1. 

Ar prasību, kas celta šajā tiesvedībā, Eiropas Komisija lūdz Tiesu atcelt Regulu Nr. 1289/2013 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) ( 2 ), ciktāl tajā ir paredzēts izmantot deleģētos aktus savstarpības mehānisma ietvaros, kas jāizmanto gadījumos, kad kāda trešā valsts, kuras pilsoņi, šķērsojot Savienības ārējās robežas, ir atbrīvoti no vīzas prasības saskaņā ar Regulu Nr. 539/2001 ( 3 ), nosaka šādu prasību kādas dalībvalsts pilsoņiem.

2. 

Lietas dalībnieku argumentos ir izvirzīti delikāti jautājumi par LESD 290. un 291. panta interpretāciju un to savstarpējo saikni. Nebūtisku leģislatīva akta elementu “grozījuma” jēdziens saskaņā ar LESD 290. panta 1. punkta pirmo daļu, kā arī tās rīcības brīvības apmērs, kas spriedumā Komisija/Parlaments un Padome (C‑427/12, EU:C:2014:170; turpmāk tekstā – “Biocīdu spriedums”) atzīts Savienības likumdevējam, lemjot, vai izmantot deleģēto aktu vai īstenošanas aktu instrumentu, ir tikai daži no punktiem, par kuriem Tiesa ir lūgta paust nostāju.

3.

Ar Lisabonas līgumu Savienības tiesību atvasināto avotu sistēmā ir ieviests hierarhijas kritērijs. Šādā sistēmā LESD 290. un 291. pants, kuru mērķis ir padarīt efektīvas sekundārās tiesību normas, ņemot vērā Līguma par Konstitūciju Eiropai ( 4 ) I‑36. un I‑37. pantu, formalizē deleģētās leģislatīvās funkcijas, kas saskaņā ar EKL 202. pantu bija ietverta īstenošanas pilnvarās ar tā dēvētās “komitoloģijas” procedūras starpniecību ( 5 ), nošķiršanu no īstenošanas funkcijas.

4.

Saskaņā ar LESD 290. panta 1. punkta pirmo daļu “ar leģislatīvu aktu Komisijai var dot pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus”.

5.

Pamatojoties uz LESD 291. panta 1. punktu, dalībvalstu kompetencē ir veikt pasākumus, kas ir vajadzīgi juridiski saistošu Savienības tiesību aktu īstenošanai. Saskaņā ar minētā panta 2. punktu, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi šādu aktu īstenošanai, šie akti īstenošanas pilnvaras piešķir Komisijai vai – īpašos gadījumos – Padomei.

6.

Regulā Nr. 539/2001 ir noteikts to trešo valstu saraksts, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām (1. panta 1. punkta pirmā daļa), un to trešo valstu saraksts, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no šīs prasības gadījumā, ja uzturēšanās nav ilgāka par 90 dienām jebkurā 180 dienu laikposmā (1. panta 2. punkta pirmā daļa ( 6 )). Šie saraksti ir iekļauti attiecīgi regulas I un II pielikumā ( 7 ).

7.

Regulas Nr. 539/2001 1. panta 4. punkta tekstā, kas bija piemērojams pirms apstrīdētās regulas stāšanās spēkā, bija paredzēts Kopienas mehānisms, kas ļāva īstenot savstarpības principu gadījumā, kad kāda no regulas II pielikumā minētajām trešajām valstīm nolēma noteikt vīzas prasību attiecībā uz vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem. Pamatojoties uz šādu mehānismu, kas grozīts ar Regulu Nr. 851/2005 ( 8 ), pēc attiecīgās dalībvalsts paziņojuma Komisija varēja iesniegt Padomei priekšlikumu, ar kuru paredz vīzu prasības pagaidu atjaunošanu attiecībā uz konkrētās trešās valsts pilsoņiem un par kuru Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu (1. panta 4. punkta c) apakšpunkts). Šī procedūra neskāra Komisijas tiesības iesniegt priekšlikumu regulas grozīšanai, lai pārceltu atsauci uz attiecīgo trešo valsti, kas ir paredzēta I pielikumā ietvertajā sarakstā (1. panta 4. punkta e) apakšpunkts).

8.

Ar apstrīdēto regulu Regulā Nr. 539/2001 ir izdarīti divi galvenie grozījumi. Tiek grozīts savstarpības mehānisms un ieviests “aizsargmehānisms”, kas ļauj uz laiku apturēt atbrīvojuma no vīzas prasības attiecībā uz trešās valsts pilsoņiem sekas.

9.

Ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir grozīts Regulas Nr. 539/2001 1. panta 4. punkts, paredzot no trīs posmiem veidotu savstarpības mehānismu, kas tāpat kā iepriekš tiek uzsākts ar tās dalībvalsts paziņojumu, attiecībā uz kuras pilsoņiem kāda trešā valsts, kas ir ierakstīta šīs pēdējās minētās regulas II pielikumā, atjauno vīzas prasību ( 9 ).

10.

Minētā mehānisma pirmo posmu, kas ir reglamentēts Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta e) apakšpunktā, aktivizē Komisija sešos mēnešos pēc minētā paziņojuma publicēšanas, gan pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas pieņemot īstenošanas aktu, ar ko uz laiku līdz sešiem mēnešiem aptur atbrīvojumu no vīzu prasības konkrētām attiecīgās trešās valsts pilsoņu kategorijām, gan iesniedzot ziņojumu, kurā izvērtē situāciju un norāda iemeslus, kāpēc tā nolēmusi neapturēt atbrīvojumu no vīzu prasības. Īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 539/2001 4.a panta 2. punktā – kas ir iekļauts ar apstrīdētās regulas 1. panta 4. punktu – minēto pārbaudes procedūru, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 182/2011 ( 10 ) 5. pantu.

11.

Savstarpības mehānisma otrais posms iestājas 24 mēnešu laikā pēc dienas, kad attiecīgā dalībvalsts ir publicējusi paziņojumu, ja konkrētā trešā valsts saglabā vīzu prasību. Tas ir reglamentēts ar apstrīdēto regulu grozītās Regulas Nr. 539/2001 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, saskaņā ar kuru “Komisija [..] pieņem deleģēto aktu, ar kuru uz laiku aptur II pielikuma piemērošanu uz 12 mēnešu laikposmu minētās trešās valsts pilsoņiem. Deleģētajā aktā nosaka datumu – 90 dienu laikā no tā stāšanās spēkā – kad stājas spēkā II pielikuma piemērošanas apturēšana [..] un attiecīgi groza II pielikumu. Minēto grozījumu izdara, blakus attiecīgās trešās valsts nosaukumam iekļaujot zemsvītras piezīmi, kurā norāda, ka atbrīvojums no vīzu prasības attiecībā uz minēto trešo valsti ir apturēts, un precizē minētās apturēšanas laikposmu”. Nosacījumi, ar kādiem Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, ir paredzēti Regulas Nr. 539/2001 4.b pantā, kas tika iekļauts ar apstrīdētās regulas 1. panta 4. punktu. Pilnvaru deleģējumu piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2014. gada 9. janvāra un noklusējuma režīmā pagarina par identiskiem laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst. Eiropas Parlaments vai Padome to jebkurā brīdī var atsaukt. Turklāt saskaņā ar tā paša 4.b panta 5. punktu “saskaņā ar 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja četros mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus [..]”.

12.

Pamatojoties uz Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta h) apakšpunktu, ja 6 mēnešos no f) apakšpunktā minētā deleģētā akta stāšanās spēkā attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzu prasību, Komisija var iesniegt tiesību akta priekšlikumu šīs regulas grozīšanai, lai pārceltu atsauci uz trešo valsti no II pielikuma uz I pielikumu, tādējādi uzsākot trešo un pēdējo savstarpības mehānisma posmu.

13.

Ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu, ar ko Regulā Nr. 539/2001 ir ietverts 1.a pants, ir ieviests mehānisms, kurš ļauj, atkāpjoties no pēdējās minētās regulas 1. panta 2. punkta, uz laiku apturēt atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz II pielikumā uzskaitītas trešās valsts pilsoņiem ārkārtas situācijās ( 11 ), atbilstīgi procedūrai, kas ir uzsākta pēc attiecīgās dalībvalsts paziņojuma. Ja pēc paziņojuma izskatīšanas, pamatojoties uz tā paša 1.a panta 3. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, Komisija, ņemot vērā apturējuma sekas Savienības un dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti, nolemj, ka ir jāiejaucas, tad tā trīs mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas ir minēta iepriekš minētajā Regulas Nr. 539/2001 4.a panta 2. punktā, pieņem īstenošanas aktu, kas uz laiku aptur atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz konkrētās trešās valsts pilsoņiem uz 6 mēnešiem. Šādu apturējumu var pagarināt par laikposmu, kas nepārsniedz 12 mēnešus, ja Komisija pirms īstenošanas akta termiņa beigām ir iesniegusi tiesību akta priekšlikumu Regulas Nr. 539/2001 grozīšanai, lai atsauci uz attiecīgo trešo valsti pārceltu no II pielikuma uz I pielikumu.

14.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 1. jūlija lēmumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu atbildētāju iestāžu prasījumus.

15.

Komisija lūdz Tiesu galvenokārt atcelt apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktu, kā arī tās pašas regulas 1. panta 4. punktu, ciktāl ar to Regulā Nr. 539/2001 ir iekļauts jauns 4.b pants, kā arī saglabāt atcelto tiesību normu sekas un visu no tām izrietošo īstenošanas pasākumu sekas, līdz tās saprātīgā termiņā tiks aizstātas ar aktiem, kas pieņemti atbilstoši Līgumam, un piespriest atbildētājām iestādēm atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka iepriekš minētās tiesību normas nav nodalāmas no pārējās regulas, Komisija lūdz atcelt apstrīdēto regulu kopumā, saglabājot tās sekas, un piespriest atbildētājām iestādēm atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16.

Parlaments lūdz Tiesu prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tas piekrīt Komisijas lūgumam saglabāt apstrīdētās regulas sekas gadījumā, ja Tiesa nolemtu apmierināt prasību.

17.

Padome lūdz Tiesu galvenokārt prasību noraidīt kopumā un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un, pakārtoti, ja Tiesa nolemtu pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto regulu, saglabāt tās sekas vai atcelto tiesību normu sekas, kā arī to īstenošanai pieņemto aktu sekas, līdz saprātīgā termiņā stāsies spēkā jauns akts to aizstāšanai.

18.

Čehijas Republika lūdz Tiesu prasību noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kā arī, pakārtoti, ja prasība tiktu apmierināta, saglabāt atcelto apstrīdētās regulas tiesību normu sekas, līdz minētās normas tiks aizstātas ar jaunu regulu.

19.

2015. gada 9. marta tiesas sēdē Tiesa uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.

20.

Savas prasības pamatojumam Komisija norāda vienu pamatu, kas ir pamatots ar LESD 290. un 291. panta pārkāpumu. Tā norāda, ka deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem ir atšķirīga piemērošanas joma – pirmie ir jāizmanto tad, ja ir jāpapildina vai jāgroza nebūtiski leģislatīva akta elementi, savukārt otros pieņem tad, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošu Savienības tiesību aktu īstenošanai. Izvēle starp šīm abām aktu kategorijām esot tīri juridiska, un tāpat kā juridiskā pamata izvēlei tai esot jābūt pamatotai ar objektīviem elementiem, kurus tiesas var pārbaudīt. Konkrētajā gadījumā, izmantojot deleģētos aktus, kā ir paredzēts Regulas Nr. 539/2001, kas ir grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, tiktu pārkāpts LESD 290. un 291. pants, jo lēmums uz laiku apturēt atbrīvojumu no vīzu prasības nav akts, kas “papildina” vai “groza” Regulu Nr. 539/2001 saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, bet drīzāk iekļaujas tās īstenošanas regulējumā, kas izpaužas kā regulā jau izklāstīto tiesību normu piemērošana īpašai situācijai.

21.

Pirms izskatīšu atsevišķos Komisijas izvirzītos argumentus, kā arī atbildētāju iestāžu un valsts, kura iestājusies lietā, izvirzītos pretargumentus, uzskatu par nepieciešamu tuvāk izvērtēt jautājumus, par kuriem lietas dalībnieki ir ļoti intensīvi debatējuši un kuri attiecas uz dažiem aspektiem saistībā ar Lisabonas līgumā veikto leģislatīvā deleģējuma un īstenošanas funkcijas nošķiršanu, un kuri skar sarežģītu jautājumu par attiecīgo LESD 290. un 291. panta piemērošanas jomu norobežošanu.

22.

Viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem lietas dalībnieku starpā gan rakstveida procesā, gan tiesas sēdē attiecas uz nozīmi, kāda, velkot robežšķirtni starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, ir atzīstama Komisijai piešķirtajai rīcības brīvībai.

23.

Komisija apgalvo, ka tad, ja tai ir tikai ierobežota rīcības brīvība – kā tas esot gadījumos ar aktiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, – funkcija, kuru tai uzticēts veikt, principā ir tīra īstenošanas funkcija. Padome savukārt norāda, ka rīcības brīvības piešķiršana Komisijai nav ietverta LESD 290. pantā paredzētajos leģislatīvo pilnvaru deleģēšanas nosacījumos un tātad tam nav nozīmes, izvēloties, vai pieņemt deleģētos aktus un īstenošanas aktus. Savukārt Parlaments uzskata, ka runa ir par vienu no elementiem, kuri likumdošanas procesa dalībniekiem ir jāņem vērā, kvalificējot Komisijai piešķirtās pilnvaras leģislatīva akta konkrētas īstenošanas nolūkos, bet kam ir nozīme tikai tad, ja šādas pilnvaras izmanto, lai papildinātu vai precizētu šāda akta saturu, nevis arī gadījumā, kad runa ir par tā grozīšanu. Šajā pēdējā minētajā gadījumā tam, vai Komisijai ir lielāka vai mazāka rīcības brīvība, neesot nozīmes, jo deleģētā akta izvēle tomēr esot obligāta.

24.

Leģislatīvo funkciju deleģējums pats sava rakstura dēļ – vismaz tiktāl, ciktāl tas ir vērsts uz pilnvaru piešķiršanu, lai papildinātu pamataktu ar papildinoša veida normām – nozīmē likumdevēja rīcības brīvības nodošanu deleģējuma subjektam. Lai gan LESD 290. pantā tas nav konkrēti minēts, pilnvaras pieņemt papildinoša veida deleģētos aktus katrā ziņā nozīmē arī zināmas rīcības brīvības īstenošanu. No tā izriet, ka gadījumos, kad šādas rīcības brīvības nav, darbība, ko Komisijai uzticēts veikt, pēc būtības ietilpst nevis deleģētajā leģislatīvajā funkcijā, bet gan izpildfunkcijā.

25.

Šo pēdējo principā raksturo ierobežotāka rīcības brīvība salīdzinājumā ar pirmo – tādā ziņā, ka nošķiršanas kritēriju starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem var identificēt kā lielāku vai mazāku Komisijai piešķirtu rīcības brīvību. Lai gan šādam kritērijam pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes – gan tāpēc, ka tam obligāti ir jābūt apvienojumā ar funkcionālu kritēriju, kas attiecas uz saistību starp pieņemamajām normām un pamatakta normatīvo saturu ( 12 ), gan tāpēc, ka robežas, kuras ar šo pēdējo ir noteiktas deleģējuma mērķiem, saturam un apmēram, var ievērojami ierobežot Komisijai atstāto novērtējuma brīvību, konkrēti samazinot atšķirību starp leģislatīvo deleģējumu un īstenošanas pilnvarām –, tas tomēr ir svarīgs parametrs, kas ir jāņem vērā, kādu aktu klasificējot vienā vai otrā no LESD 290. un 291. pantā paredzētajām kategorijām ( 13 ).

