1. 

Iesniedzot šo apelācijas sūdzību, Eiropas Komisija vēlas panākt, lai tiktu atcelts Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedums MOL/Komisija ( 2 ), ar kuru tā atcēlusi Komisijas 2010. gada 9. jūnija Lēmumu 2011/88/ES par valsts atbalstu C 1/09 (ex NN 69/08), ko Ungārija piešķīrusi uzņēmumam MOL Nyrt. ( 3 ).

2. 

Šajā lietā Tiesai galvenokārt ir jānosaka, vai Vispārējā tiesa ir pamatoti nolēmusi atcelt apstrīdēto lēmumu tādēļ, ka Komisija nebija pierādījusi selektīvo raksturu strīdīgajam pasākumam, proti, pasākumam, kuram piemīt īpatnība, ka tas ietver nolīguma par likmēm, kas noslēgts starp valsti un attiecīgo uzņēmumu, apvienojumu ar vēlākajiem tiesību akta grozījumiem par likmes palielināšanu, kura nav piemērojama minētajam uzņēmumam. Vispārīgāk, šī lieta dod iespēju sniegt atsevišķus precizējumus saistībā ar parametriem, kuri ir izmantojami, izvērtējot selektivitātes nosacījumu, kas veido no LESD 107. panta 1. punkta izrietošo valsts atbalsta jēdzienu.

3.

No pārsūdzētā sprieduma izrietošās priekšvēstures apkopojums ir šāds.

4.

MOL Magyar Olaj‑ és Gázipari Nyrt. (turpmāk tekstā – “MOL”) ir Budapeštā (Ungārija) reģistrēta sabiedrība, kuras galvenās darbības ir jēlnaftas, dabasgāzes un gāzes produktu ģeoloģiskā izpēte un ieguve, jēlnaftas produktu pārvadāšana, uzglabāšana un izplatīšana vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem, dabasgāzes pārvadāšana, kā arī alkēnu un poliolefīnu ieguve un tirdzniecība.

5.

Ungārijā visas derīgo izrakteņu, tostarp ogļūdeņražu, ieguves darbības ir reglamentētas 1993. gada Likumā XLVIII par derīgo izrakteņu ieguvi ( 4 ). Saskaņā ar šo likumu reglamentēšanas funkcijas pilda ministrs, kurš ir atbildīgs par ieguves rūpniecību, un Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde, kas ir centrālā valsts pārvaldes iestāde, kura pārrauga derīgo izrakteņu ieguves darbības.

6.

Derīgo izrakteņu ieguves likumā ir paredzēts, ka derīgo izrakteņu izpēte un izmantošana var tikt veikta atbilstoši diviem juridiski atšķirīgiem tiesiskajiem regulējumiem. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 8.–19. pantā attiecībā uz teritorijām, kas, tostarp pamatojoties uz ģeoloģiskajiem datiem, tiek uzskatītas par bagātām ar iegūstamajiem elementiem un tiek kvalificētas kā “slēgtas” (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 9. panta 1. punkts), ir noteikta koncesiju sistēma, kurā koncesija tiek piešķirta pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras katrai no slēgtajām teritorijām beigām, pamatojoties uz līgumu, ko paraksta par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs un uzņēmums, kas ir ieguvis līguma slēgšanas tiesības (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 10.–12. pants). Runājot par teritorijām, kas kvalificētas kā “atklātas”, a priori mazāk bagātām ar iegūstamajiem elementiem, tās var tikt izmantotas uz ieguves atļaujas pamata, ko izsniedz Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde, ja pieteikuma iesniedzējs atbilst tiesību aktos noteiktajiem nosacījumiem (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 4. punkts).

7.

Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. pantā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem tiek noteiktas izrakteņu ieguves nodevas, kas maksājamas valstij. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 11. punktā ir paredzēts, ka izrakteņu ieguves nodevas summa ir attiecīgajā gadījumā likumā, koncesijas līgumā vai saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu noslēgtajā līgumā noteikts procents. Attiecībā uz koncesijām izrakteņu ieguves nodevas likmi nosaka par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs, kurš ņem vērā konkrētus Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 8. punktā noteiktos parametrus. Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā paredzētajā līgumā nodevas likme ir noteikta, piemērojot šā panta noteikumus. Izrakteņu ieguves nodevas likme tiek noteikta ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu, ja iegūšanas darbība notiek atbilstoši ieguves atļaujas sistēmai (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 2.–7. punkts).

8.

Līdz 2008. gadam izrakteņu ieguves nodevas likme ogļūdeņražu, jēlnaftas un dabasgāzes ieguvei uz ieguves atļaujas pamata bija noteikta 12 % apmērā no izmantotā daudzuma vērtības ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pēc 1998. gada 1. janvāra, vai izrietēja no matemātiskas formulas piemērošanas, kurā tostarp ņemta vērā dabasgāzes vidējā cena, par kuru gāzes publiskie dienesti to ir iepirkuši, ar minimālo likmi 12 % dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra (Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 3. punkta b) apakšpunkts).

9.

Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktā ir noteikts, ka, ja derīgo izrakteņu ieguves uzņēmums, kas savu darbību veic uz ieguves atļaujas pamata, proti, attiecībā uz ieguves laukiem, kas atrodas atklātā teritorijā, nav uzsācis ieguvi piecu gadu laikā pēc atļaujas piešķiršanas, šis uzņēmums vienu vienīgu reizi var lūgt Derīgo izrakteņu ieguves pārvaldi pagarināt šo termiņu augstākais uz pieciem gadiem. Ja minētā pārvalde piekrīt, līgumā, kas noslēgts starp par ieguves rūpniecību atbildīgo ministru un derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumu, attiecībā uz ieguves lauku, kuros ieguves uzsākšanas termiņš pagarināts, izmantošanu tiek noteikts derīgo izrakteņu daudzums, kas ir izrakteņu ieguves nodevas aprēķina bāze, un tās likme, kurai ir jābūt lielākai par likmi, kas piemērojama dienā, kad iesniegts pieteikums par termiņa pagarināšanu, nepārsniedzot 1,2 reizes šo likmi (turpmāk tekstā – “pagarinājuma nodeva”). Ja pieteikums par termiņa pagarināšanu attiecas uz vairāk nekā diviem ieguves laukiem, pagarinājuma nodevas likme tiek piemērota visiem derīgo izrakteņu ieguves uzņēmuma ieguves laukiem ar līgumu, kura spēkā esamības laiks ir vismaz pieci gadi (turpmāk tekstā – “paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva”). Ja pieteikums par termiņa pagarināšanu attiecas uz vairāk nekā pieciem ieguves laukiem, var tikt pieprasīta īpaša nodeva augstākais 20 % apmērā no summas, kas maksājama, pamatojoties uz paaugstināto izrakteņu ieguves nodevu.

10.

2005. gada 19. septembrīMOL lūdza pagarināt savas derīgo izrakteņu ieguves tiesības attiecībā uz divpadsmit ogļūdeņraža ieguves laukiem, par kuriem tika izsniegta ieguves atļauja un kuros ieguve vēl netika uzsākta piecu gadu laikā no minētās atļaujas izsniegšanas dienas.

11.

2005. gada 22. decembrī, piemērojot Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punktu, par ieguves rūpniecību atbildīgais ministrs un MOL parakstīja nolīgumu par termiņa pagarināšanu attiecībā uz divpadsmit ogļūdeņraža ieguves laukiem (turpmāk tekstā – “2005. gada nolīgums”), kura 1. punktā uz pieciem gadiem ir pagarināts termiņš ieguves uzsākšanai šajos divpadsmit ieguves laukos un katram no šiem pieciem gadiem noteikta pagarinājuma nodeva, kas MOL jāpārskaita valstij (12 % x 1,050 par pirmo gadu jeb 12,600 %; 12 % x 1,038 par otro gadu jeb 12,456 %; 12 % x 1,025 par trešo gadu jeb 12,300 %, kā arī 12 % x 1,020 par ceturto un piekto gadu jeb 12,240 %).

