto vienlīdzīgas attieksmes principu, nav ļauts komersantam atsaukties uz citu juridisko personu zināšanām un pieredzi tās 48. panta 3. punkta izpratnē, ja līgumslēdzēja iestāde ir tieši izslēgusi šādu iespēju atsaukties. Tomēr jebkurai šādai izslēgšanai ir jābūt saistītai ar attiecīgā līguma priekšmetu un samērīgai ar to.

48.

Ar savu piekto jautājumu valsts tiesa lūdz izskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem komersants var atsaukties uz iepriekšēju pieredzi, kas ir gūta sabiedrību grupas ietvaros. Šis jautājums ir saistīts ar apstākli, ka pamatlietā gan piegādi Novi Sončā, gan piegādi Slupskā īstenoja divu sabiedrību, KK un KIT, konsorcijs. Tādējādi es saprotu, ka valsts tiesa vēlas noteikt, vai, lai apstiprinātu savu piedāvājumu, KK var atsaukties uz šo pieredzi bez nosacījumiem, vai arī KK loma piegādes izpildē ir būtiska ( 21 ).

49.

Es uzskatu, ka konsorcija dalībnieka konkrētā loma un ar to saistītā pieredze tiešām ir izšķiroša.

50.

Direktīvas 44. pantā un 48. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts vērtēt piedāvājumus, tostarp pamatojoties uz pieredzi, ko apliecina pēdējo gadu laikā īstenoto būvdarbu un piegāžu uzskaitījums. Tas, ka ir gūta pieredze, kas ir vajadzīga līguma izpildei, acīmredzami nav tas pats, kas pazīt kādu, kuram ir tāda pieredze. Tāpat pieredze nevar tikt gūta, tikai formāli esot līguma vai konsorcija dalībniekam.

51.

Iesniedzējtiesa pareizi paskaidro šo apstākli, minot piemēru par trīs sabiedrību konsorciju, kas būvē autoceļu: banka (finansē šo pasākumu), būvniecības sabiedrība (faktiski veic būvdarbus) un pakalpojuma sniedzējs (nodrošina juridisku, administratīvu un grāmatvedības atbalstu). Acīmredzami, ka, finansējot šādu pasākumu, banka negūst pieredzi, kas ir vajadzīga autoceļa būvniecībā.

52.

Tomēr, galu galā, katras sabiedrības īpašā loma un pieredze, ko tā gūst, ir atkarīga no konkrētiem apstākļiem. Piemēram, ir iespējams, ka banka uzņemas vadošo lomu finansējuma nodrošināšanā, tomēr pakalpojuma sniedzējs ir bijis cieši saistīts ar šo pasākuma daļu, tādējādi iegūstot zināma līmeņa pieredzi šajā jomā. Šāda līmeņa pieredze var būt pilnībā atbilstoša un pietiekama cita projekta iepirkuma procedūras ziņā. Vai arī tas tā varētu nebūt. Tie ir faktu jautājumi.

53.

Tāpat arī konkrētā KK loma piegādē Novi Sončā (un Slupskā) ( 22 ) un tas, vai tā atbilst iepirkuma paziņojumā minētajiem nosacījumiem par pieredzi, ir faktu jautājums, kas ir jānoskaidro valsts tiesai.

54.

Visbeidzot, iepriekš minētie apsvērumi attiecas uz situāciju, kad komersants iepriekšējas piegādes, kuras ir īstenojusi komersantu grupa, norāda konkrēti kā savu paša pieredzi. Šie apsvērumi neskar iespēju komersantam atsaukties uz trešo personu kompetenci, kā, piemēram, tas ir paredzēts Direktīvas 48. panta 3. punktā un ir iepriekš sīkāk analizēts 39. punktā.

55.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz valsts tiesas piekto jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2004/18 44. pants un 48. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka komersants, kas ir pildījis līgumu komersantu grupas ietvaros, kā savu pieredzi var norādīt tikai to pieredzi, ko tas pats ir guvis, izpildot šo līgumu. Tomēr minētais neliedz komersantam atsaukties uz trešo personu kompetenci saskaņā ar Direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

56.

Septītais jautājums attiecas uz apstākli, ka pamatlietā piegādi Slupskā veidoja divi atsevišķi līgumi, sniedzot papildu pieredzi (baltajā un pelēkajā daļā), turpretim paziņojumā par līgumu un iepirkuma procedūras dokumentos ir atsauce uz līgumiem, kas kopā aptver gan balto, gan pelēko daļu ( 23 ).