26.

Ir taisnība, ka Biocīdu spriedumā, kurā Tiesa pirmo reizi tika lūgta paust savu nostāju par LESD 290. un 291. panta attiecīgo piemērošanas jomu noteikšanu ( 14 ), nav ietverta neviena konkrēta atsauce uz Komisijai piešķirto rīcības brīvību kā uz elementu, kas ir atbilstošs, lai nošķirtu deleģētos un īstenošanas aktus. Tomēr secinājums, saskaņā ar kuru likumdevējs varēja saprātīgi uzskatīt, ka Regulas Nr. 528/2012 ( 15 ) 80. panta 1. punkta īstenošanai nav jāizmanto deleģētie akti ( 16 ), un ko Tiesa ir izdarījusi šīs regulas tiesību normu padziļinātas pārbaudes beigās ( 17 ), pamatojas uz pietiekami detalizētu un leģislatīvā līmenī noteiktu konstatējumu par minētajā pantā noteikto tarifu režīmu un tātad būtībā uz to, ka ir konstatēta ierobežota Komisijas rīcības brīvība, kas norāda, ka tai piešķirtajām pilnvarām ir īstenošanas raksturs.

27.

Kaut arī es uzskatu, ka, velkot robežšķirtni starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, nevar a priori noliegt tā kritērija nozīmi, kuru veido lielāka vai mazāka Komisijai piešķirta rīcības brīvība, vairāk diskutējams ir jautājums par šā kritērija nozīmi gadījumā, kad minētajai iestādei ir piešķirtas – kā šajā gadījumā – pilnvaras pieņemt pamataktu koriģējošus aktus. Ja izrādītos, ka šādas pilnvaras – kā to apgalvo atbildētājas iestādes, ko atbalsta valsts, kura iestājusies lietā, – var tikt piešķirtas tikai ar leģislatīvu deleģējumu, tad apstāklim, ka tas paredz lielāku vai mazāku rīcības brīvību, būtībā nebūtu nozīmes, lai izvēlētos vienu no LESD 290. un 291. pantā ( 18 ) paredzētajiem instrumentiem.

28.

Tā argumenta pamatotība, kas ir pausts par labu to pilnvaru īstenošanas raksturam pēc būtības, kuras Komisijai ir piešķirtas ar Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, un ko Komisija pamato ar apstākli, ka tai nav nekādas rīcības brīvības, tātad ir atkarīga no nozīmes un apmēra, kādi ir piešķirami LESD 290. panta 1. punktā minētajam “leģislatīva akta grozījuma” jēdzienam.

29.

Pirms izskatīšu minēto jautājumu, tuvāk tomēr ir jāizvērtē vēl viens jautājums, par kuru lietas dalībnieki ir debatējuši un kas šoreiz attiecas uz likumdevēja rīcības brīvību, lemjot par pilnvaru veidu, kāds ir piešķirams Komisijai pamatakta īstenošanas nolūkā.

30.

Atbildētājas iestādes, ko šajā ziņā atbalsta valsts, kura ir iestājusies lietā, savas nostājas atbalstam dažādos veidos ir atsaukušās uz likumdevēja rīcības brīvību, lemjot par to leģislatīvo aktu īstenošanas kārtību, ko tas pieņem.

31.

Šajā ziņā es vispirms atgādinu, ka likumdevējam ir pilna politiskā rīcības brīvība, kas nav pakļauta tiesiskuma pārbaudei tiesā, attiecībā uz izvēli piešķirt vai nepiešķirt leģislatīvu deleģējumu ( 19 ). Deleģējuma izmantošana ir nevis pienākums, bet gan instruments vai drīzāk pat iespēja, kuru likumdevējs var nolemt izmantot, lai vienkāršotu un paātrinātu normatīvo procesu aspektos, kuri pēc iedabas nav būtiski regulējumā, ko nosaka pamata leģislatīvais akts. Ja likumdevējam nav pienākuma deleģēt savas pilnvaras, tam, ja tas nolemj to darīt, tomēr ir pienākums ievērot LESD 290. pantā noteiktos nosacījumus, galvenokārt to, ka būtiska politiska izvēle, kā izklāstīts minētā panta 1. punkta otrajā daļā ( 20 ), nav deleģējama.

32.

Turklāt es atgādinu, ka Biocīdu sprieduma 40. punktā Tiesa ir apgalvojusi, ka likumdevējam “ir rīcības brīvība, ja tas izvēlas piešķirt Komisijai deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu vai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu”.

33.

Gan Padome, gan Parlaments savos rakstiskajos apsvērumos atsaucas uz konkrēto punktu un uz principu, kas tajā ir apstiprināts ( 21 ). Savukārt Komisija apšauba tā būtiskumu konkrētajā gadījumā ar argumentiem, kas, manuprāt, nav ņemami vērā. Minētā punkta formulējums un kopējā redakcija faktiski neļauj uzskatīt, kā to ierosina prasītāja iestāde, ka minētais princips ir spēkā tikai gadījumos, kad – kā lietā, kurā tika pieņemts konkrētais spriedums, – ir jānosaka, vai kāds īstenošanas pasākums papildina pamata leģislatīvo aktu saskaņā ar LESD 290. pantu, nevis gadījumos, kad – kā konkrētajā gadījumā – tiek apspriesta tā koriģējošā daba, pamatojoties uz minēto tiesību normu.

34.

Tagad ir jāaplūko tās rīcības brīvības apmērs, kas likumdevējam ir atzīta ar minēto Biocīdu sprieduma 40. punktu. Vispirms man šķiet skaidrs, ka šāda rīcības brīvība ir jāīsteno, ievērojot LESD 290. un 291. pantā minētos nosacījumus. Likumdevējam atzītās izvēles tiesības nepiešķir tam pilnvaras kā īstenošanas aktus kvalificēt aktus, kuri faktiski nozīmē deleģēto leģislatīvo funkciju īstenošanu un otrādi. Šādas pilnvaras faktiski atceltu nošķīrumu starp deleģētu funkciju un izpildfunkciju, pamīšus mainot pilnvaru sadali un institucionālo līdzsvaru, kas tajā ir atspoguļots. LESD 290. un 291. pants nosaka īpašas pilnvaras likumdošanas procesa dalībniekiem, no vienas puses, un subjektiem, kuriem ir piešķirta īstenošanas funkcija (galvenokārt dalībvalstis un Komisija), no otras puses. Neskarot to regulu pieņemšanu, kas ir paredzētas LESD 291. panta 3. punktā un kuru mērķis ir noteikt noteikumus un vispārīgos principus attiecībā uz kārtību, kā dalībvalstis kontrolē Komisijai piešķirto īstenošanas pilnvaru izpildi, likumdošanas procesa dalībnieki principā nepiedalās to pasākumu izstrādē, kas ietilpst minētā panta piemērošanas jomā ( 22 ). No tā izriet, ka deleģētie akti, kas ir pieņemti saskaņā ar LESD 290. pantu, nevar ietvert īstenošanas pasākumus saskaņā ar LESD 291. pantu un īstenošanas akti, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz minēto tiesību normu, nevar ietvert vispārpiemērojamas normas, kas ietilpst LESD 290. panta piemērošanas jomā.

35.

Es arī neuzskatu, ka minētajā Biocīdu sprieduma 40. punktā Tiesa būtu gribējusi netieši atzīt “pelēkās zonas” pastāvēšanu, kurā robežšķirtnei starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem būtu tendence izzust un kuras robežās tiktu īstenota likumdevējam atzītā rīcības brīvība. Sekojot uzaicinājumam, ko savos secinājumos ir formulējis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons, Tiesa tik tiešām ir izvairījusies ieņemt nostāju par Komisijas izvirzīto tēzi, saskaņā ar kuru LESD 290. un 291. panta piemērošanas jomas ir viena otru savstarpēji izslēdzošas.