12.

Saskaņā ar 2005. gada nolīguma 4. punktu piecpadsmit gadu laikā no šā nolīguma stāšanās spēkā datuma paaugstinātā izrakteņu ieguves nodeva ir piemērojama visiem MOL ieguves laukiem, kas jau tiek izmantoti uz ieguves atļaujas pamata, jeb 44 ogļūdeņraža ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pēc 1998. gada 1. janvāra, un 93 dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pirms šā datuma. Paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme par piekto pagarinātā laikposma gadu ir piemērojama līdz piecpadsmitajam gadam. Attiecībā uz dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve sākta pirms 1998. gada 1. janvāra, palielinājuma koeficients katram no pieciem pagarinājuma gadiem (skat. šo secinājumu 11. punktu) ir piemērojams atbilstoši matemātiskajai formulai, kas noteikta Derīgo izrakteņu ieguves likuma 20. panta 3. punkta b) apakšpunktā, un piektā gada palielinājuma koeficients ir piemērojams līdz piecpadsmitajam gadam.

13.

2005. gada nolīguma 6. punktā ir paredzēts pārskaitīt īpašo nodevu 20 miljardu Ungārijas forintu (HUF) apmērā.

14.

2005. gada nolīguma 9. punktā ir paredzēts, ka pagarinājuma nodevas likme, paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas likme, aprēķina bāze, procents un faktori, kas ir jāņem vērā, aprēķinot šīs nodevas, visā minētā nolīguma spēkā esamības laikā ir noteikti tikai šā nolīguma noteikumos un ka 2005. gada nolīgumā noteiktās likmes visu šo laiku paliek nemainīgas vai konstantas.

15.

Saskaņā ar 2005. gada nolīguma 11. punktu šis nolīgums stājas spēkā dienā, kad stājas spēkā Derīgo izrakteņu ieguves pārvaldes rezolūcija. Šajā pašā tiesību normā līgumslēdzējām pusēm ir aizliegts vienpusēji izbeigt 2005. gada nolīgumu, izņemot gadījumu, ja trešā persona iegūst vairāk nekā 25 % no MOL kapitāla.

16.

2005. gada 23. decembrī Derīgo izrakteņu ieguves pārvalde pieņēma rezolūciju par 2005. gada nolīgumu, nostiprinot termiņa pagarinājumu ieguves uzsākšanai divpadsmit šo secinājumu 10. punktā minētajos ogļūdeņraža ieguves laukos, kā arī maksājumus, kas jāmaksā MOL un kas noteikti šajā nolīgumā.

17.

2007. gada Likums CXXXIII par derīgo izrakteņu ieguvi, ar ko groza 1993. gada Likumu XLVIII ( 5 ), stājās spēkā 2008. gada 8. janvārī, un tajā ir grozīta izrakteņu ieguves nodevas likme.

18.

Galvenokārt Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem 20. panta 3. punktā ir paredzēta likme 30 % apmērā no ieguves laukā, kurā iegūšana uzsākta laikposmā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim, iegūtā daudzuma vērtības un tādas matemātiskās formulas piemērošana, kas Derīgo izrakteņu ieguves likuma sistēmā paredzēta dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra, ar minimālo nodevas likmi 30 %, un atšķirīgas izrakteņu ieguves nodevas likmes piemērošana ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pēc 2008. gada 1. janvāra, atkarībā no iegūtā jēlnaftas vai dabasgāzes daudzuma, proti, likme 12 % apmērā par ikgadējo iegūto daudzumu, kas nepārsniedz 300 miljonus m3 dabasgāzes vai 50 kilotonnas (kt) jēlnaftas, likme 20 % apmērā ražošanai no 300 miljoniem m3 dabasgāzes līdz 500 miljoniem m3 dabasgāzes vai no 50 kt jēlnaftas līdz 200 kt jēlnaftas un likme 30 % apmērā ražošanai, kas pārsniedz 500 miljonus m3 dabasgāzes vai 200 kt jēlnaftas. Visbeidzot, visiem ieguves laukiem, neraugoties uz ieguves tajos uzsākšanas datumu, maksājamā izrakteņu ieguves nodeva ir paaugstināta par 3 % vai 6 %, ja Brent jēlnaftas cena attiecīgi pārsniedz 80 ASV dolārus (USD) vai USD 90.

19.

2008. gada Likuma LXXXI, ar ko groza nodokļu un nodevu likmes ( 6 ), 235. pantā ir grozīts Derīgo izrakteņu ieguves likums, nosakot, ka izrakteņu ieguves nodevas likme ir 12 % ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 31. decembrim ieskaitot, un izrakteņu ieguves nodevas, kas maksājama par dabasgāzes ieguves laukiem, kuros ieguve uzsākta pirms 1998. gada 1. janvāra, minimālā likme. Šie grozījumi stājās spēkā 2009. gada 23. janvārī.

20.

Pēc 2007. gada 14. novembrī saņemtās sūdzības Komisija ar 2009. gada 13. janvāra vēstuli paziņoja Ungārijas iestādēm savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz 2005. gada nolīgumu, ar kuru MOL ir atbrīvota no izrakteņu ieguves nodevas palielinājuma, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”). Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā kārtību, saskaņā ar kuru tika izstrādāts 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem noteikumi, tie veido vienu pasākumu, un, izvērtējot to kopējo ietekmi, secināja, ka ar 2005. gada nolīgumu un Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem kopā MOL ir piešķirta nepamatota priekšrocība. Komisija uzskatīja, ka pasākums atbilst EKL 87. panta 1. punkta kritērijiem un tādēļ ir uzskatāms par valsts atbalstu un ka nav pamata uzskatīt, ka tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu. Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts, un ieinteresētās personas tika aicinātas iesniegt savus apsvērumus.

21.

Ar 2009. gada 9. aprīļa vēstuli Ungārija iesniedza savus apsvērumus par lēmumu par procedūras uzsākšanu. Ungārijas iestādes uzskatīja, ka pasākums nav valsts atbalsts, jo 2005. gada nolīgumā nav sniegtas priekšrocības MOL un tas nav selektīvs, jo no minētā nolīguma piemērošanas neizriet nekāda labvēlīga attieksme pret to.

22.

Ar divām 2009. gada 27. aprīļa vēstulēm MOL un Magyar Bányászati Szövetség (Ungārijas Derīgo izrakteņu ieguves asociācija) iesniedza savus attiecīgos apsvērumus par lēmumu par procedūras uzsākšanu. MOL uzskatīja, ka tai, piemērojot 2005. gada nolīgumu, nav radīta privileģēta situācija, jo tā esot maksājusi izrakteņu ieguves nodevu daudz augstākā apmērā nekā tā, ko maksājuši tās konkurenti, un tā, kas tai būtu bijusi jāmaksā, ja nebūtu ticis parakstīts šis nolīgums, jo šis nolīgums atbilst Derīgo izrakteņu ieguves likuma noteikumiem un loģikai. Magyar Bányászati Szövetség savukārt īpaši uzstāja, ka valstij – it īpaši, pildot likumdevēja funkcijas, – ir jāievēro saimnieciskās darbības subjektu tiesiskā paļāvība un tiesiskās noteiktības princips attiecībā uz izrakteņu ieguves nodevas par ieguves laukiem, par kuriem jau ir tikusi izsniegta ieguves atļauja, likmju stabilitāti ilgtermiņā.