57.

Šajā ziņā valsts tiesa lūdz izskaidrot nosacījumus, saskaņā ar kuriem pieredze, kas ir gūta saistībā ar diviem atsevišķiem līgumiem, var tikt norādīta kā vienota pieredze, lai izpildītu nosacījumu, par kuru nav tieši norādīts, ka tas ir dalāms.

58.

Ņemot vērā tālāk izklāstītos iemeslus, es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka parasti komersantiem būtu jāvar summēt šādi gūtu “sadrumstalotu” pieredzi. Līgumslēdzēja iestāde var pilnībā izslēgt šādu iespēju tikai izņēmuma gadījumā.

59.

Tas izriet, tostarp no iepriekš ierosinātajām atbildēm uz ceturto un piekto jautājumu, ka Direktīvā tieši nav paredzēts, kā vai kam attiecīgā pieredze būtu jāuzkrāj. Līdz ar to, piemēram, ievērojot noteiktus nosacījumus, komersants parasti var atsaukties uz pieredzi, kas ir gūta: (a) saistībā ar līgumiem, kurus viņš ir noslēdzis individuāli, (b) saistībā ar līgumiem, kurus ir parakstījusi komersantu grupa, kurā tas ietilpst, vai (c) kuru ir guvusi trešā persona.

60.

Izšķirošs ir apstāklis, vai visaptveroša viņa paša vai trešās personas pieredze, uz kuru komersants faktiski ir atsaucies, ir pietiekama, lai izpildītu līgumu.

61.

Līdz ar to parasti nav nozīmes apstāklim, ka pieredze tehniski ir gūta saistībā ar diviem vai vairākiem atsevišķiem, nevis vienu līgumu. Ja summētā pieredze ir atbilstoša, lai izpildītu līgumu, ar to būtu jāpietiek.

62.

Proti, iepirkuma procedūras nosacījumus var izpildīt, apvienojot kompetences vai pieredzi, kas ir sadalīta starp dažādiem komersantiem. A fortiori, būtu neloģiski principā izslēgt iespēju apvienot kompetences vai pieredzi, kuru viens un tas pats komersants ir guvis saistībā ar dažādiem līgumiem.

63.

Ierobežojumi apvienot dažādu komersantu pieredzi var tikt noteikti, ja tie ir “saistīti un samērīgi ar attiecīgā līguma priekšmetu” ( 24 ). Manuprāt, šāda argumentācija un šie ierobežojumi pēc analoģijas var tikt piemēroti sadrumstalotai pieredzei attiecībā uz dažādiem līgumiem, kurus ir izpildījis viens un tas pats komersants. Tādējādi, piemēram, līgumslēdzēja iestāde principā var noteikt, ka noteikti nosacījumi par pieredzi var tikt izpildīti, tikai atsaucoties uz individuāliem līgumiem, katrs no kuriem ietver pieredzi dažādās jomās. Tomēr šādam nosacījumam ir arī jābūt vajadzīgam, samērīgam un saistītam ar līguma priekšmetu.

64.

Iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai pieredze, kas tiek prasīta konkrētajā iepirkuma procedūrā šajā lietā, atbilst šiem nosacījumiem. Tomēr ir vērtīgi uzsvērt šādus vispārīgus aspektus.

65.

Pirmkārt, konkursiem principā ir jābūt atvērtiem konkurencei ( 25 ). Apsverot šo mērķi, iespējas atsaukties uz trešās personas pieredzi izslēgšana ir izņēmuma gadījums. Arī “sadrumstalotas” pieredzes izslēgšanai ir jābūt izņēmuma gadījumam. Līdz ar to, ja paziņojumā par līgumu vai iepirkuma specifikācijās nav minēta šāda izslēgšana, nevar vienkārši pieņemt, ka tā pastāv. Tai ir jābūt skaidri paredzētai.

66.

Otrkārt, valsts tiesa konkrēti atsaucas uz Direktīvas 2. pantu, kurā ir paredzēts arī vienlīdzīgas attieksmes princips. Manuprāt, pēdējam nebūtu jāraisa bažas attiecībā uz atsaukšanos uz apvienotu pieredzi, kas ir gūta atsevišķu līgumu gadījumā, ciktāl (a) jebkurš komersants, kurš iesniedz piedāvājumu, principā var atsaukties uz šādiem līgumiem, vai arī (b) neviens komersants to nevar darīt (ja līgumslēdzēja iestāde nav paredzējusi šādu iespēju).