36.

Toties man šķiet, ka tās rīcības brīvības būtība, uz kuru Tiesa atsaucas, ir likumdevēja tiesības nolemt, saskaņā ar kādu procedūru (ar deleģēto aktu vai īstenošanas aktu) sākt leģislatīva akta īstenošanu. Pēc šāda lēmuma pieņemšanas likumdevējam būs attiecīgi jāpielāgo pamatakta saturs un struktūra, lai radītu saistību starp abiem normatīvajiem līmeņiem (leģislatīvu aktu un īstenošanas pasākumu), kas atspoguļojas vienā vai otrā avotā (deleģētajā aktā vai īstenošanas aktā).

37.

Tiesai būs jāizvērtē, vai LESD 290. un 291. pantā noteiktie nosacījumi ir ievēroti, proti, vai konkrētā leģislatīvā akta saturs un struktūra ir saderīgi ar normatīvās izstrādes instrumentu, kas ir paredzēts, lai īstenotu minēto aktu. Šajā ziņā, manuprāt, ir jāinterpretē šķietamā nesaderība starp apgalvojumu, kas ir ietverts tajā pašā Biocīdu sprieduma 40. punktā, atbilstīgi kuram tiesas kontrole pār to, kā likumdevējs īsteno tam piešķirto rīcības brīvību, var izpausties tikai kā ierobežota kontrole, un apgalvojumu sprieduma pamatojuma 41.–51. punktā par LESD 291. pantā noteikto nosacījumu ievērošanas pilnīgas kontroles veikšanu. Ievērojot ieteikto interpretāciju, Tiesas kontrole aprobežotos ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar likumdevēja izvēli izmantot deleģētos aktus vai īstenošanas aktus, savukārt pilnīga kontrole tiktu veikta par to, kā likumdevējs ievēro LESD 290. un 291. pantā noteiktos nosacījumus.

38.

Tagad es izskatīšu, kāda nozīme un apmērs ir piešķirami leģislatīva akta “grozījuma” jēdzienam saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu.

39.

Lietas dalībnieku debatēs tiek pretnostatīta “formālā” tēze, ko aizstāv atbildētājas iestādes un saskaņā ar kuru jebkurš formāls pamatakta grozījums, lai cik mazs un nenozīmīgs tas būtu, prasa deleģēto aktu, un Komisijas izvirzītā “substanciālā” tēze, saskaņā ar kuru LESD 290. panta piemērošanas nolūkā nav nozīmes grozījumiem, kas neprasa tai īstenot rīcības brīvību un kas neievieš izmaiņas minētā akta normatīvajā saturā. Pirmā tēze – kā jebkura ar formāliem kritērijiem pamatota tēze – rada priekšrocību, ka to ir viegli piemērot un tā ir paredzama ( 23 ). Tomēr pastāv risks, ka tā leģislatīvā deleģējuma shēmā iekļaus koriģējošus pasākumus, kuri saturiski ir īstenošanas pasākumi. Saskaņā ar otro tēzi deleģētā funkcija ir saistīta tikai ar pasākumiem, kuri pēc būtības ietilpst minētajā kategorijā, bet padara sarežģītāku un potenciāli konfliktējošu izvēli starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem gadījumos, kad Komisijai ir piešķirtas pilnvaras formāli grozīt pamataktu. Komisijas tēzes atzīšana nozīmē citstarp atzīt, ka noteiktus grozījumus leģislatīva akta tekstā var izdarīt ar īstenošanas aktu.

40.

Pirms ieņemšu nostāju par labu vienai vai otrai tēzei, tuvāk izvērtēšu vēl vienu argumentu, kas šķiet izrietam no vairākām Komisijas rakstveida apsvērumu rindkopām un pamatojoties uz kuru pamatakta “grozījuma” jēdziens saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu neietverot (nebūtisku) elementu pievienošanu pašam tekstam.

41.

Šajā ziņā es piekrītu Parlamentam, uzskatot, ka no vispārējā viedokļa normatīva akta “grozījums” ietver jebkuras izmaiņas, kas tiek izdarītas akta tekstā, vai tā būtu jebkura paša teksta elementa dzēšana, pievienošana vai aizstāšana. LESD 290. panta teksts, ņemot vērā arī tā vēsturisko rašanos, manuprāt, nepieļauj atšķirīgu interpretāciju.

42.

Šajā ziņā es atgādinu, ka komitoloģijas sistēmā, kas tika izveidota, pamatojoties uz EKL 202. pantu, pamatakta “grozījuma” jēdziens skaidri ietvēra normatīvās papildināšanas funkciju (“jaunu elementu pievienošana”), kura ir ietverta vienīgajā “ieviešanas pilnvaru” kategorijā. Saskaņā ar Lēmuma 1999/468 ( 24 ) 2. panta 2. punktu ar Lēmumu 2006/512 ( 25 ) ieviestās regulatīvās kontroles procedūras izmantošana, lai ļautu Parlamentam kā vienam no likumdošanas procesa dalībniekiem īstenot ierobežotu kontroli pār noteiktiem aktiem, ar kuriem tiek īstenoti akti, kas ir pieņemti koplēmuma procedūrā, ir obligāta gadījumā, ja Komisijai ir piešķirtas pilnvaras veikt vispārpiemērojamus pasākumus, lai grozītu nebūtiskus pamatakta elementus, arī atceļot dažus no šādiem elementiem vai papildinot aktu, pievienojot jaunus nebūtiskus elementus ( 26 ). Tāpēc loģikā, kas ir šāda formulējuma pamatā, akta “papildināšana”, regulējot tajā paredzētā regulējuma detalizētus vai tehniskus aspektus, nozīmēja tā grozīšanu arī gadījumā, kad šāda regulējuma mērķis nebija materiāli iekļauties minētā akta tekstā ( 27 ).

43.

Atšķirībā no Lēmuma 1999/468 2. panta 2. punkta LESD 290. panta 1. punktā – kā bijušajā Līguma par Konstitūciju Eiropai I‑36. pantā – ir nošķirti pasākumi, kas “papildina”, un pasākumi, kuri “groza” pamataktu. Ņemot vērā Lisabonas līguma autoru centienus veikt sistematizāciju, reformējot normatīvās deleģēšanas mehānismu Savienības ietvaros, ir loģiski uzskatīt, ka atšķirīgās redakcijas izvēle atbilst vēlmei identificēt divas funkcionāli atšķirīgas deleģēto aktu kategorijas. Pirmā ietvertu pasākumus, ar kuriem ir plānots izdarīt formālus grozījumus leģislatīva akta tekstā, otrā – pasākumus, kuri papildina tā normatīvo saturu, neiejaucoties tekstā. No šāda aspekta, atkarībā no izvēlētās tehnikas, jaunu nebūtisku elementu pievienošana pamataktam LESD 290. panta izpratnē ir “grozījums”, ja minētos elementus iekļauj minētā akta tekstā (pantos vai kādā pielikumā), un “papildināšana”, ja tie savukārt nav paredzēti faktiskai iekļaušanai pamataktā, bet paliek regulēti atsevišķā normatīvajā aktā ( 28 ). Vienas vai otras tehnikas izvēle citstarp ir atkarīga no vajadzīgās papildinājuma vienības – teksta grozījums var būt vēlamāks situācijās, kad runa ir par punktu pievienošanu, piemēram, kāda akta pielikumā, nevis tad, kad savukārt ir jāizstrādā detalizēts, no pantiem sastāvošs tiesību akts.

44.