23.

2010. gada 9. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Ungārijas veiktais pasākums, proti, MOL maksājamās izrakteņu ieguves nodevas noteikšana 2005. gada nolīgumā kopā ar grozījumiem, kas izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma ar grozījumiem, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, un, otrkārt, Ungārijai ir jāatgūst atbalsts no MOL.

24.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka izvērtējamais atbalsta pasākums ir 2005. gada nolīgums apvienojumā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem, jo ar pirmo MOL tikusi atbrīvota no izmaiņām izrakteņu ieguves nodevās, kas veiktas ar minēto likumu (19. un 20. apsvērums). Tā uzskatīja, ka, pat ja 2005. gada nolīgums atbilst Derīgo izrakteņu ieguves likumam, kas tobrīd bija spēkā, un pat ja dalībvalsts varēja noteikt izrakteņu ieguves nodevas, radītās sekas nav obligāti saderīgas ar Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā, lai gan ne 2005. gada nolīgums, ne Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, skatot atsevišķi, nav pretrunā šiem noteikumiem (52. un 53. apsvērums).

25.

Attiecībā uz kritēriju, lai pasākums tiktu atzīts par selektīvu, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka atskaites sistēma ir ieguves atļauju režīms, un noraidīja argumentus, ka nolīgumi, ar kuriem tiek pagarināts šādu atļauju termiņš, var veidot atsevišķu atskaites sistēmu (61.–65. apsvērums). Atbilstoši Komisijas uzskatam nolīgums par termiņa pagarināšanu ir “neapšaubāmi” selektīvs, jo Ungārijas iestādēm ir liela novērtējuma brīvība šāda nolīguma noslēgšanai vai nenoslēgšanai, kā arī šajā nolīgumā iekļaujamo maksājumu elementu noteikšanai (66. apsvērums). Komisija uzstāja, ka, pirmkārt, MOL ir noteiktas zemākas nodevas līdz 2020. gadam attiecībā uz gandrīz visiem ieguves laukiem, uz kuriem attiecas ieguves atļauja, bet tās konkurentiem, kuriem ir piemērojams tas pats atļaujas režīms un kuri jau ir uzsākuši ieguvi likumā noteiktajos termiņos, ir jāmaksā augstākas nodevas (67. apsvērums) un ka, otrkārt, MOL ir vienīgais tirgus dalībnieks ogļūdeņražu jomā, kurš saņēmis atbilstoši atļaujai piešķirto ieguves tiesību pagarinājumu, bet pārējie pagarinājumi attiecas uz uzņēmumiem, kas iegūst cietos derīgos izrakteņus, par kuriem izrakteņu ieguves nodevas nav grozītas (68. apsvērums). Komisija uzskatīja, ka attiecīgo darbību secība, t.i., redakcija, kādā Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkts ticis izteikts, saskaņā ar šo tiesību normu noslēgtais 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu ieguves likumā ar grozījumiem iekļautie grozījumi, ir selektīva (69. apsvērums). Atbilstoši Komisijas uzskatam tikai MOL ir piemērots īpašs režīms, kas to pasargā no jebkāda izrakteņu ieguves nodevas palielinājuma (70. apsvērums).

26.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 8. oktobrī, MOL cēla prasību, kurā galvenokārt lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, atcelt šo pašu lēmumu, ciktāl tajā ir noteikts pienākums atgūt no tās attiecīgās summas.

27.

Savas prasības pamatojumam MOL izvirzīja trīs pamatus attiecīgi par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, LESD 108. panta 1. punkta pārkāpumu un Regulas (EK) Nr. 659/1999 ( 7 ) 1. panta b) un v) punkta pārkāpumu un, visbeidzot, par šīs pašas regulas 14. panta 1. punkta pārkāpumu.

28.

Pirmajā pamatā MOL apstrīdēja attiecīgā pasākuma kvalificēšanu par valsts atbalstu.

29.

Vispārējā tiesa it īpaši izvērtēja šī pirmā pamata otro iebildumu, kas attiecās uz to, ka minētais pasākums neesot selektīvs.

30.

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa, izklāstījusi apstrīdētajā lēmumā iekļauto Komisijas vērtējumu un atgādinājusi argumentus, ko lietas dalībnieki šajā saistībā ir izteikuši Vispārējā tiesā, pārsūdzētā sprieduma 54. punktā it īpaši norādīja, ka LESD 107. panta 1. punkta piemērošanai ir jānosaka, vai attiecīgajā tiesību sistēmā valsts pasākums ir tāds, kas var sniegt priekšrocības “noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktiem ražojumiem” salīdzinājumā ar citiem, kuri, ņemot vērā minētās sistēmas mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā.

31.

Turpinot, pārsūdzētā sprieduma 56.–61. punktā izklāstījusi Ungārijas un MOL administratīvajā procesā sniegtos argumentus, Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 62. punktā atgādināja, ka šajā lietā strīdīgo pasākumu veido divas daļas – pirmkārt, 2005. gada nolīgums, kurā ir noteiktas izrakteņu ieguves nodevu likmes attiecībā uz visiem MOL ieguves laukiem, kuros ieguve jau ir uzsākta vai par kuriem šis uzsākšanas termiņš ir pagarināts, par katru no piecpadsmit tā spēkā esamības gadiem, un, otrkārt, Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, kurā ir paaugstinātas izrakteņu ieguves nodevu likmes visiem ogļūdeņraža ieguves laukiem uz ieguves atļaujas pamata un kurā nav paredzēti noteikumi, kas attiektos uz ieguves laukiem, par kuriem jau ir noslēgti nolīgumi par termiņa pagarināšanu.

32.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādā faktu izkārtojumā strīdīgais pasākums var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts, ja ir pierādīts, ka noslēgtā nolīguma noteikumus valsts vienam vai vairākiem tirgus dalībniekiem piedāvā selektīvi, nevis pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas izriet no vispārpiemērojama tiesību akta un ir piemērojami visiem tirgus dalībniekiem (skat. pārsūdzētā sprieduma 66. punktu). Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 67. punktā Vispārējā tiesa it īpaši nosprieda, ka secīgi pasākumi var tikt kvalificēti kā valsts atbalsts, ja valsts rīkojas, lai aizsargātu vienu vai vairākus tirgū jau esošus tirgus dalībniekus, ar tiem noslēdzot nolīgumu, kurā tiem tiek paredzēta nodevu likme, kas garantēta visu šā nolīguma spēkā esamības laiku, ar nodomu vēlāk īstenot savas reglamentēšanas pilnvaras, palielinot nodevas likmi tā, lai citi dalībnieki tirgū nonāktu nelabvēlīgākā stāvoklī neatkarīgi no tā, vai nolīguma noslēgšanas datumā šie dalībnieki jau darbojās tirgū vai ir jauni dalībnieki.

33.

Šajā lietā, ņemot vērā, pirmkārt, ka tiesiskajam regulējumam, kas reglamentē nolīgumu par termiņa pagarināšanu noslēgšanu, nav selektīva rakstura, kā arī to, ka nepastāv apsvērumi, ar kuriem būtu pamatota novērtējuma brīvības piešķiršana Ungārijas iestādēm sarunu laikā par nodevu likmēm (skat. pārsūdzētā sprieduma 70.–74. punktu), un, otrkārt, ka nepastāv nekādas norādes, ka šīs iestādes būtu īstenojušas labvēlīgāku attieksmi pret MOL salīdzinājumā ar jebkādu citu uzņēmumu, kas ir salīdzināmā situācijā (skat. pārsūdzētā sprieduma 75.–80. punktu), pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka nevar tikt uzskatīts, ka 2005. gada nolīguma selektīvais raksturs ir pierādīts.