67.

Treškārt, ciktāl nav izslēgta atsaukšanās uz apvienotu pieredzi, līgumslēdzējai iestādei, ievērojot valsts tiesu pārbaudi, ir jānosaka, vai apvienotā pieredze, kas ir gūta, izpildot divus vai vairāk līgumus, konkrētajā lietā ir pietiekama, lai izpildītu specifikācijās paredzētos nosacījumus. Proti, pat ja principā divus vai vairāk līgumus var apvienot, iespējams, ka konkrētajā gadījumā visaptveroša pieredze vienkārši ir neatbilstoša. Veicot šo vērtējumu, ir jāņem vērā visi būtiskie elementi, tostarp, piemēram, attiecības starp dažādajiem līgumiem ( 26 ) un īpašajiem nosacījumiem ( 27 ).

68.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz valsts tiesas septīto jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2004/18 44. pantā un 48. panta 2. punkta a) apakšpunktā, skatītos kopā ar tās 2. pantā minēto vienlīdzīgas attieksmes principu, ir ļauts komersantam atsaukties uz savu pieredzi tādējādi, ka komersants atsaucas tostarp uz diviem vai vairāk līgumiem kopumā kā uz vienu publisku līgumu, izņemot, ja līgumslēdzēja iestāde tieši ir izslēgusi šādu iespēju. Jebkurai šādai izslēgšanai būtu jābūt saistītai ar attiecīgā līguma priekšmetu un samērīgai tam.

69.

Ar savu sesto jautājumu valsts tiesa jautā, vai var tikt izslēgts pretendents, kas ir vainojams “nopietnā informācijas sagrozīšanā” (sniedzot vai nesniedzot informāciju) saskaņā ar Direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu, neatkarīgi no nodoma. Tā arī jautā, vai tiesību norma atļauj izslēgt piedāvājumu, ja pretendents faktiski neizpilda konkursa nosacījumus, bet radoši ir norādījis informāciju, kas tehniski ir pareiza, lai radītu iespaidu par nosacījumu izpildi.

70.

45. panta 2. punkta g) apakšpunkta formulējums dalībvalstij rada iespēju ( 28 ) izslēgt pretendentus noteiktos gadījumos, kad informācija tiek sagrozīta. Šāda informācijas sagrozīšana var būt gadījumi, kad informācija, kas “pieprasīta”, piemēram, lai apliecinātu iespējas, tiek sniegta vai tiek noklusēta.

71.

Tādēļ, ņemot vērā vārdu parasto nozīmi, 45. panta 2. punkta g) apakšpunkts attiecas uz situācijām, kad komersants noklusē vai iekļauj noteiktu informāciju, kā rezultātā līgumslēdzējai iestādei ir nepareiza izpratne par tā iespējām.

72.

Ne visi informācijas sagrozīšanas gadījumi ir pamats izslēgšanai. Vārdu “nopietns” vai “nopietni” izmantošana nozīmē, ka pati par sevi nepatiesas informācijas sniegšana nav pietiekama, lai piemērotu 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu, un ka ir jābūt sasniegtai noteiktai nopietnības pakāpei.

73.

Tomēr nav skaidrs, kā noteikt nopietnības pakāpi. Dažādu valodu versiju salīdzinājums tikai palielina neskaidrību šajā ziņā. Dažās valodu versijās vārds, kas apzīmē smagumu vai nopietnību, ir saistīts ar jēdzienu “vainīgs” ( 29 ), kurš, iespējams, varētu tikt interpretēts kā tāds, kas paredz noteiktu nodomu vai nolaidības pakāpi. Savukārt citās valodu versijās vārds, kas apzīmē smagumu vai nopietnību, ir saistīts ar informācijas sagrozīšanu, kas nozīmē, ka uzsvars ir uz pašu darbību un/vai tās sekām ( 30 ).

74.