Tagad ir jāpauž nostāja par Komisijas aizstāvēto “substanciālo” tēzi, atbilstīgi kurai, kā jau redzējām iepriekš, grozījumi saskaņā ar LESD 290. pantu nav tie, kam Komisijai nav vajadzīga rīcības brīvība, un tie, kuri negroza pamatakta normatīvo kontekstu.

45.

Kā jau redzējām iepriekš, deleģētajai leģislatīvajai funkcijai ir raksturīgi tas, ka, pirmkārt, ar deleģētajām pilnvarām tiek īstenota zināma rīcības brīvība, kas savukārt ne vienmēr ir tā izpildfunkcijai. Leģislatīvo pilnvaru īstenošanas deleģējumu parasti papildina mehānismi, kas dažādos veidos atļauj organizācijai, kurai pēc Konstitūcijas ir leģislatīvā funkcija, kontrolēt deleģēto funkciju izpildi – un tātad šādas rīcības brīvības izmantošanu –, vajadzības gadījumā arī atsaucot šādas pilnvaras. Šādu mehānismu mērķis ir līdzsvarot atkāpi no pilnvaru nodalīšanas principa, kas piemīt – lai arī ierobežoti un attiecībā tikai uz tiesību aktu tehniskākajiem aspektiem – leģislatīvā deleģējuma instrumentam, tādējādi nodrošinot pilnīgu Savienības tiesībās – LES 2. un 10. pantā ( 29 ) – noteiktā demokrātiskā principa ievērošanu. Ja deleģētajai organizācijai nav piešķirta nekāda rīcības brīvība, tad kontrole no likumdevēja puses zaudē jebkādu lietderību un tiek zaudēts pats pamatojums deleģēto tiesību aktu izmantošanai, jo šādā gadījumā konkrēto funkciju var īstenot ar īstenošanas pasākumu. Ievērojot šo argumentāciju, leģislatīva akta teksta koriģēšana, kas izriet no tā, ka Komisija īsteno ierobežotas pilnvaras, neietilpst LESD 290. panta piemērošanas jomā, jo tas nevar iekļauties deleģēto tiesību aktu shēmā.

46.

Tāpat arī leģislatīva akta teksta grozīšanai, kas neietekmē paša akta normatīvo kontekstu, ar normatīvo kontekstu saprotot aktā esošo juridisko noteikumu kopumu, šķiet, nav jāpiešķir leģislatīvs deleģējums, ciktāl netiek grozīti tā normatīvie elementi.

47.

LESD 290. panta 1. punkts tomēr nedod nekādus pieturas punktus, lai nošķirtu pamatakta grozīšanas pasākumus, un, šķiet, drīzāk ir pamatots ar formālu kritēriju, saskaņā ar kuru “grozījums” atbilstoši minētajai tiesību normai ir jebkura formāla iejaukšanās akta tekstā, kuras sekas ir tādas, ka koriģējošā funkcija pati savas iedabas dēļ pieder leģislatīvajam deleģējumam. No tā saistībā ar šādu funkciju izriet nepilnīga sakritība starp deleģēto aktu saturiskā un formālā nozīmē, jo normatīvu aktu, kas saturiski ir īstenošanas akts, var pieņemt un tas pat ir jāpieņem – ievērojot tā koriģējošo funkciju – ar deleģētā akta starpniecību.

48.

Ir loģiski noskaidrot, vai tik plaša grozījuma jēdziena interpretācija, kas būtībā atļauj likumdevējam paturēt kontroli pār aktiem, kas saturiski ir īstenošanas akti, ir saderīga ar LES 13. panta 2. punktā izklāstīto piešķiršanas pilnvaru principu un ar Līgumos noteikto institucionālo līdzsvaru. Izpildfunkcija – kura parasti tiek īstenota ārpus Savienības institucionālā ietvara, jo principā tā ir nodota dalībvalstīm, – faktiski, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi pamatakta īstenošanai, izņemot īpašus gadījumus, tiek piešķirta Komisijai dalībvalstu kontrolē. Otrkārt, LESD 290. pants neattiecas uz iespējamu leģislatīvā akta daļu grozīšanu ar pasākumiem, kas nav vispārpiemērojami – piemēram, atjauninot pielikumu bez minētajiem pasākumiem – un tātad neizskaidro absolūtu principu par leģislatīvā akta neaizskaramību ārpus likumdevēja kontroles jomas.

49.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un bez nepieciešamības konkrētā gadījuma apstākļos padziļināt analīzi, es uzskatu, ka deleģētie akti nav jāizmanto tikai gadījumos, kuros ir skaidrs, ka grozījumu pasākums, kas ir jāveic, nedz atstāj Komisijai rīcības brīvību, nedz ietekmē pamatakta normatīvos elementus. Šāds gadījums ir, piemēram, leģislatīva akta pielikuma atjaunināšana pēc tam, kad dalībvalstis ir nosūtījušas informāciju, kuras saturu Komisija nekādi nevar apšaubīt un kura neietekmē akta normatīvos elementus ( 30 ).

50.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es nākamajos punktos izskatīšu Komisijas iebildumus, ko tā ir izvirzījusi, lai pamatotu to apstrīdētās regulas tiesību normu nelikumību, kuras tā lūdz atcelt.

51.

Komisija apgalvo, ka apturēšana uz laiku, kas ir paredzēta Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā un par ko nolemts, pamatojoties uz regulā ietvertiem kritērijiem, nevar tikt pielīdzināta pamatakta grozījumam saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu. Tā norāda, ka minētā tiesību norma prasa, lai deleģētais akts grozītu “dažus” (nebūtiskus) leģislatīvu aktu “elementus”, un paskaidro, ka, lai tas būtu iespējams, minētajiem elementiem loģiski ir jābūt jau pamataktā, kura normatīvo saturu deleģētais akts tātad groza. Tomēr apstrīdētajā regulā nav identificētas trešās valstis, attiecībā uz kurām ir jāaptur atbrīvojums no vīzu prasības, bet gan noteikti kritēriji, pamatojoties uz kuriem ir jāveic šāda identifikācija. No tā, pēc Komisijas domām, izriet, ka ar aktu, ar ko tiek ieviesta šāda apturēšana, nevis tiek grozīti Regulā Nr. 539/2001 jau esoši elementi, bet gan vienkārši īstenota šī regula.

52.

Ciktāl minētais arguments ir jāsaprot tādējādi, ka zemsvītras piezīmes iekļaušana Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā, kas ir paredzēta minētās regulas, kura ir grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, nav “grozījums” saskaņā ar LESD 290. pantu, jo šāds jēdziens neietver jaunu nebūtisku elementu “pievienošanu” pamatakta tekstam, es varu atsaukties uz šo secinājumu 41.–43. punktu. Šeit es tikai norādīšu, ka trešā valsts, attiecībā uz kuras pilsoņiem ar minēto Regulas Nr. 539/2001 tiesību normu paredzētais deleģētais akts uz laiku aptur labvēlības režīmu, kas ir minēts tās pašas regulas 1. panta 2. punkta pirmajā daļā, ir norādīta minētās regulas II pielikumā. Iekļaujot zemsvītras piezīmi blakus šādas valsts nosaukumam, ar deleģēto aktu tiek pievienots precizējums par minētās valsts pilsoņiem piemērojamo tiesisko režīmu, formāli “grozot” pamatregulā jau esošu elementu.

53.

Komisijas argumentāciju tomēr var interpretēt arī tādējādi, ka pasākums, ar kura starpniecību dažu pamatakta tiesiskā režīma aspektu piemērošana uz laiku tiek apturēta, pēc savas iedabas neietilpst LESD 290. panta piemērošanas jomā, jo ar to nedz “papildina”, nedz “groza” minētā akta elementus, bet tikai piemēro tajā ietverto regulējumu, pielāgojot to apstākļiem un notikumiem, ko likumdevējs nevar paredzēt, ja nu vienīgi abstrakti. Šādā interpretācijā tā izvirza, manuprāt, delikātāko šīs tiesvedības jautājumu, proti, vai tad, ja abstrahējas no formālā grozījuma, kas Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā ir izdarīts, pievienojot zemsvītras piezīmi, minētās regulas, kura grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā paredzētais pasākums ir tikai īstenošanas pasākums.