34.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka nodevu paaugstināšana saskaņā ar Derīgo izrakteņu ieguves likumu ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2008. gadā, ir notikusi saistībā ar pasaules jēlnaftas cenas paaugstinājumu. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka, tā kā Komisija nav apgalvojusi, ka 2005. gada nolīgums ticis noslēgts, aizsteidzoties priekšā izrakteņu ieguves nodevu paaugstinājumam, šis nolīgums apvienojumā ar minēto likumu ar grozījumiem pamatoti nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts LESD 107. panta izpratnē.

35.

Līdz ar to Vispārējā tiesa apmierināja MOL prasību un atcēla apstrīdēto lēmumu.

36.

Savā apelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu:

37.

MOL galvenokārt lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38.

Lietas dalībnieki savas nostājas ir pauduši rakstveidā un mutvārdos tiesas sēdes laikā 2014. gada 13. novembrī.

39.

Lai gan no savas puses Vispārējā tiesa – protams, tikai kodolīgi ( 8 ) – ir skārusi jautājumu par iespējamo saikni starp Komisijas norādīto iejaukšanās pasākumu virkni, tā, pārbaudot nosacījuma, lai strīdīgais pasākums tiktu atzīts par selektīvu, vērtējumu, ir arī radījusi zināmu neskaidrību, jo dažkārt ir atsaukusies tikai uz 2005. gada nolīguma selektīvo raksturu ( 9 ), bet dažkārt – uz “strīdīgā pasākuma”, aplūkojot to kopumā, selektīvo raksturu ( 10 ).

40.

Šajā apelācijas sūdzībā Komisija izvirza tikai vienu pamatu, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā, izvērtējot nosacījumu strīdīgā pasākuma uzskatīšanai par selektīvu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

41.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa – kā tas izriet no vairākām pārsūdzētā sprieduma daļām –, ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi šo nosacījumu. Tās argumentācija būtībā attiecas uz četriem pārsūdzētā sprieduma aspektiem.

42.

Pirms pievēršanās katram no šiem Komisijas argumentācijas aspektiem, manuprāt, ir būtiski izklāstīt vairākus apsvērumus saistībā ar selektivitātes prasības, kas izriet no LESD 107. panta 1. punkta, jēgu un tās piemērojamību tādā faktu izkārtojumā, kāds ir pamatlietā.

43.

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ja vien Līgumos nav paredzētas atkāpes, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

44.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšana par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes ( 11 ).

45.

Tādējādi ir skaidri noteikts, ka, lai valsts pasākums varētu tikt kvalificēts par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu, otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta selektīva priekšrocība tā saņēmējam, un, ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot ( 12 ).

46.

Šajā gadījumā tiek apšaubītas vienīgi trešā nosacījuma, precīzāk, “selektivitātes” prasības, interpretācija un piemērošana.

47.

Šī selektivitātes prasība jeb – atkārtojot citu bieži izmantoto jēdzienu – pasākuma “specifiskums” ir skaidri jānošķir no ekonomiskās priekšrocības konstatēšanas. Citiem vārdiem sakot, pēc tam, kad ir konstatēta priekšrocības esamība plašā nozīmē, kas tieši vai netieši izriet no attiecīgā pasākuma, Komisijai vēl ir jānosaka, vai šī priekšrocība konkrēti attiecas uz vienu vai vairākiem uzņēmumiem. It īpaši Komisijai ir jāpierāda, ka ar pasākumu tiek ieviesta to uzņēmumu diferenciācija, kuri, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, ir salīdzināmā situācijā ( 13 ). Ir aizliegta nevis priekšrocības pašas par sevi piešķiršana, bet gan tas, ka, to piešķirot diskriminējoši vai selektīvi, daži uzņēmumi var nonākt labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citiem.

48.

Tā kā tas ir precizēts, selektivitātes prasība, manuprāt, nevar tikt pilnībā nodalīta no ekonomiskās priekšrocības vienlaicīgas, lai gan atšķirīgas identificēšanas.

49.

Šajā ziņā man šķiet, ka ir jānorāda divi vispārīgi apsvērumi.

50.

Pirmkārt, manuprāt, ir diezgan skaidrs, ka šīs selektivitātes prasības nozīme atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais pasākums ir paredzēts kā individuāls atbalsts vai kā vispārīga atbalsta shēma.

51.

Proti, izvērtējot individuālu pasākumu, ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļauj prezumēt tās “specifiskumu” un līdz ar to secināt, ka tai ir arī selektīvs raksturs.

52.

Savukārt saistībā ar vispārīgas shēmas vērtējumu (subsīdiju shēmas, tarifu sistēma, nodokļu atvieglojumi, atkāpju no vispārējām tiesību normām maksātnespējas jomā režīms, nodokļu vai dažādu izmaksu maksāšanas atvieglojumi utt.) selektivitāte ļauj identificēt, vai iespējamā priekšrocība, lai gan tā attiecas uz visiem saimnieciskās darbības subjektiem, patiesībā, ņemot vērā tajā ietvertos objektīvos kritērijus, ir labvēlīga tikai noteikta veida uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām.

53.

Tas nozīmē, ka ir jāidentificē, vai attiecīgais pasākums, neraugoties uz konstatējumu, ka tas rada vispārpiemērojamu priekšrocību, tāds ir “tikai attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktām darbības nozarēm”. Citiem vārdiem sakot, šādas rīcības mērķis ir nodrošināt, lai ar valsts pasākumiem netiktu ieviesta diferenciācija starp uzņēmumiem – vai, precīzāk, starp uzņēmējiem, kuri, ņemot vērā attiecīgās valsts sistēmas mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā –, kas nav pamatota ar attiecīgās sistēmas raksturu vai uzbūvi.

54.

Lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, nosakot savu nodokļu, rūpniecības vai sociālo politiku, no valsts atbalsta tiesību viedokļa tās nevar rīkoties diskriminējoši. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka selektivitātes jēdziens ir saistīts ar diskriminācijas jēdzienu ( 14 ) un ka tādējādi ir atzīts, ka obligāti nav aizliegts paredzēt pasākumus, ar kuriem iestādei tiek piešķirta zināma novērtējuma brīvība.

55.

Otrkārt, gadījumā, ja runa ir par atbalsta shēmu, vispirms ir jānosaka, kādā veidā minētajā shēmā kā tāds ir ietverts pasākums, kurš var atvieglot izmaksas, kas principā ir jāsedz no uzņēmumu budžeta.

56.

Tās ir visas grūtības, kas ir raksturīgas izskatāmajai lietai, kura attiecas uz ļoti īpatnēju valsts pasākumu.

57.

Vispirms, kaut gan šis secinājums varēja tikt apspriests saistībā ar MOL prasību Vispārējā tiesā ( 15 ), ir jānorāda, ka strīdīgo pasākumu veido divas daļas, proti, 2005. gada nolīgums, kurā ir noteiktas izrakteņu ieguves nodevu likmes attiecībā uz visiem prasītājas [pirmajā instancē] ieguves laukiem, kuros ieguve jau ir uzsākta vai par kuriem šis uzsākšanas termiņš ir pagarināts, par katru no piecpadsmit tā spēkā esamības gadiem, un Derīgo izrakteņu ieguves likums ar grozījumiem, kurā ir paaugstinātas izrakteņu ieguves nodevu likmes visiem ogļūdeņraža ieguves laukiem uz ieguves atļaujas pamata un kurš neattiecas uz ieguves laukiem, par kuriem jau ir noslēgti nolīgumi par uzsākšanas termiņa pagarināšanu ( 16 ).

58.