Direktīvas 45. panta 2. punkta pēdējā daļa varētu mazliet palīdzēt. Tajā ir paredzēts, ka dalībvalstis konkretizē 45. panta 2. punkta “īstenošanas nosacījumus” saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Līdz ar to 45. panta 2. punkta g) apakšpunkts var tikt interpretēts tādējādi, ka tajā ir paredzēti minimālie nosacījumi, lai noteiktu tādu informācijas sagrozīšanu, kas ir pietiekami nopietna, lai dalībvalsts varētu izslēgt pretendentu. Tomēr šajā tiesību normā jēdziens pilnībā nav saskaņots ( 31 ). Šāda interpretācija atbilst arī šaurai izslēgšanas pamatu interpretācijai un vajadzībai novērtēt katra komersanta gadījumu individuāli.

75.

Kam atbilst minimālā nopietnības pakāpe? Turpmāk norādīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka “nopietnībai” būtu jāattiecas uz informācijas sniegšanas vai noklusēšanas (objektīvajām) sekām neatkarīgi no personas, kura to sniedz, (subjektīvā) nodoma vai nolūka.

76.

Manuprāt, tikai darbības vai bezdarbība, kuras piešķir konkurences priekšrocību, kas ir iemesls tam, ka komersants turpina dalību iepirkuma procedūrā, ja citādi tas to nevarētu, var ietilpt 45. panta 2. punkta g) apakšpunkta piemērošanas jomā ( 32 ). Citiem vārdiem sakot, ja sagrozīšana (sniedzot vai noklusējot informāciju) nevar ietekmēt iznākumu, tā nevar tikt uzskatīta par pietiekamu attaisnojumu komersanta izslēgšanai. Turpmāk tekstā es to saukšu par “iznākuma nosacījumu”.

77.

Šādu šī formulējuma izpratni apstiprina tās valodu versijas, kurās ir uzsvērts, ka informācija ir sagrozīta nopietni. To var uzskatīt par saderīgu ar valodu versijām, kurās ir uzsvērts, ka tā ir saistīta ar “vainu”. Tā arī atspoguļo atvērtības konkurencei mērķi un atbilst šaurai izslēgšanas pamatu interpretācijai. Ja pretendents ir izvēlēts kā vislabākais, lai izpildītu līgumu, pamatojoties vai nu uz vislabāko cenu, vai visizdevīgāko piedāvājumu ( 33 ), tā izslēgšana būtu pretrunā Direktīvas mērķim nodrošināt, ka līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, panākot visizdevīgāko piedāvājumu ( 34 ).

78.

No tā izriet, ka iznākuma nosacījums ir sine qua non nosacījums attiecībā uz jebkuru izslēgšanu, kas tiek īstenota, pamatojoties uz informācijas sagrozīšanu.

79.

Turklāt es uzskatu, ka 45. panta 2. punkta g) apakšpunkts teorētiski var tikt piemērots visos gadījumos, kad ir izpildīts iznākuma nosacījums. Proti, ja noteiktas informācijas sniegšana vai noklusēšana var ietekmēt iznākumu, tas pats par sevi jau ir nopietni. Šajā ziņā varētu būt, ka konkrētos apstākļos “acīmredzamai” vai “nelielai” kļūdai vai “tikai faktu kļūdai” varētu būt neparedzētas sekas, kas būtiski izmaina iznākumu attiecībā uz piedāvājumu. Šādas kļūdas var būt pilnībā neapzinātas. Tomēr no tāda konkurenta viedokļa, kuram nav piešķirtas tiesības slēgt līgumu vai kurš tādēļ ir daudz nelabvēlīgākā situācijā, tās acīmredzami nav nelielas vai nenozīmīgas kļūdas.

80.

Tādēļ es uzskatu, ka iznākuma nosacījuma izpilde vien ir pietiekams pamats izslēgšanai informācijas sagrozīšanas dēļ, neesot vajadzībai izpildīt turpmākus nosacījumus. Šādu informācijas sagrozīšanas jēdziena interpretāciju, tas ir, neņemot vērā nekādus pretendenta nodoma subjektīvos elementus, saskaņā ar 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu apstiprina trīs turpmākie apsvērumi.

81.

Pirmkārt, Direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunktā nav pat vispārīgi norādīts uz nodomu vai konkrēti uz nolūku, neuzmanību vai nolaidību, lai, pamatojoties uz to, konkretizētu šos jēdzienus. Ievērojot šādus nosacījumus, 45. panta 2. punkta g) apakšpunkta piemērošanas jomu nav atbilstoši noteikt, pamatojoties uz šādiem sarežģītiem jēdzieniem, kuri faktiski būtu jāizvelk no zila gaisa. Šis apstāklis pats par sevi prasa objektīvu tiesību normas interpretāciju – tādu, kādu esmu šeit ierosinājis. Turklāt 45. panta 2. punktā ir paredzēti tikai pamata nosacījumi, saskaņā ar kuriem Savienības tiesības rada iespēju izslēgt pretendentus. Tādējādi tajā ir tieša atsauce uz valsts tiesībām, lai konkretizētu īstenošanas nosacījumus, kuri, piemēram, var ietvert nolaidības vai nolūka jēdzienus valsts tiesībās.