54.

Parlaments un Padome par šo jautājumu neieņem konkrētu nostāju, jo attiecīgo aizsardzību pamato ar argumentu, saskaņā ar kuru konkrētais pasākums ietilpst LESD 290. panta piemērošanas jomā, ievērojot, ka saturiski tas ir Regulas Nr. 539/2001 II pielikumu koriģējošs pasākums. Komisija no šādas nostājas neieņemšanas secina, ka atbildētājas iestādes netieši piekrīt, ka konkrētais pasākums saturiski ir īstenošanas pasākums. Neatkarīgi no tā, kas varētu šķist dialektisks pārspīlējums, Padome savos rakstveida apsvērumos tiešām atzīst, ka būtu bijis iespējams izveidot citu mehānismu, kuram konkrētajā gadījumā nebūtu bijis jāpieņem deleģētie akti, un ka šādu rezultātu būtu bijis iespējams panākt, formāli negrozot II pielikumu.

55.

Turklāt šāds mehānisms ir konkrēti pieņemts ar Regulas Nr. 539/2001 1.a pantu, kas tajā ir iekļauts ar apstrīdēto regulu. Kā ir izklāstīts šo secinājumu 13. punktā, minētajā pantā ir paredzēta sistēma, kura ļauj, atkāpjoties no Regulas Nr. 539/2001 1. panta 2. punkta, ārkārtas situācijās uz 6 mēnešiem, ko var pagarināt vēl par 12 mēnešiem, apturēt atbrīvojumu no vīzu prasības attiecībā uz II pielikumā minētas trešās valsts pilsoņiem. Šādu apturējumu, kas rada tādas pašas sekas kā apturējums, kurš ir paredzēts tās pašas regulas ( 31 ) 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, bet kuram neseko paša teksta grozīšana, Komisija ir noteikusi ar īstenošanas aktu, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 182/2011 5. pantā paredzēto pārbaudes procedūru. Iepriekš minētajā 1.a pantā minētās procedūras steidzamības raksturs, uz ko tiesas sēdē ir atsaucies Parlaments, atbildot uz kādu Tiesas uzdotu jautājumu, man nešķiet pietiekams, lai šādas procedūras kontekstā pamatotu īstenošanas aktu izmantošanu. Izvēlētā normatīvā instrumenta pareizība ir vērtējama tieši pēc to pasākumu rakstura un sekām, kas ir jāveic, lai īstenotu pamataktu. Tā, piemēram, politiskie apsvērumi par tās jomas jutīgumu, kurā minētajiem pasākumiem būs jādarbojas ( 32 ), neietekmē, kā to konkrētajā gadījumā galu galā atzina arī pašas atbildētājas iestādes, minēto vērtējumu ( 33 ). Tas pats attiecas uz konkrētā pasākuma iespējamo steidzamības raksturu. Šajā ziņā es turklāt norādu, ka Kopējās vienošanās par deleģētajiem aktiem, ko 2011. gada 3. martā apstiprinājusi Eiropas Parlamenta priekšsēdētāju konference un kas nosaka praktisko kārtību, kā arī paskaidrojumus un vēlamās procedūras, par kurām ir panākta vienošanās un kuras saskaņā ar LESD 290. pantu piemērojamas likumdošanas pilnvaru deleģēšanai, VI iedaļā ir paredzēta īpaša steidzamības procedūra, kas ir rezervēta deleģēto aktu pieņemšanai izņēmuma gadījumos un noteiktās jomās, kā drošība, veselības aizsardzība un tieši arī ārējās attiecības, tostarp humanitārās krīzes. Uz šādas procedūras pamata pieņemts akts stājas spēkā tūlīt, un to piemēro tikmēr, kamēr Parlaments vai Padome leģislatīvajā aktā noteiktajā termiņā nav cēluši iebildumus.

56.

No otras puses, ja tiktu uzskatīts, ka Regulas Nr. 539/2001, kas ir grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā paredzētais apturēšanas pasākums, pat neatkarīgi no koriģējuma, kurš ar to tiek izdarīts pamataktā, saturiski ir deleģētais akts, būtu jāatzīst, ievērojot iepriekš piedāvāto shēmu ( 34 ), ka tas saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu “papildina” dažus nebūtiskus Regulas Nr. 539/2001 elementus. Šī konfigurācija tomēr ir izslēgta no visām šīs tiesvedības daļām.

57.

No vispārīgāka viedokļa uzskatu, ka pasākumi, kuri nosaka kādā leģislatīvajā aktā paredzēta tiesiskā režīma īpašu aspektu apturēšanu, piemēram, pasākumi, kas paredz tā pagarināšanu vai atkāpšanos no tā, – principā un neskarot nepieciešamo kazuistisko vērtējumu, kas ir jāveic pirms Komisijai konkrēti piešķirto pilnvaru rakstura kvalificēšanas, – ir saistāmi ar īstenošanas funkciju. Atkārtojot domu, ko Tiesa ir paudusi Biocīdu sprieduma 38. un 39. punktā, šī pasākumu tipoloģija man šķiet drīzāk vērsta uz to, lai “precizētu leģislatīvā akta saturu”, nevis lai to papildinātu.

58.

Noslēgumā es piekrītu Komisijas uzskatam, ka Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā paredzētais apturēšanas pasākums, ja netiek ņemta vērā tā izraisītā pamatakta koriģēšana, veido vienkāršu minētajā aktā ietverto tiesību normu piemērošanu un tātad ietilpst īstenošanas aktu kategorijā, tāpat kā pasākumi, kas ir noteikti savstarpības mehānisma pirmajā posmā, un pasākumi, kuri ir noteikti saskaņā ar iepriekš minēto 1.a pantu. Konkrētajā gadījumā šādam secinājumam par labu runā arī samazinātā rīcības brīvība, kas Komisijai ir lēmuma par minēto apturējumu pieņemšanā.

59.

Tomēr pastāv “kvalitatīva” atšķirība starp atbrīvojuma no vīzu prasības apturēšanas pasākumiem, kas ir noteikti saskaņā ar e) apakšpunktu, un pasākumiem, kuri ir noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 539/2001, kas ir grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, kuru veido apstāklis, ka ar otrajiem pasākumiem tiek izdarīts formāls grozījums kādā minētās regulas daļā. Tagad, pamatojoties uz argumentiem, ko Komisija ir izvirzījusi savas prasības pamatošanai, ir jāizvērtē, pirmkārt, vai šī vienīgā atšķirība ļauj pamatot LESD 290. panta izmantošanu Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā minēto pasākumu veikšanai, neatkarīgi no tā, ka šie pasākumi saturiski ir īstenošanas pasākumi, un, otrkārt, vai, paredzot, ka Komisija vienlaikus pāriet pie pamatakta teksta grozīšanas, likumdevējs nav pārkāpis tās rīcības brīvības robežas, kas tam ir, nosakot minētā akta struktūru un saturu.

60.

Komisija apgalvo, ka zemsvītras piezīmes iekļaušana blakus attiecīgās trešās valsts nosaukumam Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā, kā paredzēts minētās regulas, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, nav “grozījums” saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, jo neietekmē pamatakta tiesisko režīmu.

61.