Turpinot, tā kā apstrīdētajā lēmumā Komisija nav konkrēti izteikusies par pastāvošo saikni starp 2005. gada nolīgumu un 2008. gada likuma grozījumiem, pastāv neskaidrība atbilstošās atskaites sistēmas definēšanā, lai izvērtētu strīdīgā pasākuma selektīvo raksturu.

59.

Proti, ir jānorāda, ka Komisija uzskatīja, ka minēto pasākumu veido 2005. gada nolīgums apvienojumā ar 2008. gada likuma grozījumiem ( 17 ), pat nenorādot, kādu iemeslu dēļ šī virkne iejaukšanās pasākumu būtu savstarpēji cieši saistīta hronoloģiskā, funkcionālā un kontekstuālā ziņā ( 18 ). Turklāt tā tikai izvērtēja, vai selektivitātes nosacījums ir izpildīts ieguves atļaujas režīma, kas bija piemērojams 2005. gada nolīguma noslēgšanas brīdī, gaismā ( 19 ).

60.

Tādējādi, neraugoties uz to, ka “visu valsts veikto darbību secība” ( 20 ), proti, 2005. gada nolīgums apvienojumā ar vēlākajiem Derīgo izrakteņu likuma grozījumiem, tika uzskatīta par strīdīgu, minētā pasākuma selektivitāte ir tikusi izvērtēta, ņemot vērā tikai 2005. gada nolīgumu ( 21 ), precizējot, ka atskaites sistēma ir tikusi definēta kā ieguves atļaujas režīms, kas bija piemērojams minētā nolīguma noslēgšanas dienā.

61.

Saskaņā ar šo pieeju Vispārējā tiesa, manuprāt, pilnīgi pamatoti ir koncentrējusi savu analīzi uz jautājumu, vai 2005. gada nolīgums bija selektīvs pasākums.

62.

Tomēr nav tā, ka šis 2005. gada nolīguma atsevišķais vērtējums, lai gan Vispārējā tiesa ir pārņēmusi vērtējumu, ka strīdīgo pasākumu veidoja divas daļas, proti, 2005. gada nolīgums un Derīgo izrakteņu likums ar 2008. gada grozījumiem, šajā gadījumā neradītu grūtības.

63.

Kā Tiesa ir uzsvērusi lietā Bouygues un Bouygues Telecom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c. ( 22 ), tā kā valsts iejaukšanās pasākumiem var būt dažādas formas un tie ir jāizvērtē atbilstoši to sekām, nevar tikt izslēgts, ka vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem būtu jāuzskata par vienu iejaukšanās pasākumu. Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās brīdī, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt ( 23 ).

64.

Sākotnēji nepaužot viedokli ( 24 ) par jautājumu, vai Komisija – atbilstoši Tiesas judikatūrā tai noteiktajam pienākumam – bija pietiekami pierādījusi ciešo saikni starp šajā lietā minētajiem valsts iejaukšanās pasākumiem, Vispārējā tiesa ir saglabājusi neskaidrību attiecībā uz atskaites sistēmu, kas tai bija jāņem vērā, lai noteiktu strīdīgā pasākuma vai strīdīgo pasākumu selektīvo raksturu. Taču atskaites sistēmas noteikšanai, lai izvērtētu attiecīgā režīma selektivitāti, kā turklāt to bija norādījusi Komisija ( 25 ), var būt būtiska nozīme ( 26 ).

65.

Tomēr šis strīdīgā pasākuma selektivitātes vērtējums, ņemot vērā 2005. gada nolīgumu reglamentējošās tiesību normas, šajā apelācijas sūdzībā nekādi nav ticis apšaubīts.

66.

Tā kā tas ir precizēts, saistībā ar šo apelācijas sūdzību Tiesai vienīgi ir jānosaka, vai Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu, ir secinājusi, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi – kā tai ir pienākums darīt –, ka iespējamajam atbalsta pasākumam ir selektīvs raksturs.

67.

Tā kā pie tā es atgriezīšos vēlāk, ņemot vērā minētā pasākuma ļoti īpatnējo raksturu, nebūtu pārsteidzīgi konstatējama jebkāda analoģija ar selektivitātes izvērtēšanu saistībā ar shēmām, kuras Savienības tiesa ir izskatījusi līdz šim.

68.

Šo apsvērumus gaismā turpinājumā izvērtēšu kritiku, kas vērsta pret pārsūdzēto spriedumu.

69.

Savā pirmajā iebildumā Komisija kritizē Vispārējās tiesas veikto analīzi saistībā ar Ungārijas iestādēm piešķirto novērtējuma brīvību, pirmkārt, attiecībā uz izvēli noslēgt vai nenoslēgt nolīgumus par termiņa pagarināšanu, ja derīgo izrakteņu ieguves uzņēmums ir iesniedzis šādu pieteikumu, un, otrkārt, attiecībā uz nodevas līmeni, ko tās nosaka šādā nolīgumā. Tā kritizē arī secinājumu, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi attiecībā uz strīdīgā atbalsta pasākuma selektīvo raksturu.

70.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi judikatūrā paustās atziņas ( 27 ) attiecībā uz kompetentajām valsts iestādēm piešķirtās novērtējuma brīvības, lai secinātu strīdīgā pasākuma selektivitāti, vērtējumu.

71.

Vispirms Komisija norāda, ka Ungārijas iestādēm, ja tām ir iesniegts pieteikums saskaņā ar Derīgo izrakteņu likuma 26/A panta 5. punktu, ir zināma novērtējuma brīvība attiecībā uz nolīguma par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarinājumu noslēgšanu vai nenoslēgšanu. Vispārējās tiesas analīze, kas ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 70.–74. punktā un 79.–81. punktā, esot kļūdaina, un esot jāatceļ minētā sprieduma 83. punktā ietvertais secinājums, ka pasākuma selektīvais raksturs neesot ticis pierādīts.

72.

Turklāt Komisija uzskata, ka, pat pieņemot, ka Ungārijas iestādēm šajā gadījumā bija jānoslēdz nolīgums par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarināšanu, ja uzņēmums tām ir iesniedzis attiecīgu pieteikumu, Vispārējās tiesas analīze nebūtu mazāk juridiski kļūdaina, jo šajā analīzē tiek ignorētas šīm iestādēm piešķirtās “neierobežotās” iespējas attiecībā uz izrakteņu ieguves nodevas līmeni, ko tās nosaka, un tas ir konstatējums, kuru tā turklāt, šķiet, vismaz daļēji ir pārņēmusi pārsūdzētā sprieduma 72. punktā. Nospriežot, ka novērtējuma brīvības, kas valsts iestādēm piešķirta tiesiskajā regulējumā attiecībā uz izrakteņu ieguves nodevas līmeni, dēļ 2005. gada nolīgums varētu būt selektīvs, Vispārējā tiesa, pēc Komisijas domām, neesot ievērojusi savu judikatūru.

73.

Vispirms ir jāsniedz precizējums attiecībā uz pārbaudi, kas šajā lietā ir jāveic Tiesai. Proti, saskaņā ar iedibināto judikatūru gadījumā, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, saskaņā ar LESD 256. pantu tikai Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un no tās izrietošās tiesiskās sekas. Tādējādi faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas pārbaudei ( 28 ).

74.

Šajā gadījumā rodas jautājums par to, vai saistībā ar valsts iestādēm piešķirtās novērtējuma brīvības, noslēdzot nolīgumu par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarināšanu, vērtējumu var tikt identificēta faktu sagrozīšana, kļūda tiesību piemērošanā vai kļūda faktu juridiskajā kvalificēšanā.

75.

Manuprāt, šeit ir jāsniedz noraidoša atbilde.

76.