82.

Otrkārt, ar to ir saistīts praktisks aspekts, – vai tiešām var tikt pamatoti sagaidīts, ka administratīvai iestādei tiktu lūgts noskaidrot un konstatēt uzņēmuma nodomu saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru, kurā tā bieži rīkojas, ievērojot nozīmīgus laika ierobežojumus, un kurai, iespējams, tiek iesniegta virkne apjomīgu pieteikumu? Ir acīmredzami, ka šāds priekšlikums nedarbosies.

83.

Treškārt, pat ja administratīva iestāde varētu konstatēt uzņēmuma nodomu, cik lielā mērā tas faktiski būtu noderīgi? Parasti tiek paredzēts, ka komersanti, kuri piedalās iepirkuma procedūrās, rīkojas ar pienācīgu rūpību ( 35 ). Vienkārši tiek pieņemts, ka profesionālis zina un rīkojas ar pienācīgu rūpību. Tas nozīmē, ka papildus nodomam, iespējams, tiek pieļauti arī dažādi nolaidības veidi. Ja tas tā tiešām ir, tad nodoms faktiski nebūs īstais izšķirošais kritērijs.

84.

Tādēļ iznākuma nosacījums ir sine qua non nosacījums un pats par sevi ir pietiekams, lai piemērotu 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu. Tomēr tas tikai paver iespēju dalībvalstīm izslēgt komersantu. Saskaņā ar 45. panta 2. punkta pēdējo daļu tieši valsts līmenī ir jānosaka precīzi nosacījumi, saskaņā ar kuriem komersanti faktiski var tikt izslēgti.

85.

Nobeigumā jāpiebilst, ka attiecībā uz Direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu valsts tiesa ir tieši jautājusi, vai šī tiesību norma var tikt piemērota, ja patiesa informācija ir sniegta tendenciozi. Citiem vārdiem sakot, tādā veidā, kas liek uzskatīt, ka konkursa nosacījumi ir izpildīti, lai gan faktiski tas tā nav. Šajā ziņā valsts tiesas jautājums paredz situāciju, kad komersants neatbilst konkursa nosacījumiem.

86.

Parasti šādā situācijā komersants tiktu izslēgts, jo tas neatbilst konkursa nosacījumiem. Šāds pretendents varētu turpināt dalību tikai gadījumā, ja tā piedāvājums tiktu grozīts tā, ka tas atbilst konkursa prasībām. Turklāt tikai šādā gadījumā vispār būtu jāapsver izslēgšana, pamatojoties uz Direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu.

87.

Kā jau tas ir izklāstīts manā vērtējumā par pirmo jautājumu, pastāv acīmredzamas robežas attiecībā uz to, kādi grozījumi ir pieņemami piedāvājumā pēc piedāvājumu dalībai procedūrā iesniegšanas termiņa beigām. Šīs robežas var tikt lielā mērā pārsniegtas, ja ar grozījumiem tiek radīta tāda apmēra atšķirība, kāda ir šajā lietā (proti, konkursa nosacījumu neizpilde pirms grozījumu iesniegšanas un šo nosacījumu izpilde pēc grozījumu iesniegšanas).

88.

Vai tomēr, pieņemot, ka teorētiski šādi grozījumi ir iespējami, attiecīgais komersants varētu tikt izslēgts informācijas sagrozīšanas tā sākotnējā piedāvājumā dēļ?

89.

Es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, proti, šāds komersants, iespējams, varētu tikt izslēgts. Tas tā ir tāpēc, ka (a) tas sākotnēji nav iesniedzis 48. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto informāciju (kas ir viens no informācijas sagrozīšanas veidiem, kuri ir paredzēti Direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunktā) un (b) noklusēšana ir bijusi būtiska tajā ziņā, ka tai varētu būt ietekme uz iepirkuma procedūras iznākumu (iznākuma nosacījums).

90.