Šajā ziņā norādu, ka saskaņā ar minēto tiesību normu veiktais pasākums neaprobežojas ar to, ka tiek tikai identificēta trešā valsts, kura vairs nenodrošina savstarpību vīzu jomā attiecībā uz Savienības pilsoņiem, identificējot situāciju, kas vispārīgi un abstrakti ir aplūkota pamatregulā, bet attiecībā uz šādas valsts pilsoņiem arī uz laiku aptur labvēlības režīmu, kurš ir paredzēts Regulas Nr. 539/2001 1. panta 2. punkta pirmajā daļā. Tātad šāds pasākums tieši ietekmē dažus Regulā Nr. 539/2001 noteiktā regulējuma aspektus, proti, [tādus aspektus kā] konkrētās trešās valsts iekļaušana II pielikumā un atbrīvojuma no vīzu prasības piemērošana tās pilsoņiem pilnā apmērā.

62.

Ir taisnība, kā to norāda Komisija, ka apturējums būtu iedarbīgs arī tad, ja nebūtu paredzēta minētās zemsvītras piezīmes iekļaušana un ja apturēšanas lēmums būtu pieņemts ar īstenošanas aktu, kā tas notiek saistībā ar pasākumiem, kuri ir veikti savstarpības mehānisma pirmajā posmā, un pasākumiem, kas ir veikti, ievērojot Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1.a pantu. Kā turklāt var secināt no paša minētās regulas 1. panta 4. punkta f) apakšpunkta formulējuma, minētā piezīme tikai brīdina, ka ir apturēts atbrīvojums no vīzu prasības, un norāda tās ilgumu, tātad tai ir tīri informatīvs raksturs. Kā pati Padome apgalvo savos rakstiskajos apsvērumos un kā izriet no apstrīdētās regulas preambulas 11. apsvēruma, tās mērķis ir tiesību pārskatāmība un noteiktība.

63.

Tomēr uzskatu par pareizu Parlamenta apgalvojumu tiesas sēdē, proti, ka, iekļaujot konkrēto piezīmi šķirti no apturēšanas lēmuma, to nevar uzskatīt par Regulas Nr. 539/2001 II pielikuma grozījumu.

64.

Precīzāk, manuprāt, paredzot minēto grozījumu, likumdevēja nolūks ir bijis iekļaut apturēšanas lēmumu pamatakta tekstā. Līdz ar šo darbību apturēšanas lēmums kļūst par minētā akta neatņemamu sastāvdaļu, no avotu hierarhijas formālā viedokļa iegūstot atšķirīgu konfigurāciju salīdzinājumā ar pasākumiem, kas ir noteikti savstarpības mehānisma pirmajā posmā, un ar tiem, kuri ir paredzēti aizsargmehānisma ietvaros, vienlaikus saglabājot ar tiem kopīgu normatīvo morfoloģiju.

65.

Šādos apstākļos, ņemot vērā zemsvītras piezīmes veikto savienojuma funkciju starp apturēšanas lēmumu un Regulas Nr. 539/2001 tekstu, man nešķiet iespējami apgalvot, kā to dara Komisija, ka minētās regulas II pielikuma grozījums, ko izraisa minētās piezīmes pievienošana, neietekmē paša tiesību akta normatīvos elementus. Tāpēc te nav iestājušies šo secinājumu 49. punktā formulētie gadījumi, kuros Komisijai piešķirtās pamatakta grozīšanas pilnvaras varētu neietilpt LESD 290. panta piemērošanas jomā.

66.

Tāpat es arī uzskatu, ka ir jānoraida Komisijas arguments, atbilstīgi kuram konkrētajā gadījumā nevar būt grozījuma saskaņā ar LESD 290. pantu, ņemot vērā tās ierobežotās pilnvaras. Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar apstrīdēto regulu ieviestā savstarpības mehānisma otro posmu, bez šaubām, raksturo zināms automātiskums, kā par to liecina gan Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunkta redakcija, gan apstāklis, ka uz atbrīvojuma no vīzu prasības pagaidu apturēšanu minētajā tiesību normā ir attiecināts tikai viens nosacījums – ka attiecīgā trešā valsts nav atcēlusi vīzu prasību 24 mēnešos. Tomēr, kā norāda pati Komisija, tā paša 4. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka, “apsverot turpmākus pasākumus”, it īpaši saskaņā ar f) apakšpunktu, Komisija “ņem vērā to, kādi rezultāti ir attiecīgās dalībvalsts veiktajiem pasākumiem, lai panāktu bezvīzu ceļošanu ar attiecīgo trešo valsti, pasākumus, kas veikti saskaņā ar b) apakšpunktu, un sekas, ko atbrīvojuma no vīzu prasības apturēšana rada Savienības un tās dalībvalstu ārējām attiecībām ar attiecīgo trešo valsti”. No minētās tiesību normas izriet, ka, lai gan savstarpības mehānisma otrajam posmam ir tendence būt automātiskam, Komisijai tomēr ir – lai arī ierobežota – novērtējuma brīvība, pieņemt lēmumu veikt f) apakšpunktā minēto apturēšanu uz laiku. Arī šajā aspektā nav iestājušies gadījumi, kas ir minēti šo secinājumu 49. punktā.

67.

Noslēgumā uzskatu, ka, lai gan apturēšanas pasākums, kas ir noteikts, ievērojot Regulas Nr. 539/2001, kura grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, saturiski ir īstenošanas pasākums, LESD 290. pantā paredzētā normatīvā instrumenta izmantošana konkrētajā gadījumā ir pamatota, ņemot vērā grozījumu, ko minētais pasākums izdara pamataktā.

68.

Prasības pieteikumā Komisija apgalvoja, ka tādas zemsvītras piezīmes Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā iekļaušana, kas norāda uz atbrīvojuma no vīzu prasības apturējumu attiecīgajai trešajai valstij, ir nevis “grozījums” saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, bet gan vienkārši tehniska maskēšanās, kuru likumdevējs ir izmantojis, lai pamatotu deleģēto aktu izmantošanu, un tātad “formāla rakstura ļaunprātīga izmantošana”. Šāds arguments, kas ļoti maz tika skatīts prasības pieteikumā un vairs netika iekļauts replikā, manuprāt, atsauc atmiņā gadījumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu.

69.

Saskaņā ar judikatūru akts ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tāpēc, lai sasniegtu nevis tajā norādītos, bet gan citus mērķus, vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā īpaši ir paredzēta, lai rīkotos tādos apstākļos, kādi pastāv konkrētajā gadījumā ( 35 ). Neatkarīgi no jebkura cita apsvēruma es neuzskatu, ka Komisijas prasības pieteikumā norādītie elementi par to, ka apturēšanas pasākums saturiski ir īstenošanas pasākums, kā minēts Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, būtu tādi, lai veidotu minētās norādes un ļautu uzskatīt, ka likumdevējs ir paredzējis šajā tiesību normā minētās zemsvītras piezīmes iekļaušanu vienīgi vai galvenokārt ar mērķi neizmantot īstenošanas aktus.

70.

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka šajā tiesvedībā ir jāpiemēro Biocīdu spriedumā noteiktie principi ( 36 ), Komisija replikas rakstā apgalvo, ka likumdevēja izvēle konkrētajā gadījumā izmantot deleģētos aktus ir saistīta ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

71.

Padomes izvirzītais iebildums par iepriekš minēto argumentu nepieņemamību, manuprāt, ir jānoraida. Pretēji minētās iestādes apgalvotajam šie argumenti tik tiešām nav jauns prasības pamats, kas novēloti iekļauts replikas rakstā, bet ir prasības pamatojumam izvirzītā vienīgā pamata papildinājums saistībā ar LESD 290. un 291. panta pārkāpumu. Turklāt, ja tie būtu jākvalificē kā jauns pamats, to novēlotu izvirzīšanu pamatotu apstāklis, ka to avots ir meklējams principos, kurus Tiesa ir noteikusi Biocīdu spriedumā, kas tika pieņemts pēc prasības celšanas.

72.