Pirmkārt, attiecībā uz faktu sagrozīšanas esamības pārbaudi pietiek konstatēt, ka Komisija nav apgalvojusi, ka šāda sagrozīšana pastāvēja. Katrā ziņā es uzskatu, ka neviens apstāklis neļauj secināt, ka Vispārējā tiesa ir sniegusi konstatējumus, kas acīmredzami ir pretrunā attiecīgo Ungārijas tiesību normu saturam, vai piešķīrusi kādai no šīm tiesību normām tādu piemērojamību, kura tai acīmredzami nebūtu jāpiešķir, ņemot vērā pārējos lietas materiālus.

77.

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Vispārējās tiesas analīzē saistībā ar Ungārijas iestādēm piešķirto novērtējuma brīvību, kura ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 70.–74. punktā un 79.–81. punktā, ir pieļauta kāda kļūda tiesību piemērošanā vai kļūda faktu juridiskajā kvalifikācijā.

78.

Neesmu pārliecināts, ka tas tā ir.

79.

Vispirms attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 70.–74. punktu ir jānorāda, ka to mērķis bija analizēt tiesību normas, kuras tika ņemtas vērā, noslēdzot 2005. gada nolīgumu. Šajā perspektīvā un attiecībā uz Ungārijas iestādēm piešķirtās novērtējuma brīvības, noslēdzot 2005. gada nolīgumu, vērtējumu Vispārējā tiesa, pamatojoties uz nolīgumu par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarinājumu noslēgšanas parametru un nosacījumu detalizētu vērtējumu, vienīgi ir secinājusi, ka Derīgo izrakteņu likuma 26/A panta 5. punkts, kurā ir atļauts jebkuram derīgo izrakteņu uzņēmumam lūgt pagarināt savas tiesības uz derīgo izrakteņu iegūšanu attiecībā uz vienu vai vairākiem ieguves laukiem, kuros tas nav uzsācis ieguvi piecu gadu laikā no ieguves atļaujas izsniegšanas brīža, nešķiet selektīvs.

80.

Pretēji tam, ko ir norādījusi Komisija, es neesmu pārliecināts, ka šie vērtējumi ietver kādu kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā vai kļūdu tiesību piemērošanā.

81.

Šajā ziņā šī lieta skaidri ir jānošķir no tām lietām, kuras ir norādījusi Komisija, pamatojot savu argumentāciju, kurā tiek apšaubīts Ungārijas iestādēm piešķirtās novērtējuma brīvības, noslēdzot nolīgumu par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarināšanu, vērtējums ( 29 ). Judikatūras precedenti, kurus Komisija minējusi savā apelācijas sūdzībā, ir saistīti ar valsts tiesību normām, kurās ir piešķirti nodokļu vai citu izmaksu atvieglojumi vai arī noteikti izņēmumi saistībā ar maksātnespēju.

82.

Tādējādi lietā, kurā tika pasludināts spriedums Francija/Komisija (EU:C:1996:353) un kura attiecās uz Komisijas lēmumu par atbalstu, kas piešķirts sabiedrībai Kimberly Clark Sopalin, Tiesa ir norādījusi, ka Fonds national de l’emploi [Valsts nodarbinātības fonds, turpmāk tekstā – “FNE”] strīdīgais iejaukšanās pasākums sociālo plānu izpildei varēja ļaut dažiem uzņēmumiem nonākt labvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem, jo FNE bija novērtējuma brīvība, kas tam ļāva koriģēt savu iejaukšanās pasākumu atkarībā no dažādiem apsvērumiem. Kā šajā lietā norādījis ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs], FNE novērtējuma brīvība un tās attiecināmība uz attiecīgā atbalsta pasākuma pārvaldību ietvēra to, ka FNE iejaukšanās pasākumi ne vienmēr bija pieejami visiem uzņēmumiem ar vienlīdzīgiem noteikumiem ( 30 ).

83.

Tāpat lietā, kurā ticis pasludināts spriedums Ecotrade (EU:C:1998:579, 43. punkts), Tiesa ir precizējusi, ka sistēma, ar kuru tiek pieļautas atkāpes no vispārējām tiesību normām maksātnespējas jomā un uz kuru attiecās pamatlieta, atbilda nosacījumam par specifiskumu un varēja radīt “papildu izmaksas valstij” dažādu priekšrocību veidā, kuras piešķir valsts iestādes, salīdzinājumā ar tām, kas būtu izrietējušas no parasto tiesību normu maksātnespējas jomā piemērošanas.

84.

Šīs lietas apstākļi ir pavisam atšķirīgi. Tas, ka nolīgums par tiesību termiņa pagarināšanu attiecās tikai uz vienu uzņēmumu, obligāti neapliecina tā selektīvo raksturu. Lai pierādītu strīdīgā pasākuma selektivitāti, atbilstošs salīdzināšanas kritērijs būtu bijis nodrošināt, lai nolīguma par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarinājumu noslēgšanas un noteikumu izstrādes procedūra būtu pieejama uzņēmumiem, kuri ir salīdzināmā situācijā.

85.

Man šķiet, ka var tikai piekrist precizējumam, kas sniegts pārsūdzētā sprieduma 72. punktā, saskaņā ar kuru, “plašāk skatot, ir jānorāda, ka novērtējuma brīvība, par kuru ir runa šajā gadījumā, ir jānošķir pēc būtības no novērtējuma brīvības gadījumā, kad tā tiek īstenota saistībā ar priekšrocības piešķiršanu saimnieciskās darbības subjektam. Šajā lietā Ungārijas iestāžu novērtējuma brīvība tiek izmantota, lai līdzsvarotu papildu slogu, kas uzlikts saimnieciskās darbības subjektiem, lai ņemtu vērā no vienlīdzīgas attieksmes principa izrietošās obligātās prasības”.

86.

Manuprāt, pastāv būtiska atšķirība, izvērtējot selektivitāti, kas piemīt vispārīgām atbrīvojumu vai atlaižu shēmām, ar kurām pēc definīcijas automātiski tiek piešķirta priekšrocība, un izvērtējot selektivitāti, kas piemīt fakultatīvām valsts tiesību normām, kurās paredzēta papildu maksājumu noteikšana. Gadījumā, ja valsts iestādes nosaka šādus maksājumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējiem, tikai ar to vien, ka valsts iestādēm ir zināma – nevis neierobežota, kā savā apelācijas sūdzībā ir norādījusi Komisija, – novērtējuma brīvība, kas ir noteikta ar likumu, nepietiek, lai pierādītu atbilstošās shēmas selektivitāti.

87.

Tādējādi es uzskatu, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 74. punktā ir norādījusi, ka “ar to, ka attiecībā uz katru šā nolīguma spēkā esamības gadu noteiktās likmes ir pārrunu rezultāts, nepietiek, lai uzskatītu, ka šim nolīgumam ir selektīvs raksturs”, un ka “citādi būtu tikai tad, ja Ungārijas iestādes būtu īstenojušas savu novērtējuma brīvību [..] tā, lai prasītājai tiktu piešķirta priekšrocība, bez objektīva iemesla – ņemot vērā nodevu palielinājuma mērķi ieguves atļaujas termiņa pagarināšanas gadījumā – pieņemot zemu nodevu līmeni, nostādot nelabvēlīgā stāvoklī pārejos uzņēmējus, kuri centušies panākt savu derīgo izrakteņu iegūšanas tiesību izmantošanas termiņa pagarināšanu, vai, ja šādu uzņēmēju nav, tad – ja pastāvētu konkrētas norādes par to, ka pret prasītāju nepamatoti īstenota labvēlīgāka attieksme”.

88.