Tādēļ jautājums mazāk ir par to, vai komersants, iespējams, ir veicis savas faktiskās pieredzes “robežtirdzniecību”. Tas vairāk ir par to, ka, neraugoties uz to, kā tā pieredze “tikusi ietērpta”, komersants sākotnēji nav sniedzis “vajadzīgo” informāciju saskaņā ar 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu un vēlāka šīs informācijas sniegšana ir ietekmējusi iepirkuma procedūras iznākumu.

91.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz valsts tiesas sesto jautājumu atbildēt šādi:

Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu komersants var tikt atzīts par vainīgu nopietnā informācijas sagrozīšanā tikai gadījumos, kad apgalvotā informācijas sagrozīšana var ietekmēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu, neizslēdzot to no dalības iepirkuma procedūrā, ja citā gadījumā tas tiktu izslēgts. Šīs tiesību normas piemērošana ir pakļauta nosacījumam par Direktīvas 2004/18/EK VII nodaļas 2. iedaļā minētās informācijas sniegšanu vai nesniegšanu. Šīs direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunkta piemērošana nav atkarīga no nepatiesas informācijas par faktiem sniegšanas vai komersanta konkrētā nodoma.

92.

Iesaku Tiesai uz Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts Pārsūdzības padome, Polija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Par pirmo, otro un trešo jautājumu: Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publisku] līgumu, piegādes valsts [publisku] līgumu un pakalpojumu valsts [publisku] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/18”), 51. pantā, skatītā kopā ar tās 2. pantā noteikto vienlīdzīgas un nediskriminējošas attieksmes pret komersantiem principu, kā arī pārskatāmības principu, nav ļauts komersantam dokumentu izskaidrošanas vai papildināšanas ietvaros norādīt uz trešās personas izpildītiem līgumiem, uz kuriem tas nav atsaucies piegāžu sarakstā, kas pievienots piedāvājumam, vai iesniegt šādas trešās personas apņemšanās rakstu nodot savus resursus pretendenta rīcībā.

Par ceturto jautājumu: Direktīvas 2004/18 44. pantā, skatītā kopā ar tās 48. panta 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī ar tās 2. pantā noteikto vienlīdzīgas attieksmes principu, nav ļauts komersantam atsaukties uz citu juridisko personu zināšanām un pieredzi šīs direktīvas 48. panta 3. punkta izpratnē, ja līgumslēdzēja iestāde ir tieši izslēgusi šādu iespēju atsaukties. Tomēr jebkurai šādai izslēgšanai ir jābūt saistītai ar attiecīgā līguma priekšmetu un samērīgai ar to.

Par piekto jautājumu: Direktīvas 2004/18 44. pants un 48. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka komersants, kas ir pildījis līgumu komersantu grupas ietvaros, kā savu pieredzi var norādīt tikai to pieredzi, ko tas pats ir guvis, izpildot šo līgumu. Tomēr minētais neliedz komersantam atsaukties uz trešo personu kompetenci saskaņā ar Direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

Par sesto jautājumu: Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 45. panta 2. punkta g) apakšpunktu komersants var tikt atzīts par vainīgu nopietnā informācijas sagrozīšanā tikai tajos gadījumos, kad apgalvotā informācijas sagrozīšana var ietekmēt līgumslēdzējas iestādes lēmumu, neizslēdzot to no dalības iepirkuma procedūrā, ja citā gadījumā tas tiktu izslēgts. Šīs tiesību normas piemērošana ir pakļauta nosacījumam par Direktīvas 2004/18 VII nodaļas 2. iedaļā minētās informācijas sniegšanu vai nesniegšanu. Šīs direktīvas 45. panta 2. punkta g) apakšpunkta piemērošana nav atkarīga no nepatiesas informācijas par faktiem sniegšanas vai komersanta konkrētā nodoma.

Par septīto jautājumu: Direktīvas 2004/18 44. pants un 48. panta 2. punkta a) apakšpunktā, skatītā kopā ar tās 2. pantā minēto vienlīdzīgas attieksmes principu, ir ļauts komersantam atsaukties uz savu pieredzi tādējādi, ka komersants atsaucas uz diviem vai vairākiem līgumiem kopumā kā uz vienu publisku līgumu, izņemot, ja līgumslēdzēja iestāde tieši ir izslēgusi šādu iespēju. Jebkurai šādai izslēgšanai būtu jābūt saistītai ar attiecīgā līguma priekšmetu un samērīgai tam.