Šajā ziņā es vispirms atgādinu, ka minētajā spriedumā Tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam “ir rīcības brīvība, ja tas izvēlas piešķirt Komisijai deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu vai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu” ( 37 ). Šo secinājumu 35. punktā es secināju, ka šādas rīcības brīvības būtība ir likumdevēja tiesības nolemt, saskaņā ar kādu procedūru ir jāīsteno leģislatīvs akts, attiecīgi pielāgojot konkrētā akta saturu un struktūru.

73.

Iepriekš 60.–67. punktā izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka, ņemot vērā to aktu koriģējošo raksturu, kas ir pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 539/2001, kura grozīta ar pamatregulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, nosacījumi LESD 290. panta izmantošanai konkrētajā gadījumā ir ievēroti. Tātad vēl ir jāpārbauda, vai likumdevēja izvēle īstenot savstarpības mehānisma otro posmu ar deleģētajiem aktiem, šajā posmā veiktajiem pasākumiem piešķirot koriģējošu raksturu, nepārsniedz tās rīcības brīvības robežas, kas likumdevējam ir, lai noteiktu pamatakta struktūru un saturu. Šāds pieņēmums varētu būt spēkā gadījumā, ja, paredzot zemsvītras piezīmes iekļaušanu, tas notiktu patvaļīgi vai nesaprātīgi vai arī nebūtu saskaņā ar normatīvo sistēmu, kurā tā iekļaujas.

74.

Pēc Komisijas domām, kā tas jau ir vairākkārt norādīts, pirmo nekonsekvences aspektu veido apstāklis, ka, nosakot atbrīvojuma no vīzu prasības apturēšanu saskaņā ar Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, tai nav nekādas rīcības brīvības, bet ir plaša novērtējuma brīvība, lai ar īstenošanas aktu noteiktu pasākumus, kuri ietilpst savstarpības mehānisma pirmajā posmā. Ar šādu tiesību normu tai piešķirtu pilnvaru ierobežotais raksturs atņemtu jēgu iebildumu celšanas pilnvarām, kas likumdošanas procesa dalībniekiem ir atzītas Regulas Nr. 539/2001, kura grozīta ar apstrīdēto regulu, 4.b pantā.

75.

Šajā ziņā ir taisnība, ka savstarpības mehānisma pirmajā posmā Komisijai ir plašāka rīcības brīvība, kaut arī, kā jau bija iespēja norādīt iepriekš, tā nav pilnībā neesoša otrajā posmā ( 38 ).

76.

Tomēr, kā apgalvo atbildētājas iestādes, izvēle izmantot deleģētos aktus otrajā, nevis pirmajā posmā var būt pamatota saistībā ar šajā posmā noteiktā apturēšanas pasākuma plašāku apmēru, kura sekas, izņemot to pagaidu raksturu, būtībā ir identiskas sekām, kas rodas, izsvītrojot attiecīgo trešo valsti no saraksta, kurš ir minēts Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā, kas raksturo trešo un pēdējo savstarpības mehānisma posmu, kurš ir īstenots ar leģislatīvu aktu. Minētais mehānisms tika iecerēts kā vienots process, ko raksturo pieaugošas intensitātes pasākumi, kuriem atbilst dažādos avotu hierarhijas sistēmas līmeņos izvietoti normatīvie instrumenti. No šī viedokļa es neuzskatu, ka par sajukumu starp normatīvajām funkcijām, kas ir paredzētas attiecīgi LESD 290. un 291. pantā, pats par sevi liecinātu Komisijas norādītais apstāklis, ka Regulas Nr. 539/2001 4.b pantā paredzētās veto pilnvaras attiecībā uz aktiem, kuri ir pieņemti saskaņā ar tās pašas regulas 1. panta 4. punkta f) apakšpunktu, ņemot vērā Komisijas pilnvaru ierobežoto raksturu šajā posmā, izpaužas kā likumdevēja veikta netieša kontrole pār to, kā minētā iestāde īsteno rīcības brīvību, kas tai ir savstarpības mehānisma pirmajā posmā.

77.

Attiecībā uz Komisijas argumentu, atbilstīgi kuram nosacījumi, kas uz pilnvaru deleģēšanu ir attiecināti ar Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 4.b panta 2. punktu, proti, iespēja šādu deleģējumu atsaukt un tā raksturs, kas ir ierobežots laikā, esot arī elementi, kuri runājot par labu deleģēto aktu izmantošanas nesaprātīgumam, jo savstarpības mehānisma darbība neesot iedomājama bez pasākuma, kas ir paredzēts minētās regulas 1. panta 4. punkta f) apakšpunktā, es norādu tikai to, ka minētie nosacījumi ir tie, kuri konkrēti ir minēti LESD 290. panta 2. punktā, un ka to noteikšana nav nekas neparasts, ņemot vērā likumdevēja izvēli izmantot šajā pantā paredzēto normatīvo instrumentu. Turklāt es norādu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 539/2001, kas grozīta ar apstrīdēto regulu, 1. panta 4. punkta i) apakšpunktu minētās tiesību normas f) apakšpunktā minētā procedūra neskar Komisijas tiesības jebkurā brīdī iesniegt tiesību akta priekšlikumu regulas grozīšanai, lai atsauci uz attiecīgo trešo valsti pārceltu no II pielikuma uz I pielikumu. No tā izriet, ka savstarpības mehānismam varētu iestāties trešais posms, pat ja otrais posms nebūtu izpildīts.

78.

Visbeidzot, Komisija norāda uz vairākām tehniskas dabas grūtībām, kas radās pēc zemsvītras piezīmes iekļaušanas ( 39 ) un kas arī pierādot likumdevēja veiktās izvēles nesaprātīgumu. Šajā ziņā, kaut arī nav šaubu, ka šādas piezīmes iekļaušana atstāj samērā daudz neatrisinātu jautājumu saistībā ar procedūru, kas ir jāievēro Komisijas norādītajos apstākļos – kā citstarp izriet no atbildētāju iestāžu piedāvāto risinājumu daudzveidības –, es tomēr neuzskatu, ka šādas grūtības var ietekmēt konkrētajā gadījumā deleģēto aktu izmantošanas likumību.

79.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, uzskatu, ka Komisijas izvirzītie argumenti neļauj secināt, ka, nolemjot piešķirt koriģējošu raksturu pasākumiem, kas ir veikti savstarpības mehānisma otrā posma ietvaros, un to pieņemšanai izmantot LESD 290. pantā paredzēto instrumentu, likumdevējs būtu pārkāpis tās savas rīcības brīvības robežas, kas tam ir, lai noteiktu pamatakta struktūru un saturu. Turklāt pie jau sacītā piebilstu, ka zemsvītras piezīmju iekļaušana blakus Regulas Nr. 539/2001 II pielikumā ietvertās trešās valsts nosaukumam raksturo pašu minētā pielikuma struktūru, jo runa ir par instrumentu, ko likumdevējs regulāri izmanto, lai paskaidrotu atbrīvojuma no vīzu prasības konkrētās valsts pilsoņiem apmēru vai norādītu iespējamos nosacījumus, kuri attiecas uz šādu atbrīvojumu.

80.

Ņemot vērā iepriekš minēto apsvērumu kopumu, prasība, manuprāt, ir nepamatota. Tātad atcelšanas prasības, ko Komisija ir iesniegusi kā galveno un pakārtoto, ir jānoraida pēc būtības. Gadījumam, ja Tiesa nolemtu citādi un atzītu prasības pamatotību, uzskatu, ka lūgums par daļēju atcelšanu, kuru Komisija ir iesniegusi kā galveno, ir jāatzīst par pieņemamu, jo apstrīdētās regulas, kuras atcelšana tiek prasīta, noteikumi – un to turklāt atzīst visi šajā tiesvedībā iesaistītie lietas dalībnieki – ir skaidri nodalāmi no pārējā regulas teksta.

81.

Pamatojoties uz iepriekš minēto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai prasību noraidīt, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un nolemt, ka Čehijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.