Nešķiet arī, ka pārsūdzētā sprieduma 79.–81. punktā, kuros galvenokārt ir ietverti vairāki faktu konstatējumi saistībā ar nodevu likmju noteikšanu nolīgumos par derīgo izrakteņu ieguves tiesību termiņa pagarināšanu, veicot strīdīgā pasākuma selektivitātes vērtējumu, būtu pieļauta kļūda tiesību piemērošanā vai atbilstošo faktu juridiskajā kvalifikācijā.

89.

Tāpat es uzskatu, ka, izņemot, ja tiek veikta pārsūdzētā sprieduma neatbilstoša interpretācija, Komisijas izvirzītās argumentācijas saistībā ar vienīgo pamatu pirmā daļa nevar būt veiksmīga.

90.

Savā otrajā iebildumā Komisija apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 76.–78. punktā secinot, ka, pastāvot objektīviem kritērijiem, noteikti ir izslēdzama jebkāda selektivitātes esamība, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu. Proti, šis apgalvojums acīmredzami esot pretrunā Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā paustajām atziņām ( 31 ). Tādēļ esot jāpārskata šā sprieduma minētās daļas, kā arī tā 81. un 83. punktā ietvertais secinājums, ka nevar tikt uzskatīts, ka attiecīgo pasākumu selektīvais raksturs ir pierādīts.

91.

Manuprāt, šādas argumentācijas pamatā ir kļūdaina šīs pārsūdzētā sprieduma daļas izpratne, bet tā ir daļa, kura ir saistīta vienīgi ar nolīgumu, kas tiek noslēgti ar derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumiem, pagarināšanas mehānismu, kurš izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma 26/A panta 5. punkta un kurš 2005. gadā ir ticis īstenots attiecībā uz MOL. Atšķirībā no tā, kas ir minēts Komisijas norādītajos judikatūras precedentos, būtībā nav veikta jautājuma, vai valsts atbalsta shēmu saņēmēji bija vai nebija izraudzīti, izmantojot objektīvus kritērijus, izvērtēšana.

92.

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka Derīgo izrakteņu ieguves likums ir izteikts vispārīgā redakcijā attiecībā uz derīgo izrakteņu ieguves uzņēmumiem, kuri var saņemt šādu termiņa pagarinājumu.

93.

Tālāk pārsūdzētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas, ka MOL ir vienīgais uzņēmums, kurš faktiski ir noslēdzis nolīgumu par termiņa pagarināšanu ogļūdeņražu nozarē, obligāti nav noteicošā norāde. Tā kā kritēriji šāda nolīguma noslēgšanai ir objektīvi un piemērojami jebkuram iespējami ieinteresētajam uzņēmējam, citu šāda veida nolīgumu neesamība obligāti nenorāda uz pasākuma selektīvo raksturu, bet varētu izrietēt no pašu uzņēmumu lēmumiem nelūgt termiņa pagarināšanu.

94.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka paaugstinātās izrakteņu ieguves nodevas, kas ir noteiktas uz nolīguma spēkā esamības laiku, vienkārši izriet no Derīgo izrakteņu ieguves likuma noteikumu piemērošanas.

95.

Visi šie apsvērumi iekļaujas Vispārējās tiesas pārbaudē par to, vai izrakteņu ieguves nodevas likmes noteikšana atbilst vai neatbilst objektīviem un jebkuram iespējami ieinteresētajam uzņēmējam piemērotajiem kritērijiem.

96.

Šie apsvērumi nekādi nav pretrunā judikatūrai, kuru ir norādījusi Komisija un kurā ir noteikts, ka kādas attiecīgās atbalsta shēmas selektīvais raksturs nevar tikt izslēgts, pamatojoties tikai uz to, ka saņēmēji tiek izraudzīti, izmantojot objektīvus kritērijus.

97.

Tādējādi spriedumā Spānija/Komisija (EU:C:2003:92) Tiesa, lemjot par atbalsta shēmu, kas galvenokārt ietvēra aizdevumu sistēmu ar atvieglotiem nosacījumiem, kuru ir piemērojušas Spānijas iestādes, lai veicinātu komerciālo transportlīdzekļu iegādi, ir tikai noraidījusi kā neefektīvu Spānijas Karalistes izvirzīto argumentu, ka “nolīgums [bija] pamatots ar objektīviem horizontāli piemērojamiem kritērijiem”. Tiesa ir precizējusi, ka šāds arguments norādītu vienīgi uz to, ka strīdīgais atbalsts ir nevis individuāls atbalsts, bet gan atbalsta shēmas sastāvdaļa ( 32 ).

98.

Saistībā ar spriedumu GEMO (EU:C:2003:622), kas attiecās uz shēmu, kura paredzēta, lai nodrošinātu dzīvnieku līķu un lopkautuvju atkritumu bezmaksas savākšanu un iznīcināšanu, Tiesa tajā arī ir precizējusi, ka, lai gan minētās atbalsta shēmas, kura paredzēta valsts likumā, saņēmēji tika noteikti saskaņā ar objektīviem un acīmredzami vispārīgiem kritērijiem, tās sekas galvenokārt bija labvēlīgas lopu audzētājiem un lopkautuvēm ( 33 ).

99.

Līdzīgi apsvērumi tika izklāstīti spriedumā Itālija/Komisija (EU:T:2009:49) attiecībā uz shēmu, ar kuru tikusi piešķirta samazināta nodokļu likme ienākumiem, ko gūst ieguldījumu uzņēmumi, kuriem pieder maza un vidēja kapitāla sabiedrību akcijas. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “tikai tas vien, ka attiecīgais pasākums var būt labvēlīgs visiem ieguldījumu uzņēmumiem, kas atbilst paredzētajiem nosacījumiem, proti, tā piemērošanas joma tiek noteikta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, pats par sevi nepierāda minētā pasākuma vispārējo raksturu un neizslēdz šī pasākuma selektīvo raksturu” ( 34 ).

100.

Šajā lietā Vispārējā tiesa nekādi nav ignorējusi šajā judikatūrā paustās atziņas. Lai arī MOL ir bijis vienīgais uzņēmums, kas ir lūdzis savu derīgo izrakteņu ieguves tiesību pagarinājumu, Derīgo izrakteņu likuma 26/A pantā nav izcelta viena uzņēmēju kategorija salīdzinājumā ar citu kategoriju.

101.

Līdz ar to es piedāvāju noraidīt Komisijas otro iebildumu.

102.

Savā trešajā iebildumā Komisija galvenokārt pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 67. un 82. punktā, ir saistījusi strīdīgā pasākuma selektivitātes vērtējumu ar dalībvalsts nodomu 2005. gada nolīguma noslēgšanas laikā pasargāt vienu vai vairākus tirgus dalībniekus no jaunās nodevu sistēmas piemērošanas – šajā gadījumā no tās, kas ieviesta, 2008. gadā grozot Derīgo izrakteņu likumu.

103.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi būtisku valsts atbalsta jomā piemērojamo noteikumu aspektu, proti, prasību par to, ka LESD 107. panta 1. punktā paredzētajam valsts iejaukšanās pasākumam ir jābūt definētam atbilstoši strīdīgā pasākuma sekām ( 35 ). Tādējādi esot jāatceļ šī pārsūdzētā sprieduma daļa un tā 83. punktā izdarītais secinājums, ka strīdīgā pasākuma selektīvais raksturs nav pierādīts.

104.

Arī šis trešais Komisijas izklāstītās argumentācijas aspekts nav pārliecinošs.

105.

Protams, saskaņā ar iedibināto judikatūru LESD 107. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to cēloņiem vai mērķiem, bet gan tiek definēti pēc to sekām. Tas it īpaši nozīmē, ka valsts pasākuma selektivitāte ir jāizvērtē atbilstoši tā sekām, nevis attiecīgās dalībvalsts konstatētam vai iespējamam nodomam pasargāt vienu vai vairākus saimnieciskās darbības subjektus ( 36 ).

106.

Tomēr man nešķiet, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi šo principu, pārsūdzētā sprieduma 67. punktā atsaucoties uz jautājumu par to, vai “valsts rīkojas, lai aizsargātu vienu vai vairākus tirgū jau esošus dalībniekus, ar tiem noslēdzot nolīgumu, kurā tiem tiek paredzēta nodevu likme, kas garantēta visu šā nolīguma spēkā esamības laiku, ar nodomu vēlāk īstenot savas reglamentēšanas pilnvaras, palielinot nodevas likmi tā, lai citi tirgus dalībnieki nonāktu nelabvēlīgākā stāvoklī, neatkarīgi no tā, vai nolīguma noslēgšanas datumā šie dalībnieki jau darbojās tirgū vai ir jauni dalībnieki”.

107.

Šajā punktā, kā izriet no skaidri veiktās atsauces uz lietu, kurā tika pasludināts spriedums Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c. ( 37 ), Vispārējā tiesa papildus ( 38 ) un neatkarīgi no pašas strīdīgā pasākuma selektivitātes izvērtēšanas ir vēlējusies skart jautājumu par iespējamo saikni starp 2005. gada nolīgumu un 2008. gada likuma grozījumiem.

108.

Tāpat pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa – manuprāt, joprojām, lai pārliecinātos, ka 2005. gada nolīgums un 2008. gadā veiktie Derīgo izrakteņu likuma grozījumi noteikti nevarētu tikt uzskatīti par vienu un to pašu pasākumu, ņemot vērā hronoloģiskās un funkcionālās saiknes neesamību starp šiem abiem iejaukšanās pasākumiem, – ir norādījusi, pirmkārt, ka nodevu palielināšana, kas stājās spēkā 2008. gadā, ir notikusi saistībā ar cenas paaugstinājumu pasaulē un, otrkārt, ka Komisija nav apgalvojusi, ka 2005. gada nolīgums tika noslēgts, aizsteidzoties priekšā izrakteņu ieguves nodevu paaugstinājumam.

109.

Lai gan, kā es esmu to norādījis iepriekš (skat. šo secinājumu 58. un 61. punktu), var tikt pausta nožēla par to, ka Vispārējā tiesa nav skaidrāk nošķīrusi strīdīgā pasākuma precīzas identificēšanas pārbaudi (kas ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 67. un 82. punktā) no pasākuma selektivitātes vērtējuma pēc tam, kad šis pasākums ir ticis identificēts, manuprāt, nav pareizi apgalvot, ka Vispārējā tiesa strīdīgā pasākuma selektivitāti ir saistījusi ar pierādījumu par dalībvalsts nodomu pasargāt vienu vai vairākus tirgus dalībniekus.

110.

Līdz ar to es uzskatu, ka ir jānoraida arī Komisijas trešais iebildums.

111.

Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktā Vispārējā tiesa esot maldīgi uzskatījusi, ka selektīvas priekšrocības esamība nevarēja tikt secināta tikai no tā vien, ka tirgus dalībnieks nonāca privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem tirgus dalībniekiem, jo šajā gadījumā attiecīgā dalībvalsts pamatoti ir īstenojusi tikai savas reglamentēšanas pilnvaras pēc izmaiņām tirgū. Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, norādot turpmākās apstākļu, kuri nav saistīti ar 2005. gada nolīgumu, izmaiņas, nav ņēmusi vērā judikatūru, kurā ir noteikts, ka, lai piemērotu LESD 107. panta 1. punktu, nav nozīmes tam, vai pasākuma iespējamā saņēmēja situācija ir uzlabojusies vai pasliktinājusies laika gaitā ( 39 ). Svarīgi esot tas, ka pēc 2008. gada 8. janvāraMOL ir bijis vienīgais uzņēmums, kas ir bijis privileģēts saistībā ar nodevas, kura ir piemērojama ogļūdeņraža ieguves laukiem, līmeni.

112.

Katrā ziņā Komisija uzsver, ka Vispārējās tiesas apsvērumi neesot atbilstoši, jo izmaiņas, par kurām šajā gadījumā ir runa, esot saistītas ar tiesību akta grozījumiem, par kuriem valsts varēja nolemt pēc saviem ieskatiem. Ar šo pieeju, kad dalībvalstis varētu atsaukties uz to, ka selektivitāte nepastāv iejaukšanās pasākuma metodēs vai paņēmienos, kurus tās piemēro, netiktu ievērotas judikatūrā paustās atziņas šajā jomā ( 40 ).

113.

Jau atkal, uzmanīgi lasot pārsūdzētā sprieduma 64. un 65. punktu, ir jāsecina, ka Komisijas izklāstītais iebildums ir noraidāms.

114.

Lai gan, protams, var paust nožēlu par zināmu neskaidrību Vispārējās tiesas argumentācijā, kurā ir sajaukti ievada apsvērumi un 2005. gada nolīguma selektivitātes vērtējums pēc būtības, ir jākonstatē, ka abi šie punkti ir nevis stricto sensu saistīti ar 2005. gada nolīguma selektivitātes vērtējumu, bet – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 66. un 67. punktā izklāstītās argumentācijas turpinājuma – ir paredzēti, lai skartu atšķirīgu jautājumu par pastāvošo saikni starp 2005. gada nolīgumu un vēlākajiem tiesību akta grozījumiem. Ņemot vērā šo pēdējo minēto problēmjautājumu, pārsūdzētā sprieduma 64. punktā Vispārējā tiesa, manuprāt, ir uzskatījusi par lietderīgu norādīt, ka, “ja valsts ar saimnieciskās darbības subjektu noslēdz nolīgumu, kurā nav ietverti valsts atbalsta elementi LESD 107. panta izpratnē, ar to, ka vēlāk no šāda nolīguma neatkarīgi apstākļi mainās tādējādi, ka attiecīgais uzņēmums nonāk privileģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri nav noslēguši līdzīgu nolīgumu, nepietiek, lai šo nolīgumu un vēlākas, no tā neatkarīgas apstākļu izmaiņas kopumā varētu uzskatīt par valsts atbalstu”.

115.

Komisijas apgalvojumā, ka “nozīme ir tam, ka pēc 2008. gada 8. janvāraMOL ir bijis vienīgais uzņēmums, kas ir bijis privileģēts”, nav ņemts vērā, ka tika apspriests vienīgi jautājums par to, vai 2005. gada nolīgums bija selektīvs, neaplūkojot strīdīgā pasākuma iespējamo selektivitāti, kas izriet no 2008. gada grozījumiem. Citiem vārdiem sakot un papildinot to, kas tika minēts iepriekš, man šķiet, ka Komisija pieļauj kļūdu, šajā lietā veikto selektivitātes vērtējumu saistot ar priekšrocības esamību, kura radusies saistībā ar 2008. gada likuma grozījumiem.

116.

Vispārējā tiesa, manuprāt, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, ir norādījusi, ka pēc tam, kad ir pierādīts, ka pasākums, proti, šajā gadījumā nolīgums par derīgo izrakteņu ieguves nodevām, kas noslēgts starp Ungārijas iestādēm un MOL, nav selektīvs, tas vairs nebūtu jāapšauba tādēļ, ka izmaiņas tirgū varēja padarīt tā stāvokli labvēlīgāku salīdzinājumā ar to tirgus dalībnieku stāvokli, kuri bija izvēlējušies neslēgt šādu nolīgumu.

117.

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka šis pēdējais minētais iebildums ir jānoraida un līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

118.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi: